Tag Archives: Francija

Kāpēc labprāt ziedojam ēkai, bet nelabprāt līdzcilvēku atbalstam?

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēks Francijas galvaspilsētā atstāj nospiedumus apziņā. Celtne ir pazīstama. Vairumam tā asociējas ar kultūras pieminekli jeb kulisēm Viktora Igo šausmu melodrāmai par liktenīgu, nelaimīgu mīlestību ar korumpētu viduslaiku naidu fonā. Sākot ar dejojošo Esmeraldu un beidzot ar zvaniķi Kvazimodo. Katram šī romantiskā un nelaimīgā mīlas stāsta iespaidā ir izveidojies savs priekšstats par vietu, kur skaistums un neglītums konfrontējas un “stāsts” tiek izstāstīts līdz galam. Neatkarīgi no tā, vai esam lasījuši 1831. gada tekstu vai skatījusies neskaitāmas animācijas vai kostīmfilmas. Brīdī, kad atveras smagās priekšdurvis un mēs ieejam katedrālē – tumšā, majestātiskā, mozaīku staru caururbtā un nedaudz rezervēta telpā, saprotam, ka esam ieradušies Parīzē. Notre-Dame ir tikpat nozīmīgs Francijas galvaspilsētas simbols kā zviedra Gustava Eifeļa konstruētais tornis. Tā celta apmēram 200 gadus (1162 -1345) un piesūcināta ar pasakām, sāgām, minējumiem un nostāstiem. Tāpēc tā ir kas vairāk par dievnamu vai tūristu atrakciju vietu. Brīdī, kad bēniņos izcēlās ugunsgrēks un liesmas pārņēma jumtu un torni, bija sajūta, ka no zemes virsmas pazūd kas īpaši nozīmīgs un svarīgs mums visiem – Cathédrale Notre-Dame de Paris jeb senatnīga ēka ar gigantisku kultūrvēstures pieredzi, kas tagad tiek nolaupīta uz visiem laikiem. Ne tikai Francijai, bet arī mums pārējiem. Daudzi tonakt raudāja. Kā tuvinieku zaudējot.

Restaurēšot ātri

Taču mediju ziņas nomierināja. Pēc traģiskās nakts uzzinājām, ka franču ugunsdzēsējiem un glābšanas dienestam izdevies pasargāt no liesmām vairumu relikviju un kultūrvēstures priekšmetu, kas pieder katedrālei. Pat mūra fasāde tika saglabāta pārsteidzoši labi. Pēc katastrofas aina izskatījāslabāk nekā tika prognozēts. Ēka būvēta gotiskā stilā un ir viena no ievērojamākajām šī stila baznīcām pasaulē. Tās veidols vairākkārt pārbūvēts, kas novērojams dažādos ēkas aprišu stilos. Interjers pauž 17.gs. klasicismu, bet daļa greznojuma elementu ir iznīcināti arī agrāk. Piemēram, pēc Lielās franču revolūcijas tika likvidētas monarhu skulptūras ēkas ārpusē un 19.gs. veikta fundamentā rekonstrukcija.

Centrālā velve ir 34 metrus augsta un līdz zvanu auklām zvaniķis šeit uzkāpj 422 pakāpienus. Tagad izskatās, ka viss šajā pasakā tiks savests kārtībā. Salīdzinoši ātri. Tiem, kas skumst par senatnīguma patinu, var pačukstēt, ka kolorītās statujas ir gados jaunā arhitekta Judžīna Violē Le Djuka (Eugène Viollet-le-Duc) projektētas 19.gs. vidū. Vecos tēlus bijis grūti restaurēt, tāpēc Judžīns izveidoja jaunus. Viņš būtiski pārveidoja katedrāles izskatu. Piemēram, attiecās veidot smailes uz zvanu torņiem. Darba rezultāts toreiz daudziem nepatika. Ļaudis mēdz būt vienādi kašķīgi visos laikos. Turpretī citiem Judžīna radītie fasādes viduslaiku dēmoni patika tīri abi. Šie konstatējumi datējami ar 1929. gadu. Tagad – simts gadus vēlāk, mēs uztveram šos rotājums kā viduslaiku darinājumus. Vai briesmoņiem uz fasādes ir kāds sakars ar Viktora Igo skumjo stāstu? Izrādās, ka nav saistības. Romāns kļuva populārs krietni vēlāk. Taču ikvienam, kas iegulda savu vārdu šīs senatnīgās ēkas rekonstrukcijā, ir paredzama nemirstība nākošajās paaudzēs. Tāpēc nav nejauši, ka tik strauji ir savākta nepieciešamā nauda katedrāles atjaunošanai.

Diemžēl vecuma smaržu šai katedrālē vairs nejutīsim. Nav jābūt katoļticīgam, lai sajustu kā baznīcā smaržo senatnīgās koka mēbeles, sienas. Kā aukstums velk no marmora plāksnēm un no logiem (cauri gaisam) planē sen piedoti grēki grēciniekiem, kas samaksāja savas indulgences pirms mūsu senči bija gatavi ierasties šajā lieliskajā pasaulē. Smarža nav rekonstruējama.

Ziedojumu karuselis

Nauda Notre-Dame rekonstrukcijai ir jau savākta un cilvēki turpina ziedot. Lauvas tiesu nekavējoties piešķīra bagātākie franču miljardieri: Bernārs Arnū (Bernard Arnault) luksusa preču konglomerāta LVHM- Louis Vuitton & Moët Hennessy īpašnieks; Betokūrs Mejērs (Bettencourt Meyers) un uzņēmums L’Oreal, naftas kompānija Total, Marks Ledreds de Lašarjē (Marc Ladreit de Lacharriere) un viņa vadītais Fimalac; celtniecības firma Bouygues, Martāns un Olivjē Brigi (Martin, Olivier Bouygues); franču reklāmas aģentūra Jcdecaux, banka Societe Generale un Parīzes pilsēta – domes priekšsēdētāja Annī Dalgo (Anne Hidalgo). Ziedo arī citi Francijas reģioni, Eiropas Centrālā banka, IT grupa Cap Gemini, Apple u.c.

Taču ziedo arī prastie cilvēki. Aktivizējušies arī blēži un policija brīdina par viltus ziedojumu vācējiem. Fondation du Patrimoine (kas rūpējas par franču kultūrmantojuma saglabāšanu) jau sākusi starptautisko ziedojumu vākšanu. Pēc ziņojuma par šo faktu mikroblogā Twitter nekavējoties tika ziedots daudz un pamatīgi. Taču šī ziedojumu vākšana, kas sākumā šķita godprātīgs un nevainīgs pasākums, tagad pārvērties provocējošā orģijā. Pāris dienu laikā miljardieru un riska kapitālistu ziedojumu piegādes katedrāles restaurācijai vairāk atgādina izsoli nevis dāvinājumus.

