Recenzija laikrakstā Diena par Masmediji

Masu mediji kā kultūras un komunikāciju tehnoloģija

Datums: 27.06.2005
Autors: Inese Spīča, LU ekonomikas zinātņu doktore
Rubrika: Lietišķā Diena

Grāmatas autore Sandra Veinberga ir Latvijā un Zviedrijā praktizējoša profesionāla žurnāliste un zinātniece. Līdz ar to viņas veikums masmediju izpētes jomā ir pamatots un balstās uz plašu izmantotās literatūras un avotu analīzi par medijiem. Grāmata ir veidota, izmantojot galvenokārt angļu valodā, zviedru, vācu, franču un latviešu valodā publicēto speciālo literatūru par medijiem. Šo grāmatu un zinātnisko rakstu autori ir pasaulē pazīstami mediju eksperti. Tādējādi arī latviešu valodā ir pieejamas jaunākās atziņas par masmedijiem. Autore ir prasmīgi apvienojusi pasaulē pazīstamu mediju ekspertu viedokļus ar personīgo pieredzi un redzējumu mediju jomā.

Autore no vēsturiskā aspekta izskaidro jēdziena “masmediji” izcelsmi un būtību, kā arī pārliecinoši pierāda šā jēdziena lietošanas lietderību latviešu valodā. Grāmatā mediji analizēti kā kultūras un komunikācijas tehnoloģija, kas ir neatņemama mūsdienu sabiedrības sastāvdaļa. Šeit autore kritiski vērtē dažādas nevēlamas parādības Latvijas žurnālistikā, kas saistītas ar pārejas posma ekonomikas problemātiku, un piedāvā problēmu risinājumus.

Autores izveidotais grāmatas saturs ir loģisks un ļauj iepazīties ar mediju teorijas galvenajiem aspektiem, mediju attīstības vēsturi pasaulē un Latvijā, mediju valodu daudzveidību, žurnālistikas un žurnālistu mijattiecībām, masmediju publikas raksturojumu un mediju attīstības prognozēm. Autore veic masmediju darbības salīdzinošo analīzi Latvijā un Zviedrijā. Bagātīgais Zviedrijas un citu valstu mediju darbības piemēru izklāsts var kalpot kā impulss masmediju pilnveidei arī Latvijā. Mūsdienās arī katram uzņēmuma vadītājam, politiķim, kultūras darbiniekam, mārketinga speciālistam ir jāsaprot masmediju darbības saturs, pamatprincipi un loma sabiedrībā.

6 thoughts on “Recenzija laikrakstā Diena par Masmediji

  1. Cilvēkam kā fiziskai personai ir vajadzīga pašizteikšanās brīvība. Pat tādā gadījumā, ja cilvēks ir vājprātīgs, viņam ir tiesības brīvi izteikt savu vājprātu.
    Demokrātija ir tautas vara, nevis tautas pašizteikšanās.
    Cilvēks kā juridiska persona arī ir brīvs izteikt sevi kā tādu. Pirmajā gadījumā cilvēks pārstāv tikai sevi pašu, otrajām – fizisku personu grupu, kas veido juridisku personu.
    Sabiedrība sastāv no daudzām fiziskām un juridiskām personām. Tādēļ, ja fiziskā persona ir vājprātīga, tas nenozīmē, ka pārējie sabiedrības locekļi arī ir vājprātīgi. Fiziskā persona izsaka tikai sevi, juridiskā – personu grupas, kas veido juridisko personu, intereses vai viedokli. Tabaku ražojoša vai pārdodoša kompānija izsaka tikai to īpašnieku intereses vai viedokli, jo viņi ir ieinteresēti tabakas ražošanā un pārdošanā, neskatoties uz to, ka tā kaitē cilvēku veselībai.
    Prese ir sabiedrības, nevis fiziskas vai juridiskas personas pašizteiksmes veids. Tādēļ ne no loģikas, ne no demokrātijas viedokļa prese nevar piederēt ne fiziskai, ne juridiskai personai.
    Avīze, kas ir indivīda īpašums, izsaka tikai tās īpašnieka viedokli. No patiesas demokrātijas pozīcijām nav pieļaujams, ka atsevišķai personai piederētu publiski preses un informācijas līdzekļi. Tomēr viņai ir dabīgas tiesības izteikties jebkurā veidā, pat visārprātīgākajā. ja persona ir ārprātīga. Avīze, kuru izdod, piemēram, tirgotāju arodbiedrība vai tirdzniecības palāta, ir tikai šīs sabiedrības grupas, nevis visas sabiedrības interešu un uzskatu paudēja.

