Eirovīzijas dziesmu konkurss 2012. Ko Latvija var mācīties?

2012. gada 28. maijā.  Speciāli TVNet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Zviedrijas uzvara ESC ir galvenā ziņa visos valsts svētdienas medijos. Aftonbladet virsraksts: Lorēnu sumina visā pasaulē., Foto: Aftonbladet TVNet kolāža

Tiem, kas «nevar ciest ESC» (Eurovision Song Contest) un «nekad šo koncertu pa televīziju neskatās» – iesaku neturpināt lasīt šo rakstu. Tiniet tālāk TVNET publikācijas uz leju un šo rakstu noteikti nelasiet. Demokrātija neaizliedz noliegt to, ko cilvēks nesaprot, un bez tam Latvijā dažās pat ar popmūziku saistītās aprindās izsmiet Eirodziesmu esot labais stils. Tas skaitās politiski un estētiski korekti. «Smalki un zinoši» cilvēki Latvijā par Eirodziesmu nerunā, vīpsnā skaļi, atklāti un ar patosu. OK? Paldies, ka nelasāt tālāk.

Turpretī ar pārējiem, kurus interesē šīs audiovizuālās popmākslas Eiropas čempionāts, kas demonstrē visu jaunāko gan audiovizuālajās TV un šovu tehnoloģijās, gan tendences radošajā jomā, viss kārtībā. Lasiet tālāk.

«Eifooooooorija!» – tā šonakt gavilēja zviedri savā dzimtenē un ārzemēs, priecājoties par Zviedrijas piekto uzvaru Eirovīzijas dziesmu festivālā.

«Šonakt Baku preses centrā mēs gavilējām, lēkājām, dejojām un apskāvāmies ar katru, kas bija tuvumā, brīdī, kad kļuva skaidrs – Lorēna* (Loreen) ir uzvarējusi. Ar mums kopā priecājās arī pārējie eiropieši. Viņas «krabja deja», šarms un patiesīgums bija savaldzinājis daudzus. Tagad vairs neviens kičs, klauns vai spokošanās nevarēja apsteigt viņas šovu, pat krievu babuškas ar savām ceptajām maizītēm vairs neatradās bīstami tuvu,» emocionāli stāstīja vakardienas ievadrakstā Dagens Nyheter korespondente no Baku.

Tas nozīmē, ka 28 gadus vecā Lorēna kopā ar ilggadējo Zviedrijas «Eirodziesmas ģenerāli» un valsts delegācijas vadītāju, bijušo vokālistu Kristeru Bjorkmanu, sadarbībā ar dziesmas autoriem (Peter Boström, Thomas Göransson) ir panākusi, ka Eiropas fināls no jauna atgriezīsies Stokholmā. Savulaik līdzīgu panākumu sasniedza ABBA, Herreys, Carola un Charlotte Perrelli. Tagad zviedriem ir piektais Eiropas populārās mūzikas čempionāta uzvarētājs – Loreen.

«Mīļā Zviedrija, paldies, ka jūs man ticat! Paldies, ka jūs man esat! Es jūs visus ļoti mīlu. Visu darīju jūsu dēļ. Dziedāju bez grima, ar basām kājām un man izdevās tas, par ko tik ļoti biju sapņojusi un cerējusi. Šo darbu mēs izdarījām visi kopā. Vispār jau esmu kautrīga un man ir pagrūti uzņemties zvaigznes statusu. Paldies jums visiem, kas mani atbalstīja. Paldies visiem!» tā preses konferencē pēc uzvaras Baku atzinās uzvarētāja.

Tikmēr Zviedrijas Televīzijas ģenerāldirektore Eva Hamiltona (Eva Hamilton) jau bija daudz pragmatiskāk noskaņota un gatava atbildēt uz mediju jautājumiem par to, kā notiks 2013. gada Eirodziesmas fināls Zviedrijā. Izrādās, ka zviedru STV vadība nesen ir jau viesojusies Norvēģijā, lai iepazītos ar nesenā Oslo festivāla pieredzi. Ir jau zondēts, kur koncerti varētu norisināties, taču izrādās, ka traucē hokeja pasaules čempionāts, kas ir jau okupējis Globena arēnu no 3. līdz 19. maijam – ESC šī arēna vajadzīga nākamā gada 14., 15. un 18. maijā.

«Būtībā valstī arēnu pietiek, labas telpas šim pasākumam ir arī Gēteborgā un Malmē. Pagaidām šis jautājums atrodas procesā un zinu, ka mums to izdosies nokārtot. Nevaru paziņot, cik tas mums izmaksās, bet jau tagad skaidrs, ka mēs nesacentīsimies ar citiem rīkotājiem pasākuma krāšņumā un valsts nacionālais kopprodukts no Eirovīzijas ambīcijām necietīs,» tā uzskata Zviedrijas sabiedriskās televīzijas vadītāja. Pēc viņas domām, divu pasaules mēroga maču rīkošana zili-dzeltenajā karalistē nav nekas neiespējams. Tikšot galā gan ar hokeja, gan ar popmūzikas čempionātu. Ārzemju eksperti zviedru TV nākamgad nebūšot jāpiesaista, jo pašiem ir savējie – kompetenti un vislabākie speciālisti gan popmūzikas, gan audiovizuālās mākslas jomā.

