Džordža Harisona solo. Anno 1969. Tikko atklāts.

 2012. gada 1. februāris

The Beatles ģitārista Džordža Harisona dēls tikko atradis jaunu un līdz šim nedzirdētu ģitāras solo versiju dziesmai Here Comes The Sun

Protams, ka šo dziesmu esam neskaitāmas reizes klausījušies (Abbey Road), taču Džordža Harisona solo nav ”piedalījusies” dziesmas fināla versijā.

Dhani Harrison uzskata, ka tēva solo numurs ir uzmanības vērts un arī man šķita interesanti to noklausīties.

Bītlu producents Džordžs Martins kopā ar dēlu piedalās vecā ieraksta analīzē. Īpaši svarīgi tas šķiet šodien – 1. februārī, kad ziema ir pašā spelgoni, gara, auksta un (šķiet) bezgalīga. Saulei ir jānāk!

Šī bītlu dziesma ir ļoti populāra un neskaitāmi izpildītāji ir izmantojuši kā covers saviem variantiem (Steve Harley, Richie Hevens, Nina Simone, Peter Tosh, Ghost).

Demonstrācijas pie Krievijas vēstniecības Stokholmā. Irāna var padziļināt krīzi.

2012. gada 30. janvārī

 

Sīrija, foto no autores arhīva

Sīrija, foto no autores arhīva

Krievijas vēstniecības Stokholmā apmēram 100 demonstrantu pauda protestu pret Krievijas nostāju Sīrijas rezolūcijas pieņemšanai ANO. 

Kā zināms, Krievija un Ķīna bloķē šīs rezolūcijas pieņemšanu ANO drošības padomē. Demonstrācijas par šo pašu jautājumu vakar norisinājās arī vairākās citās Eiropas galvaspilsētās.

  • Mēs turpināsim protestēt pret Krievijas nostāju, kamēr viņi būs spiesti mainīt savu attieksmi pret sīriešu tautu, – skaidro medijiem Stokholmā Azaids Heiders – Sīrijas revolūcijas atbalsta grupas vadītājs.

Pašlaik sīriešu armija uzsāk savu bruņoto ofensīvu Damaskas priekšpilsētās.

Kaujas ir bargākās nekā līdz šim un asiņainie konflikti saasinās.

Svētdien Krievijas Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs neskopojās ar indīgām piezīmēm (Itar Tass) Arābu līgas vadītāju virzienā. Pēdējie gatavojas atstāt Sīriju.

ANO projekti šī konflikta noregulēšanai ir vairāki, bet aptuveni.

Viens no tiem paredz pieprasīt Bašara Al Asada atkāpšanos.

Kopējais upuru skaits Sīrijas ”pilsoņu karā” pašlaik ir apmēram 5 500 cilvēku.

Pēdējā nedēļa ir bijusi visasiņainākā – 200 upuru.

Tikmēr Irānas virzienā Eirpa sagatavojusies sankcijām, kas var trāpīt iniciatoriem atpakaļ un atgādina uzkāpšanu uz grābekļa. 

Irāna gatavojas (sankciju dēļ) slēgt stratēģisko Hormuza šaurumu. Tas nozīmē, ka naftas cenas (pie mums) jau vasarā strauji pieaugs.

Briselē izdomātais Irānas naftas importa boikota likums stāsies spējā 1. jūlijā.

Tas izraisīs nopietnas ekonomiskas un politiskas sekas mūsu pašu majās.

Gribēts bija labi – neatļaut Irānai bagātināt urānu, kas varētu tikt izmantots kodolieročos.

Taču neaizmirsīsim, ka Irāna ir trešā lielākā naftas eksportētāja valsts.

Tikko, vakar Irānas parlaments sprieda par eksperimentālu naftas piegāžu pārtraukšanu Eiropai. Pagaidām vienošanās šajā jautājumā Teherānā neesot panākta( ziņu aģentūra Metr).

Pagaidām nav.

Neaizmirsīsim, ka 40% naftas šodien ceļo caur Hormuza šaurumu.

Ja irāņi kārtīgi sadusmosies un slēgs tranzīta ūdeņus, tad naftas cena pieaugs par 200 dolāriem (par barelu) un sasniegs atkal kritisko 2008. gada līmeni (Nordea, naftas cenu analītiķe Tīna Sāltveda).

