Politika sastāv no aliansēm

Datums: 03.05.2004
Autors: Sandra VEINBERGA Stokholmā, Voldemārs HERMANIS Rīgā
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Visas trīs Baltijas valstis pagaidām vēl atrodas procesā

Zviedrijas parlamenta ārlietu komisijas priekšsēdētājs Urbans ALĪNS pēdējā laikā piedalījies vairākās starptautiskās konferencēs (piemēram Rīgā, Sanktpēterburgā), pēc kurām arī piekrita sniegt plašāku interviju Neatkarīgajai. Dienā, kad Sandra VEINBERGA ar viņu tikās Stokholmā (28. aprīlī), Zviedrijas parlamentam (Riksdagam) bija jānobalso par pārejas noteikumiem darba tirgū jauno dalībvalstu pilsoņiem. Deviņos no rīta sākās sēde ar negaidīti asām diskusijām, Zviedrijas radio pirmā programma translēja politiķu savstarpējos pārmetumus no Riksdāga sēžu zāles, un situācija bija nokaitēta. Tāpēc loģiski, ka vispirms bija jānoskaidro Urbana Alīna nostāja šajā aktuālajā jautājumā.

Sandra Veinberga: – Vai Zviedrija ir pirmā un vienīgā valsts, kas atsakās no pārejas noteikumiem?

Urbans Alīns: – Jā, tā laikam ir.

S. V.: – Vai esat lepns par to, ka Zviedrija šajā jautājumā nostājas pret straumi?

– Es šaubos, vai tas reāli funkcionēs praksē. Arī es faktiski atbalstu principu, ka ir jābūt brīvām un neierobežotām pārvietošanās iespējām visiem ūnijas pilsoņiem, un tagad mēs esam faktiski sarūgtināti, ka ļoti daudzas citas valstis no šī principa atteikušās, cita aiz citas sāka pieņemt pārejas noteikumus; automātiski situācija sarežģījās tām valstīm, kas palika neziņā un kurām nācās pieņemt savu lēmumu. Tieši šis apstāklis arī ir priekšnoteikums mūsu valdības nostājai, ka šādā situācijā arī mums vajadzīgi pārejas noteikumi. Tas mums, sociāldemokrātiem, šķita pats par sevi saprotams. Ja visas vecās Eiropas valstis būtu uzņēmušās kopīgi izturēt spiedienu, tad šo jautājumu mēs visi kopā būtu spējuši viegli atrisināt. Bet palikt par vienīgo valsti, kas nostājas pilnīgi pretējās pozīcijās… Es nedomāju, ka šāds solis izdosies. (Kā zināms, Riksdāgs ar 45 balsu vairākumu noraidīja sociāldemokrātu partijas ierosinājumu ierobežot darbaspēka kustību – red.).

S. V.: – Dalībvalstis ir nelielas, tāpēc šāds satraukums šķiet nevietā. Ja, piemēram, Krievija būtu jauno dalībvalstu sastāvā, tad, saprotams, būtu jārūpējas par pārejas laika noteikumu ieviešanu, bet šajā konkrētajā situācijā bažas šķiet pārspīlētas…

– Nē, es tā nedomāju, esmu daudz braucis uz šīm jaunajām valstīm. Esmu uzdevis jautājumus daudziem jauniešiem, un viņi atklāti pasaka – visi patiešām grib doties uz Zviedriju un šeit strādāt.

