Cīņa par to, kurš kontrolēs pasaules naftas un gāzes krājumus, turpinās. Tieši šī cīņa arī noteiks mieru vai postu, labklājību vai nestabilitāti. Sandra Veinberga, Republika.lv 2006. g. 28. aprīlī.

“Briesmas!” skaudri nopūtās kāds nepazīstams vīrietis pie nākamā benzīna sūkņa degvielas uzpildes stacijā Zviedrijā, saspringti raugoties uz naudas skaitītāju, kas ziņoja, cik kronu nāksies maksāt par kārtējo degvielas devu.

“Brīdī, kad benzīns maksās vairāk nekā piens, man patiešām būs kauns!” viņš tupināja runāt pats ar sevi. Es pamāju. Salīdzināt benzīnu ar pienu šķita pārāk skaudra, nežēlīga psiholoģiskā dunka. ….tagad šis brīdis ir klāt. Patlaban litrs degvielas maksā pat divreiz vairāk nekā litrs laba piena. Taču nevienam par to nav neērti. Nedz ražotāji, nedz valsts, kas pievieno degvielas cenai augstu nodokli, nejūtas vainīgi. Vienīgais, kas nokaunējies par situācijas attīstību, ir svešais kungs Zviedrijas laukos. Varbūt viņš jau sen lieto biodegvielu vai gāzi savas automašīnas motoram vai spītīgi min velosipēda pedāļus.

Degvielas cenu kāpums

Degvielas cenas jau vairākus mēnešus turpina kāpt pa vertikāli un patlaban jau sasniegušas rekordlīmeni. Jēlnaftas cena pašreiz ir visaugstākā — 75 dolāri (apmēram 43 lati) par barelu, un neviens nevar garantēt, ka sāpju robeža netiks pārsniegta.

Var gadīties, ka būs vēl sliktāk. Tāpēc Zviedrijas valdība izstrādā īpašu programmu, kas paredz pilnīgu atteikšanos no naftas kā degvielas un kurināmā un pāreju uz citiem enerģijas avotiem. Francijas Enerģētikas ministrija pirms dažām nedēļām aicināja Eiropas Savienību katru nedēļu publicēt naftas krājumu datus, lai apturētu cenu kāpumu. “Mums jāpierāda, ka naftas zemes dzīlēs pietiek,” teikts ministrijas paziņojumā, paužot cerību, ka tas atturēs pārdevējus no turpmākas cenu mākslīgas paaugstināšanas. Pēc Francijas enerģētikas ministra domām, neesot iemesla “maksāt par naftu 74 vai 75 dolārus par barelu”, jo naftas faktiski pietiek. Taču cenas turpina kāpt, un iemesls ir politisks.

Cenu kāpuma pamatā ir saspīlējums un tā saasināšanās rietumvalstu attiecībās ar Irānu. Irānas nukleārā programma ir pretrunā ar rietumvalstu prasībām. Irāņi nepiekāpjas, un tieši šī spītība var izraisīt sankcijas pret valsti, kas ir ceturtā lielākā naftas eksportētāja. Irāņi paši apgalvo, ka viņu mērķis esot civila atomelektrostacija, taču ASV un Izraēla ir pārliecinātas: irāņi gatavo atomieročus. Valstis ar atomieročiem patlaban kontrolē valstis bez atomieročiem, un iecietīgais tonis, kāda ASV diskutē ar Ziemeļkoreju par šo pašu tēmu, būtiski atšķiras no draudīgās komunikācijas ar irāņiem.

Bruņoto grupu grautiņi Nigērijā (otra lielākā Āfrikas naftas eksportētāja valsts) samazinājuši par 20% valsts naftas eksportu no melnā kontinenta.

ASV naftas rezervju samazināšanās arī vairs nav noslēpums, un, kā norāda Bloomberg News, naftas cenu celšanās var paaugstināt inflāciju un panākt, ka ASV Centrālā banka paaugstinās savu procentu likmi, kas ietekmēs arī mūs visus pārējos. Taču pirmais un galvenais aspekts ir Irānas faktors, kas līdzīgi 1979. gada krīzei (Irānas revolūcija) spēj pat dubultot naftas cenu.

