”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.

Kurš šo nejēdzību organizēja? Vai tiešām paši patvēruma meklētāji, t.i., tie, kas vēlas palikt uz dzīvot Eiropā, paši sev raktu šādu bedri? Kāpēc bēgļiem vajadzētu nikni noskaņot pret sevi Eiropas publisko domu grābstoties, pazemojot un izvarojot savas mītnes zemes sievietes?

Kādā latviešu interneta saitā bija rakstīts, ka ziemeļafrikāņu bēgļi šādi ventilējot savas seksuālās alkas, kurām neesot piepildījuma. Tātad tiek atdzīvināta vecā pasaka par ”vīrieti dzīvnieku”, kas grābj un izvaro visus, kurus var izvarot. Kur nu vēl ”vīrietis – hiperaktīvais dzīvnieks – seksatlēts” no orienta. Izklausās ticami? Nē neizklausās viss.

Manuprāt aina nav tik viennozīmīga, kā ziņo Latvijas un Krievijas mediji (jau atkal redzam šeit putinistu propagandas āža kāju arī mūsu ēterā, diemžēl).

Vai nav tā, ka vecgada naktī organizētie bandīti nav 100% bēgļi, bet gan ”tādi, kas par bēgļiem izliekas”? Rezultātā – gavilē krievu putinistu mediji. Viņiem ”musulmāņu izvarotāji Eiropā” ir medus maize. Arī labējiem ekstrēmistiem šie notikumi ir kā sviests uz karstas pankūkas: jau sestdien Pegida sarīkoja demonstrācijas, lai magnetizētu vāciešu homofobiju jeb nepatiku pret iebraucējiem, ārzemniekiem zem ”nelietīgo patvēruma meklētāju” zīmes. Pie viena noderēja arī sabiedrības nepatika pret kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku. Kaujas karogu vicina arī mūsu vietējie ”lepenisti” un ”putinisti”.

Pērnā gada laikā Vācija ir uzņēmusi 1,1, miljonu bēgļu. Neraugoties uz to, ka Vācijas un Zviedrijas valdības ik pa brīdim medijos informē sabiedrību ar tekstiem: ”pagaidām tiekam galā” vai ”viss būs labi”, fakti liecina par pieaugošu publiskās domas nepatiku masveida imigrācijas viļņa virzienā. Rezultātā Merkele tagad ir gatava mainīt savu nostāju un izstrādāt jaunu likumdošanu, kura paredz straujāku patvēruma meklētāju izraidīšanu no Vācijas, ja cilvēks veicis noziegumu vai uzturas valstī nelegāli.

Ķelnes notikumi ir sašūpojuši pasauli. Sašutums par to, kā tika ”apstrādātas” sievietes un meitenes stacijas laukumā Jaungada naktī ir pamatots. Nodarījums nav piedodams un pāri darītājiem ir jāsaņem sods. Taču paraudzīsimies uz notikušo nedaudz plašāk: sieviešu loma ir determinēta mūsu mūžīgi patriarhālajā sabiedrībā, kurā meitenēm jau sen piešķirta sekundāra loma. Viņas ir tikai vīrieša servisa institūcijas, kurām jāzina sava vieta pie plīts+ baznīcā un bērnu istabā un nav jāmaisās vīru un kungu runās un darīšanās. Ja kāda no mums uzdrošinās nepakļauties, tad Latvijas Tieslietu ministrija izstrādā pat pamācošas brošūras uz papīra un internetā, lai noliktu sievieti pie vietas.

Paradoksāli, ka pat XXI. gadsimtā, joprojām dzīvas ir dogmas par to, ka ”vīrietis ir virīlais, mūžīgais mednieks” un ”sieviete – vārgā, pakļāvīgā, padevīgā būtne”, kas neko nevar, nespēj un “sapņo tikai par savu princi” un “nākamā bērna tēvu”.

Tāpēc uzlikt roku uz kolēģes ceļgala sapulces laikā jau nav nekas šausmīgs kārtīgam džekam arī Latvijā, vai ne? Priekšnieka regulārie glāsti uz darbinieces pleciem vai ciešā apkampšanās ar slapjo buču taču arī ’”nav nekas slikts vai ne”? Sievietei tādas lietas ir jāiztur un jāuztver drīzāk kā apbalvojums nevis pazemojums arī Rīgā! Vai ne?