ES paredz ieviest arī visu Irānas Centrālās bankas kapitāldaļu iesaldēšanu ūnijas valstīs un apturēt jebkādu cēlmetālu tirdzniecību ar Irānu.

Mums un mūsu automašīnām tagad var palīdzēt Sauda Arābija, ja tā piekritīs kompensēt  gaidāmo degvielas iztrūkumu un palielināt naftas eksporta apjomus. Taču saudiešu nafta nav tik tīra kā irāņu un tehnoloģiskais process palieinās ražošanas izmaksas.

Mēs atkal būsim turpat.

Vissmagāk Irānas naftas embargo trāpīs pa pašlaik vājajiem ES ķēdes posmiem – Itāliju, Spāniju un Grieķiju, kas pašlaik pārtiek gandrīz tikai no Irānas naftas importa.

Kāds būs embargo politiskais efekts?

Japāna un Dienvidkoreja pievienosies Eiropai, bet Ķīna un Indija iešot pretēju ceļu.

Tas nozīmē, ka mūsu embargo Irānas naftas eksporta iespējas neapturēs.

Viņi nopelnīs līdzšinējā līmenī, eksportējot uz visstraujāk augošajām ekonomikām Āzijā.

Turpretī mēs jutīsimies solidāri pret Izraēlu un maksāsim par dīzeļdegvielu un benzīnu dārgāk.

Irāna var padziļināt Eiropas ekonomisko krīzi.

Šķiru cīņas safarī Stokholmā. Vai derētu arī Rīgai?

2012. gada 29. janvāris

Vakar organizācijas ” Viss pienākas visiem” līderi sarīkoja pirmo organizēto ekskursiju pa Stokholmu, kas bija paredzēta ”sabiedrības krējuma” un ”esablišmenta” dzīvokļu un privātmāju ”kritiskai apskatei”. Pasākuma nosaukums: ” Zviedrijas bagātākie izsūcēji”. Tā saucamais ”establišmenta nosodījuma safarī” tiks rīkots vairākos Stokholmas reģionos un paredz ietekmīgu un turīgu rezidenču nosodošu apskati. Pirmā ”pilsoniskā autobusa nr 99”  ”tūre” vakar bija organizēta no centra uz Saltšjobādenas pusi. Visas biļetes šim pasākumam tika momentā izpārdotas jau vairākas nedēļas iepriekš un interesenti jau tagad gaida rindā uz nākamo ”safari”. Organizētāji domā ka ka šāds pasākums ļauj iepazīt Zviedrijas galvaspilsētās vēsturi un redzēt ”kā norisinās tālākā iedzīvotāju segregācija” Mārketingam lieto aicinājumu : ” Brauciet kopā ar mums un uzkuriniet savu šķiru naidu! Dosimies kopā ienīst Saulespuses bagātniekus!” Brauciena laikā gids iepazīstina ar privātmāju saimniekiem.

Abstrakti. Vārdos un uzvārdos neviens netiekot saukts. Reakcija, protams, nebija ilgi jāgaida. Vietējās pašvaldības vadītājs ir sašutis par šo ”ekskursiju” jau veselu nedēļu un nezina ko iesākt ar visiem naidīgajiem komentāriem, kurus minētā ekskursija izraisījusi interneta telpā. Nakas pašvaldības vadītājs Ēriks Ljungbijs šo pasākumu uzskata par ”pseidonotikumu”.

  • Ir skumji, ka mūsu sabiedrībā joprojām ir cilvēki, kas cenšas sakūdīt vienu cilvēku grupu pret otru. Pie mums dzīvo dažādi cilvēki. Mēs neesam vienkrāsaina sabiedrība, – viņš taisnojas.

Nevienam nav noslēpums, ka Solsidan jeb ”Saules puse/piesaule” (Nakas pašvaldībā) ieguvusi ”sabiedrības krējuma”  zīmogu, pateicoties ļoti populārajam televīzijas seriālam ar tādu pašu nosaukumu. Seriālā tiek ironiski izsmieti bagāti cilvēki un viņu dzīves stils. Visi viņi dzīvo šajā Stokholmas reģionā un ir ļoti komiski savās izdarībās un loģikā. No TV humora sērijas tagad ir atvasināta šķiru cīņas recepte ar ļoti konkrētu rīcības programmu. Vai šādas ekskursijas noderētu arī Rīga? Kur atrodas Latvijas ”Piesaule”? Mežparkā? Ausekļa ielā jeb tomēr Bulduros?