No vienas puses šķiet lieliski, bet, no otras puses raugoties, šīs gigantiskās summas patiešām pārsteidz. Francijā vismaz 8,8 miljoni cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma un ir ļoti trūcīgi. “Ja reiz bagātnieki var atļauties ziedot miljoniem eiro Dievmātes katedrāles atjaunošanai, tad nebūtu pareizi apgalvot, ka mums trūkst naudas valstī trūcīgo cilvēku apgādei”, – konstatē kreiso arodbiedrību vadītājs Filips Martinez (Philippe Martinez) medijiem. Tas nozīmē, ka turīgie francūži šo ziedošanu uzskata vai nu par savu privāto mārketinga kampaņu vai sulīgu indulgenci, kas atbrīvo no alkatīgas grēkiem un iemūžina viņu vārdu katedrāles apmeklētāju pateicībās nākotnē. Pārmērīgi sulīgās summas atrodas Francijas simbola restaurācijai, taču nav saskatāmas tad, kad jāpalīdz nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem.

“Ir lieliski, ja turīgi cilvēki ir dāsni Notre-Dame atjaunošanai, jo šī ēka ir nacionālā bagātība. Taču varējām vēlēties līdzīgu entuziasmu arī brīžos, kad jāpalīdz trūkumā nonākušie tautiešiem. Solidaritāte arī ir nacionāla bagātība” – konstatē intervijā Le Monde Florons Gegēns (Florent Gueguen) organizācijas Féderation des Acteurs de la Solidarité (FAS) vadītājs. Starp citu, februāra vidū ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs (Antonio Guterres) aicināja visus ziedot humānajai katastrofai Jemenā. Tur no bada mira bērni, taču prasītos 2,6 miljardus ziedojumu ceļā savākt neizdevās. Turpretī katedrāles vajadzībām nauda atrodas zibenīgi. “Mans vīrs un vīra tēvs ir divi dāsni Francijas pilsoņi, kas dziļi izprot, kāda nozīme ir šim garīgajam, kultūras un vēstures simbolam Parīzē visas cilvēces kultūras mantojumā” – taisnojas aktrise Salma Hajeka (Salma Hayek) savā Instagram kontā. Neizpratni par līdzpilsoņu kritiku dāsno ziedojumu sakarībā pauž arī Louis Vuitton īpašnieks Bernars Arnū (Bernard Arnault).

Ziņu aģentūrai AFP viņš paudis savu neapmierinātību par to, ka Francijā “cilvēku kritizē arī tad, ja tas dara ko labu!”. Proti, ir ziedojis katedrāles atjaunošanai 200 miljonus eiro. Kultūras ministrs Franks Risters (Franck Riester) cenšas karojošās puses apklusināt. Pēc viņa domām vairāk naudas esot vajadzīgs gan iedzīvotāju sociālajam nodrošinājumam, gan veselības aprūpei, gan cīņai ar klimata pārmaiņām, taču šobrīd esot jāatļauj neparasti dāsni donēt baznīcas atjaunošanai.

Pašlaik savākts jau ap miljardu un nauda turpina netraucēti plūst Parīzes Dievmātes katedrāles virzienā. Rodas iespaids, ka pietiks pat divu katedrāļu vajadzībām. Kāpēc naudas pietiek ēkai, bet nepietiek līdzcilvēku atbalstam? Vai vainīga ir mediāli pārvaldītā pasaules kārtība, jeb tomēr egoisma kultūra? Ikviens, kurš uzdāvinājis naudu Notre Dame jūtas apmierināts par savu konkrēto investīciju, kas nodrošinās gandarījumu pēc 5 gadiem, kad ēka būšot jau atjaunota pilnībā.

Dot naudu trūcīgajiem, bada cietējiem tālās zemēs šķiet nedroši, jo pastāv risks, ka līdzekļus pievāks administrētāji vai kukuļņēmēji pa ceļam pie upuriem. Taču šāda palīdzība nav bezcerīgs process. 2006.gadā Nobela miera prēmiju ieguva Grameen Bank, kas kreditē ar mazām summām jeb tā saucamajiem mikrokredītiem trūcīgas, bet uzņēmīgas sievietes mazattīstītās valstīs. Pētījums pierāda, ka aizspriedumi šajā jomā ir nevietā, jo šāda veida palīdzība patiešām palīdz apņēmīgiem cilvēkiem izrauties no bezcerīga trūkuma un nodrošināt darba vietas sev un apkārtējiem. Taču mēs tam neticam.

Vai Parīze jau deg?

Šogad katedrāle beidzot dega. Tas norisinājās ar 75 gadu nokavēšanos. Ādolfs Hitlers šo bija paredzējis pirms 75 gadiem. 1944. gada augustā kanclers nosūtīja pavēli nopostīt Parīzi pirms armijas atkāpšanās. 20. jūlijā šo pavēli saņēma vācu armijas virspavēlnieks, ģenerālis Dītrihs fon Koltics (Dietrich von Choltitz). Fīrers pieprasīja nodedzināt Parīzes Dievmātes katedrāli, nopostīt Eifeļa torni un pārvērst Parīzi pelnu kaudzē. Pavēles beigās bijis jautājums – “Vai Parīze jau deg?“.

Foto: AP/TT

Taču nedega viss. Ģenerālis Koltics kapitulēja pretošanās kustībai un neuzņēmās nopostīt mīnētās ēkas, tiltus un Parīzes centru. Viņš neklausīja Hitlera pavēlei. Tas nozīmē, ka, pateicoties šim ģenerālim, Parīze nepiedzīvoja Varšavas likteni. Polijas galvaspilsētu 1944. gadā vācu armija atkāpjoties nopostīja pilnībā. Tieši tā kā Hitlers lika un pavēlēja. Kāpēc Dītrihs Koltics šādi rīkojās? Neklausīja pavēlei. Vēlāk viņš esot atzinies, ka Hitlera pavēle neesot akceptējams uzdevums, ka viņš kā vācietis neuzņemšoties šāda barbarisma aktu kara beigās. Pateicoties vācietim Dītriham mums ir Parīzes centrs ar sirma laika smaržu. Varšavas nacistu pavēlnieks bija paklausīgāks Hitleram. Tur mums vairs nekā nav palicis no pirmskara laikiem.

Izskatās, ka pavisam drīz uzzināsim ugunsgrēka izcelsmes iemeslus. Parīzes policija publiskojusi pieņēmumu, ka vaina varētu būt meklējama elektrisko celtniecības instrumentu īssavienojumā. Tie glabājušies bēniņos. Pagaidām nopratināti ap 40 cilvēku. Nav izslēgts, ka Latvijā tik iecienītās konspirācijas teorijas par musulmaņu teroristiem vai kādiem citiem bīstamiem subjektiem, kas apzināti būtu izraisījuši šo ugunsgrēku, izrādīsies nepatiesība.

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Bieži šādu kataklizmu izskaidrojums ir triviāli vienkāršs – tā saucamais “cilvēciskais faktors” jeb vienkāršāk izsakoties – paviršība, nolaidība, neuzmanība. Tieši tāpat kā brīdī, kad liesmās sabruka dievnama smaile visu televīzijas kameru priekšā, mums šķita, ka tur sadeg 800 gadu vecas kultūras piemineklis. Taču smaile nebija viduslaikos celta. Tā būvēta 19.gs. un 200 gadus vēlāk tiks atjaunota. Tuvu orģinālam. Parīze nenodega arī šoreiz. Nelaimes gadījums piešķirs Notre -Dame jaunu laika vaibstu. Izejot cauri liesmām tā taps vēl daiļāka un garīgāka, jo pārbaudījumi norūda ne tikai cilvēkus, bet arī ēkas.

