2013. g. 19. oktobris. Speciāli TVNet.

Satversmes preambula, kuras mērķis būtu nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu, ir laba un vajadzīga lieta, ja vien tas nenotiek uz mazākumtautību rēķina. Tie, kas šo preambulu sacerēja un to virza diskusijām, ir atbildīgi politiķi.

Analoģiski teksti ir daudzu citu nacionālo valstu konstitūciju preambulās. Šāda preambula, kuras mērķis ir formulēt, kāpēc ir izveidota konkrētā valsts, varbūt nav tik svarīga Zviedrijai vai Francijai, kur zviedri vai francūži joprojām ir absolūtā majoritāte un neviena cita liela nācija vai valoda neapdraud to izdzīvošanu. Taču šāda preambula ir ļoti svarīga mazajām valstīm, kā Latvija un Igaunija, kas izveidojušās impēriju sabrukuma rezultātā. Vēl jo vairāk, ja blakus ir impērijas mantiniece, kas skumst pēc zaudētām teritorijām, kuras politiķi alkst revanša un kura mazajā valstī ir pametusi tūkstošiem savu tautiešu, kas nevēlas integrēties šajā mazajā valstī uz mazās un unikālās valodas bāzes un nav kļuvuši par tās patriotiem.

Igauņiem šī preambula ir un tā uzsver, ka Igaunijas konstitūcija ir radīta, lai cauri gadsimtiem saglabātu igauņu nāciju, valodu un kultūru.

Tāpēc ļoti svarīgi arī Latvijas topošās preambulas jēgu kompetenti un atbildīgi izskaidrot ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī ārzemēs. Lai nebūtu pārpratumu, ka it kā latviešu nācija sevi, savu kultūru, valodu gribētu saglabāt uz citu tautu rēķina.

Biju ļoti pārsteigta, kad svētdien Zviedrijas radio dzirdēju šokējošu apgalvojumu, ko par Latvijas politiķu labajiem nodomiem pauda kāda Latvijas topošā sociālo zinātņu doktorante, kas preambulas sakarā velk paralēles ar nacistisko Vāciju un piemin pirmsholokausta ēru. Padalījos ar šo ziņu tviterī un pēc TVnet lūguma sniedzu interviju ar savu viedokli šā medija reportierim.

Dažiem lasītājiem joprojām nav skaidrs, kādu vēstījumu kopumā un detaļās sniedza šis Zviedrijas radio sižets. Arī LU doktora grāda pretendente O. Procevska lūdza TVnet redakcijai pat atsaukt dažus TVnet intervijas teikumus. Tāpēc pakavēšos pie raidījuma vēlreiz.

Kādu viedokli es paudu TVnet korespondentam?

Raidījumā Zviedrijas Radio korespondente nepārprotami paziņoja, ka Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. Es, kā jebkurš klausītājs, kas zina, kāda bija nacistiskās Vācijas attieksme pret mazākumtautībām, no šī korespondentes apgalvojuma secināju (un tas ir mans viedoklis), ka pētniece saprot, ko teikusi korespondentei, jo paralēles ar nacistisko Vāciju, manuprāt, nozīmē arī to, ka Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija. Un piebildu, ka nav pamata apšaubīt, ka zviedru korespondente būtu nepareizi sapratusi LU pētnieci, jo tālāk raidījumā sekoja O. Procevskas audio citāts: This sounds like the ideas of pre-Holocaust era. It really sounds as if the person who has written it doesn’t know where do ideas like this lead to. I mean, the ideas of the state belonging to a particular ethnic group, of ideas of a state nation. («Tās izklausās kā pirmsholokausta ēras idejas. Izklausās, ka persona, kura to sarakstījusi, nezina, pie kā šāda veida idejas noved. Idejas, kurās valsts pieder noteiktai etniskai grupai….»)

