Fiats pret Opeli, jeb dendiju mūžīgā kauja, kas nekad nebeigsies

2013. gada 27. oktobris

Gianni Agnelli bija Fiat īpašnieks, Gunther SachsOpel mantinieks. Abi – sava laika modes ikonas un dendiji. ”Moderno laiku” košākie pleiboji un šarmantākie kungi. Kāpēc šie autoražotāji ir iegājuši vēsturē arī ar savu privāto stilu?

Stils

Gunters Sakss bija sava laika visvairāk atdarinātais vīrietis: tērpies loafer kurpēs (bez zeķēm!) neizpogātos pletkreklos un baltās biksēs viņš šokēja sabiedrību. Skandālu žurnāli toreiz esot informējuši savus lasītājus, ka savos ceļojumos Gunters Sakss ņemot līdzi tikai (!): sešus zilus kreklus, četras baltas bikses, divus bleizerus un vairāk neko.

Angellī, turpretī, bija pavisam cita veida snobs. Wall Street Journal viņa stilu rakturojis kā ”filozofisku atbildi absurdismam”. Vēlojot Gianni Agnelli apģērbu var saprast viņa domu gājienu un pasaules izpratni, kuru itāliešu valodā raksturo kā ”sprezzatura”  jeb mākslu sarežģītas lietas paskaidrot viegli. Ar labiem itāliešu modes dendijiem sacensties ir neiespējami, šajā raundā Gunters Sakss ar savu atpogāto kreklu zaudē 100%.

Dāmas

Protams, ka šīs stila ikonas neiztika bez sava laika modīgāko dāmu ierāmējuma: Jackeline Kennedy, Rita Hayworth, Anita Ekberg un citas ieskāva Džanni Anelli. Turpretī Gunters Sakss bija precējies ar Bridžitu Bardo (Brigitte Bardot) un caur šo juridisko procedūru Opel īpašnieks izgriež pogas sava konkurentam, pievācot sev uz mājām 60 gadu kino un modes pasaules spožāko vārdu.

Profesionāli abi dendiji bija atšķirīgi: Anelli bija studējis jurisprudenci Turīnā, taču pats sevi uzskatīja vairāk par mākslinieku un dzejnieku. Viņam esot bijusi raksturīga  intuitīva izjūta un dziļa sociālā inteliģence.

Konkurents Sakss esot brīvi runājis septiņās valodās, bijis lielisks matemātiķis, fotogrāfs, mākslas kolekcionārs un astrologs. Kurš labāks?

Vai viņus var salīdzināt?

Šarms

Šarmāntāks esot bijis Anellī. Viņa draugs Henrijs Kisindžers to raksturoja sekojoši: ”Runājot ar cilvēkiem, Džannī radīja viņos sajūtu, ka viņi ir paši svarīgākie visā pasaulē. Viņš nekad nepozēja, bija ļoti empātisks, apveltīts ar gigantisku spēju saprast apkārtējos”.

Sakss arī esot bijis šarmants. Lūk, kā viņu raksturo bijusī dzīvesbiedre un sieva Bridžita Bardo: ”Viņš bija maģisks, hipnotizēja mani, magnetizēja. Nekad vēlāk vairs neizdevās sastapt nevienu tik maģisku personu kā viņš.”

Sievas vērtējums ir aizkustinošs, taču, šajā kaujā atkal uzvar Anellī. Manuprāt.

Abu dendiju kauja turpinās arī šodien – Gunters Sakss ir trīs talantīgu dēlu tēvs, no kuriem viens ir panākumiem bagāts dizaineris. Taču Anelli dēls Lapo Elkan arī šodien ir superdendijs un nosaka toni pasaules skandālu industrijā.

Mačs, kā redzat, turpinās!

🙂

Gaišmatainā tabora Marija – «Esmeralda-Ringla». Atradeņa drāma pasaules medijos

2013. gada 26. oktobrī, specāli TVNET

Foto no TVNET, Marija - Esmeralda

Foto no TVNET, Marija – Esmeralda

Fakts par mazās, gaišmatainās meitenītes Marijas «atbrīvošanu» no romu tabora Grieķijā ir sašūpojis pasauli.

Viss sākās ar to, ka kādas kratīšanas laikā grieķu romu apmetnē netālu no Farsalas vietējā policija narkotiku un ieroču vietā atrada mazu meitenīti. Pēc policistu domām, gaišmatainais meitēns nevarēja būt savu romu vecāku atvasīte, jo oficiālie vecāki, 39 gadus vecais tēvs un 40 gadus vecā māte, nepavisam neesot viņai līdzīgi. Pēc policijas domām, bērns varēja būt nozagts no kādas Ziemeļeiropas vai Austrumeiropas valsts. Vēlāk DNS analīze pierādīja, ka abi romu tautības vecāki, kas bija meiteni audzinājuši, patiešām nav viņas miesīgā māte un tēvs. Noskaidrojās, ka šajā ģimenē ir reģistrēti 14 bērni, no kuriem vairums nebija atrodami taborā. Policija abus romu audžuvecākus aizturēja, turot aizdomās par bērna nolaupīšanu. Bižainīti, kuru sauc Marija, nekavējoties nodeva labdarības organizācijas Smile of the Child aprūpē. Bērns esot labi runājis romu valodā, mazliet saprotot arī grieķiski, bet izskatījies apjucis un nelaimīgs.

  • «Šo bērnu izmantoja ubagošanai pilsētas Larisas ielās un laukumos, jo viņa ir gaišmataina un ļoti piemīlīga,» raidorganizācijai BBC pastāstīja Smile of the Child vadītājs Kostas Yaaopoulus (svenska.yle.fi).

Atradeņa aura

Formāli it kā viss skaidrs – policija varonīgi atbrīvojusi Maugli no viltus vecākiem. Atliek tikai noskaidrot dejojošās meitenītes patiesos vecākus, un laimīgas beigas būs klāt.

Diemžēl gaišmatainās «Esmeraldas» piedzīvojumi ar šo tikai sākas. Tagad, kad bērns tiek fotografēts no visām pusēm un «portrejas» ar bižaino meitēnu izliktas pasaules mediju telpā apskatei un reālo vecāku pievilināšanai, situācija samezglojas arī Grieķijā. Aizturētie audžuvecāki, kas joprojām atrodas pirmstiesas apcietinājumā, pastāv uz savu un apgalvo, ka meitenīti nav zaguši, bet pieņēmuši audzināšanā no bulgāru romiem. Māte esot prostitūta, kas no bērna atteikusies. Līdzīgu viedokli pauž arī romu kaimiņi un vietējās romu organizācijas vadītājs Babis Dimitriou (Daily Telegraph, Dagens Nyheter). Audžuvecāki esot bijuši ar mieru pēc ilgām pārdomām. «Gaišmatainais zīdainītis pēc piedzimšanas 2009. gadā esot uzreiz nodots audžuvecākiem,» apgalvo aizturētā romu pāra advokāte Marietta Palavara (AFP). «Neviens neko nav nolaupījis, nozadzis vai tirgojies ar bērniem. Viņi nepirka šo bērnu,» apgalvo advokātes kolēģis Konstatinos Katsavos (DN).

Taču publiskā doma un policisti neliekas mierā.

Jau noskaidrojies, ka meitenītes DNS nav reģistrēts pazudušo bērnu reģistrā, un tāpēc starptautiskā policijas organizācija ir izsūtījusi šīs meitenītes fotogrāfiju un DNS profilu visām 190 dalībvalstīm, lai atrastu viņas vecākus.

Bērnu zagļi

Izveidojusies apgriezta situācija: parasti vecāki meklē savu pazudušo bērnu, bet šajā gadījumā ir otrādi – policija meklē atradeņa vecākus. Jābrīnās, kā Interpols grasījās atrast šos vecākus 190 valstīs? Pieprasot visiem 190 valstu pieaugušajiem nodot DNS analīzes?

Pārsteidza arī fakts, ka bērnam pietiek izskatīties mazliet citādi, atšķirties no vairākuma taborā, lai policijai uzreiz būtu «pamats» aizturēt audžuvecākus un nekavējoties ievietot raudošo bērnu patversmē. It kā tumšmatainam tētim un mammai nevarētu piedzimt gaišmatains bēbis.

Kāpēc tā notika?

