“Panikas telpa” un mirstošie mediji

 

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Charlie Hebdo ir preses brīvības simbols visā pasaulē. Ikvienam no mums bija un ir svarīgi, lai šis skandalozais izdevums turpina iznāk. Pretējā gadījumā uzvarētāji būtu bijuši teroristi, fundamentālisti un visi tie, kas arī tepat pie mums Latvijā, cenšas pagriezt  laika vektoru atpakaļ – totalitārisma politiskās sistēmas virzienā. Ungārijas un Polijas (pēdējā mēneša) politiskās attīstības tendences to pierāda un rada bažas, ka arī pašmāju “putinisti” var mēģināt pagriezt mūsu vēsturi absurdistānas virzienā. Bez automātiskajiem ieročiem, taču tik pat fundamentali.

Pavisam drīz būs pagājis gads kopš asiņainā atentāta Charlie Hebdo redakcijā. Kas tur notiek pašlaik?

Sāksim no sākuma.

Viss sākas ar to, ka pērn, trešdienā, 7. janvārī divi brāļi Chérif un Saïd Kouach maldījās pa ēku Parīzē ar adresi 6 Rue Nicolas-Appert. Abi meklēja Charlie Hebdo redakciju, bet nevarēja to atrast. Līdz beidzot viņiem izdodevās noskaidrot pareizo telpu. Ar automātiskajiem ieročiem rokās brāļi pāris minūtēs paguva nošaut galveno redaktori Stéphane Charbonnier , vadošos karikatūristus: Jean Cabut, Bernard Verlhac, Georges Wolinski un Philippe Honoré, apskatniekus Bernard Maris un Elsa Cayat, kā arī korektoru Mustapha Ourrad.

Atentāta rezultātā gāja bijā 12 cilvēki, 11 tika ievainoti.

Viss notika “Allāha vārdā”, ar cerību, ka uzbrukuma rezultātā satīras žurnāla redakcija tiks slēgta.

Taču tā nenotiek. Redakciju neviens neslēdz, jo notiek pretējais: žurnāls kļūst populārāks nekā jebkad agrāk. Ielās iziet simtiem cilvēku solidaritātes demonstrācijās.

Kolēģi atbalsta žurnāla sagrauto redakciju praktiski, garīgi un lietišķi. Piemēram, dienas avīze Libération uz sešiem mēnešiem aizdod savas telpas, bet Le Monde – datorus, lai darbs satīras žurnāla redakcijā neaprautos.

Nākamais Charlie Hebdo numurs tiek publicēts 14. janvārī un sasniedz metienu 8 miljoni eksemplāru (agrāko 30 000 vietā). Uz vāka redzams raudošs pravietis Muhameds ar uzrakstu ” Je suis Charlie”, zem rubrikas ” Viss tiek piedots”.

Žurnāls, kura ekonomiskā situācija ilgstoši bija nestabila, pēkšņi saņēma no Francijas valsts un privātiem dāvinātājiem atbalstu 4 – 6 miljonu eiro apmērā un izslējās.

Tiktāl notikušais atgādina veiksmes stāstu. Taču pateicoties naudas injekcijām notika negaidītais – žurnāls sāka stagnēt.

Bertrand Guay / TT

Bertrand Guay / TT

Nebija jāgaida ilgi, lai bijušie atbalstītāji sāktu iemīļotajam franču satīras žurnālam pārmest rasismu (Teju Coles, ”Unmournable bodies”, The New Yorker), PEN kluba balvas piešķiršanas brīdī, to sāka boikotēt seši aktīvie kluba biedri. Daudzi no mums sarauca pieri brīdī, kad Charlie Hebdo publicēja karikatūru, kas atgādināja noslīkušo, trīs gadus veco bēgļu puisēnu Vidusjūrā. Kas īsti ar viņiem notika sagrautajā redakcijā? Apjukums, pārprasta satīras izpausme vai vienkārši talantīgu cilvēku trūkums “pie kloķiem”?

Izskatās, ka šīs izpausmes bija tikai pirmās vēja brāzmas lielākām jukām. Jau pavasarī franču presē noplūda informācija par iekšējiem konfliktiem satīras žurnāla redakcijā. Intervijā žurnālam Vice viens no spēcīgākajiem karikatūristiem Renald Luzier uzsvēra, ka “ visa šī nauda, ko mēs saņēmām bija absurda. Tāpat lasītāji. Arī atbalsts ir ģeniāls, bet vienlaikus absurds. Nezinu, kā mēs tiksim ārā no šīs absurdā staignāja”.

Pēc tam “Luc” pameta darbu žurnālā, taču publiski savus atkāpšanās iemeslus nekomentēja. Kā jau tas pieņemts smalkās sabiedrībās – labāk klusēt, nekā runāt.

Kā kolēģi jūtas?