Saruna ar televīzijas skatītāju – norakstīts žanrs? Mākslas pieteikšanās?

2012. gada 28. janvārī

www.mrboll.com

Dodiet man MTV

Televīzijas programmu skatītāju skaitļi jeb ”audimats” turpina kristies.

Jaunieši nelasa papīra avīzes un radio meklē savu unikalitāti sīkos nišu kanālos, lai apmierinātu ”šauras”  gaumes prasības.

Lokālā līmeņa hokeja dominante dienas avīzēs Rīgā pamazām aiztriec no avīžlasīšanas arī mani. ”Dejo- priecājies-mīli -precies-mirsti ar zvaigzni” liek izslēgt manējo televizoru.

Tur vairs nav ko skatīties.

Kā īsti man trūkst?

Kas pietrūkst?

Vai vainīga ir viņas augstība ”Izklaide”,  kurai programmu veidotāji tic kā visdrošākajai kārtij?

Garīgais skurbums dēļ lēta tingeltangeļa.

Visiem?

Nē, domāju, ka būtība tomēr paliek vecā  – visu nosaka ir vai nav satura substance.

Lasītājs, skatītājs un klausītājs vēlas saturīgumu.

Ja no avīžraksta nevar uzzināt nekā jauna, tad nebija vērts to rakstīt. Ja lasītājus baro (rakstu vietā) ar birokrātiskām atskaitēm, shēmām un pastāstēniem par politiku, tad publikai zūd interese par publicēto.

Ja raidījuma vadītājs ”laiž šovu” politiskas diskusijas vietā, tad roka sniedzas pēc kanālu pārslēdzēja.

Ja radio plēš jokus ”tāpēc, ka tā vajag”, tad var saprast sentenci par to, ka par sliktām anekdotēm var nogalināt.

ŽURNĀLISTIKA ir žanri un nez kāpēc tie netiek likti lietā.

Žurnālistika ir māksla un tieši tāpēc ļoti subjektīva.

Tieši šajā faktorā ir jebkuras mākslas spēks.

Ja nav sajūtu ”kreščendo”, tad nebūs arī uztveres baudas.

Kā jebkurā mākslā.

🙂

Kāpēc es pievēršos šai tēmai?
Man vienmēr ir licies, ka Latvijā nav nopietnu sarunu šovu un nav publicistu monologu, kas, protams, būs ”runājošās galvas” (MTV stila režisoriem nepatīk) un kā formā ”monotonas” tāpēc (šķiet) arī netiek ielaistas ēterā.

Taču saturs tajās būs.

Ja tā, tad esmu gatava skatīties uz itāliski runājošo Roberto Saviano (ar subtitriem), tieši tāpat kā to dara itālieši. ”Vieni via con me” spēja ienākt ”Berluskoni izklaides histērijas dīķī -televīzijā” ar joni un ”noturēties seglos” ar lielu audimatu.

Protams, ka Roberto intervē personības, taču …galvenais intelekta motors ir tomēr viņš pats.

Kādam ir jāuzņemas nacionālās sirdsapziņas misija arī pie mums. Tāpat kā to dara mafijas vajātais Roberto Saviano Itālijā.

Tātad – nevis valdošā politiskā komentētāja, bet gan sirdsapziņas loma.

Roberto Saviano (”Gomorra” autors) – vajātais vienpatnis žurnālists spēja pateikt itāliešiem ekrānā to, kas līdz šim nebija dzirdēts. Viņš runā par to, kas skatītājiem ir svarīgi. Tās ir mūsu publiskā konteksta aprises.

Ideālists un kaislīgs pilsonis, kuram ir svarīgi ”kas šajā valstī notiek”.

Personība, kurai vienlīdz svarīga ir gan ” šī zeme” gan ”šī valsts”.

Tauta klausījās.

Klausījās runājošo galvu.

