Ap 40% vāciešu šobrīd vēlas kancleres Angelas Merkeles atkāpšanos no amata

Angela Merkele, TT

Angela Merkele, TT

Vējš no Anglijas šovakar brāžas ne tikai pāri Eiropas centram, bet arī svilpo cauri politikai. Sašūpojot pat visstabilākos politiskās varas krēslus. Jaunākie sabiedriskās domas mērījumi Vācijā pierāda, ka teju katrs otrais vācietis nevar piedot Merkelei viņas realizēto bēgļu politiku.

Viss sākās vasarā. Kā pasakā.

Kanclere Merkele spontāni un strauji paziņoja pasaulei, ka Ungārijā ”iesprūdušie” bēgļi ir laipni gaidīti Vācijā. Viņiem negaidīti tika piemērota izņēmuma situācija un cieši noslēgtā, pārtikusī Rietumpasaule pēkšņi atvēra durvis ikvienam, kas vēlējās tajā ienākt un palikt. Bagātā Vācija pēkšņi bija vaļā! Skaists žests, taču savā striktajā būtībā tas bija pretrunā ES faktiskajiem noteikumiem.

Toreiz Vācijas kanclere aizstāvēja savu rīcību ļoti privāti: ”Ja man tagad kādam jāatvainojas par savu laipnību, tad šī vairs nav mana zeme un valsts” – viņa teica, nodūra acis un daļa pasaules uzreiz kaislīgi aplaudēja.

Taču kaimiņi un partijas biedri par šo žestu nebija sajūsmā. CSU Bavārijā (kristīgo partijas labējais flangs), īpaši Horsts Sēhofers uzreiz neskopojās ar kritiku un nav kanclerei piedevis ”atvērto durvju politiku” līdz šodienai, nenogurstot pieprasīt viņas demisiju. Pat vēl vairāk – draudot iesūdzēt Merkeli tiesā par to, ka viņa nav nosargājusi Vācijas valsts robežas.

Taču smagākais trieciens, šķiet, ir Focus piektdienas aptaujas rezultāti: 39,9% no 2.047 aptaujātajiem vāciešiem uzskata, ka kanclerei ir jāatkāpjas savas bēgļu politikas dēļ. Pēc viņu domām ”vācu laipnība” ārzemēs tika uztverta nevis kā humāns žests, bet gan kā zīmē, ka Vācija ir gatava uzņemt lielu migrantu skaitu, piedāvājot visiem labāku dzīvi nekā viņu mītnes zemēs. Rezultātā 2015. gadā Vācijā ieceļoja viens miljons bēgļu. Sākumā bija dziesmas un ziedojumi, bet pēc tam – nesapratne un nevēlēšanās absorbēt pārāk lielo kumosu, kas bija iesprūdis vācu labklājības rīklē. Izskatās, ka tik lielam ciemiņu vilnim Merkeles valsts nebija sagatavojusies. Automātiski sacēlās vāciešu neiecietība pret ieceļotājiem un kāpa labēji populistisko partiju (AFD) reitingi.

Pagaidām Angela Merkele paliek amatā, jo no viņas partijas tikai 1/4 izturas pret pērnā gada bēgļu politiku skeptiski un apmēram 52% vāciešu saglabā iecietību savai līderei. Taču kanclere ir sākusi dzīvot politiskajā caurvējā. Tas ir fakts. Patiešām žēl, ka tā notiek, jo sievietēm politikā nekad neklājas viegli. Merkeles karjera ir apbrīnas vērta tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tagad austrumvācu mācītāja meitai, mērķtiecīgajai zinātniecei un apbrīnojami talantīgajai politiķei ir pienācis krīzes brīdis. Viņai pārmet bēgļu politikas kļūdas, centienus pārvērst CDU par sociāldemokrātiem (reakcija pēc Fukušimas avārijas, ideja slēgt visas vācu AES).

Nav zināms, vai viņa noturēsies savā krēslā. Pietiekami ilgi un droši – tā kā tas bija līdz šim. Martā vācieši dosies pie vēlēšanu urnām Štutgartes un Maincas reģionos. Cerams, ka vēlētāji viņai piedos un CDU savu ietekmi saglabās. Taču zvaigznēs rakstīts tas nav un AFD prognozētie 13% var pārrvērsties par pirmo sniega piku, kas ripojot uz leju spēj izraisīt lavīnu.

