Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē.  Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.  

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla.  Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī  solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem.  Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju  kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina  pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu. 

 

 

 

 

Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Speciāli TVnet 

 

curajosais-puisens-rigas-dome

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

 

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (1; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju2. Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.3 Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»4, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā5.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā

Neļausim sevi sabraukt! Naida runa internetā un ikdienā

ronaldo-un-zaids
Ronaldo un Zaids. Attēls no TVnet.

Speciāli TVnet

Toreiz, pirms 70 gadiem, kad Astrīdas Lindgrēnas grāmatas pirmo reizi tika tulkotas krievu valodā, viņa nekavējoties kļuva par ļoti iecienītu bērnu grāmatu autori teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Iespējams, ka tā notika, pateicoties Lilianas Lunginas (1) tulkojumiem, taču nav izslēgts, ka popularitātes pamatā bija jauna veida bērnu literatūra, kurā iztika bez ideoloģiskā akcenta padomju bērniem.

karlsons-uz-jumta

Attēls no https://rusnsn.info

Lidojošais un jautrais «Karlsons uz jumta» kļuva par īpaši pieprasītu personību visā «impērijā», Latviju ieskaitot. Grāmatai sekoja animācijas un kostīmfilmas, sabiedrībā tika citētas frāzes no iemīļoto grāmatu tulkojumiem. Elijas Klienes2 «Čau, Brālīt!» («Hej, Brālīt!» vietā) nostājās kā stabila sasveicināšanās rutīna arī Rīgā, Rūjienā vai Bauskā. Singas3 spēlētais Karlsons uz skatuves un Braslas Emīls4 uz ekrāna bija un paliks pērles mūsu mākslas arhipelāgā. Taču pirms diviem gadiem Astrīdas popularitāte Krievijā sabruka un izkusa kā sniegs uz pannas. Viņu sabrauca ideoloģijas buldozers.

Francūzis ar bereti vai Gērings?

Kas noticis? Vainīgais esot Lindgrēnas darba tulkojums pieaugušajiem, kas apskata Somijas Ziemas kara traģēdiju. To pēkšņi nedrīkst drukāt tulkotu Krievijā. Grāmatas saturs pierāda, ka Lindgrēna nav bijusi Padomju Krievijas «draudzene» brīdī, kad Staļins vadīja uzbrukumus Somijai vai anektēja Latviju. Šodien, Putina melu impērijas apstākļos, šāda «nelojalitāte Krievijai» tiek skarbi sodīta un tāpēc Kremļa diriģētajā publiskajā telpā uzreiz parādās apmelojoša «informācija» par autori. Bez stomīšanās tiek ziņota «jaunizcepta sensācija», ka Astrīda Lindgrēna Otrā pasaules kara laikā esot bijusi nacistu partijas biedre un lidojošā Karlsona prototips tāpēc bijis Gērings5. Tādas autores darbus, protams, neviens netulkos krieviski un nepārdos Pēterburgā vai Kazaņā. Visi šie apgalvojumi ir muļķības. Tie neatbilst patiesībai.

Jau sen zināms, ka lidojošā Karlsona veidolu rakstniece noskatījusi «kādā francūzī». Uz ielas sastaptais neliela auguma vīrs ar bereti viņai šķitis interesants kā tēls un prototips lidojošajam Karlsonam. Tātad – omulīgajam vīram ar propelleru uz muguras nav nekāda sakara ar Trešā reiha politiķi un kara lidotāju no Hitlera Vācijas Hermani Gēringu. Vienīgais, kas vieno literāro tēlu Karlsonu un vācu Luftwaffe šefu Gēringu, ir tas, ka abi prot lidot. Nekā cita «lidojošajai mucai» no Vāsas priekšpilsētas Stokholmā nav kopīga ar vācu gaisa spēku virspavēlnieku (Reichsmarschall des Grossdeutschen Reiches) Otrā pasaules kara laikā Hermani Gēringu. Astrīda nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, nav simpatizējusi šīm politiskajām kustībām. Drīzāk gan pretēji – viņas politiskie uzskati drīzāk bija sociāldemokrātiski nekā labēji vai kreisi.

 

Interesanti, ka Astrīdas kara gadu piezīmes ar interesi tiek lasītas tai pašā Vācijā, kuras pagātni rakstniece savos tekstos nesaudzē. Taču Padomju Krievijas kritika šodienas Putina impērijā tomēr netika pieļauta. Melu kampaņa pret «Karlsona» un «Pepijas Garzeķes» autori tagad tur atvēzējās tik pamatīgi, ka neviena izdevniecība vairs nebija gatava izdot nedz šo, nedz arī kādu citu zviedru rakstnieces darbu. Kara grāmatas 1939. -1945. ir iztulkotas krieviski, taču Krievijā izdot tās nav iespējams ideoloģisku motīvu dēļ. Šie teksti ir lieliski rakstnieces darbi, kas dokumentē kara gaitu un piedāvā aculiecinieces novērojumus par to, kā īsti karā viss notika. Šķiet, ka šo grāmatu pirmām kārtām vajadzētu izlasīt tieši krieviem un vāciešiem, lai iegūtu nedaudz cita rakursa ieskatu kara norisēs. Vācieši izlasīja. Kas traucē krieviem izlasīt šo grāmatu? Kam tur ir tik ļoti bail no Astrīdas tekstiem? Putinistiem jeb tiem, kam rūp zviedru rakstnieces «labā slava»?

Klupināšanā ēterā

Ungāru televīzijas operatore Petra Laslo (Petra László) 2015. gada 8. septembrī kļuva populāra vienā rāvienā. Toreiz viņa strādāja nacionālajai stacijai N1TV, filmējot migrantu plūsmu no Serbijas uz Ungāriju. Gaišmatainā sieviete ar zilo džinsu jaku filmēja un tad pēkšņi aizlika priekšā kāju skrejošam bēglim ar bērnu pie rokas. Kāds cits žurnālists nofilmēja šo incidentu. Tā notikušais (caur sociālajiem tīkliem) izplatījās visā pasaulē. Vainīgais bija vācu RTL reportieris Stefans Rihters (Stephan Richter), kuram izdevās notikušo iemūžināt ar mobilā telefona palīdzību, lai pēc tam sižetu ievietotu Youtube. Videoieraksts rāda, ka ungāru Petra vispirms iesper bēgošai mazai meitenītei un kādam jaunam vīrietim. Tikai pēc tam viņa aizliek kāju priekšā bēgošam vīrietim un mazam zēnam. Abi lido un sāpīgi nokrīt. Vēlāk noskaidrojās, ka klupinātais vīrietis ir 52 gadus vecs futbola treneris no Austrumsīrijas un mazais zēns ir viņa septiņus gadus vecais dēls Zaids. Abi nokritušie centās kaut ko pateikt klupinātājai, taču pēc tam atsacījās no idejas un skrēja tālāk. Vīrietis nesa rokās savu raudošo bērnu un pēc brīža jau pazuda skatienam aiz kukurūzas lauka, Budapeštas virzienā.

 

Sociālie mediji knaši tiražēja šo atgadījumu dažādās versijās. Mēnesi pēc notikušā internetā bija novērojamas vairākas notikuma versijas: 1) patiesā un 2) melīgā (kurā klupinātāja tika attēlota kā varone un upuris raksturots kā terorists.)

Klupināt kādu nav labi. Tā nedara. To ikvienam no mums vecāki un skolotāji iemāca jau bērnībā. Visās kultūrās un ticībās. Pat amerikāņu futbolā (ļoti brutālā spēlē) šis paņēmiens nav atļauto sarakstā. Taču daudzi šo netikumu tomēr praktizē: gan traucējot kolēģim gūt panākumus darbā, gan zibenīgi klupinot kādu, kurš gudrāks vai labāks par pašu. Ir taču tik smieklīgi redzēt, ka cilvēks kustībā lido pret grīdu jūsu priekšā aizliktās kājas rezultātā.