    • ”Tādēļ ne no loģikas, ne no demokrātijas viedokļa prese nevar piederēt ne fiziskai, ne juridiskai personai. ” – Tā tas bij’ pat likumdošanā/likums noteikts, kad Dainis Īvāns un Artūrs Snips publicēja rakstu ‘ Par Daugavas likteni domājot ‘ (“Literatūra un Māksla” 1986.gada 17.oktobrī ) http://pie.daugavas.lv/ivans.html
      – Bet līdz ar sabiedrības straujo noslāņošanos Latvijā pēc 1991.g.21.augusta – nekad vairs nebūs, jo tas pat teorētiski nav iespējams tik sociāli nevienlīdzīgi sašķeltā sabiedrībā (bez skaitliskas vidusšķiras.).
      Būsim reāli – tādai žurnālistikai kāda bij’ Votergeitas skandāla, Palmes noslepkavošanas vai Berlīnes mūra sagraušanas laikā – tādai ir tendence iznīkt, jo pēc tādas zūd PIEPRASĪJUMS. Sabiedrība mainās – un nebūt ne pozitīvā virzienā.

      • Mazliet par skarbu “zūd pieprasījums”. Sabiedrībai nekad nezudīs pieprasījums pēc kvalitatīvas publicistikas, mākslas vai medicīnas. Masa/pūlis ir viena lieta, bet intelektuālais kodols – cita. Masai patiks labāk “dejot un aizmigt ar zvaigzni” televīzijas ekrānā, taču mums (intelektuālajam kodolam) apzināti jākoncentrējas uz SAVU vērtību saglabāšanu mediālajā telpā. Pats ļaunākais, kas līdz šim ir noticis – šī kodola apzināta škelšana. Mēs esam tādas centīgas drupačas ar misijas sajūtu, kas meklē sabiedrotos. 🙂 Taču ik uz stūra LV ir dēmonizētāji un apsēsti kūdītāji. Savādi, ka to mums ir tik daudz.
        Sabiedrība mainās un es vēlētos uzsvert, ka nav tik slikti kā reizēm izskatās.
        Strādājot ar studentiem es redzu, ka viņi ir ļoti spējīgi cilvēki un nav aizbraukuši uz …Īriju vai Ugunszemi pēc siltākas dzīvošanas.
        Tikai … mūsu izglītības sistēma ir praktiski izsaldējusi žurnalistu izglītošanu, tādas praktiski LV vairs nav.
        Tā vietā mēs gatavojam universiālus komunicētājus.
        Man nepietiek stundu, lai universitātes studijā un auditorija izrunātu visu, kas viņiem ir svarīgi.
        Nepietiek. Savādi, kurš šīs programmas sacer un apstiprina mūsu ministrijās.
        Rezultātu mēs redzam medijos.
        Domāju, ka Neo skandāls bija mūsu Votergeita. Slikti, ka žurnālisti to nemācēja absorbēt. Par Daugavpils HES lietu un LM neesmu tik augstās domas.
        Slikti, ka pēc 1991. no ētera tika aizvākti tur strādājošie žurnālisti un slikti, ka Dienas jeņķi arī izgrūda uz ielas tos žurnālistus, kas bija vecāki par 17 gadiem. Tas bija aprobežoti un netaisni darīts. Tagad mēs redzam sekas – Latvijas Radio tā nerīkojās un tur ēters strādā pats (ar vai bez Kolāta), turpretī pārejie ētera mediji un avīzes saturiski buksē un “vārās pa tukšo” satura substances vietā.

  2. Vairāk kā 15 gadus nostrādāju ‘MIS’ (t.sk. Mediju monitoringa sfērā). Es būtu priecīgs, ja tas ”intelektuālais kodols” tiešām būtu ar augstu IQ. Pašreizējā globālā krīze gan liecina par ko pretēju – un arī pēdējā ”pārbēgšanas” akcija Latvijā apstiprina manu secinājumu par ‘pieprasījumu’ : “De facto” Ilze Nagla turpmāk strādās “Ventspils naftā”.
    p.s.
    Ne ‘labi’, ne ‘slikti’ – notiek OBJEKTĪVS process – koloniālās demokrātijas ieviešana (A.Zinovjevs, 1993.g.), kura atseviškus fragmentus (pazīmes) tagad kļūst acīmredzamas.
    Pat balvas Latvijas intelektuāļi – ”novērotāji” par to saņem (Spīdolas ekonomikā): ‘ Emigrējuši 200 000 cilvēku; zaudējumi Latvijai – 100 miljardi latu’.

  3. Man šķiet, ka mūsu intelektuālais kodols uzvedas klusi un joprojām stāv maliņā. Pārāk daudz ir plosīklu un nepiemērotu cilvēku, kas atrodas pie varas un lēmējpozīcijās. Mēs ļoti slikti izvirzām augstākajiem amatiem piemērotus cilvēkus. Šķēles ” lielākā kretīna” shēma darbojas Latvijā joprojām.
    Žurnālistkas jomā vadošajās pozīcijās ir 100% nepiemēroti cilvēki viņu ieņemamajiem amatiem. Tas arī izskaidro žurnālistu bēgšanu uz PR. Lielā mērā. Te nav tikai nauda, kas spokojas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s