Tāpēc, ka mums visiem ir zināms mīts par to, kā «čigāni zog bērnus», un šo mītu nostiprina arī klasiskā literatūra un māksla. Nevienam nav noslēpums, ka romu tauta vēstures garumā ir viena no visvairāk diskriminētajām un izolētākajām etniskajām grupām ne tikai visā pasaulē, bet arī Latvijā. Šo tautu un tās dzīvi taboros nereti apvij negantas leģendas un šaušalīgi šausmu stāsti, jo «romi zogot, zīlējot, pārdodot narkotikas» un «vispār esot bīstami». Piemēram, Ungārijas vēsturē fiksēts fakts, ka 1782. gadā vietējā vara apsūdzējusi romu tautības cilvēkus vietējā bērna nolaupīšanā un apēšanā. Pēc tam pazudušo atrada sveiku un veselu, bet pa to laiku 15 romu tautības cilvēki jau bija nolinčoti (Nadežda Demetir, Starptautiskās romu apvienības viceprezidente).

Paradoksāli, ka joprojām esam gatavi satraukties par katru romu kriminālo aprindu pārkāpumu, it kā tas būtu pasaules gala priekšvēstnesis. Piemēram, nesen Francijas tiesa izskatīja 27 romu tautības cilvēku noziedzīgu darbību franču Nantē. Vainīgie bija izceļotāji no Horvātijas, kas esot piespieduši savus bērnus ubagot un zagt: «Pat desmit gadus vecus bērnus vecāki bija mācījuši un piespieduši zagt» (The local.fr). Runa šajā gadījumā ir par organizētu noziedzību, kurā eksistē klanu loģika un viszemāk hierarhijā atrodas sievietes un bērni, kurus «pārdod un pērk kā preces» (Fria Tider, 1.10. 2013). Taču šis konkrētais fakts nevar kļūt par iemeslu vispārinājumiem. Tādiem, kā Francijas iekšlietu ministra Mānuela Vālsa (Manuel Valls) konstatējumi par Austrumeiropas romu nevēlēšanos integrēties Francijas sabiedrībā. Tāpēc tos esot nepieciešams deportēt atpakaļ uz mītnes valstīm. Viņa nostāju nosodīja kreisie, ieskaitot senatori Esteri Benbasu (Esther Benbassa), taču pēdējie sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka 77% francūžu tomēr atbalsta sava ministra ksenofobiskos izteikumus (france24.com). Neatpaliek arī zviedri, kuru policija bija pamanījusies pat izveidot īpašu romu reģistru, sistematizējot tajā Zviedrijas romu ģimenes, ieskaitot pat mazgadīgus bērnus. Pēc mediju vētras policija publiski atvainojās, taču tagad izrādās, ka «romu reģistrācija bija motivēta rīcība» un «mēs to arī turpināsim izmantot» – uzsver Skones policijas juriste Monika Nebeliusa (SR, 23.10.2013.). Aizspriedumi diemžēl ir spēkā joprojām.

Bērnu pazušana

Tagad, kad visa pasaule turpina minēt, vai mazā «Esmeralda» ir amerikāniete, eiropiete vai varbūt pat latviete, mēs varam paraudzīties reāli uz šodienas bērnu pazušanas gadījumiem visā pasaulē un konstatēt, ka esošie skaitļi ir atbaidoši un šajos bērnu nolaupīšanas noziegumos ir vainojami visi citi, nevis romi.

Ik gadus Eiropā pazūd tūkstošiem bērnu. Lielākā daļu no šīm pazušanām ir šķirtu laulāto savstarpējo strīdu rezultāts. Eirokomisijas ziņojums rāda, ka, piemēram, 2011. gadā Eiropā skaitījās bezvēsts pauduši 250 000 bērnu. «Grūti pateikt, cik no šiem paudušajiem bērniem ir nolaupīti, cik no viņiem aizbēguši,» secina juriste Tuuli Kainulainena. Viņa nav pārliecināta, ka «Esmeraldas-Marijas» gadījumā būs grūti pierādīt, vai bērns bijis nolaupīts un aizvests ar varu. Daudz grūtāk būs pieprasīt, lai īstā māte (ja tāda atradīsies) uzņemas savas meitas audzināšanu. Daudzās kultūrās neprecētai mātei joprojām nav iespējams audzināt savu bērnu bez sabiedrības nosodījuma. Tāpēc nav izslēgts, ka īstajai mātei šo bērnu vairs nevarēs uzticēt. To izlems policija, tiesa un sociālais dienests. Problēmu būs vairāk, nekā sākumā šķiet.

Pagaidām mums visiem gribas ticēt, ka policija atradīs meitenītes īstos vecākus un šī pasaka beigsies laimīgi. Taču gaišmatainās «Ringlas» piedzīvojumi pasaules mediju pirmajās lapās liek aizdomāties par visiem tiem tūkstošiem bērnu, kurus nabadzība piespiež piedalīties prostitūcijā, pedofilijas orģijās, orgānu tirdzniecībā. Piemēram, septembra beigās ķīniešu policija izglāba 92 bērnus un divas sievietes, kurus organizēta noziedznieku grupa gatavojās pārdot melnajā tirgū (TT, Reuters). Viena bērna politika Ķīnā novedusi pie situācijas, kad daudziem preciniekiem provincē nepietiek līgavu. Vecāki dod priekšroku dēlam, un tāpēc meiteņu skaits ķīniešu sabiedrībā (tāpat kā Indijā) ir dramatiski samazinājies. Nolaupītās sievietes pārdod «vīriem» un bērnus pāriem, kuriem nav dēla. Ķīnas valdība sola palielināt sodus «sievu» un «dēlu» pircējiem, taču šis likums var izrādīties tikpat bezzobains kā iepriekšējie. Statistika rāda, ka Ķīnā katru gadu «pazūd» ap 200 000 bērnu un tikai 0,1% no tiem atgriežas pie saviem īstajiem vecākiem. Organizēto noziedznieku grupējumi pērk bērnus par 3000 latiem un pārdod par 8000. Kā norāda South China Morning Post, šos bērnus pārdod adoptēšanai arī uz Eiropu un ASV.

Starp citu, arī ASV ik gadu pazūd ap 2000 bērnu.

Mammu spektrs

Tikko noskaidrojies, ka līdzīgā gadījumā Īrijā policijas «atņemtie» romu gaišmatainie bērni ir atgriezti taborā atpakaļ. DNS analīzes apstiprinājušas bioloģisko radniecību. To pašu, kuru saprot ikviens normāls cilvēks: arī kolorītajiem romiem var būt gaišmataini bērni ar zilām vai zaļām acīm.

Mazās «Esmeraldas» gadījumā radniecība ar audžumammu nav konstatēta, taču tas nenozīmē, ka dzīve romu audžuģimenē būtu sliktāka par mitināšanos sterilā bērnunamā. Grieķu mediji vēsta, ka audžuvecāki savu «blondo eņģeli» esot lutinājuši vairāk nekā savus miesīgos bērnus.

Kas un kāda īsti ir laba māte? Pirms diviem gadiem pasauli pāršalca jauns mediju izgudrojums – «Tīģermamma». Toreiz bija runa par mātēm, kas ar dzelžainu disciplīnu, sterili sakārtotā vidē dresē savus bērnus līdz perfektai pilnībai viņu karjerā. Tagad šim fenomenam parādījies jauns piesitiens: kāda māte Ķīnā izvēlējusies neparastu metodi savas vienīgās meitas audzināšanai. Ceturtajā klasē viņas meita Čen Čena bija palaidusies mācībās, un māte izdomāja jaunu paņēmienu, kā panākt bērna atbildības sajūtas pieaugumu. Viņa paziņoja meitai, ka ir viņas audžumāte un rūpēsies par atvasi tikai līdz universitātes beigšanai. Meita noticēja un kopš šā brīža izturējās pret savu dzīvi ar lielu atbildības izjūtu, bija gatava mācīties no rīta līdz vakaram, izturēt dzīvi internātskolā, ar izcilību absolvēja universitāti un tagad strādā IT uzņēmumā Šanhajā. Tikai tagad – 13 gadus vēlāk māte atzinās, ka toreiz melojusi meitas nākotnes vārdā un ar savas atvasītes panākumiem ļoti lepojoties. Izrādās, ka karjera atsver rētas dvēselē?

Kurai vecāku kategorijai piederat jūs, cienījamo lasītāj? Pirmajai – maigā haosa jeb otrajai – strikta perfekcionista kategorijai? Protams, piedāvātās ir galējības, taču tās rosina pašanalīzei ne tikai vecākus, bet arī žurnālistus. Tos pašus, kuri tik kaislīgi līdz šim aprakstīja mazās «Esmeraldas – Marijas» izglābšanu no tabora, «bezatbildīgi izplatot par romiem negatīvus mītus» (Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisija, 24.10.2013.).