Visi Charlie Hebdo līdzstrādnieki joprojām dzīvo 100% policijas apsardzē līdz pat šodienai un nav izslēgts, ka šāds dzīves stils, viņiem būs vēl ilgi un ilgstoši. Redakcijas adrese Parīzē ir slepena un tajā izveidota arī “panikas telpa”, kurp redakcijas darbiniekiem jābēg, ja pēkšņi notiek nākamais atentāts.

Būt par izteikšanās un preses brīvības karognesēju nav viegli.

Kam īsti pieder šis izdevums?

Mediju īpašnieku tēma arī Latvijā ir daudzu “ekspertu” jājamzirdziņš, lai gan no mana viedokļa šim jautājumam nav tik liela nozīme mediju darbā kā daudziem “tas” joprojām liekās.

Charlie Hebdo redakcijas galvenajam redaktoram Laurent Sourisseau pieder 70% izdevuma akciju. Pārējo 30% īpašnieks ir izdevuma ekonomikas šefs  Éric Portheault. Tas nozīmē, ka teroristu uzbrukuma rezultātā abi kļuva par miljonāriem, jo akcijas, kas agrāk nenozīmēja gandrīz neko, tagad bija kļuvušas ļoti vērtīgas. Paradoksāli, ka šo procesu varēja novērot redakcijā, kas savos tekstos vienmēr cīnījusies pret kapitālu, naudu un republiku, jo vairums līdzstrādnieku bija 68. gada paaudzes aktīvisti.

Tāpēc nevienam nebija pārsteigums, ka martā Le Monde parādījās raksts, kurā Charlie Hebdo līdzstrādnieki pieprasīja sev tiesības iegūt savā īpašumā žurnāla akcijas un “caurspīdīgu” peļņas sadali. Daļēji prasības tika apmierinātas, taču arī šie pasākumi krīzi nenovērsa. Žurnālam bija grūti atrast labus karikatūristus bijušo līdzstrādnieku vietā un zaudējot šīs leģendārās personas, pamazām izgaisa arī paša izdevuma leģendārums.

“Sešu mēnešu likums” bija sevi pierādījis kārtējo reizi. Pēc ļoti dziļas traumas seši mēneši ir pārbaudes laiks. Pēc tam upuris vai nu nogrimst vēl dziļāk vai pārtop jaunā veidolā un dzīvo tālāk. Franču satīras žurnāla gadījumā laikā noticis pirmais – nepatīkamākais scenārija inscenējums: žurnāls vienā rāvienā kļuva bagāts naudas izteiksmē, taču bija zaudējis intelektuālo kapitālu, kuru nespēja aizstāt nekas. Arī nauda ne.

“Pēc atentāta mums bija jāturpina. Nedrīkstējām padoties. Taču būt spēcīgām nozīmē gatavību mainīties. Pieļaut, ka arī citiem var būt taisnība. To mēs nemācējām. Tāpēc Charlie Hebdo ir miris. Šodien mums vairs nav žurnāla Charlie Hebdo,” (no Patrick Pelloux intervijas BBC).

Šī pasaka ir ar bēdīgām beigām. Fināls apraujas un ir nepatīkami apzināties, ka līdzīgi mediju miršanas gadījumi novērojami arī mūsu pašu Latvijā pilnīgi bez preses brīvības karoga rokās.

Talantīgi cilvēki ir gandrīz neaizstājami.

Tā tas ir.

Mediji mirst, taču skaļi par to neviens nerunā arī pie mums.

Vai mirstošajiem tas palīdz?

 

 

 

2 thoughts on ““Panikas telpa” un mirstošie mediji

  1. Jebkuras komandas pamatā ir cilvēki, kas kopā ir sastrādajušies pietiekami ilgi, lai kopā sniegtu vairāk, nekā katrs pa vienam. Finanšu puse nodrošina izdzīvošanu, tapēc ir labi, ka Charlie Hebdo ir saņēmuši papildus atbalstu. Tomēr atlbasta izmantošanai jābūt ilgtspējīgai.
    Jaunu komandu var radīt pusgada laikā, tomēr nav garantēts, kādu atdevi tā radīs. Charlie Hebdo nav jābūt tikpat satirītiskam, kāds bija pirms tam. Kādu laiku jāiztur, cerība, ka ar laiku tas paliks labāks. Izgaugs jauna karikatūristu paaudze, kas pievienosies Charlie kvalitatīvas idejas, ne atriebības vārdā. Tik kāds laiks jāiztur muļļajoties viduvejibas limenī.

    • Žurnālistikā un medijos grūti atrast spējīgus cilvēkus, lielākā daļa ir viduvējības, kas spoguli nemīl. Mediju darbs ir māksla un bez talanta nekas tur neiznāk. Komanda ir laba lieta, bet labaķ tā noder tirgvedībā, mārketingā, nevis mākslā. Diemžēl. Paaudze nav atrisinājums, jo jauno cilvēku vidū nav vairāk talantu nekā vecajā paaudzē.😦

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s