100 gadu konflikts ar Irānu

Irānas konflikts ar anglosakšu valstīm ir sens un ilgs. Kā labā romānā, arī šajā ilgajā cīņas procesā atrodams viss — gan spiegu intrigas, gan karš un valsts apvērsumi, gan revolūcija un nodevības. Viss sākās pirms simts gadiem, kad pagājušā gadsimta sākumā Irānā tika konstatēti lieli naftas resursi un Lielbritānija Vācija un Krievija visiem spēkiem centās pārņemt Persiju savā kontrolē. Briti nežēloja līdzekļus un intrigas, lai ņemtu virsroku, kas viņiem arī daļēji izdevās. Otrā pasaules kara laikā Lielbritānija un PSRS okupēja Irānas teritoriju, nomainot valdību. 1942. gadā valstī ieradās amerikāņi, kas it kā palīdzēja izveidot vietējos drošības spēkus, taču būtībā mēģināja tikt klāt pie tās pašas persiešu naftas. Nav noslēpums, ka pēc Otrā pasaules kara bija plāns sadalīt Irānu līdzīgi kapitulējušajai Vācijai. Starp Lielbritāniju, ASV un PSRS. Iecere neizdevās, un ANO režijā 1948. gadā ārvalstu armijas tika evakuētas no Irānas. Taču strīds par naftu ar britiem nebeidzās. Irāņi nebija ar mieru saņemt nepieklājīgi mazu peļņu, atstājot lauvas tiesu angļiem. Viņi pieprasīja peļņas attiecības 50:50 (atsaucoties uz Venecuēlas un ASV naftas peļņas sadalījuma piemēru). Londona nepiekrita. Amerikāņi mēģināja veikt starpnieku lomu, taču briti nepiekāpās. Vienīgais funkcionējošais arguments tolaik bija draudi no PSRS ietekmes palielināšanās šajā reģionā, ja “irāņu nervi neizturēs”. Taču tas jau bija noticis, irāņu iecietība bija izsmelta, un Irānas valdība izlēma nacionalizēt visas naftas atradnes savā valstī. Briti nekavējoties vēlējās ķerties pie ieročiem. Irānas naftu atdot irāņiem viņi nebija gatavi. Karaliskā flote pāris dienu laikā sasniedza Irānas ūdeņus (netālu no Abadānas), taču arī šoreiz amerikāņiem izdevās bruņoto konfliktu novērst, draudot ar PSRS ietekmes palielināšanos. Briti daļēji samierinājās, taču panāca sankcijas pret Irānu, arī naftas embargo.

Turpmākajās spēlēs ap Irānas naftu amerikāņi iesaistījās daudz intensīvāk. Vašingtonā tika izstrādāti plāni, kā gāzt Irānas valdību. Apvērsums izdevās, pie varas tika pietuvināts ASV labvēlīgs cilvēks, un turpmāko 25 gadu laikā ar Irānas naftas sūknēšanu rietumvalstīm “viss bija kārtībā”. Tikai 1979. gadā pēc islāmistu revolūcijas (spēcīgi, dažādu virzienu nacionālistu grupējumi saliedējoties panāca varas nomaiņu valstī) irāņu nafta atkal kļuva Rietumiem neaizsniedzama. Revolūcija būtiski iedragāja arī esošo politisko spēku sadalījumu reģionā, jo Tuvie Austrumi vairs nebija tikai ASV un PSRS ietekmes zona. Bija piedzimis režīms, kas nebija gatavs patverties ne zem amerikāņu, ne PSRS saulessarga. Sekoja vairāki kari, kuros irāņi, starp citu, cīnījās ar bijušo draugu — amerikāņu ieročiem rokās, taču tikai Džimijs Karters pirmais skaidri un gaiši deklarēja, ka “nafta ir ļoti būtiska ASV ārpolitikas sastāvdaļa”, un, kā norādīts Kartera doktrīnā, “ja kāda no svešām lielvarām uzdrošināsies pārņemt kontroli pār Persijas līci, tad šāds solis jānovērtē kā uzbrukums ASV vitālajām interesēm un ir jānovērš ar visiem līdzekļiem, arī militārā ceļā”. Beidzot lielvaras sāka runāt skaidrāku valodu par savas “misijas mērķiem”.

Tagadējais režīms Irānā lielā mērā ir līdzšinējā ārpolitiskā spiediena rezultāts. Pieļaujot, ka Irānā patlaban valda despotiska diktatūra un atomieroču nonākšana šādas politiskās varas rokās apdraud ne tikai Izraēlu, nav lielu cerību, ka bijušās koloniālās lielvaras spēs atrast diplomātisku atrisinājumu 2006. gada urāna konfliktā ar Teherānu.