Vai mēs «kādu» izglābjam no viņa tuviniekiem tāpēc, ka šie tuvinieki atšķiras no mums – vairākuma? Vai neesam noguruši no negatīvā ziņojumu toņa medijos par notikumiem blondo atradeņu «izglābšanā» no pazemotās romu tautas tabora? Jā, var gadīties, ka arī romu vidū ir cilvēki, kas Norvēģijā it kā piesavinoties radu bērnus, lai izkrāptu sev lielākus sociālos pabalstus (Aftenposten, Fria Tider, 18.10.2013.), nav izslēgts, ka romu audžumamma ir ar sliktāk izmazgātu priekšautu un nemāk uzdresēt savu «blondo eņģeli» līdz Šanhajas IT industrijas virsotnēm. Taču tāpēc romu tabors nav sliktākas mājas mazajai gaišmatei, jo vecāku mīlestība nav piesieta pie dzemdību nama durvīm, bet gan iedodas vienīgi sev labvēlīgā vidē.

Pagaidām man nav vairāk informācijas par to, kas notiek ar mazo «Esmeraldu-Mariju» Grieķijā, bet es mums visiem iesaku izbeigt vajāt ar saviem aizspriedumiem romus un bižainītei novēlu atgriezties mājās.

«Ej, kur iedama, arvien

Mājās reiz būs jānāk vien.

Blakus vecaimātei Jažai,

Blakus aitai, vistai dažai

Laimīga sēd Ringla ratos,

Un tai magone ir matos.»(2)

 

 

———–

1. Esmeralda ir literārs tēls Viktora Igo (Victor Hugo) romānā «Parīzes Dievmātes katedrāle». Vēstījumā samezglojumam autors iekļāvis «faktu» par to, ka šo franču meitenīti maziņu mātei it kā nozaguši romi. Viņi arī uzaudzinājuši bērnu ar vārdu Esmeralda (kas spāniski nozīmē «smaragds»). Esmeralda vēlāk pelnīja sev sev iztiku, dejojot uz ielas.

2. Eriks Adamsons, Čigānmeitēns Ringla. Rīga, 1939.

ASV kā pasaules policists karā pret terorismu

2013. gada 24. oktobrī speciāli TVNet.

Nairobi lielveikalsTikko, pateicoties divām amerikāņu specvienību akcijām, kas bija vērstas pret vadošajiem Alkaida līderiem, tika atsākts karš pret «pasaules terorismu». Abas militārās akcijas realizētas aizpagājušā sestdienā.

Tika aizturēts 49 gadus vecais Alkaidas (Al-Qaeda) veterāns Nazihs Abdulhamids Alrukaijs jeb Abu Anas. Arests notika netālu no Tripoles Lībijā. Viņu tur aizdomās par uzbrukumu organizēšanu ASV vēstniecībām Kenijā un Tanzānijā 1998. gada 7. augustā, kuru rezultātā gāja bojā 224 cilvēki un simtiem civilo tika ievainoti.

Paralēli norisinājās amerikāņu Navy Seal bruņots uzbrukums terora organizācijas Alšebab (Al Shabab) augstākā līdera Ahmeda Abdi Godanes privātmājai Somālijas ostas pilsētā Barāvē. Viņu uzskata par vainīgu Nairobi terorisma akcijā šā gada 21. septembrī, kurā bojā gāja 67 cilvēki. Diemžēl šis pasākums pilnībā neizdevās un šebabistu līderim izdevās izbēgt.

Kāpēc par šo neredzamo karu, kas notiek tālu no Latvijas, vispār vajadzētu runāt?

Tāpēc, ka visi kari atstāj iespaidu uz mums ne tikai jaunu bēgļu izteiksmē, bet arī «savas loģikas dēļ» liek mums aizdomāties par riska iespēju, kas ar laiku var ietekmēt arī mūsu – pagaidām vēl aizsargāto ikdienu.

Abu Anasa sagūstīšana ir unikāla, jo neviena tamlīdzīga militāra akcija Lībijā līdz šim nebija realizēta kopš diktatora Muamara Kadafi krišanas.

Unikāla ir arī kārtējā izgāšanās Somālijā.

Šie notikumi sasaucas ar simboliskām gadskārtām.

Nepieciešami amerikāņi

Tieši pirms 20 gadiem, oktobra sākumā (1993. gada 3. un 4. oktobrī), amerikāņi bija paredzējuši ātro uzbrukumu Somālijas galvaspilsētai Mogadišu. Pēc projekta šim uzbrukumam bija nepieciešamas 30 – 40 minūtes. Speciālo vienību kaujiniekiem bija no helikoptera jāizsēžas Somālijas galvaspilsētā un ātri jāsagūsta divi Muhameda Aidida līdzgaitnieki. Pēc tam «pa zemes ceļu» tos bija paredzēts nogādāt tālāk. Taču nekas no iecerētā neizdevās.

Operācijas laikā amerikāņu desantniekus un helikopterus apšaudīja somāliešu kaujinieki. Izdevās sagūstīt abus «diktatora līdzgaitniekus», taču tas arī bija viss. Abus Black Hawk helikopterus partizāniem izdevās notriekt, un amerikāņu palīdzības vienībām ceļu aizšķērsoja vietējo kaujinieku barikādes un zalves. Tikai vēlāk, pēc papildspēku ierašanās, atlikušos dzīvos amerikāņus izdevās daļēji evakuēt. Bojā gāja 18 amerikāņu karavīri un simtiem somāliešu partizāņu un civilpersonu.

Šī 1993. gada ASV militārā akcija Somālijā kļuva par pirmo pagrieziena punktu amerikāņu cīņā pret terorismu. Televīzijas reportāžas no Mogadišu, kurā militāras bandas vazāja pa ielām kailus amerikāņu karavīru ķermeņus un dejoja uz izdemolētajiem ASV kaujas helikopteriem, darīja savu:

1) ASV sabiedrība šokēta noskatījās šajās pazemojošajās «kustīgajās bildēs» no «tālās un atpalikušās Āfrikas». Tobrīd dzima pretestība jeņķu pasaules policista lomai un pārliecība, ka karot šajās valstīs drīkst tikai «no augšas» ar raķetēm un bumbām. Tātad – supervara vairs nebija perfekta kā Holivudas filmās! Tā bija ievainojama;

2) Konservatīvie musulmaņu ekstrēmisti beidzot saprata, ka amerikāņi un visa Rietumu pasaule ir dekadenta, gražīga un izlutināta. To var uzvarēt ar skarbu brutalitāti un nežēlīgu, ciniski spītīgu iecirtīgu upurēšanos, nogalinot citus.

Tas, ko mēs septembrī varējām novērot tirdzniecības centrā Nairobi, Kenijā, bija faktiski Alšebab teroristu kustības loģisks demonstrējums, kas bija briedis kara plosītajā Somālijā kopš amerikāņu atkāpšanās pirms 20 gadiem.

Otrs pagrieziena punkts amerikāņu cīņā pret terorismu bija 11. septembra notikumi, kurus ierāmēja šaubas, vai tas vispār ir paveicams, pieaugošā pašmāju un ārzemju skepse un kara nogurums. Somālijas pazemojumi joprojām daudziem ir atmiņā.

Tagad, 20 gadus pēc fiasko, amerikāņi atkal mēģināja iebelzt Somālijas šebabistiem.

Pēc uzbrukuma ASV ārlietu ministrs Džons Kerijs (John Kerry) deklarēja, ka Alkaida un pārējie teroristu grupējumi var mesties bēgt, taču noslēpties viņiem neizdosies (They can run, but they can´t hide). Ar šo ekspresīvo secinājumu ministrs norāda, ka Obamas kabinets ir pieņēmis jaunas, aktīvākas rīcības plānus cīņai ar terorismu.

Buša retorikas reanimācija

Ar šo Obama ir atdzīvinājis nīsto bijušā konservatīvo prezidenta Džordža Buša retoriku. Savā runā 2009. gadā Kairā Baraks Obama uzsvēra, ka viņš kā prezidents neturpinās iepriekšējā ASV prezidenta sākto cīņu pret vispasaules terorismu. Bija pamats cerēt, ka ar šo jaunais prezidents «mainīs stilu» un izmantos dialogu un sarunas militāru ieroču vietā. Mazliet pārsteidza Osamas bin Ladena novākšanas «veids», taču tas lielā mērā cēla demokrātu prezidenta prestižu un radīja ilūziju, ka musulmaņu konservatīvo teroristu grupējumi ir novājināti un nav tik bīstami kā agrāk.