«Šī uzvara Zviedrijai ir ļoti svarīga un nozīmīga, jo mums tiek nodrošināta lieliska iespēja parādīt Zviedriju lielam skaitam cilvēku visā Eiropā un pats galvenais – nostiprināt tālāk zviedru mūzikas eksportu, kas šobrīd jau ir stabilas preču zīmes statusā,» secina Eva Hamiltone.

Zviedrijas televīzija pēdējo gadu desmitu laikā ir apzināti attīstījusi valsts iekšējo atlasi Eirodziesmai kā lielu iekšpolitisku un kultūras pasākumu. Neraugoties uz to, ka uzvaras lielajos Eiropas finālos zviedriem šajā laikā «nav spīdējušas», viņiem izdevies iekšēji modernizēt un attīstīt populāro mūziku un audivizuālo mākslu savā valstī līdz tik augstam līmenim, ka zviedru mūzikas panākumi šodien ir ne tikai sabiedrību integrējošs un mākslas līmeni veicinošs faktors, bet arī nozīmīga valsts budžeta sastāvdaļa. Zviedru mūzikas eksports nodrošina stabilus ienākumus valsts kasē un ceļ Zviedrijas vārdu ārzemēs. Desmit no Baku 26 fināldziesmu autoriem ir zviedri.

Tāpēc ir pienācis laiks arī mums atkārtot zviedru popmūzikas veiksmes stāstu, jo arī Latvijā nav maz talantīgu cilvēku un mākslas eksports beidzot ir pie mums jānostāda valsts politikas līmenī ar visām no tā izrietošajām prasībām.

Ar ko sāksim?

Vispirms maza atkāpe vēsturē. Savulaik, kad Latvija kļuva neatkarīga un beidzot arī mūsu Latvijas Televīzijai bija iespēja iestāties EBU (un līdz ar to piedalīties Rietumeiropas muzikālajos festivālos), mēs raudzījāmies uz latviešu pienesumu Eirodziesmai ar lielām cerībām. Aiz muguras palika vājo sociālistisko valstu bloka TV un radio organizācijas Intervīzija pasākumu, «Sopotas festivāla» un pārējo «augusta festivālu» kontrpropagandas laiki.

«Jūs, latvieši, visiem izgriezīsiet pogas kādus desmit gadus uz priekšu,» tā deviņdesmito gadu sākumā man prognozēja (tolaik Zviedrijā un ASV dzīvojošais) igauņu žurnālists, tagad Tallinka šefs Ats Jorits. Ats tolaik ļoti nopietni sekoja mūzikas norisēm pasaulē un uzskatīja, ka Latvijai ir ekskluzīvas iespējas dominēt šajā sfērā, jo «jums taču pieder ģeniālais Raimonds Pauls» – viņš teica un pārējie piekrītoši māja ar galvu. Es piekritu, mums bija šī investīcija, kas likās mūžīga un nepārspējama.

Diemžēl sekojošie notikumi pierādīja, ka Eirodziesmas pasākums Latvijā tika ievests pa jeņķu vārtiem, bez Eiropas konteksta izpratnes, bez kompetentiem komentāriem un piedāvāts seklas izklaides tingeltangeļa līmenī.

Šodien ir neiespējami savienot izpratni par Eirodziesmu, piemēram, Skandināvijas valstīs un Latvijā. Tā ir kā diena pret nakti. Nevēlos tagad nevienu vainot par to, ka lielākais un profesionālākais televīzijas popmūzikas koncerts Eiropā pie mums Rīgas mākslas un kultūras apritē netiek novērtēts kā nozīmīgs faktors. Pie šā fenomena ir vainīga gan bijušo, gan esošo «atbildīgo» un «kompetento» personu nekompetence modernajā mākslā. Vai par pašreizējās Latvijas kultūrelites smīkņāšanu un deguna raustīšanu ESC virzienā vajadzētu satraukties? Nē, nevajag satraukties! Lai viņi paliek pie saviem ratiem. Acīmredzot tā ir viņu vieta, jo nākotne raugās uz pasauli citām acīm.

Strādājot ar audivizuālo mākslu studējošiem studentiem Rīgā, man ir skaidrs, ka šīs fenomens ir tikai laika jautājums. Studenti saprot un iet tālāk. Pašlaik auditorijās sēž un studē ļoti spēcīgi nākamie režisori, kas, iespējams, realizēs to, ko savulaik ievērojamā latviešu televīzijas režisore Brigita Vīnšteine sapņoja izdarīt sava mūža laikā. «Es vēlētos nākotnē «nopogāt uz pults» lielo eirošlāgeri no Rīgas tad, kad Latvija kādreiz nākotnē kļūs neatkarīga valsts un mēs būsim Eirovīzijas dalībvalsts,» viņa man savulaik atzinās savos sapņos. Tagad, kad Brigitas vairs nav mūsu vidū, izrādās, nav vairs neviena, kas būtu gatavs pierādīt pasaulei Latvijas audiovizuālās mākslas pienesumu. Pat Eirovīzijas finālu no Rīgas savulaik «nopogāja» ārzemnieki. Atbildīgās amatpersonas Ojārs Rubenis + Uldis Grava toreiz necīnījās par Brigitas Vīnšteines sapni. Viņiem šim mērķim pietrūka kompetences, profesionālisma un patriotisma.