Āfrikas melnais zelts

Tuvo Austrumu politiskā nestabilitāte liek meklēt jaunus ceļus naftas medībās. Līdz šim Āfrikas kontinents investētājus nevilināja. Taču patlaban tas ir fokusā, jo šeit tiek iegūts aptuveni 15% no amerikāņu naftas importa, un tuvākajos gados tas draud pieaugt līdz 25—30%.

Gigantiskus resursus Āfrikas kontinentā investē Ķīna. Nostiprinot savu ietekmi ar naftu un dabasgāzi bagātajās valstīs. Pateicoties Ķīnai, strauji pieaug Nigērijas, Ekvatoriālās Gvinejas un Lībijas naftas eksports. Par naftas eksporta valstīm tikko kļuvušas arī Čada un Sudāna.

Āfrikas ekonomisko aneksiju Ķīna izstrādāja deviņdesmitajos gados, pēc aukstā kara beigām. Laikā, kad rietumvalstis bija aizņemtas ar Berlīnes mūra krišanu, Austrumeiropas demokrātiju atdzimšanu un Balkānu karu.

Ķīna klusi un mērķtiecīgi investēja Āfrikas valstīs, nepievienojot biznesam savu ideoloģiju. Tieši ar šo soli Pekina būtiski atšķīrās no PSRS tradīcijām, kad kopā ar naudu tika uzspiesta komunistiskā doktrīna. Šoreiz ķīnieši piedāvāja tikai biznesu komplektā ar ekonomisko palīdzību. Tagad ķīniešu naftas kompānijas var sastapt gan akmeņainajos Sudānas tuksnešos, gan off- shore angāros Nigērijā, Angolā un Rietumāfrikā.

2003. un 2004. gadā Ķīna naftas importā no Āfrikas valstīm apjoma ziņā apsteidza ASV. Tikai 2005. gadā Vašingtona sāka reaģēt uz ķīniešu ofensīvu melnajā kontinentā, un patlaban amerikāņu ideju smēdes secinājušas, ka ķīnieši atbalsta afrikāņu blēžu valstis, veicinot korupcijas postu. Taču praktiskajā jomā atbildes reakcija bija pavisam cita. Jau palielināta ASV militārā klātbūtne Āfrikas kontinenta tuvumā. 2004. gadā beidzot tika nokārtotas attiecības ar Lībiju. Ekonomiskās sankcijas novērstas, un Muammars Kadafi ir gatavs bijušajiem ienaidniekiem pārdot naftu un gāzi. Jāpiebilst, ka Lībija ir trešajā vietā Āfrikas kontinentā naftas un gāzes rezervju ziņā.

Čegevaras sekotāji naftas biznesā

Politika radījusi problēmas naftai arī Dienvidamerikā. Šis reģions nodrošina aptuveni 8% no visas pasaules melnā zelta. Lielu daļu no šā apjoma būtu gatavas saņemt ASV. Kamēr amerikāņu karavīri karo Irākā, vairākās Latīņamerikas valstīs vara nonākusi kreisi orientētu partiju rokās, kas vēlas izveidot kaut ko līdzīgu Dienvidamerikas Savienībai, nevis turpināt cieši sadarboties ar ASV. Bolīvijas Evo Moraless, Venecuēlas marksists Hugo Čavess diezgan atklāti pauž savu antiamerikānisko noskaņojumu. Starp citu, Venecuēla nodrošina 15% ASV naftas importa, un politiskā disonanse abu valstu attiecībās nenovēršami atsauksies uz naudas skaitītāju degvielas uzpildes stacijās. Savukārt Bolīvijā ir lieli dabasgāzes resursi, un visu šo kreisi orientēto valstu gatavība sadarboties ar Ķīnu vēl vairāk aizkaitina Vašingtonu.

Nedaudz mērenāk orientētajās Brazīlijā, Argentīnā un Čīlē noskaņojums pret ASV nav tik kategorisks, taču arī šīs valstis nebija ar mieru pievienoties brīvās tirdzniecības zonai, kas stieptos no Kanādas līdz Argentīnai un Čīlei. Pēdējā laikā Argentīna politiski sāk tuvoties Venecuēlai, arī Brazīlijas prezidents sociālists Luiss da Silva neslēpj, ka Hugo Čavess “ir tuvs mūsu draugs”. Līdzšinējā vēsture ir pierādījusi, ka Vašingtonas ideju smēdes prot savērpt apvērsumus Dienvidamerikas valstīs, noenkurojot arī tur sev labvēlīgas valdības. Nav izslēgts, ka naftas dēļ tuvākajā nākotnē šī prakse tiks atkārtota.