S. V.: – Varbūt jauniešu nostāja vairāk ir stila demonstrēšana nekā patiesu centienu deklarācija?

– Nē, tā nav. Ļoti daudzi grib braukt šurp strādāt. Esmu bijis vairākas reizes Polijā, redzēju turienes bezdarbu un runāju ar vietējiem cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka pie pirmās izdevības šie jaunieši dosies tomēr laimi meklēt ārzemēs. Būtībā tas nav nekas slikts vai nosodāms. Tā var darīt. Taču mani šajā gadījumā daudz vairāk uztrauc tas, ka mūsu darba devēji izmantos šos cilvēkus šeit ar tādiem noteikumiem, kurus nepieņem zviedri. Saprotams, ka mums ir vajadzīgs darbaspēks noteiktās jomās, to nevar noliegt. Man nav nekas pretī, ja pie mums atbrauks cilvēki, kuri gatavi iekļauties zviedru darba tirgū par zviedru algām un ar Zviedrijas darba tirgus noteikumiem. Taču var iznākt tā, ka daži mūsu darba spēka vervētāji aizbrauks uz Poliju, pierunās tur 50 cilvēkus, piemēram, celtniekus vai citus strādniekus braukt uz Zviedriju, lai tur strādātu par poļu algām. Tā var iznākt, diemžēl.

S. V.: – Latvijas valdošās aprindas šajā konkrētajā jautājumā neizsakās, iekārtojoties zemāk par zāli. Aizvainojumu izjūt vienīgi tauta par šo pārejas laiku, kādu, piemēram, jauno valstu strādātgribētājiem izvirzīja Vācija, Austrija, Somija un citas vecās dalībvalstis.

– Es domāju, ka viņi saprot mūsu situāciju un jūt, ka mums vajag vairāk laika pārmaiņu priekšā. Mēs neesam tik strauji gatavi pārmaiņām, tāpat kā citas Rietumeiropas valstis.

Voldemārs Hermanis: – Kad attiecībās starp divām vai vairākām valstīm trūkst savstarpējas uzticības, tiek rekomendēts sākt ar cilvēku kontaktiem, pārrobežas sakariem, nevalstisko organizāciju aktivitātēm. Kā viens no piemēriem tiek minēts vāciešu un dāņu tuvinājums pēc 1957. gada. Ko šajā ziņā varam mācīties no skandināvu pieredzes, jo ziemeļvalstu sadarbība pašreizējā līmenī tāpat savulaik veidojusies pakāpeniski?

– Man šķiet tā – brīdī, kad valstis atbrīvojas no apspiestības tā, kā to nesen piedzīvoja Latvija, Lietuva un Igaunija, ir nepieciešams zināms laiks, lai radītu to, ko mēs saucam par nacionālo identitāti jeb nacionālo pašapziņu. Lai iemācītu visus apzināties, ka mēs tagad esam brīvi, dzīvojam vienotā valstī. Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā šie procesi ir jau sen notikuši un izdzīvoti. Tieši tāpēc, ka tas viss ir jau izdzīvots un reiz bijis, mums nav grūti nodot citai valstij varu. Jo jebkura sadarbība pieprasa savas varas daļas nodošanu otram. Nu jau piecdesmit gadus mēs, ziemeļvalstis, dzīvojam bez pasu kontroles. Visas sistēmas – izglītības, apdrošināšanas un viss pārējais – mums, ziemeļvalstīm, jau sen ir kopējas. Tāpēc ir liela paļāvība ziemeļvalstīm citai pret citu; mēs nebaidāmies deleģēt savas suverenitātes daļu tālāk. Arī tagad mēs faktiski nododam mazliet no savas suverenitātes Briseles rīcībā. Jo mums šķiet, ka šāda savas suverenitātes nodošana veicina kopējas procesa attīstību. Man šķiet, ka visas trīs Baltijas valstis pagaidām vēl atrodas procesā. Tās aizvien stabilizē savu suverenitāti. Piemēram, valodu un identitāti. Domāju, ka viss notiks un izdosies un ka Baltijas valstīs šie procesi notiks daudz ātrāk, nekā savulaik tie norisinājās pie mums.

S.V.: – Vai novērojāt to arī Latvijā?

– Jā, es Rīgā esmu bijis daudzas reizes. Pēdējo reizi devos turp uz konferenci kopā ar ASV senatoriem un kongresmeņiem, lai tur apspriestu Baltkrievijas un Ukrainas demokratizācijas procesus.