Desantnieku vietā jeņķu mērķiem Afganistānā un Pakistānā tagad uzbruka bezpilota lidaparāti un viss izskatījās cerīgi. Taču ienaidnieks pārgrupējās un tagad pārvalda vēl nestabilākus reģionus, tādus kā Sahāra, Somālija, Jemena un kara plosītā Sīrija.

Bezpilota lidmašīnas ievaino civiliedzīvotājus un joprojām nav atrisināts Gvantanamo bāzes jautājums Kubā. NSA izspiego savējos, un agri vai vēlu amerikāņiem bija jāsaņemas un jālieto ieroči pret teroristiem, kas islama vārdā slepkavo visus – ieskaitot pašmāju savējos.

Vai pasaules policija ir vajadzīga?

Ja pavērojam Obamas it kā līdz šim klusināto pretterorisma cīņu, tad statistika rāda, ka jaunākajos laikos amerikāņi ar bezpilotu kaujas lidmašīnām ir realizējuši daudz vairāk uzlidojumu Alkaidas mērķiem nekā Džordža Buša administrācijas laikā. Tāpēc ir pamatots jautājums – cik ilgi un cik nesodīti amerikāņi var uzbrukt svešām teritorijām «pretterorisma cīņas» vārdā.

Iespējams, ka šajā jomā būtu nepieciešama atbildīgāka politika.

Nav noslēpums, ka ekstrēmismu šajās valstīs izraisa galējs trūkums, kas ļauj rekrutēt niknus, ar dzīvi neapmierinātus un reliģijas dogmām «piepumpētus» cilvēkus Alkaidas kaujinieku rindās. ANO savu misiju šajā reģionā nav veikusi. Ugunsgrēks joprojām plosās. Taču skaidrs ir arī kas cits – pagaidām nav nevienas citas pasaules lielvaras, kas būtu spējīga uzņemties un spēlēt «pasaules policista» lomu brīdī, kad no demokrātijas pozīcijām ir jāreaģē pret slepkavām un maniakiem, kas siro un nogalina ar reliģijas saukļiem karogā. Krievija šo lomu veikt nespēj, jo nav demokrātiska valsts.

ASV pagaidām ir vienīgā, kas to spēj.

Vajadzīgā ASV.

Sliktās un labās ziņas medijos. Svētdienas pārdomas.

2013.   gada 20. oktobris

Broakstis ar avīziSvētdienas rīta brokastu lasāmviela ir lieliska lieta. Avīze klusi čaukst uz galda, kafija smaržo kā Kolumbijas nakts un teksts piedāvā saturu ar substanci. Man šāda lasāmviela katru svētdienu ir jaunā Dagens Nyheter redaktora Pētera Volodarska lapa. Viņa teksti ir provokatīvi, emocionāli, gudri un dziļi. Tieši tas, kas svētdienas rīta kafijas uvertīrai ir vajadzīgs. Domu izskalošana, viedokļu sasveicināšanās un jauni impulsi.

Pētera rakstus ievēroju jau labi sen un pat savulaik apmanījāmies ar viedokļiem latviešu būvfirmas ”Lavals un Partneri” arodbiedrību blokādes skandāla sakarā. Tāpat arī toreiz, kad Leta bija pārpratusi Pētera epistolārā žanrā rakstīto ironiju un uztvēra viņa publicēto ironiju kā patiesību.

Šodien Pēteris raksta par mediju tieksmi izgaismot negatīvus notikumus. Par to, ka maksimāli tuvojoties patiesībai, rodas problēmas, kuras zināma sabiedrības daļa nav gatava akceptēt.

Taču sāksim ar to kāpēc medijiem ”patīk viss sliktais”. Par to nācies pārliecināties arī man, atvairot neskaitāmus uzbrukumus no publikas puses : ”jūs rakstāt tikai par slikto”, ” vai tad nekā laba jums nav ko pateikt”, ”dzīvojat tikai kriticismā”. Tā arī man mēdz uzbrukt daži lasītāji.

Jā, tas nav nekas jauns.

Protams, ka liela daļa no postsovjetisma laika cilvēkiem, kas dzīvojot okupētajā Latvijā bija pieraduši pie pozitivizētas, cenzoru uzraudzītās ”labās žurnālistikas”, kurā dominēja verbāla un vizuāla goda plāksne, sajūt nostaļģiju pēc saulainās pagātnes medijos. Tur stāstīja tikai par labajiem komunistu politiķiem, drosmīgajiem zvejniekiem un metalurgiem, dižajām konveijera strādniecēm, varonīgajām slaucējām un nepārspējamajiem kombainieriem. Sliktas ziņas bija tikai no pūstošajiem rietumiem. Ārzemēm, tātad.

Pie mums viss ideāli, tur – viss slikti.

Tagad ir otrādi – pie mums korumpēti politiķi, slepkavas, pedofili, posts, emigrācija un zemes izpārdošana šakāļiem. Ārzemēs, turpretī, viss izskatās sakārtots, kārtībā un visi tur laimīgi.

Tā izskatās.

Latvijas medijiem mēdz pārmest, ka tieši mediju aina liek mūsu cilvēkiem ar visām ģimenēm pamest dzimteni un meklēt laimi ārzemēs.

Vai tā ir arī mediju vaina, ka Sprīdītis ar lāpstu plecos joprojām nav atgriezies mājās?

Ja tas tā ir, tad Latvijas medijiem būtu jāsāk nopietna pašizvērtēšana akcija.

Tas ir ļoti nopietns aizrādījums un var izrādīties pamatots.

Izrādās, ka zviedri arī ir pikti par to pašu.

”Jūs rakstāt tikai par nelaimēm un šausmām”, – savu sašutumu pauž kāda zviedru avīžu lasītāja, – ”jūs tikai maļat par slikto un labajam avīzē vietas vairs nepietiek”.

Acīmredzot šī tēma tomēr ir ļoti nopietna un es labprāt uzklausītu arī jūsu domas šajā jautājumā, cienījamo lasītāj!

Taču vispirms man pašai jāizsaka savs viedoklis.

Vai ne?

Tātad. Vispirms noskaidrosim kāda ir žurnālista misija sabiedrībā.

Mediju misija nozīmē aizstāvēt tos, kas ir mūsu lasītāji: ”parastie cilvēki”, kuriem pretī ”spēlē” tie, kam ir vara un nauda šajā valstī. Lasītājs atver avīzi vai datoru un lasa kā žurnālisti aizstāv viņa intereses slejās, ekrānā un ēterā.

Mediju misija ir būt mazā cilvēka advokātam.

Ja datora vai TV ekrānā vai avīžlapā parādās reklāma vai PR, tas nozīmē, ka runātāji vairs nav žurnālisti (mūsu aizstāvji), bet gan pretinieku komanda – tie, kas pārstāv varu un naudu.

Pārkāpumi, nelaimes, posts, blēdības ir realitāte un mums par tiem jāstāsta lasītājam.

Ja diktatoru pārvaldītajās valstīs notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tad mēs to stāstām lasītājiem. Sīrija, Ēģipte pašlaik piedāvā gauži nepievilcīgas ainas.

Vai turp nebūtu jāsūta labi reportieri, kas izgaismo situāciju plašāk, lai mēs Latvijā īsti saprastu kas tur notiek? Jeb mums ir vienalga un mēs mierīgi apmierināmies ar starptautisko aģentūru piegādāto cenzēto materiālu?

Jā, tas ir žurnālistikas DNS – meklēt problēmas un tās novēršot, padarīt mūsu dzīvi labāku! Taču vai mēs reizēm nepārspīlējam un nepārvēršam analīzi par vajāšanu?

Vai neesam mazliet apsēsti ar negatīvā atrašanu?

Vai tiešām novēršam tās negācijas, kuras uzrokam un vai esam atbildīgi par sekām, kuras izraisām?

Protams, ka negatīvai ziņai ir daudz lielāka triecienspēja nekā pozitīvai ziņai.

Kuram gan interesē patiesa ziņa par to, ka Māra Kalniņa ir godprātīga, laba skolotāja, kas visu mūžu strādā ar minimālu algu un savas dzīves laikā ir ”nostutējusi uz kājām” neskaitāmus skolēnus. Cik no jums lasīs šādu stāstu avīzē? Tā ir patiesība. Taču maz to izlasīs.

Jūs sakāt, ka tas ir žurnāla raksts?

Tieši tā, žurnāli dod vairāk pozitīvas lasāmvielas un tāpēc Latvijā tiem arī ir salīdzinoši lielākas tirāžas.

Taču fakts par to, ka ”politiķis M pametis sievu” – uzreiz interesē daudz vairāk lasītāju. Tas nozīmē, ka arī jūs, cienījamo lasītāj, vēlaties palasīties ko sliktu par citiem?