Lai gan šajā konkrētajā notikumā Röszke bija skaidri redzams, «kas notiek», interneta publika tomēr ķērās pie abu – upura Osamas Abdula Mohsena un klupinātājas Petras Laslo vajāšanas.

Nav noslēpums, ka Ungārija šajā periodā bija gigantiska bēgļu tranzīta valsts. Viktors Orbāns6 un Jobbik7 partija ķērās pie četrus metrus augsta žoga celtniecības valsts dienvidos. Situācija bija nokaitēta visā reģionā. Pret bēgļiem tika izmantoti ūdensmetēji, asaru gāze un klīda baumas, ka septembra sākums ir pēdējais brīdis, kad robežas bēgļu kustībai vēl ir vaļā. «Iespējams, ka šo baumu dēļ bēgļi skrēja izmisīgi strauji Ziemeļeiropas virzienā tieši todien,» – atceras notikumu aculieciniece, RAI žurnāliste Bálint Bárdi.

Skaidrs, ka vērtējuma toņkārtu piedāvāja vietējā politiskā elite. Orbāns nosauca bēgošos «par indi», sarīkoja valstī referendumu (98% pret bēgļiem) un izrotāja Ungārijas robežas ar putnubiedēkļiem voodoo stilā. Klupinātājas TV kanāls bija Jobbik ideoloģijas paudējs, taču Petras izdarīšanās bija «par daudz» pat viņiem. Operatori atlaida no darba jau 9. septembrī. Divas dienas vēlāk viņa publiski atvainojās par savu rīcību avīzes Magyar Nemzet slejās: «Es neesmu cietsirdīga, rasistiska bērnu spārdītāja. Neesmu pelnījusi to izsmieklu un vajāšanu, apvainojumus un pazemojumus uz robežas ar slepkavības draudiem, kurus man piedāvā internets.» Facebook un Twitter esot pienaglojis sievieti pie kauna staba, un sākusies organizētu grupu aktivitāte ar mērķi viņu izvarot vai nogalināt. Tā apgalvo Petra Laslo avīzei Izvestija. Nesen viņu notiesāja uz trim gadiem nosacīti par publiskās kārtības traucēšanu. Viņas mēģinājumus ietekmēt tiesu ar argumentiem, ka incidents noticis pašaizsardzības nolūkos, Segedas tiesa neņēma vērā. Tagad Petra gatavojas emigrēt uz Krieviju. Tur «patiesība» būšot viņas pusē. Pēc viņas domām, klupināšana esot laba lieta, jo nogāztais esot bijis Alkaida kaujinieks. Izvestija turpināja attīstīt šos melus tālāk, piesaistot Asada režīmam uzticīgu žurnālistu Leitu Abu Fadelu, kas sociālajos medijos aktīvi izplatīja nepatiesu informāciju par šo cilvēku, secinot, ka «Eiropa palīdz šiem islāmistu neliešiem». Brīdī, kad avīze New York Times palūdza Abu Fadelu komentēt savus izteikumus publiski, viņš tos vairs nevēlējās apstiprināt.

Interesanti, ka ungārietes klupinātajam 52 gadus vecajam Osamam incidents palīdzēja. Nofilmētajā materiālā Youtube viņu atpazina spāņu futbolisti kā Sīrijas augstākās līgas Atfotuva treneri un uzaicināja strādāt ar Getafe CF (spāņu otrās līgas komandu). Mazajam Zaidam bija tas gods iesoļot Madrides futbola stadionā pirms Real Madrid spēles pie rokas futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo).

Facebook tikmēr turpināja stāstīt, cik nelietīgs ir klupinātais arābs un cik heroiska un varonīga notiesātā ungāriete. Upuris tika padarīts par «uzbrucēju» un uzbrucēja par «cietušo».

Tikmēr pats Osama dzīvo tālāk savā mazajā dzīvoklītī Spānijas Getafē, kopā ar Zaidu un diviem dēliem. Sieva un pārējie ģimenes locekļi joprojām uzturas bēgļu nometnē Turcijā.

Tīmekļa naida kultūra

Abi šie notikumi cieši saistīti ar Krievijas avotiem, kas apzināti sakropļo informāciju un piedāvā patiesības vietā fabricētus melus. Rakstniece Astrīda Lindgrēna aizstāvēties vairs nevar. Futbola treneris no Sīrijas norobežojas no interneta apmelojumiem un nevajadzīga uztraukuma vietā katru dienu 3 stundas mācās spāņu valodu. Tikmēr mēs (pārējie) esam vīlušies interneta iespējās, jo nepatiesībās lēni noslīkst patiesība. Kāpēc tā notiek?

Tīmekļa bērnības gados cerējām, ka tas palīdzēs atvērt sabiedrību atvērtām, cieņas pilnām un tolerantām diskusijām: visi tiks pie vārda, publiski izteiksies par nozīmīgām sabiedrības problēmām un tiks cieņpilni uzklausīti; tauta «stāvēs rindā» pie valdības un pašvaldību mājas lapu diskusiju portāliem, lai piedāvātu savas lieliskās idejas; mediji beidzot kļūs par «plašsaziņas līdzekļiem», jo internets likvidēs galveno mediju invaliditāti – nespēju tieši komunicēt ar savu auditoriju. Toreiz neviens no mums nevarēja paredzēt, ka notiks pretējais – internets palīdzēs formālajā un administratīvajā saziņā, taču iznīcinās Habermāsa sapni par atvērtās sabiedrības diskusiju telpu.

Sarunas vietā tagad nostājusies samazgu bedre un diskutētāju krēslu jau ieņēmuši naida sludinātāji. Līderpozīcijās šajā frontē ir ultralabējie (nacionālisti) un islāmisti. Viņi kliedz, apmelo, deklarē, bet oponentus gandrīz nedzird. «Šajā situācijā internetā tiek kultivēta atvērtā naida tendence, kas būtiski apdraud demokrātiju un izvēršas tieši sociālajos medijos. Publiskās personas, kurām vajadzētu iestāties par augstāku komunicēšanas standartu, sabijušās klusē, un tie, kas uzdrošinās oponēt, tiek vajāti fiziski un garīgi. Zviedru PEN klubs uzskata, ka interneta ievazātā naida un draudu kultūra, kas angliski tiek dēvēta par «hate speech», ir šodien visbūtiskākais un nopietnākais apdraudējums izteikšanās brīvībai. Naida kultūra komunikācijā ir priekšnoteikums fiziskai varmācībai pret citādi domājošajiem, kas attīstās netraucēti un nesodīti.»8

Kultūras analīzes komiteja Zviedrijā savā pētījumā «Kultūras apdraudējums» (2016:3) noskaidrojusi, ka 35% rakstnieku un žurnālistu ir draudēts internetā ar viņiem fiziski izrēķināties. 50% no vajātajiem uzskata, ka visaktīvākie žurnālistu vajāšanā ir ultralabējie nacionālisti un tikai 15% vajātāju pārstāv noteiktus reliģiozus grupējumus. Latvijas situācijā šiem grupējumiem jāpievieno politiskās partijas, pašvaldības, kas publisko personu vajāšanai izmanto savas troļļu armijas, lai panāktu mediju, žurnālistu un kultūras darbinieku pašcenzūras pastiprināšanos. Izteikšanās brīvības eksperts Gunārs Akselsbergs neslēpj bažas, ka pašreiz notiekošais interneta komunikācijā var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem daudz plašākā spektrā. Pieraujoties mēs kapitulējam naida demagoģijas priekšā.