Cerams, ka tā nebūs.

Cerams.

Eiropas Parlaments aicina ”uz paklāja” Dāniju. Bēgļu dēļ

Brisele izsaukusi dāņu valdības ministrus (viņu realizētās bēgļu politikas dēļ). Veselus divus ministrus (!) iztaujās Briselē rīt no rīta. Pērienu nāksies saņemt ārlietu resora vadītājam Kristianam Jensenam un Migrācijas ministrei Ingerai Stojbergai.

Pilsoņu brīvības un tiesību komisija jūtas satraukta. Folketings otrdien grasās pieņemt jaunu likumu, kas turpinās ierobežot ārzemnieku tiesības Dānijā.

Turpmāk varēs: 1) konfiscēt bēgļu īpašumu (dārglietas, naudu) kā samaksu par uzturēšanos Dānijā; 2) ģimenes apvienošana bēgļiem Dānijā nebūs iespējama ātrāk kā pēc trim gadiem. Pret šiem priekšlikumiem iebilst Brisele, UNHCR un ANO cilvēktiesību komiteja.

Pašiem dāņiem šķiet, ka viņi ir nesaprasti. Ārlietu ministrs uzskata, ka vainīgie ir Dānijas eiroparlamentārieši, kuri kūda ārzemniekus pret Dāniju. Viņiem būtu jāaizstāv sava valsts. Tā domā ministrs. Pretējās domās ir Dānijas eiroparlamentārieši.

-Mēs šo putru neesam ievārījuši, mēs neesam radījuši pamatu gigantiskām rubrikām starptautiskajā presē. To savārījusi mūsu valdība pati, – uzskata Mortens Helvigs, Die Radikale pārstāvis Eiroparlamentā. Līdzīgās domās ir arī Margarete Aukena no Sociālistu Tautas partijas, kas ir pārliecināta, ka valdība aģitējot pret ieceļošanu Dānijā, pati sev sabojājusi dzīvi.

Dānijas ārlietu ministrs jau septembrī aktīvi uzstājās pret zviedru labvēlīgo bēgļu politiku, uzsverot Facebook, ka ”ir laimīgs, ka nedzīvo Zviedrijā”. Tam sekoja mediju vētra abās valstīs un rezultāta šiem “kautiņiem” pagaidām nav.

Protams, ka situācija nav viennozīmīga. Bēgļu plūsmas apturēšanai Eiropas Savienībai nepietiek spēka un nav pat spēju tikt ar šo problēmu galā.

Dānija vienmēr atšķīrusies ar ļoti radikālām reakcijām imigrantu uzņemšanā. Tā tas bija bēgļu plūsmas laikā otrā pasaules kara laikā. Tāpat tas ir arī tagad. Taču Briseles ”uzrukšana” dāņiem šobrīd neliekas loģisks un vajadzīgs pasākums, jo problēma šādi netiek atrisināta un vairāk izskatās pēc operetes pozas nevis pārdomāta politiska soļa.

Vai mēs atbalstām vai iebilstam? Kā ir ar mums?

Zviedri pieprasa, lai ES akceptē karalistes robežkontroles pagarināšanu vēl uz 18 mēnešiem.

Skärmavbild 2016-01-24 kl. 19.19.27

Vācijā jau reģistrēts viens miljons patvēruma meklētāju un tieši vāciešu reakcija laikam būs noteicošā šajā jomā. Kancleres Merkeles plāns A par to, ka visām dalībvalstīm draudzīgi jāsadala bēgļi savā starpā – nedarbojas. Viņa atsakās piekrist arī Austrijas prasībai par “griestu ieviešanu”. Partijas kolēģe Julia Kloknere (CDU) šobrīd piedāvā plānu A2, kas mazliet atgādina “griestu loģiku”, taču (kā norāda Der Spiegel) to nedrīkst saukt par plānu B. Tas būšot pārāk radikāli.

Taču, kā jau tas politikā pieņemts – spēle notiek aizkulisēs. Tajās var redzēt, ka Vācija faktiski jau ir ieviesusi robežkontroles uz Austrijas robežas. Kontrolētājiem vajag algas un valsts kasi tas apgrūtinās vēl par + 10 miljardiem eiro gadā.

Pagaidām valstis spējušas vienoties vienīgi robežu kontroles jautājumā. Tas nozīmē, ka nāksies “modificēt Šengenas vienošanos” un panākt, ka Grieķija tiek izstumta no zonas, jo palaidusi vaļā savas robežas visiem vējiem.