Parīzes Dievmātes katedrāli ieskaitot.

Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Kāda būtu šodiena, ja Ļeņins būtu nodzīvojis vēl 25-30 gadus ilgāk un Staļina masu slepkavības Krievijā nebūtu norisinājušās? Kāda šodien izskatītos Eiropa, ja Hitleru būtu tomēr uzņēmuši Vīnes Mākslas akadēmijā un viņam tāpēc nebūtu laika pievērsties politikai? Ja Ulmanis nebūtu pievācis varu Latvijā un tāpēc parlaments pieprasītu neakceptēt Krievijas armijas ienākšanu Latvijā un pavēlētu šaut pretī? Ja Alberts Gors būtu kļuvis par ASV prezidentu 2000. gadā Džordža Buša vietā un Irākas karš vispār nebūtu sācies? Ja mēs nebūtu noticējuši populistiem un nelaistu pie varas boļševiku nomenklatūru brīvajā Latvijā? Kā būtu šodien, ja toreiz tā būtu noticis? Kāda būs nākotne, ja šodien klausīsim Emanuela Makrona brīdinājumam?

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga – vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam – vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d’Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk – par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 – 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?

Francijas vēlēšanas #Legistatives2017, mēs un La République en Marche

Posted on by
Atbildēt

Foto: GraphicStock, Small Eiffel Tower at horizon in France with sprawling urban landscape in foreground. 

Pēc pašvaldību vēlēšanām daudzi no mums (īpaši rīdzinieki) jūtas nomuļķoti un apmānīti. Sarūgtinājuma iemesls ir apziņa, ka vēlēšanas nav norisinājušās godīgi. Tajās plaši tika izmantoti administratīvie resursi pie varas esošo partiju politisko kampaņu rīkošanai. Tas nav taisnīgi un godīgi. Iznāk, ka mēs maksājām nodokļus un par šo naudu Ušakovs & Ameriks (un pārējie oligarhi) finansēja savu propagandas kampaņu. Sabiedriskajā transportā (kas pieder pašvaldībai) izvietoti neskaitāmi tumši ekrāni pa kuriem iztērēta nauda tikai un vienīgi priekšvēlēšanu aģitācijas interesēs. Pārējā laikā šajos ekrānos neko nevar redzēt. Vienīgi dinozaura kauju ar čūsku, kuru atkārto visi trolejbusi, jo nekā cita “starpvēlēšanu periodā” šajā ekrānā nav . Tātad valdošā koalīcija Rīgas domē dara galvenokārt tikai to, kas kalpo viņu reputācijas aģitācijas labā. Vai tie būtu nejēdzīgi daudz dārgu ekrānu (kas trolejbusos 100% nav vajadzīgi), vai masu koncerti, kuros var aģitēt ir ērti un viegli, vai manipulācija ar biļešu pārdevējiem, kas pirmsvēlēšanu periodā pārtrauc “ zaķu medības”, lai iegūtu sev arī šo bezbiļetnieku balsis. Zvejots tiek visur un visādi, amorālus paņēmienus ieskaitot. Pat vēlēšanu  rīkotāji negrib nopietni saskatīt savas sistēmas “šķirbas”, kuras negodīgi, Kremļa deleģēti politiķi ir izmantojuši savās interesēs, panākot sev priekšroku galvaspilsētā, kas pelnījusi sev modernāku un progresīvāku pārvaldi. Tā tas pagaidām Latvijā notiek – Kremļa stilā.

Loģiski, ka šajā brīdī daudziem vairs nav vēlēšanās koncentrēties vēlēšanu virzienā Francijā, jo arī aizvadītās Lielbritānijas vēlēšanās nekā patīkama nepiedāvāja. Konservatīvo iniciatīva izgāzās un tagad pati Meja nespēj atvainoties  par savām kļūdām un atstāt amatu. Tieši tāpat kā mūsu postsovjetiskie politiķi, viņa turpina demonstrēt perfektu fasādi medijiem, lai gan pati “politikas ēka” jau sen guļ gruvešos.

Kāpēc  Francija varētu mūsu interesēt?

Tāpēc, ka pateicoties jaunajam prezidentam Emanuelam Makronam, Francijā ir nodibināta jauna moderna partija, kas lielā mērā realizē principus, kas varētu būt aktuāli arī Latvijas politiskajā nākotnē. Viņa dibinātā La République en Marche strauji izstumj no ierindas klasiskās pēckara partijas un dod jaunu jundu šīs lielās un ietekmīgās Eiropas valsts politikas vējiem. Pēc Lielbritānijas biklās aiziešanas no Eiropas, Francijas ietekme palielinās. Kopā ar Vāciju tā būtiski ietekmē ūnijas lēmumus un ekonomikas augšupeju.

Pirms dažiem mēnešiem, kopā ar studentiem Rīgā, augstskolas auditorijā pārrunājām jaunu partiju dibināšanas iespējas. Jaunieši norādīja, ka viņus interesē tikai politiskas kustības ideja, kas pamazām pārtop partijā no domubiedru grupas. Makrona jaunā partija dibināta apmēram šādi un tā ir tikai gadu veca politiskā kustība, kas plaši izmanto socialos medijus un tīmekļa piedāvātās organizēšanas iespējas. Interesanti un negaidīti svaigi ir šīs partijas vadības principi un veids kā tie izraudzīti kandidāti parlamenta deputātu posteņiem. Tie “nāk” demokrātiskas atlases ceļā, nevis tā kā tas notika līdz šim: pa baltu vai ar ietekmes spiediena palīdzību.

Ja prezidentam Makronam ar savu partiju izdosies iegūt vairākumu Nacionālajā sapulcē (parlamentā) tad šis notikums būs apvērsums ne tikai Francijas politikas vēsturē.

Līdz šim Francija pie varas bijuši sociālisti vai konservatīvie (pārmaiņus). Šogad savus pakalpojumus piedāvā divas jaunas izlēcēju partijas : Makrona kustība un Nacionālā Fronte.

Interesanti vai arī šoreiz Francija izslēgs Kremļa hakerus no manipulatīvās spēles un parādīs Eiropai kam pieder nākotne?

To parādīs vēlēšanu divas kārtas.

Sekosim notikumu attīstībai.

 

 

Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī

Posted on by
1

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TvNet

Toreiz viss sākās pusnaktī. Ierodoties akūtās uzņemšanas nodaļā, pirmās mani uzrunāja un izjautāja divas, cienījama vecuma medmāsas. Rindas nebija, un aiz loga vīdēja piķmelna nakts kā kafija bez piena. Abām uzreiz bija skaidrs, «kas pacientam kait». Diagnoze tika noteikta zibenīgi. Pēc brīža parādījās arī jauna ārste ar garu, gaišu bizi pār plecu, kurai vecākās kolēģes izskaidroja mana traumētā pleca vainas iemeslus. – Vai jums liekas, ka tā ir? – daktere jautāja un paraudzījās uz mani. Papurināju galvu. – Ir, ir! – tiepās abas un nemaz neklausījās mūsu dialogā.

