Kremļa sabiedrotie pret liberālismu un ES ir mūsu vidū. Kā viņi ietekmē EP vēlēšanas?

Speciāli TVNET

Krievijas centieni iejaukties citu valstu vēlēšanu kampaņās, ietekmējot to iznākumu, nevienam vairs nav noslēpums. Tā tas savulaik tika darīts, palīdzot amerikāņiem ievēlēt par prezidentu Donaldu Trampu. Izskatās, ka līdzīgi „tas“ notika arī Latvijas vēlēšanu laikā. Piemēram, piepalīdzot Nilam Ušakovam kļūt par Latvijas galvaspilsētas saimnieku. To pašu novērojām „Brexit“ referenduma aģitācijas perioda laikā Lielbritānijā, kā arī vēlēšanu gaitā Polijā un Ungārijā. Kremlim izdevās tur noorganizēt sev vajadzīgos valsts valdītājus visaugstākajos posteņos. 

Šobrīd putinisti vēlas vājināt Eiropas Savienību, izmantojot priekšvēlēšanu aģitācijas iespējas. Galvenie uzbrukumi šobrīd vērsti Vācijas un Baltijas valstu vēlētāju virzienā. Caurmērā 40 -50 melīgu apgalvojumu zalvju katru nedēļu. Katras dalībvalsts vēlētājiem Kremļa propagandas mašīna izvēlas atšķirīgus melu mītus. To izplatīšanai izmantojot ne tikai savus medijus, bet arī attiecīgās valsts labēji vai kreisi orientētas partijas un šo partiju deputātus.

Putinistu aģitācijas stratēģija

Dezinformācijas tehnikā Kremlis šodien izmanto tos pašus paņēmienus, kas savulaik tika izstrādāti Padomju Savienības melu laboratorijās. Izejas pozīcija ir ļoti vienkārša un melnbalta: „mūsējie“ pret „ienaidniekiem“. Tātad, visa sabiedrība tiek sadalīta labajos un sliktajos. Ja esi kopā ar mums, tad esi labais. Ja ne, tad – sargies. Tas nozīmē, ka saruna medijos un publiskajā telpā notiek tikai un vienīgi ar savējiem. Pretinieki tiek apmeloti, izsmieti, iznīcināti un sagrauti – kā slikti cilvēki. Kurš šodien ir Kremļa “savējais“? Tie ir Krievijas pilsoņi, kas akli kalpo Putina ideoloģijai, apbrīno savu vadoni un ir gatavi Putina=dzimtenes dēļ iet nāvē.

Kas ir savējie jeb sabiedrotie? Agrāk par tādiem tika uzskatīti komunistu režīmi vai vismaz sociālisti. Tagad Kremļa draugu (ideoloģisko radu, labvēļu, fanu, entuziastu un paziņu) loks ir daudz plašāks: tie ir visi, kas ienīst Kremļa ienaidnieku – liberālismu. Tātad nevis domubiedri, bet ienaidnieka ienaidnieki. Loģiski, ka liberālisma ienaidnieku kopsaucējs ir nepatika pret cilvēktiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, atvērtu sabiedrību un demokrātiju un respektu pret katra indivīda vēlmēm un vajadzībām. Tādējādi Kremļa sabiedroto skaitā nonāk konservatīvi, reliģiozi domājoši cilvēki ar izteiktu nepatiku pret citādi domājošajiem, ar pieķeršanos autoritātēm un autoritatīvajiem (diktatūras) režīmiem. Kremļa filozofija (Dugina koncepcija) uztver cilvēku kā bara būtni, kurai obligāti jāpakļaujas bara (vairākuma) loģikai un visas atkāpšanās vai protesti ir pelnījuši sodu. Tātad dogmām jāklausa, vairākumam jāpiekārtojas un pretī runāt nedrīkst.

Lai izveidotu no jauna šādu pārbiedēto PSRS laika sabiedrību, nepieciešams ārējais ienaidnieks. Par tādu tiek definēts liberālisms (sabiedrība, kas veidojas liberālisma filozofijas iespaidā).

Protams, ka kremlini nekad neielaidīsies diskusijās ar liberāļiem par viņu vērtībām un pārliecību. Tas būtu pārāk riskanti, jo šādā diskusijā Kremlim var iznākt zaudēt. Tāpēc sarunas (diskusijas, izskaidrošanas) vietā tiek vienīgi šauts uz liberāļiem kā sliktiem un kaitīgiem cilvēkiem.

