“Finlandizācija” ir jēdziens, kas radās aukstā kara laikā un nozīmē demokrātiskas kaimiņvalsts Somijas maigu pakļaušanu Padomju Savienības diktātam un vajadzībām. Pavēlot visu darīt tikai tā, kā krievi vēlas („citādi nevar“, jo pretējā gadījumā būšot „vēl sliktāk, nekā ir“). Šis paverdzināšanas veids piedzima pēc Otrā pasaules kara, kad Somija (kā bijusī Vācijas sabiedrotā) nonāca Padomju Savienības atkarībā. Verdzību dokumentēja 1948.gada draudzības un savstarpējās palīdzības līgums ar Maskavu, kas pakļāva Somiju skarbam un ciniskam Padomju Savienības politiskajam diktātam, kad valstī bija PSRS vēstnieka kults, uz PSRS (Krieviju) orientēta ekonomika, mediju pašcenzūra, lai nekas kritisks par PSRS netiktu raidīts un publicēts, utt…
Kāpēc pievēršos finlandizācijai pašlaik? Saistībā ar sestdienas vēlēšanām? Tāpēc, ka finlandizācijas politikas strāvojumus, uzmanīgi skatoties, varam manīt arī mūsdienu Latvijas iekšpolitiskajos apstākļos. Dažas no Latvijas partijām to, manuprāt, pasaka skaidri un gaiši, aicinot privileģēt krieviski runājošos Latvijā tā, kā tas bija PSRS laikā, un visur sekot Kremļa piemēram. Tās ir “Saskaņa” un “Latvijas krievu savienība”. Pārējās prokremliskās partijas vada latvieši, lai gan tiecas pie tā paša netiešā (nedaudz slēptā) veidā. Maskējoties ar biznesa (business as usual), krievu kultūras (imperatīvais fundamentālisms) vai aizsardzības interešu (nost ar NATO) saukļiem. Kāpēc 30 gadus pēc aiziešanas no Padomju Savienības mums nav izdevies atbrīvoties no Krievijas maigās varas? Vai šis ir PSRS laiku samaitātās paaudzes jautājums? Nē, drīzāk – finlandizācijas sekas Latvijas apstākļos. Stāvoklis, ka arī pēc 30 gadiem mūsu vidū ir cilvēki, kas pielūdz bijušos kaklakungus Kremlī („Stokholmas sindroms“), liecina, ka pārāk daudz politiķu un partiju (apmēram puse) joprojām netic Latvijas spējai atrauties no psiholoģiskās padevības Krievijai. Viņi (savā dvēselē un domāšanā) joprojām ir sovjetisti un baidās no Latvijas atgriešanās Rietumeiropas un Ziemeļvalstu kontekstā. Proti – iesakņošanās vidē, kas padomju un impēriski audzinātam cilvēkam ir tikpat sveša kā Mēness tumšā puse. Šis virziens mums būtu vēlams un vajadzīgs. Tāpēc traģiski, ka šonedēļ uz Latvijas Saeimu pretendē puse partiju, kuras vada latviešu „kekoneni“, nevis „pāsikivi“. Par šo arī mans tālākais stāsts šajā rakstā.
Krievijas pielūgsme kā sovjetistu dresūras elements
Pēc kara Somija skaitījās zaudētāja. Uzvarētāji – Krievija un sabiedrotie sadalīja Eiropu savās ietekmes sfērās un Somija atkal nonāca tiešā atkarībā no Krievijas. Maksāja kara kontribūciju un piekārtojās Kremļa diktātam. No malas izskatījās, ka somi dzīvo cilvēku cienīgu dzīvi, salīdzinot ar PSRS važās iekaltajām Latviju, Lietuvu un Igauniju. Viņi paši vēlēja savu valdību pēc daudzpartiju modeļa, kas Rīgā vai Tallinā jau kopš 1940. gada nebija iespējams. Somi varēja braukāt uz ārzemēm (nebija dzelzs priekškara), un Maskava nepraktizēja Somijas noslīcināšanu ar Krievijas „darbaspēka“ (migrantu) pūļiem, kā tas tik praktizēts pie mums. Somijas politiku raksturoja divi galvenie virzieni: a) centieni veidot uzticamas attiecības ar Maskavu, izvairoties no tās kaitināšanas (lai nenonāktu „pribaltikas situācijā“); b) valsts resursu ieguldījums pakāpeniskā integrācijā ar Rietumu institūcijām. Taču bija arī trešais virziens – psiholoģiskais faktors jeb ideoloģijas spiediens. Tas sakropļoja somu elites pašapziņu, padarot visu Somijas sabiedrību 50 gadus padevīgu un pakļāvīgu Krievijas ietekmei un standartizējot iekšējo cenzūru kā normu. Tātad – formāli somiem it kā bija tieša pieeja Rietumu tirgum un galvenais noieta tirgus – gigantiskā Padomju Savienība. Taču faktiski viņi kļuva par Krievijas psiholoģiskajiem vasaļiem un neesot no šīs atkarības atbrīvojušies joprojām. Maskava bija tā, kas noteica Somijas komunistiskās partijas reabilitāciju un ierobežotas cenzūras ieviešanu visā valstī. Izglītības un kultūras sistēmas pakļaušanu krievu idejām. Somijas mediji reti vai praktiski nemaz nekritizēja padomju politiku. Protams, viss neizdevās gludi. Bija arī skaļākas krīzes (1958/59), kad Maskava atteicās atzīt Fagerholmu par Somijas premjerministru, un tieša vēlēšanu rezultātu regulēšana (1961), kad PSRS nepieļāva Olavi Honka kandidēšanu prezidenta vēlēšanās. Taču šie visi trokšņi bija izņēmumi, kas vairāk apstiprina likumu, nevis iezīmē kādu plaisu „ļaunuma impērijas“ (Padomju Savienības) fasādē.
