Pajautājiet spēlētājiem par spēli. Kas viņu azarta aizrautībā (pie datora vai videospēlēm) ir pats svarīgākais?

• Brīvība! – viņi teiks.

Yes, ilūzijās pavada magnetizējoša sajūta! Pirmie ”Out run” (1986) piedāvāja horizontālu bezgalību. Taču, lai cik nikni toreiz pātagojāt savu Ferrari, tas nekad (!) nesasniedza debesskrāpjus pie horizonta. Cerība mirst pēdējā un brīvībai ir horizonts.

Ir?

”Brīvība” ir arī spēļu radītāju karogs. Piemēram, japānis Ju Suzuki, (”Out run” autors) veidoja savu ”Shenmue”, ļoti cenšoties uz ekrāna iedzīvoties reālajā dzīvē: smilšu graudos, dienas ritmā, gadalaiku maiņā, apstākļos, kas nosaka mūsu dzīves pulsu.

Suzuki mērķēja ļoti augstu. Konkurentu šajā joma viņam netrūkst (brits Peter Molyneux u.c.). Visi viņi centās apstulbināt spēlētājus ar saviem straujajiem lidaparātiem, kas nekad nespēja aizlidot līdz galam.

Pirms ”Fable” iznākšanas Peters solīja, ka koki viņa spēlē sarunāsies un viņu saknes būs dzīvas. Tās iekļausies gigantiskā, virtuālā ekosistēmā. Kāda tam visam būs jēga – tas faktiski nebija svarīgi. Pats galvenais, ka augu un cilvēku dzīvības šajā spēlē bija atkarīgas no spēlētāja rīcības.

Pamazām spēlētājiem vairs nepietika ar brīvību. Bija vajadzīga labāka režija un daiļāks skaistums.

Patlabam ”Uncharted” un ”Modern warfare” ir zvērīgi režisēti piedzīvojumi.

Režisors pārveto kameras ar Spīlberga cienīgu precizitāti.

Ik pa brīdim tiek piedāvātas teatrālas izdarības kas… nespēj nogalināt tempu.

Taču lai piedzīvotu šo katarsi, spēlētājam ir …faktiski jāatsakās no savas brīvības.

Pašam jāatsakās.

Jāsavaldās, lai lietas notiktu.

Tādi ir pašreizējie noteikumi maksimālam pārdzīvojumam.

Visi to nevar….nespēj atļauties.

Tāpēc kulta statusā Zviedrijā pašlaik ir ”Minecraft” ne tikai tāpēc, ka to radījis viens pats zviedrs, bet arī tāpēc, ka tas ir lielisks modernā laika virtuālās smilšu kastes paraugs.

• Smilšu kastes žanrs ir pietiekami apjomīgs, lai tajā būtu iespējams ietilpināt neskaitāmus spēļu tipus, – konstatē medijiem Kens Rossmans, 2012. gada lielākās smilšu kastes ”Prototype2” autors.

Gandrīz visas spēlēs balstās uz naratīvo vēstījumu. Tas nozīmē, ka jebkurš uzdevums pieprasa rīkoties noteiktā secībā un tieši tāpēc ierobežo brīvību.

Cik lielā mērā spēlētājs ir gatavs ierobežot savus brīvību, lai uzvarētu.

Vai brīvība nav pārāk augsta cena labam piedzīvojumam ekrānā?

Izrādās, ka vislabāk to zina vīrieši – vislabākajos gados. Fakti pierāda, ka Ziemeļvalstīs no izjauātajiem 20349 spēlētājiem (no tiem 5000 zviedru) paši aktīvākie ir kungi vecumā no 36 līdz 45 gadiem.

Viņi spēlē regulāri un daudz. Pa vienam un kopā ar draugiem.

37% no tiem ir aizrautīgie, kas spēlē daudz, regulāri. Katru nedēļu. Galvenokārt piedzīvojumu, kara, sporta un mūzikas spēles.  Pusei no viņiem nav bērnu. Šajā grupā ir 65% vīriešu un tikai 35% sieviešu.

”Gadījuma spēlētājs” (33%) spēlē visbiežāk kopā ar draugiem. Dod priekšroku sociālām spēlēm. 45% no šīs grupas spēlētājiem ir precējušies un viņiem ir bērni. Vairums no viņiem ir 36 -45 gadu vecumā (59% sievietes, 41% vīrieši).

Sociālie spēlētāji  (16%)vienmēr izvēlēsies spēli (salīdzinājumā ar citiem atpūtas veidiem). Viņi uztver spēlēšanu pie datora vai video kā sociālo kontaktēšanos ar draugiem un ģimeni. Tērē daudz naudas savas kaislības dēļ un vienmēr izvēlas spēli laba kino vietā.  61% no šiem spēlētājiem ir bērni, 51% – sievietes, 49% vīrieši.

Atlikuši 14% ir spēlētāju spēlē brīvajā laikā ” bērnu dēļ”, dodot priekšroku kustības konsolei, sporta un piedzīvojumu spēlei. 51% vīrieši, 49% sievietes.

Mēs esam atpakaļ smilšu kastēs, kas ir dažādu izmēru ”rotaļu vietas”: ”Lord of the rings online” (77700 kv km), ”Fuel” (14400 kv km), ”Test drive unlimited” ( 1600 kv km), ”Just cause 2 ” (1036 kv km), ” Skyrim” (37 kv km) un ”GTA San Andreas” *36 kv km).

Kur spēlējat jūs?

Kā ir ar brīvību?