Kā to dara? Tieši tāpat kā to dara sadzīvē, kad kāds gudrs cilvēks traucē un ir jānovāc. Proti – izgudrojam melus par šo cilvēku un sākam tos izbazūnēt ar visu iespējamo komunikācijas kanālu palīdzību. Šo dezinformācijas metodi sauc par “birku pielīmēšanu“. Proti – simpātisku cilvēku (partiju, organizāciju, sabiedrisko grupu) apzināti „aplīmējam“ ar melīgiem apgalvojumiem, kamēr viena sabiedrības daļa šiem meliem notic un no attiecīgā cilvēka (partijas, organizācijas, grupas) novēršas.

Šajā darbā ļoti noder neizglītoti, lētticīgi ļaudis, kurus dēvē par „noderīgajiem idiotiem“. Viņi naski uzknābā melus un čakli izplata tos tālāk. Tādējādi pastiprinot apmelojumu efektu.

Jūs teiksiet – nav dūmu bez uguns? Diemžēl ir dūmi bez uguns. Melu vērpēji strādā tieši ar šādas tehnoloģijas palīdzību – jo trakāki un neticamāki ir meli, jo vieglāk cilvēki uz tiem pievelkas.

Tieši šo loģiku izmanto arī Kremlis savā aģitācijas darbā pret Eiropas Savienību. Melu fabrikas Pēterburgā un Maskavā katru nedēļu izplata jaunus informatīvos melus par notikumiem dažādās valstīs ar mērķi kompromitēt ienaidnieku un sumināt savu loģiku. Viena no Kremlim nepatīkamākajām valstīm ir kaimiņvalsts Zviedrija. Tajā pie varas (gandrīz visu laiku!) ir sociāldemokrāti, un vēsturiski PSRS vienmēr ir bijusi salīdzinoši labvēlīga karaļvalstij. Taču šobrīd putinistiem (tāpat kā trampistiem) šī valsts ir kā dadzis acīs, jo tajā ir izteikti liberāla valsts pārvaldes struktūra, kas pieļauj sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanu. Tas putinistiem neder. Tāpēc gandrīz katru nedēļu no Kremļa tiek piegādātas pasakas par: a) it kā nejaukajām skandināvu feministēm, kuras nepārtraukti „dara muļķības“; b) bēgļiem, kas it kā sistemātiski pārpludina valsti un izvaro, pazemo sievietes; c) NATO, kas viltīgi „izplešas“ neatļautā teritorijā un it kā apdraud Krieviju. Tātad trīs signālvārdi: feministes, bēgļi, NATO. Ko jaunu Kremlis saražojis šonedēļ? Jā, ir visas trīs pozīcijas realizētas, un tas izskatās šādi: a) un b) Zviedrijas valdībā esot feministes, kas pieprasījušas policijai neizmeklēt daudzās izvarošanas, kuras pret zviedrietēm veikuši bēgļi (visi šie apgalvojumi ir meli); c) NATO „pa kluso“ izplešas Zviedrijā un vietējā vara ražo filmas, lai sagatavotu SWE iekļaušanos šajā it kā „ļaunajā“ militārajā blokā (meli). Trūkst ziņu par to, ka liberālisma rezultātā Zviedrijas valsts morāli grūst. Tas mēdz būt iecienīts Kremļa informatīvais piedziedājums visādām ziņām. Šonedēļ nav. Nekas, būs jaunnedēļ.

Digitālie pirkstu nospiedumi

Kā tas tiek darīts? Vispirms jau izmantojot savus medijus, kuru saturu 100% kontrolē valsts cenzūra. Piemēram, Sputņik un RT šodien tiek izplatīts daudzās valodās ap 100 valstīs. Lielākā daļa Latvijas krievu mediju arī pieder Kremļa ietekmes zonai. Tā ir redzamā putinistu, tieši kontrolētās propagandas daļa. Taču eksistē arī neredzamā. Proti – sociālie mediji, kuros Kremļa propagandisti izplata savus melus ar svešiem vārdiem un izdomātiem nosaukumiem. Radot iespaidu, ka šādi domā nevis putinists, bet Anna no Latvijas, Mikaels no Zviedrijas vai Rolfs no Vācijas. Piemēram, ja kāds žurnālists Somijā vai Latvijā ilgstoši rakstīs nepatīkamas lietas par putinismu, tad viņu var „nokost“ sociālajos medijos, uzrīdot virsū troļļu armiju. Tātad – radot iespaidu, ka “visi šo cilvēku nemīl“, jo viņš ir „vienkārši slikts cilvēks“. Parasti šie uzbrukumi arī izdodas un kritiskas balsis apklust. Diemžēl atklāt visus kremlinu uzbrukumu veidus nav viegli. Atmaskot – vēl grūtāk. Taču neiespējami tas nav.