V. H. – Baltijas jūras reģiona valstis jau kopš 1997. gada rudens sadarbojas tā dēvētajā Ziemeļu dimensijā, kas ir Somijas iniciatīva. Kāda, jūsuprāt, šajos procesos varētu būt Baltijas valstu loma?

– Nozīmīga. Tieši tāpēc jau pastāv šāds jēdziens, lai saliedētu valstis, kas atrodas šajā zonā. Te jāpieskaita visas ziemeļvalstis plus Baltijas valstis, plus Krievijas ziemeļrietumu daļa. Pēc manām domām, Baltijas valstīm šajā procesā ir nozīmīga misija, to iesaistīšanās vērtējama kā ļoti tālejoša.

Tagad, kad Latvija, piemēram, iekļaujas Eiropas Savienībā, jāatceras, ka politika sastāv no aliansēm. Visas valstis cenšas iekļauties noteiktās aliansēs. Esmu pārliecināts, ka mūsu kopīgā alianse ir ziemeļvalstis, Baltijas valstis un Polija. Mums būtu saprātīgi veidot šo aliansi un kopā sadarboties vairāk nekā līdz šim. Esmu pārliecināts, ka tas ļoti daudz dotu mums visiem kopā un ikvienai valstij atsevišķi.

V. H.: – Vai pēc Baltijas valstu pievienošanās NATO varētu mainīties sabiedriskās domas attieksme pret šo aliansi tradicionālajās nepievienošanās politikas piekopējās Somijā un Zviedrijā? Vai drīzāk modelēsies pašas nepievienošanās politikas izpratne un tās saturs?

– Zviedrijas attieksme pret Latviju tagad kā pret NATO dalībvalsti nav mainījusies. Nav nekādu izmaiņu arī Zviedrijas attieksmē pret NATO.

V. H.: – Vai jūs satrauc politiskās retorikas turpinājums Krievijā un reizēm arī Baltijas valstīs, kaut arī pašreiz, atskaitot drīzās Eiroparlamenta vēlēšanas, nav politisko kampaņu laiks?

– Krievija labi apzinās, ka tā gūst lielu starptautisko atbalstu savās sūdzībās par krieviski runājošās minoritātes stāvokli Latvijā. Tā tas patiešām ir. Es šo nostāju jūtu un redzu, kad tiekos ar kolēģiem ārzemēs, ar dažāda līmeņa politiķiem. Lielākā daļa ir norūpējušies par to, kas notiek Latvijā, un vienmēr bargi pārjautā: “Vai tad patiešām ir tā kā jūs, zviedri, mums to mēģināt skaidrot?”, jo mēs, Zviedrija, reāli cenšamies aizstāvēt Latviju un Igauniju šajā jautājumā. Mums jāuzklausa ļoti kritiskas balsis par to, “kā tur īsti ir ar to valodas likumu”, “kas tie tādi, nepilsoņi” un “kādi viņiem ir tie likumi skolās”. Man jāteic, ka es šajās sarunās sajūtu ļoti lielu nezināšanu par to, kas Latvijā un Igaunijā īsti notiek. Pat Eiropas valstīs nav skaidri šie jautājumi.

Taču, ja mēs salīdzinām, piemēram, Latvijas situāciju ar citu valstu minoritāšu valodas stāvokli kaut vai citās Eiropas valstīs, tad jāatzīst, ka valodas noteikumi Baltijas valstīs faktiski ir samērā vēlīgi. Es domāju likumu. Taču es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka Krievija zina un apzinās šo situāciju un Krievijai ir ļoti izdevīga šī lielā, trauksmainā krieviski runājošo cilvēku minoritāte, jo, izspēlējot šo kārti starptautiskajā politikā, Krievija iemanās gūt sev samērā daudzas priekšrocības. Man personīgi ir radies iespaids, ka Krievija, neraugoties uz savām publiski deklarētajām bažām, būtībā ignorē šo minoritāti. Ja tai patiešām būtu tik ļoti svarīgs ārzemēs dzīvojošo tautiešu liktenis, tad nekavējoties būtu jāsāk vispirms rūpēties par krievu stāvokli Kazahstānā un Uzbekistānā, kur krieviski runājošo cilvēku minoritāte patiešām ir apspiesta šī vārda vistiešākajā nozīmē, – no turienes krievu cilvēki ir spiesti bēgt uz Krieviju. Tomēr man nav gadījies dzirdēt, ka tie paši Krievijas politiķi, kas tik emocionāli runā par krievu tiesībām Latvijā, ar tik pat lielu apņēmību vērstos pret Uzbekistānu vai Kazahstānu.