Digitālās pieklājības indekss Latvijā arī atklāj, ka 12% tīmekļa lietotāju jūt apdraudējumu katru reizi, «ieejot internetā». 26% no mums saskārušies ar apdraudējumiem pēdējā mēneša laikā, 43% secinājuši, ka viņiem bijis nevēlams kontakts ar kādu personu, 22% fiksējuši ļaunu izturēšanos pret sevi. Tātad izsmiešana (21%), uzmākšanās (17%), manipulatīva kompromitēšana (12%), kas atstāj negatīvu ietekmi un nepatīkamas sajūtas jeb reālus tiešsaistes apdraudējumus mūsu ikdienas psiholoģiskajam komfortam (Diena, 07.02.2017.). No saziņas līdzekļa internets pārvērties par lamatām, kurās «bruņotas bandas» gatavo uzbrukumus konkrētām personām, apzināti, izmantojot neatļautas cīņas metodes un ieročus. Pagaidām satraucāmies par vārdiem un attēliem, kas nogalina garīgi, taču šogad esam jau iepazinuši reālas slepkavības un izvarošanas, kuras noziedznieki «translē» sabiedrībai ar interneta palīdzību «tiešraides režīmā».

Loģiski, būtu jāsāk domāt par interneta policiju. Tieši tādu pašu, kas patrulēs un aizstāvēs, aizturēs un arestēs, jo noziedznieku identitāte parasti tiek noslēpta aiz palamas, dekorācijas vai aizslietņa maskas. Vai mēs vēlamies piedalīties šajās batālijās, kurās pret ikvienu no mums nostājas labi bruņotu, neredzamu interneta noziedznieku bandas? Tās pašas, kas gaida naivos un «transporta līdzekļus» (populāru autoru rakstus), lai, «uzsēžoties uz astes», panāktu maksimāli lielu auditoriju saviem verbālajiem vēmekļiem. Vai visi šie tīmekļa pievēmēji darbojas tikai savās interesēs? Protams, nē. Vairums no viņiem ir kādas «mafijas» (interešu grupas, ticības, pārliecības, ideoloģijas) karavīri, kas «ar masu» (tiražētu viedokli) uzveic «to, kas nav mūsējais».

 

Troļļu fabrika

Ekrānšāviņš no Twitter

 

«Vakar mani beidzot sabrauca,» raksta publicists Jorans Rozenbergs kādā Dagens Nyheter ievadrakstā un paskaidro, ka «sabraukšana» nenotiek uz ielas (fiziski), bet gan verbāli tīmeklī (emocionāli). Viņam šķiet, ka tikt saplacinātam internetā ir tikpat drausmīgi kā būt sabrauktam uz ielas. Sociālos medijus vajagot dēvēt par «asociālajiem medijiem», jo nekā sociāla tajos neesot. Pa to ielām un laukumiem drāžoties «mašīnas», kas gatavas sabraukt visus, kas gadās pa ceļam. Svešos un nepazīstamos ieskaitot. Interneta noziedznieku metodes – izsmiekls, apmelojumi, ņirgas un meli, no ekrāna izkāpjot dzīvē. Draudot situācija, ka sociālo mediju nekulturālību pamazām pārņemsim arī savā ikdienā. Pārvērtīsimies par barbariem.

Acīmredzot arī pie mums ir pienācis laiks plašāk runāt par to, kā naida kultūra ietekmē mūsu ikdienas saziņu publiskajā telpā. Naida ideologu stratēģija nedrīkst pārņemt Latvijas publisko sarunu telpu, uzspridzinot pašu galveno – savstarpējo paļāvību atvērtā publiskā sarunā.

We’ll be back9

Atsauces:

(1) Pirmā Astrīdas Lindgrēnas darba Малыш и Карлсон, который живёт на крыше tulkotāja 1957. gadā, divus gadus pēc darba pirmās publikācijas Zviedrijā 1955. gadā.

(2) Elija Kliene tulkojusi A.Lindgrēnas darbus latviski.

(3) Vera Singajevska, Jaunatnes teātra aktrise, Karlsona lomas atveidotāja

(4) Varis Brasla, kino režisors. Rīgas Kinostudijas filmas «Emīla nedarbi» (1985) autors. Filma uzņemta, izmantojot Astrīdas Lindgrēnas stāstu par Lennebergas Emīlu.

(5) https://rusnsn.info/analitika/proobrazom-karlsona-astrid-lindgren-by-l-rejhsmarshal-german-gering.htmlhttps://thequestion.ru/questions/39308/pravda-li-chto-proobrazom-karlsona-byl-german-gering

(6)  Viktors Orbāns vada Ungārijas valdību kopš 2010.gada. Donalda Trampa un Vladimira Putina atklāts piekritējs. Apgalvo, ka plānojot sākt «antiliberālu kultūras revolūciju» Eiropā

(7) Jobbik ir ultralabēja nacionālistu partija ar izteiktu antisemītismu un negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Pēdējo parlamenta vēlēšanu rezultātā ieguva ap 20% vēlētāju balsu.

(8) Larsmo, O. (2016 -11-26). Dagens hatspråk fräter på demokratins fundament. Dagens Nyheter. Kultur.

(9) I’ll be back – «es atgriezīšos» frāzei ir vairākas nozīmes. Izplatītākā – Arnolda Švarcenegera varoņa replika «Terminatorā» un nozīmē, ka cīņa turpināsies.

Retorikas “trampizācija” jeb Marka Zakerberga “žurnālistika”

saukasanasAizvakar no amatiem bija spiesti atkāpties vairāki puiši – zviedru konservatīvās partijas komunikācijas jautājumu vadītāji. Par rupju izrunāšanos publiskajā telpā. Viens no viņiem kameras priekšā, YoutTube tiešraides laikā, nosauca valdības sociālo jautājumu ministri par “mauku”. Ministre bija atļāvusies apspriest sieviešu un vīriešu vēlēšanu tiesības.

-Vācies pie velna, nolādētā mauka! – dekoratīvi norēja Delmons Haffo. Tagad balamutem jāpamet partijas siltais sēdeklis un līdz ar viņu ripo galvas arī tiem, kas ēterā par “maukas” retoriku sirsnīgi smejas.

Jāpiezīmē, ka saukāt sievietes par maukām publiski ir raksturīgi arī Latvijā. Pie tā ir pierasts jau sen.  Šoreiz atkal runa par konkrētu sievieti – politiķi, kura nav pārdevusi koncertzāli demolēšanai vai  izdarījusi ko tādu, kas dotu pamatu šādiem apzīmējumiem. Vienkārši tāpēc, ka sieviete un viss. Bija atļāvusies apšaubīt vēlēšanu tiesības vīriešiem un  tāpēc: “še Tev” = “mauka”.

Kas īsti notiek ar politisko retoriku?

Vai rupjība ir ienākusi kā neatņemama sastāvdaļa, jeb tas ir jauns fenomens – publiskās leksikas trampizācija?

Man šķiet, ka šī ir tikai viena no žurnālistikas krīzes efekta izpausmēm. Slimība slēpjas daudz dziļāk. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas medijiem, bet skar visu areālu sociālo mediju uzplaukuma laikā. Pat Facebook Marks Zakerbergs beidzot ir sapratis, ka viņa bizness iebraucis žurnālistikas “lauciņā” un jārēķinās ar publicēto tekstu faktu pārbaudi.

