Presē valda dīvains politiķa kults

Sandra Veinberga: «Presē valda dīvains politiķa kults»

NRA

Datums: 10.05.2000
Autors: Sandris TOČS
Rubrika: Intervija

Intervija ar Zviedrijas žurnālisti un masu mediju eksperti Sandru Veinbergu

– Daudzus savulaik pārsteidza jūsu asie pārmetumi ziņu raidījumā LNT, kas bija izteikti Latvijas žurnālistiem, kuri, jūsuprāt, pedofilijas skandāla laikā pārāk aizrāvās ar varas viedokļa atspoguļošanu tā vietā, lai runātu par cietušajiem bērniem. Jūs uzsvērāt, ka Zviedrijas žurnālisti rīkotos citādi. Kā jūs vērtējat Latvijas mediju sistēmu šodien?

– Es salīdzinu mediju un varas attiecības demokrātiskā valstī ar volejbola spēli, kur vienā pusē ir masu mediji, otrā – politiskā un ekonomiskā vara, bet tauta sēž tribīnēs un visu vēro. Skan ļoti patētiski un sociāldemokrātiski, bet žurnālists būtībā ir mazā cilvēka, tautas aizstāvis. Latvijā žurnālistu flangs ir ļoti vājš, viņi lielākoties ir bailīgi, nav nikni, tas atklājās arī pedofilijas lietas laikā. Taču, jo negantāki žurnālisti, jo lielāki priekšnoteikumi demokrātijai valstī. Latvijā mediju sistēma atrodas attīstības procesā un pašlaik vēl ir ļoti neattīstīta.

– Latvijā līdz pēdējam laikam bija prakse – medijs nekritizē citu mediju kā tādu. Kā ir Zviedrijā?

– Zviedrijā ir ļoti senas un stabilas mediju tradīcijas un pastāv noteikti rakstīti un nerakstīti likumi. Zviedrijā ir žurnālistu savienība, kas reglamentē žurnālista darbu. Zviedrijā ir tāds jēdziens «cienījama žurnālistika», ir tāds publicistu klubs, kurā apvienojušies praktiski visi labākie žurnālisti. Aptuveni pirms simts gadiem šeit tika izstrādāti nerakstīti ētikas noteikumi, kurus visi ievēro, lai arī tas nav likums.

Latvijā mediju aina ir tāda kā aptumšota. Tie darbojas suverēni, neatkarīgi no sabiedrības. Tieši sabiedrības gaismas trūkst mediju ainā. Es uzskatu, Diena ir ļoti spēcīgs medijs, tāpēc ka viņi tika izglītoti pēc zviedru modeļa, ar to ienāca modernā žurnālistika. Zviedri atnāca, nopirka, varbūt arī uzspieda, bet līdz ar to labi izdresēja, arī lauza vecos principus. Tāpēc Bonjēru (Latvijas laikraksti Diena un Dienas Bizness pieder skandināvu uzņēmēju Bonjēru ģimenei – aut.) mediji straujāk progresēja. Arī Neatkarīgā var tikpat strauji iet uz priekšu, tikai vajag apzināties savu nekompetenci. Šausmīgi grūti pierunāt cilvēkus būt progresīviem. Ir vajadzīga iekšēja motivācija, jo pārmaiņas ir ļoti sāpīgas, daudz kas iekšā jālauž. Latvijas medijiem pietrūkst drosmes būt progresīviem.

– Daudzu mediju nelaime ir tā, ka tie radušies atmodas laikā, kad politikā jau valdīja demokrātija, bet ekonomikā joprojām sociālisms. Tagad revolūcija jau sen beigusies, pagājuši desmit gadi, ir mainījusies sabiedrības mentalitāte, bet žurnālistu domāšanas veids nav mainījies, viņi nemāk strādāt tirgus ekonomikas apstākļos…

– Visā pasaulē ir iestājies dīvains laiks. Nevar vairs iegūt labu izglītību, izmācoties tikai vienā augstskolā. Tehnika tik strauji attīstās, ka mans žurnālistes darbs desmit gadu laikā ir kardināli mainījies. Nāk jaunie datori, man tiek pieprasīts, lai no datora raksta uz satelītu, kur teksts iet automātiski salikts avīzes lapā. Biju pieradusi pie korektoriem, kas atvieglo darbu. Tagad man jāraksta ar stingri noteiktu zīmju skaitu, noteikta garuma virsrakstiem, teksta aplauzumiem. Darba devējs var pieprasīt, piemēram, lai apgūstu franču valodu gada laikā. Tie ir zvērīgi noteikumi.