Vai tā nav?

Varbūt, ka žurnālistika nav vainīga, bet vainīgais ir pieprasījums. Mums ”patīk” sveša nelaime un mēs ”baudām” internetā izlamājot tos, kas ir par mums labāki, gudrāki, talantīgāki un vienkārši glītāki.

Man šķiet, ka šajā gadījumā jāsaprot, ka eksistē dažādi mediji. Avīzes/portāli vairāk fokusējas uz reālo situāciju ar vēlmi uzlabot situāciju valstī, to kritiski analizējot un žurnāli piedāvā ”stāstus par Māru”.

Visiem būtu jābūt apmierinātiem.

Taču tā nav.

Ariana Huffinton nesen internetā radīja savu panākumiem bagāto portālu Huffington Post, kurā vienā nodaļā publicē tikai pozitīvas ziņas. To, izrādās, lasa visvairāk.

Ja pārpludināsim ēteru un slejas ar ”varoņiem”, ”uzvarām” , ”ģēnijiem”, notiks pretējais – mēs falsificēsim realitātes atspoguļojumu. Tas būs SPA dvēselei, bet nākamajā dienā atgriezīsies reālais asfalts.

Tāpēc lūdzu atstājiet analītisko žurnālistiku mums, jo tā ir mūsu misija.

OK?

Taču viss iepriekšminētais neliedz mums būt paškritiskiem un biežāk pārdomāt par savu tēmu izvēli.

Ja reiz žurnālistika ir patiesības medības, tad mums jākontrolē, vai nomedītais patiešām ir realitātes atspoguļojums.

Kā domājat jūs?

Vai Latvijā tiešām iestāsies holokausts?

2013. g. 19. oktobris. Speciāli TVNet.

Munks Kliedziens TVNetSatversmes preambula, kuras mērķis būtu nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, ir laba un vajadzīga lieta, ja vien tas nenotiek uz mazākumtautību rēķina. Tie, kas šo preambulu sacerēja un to virza diskusijām, ir atbildīgi politiķi.

Analoģiski teksti ir daudzu citu nacionālo valstu konstitūciju preambulās. Šāda preambula, kuras mērķis ir formulēt, kāpēc ir izveidota konkrētā valsts, varbūt nav tik svarīga Zviedrijai vai Francijai, kur zviedri vai francūži joprojām ir absolūtā majoritāte un neviena cita liela nācija vai valoda neapdraud to izdzīvošanu. Taču šāda preambula ir ļoti svarīga mazajām valstīm, kā Latvija un Igaunija, kas izveidojušās impēriju sabrukuma rezultātā. Vēl jo vairāk, ja blakus ir impērijas mantiniece, kas skumst pēc zaudētām teritorijām, kuras politiķi alkst revanša un kura mazajā valstī ir pametusi tūkstošiem savu tautiešu, kas nevēlas integrēties šajā mazajā valstī uz mazās un unikālās valodas bāzes un nav kļuvuši par tās patriotiem.

Igauņiem šī preambula ir un tā uzsver, ka Igaunijas konstitūcija ir radīta, lai cauri gadsimtiem saglabātu igauņu nāciju, valodu un kultūru.

Tāpēc ļoti svarīgi arī Latvijas topošās preambulas jēgu kompetenti un atbildīgi izskaidrot ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārzemēs. Lai nebūtu pārpratumu, ka it kā latviešu nācija sevi, savu kultūru, valodu gribētu saglabāt uz citu tautu rēķina.

Biju ļoti pārsteigta, kad svētdien Zviedrijas radio dzirdēju šokējošu apgalvojumu, ko par Latvijas politiķu labajiem nodomiem pauda kāda Latvijas topošā sociālo zinātņu doktorante, kas preambulas sakarā velk paralēles ar nacistisko Vāciju un piemin pirmsholokausta ēru. Padalījos ar šo ziņu tviterī un pēc TVnet lūguma sniedzu interviju ar savu viedokli šā medija reportierim.

Dažiem lasītājiem joprojām nav skaidrs, kādu vēstījumu kopumā un detaļās sniedza šis Zviedrijas radio sižets. Arī LU doktora grāda pretendente O. Procevska lūdza TVnet redakcijai pat atsaukt dažus TVnet intervijas teikumus. Tāpēc pakavēšos pie raidījuma vēlreiz.

Kādu viedokli es paudu TVnet korespondentam?

Raidījumā Zviedrijas Radio korespondente nepārprotami paziņoja, ka Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. Es, kā jebkurš klausītājs, kas zina, kāda bija nacistiskās Vācijas attieksme pret mazākumtautībām, no šī korespondentes apgalvojuma secināju (un tas ir mans viedoklis), ka pētniece saprot, ko teikusi korespondentei, jo paralēles ar nacistisko Vāciju, manuprāt, nozīmē arī to, ka Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija. Un piebildu, ka nav pamata apšaubīt, ka zviedru korespondente būtu nepareizi sapratusi LU pētnieci, jo tālāk raidījumā sekoja O. Procevskas audio citāts: This sounds like the ideas of pre-Holocaust era. It really sounds as if the person who has written it doesn’t know where do ideas like this lead to. I mean, the ideas of the state belonging to a particular ethnic group, of ideas of a state nation. («Tās izklausās kā pirmsholokausta ēras idejas. Izklausās, ka persona, kura to sarakstījusi, nezina, pie kā šāda veida idejas noved. Idejas, kurās valsts pieder noteiktai etniskai grupai….»)

O. Procevska TVnet redakcijai vakar atsūtījusi prasību atsaukt šādas frāzes no TVnet raksta – intervijas:

«Latvijas Universitātes (LU) pētniece Olga Procevska intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio Satversmes preambulā paustās idejas salīdzinājusi ar Hitlera nacistiskās Vācijas situāciju.»

Vai šajā TVnet reportiera ievadā ir kaut kas melīgs, kā apgalvo O. Procevska? TVnet reportieris, kas mani intervēja, arī iepazinās ar Zviedrijas radio ziņu sižeta tulkojumu, kurā Zviedrijas radio korespondente saka, ka preambulas sakarā Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. TVnet reportieris to pasaka tikai citiem vārdiem. Viņš ne citē, ne pārstāsta – ne mani, ne O. Procevsku.

Otrs TVnet reportiera teikums, kuru O. Procevska prasa atsaukt: «No viņas izskanēja Procevskas viedoklis, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.»

Paralēles ar nacistisko Vāciju ir Olgas Procevskas viedoklis, ja ticam Zviedrijas radio korespondentei. Taču mans viedoklis, kas balstās uz šo korespondentes apgalvojumu, ir, ka O. Procevska acīmredzot pieļauj, ka paralēles ar nacistisko Vāciju nozīmē, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.

Ja O. Procevska Zviedrijas medijos nāk klajā ar tik nopietniem apvainojumiem kā «nacistiskā Vācija» un «holokausts», tad jebkura zviedra galvā uzreiz rodas kristāla nakts un Hitlera koncentrācijas nometņu tēli, viss, kas saistās ar mazākumtautību un citu minoritāšu vajāšanu. Tas ir mans viedoklis, ko es secināju no šīs intervijas un paudu reportierim, kas mani intervēja. Šo manu, nevis Procevskas viedokli, arī citēja TVnet reportieris, kas intervēja mani. Iespējams, ka reportierim vajadzēja uzkrītošāk nodalīt manu viedokli un secinājumus par doktorantes viedokli no pašas O. Procevskas vārdiem. Ceru, ka ar šo manu izskaidrojumu tagad tas ir izdarīts.

Trešā lieta, ko O. Procevska vēlas atsaukt: «…nav pamata apšaubīt zviedru kolēģu sarunas interpretāciju. Arī savā tvitera kontā Procevska paudusi šādu viedokli:»

Pirmā frāze ir mans viedoklis, ko paudu TVnet reportierim, un to jau paskaidroju iepriekš, taču kāpēc TVnet būtu jāatsauc O. Procevskas tvitera viedoklis, man nav skaidrs.

Politiķe Sarmīte Ēlerte nupat TVnet rakstā par preambulas nepieciešamību secina, ka varētu pavīpsnāt par LU pētnieces Olgas Procevskas dīvaino komentāru intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio un ka varētu pabrīnīties, ka topoša zinātniece var mētāties ar bezatbildīgiem salīdzinājumiem, jo demokrātiskās valsts virsprincips, kas uzsvērts preambulas projektā, taču ietverot sevī vārda brīvību, tātad arī tiesības uz brīvību runāt muļķības.

