Sandras Veinbergas uzstāšanās konferencē “Mediju sabiedriskā atbildība, standarti un kvalitāte: kā tos izmērīt”

2002. gada 19. – 20. septembris, viesnīca Konventa sēta, zāle Georgs, Rīga, Kalēju iela 9/11. Konferenci rīkoja  Latvijas Mediju darbinieku apmācības centrs

Sandra Veinberga, filozofijas zinātņu doktore, docente žurnālistikā

Konferences atvēlētajās 30 minūtēs – vēlētos īsi apkopot dažas, būtiskas attīstības tendences Latvijas un Zviedrijas mediju attīstības areālā pēdējās desmitgades laikā. Pārejas dramatiskajā periodā. Laikā, kas sākās pēc Berlīnes mūra krišanas, pēc dziesmotās revolūcijas vai komunisma nāves Eiropā. Kopš brīža, kad beidzot “izjuka PSRS” un tika atjaunota Latvijas suverenitāte.

Latvijas mediji un Zviedrijas mediji nevis savstarpējā salīdzinājumā bet attiecībās pret aktuālajiem “pasaules pārkārtošanās” notikumiem.

Es neņemšos salīdzināt mediju areāla situāciju šajās valstīs norādītā perioda laikā. Mediju standarts tajās ir pārāk atšķirīgs, lai to mēģinātu savietot novērtējumam. Pievērsīšos vienīgi tendencēm. Mēģinot tās ieskicēt tēžu veidā.

Ādolfs Hitlers (kuram esot bijusi liela spēja saskatīt psiholoģiskos priekšnosacījumus mediju demagoģijai) esot savulaik teicis, ka ikviena propaganda diktatoriskā valstī esot jāpiemēro tieši tam līmenim, kurā atrodas viszemākais sabiedrības loceklis jeb propagandas objekts. Tikai un vienīgi.

Atsaucoties uz šo piemēru, filozofs Heriks fon Vrits uzsver, ka līdzīgi tas notiekot ikvienas revolūcijas laikā. Ikvienas pārejas apstākļos valdošās aprindas izmantojot dramatisku intelektuālu un morālisku nivelēšanu jeb to pašu Gleichschaltung. Pieskaņojoties tieši viszemākajam sabiedrības horizontālajam līmenim.

Pastāvīgi domājoši cilvēki esot “kontrrevolūcijas ieroči”. Visi intelektuāļi ir jāatbruņo. Atsevišķu cilvēku vēlme saglabāt alternatīvus uzskatus esot jāiznīcina maģiskās formulas vārdā, kuru sauc: “kauns no saviem uzskatiem”. Šī  formula nostiprina kopības sajūtu.

Apdāvināti, neparasti un pārāk komplicēti indivīdi esot nevajadzīgi šādā sakarībā un tāpēc visos pārmaiņu laikos, kā norāda Vrits, – vajagot “nogriezt mēli Ciceronam, izdurt acis Kopernikam, apmētāt ar akmeņiem Šekspīru”, jo “izglītības slāpes ir pārāk aristokrātiska aizraušanās, kas nav vajadzīga pārmaiņu laikos”. Ģēnijs esot jāiznīcina pirms tā parādīšanās un viss jānivelē vienā līmenī – totālās vienlīdzības unisonā.

Ar šo tēzi es vēlos pievērsties pirmajai tendencei Latvijas žurnālistikā apskatāmā perioda laikā.

Jau dziesmotās revolūcijas politisko pazemes grūdienu laikā Latvijas mediji sāk demonstrēt tieši šo iezīmi, t.i. vertikālās komunikācijas spektra iztrūkumu.

Izraujoties no sovjetisma laika analītiskā sastiguma, jauno mediju ainā prevalē viszemākā līmeņa komunikatīvās kategorijas. Nivelācija un vienkāršojumi. Redundance ļoti primitīvā

izpausmē.

Jauns fātiskās komunikācijas komplekss, kas lauž konvenciālos standartus, taču nepiedāvā būtisku entropiju, kuru faktiski varētu vēlēties šādā – pārmaiņu laika – situācijā.