V. H.: – Kas jauns varētu parādīties formulā 8+ 1(skandināvi, baltieši un ASV) tās darba kārtībā jau šīgada maijā?

– Patlaban man nav nekā jauna, ko pateikt šajā jautājumā par 5+3+1. Mēs sadarbojamies šajā formātā un esam ar to ļoti apmierināti. To mēs arī turpināsim.

S. V.: – Zviedrijas premjerministrs Jorans Pēršons šodien Vašingtonā tiekas ar Džordžu Bušu. Vai šī tikšanās atsauksies uz 5+3+1?

– Nē, šī vizīte paredzēta citiem jautājumiem, bet es vēlētos uzsvērt, ka mums ir ļoti svarīgi, lai amerikāņi turpinātu iesaistīties mūsu kopīgajā lietā. Mēs lieliski sadarbojamies ar ASV Baltijā. Ziemeļvalstis kopā ar ASV ir darījušas ļoti daudz, lai palīdzētu šīm valstīm atgūties, ieiet sliedēs, regulēt valsts stabilizēšanos, ieviest nodokļu sistēmu. ASV klātbūtne Latvijai līdz šim bijusi ļoti svarīga arī drošības argumentu dēļ.

Mums ar ASV vienmēr bijušas ļoti labas attiecības. Protams, dažos jautājumos ir arī domstarpības. Piemēram ieslodzītais Zviedrijas pilsonis Guantanamo bāzē, starptautiskās tiesas vai Kioto protokolu jautājums ir tie galvenie šādā uzskaitījumā, taču šie jautājumi netraucē lieliskām darba attiecībām Zviedrijai ar ASV.

S. V.: – Ja ANO ģenerālsekretāram Kofi Annanam izdosies strauji panākt jaunās rezolūcijas pieņemšanu Irākas jautājumā, Zviedrija sūtīšot savus spēkus uz Irāku. Šādu informāciju tikko saņēmām reportāžu laikā no Jorana Pēršona Vašingtonā.

– Jā, tie būs civilie spēki, vai nu medicīniskais personāls vai, visticamāk, policistu apmācība. Šodien Zviedrija ir pietiekami labi sagatavota tieši policistu izglītošanā, un šo pieredzi mēs varam nodot tiesībsargājošo institūciju izveidei Irākā. Man šķiet, ka tieši šajā jomā mēs varam investēt visvairāk.

V. H.: – Kādas ir zviedru prioritātes, apkarojot terorismu, cenšoties ierobežot narkotiku plūsmu un citās regulācijās atbilstoši topošajai ES konstitūcijai?

– Šie jautājumi ir svarīgi un nozīmīgi, taču man patlaban vienkārši nav laika tiem padziļināti pievērsties, jo pašam drīz jāsteidzas uz balsošanu.

S. V.: – Vai Zviedrijas ārpolitikā būs kādas izmaiņas attiecībā pret Latviju pēc 1. maija?

– Nē, nekas nemainīsies. Mēs priecājamies, ka Latvija ir droši noenkurojusi sevi drošības politiskajā kartē, un tagad sadarbosimies ar Latviju kā partneri Eiropas Savienībā. Mēs ceram uz lielāku un vēl ciešāku savstarpējas izpratnes pilnu sadarbību!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s