Piektdien Facebook šefs beidzot publicēja savus lēmums, kā turpmāk viņš plāno cīnīties ar melīgām un nepatiesām ziņām, kas tiek publicētas viņa sociālajā medijā.  Nav noslēpums, ka nepatiesas ziņas Facebook būtiski ietekmēja ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Šodien nav problēmu nodibināt “ziņu dienestu” vai “ziņu aģentūru’’, kas izskatās pēc nopietniem informācijas avotiem, taču faktiski publicē nepatiesus faktus un izplata melīgus pieņēmumus. To dara ne tikai Kremļa putinisti un viņa nožēlojamie atdarinātāji – pašmāju “nacionālisti”, bet arī daudzi citi. Tie paši, kuriem žurnālistikas un mediju ētikā ir svešvārds.

“Problēma ir komplicēta, tehniski un filozofiski”, – spriež Facebook priekšnieks. Viņš vēloties dot cilvēkiem brīvu izteikšanās iespēju un cenzēt neko nevēloties. Tā teikt – brīva informācijas plūsma. Kā teorija un kā prakse. Diemžēl labi gribētais šādi nefunkcionē, jo informatīvās telpas piesārņotāju ir pārāk daudz.

Šāda pieeja mediju darbam ir naiva. Izdevējs līdz šim vienmēr ir bijis atbildīgs par satura kvalitāti. Daudz ērtāk ir skaļi klaigāt, ka “brīvība pāri visam”, kur katrs var teikt ko domā un publicēt ko grib. Ieskaitot citu cilvēku vajāšanu, apmelošanu, patiesības faktu sagrozīšanu un reālās īstenības izskaidrojumu kropļošanu.

Rezultātu jūtam jau tagad. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir patiesība un kas nav? Kas ir fakti un kas nav? Kas ir eksperti un kas tādi nav? Tagad runā visi par visu un  mūsu priekšā paveras nejēdzīga informācijas putra. 

Izplatīt  korektas ziņas un viedokļus nav viegla lieta. To zina, katrs, kas žurnālistikā ir kaut cik profesionāli strādājis. Izplatot neargumentētas, melīgas vai tendenciozi sagrozītas ziņas var panākt apzinātu manipulāciju ar publisko domu. Kara laikā par panikas celšanu un publiskās informācijas apzinātu sagrozīšanu daudzās valstīs draudēja nāves sods. Tagad katrs sētas miets komentē politiku, mākslu, zinātni un pat apņemas vadīt medijus.

Jā, sociālo mediju laikā sabiedrība ir sliktāk informēta par to, kas pasaulē notiek, jo internets piedāvā vairāk nepārbaudītu nekā pārbaudītu informāciju.  

Pie tā, ka džeki ar “suņu būdas” būvēšanas pieredzi, pie mums Latvijā bez kompleksiem (bez pieredzes un zināšanām) ķērās arī  pie ēku celtniecības cilvēkiem un nosauc sevi par celtniekiem, mēs jau pieraduši.  Mājas brūk, lielveikalus ieskaitot. Taču Zviedrijā un Dānijā tas ir jaunums, tāpēc privātās televīzijas pat uzsākušas ražot raidījumu ciklus ar nosaukumu “Blēžu būves”, kuras cēluši “celtnieki” no Lietuvas, Latvijas un Polijas. Tās sagāžas un sabrūk, nemākulīgā celtnieku darba rezultātā.

zukerberg

Tagad nemākulīga Facebook darba rezultātā sāk brukt politiskā stabilitāte ASV. Beidzot, Trampa kampaņas fonā var redzēt, ka sociālie portāli ir mediji, bet tos vada neprofesionāli cilvēki. Tāpēc publisko telpu aizvien intensīvāk piemēslo informatīvie sārņi.

Zakerbergs lūgšot lasītājus informēt par nepatiesām ziņām. To, kas normālā redakcijā ir profesionāls pienākums, tagad šo darbu darīs patērētājs pats. Jā, tas protams, būs lētāk Zakerbergam.  Pārbaudīt informāciju, kas paredzēta publicēšanai nav lēta lieta. Tur jāpieņem darbā cilvēki, kas ir kompetenti un spēj atšķirt patiesību no meliem.  Viņiem jāmaksā algas un to Zakerbergs negrib darīt. Labāk sludināt izteikšanās brīvību un nesatraukties, ka meli asimilē patiesību.

Ja visu uztic mašīnām, tad arī mākslas foto tiek traktēts kā pornogrāfija un “mašīnas” tāpēc cenzēja slaveno Vjetnamas kara fotogrāfiju ar bēgošo bērnu. Toreiz arī Zakerbergs sūdzējās, ka jautājums esot filozofisks.

Interesanti, ka tagad beidzot Zakerbergs un Facebook uzsākšot sarunas arī ar žurnālistiem un ziņu medijiem. Par sadarbību. Viņa līdzšinējā pārliecība, ka “tādi vairs nav vajadzīgi’, palēnām izplēnē.

Vai žurnālistikas laiks ir atgriezies? 

 

 

 

 

Žurnālistikas nāve internetā jeb medialais zelta laikmets?

TVNet kolāža par medijiemSpeciāli TVNet.

Simtgadīgā, solīdā amerikāņu žurnāla The New Republic krahs nav vienīgā katastrofa, kurā var novērot kārtējo tradicionālā žurnālisma aizspriedumu un tehnokrātu maniakālā optimisma batāliju. Lai gan faktiski te ir runa par nākotnes informatīvo telpu, kuru pie mums Latvijā iezīmē «vecie» (papīra un ētera) mediji un «jaunie» – interneta plašsaziņas līdzekļi un tie, kas šos medijus apņemas vadīt. Lai izsekotu problēmas attīstībai, pievērsīsimies aktuālajām amerikāņu skandālam, kas (daudzās izpausmēs) faktiski reproducējams arī mūsu valsts mediju telpā un izskatās pazīstams.

Mīts par to, ka internets padara cilvēku par muļķi –

ir samērā izplatīta versija žurnālistu vidū. Tīmeklis līdz ar savu ienākšanu informatīvajā vidē ir spējis satracināt konservatīvos un izraisīt šķietamu cīņu starp pieņēmumiem par to, ka «īstā žurnālistika» eksistē vienīgi tradicionālajos medijos un «nenopietnā» eksistē vienīgi digitālajā vidē. Tāds viedoklis pastāv, bet kā ir patiesībā?

Realitātē noticis tā, ka tīmeklis ir pievācis informatīvo telpu un padarījis to apvērstu. Vairums mediju nav paguvuši ielēkt aizejošajā vilcienā un rīcības vietā piedāvā diskusiju maratonu par to, kur un kā iespējams izbrīvēt dzīves telpu kvalitatīvai žurnālistikai. Tai pašai, kas līdz šim eksistēja tikai uz papīra.

Pirms diviem gadiem kreiso, vēlāk liberālo žurnālu The New Republic pārdeva Krisam Hjūzam (Chris Hughes). Tātad vienam no slavenās trijotnes, kas piedalījās arī Facebook dibināšanā. Pa šo laiku jaunais īpašnieks tika darījis visu iespējamo, lai pārveidotu papīra žurnālu par modernu tīmekļa produktu. Sākumā reformas žurnāla pārveidē bija gausas, bet līdz ar jaunā šefa ierašanos tās tika paātrinātas un rezultātā … decembra sākumā visi redakcijas līdzstrādnieki, protestējot par reformu rezultātu, pameta šo žurnālu. Īpašnieks ieguva palamu «bezkaunīgs diletants» (), kas neko nesajēdz no žurnālistikas, bet uzņemas vadīt senu, klasisku izdevumu, to sagraujot.

Pazīstama aina. Arī pie mums Latvijā «veco» mediju vadību nereti uztic vadītājiem bez mediju un radošā darba pieredzes, taču ne vienmēr visi redakcijas līdzstrādnieki šeit, Latvijā, vadības dumjības dēļ uzreiz pamet redakciju.

Tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens

Amerikāņu mediju elite ir spīvāka. ASV sociālie mediji plosījās uz pilnu klapi, pārmetot izdevējam – iesācējam nekompetenci un muļķību mediju jomā. Kur meklējama kašķa sakne? Te būtu jārunā par vairākām lietām.

Pirmkārt, par žurnālistu niknumu pret «japijiem» no Silicon Valley un tehnokrātiem, kas jau sen pievākuši informatīvo telpu un ārdās pa to bez izpratnes par komunikāciju. «Viņi» ir tie, kas tic, ka tehnika spēj forsēt progresu, un paļaujas uz tirgus ekonomikas svirām. Turpretī žurnālisti zina, ka tīmeklis bez satura ir kā aka bez ūdens.

Te nu mēs esam – vietā un laikā, kad ar ekskluzīviem, tehniskiem paņēmieniem tiek strauji «ražota» vienkāršota informācija, t.i., notiek vispasaules «bazfidizācija» pēc izklaides portāla http://www.buzzfeed.com parauga, bet mediju eksperti redz, ka informācijas kvalitāte ir hroniski sarūsējusi.

Tātad – fiziķi pret liriķiem (kā teiktu Imants Ziedonis) jeb «tehnikas sektors» pret tradicionālo mediju «žurnālistiem». Kauja starp šīm frontēm joprojām ir nežēlīga.

Žurnālisti novērtē Sillicon Valley jaunos uzņēmējus kā bezkaunīgus, nekulturālus muļķus. Turpretī «tehnikas sektors» ir pārliecināts, ka žurnālisti ir nemoderni, aizspriedumaini, snobi un reakcionāri. Laiks iet, bet abas frontes puses turpina ierakties dziļāk kaujas ierakumos.

Digitalizācia – drauds vai iespējas

Reformas nepatīk nevienam. Žurnālistiku ieskaitot. Pāreja no papīra, klasiskā radio vai TV ētera formāta uz digitālo vidi nav vienkārša lieta kaut vai tāpēc, ka nekad agrāk nekas tamlīdzīgs nav noticis un mums nav piemēru, no kuriem mācīties.

No vienas puses var piekrist skeptiķiem, kas nosoda intelektuāli atvieglotu satura piesātinājumu digitālajos medijos. No šejienes arī dzimst pieņēmumi, ka interneta medijos neko nopietnu, dziļu un būtisku nevar izlasīt, un pat kolēģis Stafans Heimersons, saņemot balvu par labāko pērnā gada reportāžu no Sīrijas, uzsvēra, ka viņa 18 lappušu reportāža esot «100% pretstats tvitera formātam», ar ko viņš lepojoties. Lai gan es (tāpat kā daudzi mani kolēģi) par Stafana apbalvojumu izlasīju tieši tviterī un neuzskatu, ka ir slikti ar mikrobloga palīdzību pievērst draugu un domubiedru uzmanību nopietniem problēmrakstiem un reportāžām.

Taču no otras puses daudzi «desu biznesa vadītāji» un «zābaksmēra mārketingisti» jau sen ķērušies klāt mediju vadībai arī mūsu valstī un realizē to bez patiesas jēgas par mediju misiju. Latvijas praksē to pierāda kādreiz vadošo papīra avīžu paātrinātā nāve un mūsu elektronisko mediju fiasko Krievijas propagandas mašīnas priekšā.

Latvija nav vienīgā, kurā nemākulīga mediju vadīšana novedusi pie kādreiz populāru izdevumu sabrukuma. Kriss Hjūzs nav vienīgais, kas ir izgāzies ar savu The New Republic pārņemšanu.

Ebay miljardieris Pjērs Omidjārs (Pierre Omidyar) un viņa superdārgais projekts First Look Mediaarī ir faktiski izgāzies. Neraugoties uz to, ka naudas viņam pietiek un viņš pat pieņēma darbā vienu no spožākajām žurnālistikas zvaigznēm Glenu Grīnvaldu (Glenn Greenwald), kuramEdvards Snoudens piedāvāja savus NSA dokumentus publicēšanai, taču jaunradītais miljardiera medijs tomēr nebija dzīvotspējīgs.

Amerikāņi ir satraukušies arī par akcentu nobīdi. Google un Facebook virzienā pašlaik kustas ne tikai reklāmas karavāna, bet arī ziņu ražošana.

Internets un sociālie mediji nav izveidojuši ziņu žurnālistiku ar jauniem «gatekeepers» (kā uzsver konferencēs!), bet gan piedāvā pavisam jaunu, nebijušu koncepciju, kurā informācijas plūsmas «slūžu atvērēji» ir neredzami.

Tehnika mums piedāvā iespējas, kuras neaptveram un nespējam izmantot. Kamēr žurnālisti domā, ziņas sāk ražot visi, kam nav slinkums to darīt. Internets aktivizē visus spriganos, un no šejienes dzimst informācija ar nepārbaudītiem faktiem, viedokļi bez seguma un argumentācijas. Haidparks nostājas mediju misijas vietā.

Žurnālistu izglītības astigmātisms un medialais zelta laikmets

Digitalizācija pieprasa pavisam citu kompetenci mediju līdzstrādniekiem, nekā tas bija pieņemts līdz šim. Gandrīz visi pazīst Rupertu Mērdoku (Rupert Murdoch) vai Tedu Tērneru (Ted Turner), taču tikai retais zina par Gregu Maru (Greg Marra), 26 gadus veco Facebook ziņu šefu, kas «ir pašlaik pats nozīmīgākais ziņu šefs» (Emily Beil, The Guardian, Columbia university) un no kura var diezgan daudz mācīties. Viņa iedibinātā prakse un ziņu selekcionēšanas metodes ir apstākļi, kas jāņem vērā arī Latvijā. Tagad ir citi laiki un mediju izglītībai jāpiemērojas modernās vides prasībām.

Strādājot tālāk un domājot par to, ka augstskolās jāgatavo universāli žurnālisti, kas spēj saskatīt ne tikai «satura substanci», bet arī naratīvo, audiovizuālo un verbālo dimensiju. To izprotot un realizējot moderno mediju izpildījumā.

Mēs dzīvotam pašlaik Google un Facebook ziņu slūžās, un vadošais žurnālistu darba tirgus ir: Buzzfeed, Vox, Vice, Fusion, Medium u. tml. digitālie izdevumi. Tā nu tas ir.

Tikmēr žurnālistu korpusā turpina skanēt nopūtas un piktas replikas digitalizācijas virzienā.

Kāds kolēģis reiz nosauca šodienu par «medialo zelta laikmetu», un mēs sarāvāmies. Zelta? Jā, šis laiks ir patērētāja zelta laikmets. Tik plašs informācijas piedāvājums kā tagad nav bijis nekad agrāk. Tā ir zelta ēra lasītājam, skatītājam un klausītājam, kurš pats izveido savu ziņu programmu, «sērfojot» internetā piedāvātajā ziņu plūsmā, un selekcionē savu radio programmu MP3 atskaņotājā no sev tīkamas mūzikas (atslēdzoties no visiem FM un digitālā radio kanāliem).

Patērētājs šodien rada savu ziņu vai viedokļa, izklaides vai analītisko mediju sev pats.

Producentiem un žurnālistiem šis nav zelta laikmets.

Ja lasītājam informācijas avotu skaits palielinās, tad žurnālistam, redaktoram un producentam – samazinās.

Visi grib «paņemt» informāciju internetā bez maksas. Reklāmas nauda arī plūst bezmaksas mediju virzienā.