Brīdī, kad manāmi iedzēris priekšnieks balles laikā, cieši sagrābj mani aiz pleciem un velk augšā uz otro stāvu, kur viņš iecerējis mani cienāt ar vīnu, man neesot jāapvainojās… Par izvarošanām nerunāsim … lielākā daļa izvarošanas upuru cenšas par notikušo nevienam nestāstīt, jo arī mūsu sabiedrībā pastāv viedoklis, ka sieviete pati pie visa vainīga, jo ar savu izskatu ir izprovocējusi mednieku. Viņai taču – svārki bija par īsu! Kā redzat – seksuālie pazemojumi eksistē arī mūsu sabiedrībā. Tie ir norma. Kāpēc mēs brīnāmies par to, ka musulmaņu tēviņi nolēmj parādīt savu nepatiku pret Eiropu ar veco un pārbaudīto mehānismu – seksuāli pazemojot “viņu” sievietes? Eiropiešu veči taču ar prieku darītu to pašu?

Vai varam vienreiz sākt atklāti runāt par šo tēmu? Ja Ķelnes notikumi to ir iekustinājuši, tad paldies viņiem par to. Es tomēr gribu arī Latvijā (pēc kārtējās komandējuma dienas) aiziet uz viesnīcas restorānu un paēst vakariņas viena pati. Bez organizētiem pavadoņiem. Mierīgi ar cieņu. Tā, lai pie blakus galdiņiem sēdošie veči manu vientulību neuztvertu kā aicinājumu ”piesist man kanti”. Tā, lai mani liktu mieru, jo es esmu cilvēks (nevis tikai sieviete) pēc darba dienas.

Lai viena pati sieviete krogā, bārā vai deju zālē nenozīmētu latviešu vīriešu smadzenēs – ”oj, viņa grib!”, ”oj, viņa uzprasās!”, bet gan 100% klusumu un cieņu pret mani kā cilvēku. Pret cilvēku, kas var iet kur grib un darīt ko grib tāpat kā visi pārējie un tāpēc tikt respektēts.

Musulmāņu vīriešiem pasaule ir uzkrītoši sadalīta: vīriem pieder visa pasaules telpa, bet sievietēm – ierobežots aizgalds, kas aizklāts ar lupatām. Sievietes šajā loģikā nav cilvēki, bet mājdzīvnieki, kas labāk vai sliktāk dresēti apmierina priviliģētā dzimuma vajadzības. Ja sieviešdzīvnieks izraujas un neklausa, tad sods (galvenokārt) mēdz būt seksuāli pazemojumi.

Man ir nācies noskatīties, kā svešs vīrietis paliek nikns, ja es nevēlos ar viņu sarunāties uz ielas un draud nodzēst savu cigareti uz manas rokas. Nikni skatieni kā pļaukas pavadīja mani kā sievieti Tuvējo austrumu valstīs brīdī, kad es (ejot pa ielu) nevēlējos apklāt savus garos matus un seju ar tumšbrūnu kapuci. Katrs otrais taksometra šoferis Kualalumpurā nenogura paziņot, ka ir gatavs ar mani precēties, lai gan es viņiem šādu priekšlikumu netiku izteikusi. Biju tur komandējumā un braucu viena pati, bet sievietes tā nedrīkst darīt. Pat Latvijas Tieslietu ministrija turpina izplatīt murgus par dzimumu attiecībām, ierādot arī latviešu sievietei mājdzīvnieka statusu modernajā laikā Latvijā. Ko nu vēl brīnīties par Ķelnes birģermeisteres Henrietes Rekeres murgiem, kurus viņa izplatīja pēc traģiskās Jaungada nakts un piedāvāja ieviest vācu sievietēm ”pieklājīgas uzvešanās kodu”, lai neizaicinātu ārzemju vīriešus sevi izvarot vai apgrābstīt.

Viņi neakceptē, ka mums ir kopīga skatuve un vienota pasaules telpa, kurā mēs visi uzturamies vienlaicīgi un nav godīgi sievietes ierobežot. Vai mūsu vīrieši to akceptē?