Taču, runājot šādas muļķības Zviedrijā, kur bērniem jau skolās māca par holokaustu, būtu jāņem vērā skaidri prognozējamas konsekvences. Varam iedomāties, ko par Latviju tagad secina Baltijas vēsturē ne pārāk kompetentais svensons. Ka Latvija ir fašistiska valsts, kur pa ielām maršē SS vienības un viņu bērni Saeimā gatavo nacistisku konstitūcijas preambulu. Tāds ir vēstījums, ko parastais svensons uztvēra no svētdienas ziņas Zviedrijas radio, saliekot šo ziņu kopā ar ik gadus pa TV rādītām reportāžām 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

Man tas liekas ne tikai muļķīgi un bezatbildīgi, bet arī negodīgi pret latviešiem, kuriem O. Procevskai kā Latvijas patriotei vajadzētu nākt palīgā un nostiprināt Satversmē mazās latviešu nācijas un latviešu valodas lomu un izdzīvošanu patlaban tik smagās Krievijas un krievu valodas spiediena apstākļos.

Par 100 citiem jautājumiem

Interviju sakarā man «dažus jautājumus» uzdeva žurnālistikā ne tik iesvaidīti tvitera lietotāji par vēstījuma formu un žurnālistikas tradīcijām Zviedrijā. Jā, es intervijās Latvijas presei pieminēju reakciju, kādu pauda mani paziņas Zviedrijā, ar kuriem kopā nejauši noklausījāmies Zviedrijas radio svētdienas pusdienas ziņas un bijām pārsteigti par dzirdēto. Tās intonatīvi pauda neslēptas bažas par to, ka Latvijā ir «izraisītas spēcīgas emocijas» (citāts) un vainīgā ir Satversmes preambula. Par to Zviedrijas radio reportiere ēterā ziņoja vispirms. Tālāk sekoja O. Procevskas viedoklis un pēc brīža arī cits advokāta L. Liepas vēstījums. Tiktāl viss ir korekti un formāli nav kur piesieties.

Taču nav noslēpums, ka ikviena informācija 80% vēstījuma iekļauj emocionālajā intonācijā un tas lielā mērā nosaka ziņu triecienspēju. Tieši šā iemesla dēļ ziņu diktori vienmēr cenšas runāt iespējami neitrālā balsī, kas ne vienmēr izdodas. Bez tam (ziņu uztverē) ir ļoti svarīga arī informatīvā bāze jeb satura fons. Šajā virzienā zviedru klausītājs un TV skatītājs ir pieradināts pie ziņojumiem par to, ka Latvijā pastāv skarba nepatika pret mazākumtautībām, jo samērā bieži viņiem jānoklausās par Latvijas «šausminošā nacionālisma» izpausmēm: leģionāru gājienu, latviešu valodas pārspīlēšanu u.c. Tas nav nekas neparasts. Diemžēl šāds ir Zviedrijas mediju telpas informatīvais fons. Tāpēc es savā tvitera ziņā tā arī raksturoju situāciju. Protams, šie nav Procevskas vārdi, bet mans secinājums, redzot kolēģu reakciju radioraidījuma sakarā. Intervijā šādi var atbildēt uz intervētāja jautājumiem, ko es arī darīju – paudu savu redzējumu, kas nav nedz meli, nedz nepatiesība, ko man mēģina piekarināt. Man šajā gadījumā nebija nekas «jārunā ar sižeta autori» vai «jānoskaidro» redakcijā, jo es negatavoju pati savu materiālu vai sižetu par šo tēmu. Biju intervijas viesis gan TVNET, gan Latvijas Avīzē un paudu savu viedokli par faktu – 13.oktobra SR lenča ziņu izlaiduma sižetu. Tā mēdz darīt – komentēt filmas, teātra izrādes vai raidījumus. To darīju arī es – recenzēju un komentēju radio sižetu.

Kāpēc zviedriem medijos patīk pievērst uzmanību «šausminoša nacionālisma izpausmēm» Latvijā?

Tāpēc, ka vairums zviedru žurnālistu korpusa ir politiski kreisi noskaņoti autori un viņi lielā mērā dominē Zviedrijas mediju telpā. Šī situācija izveidojusies vēsturiski, pēc Otrā pasaules kara. Par to Zviedrijā daudz diskutēts un šķēpi lauzti, taču šī joma ir atsevišķa raksta tēma. Tas ļoti lielā mērā attiecas arī uz Zviedrijas sabiedriskā radio darbiniekiem, par kuru «kreisumu» zviedru kultūržurnālistikā ir daudz rakstīts, diskutēts un pat pieprasīts atstādināt no darba vairākus vecās paaudzes žurnālistus tajā pašā ziņu redakcijā. Paradoksāli, ka zviedru politiķi nereti ir daudz labāk informēti par notikumiem Latvijā nekā žurnālisti. Diemžēl. Nav 100% neitrālas žurnālistikas, jo pat jebkuru ziņu veido cilvēki ar savām politiskajām simpātijām. Par to ir grāmatu kalni sarakstīti.

Savās intervijās (radiosižeta sakarībā) paudu domu, ka Latvijas vēstnieks Zviedrijā un atbildīgie ierēdņi šādā situācijā varēja rīkoties izlēmīgāk un ņemt informatīvo iniciatīvu. Līdzīgi kā to pēdējo 20 gadu laikā ir darījuši igauņi analogās situācijās. Protams, Zviedrijas radio darba noteikumos nav šāda «rutīnas soļa», jo neviens nedrīkst iejaukties redakcionālajā neatkarībā. Taču ikviens, kas studējis publiskās attiecības (PR), zina, ka medijam ir (negribīgi!) jāpiešķir ētera laiks, ja ir iestājusies krīzes situācija un ziņu izlaidumā lietas var tikt pārprastas, kā tas bija izveidojies arī šajā gadījumā.

Pati esmu tikusi aicināta uz rīta intervijām šajā pašā Zviedrijas sabiedriskā radio ziņu redakcijā brīžos, kad bija «krīzes situācija» saitēs ar Latviju: parlamentā notika diskusijas par robežu atvēršanu jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā arī Latvijai. Tolaik bijušais premjers Jērans Pēršons izteica bažas, ka sāksies sociālais tūrisms «no austrumiem», un mani par šo tēmu intervēja sešos no rīta programmas Ekot redakcijā. Uzstājos arī būvfirmas Lavals un Partneri skandāla sakarībā, arī sešos no rīta. Rīta ziņu izlaidums radio ir vissvarīgākais, tāpēc šāda prakse pastāv. Protams, ziņu redakcijai nav «kāds jāaicina», taču vēstnieks var izmantot krīzes situāciju un pastrādāt labu darbu savas valsts labā, kā to mēdza līdz šim apskaužami gudri praktizēt igauņi. Galu galā reportiere sižeta sākumā informēja, ka preambula ir izraisījusi spēcīgas kaislības Latvijā, un tas ir pamats šādam solim.

Pēc šā radio sižeta es vērsos ar savu iesniegumu pie Zviedrijas radio un TV kvalitātes uzraudzības pārvaldes ar lūgumu pievērst uzmanību attiecīgajam 13.oktobra pusdienas izlaiduma sižetam Zviedrijas radio. Mans mērķis nav izrēķināties ar autoru vai kolēģiem, es nealkstu sodus vai represijas, bet zinu, kā reaģē zviedru kolēģi, ja kādu viņu gatavotais sižets ir aizskāris. Es nemaz tagad negaidu, ka kādu sodīs vai atlaidīs no darba par šo 13.oktobra sižetu. Nē, protams, ka nē, taču es paudu viedokli un zinu, ka mani uzklausīs un sižetu pat Latviju Zviedrijas radio būs vairāk un tie būs dziļāki un ne tik virspusēji. Tas nozīmē, ka man ir vienalga, kādu atbildi es saņemšu pēc mēneša. Savu soli esmu spērusi un aicināju nopietnāk analizēt kaimiņvalsts notikumus. Tā esmu darījusi līdz šim un darīšu arī turpmāk.

Varu turpināt šo līniju arī Latvijā un ar šo publiski atvainoties O. Procevskai un L. Liepam, ja viņus manas intervijas TVnet un Latvijas Avīzē ir aizskārušas. Taču tāds ir mans viedoklis, kad draud ar holokaustu, no kura pavisam reāli ir cietuši arī mani vecāki un vecvecāki. Man tas nav tikai vārds. Man tās ir šausmas.

Krievijas staļinizācija Putina režijā

2013. gada 15. oktobris speciāli TVNet.

