Datums: 16.02.2001
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Aktualitāte

Zviedru amatierrežisora Pola Holendera veidotā filma Buy Bye Beauty par Rīgas ielasmeitām izraisījusi debates gan Zviedrijā, gan arī Latvijā. Stokholmā patlaban vairāk tiek diskutēts par kino un žurnālistikas ētikas, valsts naudas izmantojuma un autortiesību tēmu. Turpretī Rīgā galvenokārt tiek nervozēts par Latvijas labās slavas sagandēšanu.

Diemžēl valsts labo slavu nav iespējams uzspodrināt, noliedzot «to, kas ir» un aizverot ārzemniekiem durvis uz «nišām», kuras vietējie nevēlas rādīt pasaulei. Rīgas neglītie vaibsti ir ieraudzīti. Neko nepalīdzēs arī varas vīru demagoģiskā taisnošanās par «vecāko profesiju pasaulē» un tās «vietu zem saules» Latvijā un – «citur arī ir tāpat». Miesu veikals Latvijā eksistē un pedofilijas lietas iesprūst valsts apsūdzētāju atvilknēs.

Miesas tirgus Rīgā

Latvijas galvaspilsētā ir ap 10–15 tūkstošiem prostitūtu, – ceturtdien rakstīja zviedru avīze Dagens Nyheter, norādot, ka ielasmeitu skaits esot «relatīvi konstants». Zviedru žurnālistu izmantoto faktu avoti Rīgā ir Sorosa fonda finansētā Pētnieciskā grupa Rīgas Ekonomiskās augstskolas paspārnē (Andželika Kamenska) un 1992. gada dibinātā Rīgas organizācija Genders (Tatjana Kurova). Prostitūcijai Latvijas galvaspilsētā esot dažādas izpausmes formas: «uz ielas, masāžas institūti, eskorta serviss un klubi», uzsver zviedru avīze un paskaidro, ka vairākums sieviešu parasti pakļaujas vienam halikam, t. i., miesas pārdošanas darījuma uzraudzītājam un formālam sieviešu it kā aizstāvim, kas par savu pakalpojumu iekasē procentus no ieņemtās naudas.

Pēdējo piecu gadu laikā Rīgas sieviešu miesas tirgus ir atjauninājies, jo prostitūtu skaitam pievienojoties aiz vien jaunākas meitenes. Agrāk Rīgas ielasmeitu vidējais vecums esot bijis 24,9 gadi, tagad caurmēra vecums jau sasniedz 20,9 gadus. 15% no visām Rīgas ielasmeitām esot jaunākas par 15 gadiem. Nepilngadīgu meiteņu prostitūcijai esot tendence palielināties, un tāpēc nepārsteidz, ka Rīgu zviedri uzskata par pedofilu paradīzi.

Līdz šim pedofilijas sakarā Latvija tika uzsvērta nepilngadīgu zēnu izmantošanas jomā, uzkrītošā mazo meiteņu prostitūcija Rīgā nevienu vietējo amatpersonu un Latvijas sabiedrību kopumā, šķiet, neinteresēja un joprojām neuztrauc. Bet skandaloza zviedru filma pievēršas tieši šai Rīgas sieviešu seksuālās ekspluatācijas un neaizsargātības tēmai. Lai gan daudzi fakti ir pārspīlēti un neatbilst patiesībai un Holendera mākslinieciskās metodes nav pieņemamas, pats fakts nav noliedzams. Rīgas prostitūcija ir apjomīga, sieviešu stāvoklis sabiedrībā ir neapskaužams zemo algu un sociāla prestiža skalā.