O. Procevska TVnet redakcijai vakar atsūtījusi prasību atsaukt šādas frāzes no TVnet raksta – intervijas:

«Latvijas Universitātes (LU) pētniece Olga Procevska intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio Satversmes preambulā paustās idejas salīdzinājusi ar Hitlera nacistiskās Vācijas situāciju.»

Vai šajā TVnet reportiera ievadā ir kaut kas melīgs, kā apgalvo O. Procevska? TVnet reportieris, kas mani intervēja, arī iepazinās ar Zviedrijas radio ziņu sižeta tulkojumu, kurā Zviedrijas radio korespondente saka, ka preambulas sakarā Olga Procevska velk paralēles ar nacistisko Vāciju. TVnet reportieris to pasaka tikai citiem vārdiem. Viņš ne citē, ne pārstāsta – ne mani, ne O. Procevsku.

Otrs TVnet reportiera teikums, kuru O. Procevska prasa atsaukt: «No viņas izskanēja Procevskas viedoklis, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.»

Paralēles ar nacistisko Vāciju ir Olgas Procevskas viedoklis, ja ticam Zviedrijas radio korespondentei. Taču mans viedoklis, kas balstās uz šo korespondentes apgalvojumu, ir, ka O. Procevska acīmredzot pieļauj, ka paralēles ar nacistisko Vāciju nozīmē, ka līdz ar preambulas pieņemšanu Latvijā draud izrēķināšanās ar mazākumtautībām un valstī ir nobriedusi fašistiskās Vācijas situācija.

Ja O. Procevska Zviedrijas medijos nāk klajā ar tik nopietniem apvainojumiem kā «nacistiskā Vācija» un «holokausts», tad jebkura zviedra galvā uzreiz rodas kristāla nakts un Hitlera koncentrācijas nometņu tēli, viss, kas saistās ar mazākumtautību un citu minoritāšu vajāšanu. Tas ir mans viedoklis, ko es secināju no šīs intervijas un paudu reportierim, kas mani intervēja. Šo manu, nevis Procevskas viedokli, arī citēja TVnet reportieris, kas intervēja mani. Iespējams, ka reportierim vajadzēja uzkrītošāk nodalīt manu viedokli un secinājumus par doktorantes viedokli no pašas O. Procevskas vārdiem. Ceru, ka ar šo manu izskaidrojumu tagad tas ir izdarīts.

Trešā lieta, ko O. Procevska vēlas atsaukt: «…nav pamata apšaubīt zviedru kolēģu sarunas interpretāciju. Arī savā tvitera kontā Procevska paudusi šādu viedokli:»

Pirmā frāze ir mans viedoklis, ko paudu TVnet reportierim, un to jau paskaidroju iepriekš, taču kāpēc TVnet būtu jāatsauc O. Procevskas tvitera viedoklis, man nav skaidrs.

Politiķe Sarmīte Ēlerte nupat TVnet rakstā par preambulas nepieciešamību secina, ka varētu pavīpsnāt par LU pētnieces Olgas Procevskas dīvaino komentāru intervijā Zviedrijas sabiedriskajam radio un ka varētu pabrīnīties, ka topoša zinātniece var mētāties ar bezatbildīgiem salīdzinājumiem, jo demokrātiskās valsts virsprincips, kas uzsvērts preambulas projektā, taču ietverot sevī vārda brīvību, tātad arī tiesības uz brīvību runāt muļķības.

Taču, runājot šādas muļķības Zviedrijā, kur bērniem jau skolās māca par holokaustu, būtu jāņem vērā skaidri prognozējamas konsekvences. Varam iedomāties, ko par Latviju tagad secina Baltijas vēsturē ne pārāk kompetentais svensons. Ka Latvija ir fašistiska valsts, kur pa ielām maršē SS vienības un viņu bērni Saeimā gatavo nacistisku konstitūcijas preambulu. Tāds ir vēstījums, ko parastais svensons uztvēra no svētdienas ziņas Zviedrijas radio, saliekot šo ziņu kopā ar ik gadus pa TV rādītām reportāžām 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

Man tas liekas ne tikai muļķīgi un bezatbildīgi, bet arī negodīgi pret latviešiem, kuriem O. Procevskai kā Latvijas patriotei vajadzētu nākt palīgā un nostiprināt Satversmē mazās latviešu nācijas un latviešu valodas lomu un izdzīvošanu patlaban tik smagās Krievijas un krievu valodas spiediena apstākļos.