Pēc īsas sarunas ar mani jaunā ārste pagriezās pret savām vecākajām un profesionāli pieredzējušajām kolēģēm, lai pavēstītu: «Paldies par priekšlikumu! Taču ļaujiet man noteikt šeit diagnozi. Esmu studējusi 10 gadus augstskolā, lai iemācītos tieši šo – noteikt diagnozi. Tā arī darīšu! Lūdzu, atstājiet telpu!»

Abas nebija sajūsmā, taču negribīgi paklausīja. Skatījos uz jauno ārsti un sapratu, ka turpmāk ērtas «dzīves» šajā uzņemšanas nodaļā viņai vairs nebūs. Viedokļa noteicējas bija aizsūtītas aiz durvīm. Nezinu, kā turpinājās jaunās dakteres karjera tajā slimnīcā, taču skaidras ir divas lietas: ka plecu viņa man izārstēja un diagnozi var noteikt tikai tie, kas to prot darīt.

Šo piemēru izmantoju, lai paskaidrotu žurnālistikas misiju demokrātiskā valstī.

Ko dara žurnālistika?

Žurnālistikai ir trīs funkcijas: 1) informēt, 2) izglītot, 3) izklaidēt. Tās var pārklāties, saplūst un var arī savstarpēji izolēties.

Par informēšanas funkciju viss ir skaidrs – piegādāt auditorijai pārbaudītu, korektu, atbilstošu, aktuālu ziņu materiālu. Šodien šo uzdevumu veic tīmekļa ziņu paisums (kas lielākoties neatbilst žurnālistikas kvalitātes kritērijiem), un šā iemesla dēļ lēnā nāvē mirst, piemēram, televīzijas ziņu izlaidumi, kas agrāk bija vispopulārākie raidījumi. Šā iemesla dēļ mēs uzzinām, ka «mirusi» Britnija Spīrsa, kas galu galā izrādās dzīva, un gaišmatainos cilvēkus «fiziski apdraud tumšmatainie» (kas izrādījās murgi, taču virkne mediju šo nepatieso ziņu uzknābāja). Ja informatīvie ziņojumi izrādās kļūdaini un izraisa neslavu, tad apskādētais pieprasa: 1) no medija atvainošanos, 2) sūdz mediju (nepatieso ziņu avotu) tiesā. Piemēram, Britnija Spīrsa varētu sūdzēt tiesā «kaktu portālu», kas paziņoja par viņas nāvi (ziņa nav patiesa).

Varētu sūdzēt tiesā arī kāds spānis vai meksikānis, kuram ir tumši mati. Taču diezin vai tiesā šiem ļaudīm izdotos pierādīt, ka kļūdainā mediju ziņa ir būtiski iedragājuši viņu dzīves kvalitāti (nav vairs skatītāju koncertos, draud bankrots utt). Tātad, izvirzot tiesā prasības pret mediju, svarīgs ir viens – pats galvenais jautājums – «vai ziņa ir patiesa?» un vai tā ir būtiski ietekmējusi cietušā ikdienas norišu kvalitāti. Ja ziņa ir patiesa, taču nepatīkama, tad sūdzētājam revanšs nespīd. Tātad arī formā nepatīkamu, taču pēc būtības patiesu ziņu (!) nevar uzskatīt par personas (iestādes vai organizācijas) goda un cieņas aptraipījumu. Protams, ikviena amatpersona, partija vai iestāde vēlas izjust pret sevi tolerantu (pieklājīgu, smalkjūtīgu) attieksmi no mediju puses. Taču žurnālistika šādu «samta cimdu» terapiju negarantē.

Pārejam pie nākamās žurnālistikas funkcijas: izglītošanas. Tai ir plašs spektrs, jo ietver sevī analītisko žurnālistiku, kas sastāv no trim sadaļām: 1) pētnieciskā (pēta, piemēram, mēra vēsturi Latvijā vai oligarhu ietekmi uz KNAB), 2) rokošā (cenšas noskaidrot būtiskas problēmas, pieņemot, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa apzināti grauj valsts demokrātijas pamatus)* un 3) publicistika (žurnālistikas mākslinieciskā daļa, robežojas ar daiļliteratūru). Šeit esam nonākuši pie viedokļa jeb diagnozes žurnālistikas. Tā vairs nekoncentrējas ziņu tiražēšanas virzienā, bet gan piegādā viedokli par aktuālām sabiedrības norisēm, kataklizmām, problēmām. Tātad viedokļa žurnālistika nosaka diagnozi publiskās telpas slimībām tieši tāpat kā diagnostiku veic ārsti pacientam. Arī žurnālisti studē savu specialitāti augstskolā, tāpēc ir apveltīti ar zināšanām par to, kā atlasīt faktus, kā tos selekcionēt, pretnostatīt, kā secināt un konfrontēt viedokļus. Spēj atšķirt patiesas ziņas no nepatiesām, nošķirt būtisko no nebūtiskā. Tieši tāpēc ir liela atšķirība starp profesionālu žurnālistu komentētāju un čata «komentētājiem» (propagandas troļļiem, viedokļu olugalvām, virtuves politiķiem un amatiervēsturniekiem).

Amatpersonām ir jāsaprot, ka mediji skatīsies uz rīcību ar palielināmo stiklu

Viedokļi mēdz būt dažādi. Vienu daļu no lasītājiem neuztrauc, ka Kristīgā radio šefs Rīgā aicina dedzināt kolēģa Rubeņa grāmatu, turpretī citiem šis sauciens uzdzen drebuļus un «sasaucas» ar Hitlera reiha laikiem, garīgo tumsu un holokaustu. Tas nozīmē, ka raksti par šo tēmu būs diametrāli pretēji, jo nav nekāda «vidējā» vai «pareizā» viedokļa šajā jautājumā.

Tas nozīmē, ka iesūdzēt tiesā par viedokļa paušanu ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka mākslā (ieskaitot žurnālistiku) nepastāv robežas viedokļa formas veidolam. Amatpersonām ir jāsamierinās, ka mediji skatīsies uz viņu pirkstiem, rīcību ar palielināmo stiklu, jo tāds ir mediju darbs atvērtas demokrātijas apstākļos. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Publicistika ir ļoti sarežģīts žurnālistikas žanrs. Tā ir mākslinieciska vēstījuma metode, kas apskata aktuālas norises provokatīvā veidā, pievēršot sabiedrības uzmanību apšaubāmām norisēm, ar mērķi izraisīt diskusijas par aktuālām, sabiedrībā svarīgām problēmām. Ja kritiskā viedokļa publicistika nav provokatīva, tad tā neveic savu darbu. Te jālieto metaforas, salīdzinājumi, dramatisks naratīvs u.c. mākslinieciskā vēstījuma formas, ieskatot satīru. Tātad arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viedokļa ilustrācija var būt skarba, nežēlīga, ironiska un pat iznīcinoša, taču šo īpašību dēļ to nedrīkst pakļaut cenzūrai tikai tāpēc, ka «kādam» izteiksmes forma šķiet «pārāk skarba», «nepieklājīga» vai pat «rupja».