Primitīvās kategorijas saliedē recipientus, nodrošina ērtāku un ātrāku izkļūšanu cauri krīzes situācijai. Ekonomiskā un politiskā pārmaiņu laika lūzuma periodam.

Perioda sākumā Latvijas masmediju aģitācijā dominē tikai divi krāsu toņi. Melnais un baltais.

Proti: “gaišie spēki” pret “tumšajiem spēkiem”,

• “auseklītis” pret “sarkano zvaigzni”,
• “ja nesat kopā ar mums, tad esat pret mums”,
• “Latvijai labvēlīgie” un “Latvijas nelabvēļi”,
• “mīluļi” un “nemīluļi” u.tml.

Melnbaltās nivelācijas tendence mediju areālā saglabājas samērā ilgi. Zināmā mērā tā turpinās arī joprojām. Tai jau pamanāmas samērā nelāgas sekas.

Laika trūkuma dēļ minēšu tikai dažas – patlaban pašas aktuālākās : tagad, kad Eiropas Savienība un Latvijas iespējamā pievienošanās eiro zonai (kā arī daudz citas ar ārpasauli saistītas problēmas) mīņājas durvju priekšā un gaida reālu auditorijas reakciju (piemēram, referenduma izteiksmē) līdzšinējā “melnbaltā aģitācija” nes melnbalti polarizētus augļus.

Mūsu lasītāji, klausītāji un TV skatītāji Latvijā ir pieradināti pie vienkāršotajām, kategorijām, melnbaltajām emocionāli krāsotājām un viegli atšķiramajām simbolu zīmēm.

Viss neparastais un jaunais, kas neiederas melnbaltajā vērtējumu skalā tiek uzņemts ar aizdomām un nepatiku.

Tāpēc tā lielā mērā ir arī mediju atbildība, ja Latvijas iedzīvotāji referendumā nobalsos pret iestāju Eiropas Savienībā vai, piemēram, neizprotot sabiedrībai ļoti svarīgas norises vai problēmas, iestāsies par atpakaļgaitu situācijā, kad faktiski vajadzētu kustēties uz priekšu. Neadekvāta reakcija no sabiedrības puses bieži ir mediju spiediena noteikta.

Piemēram, sabiedrība patlaban nereaģē pret to, ka tagad Latvijas drošībnieki bez prokurora vai tiesas sankcijas varēs brīvi noklausīties jebkuras telefona sarunas Latvijā, lasīt svešu elektronisko pastu, lasīt Jums adresētas vēstules, ienākt Jūsu dzīvoklī u.t.t. Tie ir ļoti būtiski, pat šokējoši cilvēktiesību pārkāpumi, kas Latvijā tagad ir leģitīmi. Likumīgi. Kāds liels sakaru investors man vakar atklāti atzinās, ka baidās turpmāk investēt Latvijā, jo šejienes drošībnieku nekontrolējamā patvaļa atbaida viņa klientus. Latvijas situācija viņam atgādinot Vjetnamu.

Šis notikums ir ļoti nopietns, taču sabiedriskā doma to, šķiet, neaptver, jo bailes no ārējā ienaidnieka ir lielākas par elementāriem cilvēktiesību pārkāpumiem pašu mājās. Melnbaltā loģika atļauj apmainīt vietām “būtisko” ar “nebūtisko” un varas aparāts ar lieliem panākumiem izmanto to savās interesēs.

Latvijas problēmas nav izskaidrojamas vienīgi ar sliktu politiķu darbu vai nelāgu zvaigžņu stāvokli.

Latvijas žurnālistikai ir jāizlaužas no primitivizācijas perioda apzināti. Strauji sazaļojušais PR konsultantu tīkls, kas vairumā gadījumu Latvijā strādā, neievērojot starptautiski pieņemtos noteikumus, padara šo situāciju vēl dramatiskāku.