Tieši tāpat kā pašlaik Krievijā, arī Somijā Kremlis tolaik pieprasīja cenzēt noteiktus notikumus un neinformēt iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek. Piemēram, 1956.gada asiņainie notikumi Ungārijā (kur PSRS sacelšanos apspieda ar tankiem) somu medijos netika pamanīti. Līdzīgi notika arī ar Čehoslovākijas sacelšanos un Baltijas valstu Atmodu. Kritizēt Padomju Savienību nedrīkstēja. Ja Maskavai „tas nepatiks“, tad arī Somijas vadītājiem tas pats nepatika. Atkarība bija tik pamatīga, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma 1992. gadā, kad leģendārais Somijas draudzības līgums ar PSRS tika pasludināts par spēkā neesošu, Somija vēl vairākus gadus nespēja saprast un pierast pie tā, ka vergturis un kaklakungs (Padomju Savienība) ir pazudis. Gausi un pat negribīgi vārds „neitralitāte” aizstāja „finlandizāciju“ un bailes no krieviem sāka lēni aizvākties no somu ikdienas aprites.
Cik daudz laba „diplomātija ar Kremli“ somiem deva? Vai viņi bija spiesti vergot krieviem, vai tikai iedomājās, ka citādi nevar dzīvot, ja Krievija atrodas tik tuvu?
Iespējams, ka pakļaušanās rupjam, varmācīgam Krievijas diktātam nav tikai somu problēma. Var gadīties, ka bijušais kanclers Gerhards Šrēders, kļūstot par krievu gāzes uzņēmuma algotni, sāka likt lietā to pašu “finlandizāciju“, kas šajā gadījumā varētu būt “ģermanizācija — germanization“? Kanclere Angela Merkele centās attiecināt uz Kremli biznesa loģiku, cerot, ka darījumi un nauda atradinās Kremli no impērisma ambīcijām – pakļaut visus, cik vien iespējams brutāli. Nē, Merkelei neizdevās „business as usual“ ar Krieviju. Tagad, Ukrainas kara laikā, to var redzēt arī bez brillēm. Taču mūsu vietējie kremlini to nevēlas akceptēt.
Piemēram, uz Saeimu kandidējošais Ainārs Šlesers nesen ziņoja, ka Latvijai tomēr nevajadzētu tik ļoti kritizēt Krieviju. Drīzāk vēlams pagriezt atkal mūsu tautsaimniecību austrumu virzienā. Daudzu PSRS laika politisko komentētāju teksti turpina to pašu līniju – Krievija esot tik liela un varena, ka neviens to nekad neuzvarēs. Ukrainu ieskaitot. Kā tad ir – vai bailes? Ideoloģiskās dresūras rezultāts, kas sēž kaulu smadzenēs un neatkāpjas? Līdz pat šodienai? Kas tas ir par fenomenu, kas liek pazemīgi klanīties „varenās Krievijas“ priekšā pat tagad – Ukrainas kara laikā?
Kādi bija divi somi Pāsikivi un Kekonens?
No 1939. līdz 1944. gadam somi divos karos cīnījās pret Padomju Savienību un zaudēja vairāk nekā 90 000 cilvēku. Pie mums bieži tiek runāts par to, ka neveiksmīgās Kārļa Ulmaņa politikas rezultātā Latvija tika okupēta ātri un viegli. Ja 1940.gadā būtu šāvuši pretī kā somi, tad vēlāk, iespējams, pavērtos labāks Latvijas attīstības scenārijs? Somijai līdzīgs PSRS okupācijas veids.