Naftas spēles bijušajos Maskavas ietekmes reģionos

Kazahstāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna, Kirgīzija un Turkmenistāna, tieši tāpat kā Azerbaidžāna, ir politiskās pulvera mucas, kuras vada autoritāri līderi bez opozīcijas. Apspiesta un trūcīga tauta, kas trūkuma, spiesta, izmisumā vēršas pēc palīdzības pie Korāna, ir parastā shēma šajā reģionā. Neiztrūkstoša sastāvdaļa — islāmistu militārie grupējumi un narkomafija, kas izpletusi savu ietekmi visos sabiedrības slāņos. Taču tieši šis reģions interesē piecas pasaules lielākās industriālās valstis. Jo šeit ir nafta un gāze. Samazinoties resursiem citos planētas reģionos, pieaug interese tieši par šo zonu, un tas nozīmē, ka bruņotu un politisku konfliktu skaits šajā rajonā palielināsies.

Viens no detonētājiem, iespējams, būs islāms. Jau tagad notiek konflikti starp uiguriem, tadžikiem un citiem grupējumiem, kas Afganistānas konflikta laikā saņēma atbalstu no Taleban grupējumiem un Alkaidas spēkiem. Tāpēc šeit stacionēti ASV spēki, kas formāli “cīnās pret terorismu”, taču Pekina un Maskava pauž aizdomas, ka amerikāņi meklē pavisam ko citu. Gāzi un naftu. 1997. gadā ASV Ārlietu departaments iesniedza kongresā ziņojumu Caspian Region Energy Devolopment Report, kurā konstatēts, ka “reģions ap Kaspijas jūru ir no stratēģiskā, energo un drošības politiskā viedokļa svarīgs ASV”. Tiek uzsvērts, ka ASV ir jāinvestē naftas ieguvē ap Kaspijas jūru, “lai nodrošinātu Rietumu pasaules energoresursu drošību”. Līdzīgu nostāju pauda arī Bils Klintons, tiekoties ar Heidaru Alijevu Baltajā namā 1997. gada augustā. Taču šis reģions ir svarīgs arī Krievijai. Politiski un ekonomiski. Kā bufera zona pret potenciālo ienaidnieku Ķīnu, kā šķērslis NATO tālākai ietekmei, baidoties, lai arī šeit neizplatās oranžās revolūcijas un islāms. Čečenu grupējumi jau sen rīkojas arī šajā reģionā. Taču būtībā šajā zonā krustojas vairāku valstu intereses. Bez Krievijas un ASV naftas medībām te savu ietekmi politiski vēlas nostiprināt Ķīna (bremzējot uiguru atbrīvošanās centienus un bīstoties no tuvu esošajām NATO bāzēm). Ķīnai arī vajadzīga nafta un gāze šajā reģionā, tieši tāpat, kā uz to pretendē Pakistāna, Indija un Irāna.

Gaidāmie gāzes konflikti

Diemžēl naftas konfliktus papildina arī gāzes kaujas. Līdz šim skaļākā bijusi krievu un ukraiņu Jaungada gāzes kauja, kad vibrācijas no Maskavas bija sajūtamas pat Itālijā. Tagad Krievija gāzes dēļ spiež pie sienas Bulgāriju. Krievi paziņo, ka pacels gāzes cenas, bet bulgāri nav gatavi maksāt. Tieši tāpat kā Ukrainas gadījumā, arī bulgāri nav tikai gāzes patērētāji, bet nozīmīga gāzes tranzīta valsts uz Grieķiju un Turciju.

Patlaban Ķīna un Japāna cenšas atrisināt ieilgušo konfliktu, mēģinot vienoties, kurai valstij pieder naftas un gāzes krājumi jūrā. Cik zināms, notiek sarunas par kopīgu naftas un gāzes ieguvi. ASV un Rietumeiropas uzmanību saista arī Bolīvijas kreiso radikāļu lēmumi attiecībā uz gāzes krājumiem. Pirms vēlēšanām Evo Moraless solīja visas gāzes atradnes nacionalizēt. Šāds solis radīs sarežģījumus ar ASV un Rietumeiropas uzņēmumiem, kas jau strādā valstī.