Rīgas intermeitenes

Zviedriem un citiem skandināviem nav skaidra rīdzinieču motivācija, iesaistoties miesas biznesā. Ziemeļvalstīs prostitūcija ir aizliegta, un ielasmeitām nav prestiža sabiedrībā. Pret prostitūtām te izturas ar līdzjūtību kā pret slimiem vai strupceļā nonākušiem cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība un līdzcietība. Sekss ziemeļvalstīs netiek identificēts ar prostitūciju, tāpēc ielasmeitām un ielaszēniem jārēķinās ar desperātu klientu loku. Tupretī Rīgā no padomijas laikiem pārmantotā samērā iecietīgā un pat reizēm akceptējošā attieksme pret intermeitenēm bruģē ceļu, šķiet, pavisam citam profesijas prestižam. Tāpēc latviešu prostitūtas zviedru avīzei Dagens Nyheter bez liekas kautrības stāsta par savu nodarbošanos, atklāti paziņojot, ka pa dienu viņas strādā valsts un pašvaldību iestādes, bet pa nakti halturē. Vaļa, piemēram, atzīstas, ka ar 107 latiem, ko viņa saņem kā pašvaldības ierēdne, Rīgā nepietiekot, lai uzturētu trīs bērnus. Izdzīvošanai Latvijā esot nepieciešams daudz vairāk, un Čaka ielā varot nopelnīt mēnesī vismaz 400 latu. Vaļa esot ap 40 gadu veca un «piestrādājot kā prostitūta brīvajā laikā jau septiņus gadus». Viņas ģimenē aug trīs bērni, kuri neko nezina par mātes ienākumu avotiem. «Čaka ielā ir kāds bārs, kurā daudzas sievietes pārģērbjas (nomaina darba apģērbu – S. V.). Mani bērni nekādā ziņā nedrīkst uzzināt šo lietu. Man ir meita, un es nekādā ziņā negribētu, lai viņa nokļūtu šeit. Šis ir ļoti nogurdinošs darbs,» atzīst Vaļa.

Arī otrai Rīgas ielasmeitai – 21 gadu vecajai Aelitai – ir divi bērni, un savu darbošanos Čaka ielā viņa esot sākusi pirms pieciem gadiem. Kamēr Aelita strādā Čaka ielā, viņas māte pieskata abus 2 un 6 gadus vecos bērnus, nenojaušot, ar ko īsti meita nodarbojas. Aelitas mēnešalga esot ap 300 latiem mēnesī.

Rīgas un viņas esot mūžīgā miega badā, jo pa nakti iznākot gulēt tikai četras stundas, bet atpūsties varot vismaz brīvdienās.

Čaka ielas klienti

Abas prostitūtas zviedru žurnālistiem uzsver, ka Latvijā neeksistējot konkrētu skaitļu, kas atspoguļotu reālo situāciju Rīgas prostitūcijas tirgū. Līdz 1997. gadam policijā esot strādājuši 15 policistu, kas nodarbojušies tieši ar šiem jautājumiem. Tagad to skaits esot samazināts līdz diviem. Pagaidām varas iestādes reaģējot tikai solījumu līmenī. Turklāt Latvijā esot raksturīga tendence nenosaukt īstos skaitļus, jo tos noskaidrot neesot nekādas iespējas. Ja tie nāktu gaismā, Latvija neizskatītos labi pasaules acīs. Tāpēc Latvijas iestādes reālos skaitļus apzināti samazina. Jāuzver, ka apmēram puse ielasmeitu klientu esot policisti, kas arī izskaidrojot Latvijas statistikas datu objektivitāti šajā jomā.

Klientu lielākā daļa esot vietējie biznesmeņi, arī ārzemnieki. Daudz klientu nākot no valsts ierēdņu un politiķu aprindām. Esot arī sportisti un militārpersonas.

Tēla drapēriju mezglos

Naivi iedomāties, ka ir iespējams ārzemniekus piespiest domāt par Latviju labu, aizverot durvis uz telpu, kuru mēs negribam nevienam rādīt. Mēs varam sašust par zviedru žurnālistu nekonstruktīvo pieeju faktiem un tendenciozitāti to izklāstā, taču esošu parādību un kropļojumus tajā nav iespējams noliegt ar demagoģisko saukli: «Citiem arī ir tāpat!» Saprotams, ka vienmēr būs cilvēki, kas ir gatavi pārdot seksuālus pakalpojumus par naudu un atradīsies arī pircēji. Taču civilizētas valsts standarts pieprasa, lai šie procesi tiktu regulēti no valsts.

Minimālajai strādājošo algai būtu jābūt pietiekamai, lai arī vientuļā māte spētu par to uzturēt trīs bērnus. To nevajadzētu aizliegt. Tāpat arī neapkarosim tos, kas vēlas pirkt seksu par naudu. Taču iespējams, ka šos pakalpojumus vajadzētu regulēt nedaudz civilizētāk un dislocēt atbilstošāk modernā laika prasībām, atceroties, ka normālā attīstītā valstī dzīves līmeni vērtē pēc sieviešu un bērnu materiālā standarta un nevis pēc seksatlētu – pircēju – aktivitātēm procentos.