Modernais laiks no cilvēkiem prasa ārkārtīgi augstu kompetenci. Ja tai neesam gatavi, izejam no darba tirgus apgrozības. Zviedrijā žurnālistikā valda ārkārtīgi augsts bezdarbs. Ja gribi izturēt konkurenci, jābūt gatavam nepārtraukti mācīties. Žurnālisti reizi trijos mēnešos iziet kvalifikācijas kursus, lai sekotu jaunajām tendencēm.

– Vai varat salīdzināt politisko ziņu atspoguļošanu Zviedrijas un Latvijas masu medijos?

– Tas varbūt nav pareizi, ka Zviedrijā prese ir galvenokārt kreisi orientēta, bet tas izriet no tā, ka žurnālists ir mazā cilvēka aizstāvis. Žurnālistiem pat jāģērbjas džemperos kā kreisajiem. Man liekas dīvains tas politiķa kults, kas valda Latvijas medijos. Kā jūs vispār varat izturēt katru dienu ziņu sākumā skatīties jaunumus, kas nāk no parlamenta? Politiķu pāreksponācija ir nepareiza arī no politiķu uzraudzības viedokļa. Politiķis jau arī ir cilvēks. Viņš strādā. Neviens taču nefilmē balerīnu, kas iestudē lomu. Vajag rādīt rezultātu, nevis katru dienu atainot politisko procesu. Iespējams, tas izskaidrojams ar atmodas sindromu, kad vajadzēja sekot katrai politiķa kustībai un vārdam. Šodien tas nav nepieciešams un pat traucē. Mediji pārprot savu uzraudzības misiju. Nav pareizi eksponēt politiķus katru dienu medijos, jo viņi kļūst pat tādām kā filmu zvaigznēm līdzīgām personām – par viņiem sāk smieties, stāstīt anekdotes. Pārspīlētā mediju uzmanība politiķiem var likties glaimojoša, bet praktiski tā nodara tiem ļaunumu. Būtu interesanti, ja Latvijas mediji solidāri vienotos vienu mēnesi nerādīt Saeimu un valdību.

Politiķu pāreksponēšanu medijos var izskaidrot arī ar mediju slinkumu, jo korespondenta ziņa no Saeimas automātiski atrod vietu laikrakstā, tā nav jāmeklē. Atrast īstu ziņu ir ļoti grūti, vieglāk ir aiziet uz politisko skatuvi un atrast kaut ko kuriozu vai vispār kaut ko. Ja nebūtu politisko ziņu pāreksponējuma, mediji būtu spiesti profesionāli darboties.

– Vai jūs varētu procentuāli aptuveni salīdzināt, cik ziņu izlaiduma laikā Zviedrijā aizņem šauri politiskā informācija?

– Zviedrijā iekšpolitiskā partiju cīņa neaizņem vairāk par pieciem, pat – trim procentiem mediju satura. Mūs neinteresē partiju iekšējā cīņa, bet – rezultāts. Rietumos cilvēki ir pragmatiski noskaņoti. Interesē labklājība, bezdarbs. Politikā zviedrus interesē konkrēti rezultāti, nevis kā politiķi ķīvējas. Tā ir lielākā atšķirība starp Latvijas un Zviedrijas medijiem, ka Zviedrijas mediji koncentrējas uz rezultātu, bet Latvijas – uz procesu. Trīs miljonu lieta joprojām nav atrisināta. Pedofilgeita nav atrisināta. Nesaprotu, kā žurnālisti var pamest svarīgas lietas.