Pats svarīgākais, vai publikācijā apskatāmā persona (iestāde, organizācija) ir publiska persona ar stāvokli sabiedrībā (ar ietekmi un publisku atbildību), vai tā tērē valsts budžeta līdzekļus un vai norise, kas izraisījusi publikāciju, ir vai nav patiesa. Tātad – ir vai nav notikusi «lieta», kas nokaitinājusi komentētāju? Ja ir notikusi, tad komentētājam ir 100% tiesības to apskatīt visās formās. Vēl svarīgi, vai publikācijā nav pārkāpts ētikas kodekss (upuris, bērns, privātpersona bez publiskuma atbildības, kūdīšana, rīdīšana pret minoritāti utt.) un vai publikācijā deklarētie atklājumi ir sabiedrības interesēs. Viss pārējais ir atļauts.

Tātad viedokļa jeb diagnozes žurnālistika vienmēr būs skarba un provokatīva (nevis maiga, garlaicīga kā atskaite), jo tās uzdevums ir iešūpot sabiedrību pārdomām, diskusijām un sarunām. Kā jau provokatīvs žanrs, tā vienmēr izraisīs pretreakciju. Tas ir normāli. Tāpēc saprātīgs cilvēks uz tiesu (aizkaitinājuma karstumā) neskrien. Advokāta nolīgšanas vietā ir jāsāk saruna par diskutablo tēmu medijos, pierādot savu viedokli publiski. Sabiedrībai ir svarīgi uzzināt, vai komentētāja izgaismotie apgalvojumi un kritika ir vai nav pamatoti. Šāda «varas» un «mediju» servju saspēle ir demokrātiskas žurnālistikas būtība. Ja cilvēks uzņemas amatu, tad viņam jābūt gatavam saņemt kritiku publiskajā telpā. Tas ir normāli, jo tikai tā vēlētāji uzzinās, kas un kā valstī notiek. Deleģēt šo dueli tiesas giljotīnai nozīmē slēpties un sodīt tos, kas vēlas izrunāties un noskaidrot patiesību, t.i., medijus. Bez tam tas, ka žurnālistika (asā veidā) apskata negācijas, nenozīmē, ka mūsu sabiedrība vai demokrātija ir sliktās. Nē, tas nozīmē, kas publiskā telpa pie mums Latvijā ir atvērta visiem viedokļiem, nevis tikai vienam – varas viedoklim, kā to varam novērot mazāk demokrātiskās valstīs, piemēram Krievijā vai Ķīnā.

Ko dara tiesas un sabiedrība pret žurnālistiku?

Mākslinieciskā publicistika ir «karsts kartupelis» diktatūrām un jaunajām demokrātijām. Taču vecajās demokrātijās, tādās kā Francija, attaisno Charlie Hebdo redaktoru, kuru 2007.gadā musulmaņu organizācijas bija iesūdzējušas tiesā par pravieša Muhameda karikatūru publicēšanu. Islāma atbalstītāju grupas savu prasību pamatoja ar naida kurināšanu pret musulmaņiem. «Vispārpieņemtās vārda brīvības robežas nav pārkāptas, un ar strīdīgajiem attēliem izdevums piedalījies sabiedriskās debatēs par vispārēji nozīmīgiem jautājumiem,» teikts spriedumā (TVNET, 2007.03.03.). Muhameds šajās karikatūrās bija attēlots samērā neglītās formās, arī komentāri zem daudzām bija ļoti izaicinoši, taču nedz Francijas, nedz Dānijas tiesas nenosodīja karikatūristus un izdevējus. Lai gan šie publicējumi Āzijā, Āfrikā, Tuvējos Austrumos izraisīja vardarbīgus protestus, kuros dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku un tika praktiski sagrauta Dānijas eksporta industrija uz musulmaņu valstīm. Šī prāva tolaik tika gan Francijā, gan Dānijā uztverta kā pārbaudījums preses brīvībai. Protams, musulmaņiem nepatīk, ja attēlo (zīmē, ilustrē) pravieti. Vēl vairāk viņiem nepatīk, ja to dara aizskarošā veidā, taču šī nepatika nevar būt iemesls izveidot demokrātiskiem medijiem matricu, kādas tēmas kādā veidā drīkst vai nedrīkst atspoguļot. Kaut ko aizliegt ar likumu ir viegli, taču daudz grūtāk ir paredzēt sekas, ko šādi aizliegumi izraisīs.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem?

Kā viss sākās? Laikā kad dāņu rakstnieks Kore Blutgrēns strādāja pie savas grāmatas par pravieti Muhamedu, viņam neizdevās pierunāt nevienu mākslinieku ilustrēt šo grāmatu. Trīs mākslinieki atteicās uzreiz, un trešais vēlējās būt anonīms. Runa šeit nebija par karikatūrām vai kādām citām aizvainojošām publikācijām, bet gan par pavisam parastām ilustrācijām, kas vizualizētu pravieti. Simpātiskā veidolā. Kāpēc neviens negribēja zīmēt Muhamedu? Tāpēc, ka visi esot baidījušies nomirt no slepkavas rokas, kā to piedzīvoja Teo van Gogs, jo musulmaņiem nav pieņemts vizualizēt pravieti vai Dievu. Pat bērniem paredzētā grāmatā nedrīkst vizuāli attēlot pravieti. Nedrīkst uz viss. Pašcenzūra tātad. Kā redzat – viss nav tik vienkārši, kā sākumā liekas. Tāpēc 2005. gadā avīzes Jyllands Posten kultūras redaktors Flemings Rose aicināja dāņu māksliniekus attēlot Muhamedu tādu, kādu viņi to redz. Avīzes saņēma 40 zīmējumus un 12 no tiem publicēja 2005. gada 30. septembrī. Pēc tam sākas protesti, grautiņi un slepkavu akcijas pret māksliniekiem Rietumeiropā. Vai dāņi tā drīkstēja rīkoties? Dāņiem un visiem pārējiem ir atļauts zīmēt praviešus, bet musulmaņiem nav. Vai tas bija rupji pret musulmaņiem, kuru lielākajai daļai (sunnīti) ir aizliegts attēlot pravieti? Vai sāksim precizēt, ko un kā žurnālisti drīkst vai nedrīkst kritizēt? Varbūt tad ķersimies pie pārbaudītām metodēm, kuras praktizē diktatūras valstī, kurās katru gadu veido «labo» un «slikto» žurnālistu sarakstu, norādot, kuram ir un kuram nav licences publicēties.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem? Tikai tāpēc, ka operas amatpersonas, Ušakova tipa politiķi un priekšnieki (kopš Padomju Savienības laikiem) ir pieraduši atrasties «virs pārējiem», nebūt kritizēti un iznīcināt katru mediju vai personu, kas atļaujas skarbi iebilst? Piemēram, Krievijā «Pussy Riot» Putins piedraudēja ar septiņiem gadiem cietumsoda un pašlaik nepatriotiskiem publicistiem Arkadijam Babčenko un Boženai Rinskai arī jārēķinās ar varas represijām tikai tāpēc, ka viņi atļāvās «nepieklājīgi» nesajūsmināties par Putina politikas «veiksmes sāgu» un pateikt publiski savu viedokli par situāciju Krievijā šodien.