Nesen 29.11. ES un Turcija noslēdza vienošanos, ka Turcija uzraudzīs/apsargās ūnijas robežas no bēgļiem par samaksu 3 miljardu eiro apmērā. Tiktāl viss OK, bet kurš sāks pirmais?  Vai ES vispirms samaksās “uz priekšu”, jeb turki pirmie sāks samazināt bēgļu straumi un tikai pēc tam eiropieši par to samaksās? Itālija un Grieķija negrasās maksāt.

Kā vajadzētu rīkoties tālāk? 

 

Ķelnes uzbrukumu kopsaucējs nav ticība vai tautība, bet gan dzimums

Skärmavbild 2016-01-10 kl. 17.39.19”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.

Kurš šo nejēdzību organizēja? Vai tiešām paši patvēruma meklētāji, t.i., tie, kas vēlas palikt uz dzīvot Eiropā, paši sev raktu šādu bedri? Kāpēc bēgļiem vajadzētu nikni noskaņot pret sevi Eiropas publisko domu grābstoties, pazemojot un izvarojot savas mītnes zemes sievietes?

Kādā latviešu interneta saitā bija rakstīts, ka ziemeļafrikāņu bēgļi šādi ventilējot savas seksuālās alkas, kurām neesot piepildījuma. Tātad tiek atdzīvināta vecā pasaka par ”vīrieti dzīvnieku”, kas grābj un izvaro visus, kurus var izvarot. Kur nu vēl ”vīrietis – hiperaktīvais dzīvnieks – seksatlēts” no orienta. Izklausās ticami? Nē neizklausās viss.

Manuprāt aina nav tik viennozīmīga, kā ziņo Latvijas un Krievijas mediji (jau atkal redzam šeit putinistu propagandas āža kāju arī mūsu ēterā, diemžēl).

Vai nav tā, ka vecgada naktī organizētie bandīti nav 100% bēgļi, bet gan ”tādi, kas par bēgļiem izliekas”? Rezultātā – gavilē krievu putinistu mediji. Viņiem ”musulmāņu izvarotāji Eiropā” ir medus maize. Arī labējiem ekstrēmistiem šie notikumi ir kā sviests uz karstas pankūkas: jau sestdien Pegida sarīkoja demonstrācijas, lai magnetizētu vāciešu homofobiju jeb nepatiku pret iebraucējiem, ārzemniekiem zem ”nelietīgo patvēruma meklētāju” zīmes. Pie viena noderēja arī sabiedrības nepatika pret kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku. Kaujas karogu vicina arī mūsu vietējie ”lepenisti” un ”putinisti”.

Pērnā gada laikā Vācija ir uzņēmusi 1,1, miljonu bēgļu. Neraugoties uz to, ka Vācijas un Zviedrijas valdības ik pa brīdim medijos informē sabiedrību ar tekstiem: ”pagaidām tiekam galā” vai ”viss būs labi”, fakti liecina par pieaugošu publiskās domas nepatiku masveida imigrācijas viļņa virzienā. Rezultātā Merkele tagad ir gatava mainīt savu nostāju un izstrādāt jaunu likumdošanu, kura paredz straujāku patvēruma meklētāju izraidīšanu no Vācijas, ja cilvēks veicis noziegumu vai uzturas valstī nelegāli.

Ķelnes notikumi ir sašūpojuši pasauli. Sašutums par to, kā tika ”apstrādātas” sievietes un meitenes stacijas laukumā Jaungada naktī ir pamatots. Nodarījums nav piedodams un pāri darītājiem ir jāsaņem sods. Taču paraudzīsimies uz notikušo nedaudz plašāk: sieviešu loma ir determinēta mūsu mūžīgi patriarhālajā sabiedrībā, kurā meitenēm jau sen piešķirta sekundāra loma. Viņas ir tikai vīrieša servisa institūcijas, kurām jāzina sava vieta pie plīts+ baznīcā un bērnu istabā un nav jāmaisās vīru un kungu runās un darīšanās. Ja kāda no mums uzdrošinās nepakļauties, tad Latvijas Tieslietu ministrija izstrādā pat pamācošas brošūras uz papīra un internetā, lai noliktu sievieti pie vietas.

