2011.gada 17. maijs

Ķemmējot internetā ”money talks”, var nonākt pie tekstiem, kas skaidro – ”visam ir cena, kāda ir tavējā?”

Šos atzinumus raksta cilvēki, kuriem ir cieša pārliecība, ka par naudu ir nopērkams viss.

Šim atzinumam ir diagnoze – ” naudas aklums”.

Šo slimību mēs pazīstam. Tā mēdz runāt tie, kas saprot tikai divas dimensijas. Trešo viņi nenojauš.

Diemžēl slimo (ap mums) ir nepiedodami daudz un žēl, ka viņu režijā notiek personāžu pārbīdīšana uz politiskās un ekonomiskās varas skatuves, augstu amatu piešķiršana ”kretīniem”. Ar naudu mēģina korumpēt un uzpirkt svarīgus ”atslēgas” posteņus, piešķirot tos ”izdevīgām nullēm” uz sabiedrības altāra.

Tā vietā, lai izraudzītos šiem amatiem patiešām intelektuālas personas, kas visu sasniegušas savā dzīvē, pateicoties smagam un intensīvam darbam, perfektai akadēmiskai izglītībai.

Nauda nedrīkst stūrēt demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipus. Mēs nevēlamies, lai par naudu var ”nopirkt tiesnesi”, parlamenta lēmumu, valsts pasūtījumu vai darbu valsts aparātā.

Īsi sakot – mēs nevēlamies, lai nauda regulē procesus, kas mums visiem ir svarīgi, jo nauda korumpē.

Ar naudas ”smēreļļu” var nodrošināt negodīgu, netaisnu un noziedzīgu procesu uzplaukumu mūsu sabiedrībā un šādā vidē mēs nevēlamies dzīvot.

Starptautiskā Valūtas Fonda šefa Dominika Strausa – Kāna (Dominique Strauss-Kahn) jeb kā viņu Francijā sauc DSK aizturēšana Ņujorkā vieš pārdomas šajā virzienā.

Notikums medijos attīstās pēc vecā scenārija = fakts + veco skandālu reanimēšana + jaunas liecības no pagātnes (par to pašu) + konspirācijas teorijas (to visu organizējis nejaukais, politiskais ienaidnieks un apsūdzētais ir tīrs kā jēriņš!).

Pašlaik mēs esam trešajā – konspiratīvajā fāzē, kad nauda mēģina nomainīt notikuma loģisko akcentus.

Jā, protams, visi ir nevainīgi līdz brīdim, kamēr nav pierādīts pretējais.

Taču neaizmirsīsim, ka cilvēki ar tik lielu varu kā DSK spēj ”saduļķot ūdeni” savā labā, ja lietas būtība jau laicīgi nenonāk līdz medijiem.

Atceros kā savulaik šķetināju ”sabraukto policistu” lietu Latvijā/Zviedrijā un nonācu pie secinājuma, ka galvenie vainīgie bija tolaik korumpētie Latvijas prokuratūras vadošie darbinieki un policija, kas atļāva no valsts aizbraukt divu cilvēku slepkavam. Jā, viņus piekukuļoja un viņi palaida brīvībā cilvēku, kuram bija jāpaliek apcietinājumā un jāgaida sava tiesa Rīgā. Rezultātā – līdz dokumentu pārsūtīšanai uz Zviedriju, tika ievilkts tieši tik daudz laika, lai iestātos noilgums. Slepkavu netiesāja. Lietu norakstīja. Vainīgie – joprojām sveiki un veseli rosās Latvijas varas aparātā.

Tāpēc es nebrīnos, ka jeņķi nelaiž vaļā DSK arī pret naudu.

Tiem, kas zina franču elites morāli, šis notikums nav pārsteigums. Labi, ka šī trača dēļ pamazām paceļas vāks noslēgtajai franču mediju un politiķu videi, kur apspriest ietekmīgu personu ”kaislības” līdz šim skaitījās aizliegtā tēma. Tvaiks tiek nolaists. Līdz šim par DSK uzmākšanos sievietēm ” kas mēdz atgādināt brutālu vajāšanu” ir rakstīts  (Christophe Deloire grāmata par varu un seksu Francijas politikā). Le Monde informē par autores vajāšanu šīs grāmatas publikācijas sakarā. Par to pašu liecina rakstniece Tristane Banon u.c.