Piemēram : 2016. gada preses brīvības sarakstā Latvija ir 24. vietā. Tas ir ļoti zemu, ja salīdzina ar mūsu kultūrai tuvajām Ziemeļvalstīm (kuru demokrātijas un labklājības līmeni gatavojamies sasniegt), kuras ir ar pašu brīvāko presi pasaulē. Starptautiskajā telpā tiek atzīmētas Agneses Margēvičas, Lato Lapsas, Leonīda Jēkabsona, Ilzes Naglas un Ilmāra Poikāna izteikšanās ierobežošanas problēmas, īpaši uzsverot Jāņa Vingra satīriskā darba «Pēdējais Lāčplēsis» cenzēšanu.

Cerams, ka operas un Latvijas tiesu sistēmas sankcijas pret TVNET satīrisko publikāciju «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kas veltīta Latvijas Nacionālās operas telpu izīrēšanai Kremļa emisāra Krutoja vajadzībām, nenonāks šajā sarakstā kā jauns paraugs varas spiedienam pret mediju brīvību Latvijā. Par to pamatoti brīdina Latvijas Žurnālistu asociācija un arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam «tvnet.lv» par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda.

Latvijas tiesu spriedumi par šo TVNET satīrisko rakstu atspoguļo lielu tiesu varas nekompetences problēmu.

Tiesai nav jāuzņemas literatūras kritiķu funkcijas un jānosaka, kādus literārās izteiksmes līdzekļus autori drīkst savos rakstos lietot, lai paustu savu viedokli.

Spriežot pēc 28. janvāra LTV Panorāmas sižeta, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare rakstā ir atradusi formulējumus, kurus pati novērtē kā «žargonu» un «no krievu valodas atvasinātus lamuvārdus», kas esot pamats lielajam sodam TVNET. Izklausās pēc cenzūras, nevis mediju eksperta analīzes. Turklāt soda noteikšanā nozīme bijusi arī prasītāja personībai. «Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir Opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,»** sacījusi tiesnese. Rodas iespaids, ka tiesas akceptē ietekmīgu vai pazīstamu personu izņēmumus tiesas priekšā. Lai gan starptautiskā tiesu prakse rīkojas tieši pretēji: tas, ko piedod ravētājai vai sētniekam, netiek piedots publiskam direktoram vai ietekmīgam deputātam. Starp citu, šis gadījums atgādina eksprezidentes «kapu lietas» skandālu, t.i., visi Latvijā joprojām nav vienlīdzīgi tiesas un taisnības priekšā. Ja jums ir amats vai publiski nopelni, tad elitei pienākas izņēmums. Tas nav demokrātiskas valsts principu cienīgs atzinums.

Jā, es arī lasīju šo Operu un tās valdi kritizējošo publikāciju un, iespējams, būtu izteikusies citiem līdzekļiem, ne tik sulīgi kā raksta autors. Taču tas nenozīmē, ka šādi rakstīt demokrātiskas valsts medijos nedrīkst vai par satīrisko metaforu un dzēlīgu sarkasmu jāsoda medijs ar naudas sodu un pērienu. Savu viedokli šoreiz vēlos formulēt ar klasisko filozofa Voltēra sentenci: «Nevaru teikt, ka mans viedoklis sakrīt ar tavējo, taču esmu gatavs mirt par to, lai tu vienmēr varētu paust šo savu viedokli.»

Ja mums nebūs brīvi mediji, tad nekad netiksim pie brīvas sabiedrības un nesasniegsim Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības līmeni. Brīvība un labklājība ir savstarpēji saistītas lietas.

Mazā ārste pusnakts slimnīcā toreiz rīkojās principiāli, drosmīgi un godīgi. Nerespektēja ietekmīgā vairākuma spiedienu, pieņēma nepopulāru, bet pareizu lēmumu. Darīja savu darbu. Ja mēs visi ikdienas situācijās rīkosimies tieši tāpat, tad izārstēsim arī savu valsti.

Tas mums jādara.

Atsauces:

  • Rokošā žurnālistika ir salīdzinoši jauns žanrs. Tas iespējams, tikai demokrātiski atvērtās valstīs, kurās žurnālistam tiek garantētas iespējas piekļūt sensitīviem dokumentiem. Izplatīts Ziemeļvalstīs. To nedrīkst būvēt uz piegādātā «kompromata» bāzes, jo tā uzdevums ir risināt šodien aktuālas, būtiskas problēmas, nevis informēt sabiedrību par nelāgām norisēm, kuras ir patiesas, bet nav aktuālas.

**

LASI CITUR: Operas un «Tvnet» strīds: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

“Panikas telpa” un mirstošie mediji

Posted on by
2

 

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Charlie Hebdo ir preses brīvības simbols visā pasaulē. Ikvienam no mums bija un ir svarīgi, lai šis skandalozais izdevums turpina iznāk. Pretējā gadījumā uzvarētāji būtu bijuši teroristi, fundamentālisti un visi tie, kas arī tepat pie mums Latvijā, cenšas pagriezt  laika vektoru atpakaļ – totalitārisma politiskās sistēmas virzienā. Ungārijas un Polijas (pēdējā mēneša) politiskās attīstības tendences to pierāda un rada bažas, ka arī pašmāju “putinisti” var mēģināt pagriezt mūsu vēsturi absurdistānas virzienā. Bez automātiskajiem ieročiem, taču tik pat fundamentali.

Pavisam drīz būs pagājis gads kopš asiņainā atentāta Charlie Hebdo redakcijā. Kas tur notiek pašlaik?

Sāksim no sākuma.

Viss sākas ar to, ka pērn, trešdienā, 7. janvārī divi brāļi Chérif un Saïd Kouach maldījās pa ēku Parīzē ar adresi 6 Rue Nicolas-Appert. Abi meklēja Charlie Hebdo redakciju, bet nevarēja to atrast. Līdz beidzot viņiem izdodevās noskaidrot pareizo telpu. Ar automātiskajiem ieročiem rokās brāļi pāris minūtēs paguva nošaut galveno redaktori Stéphane Charbonnier , vadošos karikatūristus: Jean Cabut, Bernard Verlhac, Georges Wolinski un Philippe Honoré, apskatniekus Bernard Maris un Elsa Cayat, kā arī korektoru Mustapha Ourrad.

Atentāta rezultātā gāja bijā 12 cilvēki, 11 tika ievainoti.

Viss notika “Allāha vārdā”, ar cerību, ka uzbrukuma rezultātā satīras žurnāla redakcija tiks slēgta.

Taču tā nenotiek. Redakciju neviens neslēdz, jo notiek pretējais: žurnāls kļūst populārāks nekā jebkad agrāk. Ielās iziet simtiem cilvēku solidaritātes demonstrācijās.

Kolēģi atbalsta žurnāla sagrauto redakciju praktiski, garīgi un lietišķi. Piemēram, dienas avīze Libération uz sešiem mēnešiem aizdod savas telpas, bet Le Monde – datorus, lai darbs satīras žurnāla redakcijā neaprautos.

Nākamais Charlie Hebdo numurs tiek publicēts 14. janvārī un sasniedz metienu 8 miljoni eksemplāru (agrāko 30 000 vietā). Uz vāka redzams raudošs pravietis Muhameds ar uzrakstu ” Je suis Charlie”, zem rubrikas ” Viss tiek piedots”.

Žurnāls, kura ekonomiskā situācija ilgstoši bija nestabila, pēkšņi saņēma no Francijas valsts un privātiem dāvinātājiem atbalstu 4 – 6 miljonu eiro apmērā un izslējās.