Latvijas profesionāļi šajā jomā turpina stāvēt pie ratiem, un pa Eiroskatuvi (naudas trūkuma dēļ?) turpina ņemties enerģiski amatieri.

Negribu arī mest akmeni dziesmu autora Raimonda Paula «dārziņā» un nevēlos turpināt brīnīties, kāpēc viņš tieši tāpat kā «Rīgas šprotes» savu eksporta tirgu redz tikai uz austrumiem no Latvijas un investē savu vārdu zema mākslinieciskā standarta, Krievijas un NVS politiskās propagandas pasākumā no nosaukumu – konkurss «Jaunais vilnis». Tā ir viņa darīšana. Arī Raimonds Pauls ir nolēmis palikt pie saviem Krievijas ratiem.

Šā raksta ietvaros man nav iespējams analizēt ESC vēsturi, tāpēc neskaidrošu, kāpēc šajā finālpasākumā šodien vairs nav lielā simfoniskā orķestra un katras valsts diriģenta (kā tas vēl bija raksturīgs Eirovīzijas finālkoncertā pirms 20 gadiem).

Nepieskaršos arī «jauno valstu» graujošajai ienākšanai Eirovīzijas dziesmu konkursa pasākumā pēc Berlīnes mūra krišanas, kad festivāls pēkšņi pārtapa «zirgu skriešanās sacensībās». Jaunajām dalībvalstīm, kas īsti nesaprata, «ko ar šo pasākumu iesākt» un  «kā to vērtēt», netrūka drosmes ieviest «savu kārtību». Tagad šie «jaunievedumi» kā akmens kaklā neļauj normalizēt balsojumu. Iespējams, ka pārmērīgi lielā dalībvalstu skaita dēļ būtu jāierosina zonālie konkursi – atsevišķi Ziemeļeiropai un Dienvideiropai? Problēmu šajā virzienā netrūkst tieši tāpēc, ka Eirovīzijas populārās mūzikas konkurss ir izveidojies par gigantisku šovu, kuram līdzīga nav nekur pasaulē.

Šis fenomens ir jāprot izlasīt. Tas nav parasts masu pasākums.

Tā ir modernā māksla ļoti lielam televīzijas skatītāju skaitam, un tieši tāpēc kadra kvalitātes latiņai ir jābūt novietotai augstu. Virs normas robežas.

Kā redzams, Eirovīzijas tēma ir ļoti plaša un sarežģīta.

Latvijā līdz šim ir notikusi šā festivāla apzināta banalizēšana un šis pasākums nav rīkots pietiekoši atbildīgi un tālredzīgi. Protams, valsts finansējuma trūkums ir būtiski bremzējis festivāla attīstību mūsu valstī.

Daži izņēmumi (Prāta Vētra, Naumova, Valters un Kaža) ir spējuši palikt manāmi uz eiropopa skatuves, pateicoties viņu skatuviskajai pievilcībai, apstākļu sakritībai, veiksmei, nevis pateicoties profesionālam Latvijas audiovizuālo mediju darbam. Tāpēc šie panākumi ir vairāk izņēmuma, nevis normas statusā, kas «apstiprina likumu» – bez sistemātiska darba nav rezultātu.

Mums Latvijā nav 100% svarīgi, lai «mūsu dziesma» uzvar ESC finālā.

Esam taču dziedātāju tauta, un savādi, ka līdz šim neesam pratuši šo «kolektīvo talantīgumu» pārvērst par mākslas eksporta veiksmes stāstu.

Ir nozīmīgi, lai, piedaloties ESC, mēs prastu un spētu parādīt mūsu valsti – unikālo Latviju (valsti, zemi, cilvēkus, kultūru, industriju, mākslu) caur laba muzikālā skaņdarba profesionālu izpildījumu audiovizuālās mākslas dimensijā.

Dziesma un tās izpildījums ir tikai detaļa jeb sastāvdaļa šajā projektā, kurā darbojas scenogrāfs, grafiķis, horeogrāfs, tērpu mākslinieks, skaņa, gaisma, grims un visbeidzot režisors, kas 100% ir TV darba profesionālis.

Ir iestājies profesionālisma laiks, kas pieprasa kompetenci un smagu darbu.

EBU mums piedāvā gigantisku skatuvi un milzu izaicinājumu. Būtu muļķīgi, gļēvi un netālredzīgi no šīs iespējas atteikties. Eirovīzija ir daudz lielāks fenomens nekā Rīgas «Dinamo», un uzvaras bez treniņiem un spēlēm arī šajā jomā pašas neatskries.

Ceru, ka mēs šo izaicinājumu pieņemsim, nenošļuksim un kustība varēs sākties.

Jau tagad sākot gatavoties Stokholmas 2013. gada finālam, jo zviedri savu gatavošanos nākamā gada festivālam sāk jau jūnijā.

Vai sāksim jau nākamnedēļ?

Citi raksti par šo tēmu:

Recenzija par fināla koncertu

Recenzija par Eirovīzija 2012 pirmo pusfinālu : Eirovīzijas 2012 pirmā diena Baku. Bez pārsteigumiem.