Situācija nav unikāla. Līdzīgu ainu nācās izsekot, pētot disertācijai Rietumvācijas politiskās mediju argumentācijas etapus pēc Otrā pasaules kara. Arī šeit bija uzskatāmi saskatāmi vairāki periodi, vācu medijiem atgūstoties pēc pilnīga sabrukuma Otrā pasaules kara rezultātā.

Vispirms (tūliņ pēc VFR dibināšanas) Rietumvācu politiķi medijos tiek traktēti kā “anonīmi tautas kalpi” un darbojas tikai un vienīgi “tautas un valsts labā”. Tieši tāpat kā tas bija Latvijā – tūliņ pēc dziesmotās revolūcijas. Vēlētāji iet pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par “vīriem, kas gatavi uzņemties netīro politiķu” darbu un
“ziedot savu laiku jaunās Vācijas labā”. Nav politiskās orientācijas, ekonomisko zemūdens akmeņu. Vēlētāji iet balsot, lai uzsistu uz pleca pašmāju brašuļiem.

Nākamais periods – “mēs un viņi”, t.i. mūsu labie Rietumvācijas politiķi un tie “aiz mūra” – VDR . Otrais politiskā brieduma periods Vācijā sakrīt ar Berlīnes mūra celtniecības laiku 60-to gadu sākumā.

Latvijā ir novērojama līdzīga aina, t.i. “labie un sliktie politiķi”, kuru satura kritērijs ir attiecības ar masīvo Austrumu kaimiņu, tātad ass – “mēs un Krievija”, kad “labie politiķi vēlas mūs turēt iespējami tālāk no Krievijas nepatīkamās iedarbības”, bet sliktie – “velk uz Maskavas pusi”.

Rodas iespaids, ka viss tiek darīts tikai baiļu dēļ no “bubuļa no Austrumiem”.

Kāds zinātnieks man šovasar Rīgā teica, ka balsošot par konkrētu partiju nevis tāpēc, ka “patīk viņu politiskā platforma”, bet gan tāpēc, ka “viņi vismaz nekoķetē ar Krieviju”. Šo etapu sauc par “kopīgā ienaidnieka periodu”.

Trešais Vācijā bija “iekšējo ienaidnieku periods” – līdz ar Villija Branta un sociāldemokrātu parādīšanos uz VFR politiskās skatuves.

Izrādās – labie un sliktie ir arī Vācijas “iekšpusē”.

Tikai no šī brīža mēs varam sākt runāt par mediju neatkarību valsts politiskās ainas novērtējumā.

Vācijai pēc kara šim procesam vajadzēja vismaz 15 gadu.

Izskatās, ka Latvijā tas varētu notikt straujāk. Pāreja no melnbaltās propagandas pie krāsu nianšu skalas nav automātisks process, tas pieprasa žurnālistikas pilnā arsenāla izmantojumu, ko pagaidām Latvijas medijos nevar novērot.

Zviedrija un “68. gada paaudzes” ārpolitisko procesu interpretācija

Berlīnes mūra krišana un Eiropas durvju atvēršana uz Austrumiem ietekmēja Zviedriju daudz vairāk nekā tai faktiski bija gribējies. Pēc mūra krišanas Eiropā sākās nervozi procesi.

Arī galējības.

No vienas puses, bija novērojama norobežošanās aiz jaunām, tagad jau psiholoģiskām barikādēm un mēģinājumi uzcelt jaunus – psiholoģiskus mūrus un žogus. Atstājot nepazīstamo “Austrumu bloku” tajā pusē. Svešie lai paliek tur, kur tiem pieklājas būt – viņpus žoga. Šī tendence bija vērojama deviņdesmito gadu sākumā un eksistē joprojām.

No otras puses – steidzīga (reizēm pat varmācīga) Austrumeiropas valstu integrācija vecajā kontinentā uz Rietumu domāšanas noteikumiem. Tas bija un ir process, kas vairāk atgādina

“modernu, ideoloģisku neokoloniālismu” nekā demokrātisku integrāciju.