Tiktāl notikušais atgādina veiksmes stāstu. Taču pateicoties naudas injekcijām notika negaidītais – žurnāls sāka stagnēt.

Bertrand Guay / TT

Bertrand Guay / TT

Nebija jāgaida ilgi, lai bijušie atbalstītāji sāktu iemīļotajam franču satīras žurnālam pārmest rasismu (Teju Coles, ”Unmournable bodies”, The New Yorker), PEN kluba balvas piešķiršanas brīdī, to sāka boikotēt seši aktīvie kluba biedri. Daudzi no mums sarauca pieri brīdī, kad Charlie Hebdo publicēja karikatūru, kas atgādināja noslīkušo, trīs gadus veco bēgļu puisēnu Vidusjūrā. Kas īsti ar viņiem notika sagrautajā redakcijā? Apjukums, pārprasta satīras izpausme vai vienkārši talantīgu cilvēku trūkums “pie kloķiem”?

Izskatās, ka šīs izpausmes bija tikai pirmās vēja brāzmas lielākām jukām. Jau pavasarī franču presē noplūda informācija par iekšējiem konfliktiem satīras žurnāla redakcijā. Intervijā žurnālam Vice viens no spēcīgākajiem karikatūristiem Renald Luzier uzsvēra, ka “ visa šī nauda, ko mēs saņēmām bija absurda. Tāpat lasītāji. Arī atbalsts ir ģeniāls, bet vienlaikus absurds. Nezinu, kā mēs tiksim ārā no šīs absurdā staignāja”.

Pēc tam “Luc” pameta darbu žurnālā, taču publiski savus atkāpšanās iemeslus nekomentēja. Kā jau tas pieņemts smalkās sabiedrībās – labāk klusēt, nekā runāt.

Kā kolēģi jūtas?

Visi Charlie Hebdo līdzstrādnieki joprojām dzīvo 100% policijas apsardzē līdz pat šodienai un nav izslēgts, ka šāds dzīves stils, viņiem būs vēl ilgi un ilgstoši. Redakcijas adrese Parīzē ir slepena un tajā izveidota arī “panikas telpa”, kurp redakcijas darbiniekiem jābēg, ja pēkšņi notiek nākamais atentāts.

Būt par izteikšanās un preses brīvības karognesēju nav viegli.

Kam īsti pieder šis izdevums?

Mediju īpašnieku tēma arī Latvijā ir daudzu “ekspertu” jājamzirdziņš, lai gan no mana viedokļa šim jautājumam nav tik liela nozīme mediju darbā kā daudziem “tas” joprojām liekās.

Charlie Hebdo redakcijas galvenajam redaktoram Laurent Sourisseau pieder 70% izdevuma akciju. Pārējo 30% īpašnieks ir izdevuma ekonomikas šefs  Éric Portheault. Tas nozīmē, ka teroristu uzbrukuma rezultātā abi kļuva par miljonāriem, jo akcijas, kas agrāk nenozīmēja gandrīz neko, tagad bija kļuvušas ļoti vērtīgas. Paradoksāli, ka šo procesu varēja novērot redakcijā, kas savos tekstos vienmēr cīnījusies pret kapitālu, naudu un republiku, jo vairums līdzstrādnieku bija 68. gada paaudzes aktīvisti.

Tāpēc nevienam nebija pārsteigums, ka martā Le Monde parādījās raksts, kurā Charlie Hebdo līdzstrādnieki pieprasīja sev tiesības iegūt savā īpašumā žurnāla akcijas un “caurspīdīgu” peļņas sadali. Daļēji prasības tika apmierinātas, taču arī šie pasākumi krīzi nenovērsa. Žurnālam bija grūti atrast labus karikatūristus bijušo līdzstrādnieku vietā un zaudējot šīs leģendārās personas, pamazām izgaisa arī paša izdevuma leģendārums.

“Sešu mēnešu likums” bija sevi pierādījis kārtējo reizi. Pēc ļoti dziļas traumas seši mēneši ir pārbaudes laiks. Pēc tam upuris vai nu nogrimst vēl dziļāk vai pārtop jaunā veidolā un dzīvo tālāk. Franču satīras žurnāla gadījumā laikā noticis pirmais – nepatīkamākais scenārija inscenējums: žurnāls vienā rāvienā kļuva bagāts naudas izteiksmē, taču bija zaudējis intelektuālo kapitālu, kuru nespēja aizstāt nekas. Arī nauda ne.

“Pēc atentāta mums bija jāturpina. Nedrīkstējām padoties. Taču būt spēcīgām nozīmē gatavību mainīties. Pieļaut, ka arī citiem var būt taisnība. To mēs nemācējām. Tāpēc Charlie Hebdo ir miris. Šodien mums vairs nav žurnāla Charlie Hebdo,” (no Patrick Pelloux intervijas BBC).

Šī pasaka ir ar bēdīgām beigām. Fināls apraujas un ir nepatīkami apzināties, ka līdzīgi mediju miršanas gadījumi novērojami arī mūsu pašu Latvijā pilnīgi bez preses brīvības karoga rokās.

Talantīgi cilvēki ir gandrīz neaizstājami.

Tā tas ir.

Mediji mirst, taču skaļi par to neviens nerunā arī pie mums.

Vai mirstošajiem tas palīdz?

 

 

 

Parīzes melnā piektdiena. Kas notiks tālāk?

Posted on by
1
Foto: Michel Spingler/AP

Foto: Michel Spingler/AP

Piektdiena, 13. novembris šogad Parīzē bijusi raksturīga ar siltu novakari +15 grādu režīmā. Centrā pilns ar tūristiem. Koncertzālēs un kafejnīcās – apmeklētāju simti. Kā parasti.

Tas, ka rietumpasaulē (attšķīrībā no musulmāņu fundamentālistu valstīm) piektdienas vakars ir intensīvas sociālas kontaktēšanās laiks, nevienam nav noslēpums. Cilvēki dodas ārā, nevis ieslēdzas savos namos, pilīs un torņos. Ir liela atšķirība vidē, kurā mēs apdzīvojam. Vai nu tā ir: atvērta, sakopta – aicinoša visiem piedalīties un līdzdarboties jeb nemājīga, nekopta un bīstama – draudoša netuvoties.

Islāmistu armijas ticīgie fanātiķi vakar uzbruka sešās vietās Francijas galvaspilsētā Parīzē šaujot ar automātiskiem ieročiem tieši cilvēku pūlī. Vietās, kur ļaudis pulcējas. Ar varu aizturēja ķīlniekus. Divās publiskājās vietās izmantoja pašnāvniekus spridzinātājus un vienā rāvienā pārvērtā atvērto, romantisko Parīzi par ielenktu pilsētu.

Ar ko īsti šie teroristi cīnījās? Ar visiem uzreiz.