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Zviedru Eirovīzijas 2012 fināls. Lorēna (Loreen) vai Danijs?

* Pēc latviešu pareizrakstības normām zviedru vārdi ir jālatvisko, ņemot par pamatu zviedru izrunu. Tāpēc latviešu valodā pareizi šo dziedātāju sauc Lorēna , tieši tā, kā burtu e izrunā Skandināvijā.

Zviedru Eirovīzijas otrais ceturtdaļfināls tiešraide 21.00

2012. gada 11. februārī, papildināts ar recenziju 22:58.

Zviedru Eirovīzijas otrais ceturtdaļfināls tiešraide 21.00 (pēc Latvijas laika)

 

 

 

Konkursa dalibnieki:

Deltävling 2 i Göteborg den 11 februari
1. Ulrik Munther – “Soldiers”
2. Top Cats – “Baby Doll”
3. Sonja Aldén – “I din himmel”
4. Andreas Lundstedt – “Aldrig aldrig”
5. Timoteij – “Stormande hav”
6. David Lindgren – “Shout It Out”
7. Mimi Oh – “Det går för långsamt”
8. Thomas Di Leva – “Ge aldrig upp”

Rcenzija

Šovakar Gēteborga Eirodziesmas Zviedrijas  finālam nosūtīja

Ulrik Munther – “Soldiers”

un David Lindgren – “Shout It Out”

Taču sāksim pēc kārtas. 

 Šovakar pusfinālu no Gēteborgas vadīja divas dāmas baltās blūzēs. Latvijā tas nebūtu iespējams. Cerams, ka arī mums kādreiz pienāks laiki, kad šāda koncerta vadītāju izvēlē būs visiem pieņemama. Pagaidām LV izklaides biznesā ” pa īstam” skaitās vienīgi kungi un sievietēm tiek atvēlētas ”blondīņu parādes” vai apkalpojošā personāla cēlais statuss.

 Vai tas būs atkarīgs no vadītāju harizmātisma vai no sabiedrības attīstības līmeņa. To varam minēt. 

🙂

 Taču atgriezīsimies pie galvenā. Pie muzikālās parādes.

 Ulriks Munters dziedāja pirmais. Kopā ar savu ”blūmīzeri”. Dziesma nebija no labākajām, it kā agrāk jau dzirdēta un taisna kā aukla virves vilkšanas sacensībās. Taču izpildītājs pats bija savā mūzikā iekšā un peldēja kraulā. Tas pārliecināja kā svaigs gaiss pēc ilgstošas atrašanās zem ūdens.

 Top Cats dziedaja otrie. Likās tikko iesmērējuši matus ar eļļu un nupat izkāpuši no kādas jeņķu lidmašīnas. Baby Doll nepārliecināja. Šķiet, ka neesmu ”pareizā publika”, lai gan rokenrolls man vienmēr ir paticis. Savādi.

 Liriskā mīlētāja Sonja Aldēna līdz šim valdīja mīlas kaislību Olimpā. Viņas ” Paldies, ka esi!”  jau sen kļuvusi par zviedru kāzu himnu un dziedātājas tramplīnu zviedru popmūzikas elitē.  Tagad, bijusī koru lakstīgala, mums piedāvāja dramatisma pārpilnu skumju balādi par tiltu uz mirušo pasauli. Uz skatuves ir uzbūvēts tilts uz nekurieni un, dūmiem ceļoties no pazemes, viņa dodas tiltam pāri!  Ventilatori griežas kā traki, laškrāsas kleita plīvo kā karogs, bet nepalīdz nedz tērps, nedz prožektori nedz lāzeri no apakšas, nedz gaviles nāves priekšā. Nē, neizdevās. Žēl.

 Ceturtais startēja bijušais Alcazar dalībnieks Andreas Lundstedts. ”Tu esi sapnis, kas bēg no manis!” – viņš tradicionāli sāka savu dziesmu arī šoreiz. Pārsteidzoši – zviedru valodā. Dejojošu oficiantu grupa fonā bija horeogrāfiski nevainojama (ja neskaita intīmus žestus) un mēģināja mūs saviļņot nelaimīgas mīlestības ēnā. Cerēju sagaidīt ko vairāk no šīs leģendas.

 Āriskās valkīras no ”Timotej” mēdz putot kopā zviedru tautas dziesmas ar popmūziku. Pašas arī patīk publikai. Šoreiz bija runa par ”Jūras vētru” (kuru personificēja 4 kūleņojošas personas fonā) un pati dziesmā mazliet atgādināja īru touche, ar refrēnu no Balkāniem. Matu krāsa visām lieliska! Fakts! Bet! Dzirksteles mūzikai tomēr mazliet pietrūka.

 Perfektais dejotājs Davids Lindgrēns šovakar mēģināja dziedāt solo. Nostādīts pie statiska mikrofona zāles vidū viņš mēģināja izrauties no sastinguma, kuru nodrošināja tumsžilais uzvalks un pie grīdas pienaglotais tēls. Davids dīdījās un …visbeidzot arī izdevās norauties no ”statiskuma ķēdes”. Kolēģi dejotāji paveica brīnumu. Dejoja solistam priekšā un atrāva vaļā debesu logus! Sekoja solo numurs un enerģijas spars. Kaut kas no Madonnas spējas dejot un dziedāt uz skatuves vienlaicīgi. Dziedošie dejotāji. Jāāāā!  🙂

 Mimi kā septītā piedzīvoja savu pirmo uzstāšanos uz lielās skatuves ar dziesmu ”Viss notiek lēnām”. Astoņdesmito gadu disco stils, dzeltenas bikses un saldi monotons refrēns. Nekā oriģināla, traki cukurots gabals. Mazliet šķebinoši.