Ietekmēšanas darbā nav iespējams meli pieķert pie rokas ar „zaptes burciņu” plaukstā. Kā norāda pazīstamā amerikāņu avīze New York Times, te nākas runāt tikai par tā saucamajiem „digitālajiem pirkstu nospiedumiem“, kurus var tehniski atklāt un reāli noskaidrot. Tas ir detektīva darbs. Noskaidrojot rokrakstu, iespējams saskatīt rīcības shēmas. Arī šodien viņu scenāriji it tie paši – kopējot rīcību, kas bija raksturīga, iebrūkot Ukrainā 2014. gadā un ietekmējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu 2016.gadā.

Interesanti, ka kremlinu „virtuve“ (elektroniskie paraksti) noder arī viņiem draudzīgajām labēji ekstrēmajiem politiskajiem grupējumiem. Piemēram, Itālijā vai Vācijā. Šie nacionālisti izmanto tieši tos pašus serverus un idejiskās publikas apstrādes metodes, kuras jau konstatētas un noskaidrotas Kremļa komplektos.

Ir noskaidrots, pa kuriem „logiem“ krievu hakeri ieradās un uzlauza pirmsvēlēšanu periodā ASV Demokrātu partijas datorus, izkratot no tiem it kā kompromitējošas Hilarijas Klintones e-vēstules. Datoru uzlaušanas mēģinājumi un nozagtā informācija bija noteicošā amerikāņu vēlētāju apmuļķošanā. To finālā, it kā atmaskojumu, publicēja Wikileaks, lai Džulianam Asanžam būtu par ko publiski šausmināties sarunās ar Rodžeru Stonu (Roger Stone), kas faktiski nebija nekāds neatkarīgs novērotājs, bet gan Donalda Trampa kampaņas aktīvists, politikas menedžētājs un tuvs draugs (vēlāk viņu FIB arestēja 2019. gada janvārī). Šo shēmu tagad cenšas atkārtot ES vēlēšanu kampaņu laikā. Cerams, ka šonedēļ netiks uzlauzti liberālo partiju vadītāju datori un izzagti dokumenti. Taču izslēgts tas nav.

Kā kremlini rīkojušies līdz šim?

ASV prezidenta vēlēšanu laikā (2016) ar krievu hakeru starpniecību izdevās ar Facebook palīdzību piedāvāt Maskavā un Pēterburgā izstrādātu priekšvēlēšanu propagandu 126 miljoniem amerikāņu vēlētāju kā vietējās idejas. Propaganda ietekmēja balsotāju. Toreiz tā bija melīga informācija, kuru Maskava izplatīja amerikāņiem tādā formā un veidolā, ka vēlētāji to uztvēra kā savējo – iekšējo informāciju. Tieši tie paši ideoloģiskie desantnieki tagad cenšas iespaidot Eiropas Savienības parlamenta vēlētājus Eiropā. To liecina New York Times jaunais pētījums. Kā uzskatāms piemērs tajā tiek izmantots vācu partijas Alternatīva Vācijai (AFD) ideoloģiskais uzlādējums. Šo vācu populistu partiju no Maskavas atbalsta gan tieši – piegādājos naudu, gan ideoloģiski – ar krievu valsts mediju palīdzību. Taču, lai veicinātu spriedzi, Kremlis vienlaikus atbalsta arī šīs partijas oponentu – vācu kreiso aktivitātes. Tātad no Kremļa vāciešiem tiek maksāts konkrēti naudā un vienlaikus arī maksāts par viņu reklāmas ražošanu un izvietošanu Vācijā. Piemēram, mājas lapas internetā, kas sumina kreisos aktīvistus Antifa WestBerlin un Antifa NordOst, lieto tos pašus datoru serverus, kurus izmanto Krievijas valsts hakeri, kas savulaik ielauzās ASV demokrātu partijas štāba datoros, lai „atrastu“ atmaskojošu informāciju par Hilariju Klintoni. New York Times rīcībā ir fakti, kas pierāda simtiem viltotu Facebook un Twitter kontu izmantošanu tieši aģitācijas un propagandas nolūkos. Tiek lēsts, ka ar sociālo mediju palīdzību Kremlim šopavasar ir izdevies sasniegt un iespaidot vismaz 18 miljonus vēlētāju Eiropā. No malas šie konti izskatās, ka dzīves stila diskusiju platformas, klubi, kas apspriež modi un ceļojumus, taču zem ārēji izklaidējošā materiāla ir ieslēpts konkrēts politisks vēstījums. Bieži tas iedarbojas, jo propaganda ir efektīva tikai tad, ja upuris to nepamana.