Kāpēc pēc Otrā pasaules kara Staļins atļāva somiem vaļības, kuras Latvijai vai Igaunijai netika piedāvātas? Lai gan pirms kara visas četras valstis pasaulē dēvēja par Baltijas valstīm.
Pagaidām uz šo jautājumu nav zinātniskas atbildes. Taču ir vairākas atbilžu versijas. Viena no tām ir šāda. Kremlis meklēja sev lojālus somu politiķus kā ielikteņus augstos amatos Helsinkos. Par šādu personu jeb Kremļa „trumpja dūzi“ kļuva Kremlim tuvais politiķis un ilggadējais valsts prezidents Urho Kekonens (Urho Kekkonen). Viņš spēja ne tikai dziedāt „Kremļa dziesmas unisonā“ ar Maskavas gensekiem un KGB, bet arī „pareizi draudzēties“: ar šņabja dzeršanu, bravūru, somu pirtīm un svaidīšanos ar naudu. Tieši tā, kā sovjetistiem patīk. Paši somi Kekonena pielīšanas loģiku formulē šādi: „Viņš piekopa nacionālo pazemošanos Kremlim un aktīvi realizēja pielīšanu NKVD jeb KGB kopš 1944.gada.“
Taču Padomju Savienības dokumentos kopš 1950.gada tika lietots termins „Pāsikivi – Kekonena līnija“, apzīmējot finlandizācijas politiku „kā tādu“. Vai tā bija? Nē, nebija gan. Juho Pāsikivi bija septītais Somijas prezidents, arī premjerministrs, kuru bieži raksturo kā Somijas pēckara ārpolitiskās stratēģijas autoru. Taču viņa nostāja Maskavas „sadarbības“ virzienā ļoti atšķīrās no Kekonena platformas. Kremlim nepatika principiālais Pāsikivi, kurš nepieļāva Padomju Savienības kontroli valsts politiskajos jautājumos. Pieļaujot vienīgi krievu kontroli militārajā jomā (Jukka Tarkka, Karhun kainalossa). Proti – Pāsikivi uzskatīja, ka Maskavai var nebūt visos jautājumos taisnība, un nekad nebaidīja tautu ar to, ka, neklausot Kremlim, „būs tikai un vienīgi slikti“. Starp citu, par krievu valodas mācīšanu un izmantošanu Somijā viņam bija ļoti konsekventa nostāja: ir jābūt pietiekami daudziem tulkiem, kas spēj iztulkot, „ja kādam vajag“, taču ikdienas apritē krievu valoda nav vajadzīga. Turpretī zviedru valoda ir ļoti nepieciešama somu skolās un ikdienā, jo palīdz nostiprināt Somijas saites ar Skandināviju, cementējot Somijas stāvokli Ziemeļvalstu sistēmā. Pāsikivi ar krieviem sarunājās tikai un vienīgi kā diplomāts. Visaugstākajā līmenī. Nekad nepērās pirtī uz lāvas ar KGB vīriem. Nesadzēra „tubrālības“ ar Krievijas amatpersonām, kā to darīja Urho Kekonens. 1956.gadā beidzās Pāsikivi prezidenta amata termiņš un viņš nomira. Viņa vietā nostājās krievu draugs Kekonens. Ja Kekonens būtu rīkojies tā, kā Pāsikivi, tad finlandizācija, iespējams, nebūtu notikusi.
Vai Kremļa pielīdēji ir gudri vai gļēvi?
Arī šajā jautājumā viedokļi dalās. Klausoties vietējo partiju naratīvā, var nojaust, ka vienai Latvijas labējo un konservatīvo, ortodokso politiķu daļai (Šleseram, Lembergam, Gobzemam un arī Pīlēnam), iespējams, šķitīs, ka darījumi ar konservatīvo slāvu kaimiņzemi ir latviešu vieduma pazīme. Vajadzētu taču pielīst valstij, kurā valda konservatīva ideoloģija un ir nauda, kuru iespējams kādā veidā „izslaukt“ sev. Taču atcerēsimies, ka ekonomiskā atkarība ved arī pie politiskās atkarības. Labumu taču var gūt, tirgojoties ar izstrādājumiem, uzturēšanās atļaujām turīgiem Putina cilvēkiem. Pārdodot viņiem Jūrmalu un visu, kas kremliniem iepatīkas. Ja maksā, tad ir labs. Ja kremlins maksā ļoti daudz, tad šādam cilvēkam likumi vairs nav rakstīti. Tāpēc Putina oligarham Pjotram Avenam joprojām nav atņemta Latvijas pilsonība un Majoru centru Jūrmalā “grezno” nesen uzcelta, neglīta pareizticīgo baznīca kā marķējums, ka te drīz varētu atkal būt Krievijas guberņa. Tāpēc uz premjerministra vietu Latvijas valdībā 2022. var pretendēt par sevišķi smagiem kriminālnoziegumiem tiesātais Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, kurš 2019.gadā tika iekļauts mūsu sabiedroto ASV Magņicka sankciju sarakstā (OFAC). Kā tas iespējams, ka mūsu valstī pie politiskās varas var nonākt cilvēks, kas (kā norādīts ASV ziņojumā) „kontrolē organizācijas caur politiskajām partijām un korumpētiem politiķiem un sistemātiski izmanto varas sviras savās interesēs“.