 Tomas di Lēva noslēdza Gēteborgas Eirovīzijas parādi un ar dziesmu ”Nekad nevajag atkāpties” dziedāja savā hipiju/indiešu stilā arī šoreiz. Savos garajos svārkos viņš atgādina svēto jeb mīklainu, garīgu parādību, kas ieradusies atbrīvot pasauli no ļaunuma.

 Man patīk cēli cilvēki. Lai viņam veicas. Neraugoties uz dziesmas neizteiksmīgumu.

 Nākošais ceturtdaļfināls mūs gaida jau pēc nedēļas.

🙂

Zviedru Eirodziesmas pirmais ceturtdaļfināls: terminators+misticisms+73 autori.

2012. gada 4. februārī

Šovakar Växjö sākās vietējais eirodziesmas maratons.

Pirmajā kaujā kā uzvarētājas izvirzījās divas dziesmas – Loreen “Euphoria” un Dead By April “Mystery”.

Iespēja cīnīties par finālu tika dota aktierim Torštenam Flinkam un reperim Sean Banan.

Tātad.

73 dziesmu autori piedalījušies 32 fināldziesmu veidošanā un pirmais piegājiens ekrānā vairāk atgādināja iesildīšanos nekā kauju par vietu zem vietējās popmūzikas elites zvaigznāja.

Šovakar viss notika šādi: pirmais startēja reperis Sean Banan, demonstrējot kārtīgu ”starpbrīža numuru”, muzikāli lidojot uz šova paklāja un žonglējot ar ”zviedriskuma klišejām”. Kameras nespēja izsekot ”procesiem” uz skatuves un radās iespaids, ka vai nu nav samēģināts ar operatoriem kā nākas, vai arī ”visā kā” ir par daudz. Bērniem noteikti patiks! Viņi arī cītīgi balsoja. Banāns ticis iekšā otrajā tūrē.

Nākamās startēja zviedru Dixie Chiks vai vismaz The Cors variants ar nosaukumu ”Abalone Dots”. Vispār labi. Godīgi un enerģētiski, daudzbalsīgi un ar stīgām. Pabiezi un pieticīgi stilā, taču patiesi.

Trešais uz skatuves uzlidoja ”The Moniker”, kurš pērn  bija visu zviedru bērnu mīlulis. Mazie no sirds vicināja bērnu dārzos Monikera vimpelīšus un bubināja piedziedājumu ” Oh my god!”.

Tagad Monikers piedāvāja atkal labu piedziedājumu- ” be your lover, do it with you”, taču diezzin vai tas šogad derēs bērnudārzniekiem. Erotiskās fantāzijas viņš šovakar nodziedāja galopa ritmā un trauslu stīdzinieku pavadījumā. Vijolnieki spēlēja zelta maskās un faktiski gala iznākums bija stilā korekts (ja neskaita fona grafiku, kas atgādināja datora ekrāna saudzētāju Windows 95).

Trīs tumšādainās lēdijas ar nosaukumu ”Afrodīte” ir senas zviedru paziņas. Divas vokālistes un viena sportiste. Latvijā viņa uzskatītu par ”pārāk vecām priekš Eirovīzijas” :), taču šeit viņas ņēmās pa skatuvi pasteļkrāsas lupatdrēbēs un demonstrēja kārtīgu disko.

Tritona, Šekoni un Pilara savu darbu uz skatuves realizēja nevainojami, taču mazliet bālāk un nepārliecinošāk nekā 2002. gadā, kad viņas guva ievērojamus panākumus ar ”Never let it go”.

Roks ar nr. 5 mani neuzrunāja (pops + metāls), taču fani iebalsoja arī viņu Globena finālam.

Gaidīju ko vairāk no ļoti pazīstamās un pašlaik zviedriem populārās Marijas Sērnehodtas, kas pazīstama kā A-Teens pusaudžu zvaigzne un iepriekšējo festivālu vadītāja. Šoreiz Marī dziedāja ”kaut ko” pa vidu starp Aqua-popu un kabarē. Gargabalnieku peldkostīmi uz skatuves bija izaicinoši un seksīgi, taču kaut kas visā šajā ”Sāls un piparu” variantā nepārliecināja. Nākamreiz vairāk harizmas. Lūdzu!

Pazīstamais zviedru aktieris un režisors Torštens Franks realizēja kārtējo starpbrīža izklaidētāja lomu kopā ar savu ”Revolūcija orķestri”. Iemīļotais Dramaten aktieris iet tālāk. Loma turpinās.

Paguvu savākt no virtuves tēju un sagatavoties kroņa numuram – Lorēnai. Viņas ”Eiforija” bija kārtīga raganu deja Rihanna stilā.