Kāpēc Kremļa ideologiem patīk ekstrēmi kreisie un labējie politiskie grupējumi?

Šo paradoksu savās intervijās bieži uzsvēris Kremļa galvenais ideologs jeb „Putina smadzenes“ – Aleksandrs Dugins. Pēc viņa domām visi ekstrēmisti ir derīgi, ja tie palīdz sadragāt Rietumos valdošo liberālismu. „Visi, kas pretojas un noliedz liberālismu, ir mūsu draugi. Visi, kas prot izsmiet liberālismu ir mūsu sabiedrotie. Mums ir svarīgi visi, kas atbalsta tradicionālās vērtības. Vienalga, kas viņi būtu – centristi, labējie, kreisie vai ekstrēmisti. Visi ir derīgi. Tie var būt pat kapitālisma nīdēji, galēji kreisie grieķi. Visi noder, ja ir jāuzvar mūsu ienaidnieks – liberālisms,” uzsvēra Dugins intervijā Dagens Nyheter. Pats sevi viņš vērtē kā konservatīvu revolucionāru, taču par sabiedrotajiem pieņem visus, kas ir viņa ienaidnieka ienaidnieki. Pēc Dugina domām, cilvēktiesības ir vecs, nolietots jēdziens. Tas vairs nav spēkā, nav jārespektē un jāievēro. Ja kādreiz Rietumos tika pieņemts, ka katram cilvēkam ir sava vērtība kā personai, tad tagad esot skaidrs, ka visur tā tas vairs neesot. Piemēram, Krievijā un Ķīnā cilvēki neesot indivīdi, kas paši var noteikt savu likteni. Tur visi esot kāda konkrēta klana, ģimenes, partijas vai baznīcas locekļi jeb bara cilvēki, kuru domāšanu un likteni nosaka attiecīgais „bars“, nevis cilvēks pats. Tāpēc abstraktām cilvēktiesībām un to pārkāpumiem šajās valstīs neesot nekādas jēgas. Tādu tur vienkārši neesot, un tāpēc tās nav jāievēro. Tā uzskata Dugins.

Lai izplatītu tālāk savus uzskatus, esot jāatbalsta visi ietekmīgākie rietumu lielvalstu liberālisma ienaidnieki. To skaitā arī Francijas Marina Lepēna. Piemēram, pirms Francijas prezidenta vēlēšanām viņa un viņas nacionālā partija saņēma naudas pabalstus (9 miljonus eiro) no Krievijas bankas (Pirmā Krievijas – Čehijas banka) savu kampaņu pilnveidošanai. Kremlim patīk arī citi bijušie Francijas prezidenta posteņa kandidāti. Piemēram, Fransuā Filons (François Fillon), kuram ir privātas attiecības ar Putinu (viņa republikāņu partijai ir pat telpas Maskavā). Jāpiezīmē, ka Maskavā šobrīd dzīvo ap 4000 franču, kas koncentrējas tieši ap šīs partijas sēdekli un parlamenta deputātu Teri Mariani (Thierry Mariani), kas ir aktīvi atbalstījis Putinu Krimas aneksijas laikā. Pats viņš vairākkārt apmeklējis Krimu. Viņa sieva ir krieviete, un tas, protams, pastiprina franču deputāta intensīvo laipnību pret Putina Krieviju un biežos Kremļa apmeklējumus. Nav nejauši, ka tieši šī partija veido ietekmīgu, Kremlim labvēlīgu lobiju Francijas un Eiropas Savienības politiskajā ainā. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka Rietumos eksistē šādi – Kremlim draudzīgi spēki, kas atbalsta Krimas aneksiju, iebilst pret ekonomiskajam sankcijām pret Krieviju. Tie nav tikai vācu vai franču populisti, bet arī Austrijas (FPÖ), Itālijas (Lega Nord), kas regulāri apmeklē Krimu kā „bezkaislīgi novērotāji“, pārstāvot tieši Eiropas organizācijas. Turpat līdzās ir tuvākais Krievijas draugs – ungārs Viktors Orbans, kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Eiropas Savienībai un liberālajai demokrātijai. Izņēmums nav arī pašreizējā Polijas vadība. Eiropas ēkas uzspridzināšanas interesēs kremlini strādā vairākos taktiskās aģitācijas virzienos: a) izveidojot sev lojālu, uzpirktus aģentu tīklus visaugstākajā politiskajā līmenī, b) izmantojot šos aģentus kā argumentus un ekspertus savu stratēģisko līniju uzturēšanai mediju propagandas kampaņu gaitā.