Bez šova. Skatītāju skaitļi jeb audimats šim raidījumam mēdza būt 10 miljoni, tātad 5 x  lielāks nekā Latvijas iedzīvotāju skaits.

Daudz? Jā ļoti daudz!

Vai kolēģa Roberto Saviano grāmatu ”Nāc līdzi” (TV autorraidījumu apkopojumu) var importet, tulkot latviski un uztvert vienlīdz spoži.

Vai garīguma imports var atrisināt mūsu problēmas?

Tikai daļēji, jo viņa māksla ir pieskaņota tieši Itālijas kontekstam. Tā nav sausa teorētiska lasāmviela ar skaitļiem un līknēm.

Jā, viņa monologi nav atskaites, bet gan publicistika.

Pie shēmām un atskaitēm pieradinātā mūsu mediju publika teiks, ka Roberto stāsts par cilvēku sadzīvošanu caur kāda mūka dzīvi ir ”pārāk subjektīvs” un apraksts par Džovani Falkones  cīņu ar mafiju – ”nomelnošanas kampaņa”.

”Grāmatvežiem/birokrātiem žurnālistikā” ir izdevies pie mums noenkuroties dziļi un smagi. Vismaz pagaidām….

Šis absurdais paradokss pie mums ieradies bez ieejas biļetes.

Māksla mediju publicistikā šādam – birokrātiski domājošiem ”žurnālistiem” un publikai, protams kļūst par nevajadzīgu traucēkli.

Taču jūtas un sajūtas vienalga pārkāps pāri visiem žogiem, kurus uzbūvēs prāts.

Šajā pasaulē viss nav vienkrāsains.

Ir starpība starp blēžiem ”šķēlēm”, ”šleseristiem” un godīgiem līdzcilvēkiem.

Visi neņem kukuļus un visi politikā nebūs gļēvi līdēji.

Tieši šo robežšķirtni jāsaglabā un tās demarkācijas līnijas apsargi un robežsargi ir žurnālisti.

Robežstabi ”iet”  starp NORMU un ”nenormālo alkatību”, kuras rezultāti brucina ticību mūsu valstij Latvijai i pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.

Cerēsim, ka ”zilajos ekrānos” beidzot parādīsies saturs.

Cerēsim.

 

Kaktusi - mūsu izvēle.

Kaktusi - mūsu izvēle.


Politiķi kā modes preču zīmes. H&M mēģinās izpeldēt no krīzes. Arī Latvijā.

2012. gada 27. janvārī

Kas kopīgs Maocedunam, Nerū, Hilarijai Klintonei un Jūlijai Timošenko?

Viņu apģērba stils reprezentē politisko domāšanu. 

Kurš gan neatceras tikko aizsaulē aizgājušo Ziemeļkorejas līderi Kim Jongu II ar viņa haki krāsas kostīmu – diktatūras uniformu un gigantiskajām saules brillēm uz deguna, kurām viņš knapi redzēja cauri.

Turpat līdzās uznirst Maoceduns ar savu cietumnieka tērpu atgādinošo proletariāta diktatora kostīmu.

Plānajās drēbēs vienmēr redzams arī indiešu Džavaharlals Nerū  – baltās biksēs, svārkos un īsā jaciņā ar neiztrūkstošo cepurīti galvā.

Nerū stils bija cieši saistīts ar tautisko apģērbu, taču viņa politiskā savdabība piesaistīja arī tērpu dizaineru uzmanību. Pat The Beatles un Sammy Davis Jr. šī politiķa iespaidā (tolaik) sāka tērpties uz skatuves kreklos ar ”augstajām Nerū” apkaklītēm.

 

 

Mūspašu Einārs Repše to realizēja ar krietnu nokavēšanos. 🙂

Protams, ka dāmu politisko uniformu plejādē joprojām nepārspētā ir Margareta Tečere ar visām savām rokas somiņām. Simbols konservatīvajai domāšanai un britu valsts uzņēmumu privatizācijām.

Interesanti vai Angela Merkele arī ieies vēsturē ar saviem bikšu kostīmiem un simbolizēs Vācijas apvienošanās sekas? Eiro krīzi?

Jūlija Timošenko ar savu bizi ap galvu kā Ukrainas krīzes un cilvēktiesību pārkāpumu upuris?