Dramatiska, tumša, dziļa. Protams, ka tieši šo dziesmu zviedri pirmo iebalsoja finālam. Dziesmas iedvesmotājs esot Švarcenegera Terminatora soundtrack. Futūrisma piesātināta un ļoti vizuāla mūzika.

Misticisms un eiforija.

OK. Viņa arī uzvarēja pirmajā ceturtdaļfinalā.

Te ir visi ceturtddaļfināli un fināls 10. martā.

Raksts par finālu 2012

Money Talks, DSK seksa skandāla klasiskā dramaturģija un …pasaules šlāgera festivālu gaidot.

2011.gada 17. maijs

Ķemmējot internetā ”money talks”, var nonākt pie tekstiem, kas skaidro – ”visam ir cena, kāda ir tavējā?”

Šos atzinumus raksta cilvēki, kuriem ir cieša pārliecība, ka par naudu ir nopērkams viss.

Šim atzinumam ir diagnoze – ” naudas aklums”.

Šo slimību mēs pazīstam. Tā mēdz runāt tie, kas saprot tikai divas dimensijas. Trešo viņi nenojauš.

Diemžēl slimo (ap mums) ir nepiedodami daudz un žēl, ka viņu režijā notiek personāžu pārbīdīšana uz politiskās un ekonomiskās varas skatuves, augstu amatu piešķiršana ”kretīniem”. Ar naudu mēģina korumpēt un uzpirkt svarīgus ”atslēgas” posteņus, piešķirot tos ”izdevīgām nullēm” uz sabiedrības altāra.

Tā vietā, lai izraudzītos šiem amatiem patiešām intelektuālas personas, kas visu sasniegušas savā dzīvē, pateicoties smagam un intensīvam darbam, perfektai akadēmiskai izglītībai.

Nauda nedrīkst stūrēt demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipus. Mēs nevēlamies, lai par naudu var ”nopirkt tiesnesi”, parlamenta lēmumu, valsts pasūtījumu vai darbu valsts aparātā.

Īsi sakot – mēs nevēlamies, lai nauda regulē procesus, kas mums visiem ir svarīgi, jo nauda korumpē.

Ar naudas ”smēreļļu” var nodrošināt negodīgu, netaisnu un noziedzīgu procesu uzplaukumu mūsu sabiedrībā un šādā vidē mēs nevēlamies dzīvot.

Starptautiskā Valūtas Fonda šefa Dominika Strausa – Kāna (Dominique Strauss-Kahn) jeb kā viņu Francijā sauc DSK aizturēšana Ņujorkā vieš pārdomas šajā virzienā.

Notikums medijos attīstās pēc vecā scenārija = fakts + veco skandālu reanimēšana + jaunas liecības no pagātnes (par to pašu) + konspirācijas teorijas (to visu organizējis nejaukais, politiskais ienaidnieks un apsūdzētais ir tīrs kā jēriņš!).

Pašlaik mēs esam trešajā – konspiratīvajā fāzē, kad nauda mēģina nomainīt notikuma loģisko akcentus.

Jā, protams, visi ir nevainīgi līdz brīdim, kamēr nav pierādīts pretējais.

Taču neaizmirsīsim, ka cilvēki ar tik lielu varu kā DSK spēj ”saduļķot ūdeni” savā labā, ja lietas būtība jau laicīgi nenonāk līdz medijiem.

Atceros kā savulaik šķetināju ”sabraukto policistu” lietu Latvijā/Zviedrijā un nonācu pie secinājuma, ka galvenie vainīgie bija tolaik korumpētie Latvijas prokuratūras vadošie darbinieki un policija, kas atļāva no valsts aizbraukt divu cilvēku slepkavam. Jā, viņus piekukuļoja un viņi palaida brīvībā cilvēku, kuram bija jāpaliek apcietinājumā un jāgaida sava tiesa Rīgā. Rezultātā – līdz dokumentu pārsūtīšanai uz Zviedriju, tika ievilkts tieši tik daudz laika, lai iestātos noilgums. Slepkavu netiesāja. Lietu norakstīja. Vainīgie – joprojām sveiki un veseli rosās Latvijas varas aparātā.

Tāpēc es nebrīnos, ka jeņķi nelaiž vaļā DSK arī pret naudu.

Tiem, kas zina franču elites morāli, šis notikums nav pārsteigums. Labi, ka šī trača dēļ pamazām paceļas vāks noslēgtajai franču mediju un politiķu videi, kur apspriest ietekmīgu personu ”kaislības” līdz šim skaitījās aizliegtā tēma. Tvaiks tiek nolaists. Līdz šim par DSK uzmākšanos sievietēm ” kas mēdz atgādināt brutālu vajāšanu” ir rakstīts  (Christophe Deloire grāmata par varu un seksu Francijas politikā). Le Monde informē par autores vajāšanu šīs grāmatas publikācijas sakarā. Par to pašu liecina rakstniece Tristane Banon u.c.

Paradoksāli, ka Francija, atšķirībā no anglosakšu valstīm, politiķu seksa bravūru līdz šim uztvēra kā neaizskaramu privātās dzīves sastāvdaļu. Panākumiem bagāts politiķis pēc šīs shēmas, ir uzbrucējs, iekarotājs ar mīļāko kolekciju, kas tiek vērtēta kā viņa – uzvaras atribūts. Saprotams, ka šādā vidē sievietēm tiek ierādīta tikai un vienīgi servisa personāla loma.