Paradoksāli, ka Francija, atšķirībā no anglosakšu valstīm, politiķu seksa bravūru līdz šim uztvēra kā neaizskaramu privātās dzīves sastāvdaļu. Panākumiem bagāts politiķis pēc šīs shēmas, ir uzbrucējs, iekarotājs ar mīļāko kolekciju, kas tiek vērtēta kā viņa – uzvaras atribūts. Saprotams, ka šādā vidē sievietēm tiek ierādīta tikai un vienīgi servisa personāla loma.

Skaidrs, ka 62 gadus vecais DSK šonedēļ vairs nav Francijas prezidenta amata kandidāts.  Starp citu – viņš bija viens no pašiem drošākajiem pretendentiem uz šo krēslu. Kā norāda Le Monde – ” DSK politiskā nākotne ir pagalam, kaut arī izrādītos, ka viņš ir nevainīgs”.

Pagaidām jeņķu tiesa mēģina saprast, kas īsti notika luksusa hoteļa 2806 luksusa svītā, kas maksā 3000 dolāru par diennakti + ekskluzīvas brokastis no hoteļa Art Desco restorāna Gaby par 24 dolāriem.

Tagad bankas šefam jātup cietumā, kur brokastis maksā 1,8o dolārus.

Francijas prezidenta amata kandidāts, 62 gadus vecais naudas maiss, vienmēr priviliģētais Valūtas fonda šefs pret 32 gadus vecu, afrikāņu izcelsmes hoteļa apkopēju.

Viņš – vīrs ar varu.

Viņa – vientuļā, melnādainā, meitiņas māte, kas ir lieliska kolēģe Manhetenas viesnīcas darbiniekiem.

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?

DSK tiesā aizstāvēs dārgākais advokāts Benjamin Bafman (viņa klientu skaitā Sean Combs, Michael Jackson). Apsūdzētā un izvarotāja Dominika Straus Kāna trešā sieva Anne Sinclair ir jau paziņojusi, ka viņas vīrs ir nevainīgs, taču tagad tiesa iespējams sāks šķetināt vēl divas apsūdzības, kas līdz šim tika bremzētas ” lai nelāgi neietekmētu valūtas fonda šefa” karjeru. Nav grūti prognozēt kā viņa jutīsies. 🙁

Jā skandāls ripo pēc vecās shēmas.

Pats svarīgākais tagad izrādās nevis – noskaidrot patiesību, bet šausmināties kā šī tiesa traucēs pasaules politikas un ekonomikas attīstībai.

Tas nozīme ka apkopējai Manhetenā vajadzēja stāvēt klusu.

Stabilitāte būtu saglabājusies.

Kas gan ir vēl svarīgāks par stagnāciju, kuru mēs mēdzam saukt par stabilitāti?

Drūmas sejas, Portugāles un Grieķijas krīze, ojojoj!

Nabaga Francija, kurai vairs nav prezidenta kandidāta.

Kurš tagad sēdēs bijušā seksatlēta krēslā? Izraēlas valsts bankas šefs Stan Fisher vai turku finanšu ministrs Kemal Dervis?

Oj, cik traģiski, ka vecais labais kāršu namiņš sabrucis….

Ko nu darīsim? Kāda ir taisnības cena?

Dziedāsim!

 

No Ženēvas (EBU sēdekļa) pienāk ziņas, ka Eiro dziesmā vēlas piedalīties arī Āzijas un Āfrikas valstis. Savu ieinteresētību izrāda arī Austrālija.

”Mums ir sapnis izveidot Worldvision Song Contest”, – atzīst zviedru medijiem šlāgerparādes šefs, norvēģis Jons Ula Sands.

 Aizvadīto parādi no Diseldorfas noskatījās 52 valstīs un šī tiešraide uzskatāma par pasaules lielāko un ietekmīgāko izklaidējošo programmu.