Tikmēr vecie mediji noasiņo, jo nav naudas, ko samaksāt žurnālistiem par rakstiem. Tas patsBuzzfeed tikko samaksāja kolēģim par lielu ārpolitisku apskatu 150 dolārus (neaizmirstiet ceļa, avotu, fotomateriāla izmaksas). Līdzīgi zemu samaksas latiņu nolaidušas New Yorker, Slate, The Atlantic, kad panāk, ka žurnālisti vairs nemeklē autentisku, patiesu un unikālu informāciju, bet gan pievāc jau publicētu materiālu faktus un viedokļus. Tā iznāk lētāk un rentablāk. Vai par lētu naudu ir iespējams nodrošināt labu un kvalitatīvu žurnālismu? Vai lasītājs ir ieguvējs? Vai mēs vēlamies «krāmu tirgus» līmeņa informāciju savos medijos, ja līdzstrādniekiem neviens (arī lasītājs!) nevēlas samaksāt par darbu!?

Kurp ejam?

New Republic katastrofa pavisam drīz piederēs pagātnei, un visi to drīz būs aizmirsuši. Taču šis skandāls ir labs piemērs un mācība arī Latvijas mediju vadītāju iecēlējiem (radio un TV padomei + privātmediju īpašniekiem) jo arī šeit vecajiem medijiem liek «āžus par dārzniekiem» un izliekas neredzam, ka agrākais mediju areāls mirst.

Menedžmenta un tehnikas sektoram būtu jāturpina uzmanīgāk apgūt mediju lauks vienkārši tāpēc, ka tas ir daudz tuvāk baznīcai un skolai nekā desu fabrikai. Pat naudas daudzums nepalīdzēs, ja pie stūres nebūs prasmīgs mediju speciālists, kas spēj uzņemties izaicinošu, radošu risku.

Lielākā mediju problēma visā pasaulē šodien ir tā, ka īpašnieki un mediju politikas vadītāji tieši tāpat kā tehnokrāti no ASV Silicon Valley joprojām redz avīzes, žurnālus, radio un TV stacijas kā daiļu, mazu aksesuāru, ar kuru padižoties savā investīciju portfelī.

Starp uzņēmumiem/biznesu «tīrā menedžmenta» un «radošo mediju» jomās pastāv gigantiska plaisa, kuru nevar pārvarēt ar varu. «Lai tehnika spētu darboties žurnālistikas labā, ir nepieciešama kultūras konflikta novēršana. Ir vajadzīga viena, nevis divas pretējas kultūras,» konstatē Emīlija Bela (Emily Bell, The Guardian) saistībā ar New Republic skandālu.

Šķiet, ka pa šo ceļu ASV patlaban mēģina iet NPR, New York Times un Bloomberg Businessweek, un (šķiet), ka viņiem izdodas.

Tāpēc neieraksimies ierakumos pretējās frontes pusēs, bet meklēsim risinājumus, kuros ieguvēja būs žurnālistika un saturs, kuru mēs piedāvājam lasītājam, klausītājam, TV skatītājam.

Mēs esam dažādi, bet visus mūs vieno kopīgs ideālisms ar mērķi stiprināt demokrātijas attīstību valstī, kritizēt un izaicināt uz kauju politiskās un ekonomiskās varas pārstāvjus un parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas īsti notiek un cik lēnām, bet noteikti pasaule kļūst aizvien labāka.

Kas nosaka politiku: sociālo tīklu kopienas vai masonu vara?

2014.gada 5.novembrī

REUTERS:Scanpix:TVNET

TVNET

Slēgtas, slepenas un neskaitāmas atvērtās organizācijas, kas veic nozīmīgu sociālo funkciju un ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus, eksistē arī Latvijā. Kurai no tām pieder nākotne? Kuras spēs ietekmēt mūsu dzīvi? Vecās – slēgtās vai jaunās – atvērtās?

Personības, partijas vai tomēr ordeņa brāļi

Mērķu sasniegšanai cilvēki mēdz apvienoties grupās. Tās var būt formālas (partijas), neformālas (tamborēšanas klubs), atklātas (Twitter) un slēgtas (Brīvmūrnieki).

Ir pieņemts zināt, ka sabiedriskos procesus visvairāk ietekmē gan spilgtas personības (Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Stradiņš, Dalailama) gan formālas organizācijas (politiskās partijas), kas darbojas atklāti.

Pēdējo gadu laikā uz politiskās skatuves sāk pieteikties interneta forumi jeb «atvērtā tīkla viedokļa struktūras», kas pamazām nostājas agrāko mediju vietā un mēģina diktēt publiskās domas dienaskārtību. Iebelžot etablētajiem vadoņiem.

Interneta «atvērto diskusiju klubā» var piedalīties ikviens, bet vai tam ir un būs ietekme varas un naudas koridoros nākotnē?

Kura no organizāciju formām rīt visvairāk ietekmēs progresu: personības, partijas vai atvērtās, digitalizētās sabiedrības horizontāles?

Slepenās, slēgtās «mafijas»

Sāksim ar slepenajām. Tās apvij leģendas, minējumi, arhaiski rituāli un noslēpumainība. No tām baidās, tās apbrīno. Tās it kā nosaka visu (tāpēc tajās piedalās arī LV stūres vīri un sievas), bet kā īsti ir īstenībā?

«Tās eksistē joprojām, veic svarīgu sociālo funkciju – izveido kontaktu tīklu, ziedo naudu stipendijām, labdarībai vai kādā citā formā iesaistās sociālajā darbā, un tas arī viss,» uzskata kultūras vēsturnieks un slepeno organizāciju pētnieks Čārlzs Petrusons. «Vienīgā problēma ir tā, ka šīs slēgtās organizācijas agri vai vēlu nonāk pie draudzības korupcijas un sāk bīdīt «uz augšu» savējos, un tur arī loks noslēdzas» (DN, 2010.24.11.) Galva iekožas astē. Progresa vairs nav.

Pēc viņa domām, vecās organizācijas (Odd Fellows, u.c.) nevajadzīgi saglabā savus reliģiskos rituālus (iesvētīšana aizsietām acīm, pazemojošā forma, atkarība no vecajiem), lai iedvestu jauniņajiem pārliecību, ka viņi ir nulles un tikai organizācija viņus padarīs par vērtīgām, ievērojamām personībām. «Šī manipulācijas sistēma funkcionē joprojām,» – uzsver pētnieks, norādot, ka pats svarīgākais esot destabilizēt, t.i., disciplinēt «biedru» drošības sajūtu, «lai viņi līdz galam nesaprot, kāpēc un kādēļ viss notiek» un tāpēc akli tic savas organizācijas vadības nemaldībai. Vertikālā vara uzkrītošā formā.

Paralēli senajiem ordeņu veidiem tagad dzimst arī jaunas brālības formas. Nereti ar noziedzību vai ideoloģisko doktrīnu kā bāzi: Haritonova, Ada, Pārdaugava, bērnu pornogrāfijas grupas, Ezera grupējums Krievijā u.c. ir pat bīstamas sabiedrībai. Arī tur vertikālas varas svira nosaka visu.

Totalitārās valstīs klasiskās Brīvmūrnieki vai Rotary ir aizliegto organizāciju sarakstā. Tās nepatika ne tikai Staļinam, bet arī Hitleram un Musolīni, kas masonus vajāja un spīdzināja neslēpti. Tagad šīs organizācijas ir atdzimušas Latvijā (kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem) un apgalvo, ka ar varas ietekmēšanu šeit vairs nenodarbojoties. /1/

Tātad 2003. gada 8. martā tika atjaunotas trīs Latvijas brīvmūrnieku ložas Latvijā (http://www.masonicum.lv). Rotary atjaunoja savu darbību Rīgā pēc Padomju Savienības okupācijas sabrukuma 1996. gada 29. novembrī (http://rotari.lv) un valsts politikā nemaisoties.