– Karā starp politiķiem un žurnālistiem šodien viegli uzvar politiķi un sabiedrisko attiecību (PR) speciālisti …

– Jābūt spēcīgākām žurnālistu profesionālajām organizācijām, publicistu klubiem. Sabiedrība vairāk jāizglīto mediju jautājumos. Skolās vajadzētu mācīt mediju pamatus. Par šo problēmu vajadzētu plašāk runāt pašos medijos. Mediji aizstāv tautu, bet sabiedriskās attiecības jeb PR ir elites aizstāvība. Arī Zviedrijā PR ir jauna joma.

– Vai Latvijas žurnālisti pietiekami apzinās savu misiju?

– Žurnālistu pozīcija ir izplūdusi, nevar saprast, vai viņi aizstāv eliti vai mazo cilvēku. Žurnālisti Latvijā neapzinās savu misiju, viņi nav asi, nav nikni. Vispār jau žurnālisti pēc dabas ir ļoti nepatīkami cilvēki. Satikties ar žurnālistu Zviedrijā ir pat bīstami. Žurnālists ir ļoti analītisks. PR kursos mācu, ka no žurnālista vajag uzmanīties no sākuma līdz beigām. Ir augstskolas, kur žurnālistus uzņem studijās pēc ļoti jocīgiem testiem, piemēram, kā tu māki lasīt otrādi apgrieztu tekstu. Neko jau nevar atmaskot, ja nedarbosies ārkārtīgi enerģiski. Žurnālistam vidēji jābūt daudz gudrākam par politiķi – tu nevari neko pierādīt vai izanalizēt, ja neesi kompetentāks par tiem, kam pieder politiskā vara. Žurnālisti Zviedrijā ir ļoti erudīti cilvēki, kas reti lec pāri politikas pusē. Zviedrijā enerģisks cilvēks noteikti labāk gribētu būt žurnālists nekā politiķis, jo žurnālistam ir augstāks prestižs sabiedrībā.

– Vai drīkst izlikties par ierēdni valsts institūcijā, iestāties darbā, lai iegūtu informāciju?

– Domāju, jā, ja nemelo, ja tas tiek darīts sabiedrības interesēs. Latvijas žurnālisti tā nedara, cik es zinu. Gijū (pazīstams zviedru žurnālists – aut.) to izdarīja. Viņš tā atklāja, ka zviedru sociāldemokrāti ir reģistrējuši cilvēku uzskatus, un, ka cilvēki nav pieņemti darbā, jo bija iekļauti slepenajos sarakstos. Zviedrijā sociāldemokrāti ilgstoši bija pie varas un, izrādās, modernajā Zviedrijā arī ir rīkojušies ar čekas metodēm. Gijū atklājums bija ārkārtīgs skandāls, kas satracināja sociķus no augšas līdz apakšai. Dažkārt žurnālisti izmanto ētiski diskutējamas metodes, – zog dokumentus, pat iefiltrējas vidē, uzdodamies par citu. Kāds vācu žurnālists izlikās par turku viesstrādnieku, lai uzzinātu, kā viņi dzīvo.

– Apmēram 70 procenti ziņu raidījumu satura Rietumeiropā aizņem ārzemju informācija, Latvijā šī proporcija ir pretēja. Kā jūs to izskaidrojat?

– Mazās Eiropas valstis atšķiras no lielvalstīm ar to, ka mēs esam ļoti saistīti un atkarīgi viens no otra. Mums ir ļoti svarīgi, kas notiek kaimiņos. Vecā Eiropa ir kā tāds mazs ciemats, kas sastāv no dažādām tautām un ir piedzīvojis postošus karus. Tāpat kā dzīvē nav jau obligāti jādraudzējas ar kaimiņiem, bet ir jāuztur labas attiecības. Latvijas modelis lielā mērā ir pārmantots no padomijas, iespējams, koncentrēšanās uz sevi nāk no Amerikas, jo liela daļa žurnālistu ir importēti no turienes. Eiropai un Amerikai ir citāda mediju struktūra. Eiropā ir augstāks auditorijas izglītības līmenis, Amerikā valda vienkāršāka, vairāk stereotipizēta informācija. Latvijā jāpaskatās, kā savulaik attīstījusies Eiropas mediju sistēma, kur pēc kara žurnālisti īpaši saprata, ka nedrīkst izolēties, koncentrēties tikai uz savām problēmām.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s