Paradoksāli, ka pat XXI. gadsimtā, joprojām dzīvas ir dogmas par to, ka ”vīrietis ir virīlais, mūžīgais mednieks” un ”sieviete – vārgā, pakļāvīgā, padevīgā būtne”, kas neko nevar, nespēj un “sapņo tikai par savu princi” un “nākamā bērna tēvu”.

Tāpēc uzlikt roku uz kolēģes ceļgala sapulces laikā jau nav nekas šausmīgs kārtīgam džekam arī Latvijā, vai ne? Priekšnieka regulārie glāsti uz darbinieces pleciem vai ciešā apkampšanās ar slapjo buču taču arī ’”nav nekas slikts vai ne”? Sievietei tādas lietas ir jāiztur un jāuztver drīzāk kā apbalvojums nevis pazemojums arī Rīgā! Vai ne?

Brīdī, kad manāmi iedzēris priekšnieks balles laikā, cieši sagrābj mani aiz pleciem un velk augšā uz otro stāvu, kur viņš iecerējis mani cienāt ar vīnu, man neesot jāapvainojās… Par izvarošanām nerunāsim … lielākā daļa izvarošanas upuru cenšas par notikušo nevienam nestāstīt, jo arī mūsu sabiedrībā pastāv viedoklis, ka sieviete pati pie visa vainīga, jo ar savu izskatu ir izprovocējusi mednieku. Viņai taču – svārki bija par īsu! Kā redzat – seksuālie pazemojumi eksistē arī mūsu sabiedrībā. Tie ir norma. Kāpēc mēs brīnāmies par to, ka musulmaņu tēviņi nolēmj parādīt savu nepatiku pret Eiropu ar veco un pārbaudīto mehānismu – seksuāli pazemojot “viņu” sievietes? Eiropiešu veči taču ar prieku darītu to pašu?

Vai varam vienreiz sākt atklāti runāt par šo tēmu? Ja Ķelnes notikumi to ir iekustinājuši, tad paldies viņiem par to. Es tomēr gribu arī Latvijā (pēc kārtējās komandējuma dienas) aiziet uz viesnīcas restorānu un paēst vakariņas viena pati. Bez organizētiem pavadoņiem. Mierīgi ar cieņu. Tā, lai pie blakus galdiņiem sēdošie veči manu vientulību neuztvertu kā aicinājumu ”piesist man kanti”. Tā, lai mani liktu mieru, jo es esmu cilvēks (nevis tikai sieviete) pēc darba dienas.

Lai viena pati sieviete krogā, bārā vai deju zālē nenozīmētu latviešu vīriešu smadzenēs – ”oj, viņa grib!”, ”oj, viņa uzprasās!”, bet gan 100% klusumu un cieņu pret mani kā cilvēku. Pret cilvēku, kas var iet kur grib un darīt ko grib tāpat kā visi pārējie un tāpēc tikt respektēts.

Musulmāņu vīriešiem pasaule ir uzkrītoši sadalīta: vīriem pieder visa pasaules telpa, bet sievietēm – ierobežots aizgalds, kas aizklāts ar lupatām. Sievietes šajā loģikā nav cilvēki, bet mājdzīvnieki, kas labāk vai sliktāk dresēti apmierina priviliģētā dzimuma vajadzības. Ja sieviešdzīvnieks izraujas un neklausa, tad sods (galvenokārt) mēdz būt seksuāli pazemojumi.

Man ir nācies noskatīties, kā svešs vīrietis paliek nikns, ja es nevēlos ar viņu sarunāties uz ielas un draud nodzēst savu cigareti uz manas rokas. Nikni skatieni kā pļaukas pavadīja mani kā sievieti Tuvējo austrumu valstīs brīdī, kad es (ejot pa ielu) nevēlējos apklāt savus garos matus un seju ar tumšbrūnu kapuci. Katrs otrais taksometra šoferis Kualalumpurā nenogura paziņot, ka ir gatavs ar mani precēties, lai gan es viņiem šādu priekšlikumu netiku izteikusi. Biju tur komandējumā un braucu viena pati, bet sievietes tā nedrīkst darīt. Pat Latvijas Tieslietu ministrija turpina izplatīt murgus par dzimumu attiecībām, ierādot arī latviešu sievietei mājdzīvnieka statusu modernajā laikā Latvijā. Ko nu vēl brīnīties par Ķelnes birģermeisteres Henrietes Rekeres murgiem, kurus viņa izplatīja pēc traģiskās Jaungada nakts un piedāvāja ieviest vācu sievietēm ”pieklājīgas uzvešanās kodu”, lai neizaicinātu ārzemju vīriešus sevi izvarot vai apgrābstīt.