Par 100 citiem jautājumiem

Interviju sakarā man «dažus jautājumus» uzdeva žurnālistikā ne tik iesvaidīti tvitera lietotāji par vēstījuma formu un žurnālistikas tradīcijām Zviedrijā. Jā, es intervijās Latvijas presei pieminēju reakciju, kādu pauda mani paziņas Zviedrijā, ar kuriem kopā nejauši noklausījāmies Zviedrijas radio svētdienas pusdienas ziņas un bijām pārsteigti par dzirdēto. Tās intonatīvi pauda neslēptas bažas par to, ka Latvijā ir «izraisītas spēcīgas emocijas» (citāts) un vainīgā ir Satversmes preambula. Par to Zviedrijas radio reportiere ēterā ziņoja vispirms. Tālāk sekoja O. Procevskas viedoklis un pēc brīža arī cits advokāta L. Liepas vēstījums. Tiktāl viss ir korekti un formāli nav kur piesieties.

Taču nav noslēpums, ka ikviena informācija 80% vēstījuma iekļauj emocionālajā intonācijā un tas lielā mērā nosaka ziņu triecienspēju. Tieši šā iemesla dēļ ziņu diktori vienmēr cenšas runāt iespējami neitrālā balsī, kas ne vienmēr izdodas. Bez tam (ziņu uztverē) ir ļoti svarīga arī informatīvā bāze jeb satura fons. Šajā virzienā zviedru klausītājs un TV skatītājs ir pieradināts pie ziņojumiem par to, ka Latvijā pastāv skarba nepatika pret mazākumtautībām, jo samērā bieži viņiem jānoklausās par Latvijas «šausminošā nacionālisma» izpausmēm: leģionāru gājienu, latviešu valodas pārspīlēšanu u.c. Tas nav nekas neparasts. Diemžēl šāds ir Zviedrijas mediju telpas informatīvais fons. Tāpēc es savā tvitera ziņā tā arī raksturoju situāciju. Protams, šie nav Procevskas vārdi, bet mans secinājums, redzot kolēģu reakciju radioraidījuma sakarā. Intervijā šādi var atbildēt uz intervētāja jautājumiem, ko es arī darīju – paudu savu redzējumu, kas nav nedz meli, nedz nepatiesība, ko man mēģina piekarināt. Man šajā gadījumā nebija nekas «jārunā ar sižeta autori» vai «jānoskaidro» redakcijā, jo es negatavoju pati savu materiālu vai sižetu par šo tēmu. Biju intervijas viesis gan TVNET, gan Latvijas Avīzē un paudu savu viedokli par faktu – 13.oktobra SR lenča ziņu izlaiduma sižetu. Tā mēdz darīt – komentēt filmas, teātra izrādes vai raidījumus. To darīju arī es – recenzēju un komentēju radio sižetu.

Kāpēc zviedriem medijos patīk pievērst uzmanību «šausminoša nacionālisma izpausmēm» Latvijā?

Tāpēc, ka vairums zviedru žurnālistu korpusa ir politiski kreisi noskaņoti autori un viņi lielā mērā dominē Zviedrijas mediju telpā. Šī situācija izveidojusies vēsturiski, pēc Otrā pasaules kara. Par to Zviedrijā daudz diskutēts un šķēpi lauzti, taču šī joma ir atsevišķa raksta tēma. Tas ļoti lielā mērā attiecas arī uz Zviedrijas sabiedriskā radio darbiniekiem, par kuru «kreisumu» zviedru kultūržurnālistikā ir daudz rakstīts, diskutēts un pat pieprasīts atstādināt no darba vairākus vecās paaudzes žurnālistus tajā pašā ziņu redakcijā. Paradoksāli, ka zviedru politiķi nereti ir daudz labāk informēti par notikumiem Latvijā nekā žurnālisti. Diemžēl. Nav 100% neitrālas žurnālistikas, jo pat jebkuru ziņu veido cilvēki ar savām politiskajām simpātijām. Par to ir grāmatu kalni sarakstīti.