Skaidrs, ka 62 gadus vecais DSK šonedēļ vairs nav Francijas prezidenta amata kandidāts.  Starp citu – viņš bija viens no pašiem drošākajiem pretendentiem uz šo krēslu. Kā norāda Le Monde – ” DSK politiskā nākotne ir pagalam, kaut arī izrādītos, ka viņš ir nevainīgs”.

Pagaidām jeņķu tiesa mēģina saprast, kas īsti notika luksusa hoteļa 2806 luksusa svītā, kas maksā 3000 dolāru par diennakti + ekskluzīvas brokastis no hoteļa Art Desco restorāna Gaby par 24 dolāriem.

Tagad bankas šefam jātup cietumā, kur brokastis maksā 1,8o dolārus.

Francijas prezidenta amata kandidāts, 62 gadus vecais naudas maiss, vienmēr priviliģētais Valūtas fonda šefs pret 32 gadus vecu, afrikāņu izcelsmes hoteļa apkopēju.

Viņš – vīrs ar varu.

Viņa – vientuļā, melnādainā, meitiņas māte, kas ir lieliska kolēģe Manhetenas viesnīcas darbiniekiem.

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?

DSK tiesā aizstāvēs dārgākais advokāts Benjamin Bafman (viņa klientu skaitā Sean Combs, Michael Jackson). Apsūdzētā un izvarotāja Dominika Straus Kāna trešā sieva Anne Sinclair ir jau paziņojusi, ka viņas vīrs ir nevainīgs, taču tagad tiesa iespējams sāks šķetināt vēl divas apsūdzības, kas līdz šim tika bremzētas ” lai nelāgi neietekmētu valūtas fonda šefa” karjeru. Nav grūti prognozēt kā viņa jutīsies. 😦

Jā skandāls ripo pēc vecās shēmas.

Pats svarīgākais tagad izrādās nevis – noskaidrot patiesību, bet šausmināties kā šī tiesa traucēs pasaules politikas un ekonomikas attīstībai.

Tas nozīme ka apkopējai Manhetenā vajadzēja stāvēt klusu.

Stabilitāte būtu saglabājusies.

Kas gan ir vēl svarīgāks par stagnāciju, kuru mēs mēdzam saukt par stabilitāti?

Drūmas sejas, Portugāles un Grieķijas krīze, ojojoj!

Nabaga Francija, kurai vairs nav prezidenta kandidāta.

Kurš tagad sēdēs bijušā seksatlēta krēslā? Izraēlas valsts bankas šefs Stan Fisher vai turku finanšu ministrs Kemal Dervis?

Oj, cik traģiski, ka vecais labais kāršu namiņš sabrucis….

Ko nu darīsim? Kāda ir taisnības cena?

Dziedāsim!

 

No Ženēvas (EBU sēdekļa) pienāk ziņas, ka Eiro dziesmā vēlas piedalīties arī Āzijas un Āfrikas valstis. Savu ieinteresētību izrāda arī Austrālija.

”Mums ir sapnis izveidot Worldvision Song Contest”, – atzīst zviedru medijiem šlāgerparādes šefs, norvēģis Jons Ula Sands.

 Aizvadīto parādi no Diseldorfas noskatījās 52 valstīs un šī tiešraide uzskatāma par pasaules lielāko un ietekmīgāko izklaidējošo programmu.

Eirovīzijā faktiski uzvarēja nevis Azerbaidžāna, bet zviedri, jo dziesma tika producēta Zviedrijā

Te nu viņi ir Eirovīzijas 2011 uzvarētāji, kuru dziesmu, skatuves un publisko tēlu, kustības, fona dejas utt. veidoja zviedri: Azerbaidžāna – Ell/Nikki Running Scared

Komentārs un analīze par to, kā zviedru šovbiznesa speciālisti  uztaisīja Azerbaidžānai uzvaru, šajā saitē.

Iepriekšējie komentāri, kuros minēta Azerbaidžānas dziesma:

http://sandraveinberga.lv/2011/05/14/kas-mus-sagaida-sovakar-eirovizijas-2011-finala/

http://sandraveinberga.lv/2011/05/10/sodien-diseldorfa-sakas-burviga-trakomaja-ar-nosaukumu-eirovizijas-%e2%80%9dslagerfestivals%e2%80%9d-eurovision%e2%80%9d-nedela-paveic-to-ko-brisele-nespej-vairaku-gadu-garuma-atlauj-eiropiesiem/

Intervijas ar Lēnu (Lena), Ēriku Sādi (Eric Saade),  Rafaelu Gulaci (Raphael Gualazzi) un uzvarētājiem El un Nikki

Links uz uzvarētāju preses konferenci: http://www.eurovision.tv/page/news?id=36503&_t=winners_press_conference_we_want_to_bring_europe_together