Nelsons Mandeila ar saviem košajiem krekliem?

Izturība, ticība ideāliem un ilgi cerēta brīvība ar nepatīkamo personīgās drāmas pēcgaršu?

Protams, ka politmode ir kungu parāde. Patlaban vienīgā sieviete šajā ”vīriešu pirtī” ir Hilarija Klintone, kura ar saviem kostīmiem vairāk atgādina vīrieti.

Pirms diviem gadiem Times sastādīja sarakstu ar vissliktāk ģērbtajiem pasaules politiķiem.

Četri pirmie toreiz un…arī tagad šajā sarakstā ir Kims Jongs II, Muamars Kadafī, Maoceduns un Fidels Kastro.

Kubas līderis godpilno vietu izkaroja nevis patiecoties sev tradicionālajai armijas uniformai, bet gan dēļ treniņtērpiem, ar kuriem mugurā viņš pēdējos gados defilējis cauri pasaules preses pirmo lapu fotogrāfijām. Starp citu, to skaitā ir arī amerikāņu Nike treniņtērps!

Neaizmirsīsim, ka Nike  preces ir pakļautas ASV tirdzniecības embargo un joprojām nedrīkst tikt pārdotas Kubā!!!

Diez kur Fidels dabūja šo treniņtērpu? 

Mūsu pašu politiķi pagaidām ar īpašu stila konsekvenci neizceļas.

Nepalīdzēs arī zviedru ”hennes och mauric”  jeb H&M ienākšana Latvijas tirgū.

2011.gads šai zviedru kompānijai nav bijis tik sekmīgs kā varētu vēlēties 6,8 miljardi kronu ir mazliet mazāk nekā tika prognozēts. Drēbju tirdzniecība ”sarāvusies”. Kokvilnas cenas kāpums pasaules tirgū, siltā ziema un bezdarbs dara savu – H&M apgrozījums pērn krities par 1%.

Pašlaik koncerns plāno atvērt 280 jaunas tirdzniecības vietas un ar šo palielināt apgrozījumu par 8%.

Jauni veikali šogad plānoti Latvijā, Bulgārijā, Malaizijā un Taizemē.

Nezin vai mūsu politiķi tāpēc sāks ģērbties modernāk?

Kurš pie mums ir šobrīd tērpies vislabāk?

Manuprāt tas ir mūsu sniegavīrs jeb sniega kaķis! Stilīgs un elegants!

Sniega kaķis.  27.01.2012.

Sniega kaķis.

Viņas telefonu noklausās. Lidija Kāčo.

2012. gada 26. janvāris

Jā, viņas telefonu noklausās drošībnieki un ”iesaistītie”. Kopš 2005. gada, kad žurnālistei izdevās atmaskot Meksikas pedofilu grupējumu, kura locekļi izrādījās situēti un ietekmīgi valsts politikas un ekonomiskās elites pārstāvji.

Vajāšanu un arestu noorganizēja Pueblas domes priekšsēdētājs, kuram kalpo uzticīgi drošībnieki un vietējā policija.

Lidija Kāčo (Lydia Kacho) ir septiņu grāmatu autore. Zviedriski tulkota tikai viena no šīm grāmatām ar nosaukumu – ”Mani neiebaidīsiet” (2009).

Pašlaik Lidijai ir priviliģēta meksikāņu žurnālistikā, t.i., viņai tiek dota iespēja publicēt katru dienu savu sleju ” Plāns B”, kas ir ļoti populāra lasītāju vidū (skat. Laikrakstu El Universial).

Kopš 2000. gada Lidija finansē sieviešu patversmi Kankūnas pilsētā, kur vientuļām sievietēm un bērniem tiek nodrošināta elementāra pajumte un ārstēšana.

ANO cilvēktiesību komisariāts ir piedāvājuši Lidija iespēju emigrēt no Meksikas, kur viņai joprojām draud linča tiesa. Taču Lidija atsakās atstāt Meksiku.

Jā, viņa ir ļoti populāra žurnāliste, taču cena par to ir visaugstākā – viņas dzīvība.

” Es labāk dzīvoju godīgu dzīvi riska zonā ar slepkavības draudiem, nekā padevībā un drošībā, – apgalvo žurnāliste kolēģiem.