Pagaidām Kremļa propagandas mašīnai nav izdevies sastapties ar smagiem prettriecieniem no Rietumu puses. Eiropas Komisija it kā pieprasa cīnīties ar sociālo mediju viltus kontiem, melīgu informāciju, taču Sputnik, RT un Ruptly darbojas daudz regulārāk un intensīvāk nekā mūsu ūnijas aizsardzības mehānismi.

ES vēlēšanu iznākums rādīs, ar ko šis uzbrukums Eiropai ir beidzies.

Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

Preses pīles: spārnotie mežoņi, „mīlētāji vannā” jeb nevainīgās viltus ziņas

Speciāli TVNET

Kopā ar avīzēm piedzima arī „preses pīle“. Tie ir aizraujoši stāsti par pikantiem „notikumiem“, kuros maz faktu patiesības, bet daudz izdomājumu lasītāja iztēles apetītes rosināšanai. Kāpēc lasītājiem patīk šīs „pīles“? Tāpēc, ka tās piedāvā neparastus, neikdienišķus atgadījumus, kas zibenīgi piesaista sev publikas vērību. Viena kārtīga „pīle“ strauji paceļ avīzes tirāžu un dod lieliskus ienākumus. To zināja jau 1830.gadā žurnālists – blefotājs Ričards Adams Loks (Richard Adams Locke) New York Sun redakcijā. To pašu praktizēja populārais reportieris Klāss Relucius (Claas Relotius) vācu Der Spiegel pērn. Šogad „pīli“ sameistarojušas pašmāju televīzijas, kas krietni pacēla skatītāju skaitļus ar saldajiem „vannas kiviča“ mīlas stāstiem. Tikai naivais iedomājas, ka te ir runa par mīlas eksploziju. Drīzāk tā ir labi producēta daudzsēriju filma (bez prognozējamām beigām), kas turpina magnetizēt mūsu nekritiskās mediju publikas uzmanību. Ja ir pieprasījums, tad atrodas arī aktieri un stāsts, jo pircēji ir vajadzīgi visiem.

Naudas trūkums kā radošuma impulss

To, ka naudas vairs nav, Ričards saprata jau 1835.gada vasarā. Ejot no darba uz mājām. Avīzes New York Sun ieņēmumi vairs nespēja segt izdevumus un īpašnieki pieprasīja labāku apgrozījumu. Pašam naudas nepietika ikdienas izdevumiem. Bija vajadzīgs kas neparasts ko pārdot, lai nopelnītu. Ričards bija emigrējis uz jauno pasauli no Lielbritānijas. Vēl kuģī uz ASV viņš turpināja lasīt savus britu filozofijas žurnālus (Edinburgh New Philosophical Journal). Tobrīd žurnāla centrālā tēma bija informācija par jaunajiem teleskopiem un hipotēzes par to, ka uz mēness tikšot reiz atklāta dzīvība. Ričards par šiem murgiem pie sevis smīnēja, jo diezgan labi orientējās optikas un astronomijas jautājumos. Taču pieķēra sevi pie domas, ka informācija par dzīvības atklāšanu uz mēness būtu sensācija. Ja šādu „ziņu“ publicētu viņa vadītā avīze. Tad visas finanšu problēmas atrisinātos pašas no sevis. Tauta pirktu avīzi kā traka un nauda ripotu kasē aumaļām. Tā 1835. gada augustā viņš ar šo ideju kabatā devās pie izdevēja un pieprasīja sev 300 dolāru honorāru par reportāžām no Mēness. Izdevējam ideja patika. Tā atrisinātu arī viņa visas problēmas vienlaicīgi.