Pagaidām nav zināms, vai Bolīvijas vadītājs turēs priekšvēlēšanu solījumus. Taču nav grūti paredzēt, ka celsies arī gāzes cenas un arī mēs par savu mājokļu siltumu maksāsim vairāk.

Tikmēr cīņa par to, kurš kontrolēs pasaules naftas un gāzes krājumus, turpinās. Tieši šī cīņa arī noteiks mieru vai postu, labklājību vai nestabilitāti.

Izņēmums nav arī Latvija, kuras piekrastē konstatēti nelieli, taču īpaši vērtīgas naftas krājumi. Amerikāņi ir klāt arī šeit. ASV Norvēģijas filiāle TGS Nopec neslēpj, ka līgums ar Latvijas Ekonomikas ministriju par iegulu izpēti ir jau noslēgts. Amoco gaida, kad beidzot atrisināsies Latvijas–Lietuvas robežu jautājums, lai liktu lietā jau 1996. gadā Latvijas izsniegto licenci.

Briesmas pavisam drīz var trīskāršoties, jo litrs benzīna drīz maksās trīs reizes vairāk nekā litrs govs piena. Tas nozīmē, ka mums pārējiem nopietni jāpadomā ne tikai par to, vai ir vērts pirkt benzīnu, bet arī — vai ir jēga turpināt dzīvot sabiedrībā, kuras industrializācijas eksistenci nodrošina melnais zelts un politiskā šantāža.

Sandra Veinberga, Republika.lv

2006. g. 28. aprīlī.

XXX

Kāpēc laimīgākā tauta pasaulē sāka zīmēt karikatūras? Sandra Veinberga, Republika.lv 2006. g. 27. martā.

Dāņu Jyllands Posten septembra karikatūras turpina saviļņot. Musulmaņu valstīs nerimstas protesti, taču neapsīkst arī Dānijas ārlietu departamenta PR aktivitātes, aicinot uz draudzīgām sarunām islāma pasaules ietekmīgākās personas. Taču rati nekust no vietas. Dāņi paliek pie sava, un Muhameda piekritēji ierokas dziļāk savu argumentu ierakumos. Ieguvēji ir jau citi spēki — ekstrēmie politiskie grupējumi. Skandināvijā un Tuvajos Austrumos.

Reliģijas un politiskās varas bīstamais tuvums

Ticības un politiskās varas sasaiste Eiropas vēsturē nav gaišs posms. 16. un 17. gadsimta Eiropa bija reliģiozu kauju plosīts kontinents, kurā siroja fanātisms, ķeceru ugunskuri un ticību kari troņa un varas dēļ. Tolaik kā nomierinošs kontrasts vīdēja Turcija. Ticības respekta oāze, kas musulmaņu ēnā atļāva eksistēt gan kristiešiem, gan jūdiem.

Turpretī Francija tolaik vairāk atgādināja mūsdienu Libānu. Centrālā vara bija novājināta, provincēs siroja militāri grupējumi ar reliģiju kaujas karoga vietā. Eiropas reliģisko karu saraksts ir garš un asiņains. Francija nebija izņēmums. Mēģinājumi cīnīties par iecietību beidzās skumji. Franču diplomāts Guillaume Postel 1560. gadā uzdrošinājās pacelt balsi De la republique des turcs, taču viņu apcietināja kā ķeceri. Džordāno Bruno (Giordano Bruno) sadedzināja kā ķeceri 1560. gadā, un Galilejo Galilejs bija spiests noliegt, ka zeme griežas ap sauli. “Īstenās ticības piekopšana un uzraudzība bija autoritāro varu svarīgākā sabiedrības pārvaldes svira,” savā disertācijā konstatē Deivids Nešs (David Nesh) Oksfordas Brookes universitātes pētnieks, analizējot Eiropas ķeceru un sekularizācijas vēsturi. Viduslaikos sodi par ķecerību bijuši vieglāki, bet reformācijas laikā — aizvien smagāki. Tolaik ķeceru tiesas no baznīcas pārvietojas uz valsts tiesu, un sodi kļuva vēl bargāki. Īpaši smagas prāvas norisinājās laikā no 1650. līdz 1720. gadam, kad arī Zviedrijā, piemēram, ar nāves sodu tika notiesāti divi zviedru jūrnieki, kas dzērumā bija dziedājuši nepareizi kādu baznīcas dziesmu. “Jēzus ir manā sirdī” vietā viņi izmantoja vārdus “karogs ir manā sirdī’. Šāda izdarīšanās skaitījās “bīstama karalistes mieram un pārticībai”, un tāpēc ripoja galvas arī zviedriem.