Viņu ”sadabūt ciet” Mehiko ir grūti.

Intervēt viņu – gandrīz neiespējami, jo viņas telefonu noklausās un visas sarunas tiek dokumentētas.

”Anonīmie vīri”, kas joprojām cenšas viņu ”nomedīt”, viegli lokalizētu žurnālistes atrašanās vietu ar telefona starpniecību.

Tā nav paranoja, bet skarba realitāte.

Diemžēl.

Kopš 2000. gada Meksikā ir nogalināti jau 20 žurnālisti (dati: Bezrobežu Reportieri).

Meksika šodien skaitās viena no pašām bīstamākajām valstīm žurnālistiem.

Viss sākās 2005. gadā, kad Lidija izdeva savu reportāžu grāmatu ” Los Demonios del Edén” (Paradīzes dēmoni), kurā atmaskoja pedofilu tīklu valstī.

Protams, ka viens no atmaskotajiem un politiski ietekmīgajiem uzņēmējiem- pedofiliem pieprasīja Lidijas novākšanu. To realizēja ar Pueblas gubernatora Mario Marīna pavēles palīdzību. Lidiju arestēja un iespundēja Pueblas cietumā.

Negaidīti spēcīgs sabiedrības protests izglāba žurnālisti no cietuma spīdzināšanas un viņu atbrīvoja pret drošības naudu.

Vēlāk Kāčo ”parakās zem” gubernatora mafijas un, pateicoties ” La Joranda”  piegādātajai informācijai, noskaidrojās, ka uzņēmēji maksā Mario Marīnam krietnas summas par ”pareizu politisko lēmumu” pieņemšanu. Korumpētība sasniedz pat valsts Augstāko tiesu un partijas PRI spici.

Materiāli tika publicēti un reakcija nebija ilgi jāgaida.

Situāciju žurnālistu darbā pašreiz krietni sarežģī Valsts Prezidenta Filipes Kalderna cīņa pret narkomafijām.

Valstī plosās varmācība visos līmeņos un valdība pieprasa žurnālistu lojalitāti.

Ja vēlies būt labs žurnālists un patriots, tad tev jāatbalsta viss ko dara vara.

Tik vienkārši.

Ja žurnālists domā citādi – tad ”neesi mūsējais”.

Latvijā notiek apmēram tas pats.

Medijos ir jāstāsta par varonīgiem likuma sargiem, kas cīnās pret mafiju.

Vara ir varonis.

Ja arī ”varas varoņi” izdara ko sliktu, vai pārkāpj noteikumus, tad…par to labāk nerakstīt.

Mīļā miera labad.

Taču Lidija neliekas mierā un uzskata, ka starp varu un mafiju nav robežas.

Karojušās puses neievēro demarkācijas līniju un…nereti sadarbojas.

Īpaši uzskatāmi tas redzams cilvēku tirdzniecības, prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas gadījumos.

Lidija Kāčo cīnās ar mačo tipāžiem.

Tas nav viegli, un savā grāmatā ” Esclavas del Poder” (Varas kalpi) viņa analizē valsts iekšpolitiskā problēmas kā priekšnosacījumu varmācībai un prostitūcijai.

Pēdējo gadu laikā Lidijai Kāčo par viņas pašaizliedzīgo darbu žurnālistikā ir piešķirtas vairākas prēmijas.

” Es visu izlemju pēdējā brīdī. Pērku paralēlās biļetes un pēdējās sekundes lidojumu. Tiem, kas man seko ir nauda un vara. Es cīnos tālāk”.

Rīt abi kolēģi Līdija un Roberto saņēms Stokholmā Ulofa Palmes prēmiju par drosmi žurnālistikā.

Apsveicam!

🙂

Žurnālista dzīve – bez mājām un ar miesassargiem.

2012. gada 25. janvārī

Pēc ”Gomorras” izdošanas tās autors Roberto Saviano dzīvo nomada dzīvi – katru trešo nakti nakšņojot citā vietā, apsargu pavadībā. Naktsmītnes un apsargus viņam apmaksā Itālijas valsts.

Problēmas izraisījusi viņa grāmata, kas atmaskoja neapolitāņu mafiju un tās saistību ar kriminālajām un augstākajam politiskajām un ekonomiskajām aprindām valstī.