New York Sun tika dibināta kā „vismazākās monētas avīze“ (maksāja vienu centu). Ar savu satura trokšņainumu jau tobrīd tā apsteidza visas pārējās lētās avīzēs, kas maksāja sešus centus. Tā nebija paredzēta baņķieriem, tirgotājiem vai elitei. Nē, šī avīze bija informācijas avots mazajam cilvēkam „no ielas“. Tam pašam, kas taupīja naudu visur un vienmēr. Tieši viņam derēja šāda vislētākā iespējamā – viena centa avīze.

Ja lielās un kvalitatīvās avīzes iztika no ieņēmumiem, kurus nodrošināja tradicionāla reklāmu publicēšana, tad New York Sun biznesa ideja bija dramatiska tirāžas palielināšana. Tas arī nodrošināja strauju reklāmas ieņēmumu pieaugumu. Taču kā panākt, lai visi pērk un lasa kā traki tieši šo avīzi? Vajadzīgo dramatisku tirāžas pieaugumu varēja panākt tikai sensācijas un skandāli, trokšņaini atklājumi un pārsteigumi. Konkurenti (New York Herald) jau mina uz papēžiem ar saviem šausmu stāstiem un kriminālajām reportāžām. Tāpēc 21. augustā Ričards sāk savu jauno „kases grāvēju“ jeb sērijas pirmo rakstu par debesu pētniecības atklājumiem. Viņš parakstās ar pseidonīmu un atsaucās uz neesošu britu žurnālu kā avotu. Tam sekoja nākošais raksts par teleskopiem, kā burvju instrumentiem, kas spēj pievilkt tuvu klāt tālumā esošus priekšmetus un parādības. Visbeidzot autors pievērsās arī pašam Mēnesim un sāka stāstīt par turienes ezeriem, kalniem un mežiem. Kā zibens no skaidrām debesīm uzliesmoja raksts par nepazīstamu dzīvu būtni, kas (caur teleskopu) novērta kādā Mēness mežmalas ezerā. Šī persona esot bijusi 120 cm gara, sarkanādaina, skarbiem sejas vaibstiem un sikspārņa spārniem uz muguras. Būtnei bija rokas un kājas ar kurām tā žestikulēja. Pēc tam paradījās vēl citas līdzīgas būtnes un sāka nodarboties ar pikantām nodarbēm, kuras aprakstīt autors tobrīd neuzdrošinājās. Taču mēs labi saprotam, par ko bija runa.

Avīzi lasītāji todien izķēra no avīžu pārdevēju rokām. Tik ļoti visiem gribējās uzzināt ko vairāk par spārnotajiem Mēness ļaudīm. Todien laikrakstu izdevās iztirgot 60 000 eksemplāru metienā (tobrīd Ņujorkā bija 270 000 iedzīvotāju). Katru pārdoto avīzi esot izlasījuši vismaz 5-8 cilvēki. Rezultātā lasītāji sāka pulcēties pie redakcijas ēkas, lai pirmie saņemtu jauno avīzi ar stāsta turpinājumu. Pūlī cilvēki sāka stāstīt cits citam izdomātus stāstus par to, ka līdzīgus novērojumus publicējot arī Lielbritānijas žurnāli. Katra nākamā reportāža no Mēness tika gaidīta ar nepacietību. Redakcija solīja izdot visus sērijas rakstus vienotā grāmatā, lai visi tos varētu netraucēti izlasīt. Tas arī tika izdarīts un grāmatu pārdeva atkārtotos izdevums ar tirāžu 20 000 eksemplāru. Taču lasītāji nerimās. Viņi pieprasīja arī ilustrācijas. Autors nekavējoties apmeklēja litogrāfu Beikeru Manhetenā. Rezultātā pēc 24 stundām jau bija iespējams apskatīt spārnotos mēness iedzīvotājus vizuāli. Ilustrācijas varēja, protams, arī nopirkt. Avīzes popularitāte pieauga zibenīgi. No metiena – 8000 eksemplāru dienā, tā pacēlās 20 000 eksemplāru līmenī. Ar šo New York Sun tobrīd kļuva par pasaules lielāko avīzi, apsteidzot pat britu The Times (17 000 eks.).