Putins TVNet kolāža Toms Ostrovskis

Attēls: TVNet, Toms Ostrovskis

Kopš pēdējā lielākā kara ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Vācija par saviem nodarījumiem nācijām, valstīm un etniskajām grupām ir atvainojusies, dažiem upuriem pat samaksājusi kompensācijas naudā. Mums vēl pagaidām ne. Gaidīsim.

Pašus vāciešus šī morālā atbrīvošanās no pagātnes ir ietekmējusi. To apliecina atkalapvienošanās un vācu vairākuma spēja norobežoties no nacistiskās pagātnes. Gatavība samierināties ar to, «kas bijis», un, nosodot bijušo, iet tālāk.

Krievija to nav spējusi un nedara nedz vienu nedz otru.

Normāla, civilizēta atvainošanās par Staļina nodarījumiem Latvijai būtu tikai cēlusi Krievijas (kā PSRS saistību mantinieces un civilizētas valsts) prestižu pasaules un kaimiņvalstu acīs.

Ja tas tā būtu noticis, tad iespējams, ka šodien attīstība Krievijā beidzot būtu iespējama, jo pagātnes noskaidrošana palīdz atrast atbalsta punktu, no kura atgrūžoties var iet tālāk. Ja tas tā būtu noticis, tad vairākumam Krievijā šodien būtu skaidrs, ka pusgadsimtu ilgā Centrāleiropas okupācija bija noziegums pret šīm valstīm un cilvēkiem, kas tajās dzīvo un dzīvos. Taču šis Staļina – Brežņeva noziegums nav katra krieva vaina, kas piedzimis krieviski runājošā ģimenē.

Par pagātni Krievijai vajadzēja jau sen atvainoties un paskaidrot «savējiem», cik svarīgi varas pozīciju otrreiz neatkārtot.

Diemžēl tas nav noticis un elementāras atvainošanās par nodarīto vietā Krievijā un tās «piektajās kolonās» turpinās masveida «atbrīvotāju» tēlošana, būtisku pagātnes notikumu aizstāšana ar nebūtiskiem, ētera, cilvēku smadzeņu duļķošana ar meliem, puspatiesībām un modernā laika bremzēšana.

Staļina ēna

Putina vadībā mūsu lielā kaimiņvalsts slīgst aizvien dziļākā Staļina iedēstītā politiskā cinisma un retorikas purvā. Kā pieredzējis čekists Vladimirs Putins zina, kādā sistēmas aizgaldā cilvēki bija turēti PSRS gados un kādi aizspriedumi eksistē, lai tos Krievijā izmantotu savas šodienas propagandas mērķiem. Tas nozīmē, ka viņš apzināti turpina Staļina iesākto un veģetē uz veco aizspriedumu pamata, jo PSRS sabrukums pēc Vladimira Putina domām ir lielākā aizvadītā gadsimta katastrofa.

Putins tātad nevis atvainojas par to, kas bijis pagātnē (vācietis Villijs Brants gan lūdza piedošanu uz ceļiem Varšavas geto), bet gan apseglo Staļina iejūgto zirgu un jāj tālāk tajā pašā stilā, garā un gaitā.

Simptomi ir vairāki. Pirmais – valsts oficiālā homofobija, kas rezumē krievu sabiedrības vairākuma mentālo atpalicību.

Tas, kā valstī izturas pret homoseksuāliem cilvēkiem, ir cilvēktiesību kopējās ainas rādītājs attiecīgajā sabiedrībā. Jo vairāk represiju pret šiem ļaudīm, jo mazāk valstī tiek respektētas individualitātes tiesības. Krievijas jaunais likums, kas formāli paredz homoseksuālās propagandas aizliegumu jauniešu un bērnu vidū, faktiski ir tieši Staļina izgudrots.

Tieši Staļins bija tas, kurš «padarīja» homoseksuālus sakarus par kriminālnoziegumu Padomju Savienībā 1933. gadā. Līdzīgi tajā laikā rīkojās arī Ādolfs Hitlers. Arī viņš bija apsēsts ar iekšējā ienaidnieka atmaskošanas slimību.

Mēdz teikt, ka visniknākie homoseksuālu cilvēku apkarotāji esot paši slēptie homoseksuāļi. Tāpēc nav brīnums, ka rakstniekam Vladimiram Sorokinam nesen Krievijā tika piespriests sods par viņa romānu, kurā Staļins attēlots kā gejs. Tikmēr Brēmenes jaunāko laiku vēstures profesoru Lotāru Mahtanu (Lothar Machtan) par līdzīgu darbu «The Hidden Hitler» vācieši nav tiesājuši.

Pirms dažām nedēļām Krievijas prezidents uzaicināja nelielu ārzemju žurnālistu grupu piedalīties gadskārtējā «Valdaja šovā», kurā noskatīties Vladimira Putina politisko maratonbenifici klātienē drīkstēja arī neliela grupa ārzemnieku. Ar sev piemītošo izaicinošo augstprātību un izsmieklu Krievijas prezidents informēja par savu ietekmi «New York Times» redakcionālo tekstu veidošanā un ironizēja par ārvalstu uztraukumu «krievu antigeju likuma» sakarā.

Pēc viņa domām, ārzemnieki neprotot vairoties un šajā virzienā esot jāmācās no Putina drauga Silvio Berluskoni, kurš «tagad stāv tiesas priekšā tāpēc, ka kopojas ar sievietēm, taču, ja viņš būtu homoseksuāls, tad neviens neuzdrošinātos viņu aizskart», apgalvoja Krievijas prezidents, un (kā komentē BBC Bridget Kendall) lielākā daļa klātesošo krievu uzreiz sāka aktīvi un sirsnīgi smieties un aplaudēt. Nesmējās vienīgi ārzemnieki. Varbūt tāpēc, ka bija nedaudz kauns par to, kā Krievijas prezidents nomaina faktu akcentus, jo Berluskoni seksuāli izmantoja nepilngadīgu prostitūtu pakalpojumus un par to soda visās valstīs (ieskaitot homoseksuālus pilngadīgos).

Izskatās, ka sieviete Putina skalā arī nav nekāda vērtība, jo četru miljonu krievu bērnu atrašanās bērnunamos ir kliedzošs sieviešu pazemojošā stāvokļa rādītājs Kremļa pārvaldītajās teritorijās, nevis izcils virilitātes paraugs ārzemēm.

Sitīsim arī ārzemniekus un zaļos?

PSRS komunistu propagandas mīti un izrēķināšanās mehānismi ir vispārzināmi. Neiedziļinoties dziļāk, atliek konstatēt, ka visos gadījumos (arī šajā) ir kopsaucēji.

Nosaukšu tikai vienu no tiem – ārzemnieku, svešo, ienācēju, citādāko cilvēku/ideju/domāšanas apkarošana. Staļinismam un putinismam tieši «svešie» ir tie, kas obligāti jāvajā. Visiem režīmiem «viņi» traucē.

Tātad visi, kas domā, rīkojas, izskatās, strādā, domā vai guļ citādāk nekā ideālais komunistu vai nacistu varonis, = neder (ir jāapkaro).

Tā sakot – varoņi nāk «tikai no pašu vidus». Visi ārzemnieki «jānosit» (netieši internetā, fiziski – klātienē).

Piemēram, tikko Krievijā tika arestēti organizācijas Greenpeace protestētāji. Par ko? Par pirātismu! Tāpēc, ka šī organizācija savā kārtējā aktivitātē (šoreiz Krievijā) protestēja pret naftas krīzi Arktikā. Par to viņus jāsoda ļoti bargi. Uzjautrinoši, ka «Greenpeace pirāti» tika arestēti Krievijā brīdī, kad ANO klimata aktuālās situācijas ziņojums uzsvēra, cik nozīmīgi ir neatļaut nepiesardzīgi izmantot dabas gāzes un naftas resursu krājumus Arktikā. Tieši pret to arī protestēja «pirāti»! Protams, arī šis «zaļo» arests ir Vladimira Putina varas demonstrācija Staļina stilā. Kā nekā Arktika ir no militārā viedokļa svarīgs reģions, un ar šo Putins cer iebaidīt visus pārējos – svešos, kas uzdrošināsies uzmanīt krievu nepiedienīgu naftas ieguvi ziemeļos.

Notiekošais liecina, ka totalitārā vara pievelk grožus. Ārzemju protesti pret krievu apiešanos ar «zaļajiem aktīvistiem» acīmredzot būs tikpat nesekmīgi kā «Pussy Riot» aizstāvība pērn. Mačo punduris vicinās bicepsus arī turpmāk.