Starp citu, arī Eiropas Savienības sarunas ar kandidātvalstīm bieži rada iespaidu, kur runa ir nevis par divpusējām sarunām, bet par vienpusēju diktātu. Pēc stiprākā noteikumiem. Šo nostādni zina arī zviedru žurnālisti. Daļa to uztver kā ļoti pareizu, jo, pēc viņu domām, Austrumeiropas pagātne esot jāaiztriec “ar varu”, turpretī daļa žurnālistu iebilst pret “tādu apiešanos ar mūsu kaimiņiem Baltijas jūras viņā pusē”.

Pēdējā nostādne ir saprotoša un solidāra, un tā, piemēram, raksturīga Zviedrijas sabiedriskā radio P1 Eiropas studijas diskusijām, kurās arī man ir nācies piedalīties.

Taču “Eiropas studijas” nostāja nav tipiska parādība masmediju areālā Zviedrijā. Drīzāk izņēmums.

Par dominējošo tendenci Latvijas notikumu traktējumā (zviedru centrālajos medijos) var simboliski nosaukt par “ ikdienas aizspriedumu klišeju ekranizāciju”.

Par citām zemēm un valstīm medijos var ziņot dažādi.

Racionāli un lietišķi, vai arī emocionāli.

Zviedru televīzijas ārzemju korespondents Peters Lofgrens pērnā gada “Publicista gadagrāmatā” uzsvēra, ka tieši analītiskajā pieejā slēpjas ārzemju korespondenta spēks un ziņu ticamība. Korespondents ierodas “notikuma vietā” un pēta to, kas tur ir redzams. Mēģina saprast un atšifrēt neredzamo. Tieši tā viņš strādā, ziņojot, piemēram, Zviedrijas televīzijai no Izraēlas un palestīniešu nometnēm.

Diemžēl komentāros no Latvijas zviedru prese, radio un TV žurnālisti jau apmēram 10 gadus ļoti minimāli strādā ar “materiāla pētniecību” uz vietas.

Jau braucot uz Latviju, daudziem zviedru kolēģiem jau iepriekš ir skaidrs, ko viņi filmēs. Viņus neinteresē pētniecība “notikuma vietā”, bet gan pazīstamāko aizspriedumu ekranizācija. Ejošākie štampi ir “Centrāltirgus”, “krieviski runājošā – vajātā minoritāte”, “neapmierināti pensionāri”, ielu bērni un prostitūtas.

Tieši no medijiem zviedru auditorijas izpratnē jau vairāk nekā desmit gadus nostiprinās emocionāli krāsotu klišeju nospiedumi.

Latvija ir kolorīta un ļoti izdevīga emocionāli spilgtu klišeju ražošanai. Lai gan šīs klišejas ne vienmēr atspoguļo būtību un neatbilst Petera Lofgrena izvirzītajiem publicistikas principiem, tās ir pieprasītas joprojām. No jaunajām valstīm zviedru žurnālisti ved mājās, lielākoties, nelaimes.

Tās meklē un atrod ne tikai tabloīdi, bet arī kvalitatīvie izdevumi.

Tieši pēdējais pārsteidz visvairāk.

Svešas nelaimes palīdz vieglāk pārvarēt savas problēmas.

Šo “tiltu” žurnālisti pārvalda visās industriāli attīstītajās valstīs un enerģiski lieto tad, kad pašu valstī iestājas grūtāki laiki.

Kāpēc zviedru žurnālisti tā dara.

Izskaidrojumi ir vairāki. Es nosaukšu tikai dažus.

Pirmais. Brīdī, kad Latvija kopā ar citām postsovjetiskajām valstīm izlauzās no tautu cietuma, zviedru publicistikas sabiedriskajā domā valdīja “68.” gada paaudzes dominante. Tie ir izglītoti, kreisi politiski orientēti cilvēki, kuriem PSRS sabrukumam un tā sekām bija savs specifisks izskaidrojums.

Baltijas valstis (pateicoties senam un labi ieeļļotajam Krievijas propagandas mašīnas spiedienam) neiekļāvās pozitīvo valstu grupā.