Kā mēs varam vēlēt par premjeru personu, kura „izmanto organizācijas un indivīdus saviem ekonomiskajiem ieguvumiem“? Ziņojumā norādīts, ka Aivars Lembergs ir izmantojis savu ietekmi, lai neieceltu Latvijas amatos noteiktas amatpersonas, un korumpējis tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, lai aizstāvētu savas intereses un gāztu politiķus, kurus viņš citādi nevarēja kontrolēt.
Kur te rēgojas Maskavas roka? Tā vīd apstāklī, ka pie varas „tuvējās ārzemēs“ var nonākt tikai un vienīgi „kekoneni“, nevis „pāsikivi“. Lai to panāktu, tiek darīts viss iespējamais – sākot ar varas gaiteņu sarunām, propagandas mašinēriju un aģitācijas ofensīvām. Kalpot Kremlim nozīmē palikt pie politiskās varas līdz mūža beigām. Tieši to arī acīmredzot Lembergs vēlētos.
Domāju, ka pielīšana Krievijai nav gudrības pazīme. Drīzāk gan baiļu un gļēvuma fakts. Krievija nekad nav bijusi un joprojām nav demokrātija. Tajā vienmēr valdījusi maza nomenklatūras grupa, kas piesavinās varu. Tā tas bija cara laikā, pie boļševikiem, komunistiem un tagad “Vienotās Krievijas” režijā. Valdīšanas pamatā ir kukuļdošana = personīgas draudzības korupcija, kurā visu nosaka tas, kurš varens un regulē vasaļu ietekmi un naudu. Tātad – „ja tu man dosi, tad pats dabūsi“. Izskatās, ka šajā krievu „kukuļu sistēmā“ piedalās arī mūsu minētie politiķi, kuri ļoti labi saprot, cik izdevīga ir klanīšanās Kremlim, jo uzvaras gadījumā Kremlis rūpēsies, lai viņu vara būtu neierobežota. Kā Trampam, Orbānam vai Maduro, Tātad – tieši tāpat kā kādreiz somu Kekonenam.
Asiņainās Kremļa rokas
Neaizmirsīsim, ka arī mūsu minētie prokremliskie politiķi ar savu koķetēšanu austrumu virzienā lielā mērā atbalsta to, ko ANO 23. septembrī ziņoja par Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem. Proti, Krievijas īstenoto civilo teritoriju apšaudīšanu, civiliedzīvotāju nogalināšanu, spīdzināšanu un seksuālo vardarbību. ANO Cilvēktiesību padomes Izmeklēšanas komisijas vadītājs Ēriks Mese konstatēja, ka komisija redzējusi pierādījumus par daudzām slepkavībām Ukrainā: cilvēkus ar sasietām rokām, bērnu izvarošanu un spīdzināšanu. Izmeklētājus pārsteidzis lielais slepkavību skaits un biežās acīmredzamās slepkavības pazīmes uz mirušo cilvēku ķermeņiem, piemēram, aiz muguras sasietas rokas, šautas brūces galvā, pārgrieztas rīkles, piespiedu izģērbšana, elektrošoki Kijivas, Čerņihivas, Harkivas un Sumu apgabalos. Upuri bijuši vecumā no četriem līdz 82 gadiem. Vairākos gadījumos tuviniekiem tika likts noskatīties spīdzināšanu un nogalināšanu.
Vai ir nepieciešama fiziska spīdzināšana, lai saprastu, ka Kremļa režīms ir necilvēcīgs un nav pelnījis, lai mūsu vēlētāju balsis to atbalstītu Latvijas parlamenta vēlēšanās? Jeb „finlandizācija Latvijas variantā“ turpina vākt ražu „propagandas dresēto“ upuru veidolā?
Vai padosimies uz balsosim par Latvijas “kekoneniem” arī šonedēļ?