Bez sievietēm

Protams, šīs senās un klasiskās slēgto organizāciju formas ir patriarhāta varas izpausmes veids, kas demonstrēja hegemoniju un izredzētā statusu. Tāpēc vairums no tām bija un ir slēgtas sievietēm kā zemākam dzimumam. «Kungiem šajās slepenajās un slēgtajās organizācijās bija jāpieņem cita identitāte jeb palama. Piemēram, baņķieris Markuss Valenbergs tika nosaukts par Krokodilu un šo segvārdu zināja tikai slepenās organizācijas biedri (). Dalībnieku sievas tika traktētas kā «vistas», un viņām bija 100% jāpakļaujas «gaiļu» noteikumiem. Sarunas pauda vīrišķīgās dominantes stilu ar dunkām pa muguru, pļaukām pa pakausi, practical jokes, un rīkojās tikai ar pašiem zināmiem kodiem, lai padarītu saziņu nesaprotamu citiem,» konstatē Rietumeiropas slepeno organizāciju pētniece Terēze Nordlunda Edvinsone, uzsverot, ka vienīgā sieviete, kas beidzot tika iekļauta kungu klubiņā, esot bijusi Krokodila audžumāte Marianne Valenberga, kurai daļēji esot izdevies «sagraut kungu hegemoniju»/2/

Izskatās, ka Latvijas masoniem sievietes nav pieprasītas arī šodien: «Latvijas lielloža ir atvērta visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Tā apvieno garīgi un sociāli atvērtus vīrus ar dažādiem filosofiskiem, reliģiskiem un politiskiem uzskatiem» (http://www.masonicum.lv/) un, kā norāda Māris Slokenbergs, «vīrieši vienmēr būs puikas, viņiem aizvien gribēsies paspēlēties» (www.jmsorg.lv) slepenajā režīmā, savā starpā. No šā niķa politika nav atradinājusies joprojām.

Slepenās organizācijas un ekstrēmisms

Nav noslēpums, ka daudzām slepenajām brālībām ir tieksme uzņemties varas funkciju, iebiedējot (P2 Itālijā), manipulējot (Opus Dei) vai iznīcinot (Al-Qaeda) visus tos, kas tic, domā vai dzīvo citādi. Mēģinot ietekmēt starptautisko politiku (Romas klubs, Skull and Bones) vai kā citādi svarīgu lēmumu pieņemšanu (Illuminati).

Apmēram to pašu mēģinājušas panākt vietējas nozīmes «interešu grupas» mūsu pašu Latvijā.

Pagaidām spēcīgas un publiski pazīstamas ir bijušas vairākas. Visskaļāk noskanējusi tā saucamā  /3/, kurā ilgstoši darbojās vietējie «politikas masoni» (Kasjauns.lv., 2009.24.08.) jeb «slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot kontrolējusi varu» (Nedēļa, 2000.10.12.)

Aivars Lembergs šai grupai neesot pieslēdzies, bet uzsvēris, ka «Grūtupa grupa 100% apmērā kontrolē Tautas partiju, apmēram 60% savienību «Latvijas ceļš», pilnībā Jaunās partijas atlikumu, liela ietekme tai ir savienībā «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK».»

Šķiet, ka Lembergs tieši tobrīd nodibināja otru jeb pats savu grupu. Kā norāda IR: «Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt» (2012.21.11.). Pamazām medijos tiek publicēti arī viņa organizācijas finansēto stipendiātu saraksti (Kas Jauns, 2012.30.09.), kuros var redzēt gan apzināti slēptu politiķu un Latvijas politisko partiju finansēšanu, gan arī konkrētus centienus regulēt valsts politiku savu interešu vārdā.

Vietējas nozīmes brālība «» vai «Eiropa 21» dzima pirmā – 1991. gada nogalē. «Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem?» jautā http://www.pietiek.com 2010.gada 17.decembrī un arī atbild: varaskāre. «Toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli «Klubs 21» jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī. Nu, vismaz parlamentā noteikti. Pēc «Kluba 21» iznīkšanas (sliktās slavas dēļ) Edvīnam Inkēnam, Jānim Jurkānam un «Turības» Ivaram Strautiņam neesot izdevies izveidot «Klubu 22». Lai gan «zvaigžņu» un «zvaigznīšu» klubā bijis pietiekami, jo bez «Klubā 21» redzētiem ļaudīm šeit bija arī citas «pazīstamas sejas»/4/ (www.pietiek.com, 2010.17.12.), tas tomēr aizgājis bojā. Uzplaukumu esot iztraucējusi Andra Šķēles parādīšanās uz politiskās skatuves; tik ļoti, ka pat rūdītais Aleksandrs Kiršteins zibenīgi pārbēdzis uz «mākoņtēva» vadīto Tautas partiju, kas pēcāk oficiāli un skaļi bankrotēja.

Vai partijas būtu jālikvidē?

Jānis Ādamsons (1996.09.03.) esot nācis klajā ar slaveno apgalvojumu, ka Latvijā tobrīd bijuši divi lieli augstākajos varas ešelonos balstīti grupējumi – «strīpainie» un «pumpainie», kas cīnoties par varu Latvijā. Pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm.

Tagad – gandrīz 20 gadus vēlāk šo pašu misiju, cīnīties par varu valstī, ir uzņēmušās Latvijas politiskās partijas. Tās pašas, par kurām mēs visi, cienījamo lasītāj, tikko balsojām vēlēšanās.

Vai politiskā partija ir tiklāks veidojums nekā slēgta vai daļēji slēgta organizācija? Izrādās, ka tā nav.

Kādā no savām 1943. gada esejām pazīstamā filozofe Simone Veila (Simone Weil) uzsvēra, ka tieši politiskās partijas esot tās, kas graujot valstī demokrātiju, un tāpēc tās esot jālikvidē. Jo ātrāk, jo labāk. /5/ (L’Enracinement. 1952.)

«Nost ar partijām!» aicināja Veila, un pirms viņas līdzīgas idejas pauda arī vācu sociologs Roberts Mitčels, formulējot jēdzienu «oligarhijas dzelzs tvēriens». Partijas neizbēgami pārvēršoties despotiski vadītās, autoritārās hierarhijās, kuras komandē no augšas vietējie vadoņi, un tas radot priekšnosacījumus korumpētībai un varas cinismam.

Partiju galvenais bauslis esot kļūt aizvien lielākām un ietekmīgākām. Reformu realizēšanai ir nepieciešama vara, kuras nekad neesot par daudz. Jo vairāk varas, jo lielāka stabilitāte un gatavība nerēķināties ar citiem. Lai slēptu savu faktisko politisko mazspēju, partijas pieprasot lietot «pātagu» biedru disciplinēšanai un propagandu savu dogmu iecementēšanai: «Mēs esam vislabākie, tāpēc tev ir divas iespējas – vai nu nākt kopā ar mums bez iebildumiem, vai pazust!» Ja arī partiju kongresos esot pieļaujama dekoratīva burbuļošana, tad ikdienā valdot partijas biedru smadzeņu skalošanas kā norma.

Cilvēki ar iekšējo gaismu

Ar ko atšķiras slēgtas organizācijas un mūsdienu partijas pārvaldes loģika? Būtībā ne ar ko. Pēc Veilas domām, politikā «drīkst ienākt vienīgi garīgi tīri, cēli un solidāri cilvēki», kas spēj un ir gatavi atteikties no savām privātajām, alkatīgajām vajadzībām un dot priekšroku sabiedrības kopējām vajadzībām. «Iedomājieties, ka katram ideālas partijas loceklim partijas priekšā būtu vispirms jāzvēr: «Ar šo apsolu, uzņemoties risināt jebkuru sociālu vai politisku valsts problēmu, pilnīgi norobežoties no fakta, ka es esmu kādas noteiktas politiskās partijas biedrs. Apņemos vienmēr risināt visus jautājumus tā, lai tie vislabāk kalpo sabiedrības, valsts un taisnīguma, nevis manas partijas interesēm»» – uzsver Veila. Politikai esot vajadzīgi politiķi ar «iekšējo gaismu», kas spēj pateikt nē partijas vadītāja «īkšķim uz leju».