Baltijas atraušanās no PSRS daudzu vadošo zviedru žurnālistu uztverē nebija nekas pozitīvs.

Dīvaini, ka daudzu zviedru vadošo žurnālistu ārpolitiskās situācijas analīzes sinhronizējās ar Krievijas ārpolitisko notikumu traktējumiem.

Zviedrijas žurnālistu korpusā dominē kreisa politiskā orientācija.

Īpaši centrālajos medijos, Zviedrijas radio un televīzijā, Dagens Nyheter, Aftonbladet u.c.

Tas nav pārsteidzoši, saprotot žurnālistikas misiju demokrātiskā sabiedrībā.

Taču apšaubāma šķiet zviedru “68.” gada žurnālistu paaudzes nekritiskā attieksme pret “prokrievisko traktējumu” Baltijas valstu atbrīvošanās kustībai un ieradums sinhronizēt savu “kreisumu” ar Maskavas līniju.

Domāju, ka noteicošā te nav tikai krievu valodas prasme un ierobežotā spēja iedziļināties vienīgi krieviski rakstošajos un runājošajos medijos, bet arī politiskie principi.

J. Persona laiks lielā mērā pagrieza sociāldemokrātu politisko asi vairāk saules virzienā, padarot to labvēlīgāku Baltijas valstīm. Tai tomēr nepieslējās “mediju kreisums”.

Deviņdesmito gadu vidū varēja novērot unikālu fenomenu, kad atsevišķi zviedru politiķi pauda daudz reālistiskāku attieksmi pret Baltijas valstu attīstību nekā zviedru centrālie mediji.

“Jauno kreiso” un līdz ar to zviedru žurnālistu korpusa nelabvēlība un nevēlēšanās iedziļināties notikumos Baltijā ir viens no pašiem tipiskākajiem fenomeniem pēdējās dekādes laikā.

Piemēram – neliela ilustrācija. Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kādā ziemā, janvāra sākumā Zviedrijas vadošo rīta avīžu pirmo lapu rotā liela melnbalta fotogrāfija, kuras priekšplānā redzams sirms, noguris cilvēks, kas sēž uz maisa.

Zem attēla paraksts – “Latviešu zemnieks sēž uz sava pēdējā kartupeļu maisa. Līdz pavasarim vēl tālu.”

Fotogrāfijas dziļumā nepārprotami redzams Doma baznīcas siluets un man pārsteigumā negribējās ticēt tam, ko vēstīja šī fotogrāfija – kopš kura laika Doma laukumā iekārtots tirgus?

Tikai nedaudz vēlāk noskaidrojās, ka “sēdētājs uz maisa” ir barikāžu aizstāvis. Doma laukumā nav tirgus. Maisā nav kartupeļi, bet gan barikāžu nocietinājumu materiāls. Varbūt šķembas, varbūt smiltis. Taču viens ir pilnīgi skaidrs – runa ir par varoni, par cilvēku, kas ieradies aizstāvēt savu Rīgu pret agresoru.

Mūsu priekšā ir barikāžu varonis. Šodien šiem cilvēkiem dod ordeņus. Latvijā ir tikai divi apbalvojumi – Trīszvaigžņu ordenis un Barikāžu varoņa medaļa. Taču zviedru mediji niansēs neiedziļinājās. Ierasto ideoloģisko trafaretu ekranizācija atkal bija atradusi “pateicīgu sižetu”.

Starp citu, šovasar barikāžu kauju veterāni man lūdza, lai es Zviedrijā sameklējot tās filmas, kuras latviešu fotoreportieri barikāžu kauju laikā esot atdevuši zviedru žurnālistiem un operatoriem, kas šajā laikā esot apmeklējuši Latviju. Bailes, ka vecais režīms varētu atgriezties un filmas varētu tikt konfiscētas esot spiedušas šos reportierus atdot negatīvus zviedru kolēģiem. Taču materiāls vairāk nav atrodams.

Izrādās, ka šie dokumentālie kadri nebija vajadzīgi zviedru medijiem tik lielā mērā, kā to varēja vēlēties.