Taču izteikšanās brīvības idejas vairs nebija apklusināmas ar draudiem, cietumiem un iebaidīšanu. Voltērs bija pirmais, taču samaksāja par savu brīvdomību ar cietumu un izsūtījumu.

Zviedrijā tiesāja Augustu Strindbergu, kurš 1884. gadā bija pieķerts ķecerībā, jo savā novelē bija paudis ironiju par svēto vakarēdienu. Vēstures rats griezās uz priekšu, taču sodi par ķecerību vēl piemēroti arī pagājušajā gadsimta Eiropā. Gandrīz līdz mūsdienām.

Tagad vairākums šo paragrāfu mitinās papīrgrozā vai arhīvu plauktos. Taču tas nenozīmē, ka Eiropas likums neierobežo aizvainojumus, kūdīšanu vai rīdīšanu pret etniskām minoritātēm, nācijām, rasēm vai ticības piekritēju grupām. Piemēram, Lielbritānijā pēdējo reizi ķecerības likums tika izmantots 1992. gadā, nosūtot uz cietumu kādu cilvēku, kas bija salīdzinājis Jēzu ar cirka klaunu. 1985. gadā Austrijas iestādēm katoļu baznīca pieprasīja pārtraukt filmas Das Liebeskonzil demonstrēšanu, jo Dievs tajā esot traktēts, kā “senils, impotents idiots”. 1994. gada Eiropas tiesa akceptēja šo lēmumu, jo šāda rīcība ir novērsusi procesu, kura laikā “cilvēki varēja izjust pazemojumu par uzbrukumu savai ticībai nemotivētā un aizvainojošā veidā”. Tāpēc musulmaņu satraukums par dāņu karikatūrām nav nekas unikāli sens — eiropiešu aizmirsts ķecerības sodu atavisms. Brīvais vārds mūsu vecajā kontinentā nav sena parādība. Tas ir salīdzinoši jauns, taču būtisks pavērsiens demokrātijas attīstībā un garantē ne tikai tiesības, bet arī uzkrauj pienākumus.

Hamleta karalistē laimīgie zīmē neglīti

Eiropas ķeceru sodīšanas garā vēsture nepārsteidz. Tās ēnā īpaši neizceļas arī salīdzinoši jaunākas reliģijas — musulmaņu — aizvainojums dāņu karikatūru dēļ. Taču kāpēc skandalozās karikatūras uzdrošinājās zīmēt un publicēt dāņi — pēc 2004. gada aptaujām, pati laimīgākā tauta pasaulē? Pēdējo divu mēnešu laikā neskaitāmas publikācijas un semināri mēģina noskaidrot, kāpēc tieši laimīgie dāņi 30. septembrī publicēja aizskarošās publikācijas, kuru dēļ 26. janvārī sākās Arlas izstrādājumu boikots, 29. janvārī sākas skandināvu karogu dedzināšana, 4. februārī tiek aizdedzinātas Dānijas un Norvēģijas vēstniecības Damaskā, 5. februārī deg Dānijas vēstniecība Beirūtā, 6. februārī ar akmeņiem un spridzekļiem tiek izdemolēta Dānijas vēstniecība Teherānā. Ziemeļvalstis izdara savus secinājumus, un, lai gan publiski tiek deklarēts, ka “dāņu lieta ir arī mūsējā”, tie nav viendabīgi.

Uzdrošināšanos uzbrukt pārspēkam izskaidro dažādi apstākļi, tostarp “mazās, aizstāvībai gatavas nācijas” sindroms. Islamafobiskās un ksenofobiskās Dāņu tautas partijas nākšana pie varas iezīmē nevis veritablu (veritable — franču valodā — patiess) kultūras revolūciju, bet gan nacionālās pašapziņas krīzi globalizācijas priekšā. Politiskie vadītāji šajā pārrāvuma brīdī izvēlējās populismu kā ērtāko ceļu. Rasmusenu ieskaitot. Pārtikušie dāņi, tieši tāpat kā pārējie pēckara luksusā dzīvojušie rietumeiropieši un ziemeļamerikāņi, patlaban atrodas mentālā gruvešu valstībā, taču neviens atklāti nerunā par nākotni un par cerīgām iespējām. Tā vietā tiek meklēts vainīgais, un arī šoreiz pie vainas izrādās ienācēji jeb ārzemnieki.