Pašlaik viņš strādā pie ”banku tēmas”, kuras pēc Saviano domām esot ” zaudējušas imūno aizsardzību” t.i. ņem pretī ”melno naudu”. Iemesli – ekonomiskā krīze, kuru katrs cenšas pārvarēt ”kā nu var”.

Pret bankām esot jāiet.

OK, lai viņam veicas.

Itālijas mafijas (vairāki grupējumi) tieši ietekmē banku sektoru, jo gadā apgroza apmēram 123 miljardus latu un liek lietā apritē apmēram 53 miljardus skaidrā naudā.

”Mafija kontrolē visu celtniecības sektoru. Nevis piespiežot lēmējiem pistoli pie deniņiem, bet gan izmantojot citus ceļus” – konstatē Roberto Savieno.

Viņam ir konkrēti piedāvājumi kā rīkoties.

Piemēram, neatļaut ”nodokļu paradīzēs” reģistrētiem uzņēmumiem investēt Eiropā.

Lai gan skaidri zināms, ka pašreizējās krīzes apstākļos neviena Eiropas valsts šādu iniciatīvu neuzņemsies.

Saviano atbalsta Monti nākšanu pie varas Itālijā.

Ar šo valdības vadītāju varot sarunāties, ar Berluskoni šī iespēja netika dota.

Pateicoties Berluskoni pazušanai no politiskās skatuves, izzuda arī visi viņa mēģinājumi ierobežot prese brīvību Itālijā.

Lielākā bēda žurnālistikā (pēc Roberto domām) esot pašcenzūra.

Tie publicisti, kas uzdrošinās pateikt patiesību vai iet pret tabu pieņēmumiem, vai arī nostaties ”pret vēju” – tiek izsaldēti un aprieti.

Viena sabiedrības daļa viņus nevar ciest un cītīgi apkaro.

Nav grūti uzminēt – kura tā ir….

Protams, ka ne visi žurnālisti iztur šo psiholoģisko slodzi ”būt publiskam nemīlulim”.

Tāpēc arī atsakās no savas misijas.

Itālijā ir sena kreisās preses tradīcijas un tāpēc sabiedrībā kopumā saprot kāda ir žurnālista darba sūtība.

Pašlaik Roberto Saviano gatavojas saņemt Stokholmā Ulafa Palmes prēmiju (par ieguldījumu rokošajā žurnālistikā) un turpina lasīt lekcijas vairākās pasaules universitātes.

Viņa monologi TV raidījumu ciklā Itālijā drīz tiks izdoti grāmatā ar nosaukumu ”Pievienojies!” un tas ir lieliski.

Nesen, vizītes laikā ASV Roberto juties vislabāk, jo amerikāņu miesassargi esot ļoti profesionāli un ļāvuši viņam brīvi pārvietoties pat metro, iepirkties lētos veikalos un pastaigāties pa pilsētu ilgi, bez traucējošās apsargu klātbūtnes (sargi turējušies pa gabalu). Rezultātā esot radusies grāmata par Ņujorku. Pagaidām nav skaidrs, kad un kur tā iznāks.

To vajadzēšot pirmo reizi publicēt ārzemēs.

Izdevniecība vēl neesot atrasta.

Pašlaik Roberto ir atpakaļ savos bunkuros Itālijā, kur viņu apsargā valsts finansēti tautieši un katru trešo nakti (drošības dēļ) jāpārguļ citā vietā.

Gomorra viņu ievietojusi kā pirmo ”likvidējamo personu sarakstā”.

Tāpēc savā dzīvoklī viņš uzturēties nedrīkst.

Kur viņš nakšņo?

Armijas kazarmās, dažādos dzīvokļos Ziemeļitālijā, reizēm arī Sardīnijā.

Roberto Saviano dzīvo šādi kopš 2006. gada 13. oktobra, kad itāliešu ”mafija” viņu nolēma ”fatvai” =  nāves sodam. Žurnālists bija atļāvies pateikt pārāk daudz, ”aizrokoties” pārāk dziļi korumpētības purvā.

Kā viņš jūtas?

Mēģina izturēt.

Rīta ”apskatīsim” nākamo prēmijas laureāti meksikānieti Lidiju Kaho.