Te, šķiet, jāatceras semiotikas likums, ka katrs recipients atšķirīgi novērtē un izlasa gan pirmo nozīmi – attēla denotāciju, gan otro – konotāciju.

Zviedriem tas bija vienīgi kāds noguris cilvēks uz maisa ar konotāciju – trūcīga valsts, būtu labāk palikusi PSRS, kur visi bija paēduši ar kartupeļiem līdz pavasarim.

Latvietim tas ir varonis, kam pienākas ordenis.

Vienam tā ir ikona, otram – indekss.

Tabloidizācija

Pieprasījumu pēc “trūcīgo valstu nelaimēm” zviedru centrālajos medijos lielā mērā var arī izskaidrot ar avīžu satura tabloidizācijas tendencēm, kas aizsākās jau sen.

Noteicošā ir intensīvo, emocionāli satraucošo notikumu prevalēšana. Nelaimes un skandāli kā vislabāk pārdodamais materiāls ir rutīna ne tikai Zviedrijā. Šeit Latvija ir ļoti noderīga un praktiski izmantojama tēma zviedru medijiem, īpaši “ziņu sausuma” apstākļos.

Šim aspektam es nepievērsīšos sīkāk, tā ir veselas konferences tēma. Mani šobrīd vairāk interesē mediju tendence nodoties notikumu melodramatizācijai.

Ziņu žurnālistika ar savu strikto “kas, kur, kad, kāpēc un kā” pēc savas būtības faktiski tuvojas zinātnes objektivitātes ideālam. Taču eksistē arī pavisam pretēja tendence tajā pašā ziņu žurnālistikā.

Sešdesmitajos gados Amerikas Savienotajās valstīs radās “jaunās žurnālistikas” strāvojumi. Idejas tēvs bija Toms Wolfe.

Koncepcijas pamatā ir nostādne:

• reportāžām nepieciešama dramaturģiska uzbūve,
• plašs dialogu izmantojums,
• trešās personas monologu pielietojums,
• ļoti spēcīgs simbolisko detaļu klāsts.

Šādas TV, preses un radio reportāžas sāk atgādināt miniatūras drāmas.

Tajās maz satura, bet neapšaubāmi ļoti spēcīgs emocionāls lādiņš.

Tieši šādas reportāžas no Latvijas ir ļoti raksturīgas zviedru medijos. Tās ir ļoti emocionālas ar minimālu faktu saturu.

Cik svarīga ir empīriskā patiesība, ja mākslinieciskās ambīcijas ieņem tik lielu vietu, lai paliek atklāts jautājums.

Patlaban Zviedrijā norisinās arī faktiskā tabloidizācija, “Svenska Dagbladet” ir jau pārgājusi un “Dagens Nyheter” patlaban pāriet uz tabloīda formātu.

Bezmaksas avīze “Metro” ir jau pieradinājusi lasītājus pie īsas un spraigas apgalvojumu informācijas un jau tagad ir skaidrs, ka Latvijas nelaimes zviedru medijiem turpmāk būs vajadzīgas vēl vairāk.

Satraucoši procesi notiek arī Latvijas mediju areālā

Žurnālistiskā areāla autonomā statusa saglabāšana ir ļoti svarīgs demokrātiskas valsts priekšnoteikums.

Pjers Burdjē savā lieliskajā darbā “Par televīziju” uzsver, ka “žurnālistiskā lauka autonomitāti draud kolonizēt ekonomiskais lauks”. Monopolizācijas un koncentrācijas procesi darbojas ar pilniem apgriezieniem.

Prasība pēc lielāka apgrozījuma medijos, lielāka tirāžas kāpuma, skatītāju skaitļiem (audimata) palielina to spēku ietekmi uz medijiem, kam šeit faktiski vispār nav jābūt.

Nauda diktē noteikumus un dragā mediju funkcionēšanas pamatprincipus.

“Ekonomiskais lauks” apzināti veic mediju pakļaušanu uz vispārējiem tirgus noteikumiem.