Tiktāl dāņi reaģē līdzīgi britiem, frančiem vai zviedriem, taču ir arī pastiprinošie faktori. Proti, dāņu demokrātija nedzimst līdz ar 1849. gada 5. jūnija deklarāciju. Tā piedzimst 15 gadus vēlāk, 18. aprīļa kaujās ar prūšiem, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jākonstatē, ka karaliste iegūst nacionālas valsts statusu, pateicoties tieši kaujām ar vāciešiem un visiem pārējiem, kas “nav tādi kā mēs”.

Līdzīgi latviešiem dāņu neatkarības alkas ir saistītas ar kategorisku nostāšanos pret lielvarām un lielvalstīm, un tieši šī konsekventā mazas tautas uzdrošināšanās, iespējams, izskaidro azartu provocēt un izaicināt. Vācieši dāņu izpratnē ir tieši tas, kas dāņi nav un nebūs. Viņi ir autoritāri, turpretī dāņi smejas par lielvaras augstprātību, viņi ir bara cilvēki, taču dāņi ir individuālisti, vācieši domā abstrakti, bet dāņi ar sirdi utt. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, un tajā būtu diezgan daudz no tā, ko latvieši domā, piemēram, par krieviem. Mēs sevi uzskatām par labākiem, un emocionālu argumentu mums šim nolūkam ir daudz.

Pašsaglabāšanās instinkts, mazas tautas bailes no svešajiem, kas var nākt un sadragāt identitātes ilūziju, ir būtisks Jyllnads Posten karikatūru izskaidrojums. “Diez vai 180 000 musulmaņu var radīt tos pašus draudus, kurus izjuta no vairākiem miljoniem vāciešu, kas bija gatavi, ar mums apskaujoties, izspiest no mums visas neatkarīgās nācijas paliekas,” šaubās Karstens Jensens. Taču ērtāk ir nedzirdēt atbildi un turēties pie vecajiem stabilitātes balstiem, citādi no kāju apakšas tiks izsperts fundaments — mīļotā neiroze ar nosaukumu — hroniskā nevainība. Tāpēc dāņi dzīvo tālāk sava melanholiskajā perfekcionismā ar gigantisku, pat kolosālu iekšējās agresijas gatavību. Paši neapzinoties, ka provinces avīzes zīmējumi ir izprovocējuši masas Austrumos gigantiskiem sašutuma izvirdumiem. Lai gan laimīgo dāņu zīmējumi būtībā ir tikai pēdējais sērkociņš pulvera mucā, kuras degli jau sen iekvēlinājušas bijušās koloniālās lielvaras. Nezināšana neatbrīvo no atbildības. Dāņiem to ir izdevīgāk nedzirdēt, jo apzināts dzirdes tūkums reizēm attiecību kārtošanā palīdz labāk nekā nervu zāles vai nauda.

Krusta karš vai vārda brīvības principi

Pēc holandiešu režisora Teo van Goga noslepkavošanas daudzi bija pārsteigti par musulmaņu fundamentālistu gatavību atbalstīt režisora slepkavu. “Tava filma atmaskoja musulmaņu ikdienu un ciešanas. Tu atdevi savu talantu mūsu problēmai, un šī rīcība ir liela augstsirdība no Tavas puses. Mēs brīdinājām, ka Tu uzņemies risku. Taču tu teici, ka izteikšanās brīvība ir augstāka par aprēķinu. Tu biji gatavs mirt, taču neļaut sevi apklusināt. Mums neienāca prātā, ka tas patiešām notiks,” toreiz atvadu vēstulē britu avīzei rakstīja Aijana Hirsī Alī. “Ļoti maz cilvēku ir gatavi atklāti runāt par spriedzi starp izteikšanās brīvības principu un fanātiskā slepkavas ticību Korānam un pravietim Muhamedam.” Teo van Gogu nogalināja musulmaņu fundamentālists un savu nodarījumu nenožēloja.