Mums tādu nav. Vai tas nozīmē, ka partijas ir nokalpojušas savu laiku, ja to vadības galva iekožas savā astē tāpat kā tas raksturīgs slepeno organizāciju struktūrām? Vai partijas tāpēc būtu jālikvidē? Ko liksim vietā?

Interneta partijas un demokrātija

Neformālas cilvēku grupas jeb interneta partijas (Twitter, Facebook, interneta čats (komentāri) pie interneta mediju rakstiem) šodien veido jaunu un līdz šim nebijušu personu organizētības formu. Atvērto organizāciju, kas pamazām uzspridzina bijušo klubiņu robežas. «Pats svarīgākais, lai arī internetā cilvēki nenorobežotos slēgtās grupiņās, kurās valda tikai viņiem atbilstoši viedokļi,» uzskata Stokholmas Ekonomiskās augstskolas pētnieks Robins Teiglands. Viņam šķiet, ka atvērtās tīmekļa radītās organizācijas attīstās dinamiski. Tieši patlaban. Interešu grupas tur attīsta dziļākas idejas, bet jauktajās grupās dzimst radošāki impulsi. Šim organizācijas tipam piederot nākotne.

Neraugoties uz to, ka Baraks Obama un  ir nomainījuši agrāko «sarkano» telefona līniju (Maskava-Vašingtona) ar elites Facebook vai kanādiešu Opentext izveidoto «reālā laika komunikācijas formu» (G20 grupai), mēs varam justies labi. Mums pieder nākotne, jo slēgto telpu un slepeno apspriežu laiks pamazām aiziet pagātnē. Atvērtības kultūra uzvarēs elites sarakstus jeb radical transparency grupas uzvarēs top secret partijas.

Logi un durvis ir vaļā.

Personības, partijas vai atvērtā digitalizētā sabiedrība pa horizontāli?

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?


  1. Vai slepena vara kontrolē valsti? Kasjauns.lv, 2009.24.08.

  2. ThereseNordlund. Slutna nätverk. http://www.su.se

  3. Nelaiķa advokāta Andra Grūtupa vadībā tolaik regulāri tikušies un darbojušies valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis, ekspremjers Andris Šķēle, baņķieris Inesis Feiferis, «Turības» šefs Ivars Strautiņš un tā laika «Unibankas» prezidents – tagad Valsts prezidents Andris Bērziņš. (Turpat.)

  4. «Latvijas ceļa» biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un «Tēvzemei un brīvībai» pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas «Saimnieks» – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas Bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs (www.pietiek.com, 2010.17.12.)

  5. «Om de politiska partiernas allmänna avskaffande», 2014.

Literatūra, kuru pārdod metros

2013. gada 26. decembris

 2013 pie juras ziemassvetkos

Ziemassvētku nakts atved pie rokas dažas vecas, gudras grāmatas, kamīnā degošas malkas smaržu un dīvainus notikumus, kas spēj piedzimt vienīgi saulgriežu laikā.

Tādā kārtā parastā dārza priedīte pēkšņi pārvērtās svētku eglē (pateicoties zilu ledlampiņu virtenei). Zem tās Ziemassvētku rītā iestādīju savādo sīpolu, kurš atradās pludmalē, izskalots no jūras.

Nez kas no tā izaugs?

Turpat, zem sūnas apraku vērtīgu mantu stikla burkā.

Traki svarīgu.

Stūrī noenkurojām mazu eglīti no Zvārtavas, kura visu vakaru turpināja demonstratīvi kustināt skujas austrumu virzienā. Norādot, kur ir viņas īstās mājas – tālu, pie Igaunijas robežas.

Garām, rūcošā virtenē mums aizšāvās ”nakts roņi” – melnas automašīnas atceļā no Dievkalpojuma vietējā baznīcā. Cauri tumsai. Nesasveicinoties. Pieglaustām ausīm. Kā zaķi, kas sabijušies no ūdens.

Tobrīd es uzšķīlu sērkoku saujā. Kā liesmojošu sniega piku.

Par spīti visam – tumsas vidū, Ziemassvētkos.

Oj, kā tumsa ir gaismu apēdusi un pa virsu sijā lietutiņš. To jūt šeit – laukos kur kadiķi kalpo par ceļa stabiem un vietējie krauķi tuvējā lielpilsētā uzvedas kā vistas.

Tumsu var sajust fiziski, tieši tāpat kā zvaigznes gaismu.

Sajušana ir mūsu lielā apdāvinātība.

ziema sogad 2013

Starp citu – kanādiešu mediju teorētiķis un citātu ražotājs Marshall McLuhan atklāja, ka cilvēks esot ”tehnikas dzimumorgāns”. Ar to viņš vēlējās pateikt, ka ne tikai mēs paši izveidojam savus masmedijus, bet arī tie (attiecīgi) formē un iespaido mūs. Rezultātā mēs pakļaujamies medijiem un tie (savukārt) pieprasa ne tikai aiz vien modernākas, dominējošās mediju tehnoloģijas, bet ari nosaka mūsu intelektuālās vides interjeru. 

McLuhan skolnieks Neil Postman gājā šajā virzienā vēl solīti tālāk un atklāja, ka ar elektroniskajiem medijiem mēs cilvēki cenšamies sevi nogalināt caur izklaidi.

Izklaidējamies līdz nāvei, ”dejojot” vai ”mirstot nost ar zvaigzni” ekrānā. Dziedot ar ģimenēm un pa vienam – ”fabrikās”.

Tagad, kad TV ēra jau aiz muguras un mūsu dzīvi jau nosaka tīmeklis, Nicholas Carr savā pašlaik tik pieprasītajā grāmatā The Shallows konstatē, ka interneta lasīšanas rezultātā mūsu smadzenes pamazām zaudē spēju lasīt garus, koncentrētus un piesātinātus tekstus, kas plūst vairākos slāņos vienlaicīgi un uzbur daudzdimensiju vizualizēto ainavu. Piemēram, ”Annu Kareņinu” vairs nav ko cerēt kādam iesmērēt kā Jaungada dāvanu. Šis Tolstoja teksts ir pretruna Twitter vai Facebook lasīšanas loģikai. 

Modernais cilvēks, tātad, pārtiek no lineāras lasāmvielas.

Pats šokējošākais ir tas, ka kopā ar vienslāņa lasīšanas tradīciju iet bojā arī dramatiskā vēstīšanas tradīcija. To bloķējot vajadzība atrasties tiešsaistē ar interneta informācijas plūsmu nepārtraukti (Douglas Ruchkoff, Present shock).

Vārdu sakot – vairs nav laika iedziļināties bezgalīgi dziļas grāmatas vēstījumā.

Nav pacietības to darīt, jo ik pa brīdim ”jāpārčeko”, ko stāsta tviteris.

Nav izslēgts, ka šajā ”epizožu laikā” literāro varu pār mums pārņems Tao Lina ”skolas” rakstniecība. Tā ir ieradusies Tolstoja un Birznieka-Upīša vietā.

Šī 1983. gadā dzimušā taivaniešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka daiļrade ir cieši savijusies ar sociālajiem medijiem un atspoguļo domāšanu tajos (Taipei).

Tātad – pie mums ir ieradusies literatūra, kuru pārdod ar metru mēru.

Tai  vairs nav iekšējās dramaturģijas.

Tā plūst kā kanāls.