Konkurenti nonāca bezizejas situācijā. Uzrakstīt labāk nebija iespējams. Protams, ka pārējās avīzes diezgan drīz atklāja, ka piesauktais Edinburg Journal of Science nemaz neeksistē, pseidonīma īpašnieks ir redaktors pats un nekādu spārnoto cilvēku uz Mēness nav, taču lasītājus šie atmaskojumi vispār neinteresēja. Ričards bija uzvarējis. Kārtīgi samelojis, piedāvājis publikai vajadzīgo ziņu saturu un pazudis aizkulisēs pēc akcijas beigām. Blefs par spārnotajiem cilvēkiem uz Mēness bija beidzies. Tas iegājis vēsturē kā pirmais popkultūras efekts. Par to sāka rakstīt lugas un scenārijus, taču nekad atmaskojumus. Tāpēc New York Sun saglabāja savas līderpozīcijas ASV tirgū līdz pagājušā gadsimta sākumam.

Blefa efekts

Šis gadījums lieliski pierāda, ka mērķis attaisno līdzekļus. Melot var, ja kāds par šādiem meliem priecājas. Tobrīd nebija mediju ētikas noteikumu un bezkaunīga melošana varēja nodrošināt publikas pārsteiguma efektu un lielus lasītāju pūļus. Ja lasītāji būs, tad informācijas patiesīgumu nebija jēgas pārbaudīt. Tieši šis gadījums pierāda, ka viltus ziņas piedzimst ne tikai politisku vai ideoloģisku motīvu vārdā. Mēness blefs piedzima godkārības un mantkārības dēļ. Ričards meloja par neesošu britu zinātnisko žurnālu, spārnotajiem Mēness cilvēkiem nevis tāpēc, ka kāds viņam to lika darīt. Nē, lai nopelnītu naudu sev, savai ģimenei un avīzei. Lai kļūtu populārs. Tieši tāpat kā šodien „kivičs vannā“ zīmējas un tēlo varoni,  kura nav. Taču vienai publikas daļai interesē šī sērija bez prognozējamām beigām. Tātad arī šajā gadījumā ir runa par tiem pašiem “Mēness cilvēku“ efektiem sabiedrībā, kas darbojas arī tagad – 200 gadus vēlāk.

Vai kāds no šādiem blefotājiem šodien iekrīt?

Jā, šodien tik nekaunīgi melojot, žurnālisti iekrīt. Lielākais skandāls ir vācu Der Spiegel blefotāja Klāsa Reluciusa atmaskošana. Der Spiegel ir populārs un plaši pazīstams vācu kvalitatīvās žurnālistikas simbols. Taču pērn (2018) šajā žurnālā kolēģi atmaskoja melojošu žurnālistu. Klāss bija sācis strādāt kā ārštata autors, taču pamazām kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem reportieriem. Par saviem rakstiem žurnālā Der Spiegel viņš saņēma ne tikai labu algu, bet arī vācu žurnālistu organizāciju prēmijas. Beigās noskaidrojas, ka sižetus un varoņus viņš izdomā pats, nekad  neko nav pētījis. Nav analizējis vidi un vietas, kuras apmeklējis un ar šo pārkāpis dokumentālās žurnālistikas principus. Vārdu sakot – tieši tāpat kā Ričards, viņš izdomāja savus stāstus, meloja koši, piedzejoja un piepušķoja, tur kur likās neieciešams. Viņu atmaskoja kolēģis. Pēc tam prēmijas atņēma. Taču efekti palika.

Žurnālisti vēlas būt populāri, piedāvāt neiespējamu atklājumu un saņemt par to slavu un laurus. Tā tas bija 19. gadsimtā. Tāpat tas turpinās arī šodien. Spārnotie Mēness cilvēki bija pirmie šajā mediju blefa plejādē, bet nav arī pēdējie.

Vai atņemsim prēmijas?

Balvas žurnālistiem mēdz uzskatīt par cenzūras veidu. Klāss Relucius ir saņēmis neskaitāmas prēmijas: gan kā labākais vācu reportāžas veidotājs, gan arī no CNN puses viņš tika atzīts par 2014. gada labāko pasaules žurnālistu. Klāss ilgstoši skaitījās zvaigzne. Piemērs jaunajiem mediju līdzstrādniekiem: perfekts, precīzs, izsmalcināts. Tagad zinām, ka tas viss bija blefs. Izlikšanās. Viņu atmaskoja kā blefotāju un meli. Vismaz 14 no Klāsa slavenajām 60 reportāžām ir izdomājumi un nepatiesība. Viņš pats izgudroja neesošu varoņu tekstus, atsaucās un fiktīviem avotiem, meloja par savu tikšanos ar reāliem cilvēkiem, izdomāja secinājumus, kas nebalstās reālos novērojumos. Tādejādi viņš dezorientēja savu lasītāju. Nevis atspoguļojot to, kas notiek, bet gan tiražēja savas iedomas kā dokumentālu faktu.