Taču musulmaņi noliedz, ka konflikta pamatā būtu ticību kari. “Konflikts starp Eiropu un musulmaņu pasauli radies jau sen un sakņojas koloniālajā vēsturē, ar apspiestību, rasismu un ekspluatāciju. Tieši kolonizatori bija tie, kas izveidoja plaisu starp mums un jums,” uzsver Upsalas universitātes Multietnisko pētījumu centra profesors Masomuds Kamali. Pēc viņa domām, rasisms ir ne tikai eiropiešu “tumšās pagātnes traips”, bet arī būtiska šodienas varas un institūcijas struktūras sastāvdaļa. Islāms un musulmaņi esot ieņēmuši agrāk vajāto ebreju vietu.

Lielbritānijas un Francijas attieksme pret Osmaņu impēriju, gatavību iznīcināt austrumu demokrātijas savu interešu labā, 1907. gada Irānas pārdalīšana starp Lielbritāniju un Krieviju, britu iniciatīvas Turcijas saskaldīšanas procesā, nodalot Irāku un dažas citas naftas provinces un izraisot sekojošos etniskos konfliktus utt. Vinstona Čērčila vaina irākiešu atbrīvošanās cīņas sagrāvē, kad ar viņa pavēli tika bombardēta pretošanās kustību reģionu sacelšanās un Irāka iekļauta britu protektorātā, Ēģiptes iekļaušana britu protektorātā, Sīrijas – Francijas protektorātā, Suecas kanāla okupācija, sankcijas… Saraksts ir garš. Pievienojot ideoloģiskos argumentus, t. i., cīņu pret komunismu šajā reģionā, nevar nebeigt brīnīties par ASV gatavību atbalstīt talibanus, vajadzīgā brīdī traktējot arī Sadamu Huseinu par “mūsu sabiedroto”.

Iedziļinoties Tuvo Austrumu traģēdijās, secinājumi dzimst paši no sevis. Tāpēc, piemēram, Latvijas līdzdalība Irākas karā (arī šajā kontekstā) izskatās pēc netālredzīga soļa, pirmo reizi vēsturē uzstājoties kara agresora lomā un uzņemoties citu valstu izraisīto konfliktu nastu.

Muhameda karikatūru jautājums nav tikai konflikts starp divām pasaulēm. Starp Tuvo Austrumu politiskās varas fundamentālismu un skandināvu sekularizāciju. Laimīgākās Eiropas tautas karikatūristi uzvedas tieši tāpat kā Ariels Šarons 2000. gada 1. septembrī, maršējot augšup pa Jeruzalemes mošeju rajonu un izraisot otro intifadu. Provocējot un cerot izsprukt no soda.

Žurnālistu narcisisms

“Mums, žurnālistiem, piemīt fenomenāla spēja pārspīlēt savus nopelnus un tieksme redzēt sevi labākā gaismā. Tāpēc daudzi, īpaši tie, kas strādā televīzijā, sāk justies kā zvaigznes, kuru patiesību neviens nedrīkst apstrīdēt,” spriež zviedru Dagens Nyheter redaktors Jans Vifstrands, norādot, ka liela daļa žurnālistu patlaban vairs nav sava darba entuziasti un profesijas noteikumu pārvaldītāji, bet gan ambiciozi cilvēki, “kuru vienīgais mērķis ir maksimāli efektīgi eksponēt pašiem sevi, lai iegūtu slavu, statusu un lielāku algu”. Ejot pāri morāles sliekšņiem. Bez bremzēm un paškritikas. Mēģinot maskēt savu narcisismu ar komerciālismu vai “sabiedrības interešu aizstāvību”. Ķecerību ieskaitot, kas ceļ popularitāti, taču izmaksā pārāk dārgi, lai izrādītos rentabls pasākums.

Vienkāršotu skandālu ražotāji spēj rosināt ne tikai iekšpolitiskus, bet (kā tagad izrādās) arī ārpolitiskus nemierus. Dāņu provinces avīzes ambiciozā uzdrīkstēšanās balansē uz robežas starp vārda brīvību un publicista morālo atbildību. Provokācija aizdedzināja konfliktu, kas liesmo joprojām, panākot politisko spēku pārbīdi vecā kontinenta politikas gaiteņos.

Pagaidām liesmu iespaidā sildās ekstrēmās partijas Austrumos un Rietumos. Pasaule ir kļuvusi nedaudz nedrošāka nekā agrāk.

Sandra Veinberga, Republika.lv

2006. g. 27. martā.

XXX