Nezinātājam tas var likties loģiski un attaisnojami, taču šis pirmais iespaids ir maldinošs. Pēc būtības, mediju areāls nav parastais bizness, bet gan “baznīca” un tāpēc tā regulācijā mēdz iejaukties valsts un sabiedrība, lai nodrošinātu kvalitātes kritērijus. Jo tirgus princips – pirkt maksimāli lētāk un pārdot tālāk maksimāli dārgāk – iznīcina kvalitāti un nekomerciālus projektus medijiem, kas nav specifiski orientēti kādas konkrētas un šauras patērētāju grupas interesēs. Nacionālo mediju sludināšana mediju areālā nevar būt vienīgi pakļauta komerciālisma principiem (kā tas ir, piemēram, ASV) kaut vai tāpēc, ka tauta sastāv ne tikai no patērētājiem, bet arī no “visiem pārējiem”, t.i. grupām, kas ir daudz mazāk pirktspējīgas nekā, piemēram, komerciālā radio vai televīzijas auditorija, un caur to ir neinteresantas reklāmdevējiem. Tāpēc valsti aptverošo, nacionālo mediju finansiālā situācija pieprasa valsts un auditorijas iejaukšanos. Nevis tāpēc, ka, piemēram, sabiedriskais radio vai sabiedriskā televīzija būtu sliktākas kvalitātes, bet gan tāpēc, ka tiem ir pavisam cita sabiedriskā misija un uzdevumi mediju areālā nekā privātajiem medijiem. Šo Eiropas principu pagaidām Latvijā neievēro, un tāpēc neveidojas mediju spektrs, kurā katrai auditorijas grupai ir savas nišas.

Valsts iejaukšanās mediju ainas sakārtošanā ir slikts žests.

Medijiem nepatīk, ja tos regulē no politisko gaiteņu puses.

Latvijas TV uzraudzības padome ir pietiekoši uzkrītošs piemērs šajā virzienā. Tai pat laikā Latvijā neeksistē koordinēta mediju uzraudzības stratēģija, kuras uzdevums ir nevis lobēt atsevišķu partiju intereses, bet uzraudzīt mediju areāla attīstību.

Zviedrijā valsts ekonomiski atbalsta ne tikai avīzes (subsidējot tās), bet arī finansē sabiedriskā radio un TV darbu.

Šīs rūpes izskaidrojamas ar zviedru sabiedrības bailēm no tirgus diktāta.

Tirgus spēks ir lielāks par Publisko atklātību, kas ir vitāli nepieciešama jebkurā demokrātiskā sabiedrībā.

Nav vajadzības paskaidrot, kurš no viņiem ir stiprāks un kurš uzvarēs atklātā kaujā.

Kopš astoņdesmitajiem gadiem Eiropā ir modē likvidēt visu regulējošo mediju areālā.

Arī Merdoks savā cīņā par “brīvu tirgu” vienmēr lietoja liberālā tirgus argumentus. Tā ir ideja par brīvu iespēju rosīties mediju tirgū, kurā netraucēti darbojas visādi publicistiski izdevumi.

Diemžēl tirgus placī nekad neizdzīvo sabiedrībai vajadzīgas, bet komerciāli neizdevīgas idejas un šo ideju nesēji.

Tirgus spēki mēdz novājināt “atklātības demokrātisko dabu”.

Publiskā atklātība nav komerciāls projekts.

Tai vajadzīga aizstāvība tirgus diktāta apstākļos. To nevar nodrošināt sponsori vai mecenāti, bet gan apzināti investējumi no nodokļu maksātāju kabatām.

Runa šajā gadījumā ir ne tikai par reklāmu, kas orientējas uz finansiāli spēcīgākajām grupām un pakļauj šo grupu interesēm visus pārējos, bet arī par notiekošajiem mediju koncentrācijas procesiem Latvijā un mediju mēri. Pēdējie nes sev līdzi žurnālistu pašcenzūras kāpinājumu un līdz ar to jaunu Publiskās atklātības sakāvi.

 Publicēts portālā Politika 2002. gada 24. septembrī