Viņi neakceptē, ka mums ir kopīga skatuve un vienota pasaules telpa, kurā mēs visi uzturamies vienlaicīgi un nav godīgi sievietes ierobežot. Vai mūsu vīrieši to akceptē?

“Panikas telpa” un mirstošie mediji

 

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Charlie Hebdo ir preses brīvības simbols visā pasaulē. Ikvienam no mums bija un ir svarīgi, lai šis skandalozais izdevums turpina iznāk. Pretējā gadījumā uzvarētāji būtu bijuši teroristi, fundamentālisti un visi tie, kas arī tepat pie mums Latvijā, cenšas pagriezt  laika vektoru atpakaļ – totalitārisma politiskās sistēmas virzienā. Ungārijas un Polijas (pēdējā mēneša) politiskās attīstības tendences to pierāda un rada bažas, ka arī pašmāju “putinisti” var mēģināt pagriezt mūsu vēsturi absurdistānas virzienā. Bez automātiskajiem ieročiem, taču tik pat fundamentali.

Pavisam drīz būs pagājis gads kopš asiņainā atentāta Charlie Hebdo redakcijā. Kas tur notiek pašlaik?

Sāksim no sākuma.

Viss sākas ar to, ka pērn, trešdienā, 7. janvārī divi brāļi Chérif un Saïd Kouach maldījās pa ēku Parīzē ar adresi 6 Rue Nicolas-Appert. Abi meklēja Charlie Hebdo redakciju, bet nevarēja to atrast. Līdz beidzot viņiem izdodevās noskaidrot pareizo telpu. Ar automātiskajiem ieročiem rokās brāļi pāris minūtēs paguva nošaut galveno redaktori Stéphane Charbonnier , vadošos karikatūristus: Jean Cabut, Bernard Verlhac, Georges Wolinski un Philippe Honoré, apskatniekus Bernard Maris un Elsa Cayat, kā arī korektoru Mustapha Ourrad.

Atentāta rezultātā gāja bijā 12 cilvēki, 11 tika ievainoti.

Viss notika “Allāha vārdā”, ar cerību, ka uzbrukuma rezultātā satīras žurnāla redakcija tiks slēgta.

Taču tā nenotiek. Redakciju neviens neslēdz, jo notiek pretējais: žurnāls kļūst populārāks nekā jebkad agrāk. Ielās iziet simtiem cilvēku solidaritātes demonstrācijās.

Kolēģi atbalsta žurnāla sagrauto redakciju praktiski, garīgi un lietišķi. Piemēram, dienas avīze Libération uz sešiem mēnešiem aizdod savas telpas, bet Le Monde – datorus, lai darbs satīras žurnāla redakcijā neaprautos.

Nākamais Charlie Hebdo numurs tiek publicēts 14. janvārī un sasniedz metienu 8 miljoni eksemplāru (agrāko 30 000 vietā). Uz vāka redzams raudošs pravietis Muhameds ar uzrakstu ” Je suis Charlie”, zem rubrikas ” Viss tiek piedots”.

Žurnāls, kura ekonomiskā situācija ilgstoši bija nestabila, pēkšņi saņēma no Francijas valsts un privātiem dāvinātājiem atbalstu 4 – 6 miljonu eiro apmērā un izslējās.

Tiktāl notikušais atgādina veiksmes stāstu. Taču pateicoties naudas injekcijām notika negaidītais – žurnāls sāka stagnēt.

Bertrand Guay / TT

Bertrand Guay / TT

Nebija jāgaida ilgi, lai bijušie atbalstītāji sāktu iemīļotajam franču satīras žurnālam pārmest rasismu (Teju Coles, ”Unmournable bodies”, The New Yorker), PEN kluba balvas piešķiršanas brīdī, to sāka boikotēt seši aktīvie kluba biedri. Daudzi no mums sarauca pieri brīdī, kad Charlie Hebdo publicēja karikatūru, kas atgādināja noslīkušo, trīs gadus veco bēgļu puisēnu Vidusjūrā. Kas īsti ar viņiem notika sagrautajā redakcijā? Apjukums, pārprasta satīras izpausme vai vienkārši talantīgu cilvēku trūkums “pie kloķiem”?