Pagaidām izskatās, ka teroistiem nav bijusi svarīga nedz upuru ādas krāsa, tautība, ticība vai dzimums. Pats galvenais – lai upuru būtu iespējami vairāk. Koncertzālē, kura ietilpina 1500 klausītāju, tika sagūstīti ķīlnieki, nogalināti ar ”kalašņikoviem” apmēram 100 koncerta klausītāju. Šaušana turpinājusies apmēram 20 minūtes, taču policija pabeigusi operāciju tikai pēc 2 stundām. Uzbrucēji bijuši gados jauni vīrieši, apmēram 25-28 gadus veci, bez maskām. Nākamais uzbrukums, gandrīz vienlaicīgi, norisinājies netālu no futbola stadiona, kurā atradies arī Francijas prezidents Olands. Pēc tam teroristi šturmējuši arī divus bārus.

Parīzes gaisu visu vakaru šķēlušas ātrās palīdzības automašīnas sirēnas, kas transportējušas uz slimnīcām cietušos. Pašu teroristu vidū upuri bijuši astoņi. Tie, kas paši uzspridzinājušies ar savām pašnāvnieku vestēm Parīzē.

Tagad Francija savas robežas ir slēgusi, valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija veic patruļas uz ielām un aicina cilvēkus nepamest mājas un neiet ārā uz ielas. Skolas, muzeji un veikali ir slēgti un būs ciet visu nedēļas nogali. Romantiskā pilsētā pārvērtusies tuksnesī. Islāmistu armijas kaujinieki gavilē sociālajos medijos. Ja šo uzbrukumu sarīkoja viņi, tad viņu mērķis ir izpildīts 100%: upuru ir ļoti daudz, pārāk daudz parastam piektdienas vakaram un pat 13. datumam.

Parīzes karte ar teroristu uzbrukuma vietām 2015. gada 13. novembrī

Parīzes karte ar teroristu uzbrukuma vietām 2015. gada 13. novembrī

Ar šo teroristi ir pieteikuši karu mums visiem, jo upuru skaitā ir arī viens zviedru jaunietis un otrs ievainots. Cik zināms, Latvijas iedzīvotāju Parīzes melnās piektdienas upuru sarakstā nav vismaz pagaidām. Francijas prezidents Fransuā Olands jau paziņojis, ka vainīgais ir zināms. Taču ienaidnieka lokalizācija vairs nav vecā, jo uzbrucējs neatrodās savā valstī, bet gan tepat pie mums Eiropā un jau sen ir pieteicis mums “partizāņu karu”. 

Parīzes piektdienas notikumi pierāda, ka šis ir jauns posms terorisma vēsturē. Brīdī, ka IS “izvērsās” Irākā un Sīrijā un deklarēja jauno reliģiozo kalifāta valsti, daudzi uzskatīja, ka viņiem nepietiks spēka cīnīties ar “rietumiem”, jo valsts būvniecība paņems pārāk daudz laika un uzmanības. Drošībnieku pinkertoni mēģināja pārliecināt, lai mēs “nekrītam panikā” un eksperti apgalvoja, ka Islamistu Armijai neesot Alkaidas globālo ambīciju. Tagad šim posmam pienācis gals un esam sagaidījuši pirmo IS uzbrukumu Eiropas sirdī – Parīzē.  

Tikko viņi “paspridzināja” savā ģenerālmēģinājumā Libānā ar 42 upuriem finālā un vakar Parīzē detonēja smagāk un asiņaināk. Par Krievijas pasažieru lidmašīnu Sinajas pussalā nemaz nerunājot.

Vai atstātā Sīrijas pase vienā no Parīzēs masu slepkavu kabatām nozīmē, ka tā ir atriebība par Eiropas līdzdalību Sīrijas konflika realizēšanā? Francija pašlaik piedalās IS militāro objektu iznīcināšanā Sīrijā, tātad visām valstīm, kas piedalās karā un pieņem Sīriešu bēgļus jārēķinās ar ko līdzīgu?

Protams, ka ir sācies džihadistu uzbrukums mūsu dzīves stilam un kultūrvērtībām. Taču tas nenozīmē, ka visi muslimi ir teroristi un mums būtu pamats baidīties un steigšus evakuēties uz tuvāko pagrabu. ASV jau tagad sāk sistemātiski bombardēt IS naftas laukos, kas ir viņu galvenais pārticības avots. Iespējams, ka šis ir arī galvenais iemesls novembra asinspirtij Eiropā.

Jaunais laiks ir iestājies. Nav labi. IS jau iekārtojies Eiropā un mēs neesam pārliecināti, ka pašmāju vadoņi un Eiropas “gudrie” prot un spēj tikt ar šo situāciju galā.

Iesaku pievērst uzmanību pirmajam politiķim, kurš sāks mūs kaunināt par panikošanu un paziņos, ka “panikai nav pamata”. Tā būs zīme, ka runā kretīns.

 Vai karš ir jau sācies? Kā jums šķiet?

”Žurnālistikas sarūsēšanas” kārtējā sekvence. Šoreiz Francijā

Posted on by
Atbildēt

2014. gada 10. februārī

Francijas trešā lielākā rīta avīze Libération nonākusi krīzes situācijā. Avīzes īpašnieki to vēlas pārvērst par ”kultūras centru” un ”sociālu portālu”.

Taču laikraksta līdzstrādnieki ar to nav mierā.

Sestdien avīzes pirmo lapu greznoja žurnālistu paziņojums, gigantiska virsraksta formā: ”Mēs esam avīze!”. Tālāk sekoja teksts par to, ka ” mēs neesam restorāns vai sociāls portāls, neesam televīzijas stacija, neesam bārs vai uzņēmējdarbības starta līnija”.

Savulaik šo izdevumu iesāka Žans Pols Sartrs un tas kļuva par vadošo kreiso avīzi valstī. Tagad Libération strādā bez peļņas ar  -1, 3 miljoni eiro zaudējumiem. Tirāžas kritums šobrīd sasniedzis jau -15% un šobrīd ir 100 000 ex. robežās.

Ekonomiskās problēmas lika visiem trim avīzes īpašniekiem nākt klajā ar laikraksta glābšanas plānu. Tajā paredzēts redakcijas ēkas pārveidošanā par ”kultūras centru”. Par to pārskaitās redakcijas līdzstrādnieki, kuri šādā koncepcijā neredz nekādas tālākas žurnālistikas attīstības iespējas savai avīzei.

Ceturtdien bija streiks, piektdien avīze neiznāca. Tālāk tika nolemts  streika vietā, cīnīties ar izdevējiem pašiem savā avīzē. Tāpēc lasītājiem uz četrām lapām tiek skaidrots, ko īpašnieki iecerējuši un kāpēc šāda rīcība nav atbalstāma. Libération gatavojas likvidēt kā masmediju, pārveidojot to vienīgi par statisku ”preču zīmi”.

”Izskatās, ka avīzes īpašnieki ir gatavi investēt visāda veida aktivitātēs, izņemot žurnālistiku”, – konstatē Libération galvenā redaktore Aleksandra Švarcbroda.

Tai pat laikā īpašnieki (Bruno Ledoux) citos medijos (AFP) atzīst, ka šis esot vienīgais risinājums. Ja žurnālisti turpināšot pretoties, avīze iešot bojā.

Libération cieš no ekonomiska rakstura problēmām jau daudzus gadus. Pagaidām tai izdevies izdzīvot, veidojot lielisku opozīciju Le Monde un Le Figaro.

Kā būs šoreiz?

Vai tiešām šī ir Libération pēdējā kauja?