Tagad visi ir nikni par to, ka kaut kas „tāds“ Vācijas nopietnajā žurnālistikā vispār ir bijis iespējams. Īpaši svarīgi tas ir tagad – „Trampa ēras“ uzbrukumu laikā, kad populisti visiem spēkiem cenšas nomelnot nopietnas, analītiskas žurnālistikas eksistenci. Viņiem nepatīk žurnālisti, kas atspoguļo realitāti. Tādi nav derīgi varai un politiskajiem manipulatoriem. Tādus trampisti un mūsu pašmāju „pašvaldību avīžizdevēji“ labāk redz ejot, nevis nākot.

Varbūt nevajadzēja Klāsu tik skarbi atmaskot? Tikai tāpēc, ka žurnālistikas vietā viņš piedāvāja daiļliteratūru?

Nē, nevajag neko slēpt. Ja reiz mums ir bijis šāds „ričards“ vai „klāss“, tad tas ir jāatzīst un necienīga, neprofesionāla rīcība jānosoda. Vienkārši tāpēc, ka mēs neatbalstām tiražētas informācijas autoru, kurš nejūtas atbildīgs par sava satura kvalitāti. Nedrīkst pieļaut, ka diletantu ražoti fake news dejo melu polku ar saviem lasītājiem. Viltus ziņas šodien vairs nav pirmā aprīļa joks, bet gan bīstams kiberkara ierocis.

Mīlētāji vannā“ jeb līdz galam nepasacītais

Nekas šodienas mediju pasaulē nav nejaušs. Visi fotogrāfē „pašiņus“ un izliek internetā apskatei vajadzīgajā interpretācijā. Visi jūtas kā žurnālisti. Visi var, prot un zina, kā vajag. YouTube televīzija pamazām nostājas tradicionālā zilā ekrāna programmas vietā. „Kārļi“ un „Annas“ sistemātiski ražo un piedāvā savus raidījumus paši un internets tiražēšanas iespēju garantē neierobežoti. Atliek pabrīnīties, cik vārgulīgi šiem procesiem nespēj sekot mūsu mediju likumdevēji un tradicionālo ekrāna mediju vadītāji. Tāpēc „mēness cilvēku“ naratīvi turpinās ar un bez pašiem autoriem galvenajās ekrāna lomās.

Diletantu skandālu ražošanās ūdenskritumā uz godkārības impulsa var paslīdēt kāja pat profesionālim. Vēl jo vairāk situācijā, kad tendenciozi mediju nami pieprasa publikācijas sev nepieciešamajā piegriezumā un maksā par to vairāk, nekā par pārbaudītu tekstu, kurā nekas nav pagriezts vai interpretēts tā kā „kādam vajag“. Kā mums lasītājiem atšķirt burvi no blēža? Ja reiz publika vēlas un pieprasa nākamo Mēness cilvēku ar spārniem, bet tāda nav un mums nav ko piedāvāt. Ko tad darīt?

Izvilkt tuvplānā caurkritušu politiķi, bijušo fizkultūrieti un piedāvāt viņu kailu vannā kā gadsimta mīlas dēmonu? Sekot viņa (no malas menedžētajam) stāstam un iedvest publikai pārliecību, ka Mēness cilvēki eksistē un ir arī pie mums? Ka tie ir dzīvi joprojām?

Vai tauta tam notic? Tieši tāpat kā Mēness cilvēkam ar spārniem? Pirms 200 gadiem?

Šķiet, ka tā tas arī ir un būs arī nākotnē. Pasakas vienmēr ir bijušas populāras – gan pieaugušajiem, gan bērniem. Par pasakām mēs esam gatavi pat maksāt, jo neprognozējamas beigas ir  pats labākais magnēts, kādu jebkurš stāstnieks var vēlēties.

Tikmēr „preses pīle“ pēkšķ tālāk savu savādo dziesmu. Mums visiem par prieku.