Izskatās, ka šīs izpausmes bija tikai pirmās vēja brāzmas lielākām jukām. Jau pavasarī franču presē noplūda informācija par iekšējiem konfliktiem satīras žurnāla redakcijā. Intervijā žurnālam Vice viens no spēcīgākajiem karikatūristiem Renald Luzier uzsvēra, ka “ visa šī nauda, ko mēs saņēmām bija absurda. Tāpat lasītāji. Arī atbalsts ir ģeniāls, bet vienlaikus absurds. Nezinu, kā mēs tiksim ārā no šīs absurdā staignāja”.

Pēc tam “Luc” pameta darbu žurnālā, taču publiski savus atkāpšanās iemeslus nekomentēja. Kā jau tas pieņemts smalkās sabiedrībās – labāk klusēt, nekā runāt.

Kā kolēģi jūtas?

Visi Charlie Hebdo līdzstrādnieki joprojām dzīvo 100% policijas apsardzē līdz pat šodienai un nav izslēgts, ka šāds dzīves stils, viņiem būs vēl ilgi un ilgstoši. Redakcijas adrese Parīzē ir slepena un tajā izveidota arī “panikas telpa”, kurp redakcijas darbiniekiem jābēg, ja pēkšņi notiek nākamais atentāts.

Būt par izteikšanās un preses brīvības karognesēju nav viegli.

Kam īsti pieder šis izdevums?

Mediju īpašnieku tēma arī Latvijā ir daudzu “ekspertu” jājamzirdziņš, lai gan no mana viedokļa šim jautājumam nav tik liela nozīme mediju darbā kā daudziem “tas” joprojām liekās.

Charlie Hebdo redakcijas galvenajam redaktoram Laurent Sourisseau pieder 70% izdevuma akciju. Pārējo 30% īpašnieks ir izdevuma ekonomikas šefs  Éric Portheault. Tas nozīmē, ka teroristu uzbrukuma rezultātā abi kļuva par miljonāriem, jo akcijas, kas agrāk nenozīmēja gandrīz neko, tagad bija kļuvušas ļoti vērtīgas. Paradoksāli, ka šo procesu varēja novērot redakcijā, kas savos tekstos vienmēr cīnījusies pret kapitālu, naudu un republiku, jo vairums līdzstrādnieku bija 68. gada paaudzes aktīvisti.

Tāpēc nevienam nebija pārsteigums, ka martā Le Monde parādījās raksts, kurā Charlie Hebdo līdzstrādnieki pieprasīja sev tiesības iegūt savā īpašumā žurnāla akcijas un “caurspīdīgu” peļņas sadali. Daļēji prasības tika apmierinātas, taču arī šie pasākumi krīzi nenovērsa. Žurnālam bija grūti atrast labus karikatūristus bijušo līdzstrādnieku vietā un zaudējot šīs leģendārās personas, pamazām izgaisa arī paša izdevuma leģendārums.

“Sešu mēnešu likums” bija sevi pierādījis kārtējo reizi. Pēc ļoti dziļas traumas seši mēneši ir pārbaudes laiks. Pēc tam upuris vai nu nogrimst vēl dziļāk vai pārtop jaunā veidolā un dzīvo tālāk. Franču satīras žurnāla gadījumā laikā noticis pirmais – nepatīkamākais scenārija inscenējums: žurnāls vienā rāvienā kļuva bagāts naudas izteiksmē, taču bija zaudējis intelektuālo kapitālu, kuru nespēja aizstāt nekas. Arī nauda ne.

“Pēc atentāta mums bija jāturpina. Nedrīkstējām padoties. Taču būt spēcīgām nozīmē gatavību mainīties. Pieļaut, ka arī citiem var būt taisnība. To mēs nemācējām. Tāpēc Charlie Hebdo ir miris. Šodien mums vairs nav žurnāla Charlie Hebdo,” (no Patrick Pelloux intervijas BBC).

Šī pasaka ir ar bēdīgām beigām. Fināls apraujas un ir nepatīkami apzināties, ka līdzīgi mediju miršanas gadījumi novērojami arī mūsu pašu Latvijā pilnīgi bez preses brīvības karoga rokās.

Talantīgi cilvēki ir gandrīz neaizstājami.

Tā tas ir.

Mediji mirst, taču skaļi par to neviens nerunā arī pie mums.

Vai mirstošajiem tas palīdz?