Savās intervijās (radiosižeta sakarībā) paudu domu, ka Latvijas vēstnieks Zviedrijā un atbildīgie ierēdņi šādā situācijā varēja rīkoties izlēmīgāk un ņemt informatīvo iniciatīvu. Līdzīgi kā to pēdējo 20 gadu laikā ir darījuši igauņi analogās situācijās. Protams, Zviedrijas radio darba noteikumos nav šāda «rutīnas soļa», jo neviens nedrīkst iejaukties redakcionālajā neatkarībā. Taču ikviens, kas studējis publiskās attiecības (PR), zina, ka medijam ir (negribīgi!) jāpiešķir ētera laiks, ja ir iestājusies krīzes situācija un ziņu izlaidumā lietas var tikt pārprastas, kā tas bija izveidojies arī šajā gadījumā.

Pati esmu tikusi aicināta uz rīta intervijām šajā pašā Zviedrijas sabiedriskā radio ziņu redakcijā brīžos, kad bija «krīzes situācija» saitēs ar Latviju: parlamentā notika diskusijas par robežu atvēršanu jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā arī Latvijai. Tolaik bijušais premjers Jērans Pēršons izteica bažas, ka sāksies sociālais tūrisms «no austrumiem», un mani par šo tēmu intervēja sešos no rīta programmas Ekot redakcijā. Uzstājos arī būvfirmas Lavals un Partneri skandāla sakarībā, arī sešos no rīta. Rīta ziņu izlaidums radio ir vissvarīgākais, tāpēc šāda prakse pastāv. Protams, ziņu redakcijai nav «kāds jāaicina», taču vēstnieks var izmantot krīzes situāciju un pastrādāt labu darbu savas valsts labā, kā to mēdza līdz šim apskaužami gudri praktizēt igauņi. Galu galā reportiere sižeta sākumā informēja, ka preambula ir izraisījusi spēcīgas kaislības Latvijā, un tas ir pamats šādam solim.

Pēc šā radio sižeta es vērsos ar savu iesniegumu pie Zviedrijas radio un TV kvalitātes uzraudzības pārvaldes ar lūgumu pievērst uzmanību attiecīgajam 13.oktobra pusdienas izlaiduma sižetam Zviedrijas radio. Mans mērķis nav izrēķināties ar autoru vai kolēģiem, es nealkstu sodus vai represijas, bet zinu, kā reaģē zviedru kolēģi, ja kādu viņu gatavotais sižets ir aizskāris. Es nemaz tagad negaidu, ka kādu sodīs vai atlaidīs no darba par šo 13.oktobra sižetu. Nē, protams, ka nē, taču es paudu viedokli un zinu, ka mani uzklausīs un sižetu pat Latviju Zviedrijas radio būs vairāk un tie būs dziļāki un ne tik virspusēji. Tas nozīmē, ka man ir vienalga, kādu atbildi es saņemšu pēc mēneša. Savu soli esmu spērusi un aicināju nopietnāk analizēt kaimiņvalsts notikumus. Tā esmu darījusi līdz šim un darīšu arī turpmāk.

Varu turpināt šo līniju arī Latvijā un ar šo publiski atvainoties O. Procevskai un L. Liepam, ja viņus manas intervijas TVnet un Latvijas Avīzē ir aizskārušas. Taču tāds ir mans viedoklis, kad draud ar holokaustu, no kura pavisam reāli ir cietuši arī mani vecāki un vecvecāki. Man tas nav tikai vārds. Man tās ir šausmas.