Likumsakarīgi, ka olimpiskā lāpa šonedēļ apdziest vairākkārt un Putina prestižais pasākums Sočos draud izgāzties.

Varbūt ir jēga kolektīvi boikotēt šo pasākumu Sočos, kas ir Vladimira Putina prestiža projekts?

Ko es ar to vēlos pateikt?

Ar šo es vēlētos pievērst uzmanību staļinisma reanimācijai Krievijā un aicināt to nosodīt arī Latvijā.

Vienkārši tāpēc, lai vēlāk mūsu bērni un mazbērni neraksta, ka 2013. gadā šo Krievijas staļinizāciju Latvijā neviens nebija pamanījis.

Vienkārši tāpēc.

Uzmundrinājums tiem, kas nav rīdzinieki

2013.   gada 10. oktobris

Tramvajs Rīgā

Foto: Rīgas Satiksme

Esmu dzimusi Rīgā, pašā centrā, septītajās debesīs – virs zvaigznēm. Tā savulaik sauca kvartālu uz Brīvības ielas, pašā centrā. Turpat arī pavadīts pārlieku daudz laika ikdienas dzīvē kas lielā mērā norisinājās tajā pašā sabiedriskajā transportā – braukājot uz skolu un augstskolu okupētas Latvijas apstākļos.

Tātad esmu rīdziniece – trešajā paaudzē un tāpēc varu izteikties par Rīgu un par visu, kas ar manu dzimto pilsētu notiek.

Tagad, kad Latvija sašķēlusies divās daļās – tajos, kas ”ir pierakstīti Rīgā” un tāpēc turpmāk brauks sabiedriskajā transportā uz pusi lētāk nekā pārējie, un tajos, kas ”nav pierakstīti Rīgā”, man ir liela vēlēšanās pateikt patiesību par šo Rīgas Domes PR jeb publisko attiecību kārtējo manipulatīvo triku, kas tā autoriem godu nedara.

Jūs, visi, kas lasāt šo blogu un nevarat pretendēt uz Nila Ušakova (Rīgās pašvaldības vadītāja) izdomāto lēto biļeti – neskumstiet.

Rīgas Satiksme nav apskaušanas vērta.

Nav.

Tas ko tagad grasās ieviest Rīgas Dome un Rīgas satiksme ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums un liecina, ka Rīgas pašreizējie vadītāji netiek vaļā no PSRS laika domāšanas.

Grūti iedomāties, ka kādā normālā Rietumeiropas pilsētā kāds no līderiem iedomātos realizēt ko līdzīgu: sākt sadalīt cilvēkus priviliģētās grupās un piešķirt ”savējiem” (vēlētājiem) prēmijas= naudas atlaižu izskatā. Normāli šo problēmu risina ar braukšanas kartiņām, kas vietējiem iznāk lētākas nekā iebraucējiem. Taču Rīgā liek lietā PSRS domāšanu – priviliģētu grupu veidošanu.

Tātad. Sāksim no sākuma.

Rīgas pilsētā pēdējo 50 – 60 gadu laikā (tātad pēc pēdējā kara) nav notikusi stratēģiska pilsētas satiksmes plānu realizēšana. Latvijas galvaspilsēta šodien izbauda PSRS laika ”sprinta domāšanas” rezultātu . Rīgā nav normālas iespējas pārvietoties pa pilsētu ar metro vai ātrgaitas tramvaju ”pa diagonāli”, kas ir iespējams praktiski visas analogu valstu galvaspilsētās. Tātad no Berģiem uz  Bolderāju, no Spices uz Alfu, no Doles uz Vecmīlgrāvi vai no Jaunciema uz Ķekavu ar vienu ātrgaitas transporta līdzekli: metro, ”S-bāni”, ”gaisa tramvaju” vai parasto tramvaju. To Rīgā izdarīt nevar.

Sliežu investīciju nav, vienvirziena ielu centra sektora arī nav. Visa galvenā/fundamentālā Rīgas satiksmes infrastruktūra ir no pirmskara laika un tas nozīmē, ka PSRS laiku pienesums (guļamzonas – centrs) ir šodien nevajadzīgs sabiedriskā transporta ”papildinājums”, jo šobrīd lielās ražotnes VEF, Juglas, Ganību dambja, Vecmīlgrāvja vai Ķengaraga sektorā vairs nedarbojas un desmitiem pieturvietu ir praktiski liekas.

 Cienījamie ārzemju viesi, Rīgā joprojām nav lielā un mazā apļa satiksmes, t.i., nav sabiedriskā transporta līdzekļa, ar kuru varētu apbraukt pilsētai apkārt pa centru un pa perifēriju. Tieši tāpat kā Āzijā, arī Rīgā galvenais transporta līdzeklis ir taksometrs. Diemžēl.

Tālredzīgas stratēģijas izstrādē mūsu valstī un Rīgā nav arī vides aizsardzības jautājumu jomā. Arī šeit pašvaldības ”kāš” gaisu un zaļo zonu uz pilnu klapi. Videi labvēlīgajai tramvaju un elektrisko vilcienu satiksmei nav saskaņojuma un neredz loģiskus plānus nākotnei. Autobusi nav pārgājuši uz gāzes vai videi labvēlīgāku kurināmo, tāpēc Rīgā gaiss ir zemas kvalitātes, jo automašīnu kustības intensitāte pilsētas centrā ir virs kritiskās robežas.

Nakšņot Rīgas centrā nevajag bieži, jo kancerogēnās izplūdes gāzes nav veselības draugs un to blīvums Rīgā ir nepiedodami augsts. Rīgas smogs vislabāk redzams vasaras pēcpusdienās (pastaigājiet, paelpojiet pa Dzirnavu ielu jūlijā, piemēram) un drīz arī priviliģētajiem rīdziniekiem būs jānēsā maskas kā pekiniešiem, ja nevēlēsieties sirgt ar hroniskām galvas sāpēm.

Iebraukšanas muitu centrā transportam, tranzītam nav, tāpēc ne rīdziniekiem atliks palielināt Rīgas smogu ar savām automašīnu izplūdes gāzēm. Lai gan pats idejas autors Ušakovs un viņa svīta, šķiet, nenakšņo Rīgā un tāpēc taupa savas plaušas labāka gaisa apstākļos. Tāpēc, cienījamie pilsētas viesi, nakšņojiet Rīgas centrā maz! Gaiss ir neveselīgs!

Taču ja tomēr jums jāpārvietojas ar Rīgas sabiedrisko transportu, tad, lūdzu, esiet uzmanīgi un iekāpjot Rīgas autobusā vai tramvajā, trolejbusā vai nejēdzīgajos ”maršrutniekos”, ņemiet līdzi plastmasas plēvi vai kādu citu ūdens necaurlaidīgu audeklu, kuru var noklāt uz tā krēsla vagonā, uz kura gatavojaties apsēsties. Man ir nācies gan notraipīt apģērbu, gan apsēsties piečurātā polsterētā sēdeklī 21. autobusā un šo pieredzi es nenovēlu nevienam no jums.

Tas notiek tāpēc, ka Rīgas vadība ir piešķīrusi bezmaksas pārvietošanās iespējas noteiktām iedzīvotāju grupām, kuru vidū ir arī bezpajumtnieki jeb cilvēki, kas nesteidzas un tāpēc pavada transportā lielu savu dienas daļu, sēžot un nokārtojot tur arī savas dienišķās vajadzības. Rīgas sabiedriskās transporta vagoni tāpēc smird un tajos uzturēties iesaku tikai galējas nepieciešamības apstākļos. Stāviet!

 

Rīgā sabiedriskajam transportam daudzās noslogotās ielās joprojām nav atsevišķas transporta joslas, lai autobusi un trolejbusi sastrēgumstundās (no rīta un pēcpusdienās) varētu pārvietoties ātrāk nekā privātās automašīnas.

Ārzemnieki, protams, nesapratīs kāpēc Rīgā nav autobusa un taksometru īpašās braukšanas joslas uz Brīvības ielas? Tāpēc, ka Rīgas vadītājiem rūp nevis satiksmes caurlaidība, bet gan vēlētāju balsis.  Protams, ka privātie braucēji arī ir Ušakova kunga vēlētāji un ”mori autobusā” tāpat. Vieniem – neskauž autobusa josla, bet otri pateicīgi par bezmaksas piečurāto krēslu 21. autobusā.

Tāpēc – nerīdzinieki! Nebrauciet ar sabiedrisko transportu Rīgā. Sabojāsiet drēbes, garastāvokli, veselību un nokavēsiet visu ko var nokavēt.

Atliek tikai savs autiņš vai taksometrs.

Diemžēl.