Eirovīzijas 2011 rezultāti

1. Azerbaidžāna – Ell/Nikki, “Running Scared” – 221 punkts
2. Itālija – Raphael Gualazzi, „Madness Of Love” – 189
3. Zviedrija – Eric Saade, „Popular” – 185
4. Ukraina – Mika Newton, „Angel” – 159
5. Dānija – A Friend In London, „New Tomorrow” – 134
6. Bosnija un Hercegovina – Dino Merlin, „Love In Rewind” – 125
7. Grieķija- Loucas Yiorkas feat. Stereo Mike, “Watch My Dane” – 120
8. Īrija – Jedward, „Lipstick” -119
9. Gruzija – Eldrine, “One More Day” – 110
10. Vācija – Lena, „Taken By A Stranger” – 107
11. Lielbritānija – Blue, „I Can” – 100
12. Moldova – Zdob si Zdub, „So Lucky” – 97
13. Slovēnija – Maja Keuc, „No One” – 96
14. Serbija – Nina, “Čaroban” – 85
15. Francija – Amaury Vassili, „Sognu” – 82
16. Krievija – Alexej Vorobjov, “Get You” – 77
17. Rumānija – Hotel FM, „Change” – 77
18. Austrija – Nadine Beiler, „The Secret Is Love” – 64
19. Lietuva – Evelina Sašenko,  “Cest Ma Vie” – 63
20. Īslande – Sjonni’s Friends, „Coming Home” – 61
21. Somija – Paradise Oskar, “Da Da Dam” – 57
22. Ungārija – Kati Wolf , “What About My Dreams?” – 53
23. Spānija – Lucía Pérez Que, „Me Quiten Lo Bailao” („They Can’t Take”) – 50
24. Igaunija – Getter Jaani, „Rockefeller Street” – 44
25. Šveice – Anna Rossinelli, “In Love For A While” – 19

Kas mūs sagaida šovakar Eirovīzijas 2011 finālā?

2011.gada 14. maijā

Šovakar Eurovision Song Contest ietīs mūs patriotisma aurā un eiropiešu ”tikšanās karnevāls televizorā” 22.00 (Latvijas laiks) ies vaļā. http://www.eurovision.tv/esctv/main?program=24953

Links uz  LTV kanālu: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Zviedru Ēriks ceturtdien visu vakaru (pēc aizkļūšanas līdz finālam) tinās karogā. Solījās gulēt kopā ar karogu arī gultā pa nakti! 🙂

”Ceturtdien mēs metām augstprātīgus skatienus norvēģu virzienā. Redz kā viņiem – nafta un gāze ir, sports, nauda un zelta rūdas arī ir, bet Eirovīzijas finālā viņi netika! Yeees!” – uzjautrinās šodienas Dagens Nyheter komentētāji. Kaimiņu mīlestība. ”Mēs pret viņiem – viņi pret mums” 🙂

Īsi par šovakaru!

Pirmais dziedās somu sievasmātes sapnis par planētu zemi, kas pēc viņa domām ir sieviete. Būtībā tas nav atbilstoši Ženēvas konvencijai, taču Akselim jeb paradīzes Oskaram rokās ir akustiskā ģitāra un tāpēc mēs piemiegsim acis uz šo cilvēktiesību pārkāpumu.

Viņam seko Bosnijas himnas autors rūtainā kreklā. Prieka ģenerators. Pievērsiet īpašu uzmanību pianistei, kas izliekas, ka spēlē. Pamēģiniet atdarināt. 🙂

Dāņi būs trešie un dziedās par bērniem, zemi un visu pārējo, kas briesmīgi nogurdina. Nobela prēmijas cienīga lirika. Jautrākais ir frizūras.

Lietuviete dzied labi, balāde ir salda un mazliet eklektiska. Harismas tik pat daudz cik betona bunkuram. Kleita atgādina odu tīklu, kurā bērni sasprauduši konfekšu papīrus. Lai veicas! Mums jābūt lojāliem pret kaimiņiem! I like it!

Ungārietei – zila kleita un klasisks deju pops. Celīnas Dionas stilā. Labs refrēns. Taču harizma kā pagraba atslēgai.

Īrija piedāvā kliedzošus un klaigājošus klaunus bez balsīm. Dziesma ir monotona un nejēdzīgi vienmuļa, taču izpildītāji skraida pa skatuvi kā enerģētiski lapseņu pūžņi. Huligāniskas kustības, polsterēti pleci, uzkasītas frizūras, 2011 gada panki. Pop ķīselis. Klaunu karuselis. Ģeniāli absurds numurs vai vienkārši pārpratums?

Mūsējais Ēriks sakoncentrējies tā kā dzirksteles lec. Galvenais, lai nesavainojas, dauzot stiklus. Ir bijuši gadījumi. Nevajadzīga tā stiklu dauzīšana, būtu labāk stāvējis dušā  uz skatuves, kā pagājušajā gadā. Drošāk un smukāk! 🙂 Cerams, ka ir jau ieslēdzis savu augstāko šarma ātruma pārnesumu. Bībera fani nepazūdiet no ekrāna!

Igauņu bombonga ņemsies un lēkās graciozi. Priecīga un lipīga pop dziesma, kuru klausoties var iemācīties atcerēties telefona numurus. Saldais radījums pievelk skatienus un kleita kā lellei. Lai notiek! I like it!

Grieķi kā parasti nekādi. Sākums – oj, nekāds! Uz vidu sāk mūzikā kaut ka notikt. Pieņemsim, ka translācijas laikā sapurināsies.

Zvirbulis no Krievijas ir traki narcisistisks. Viņam ir krievu harizma, padomju cilvēka bezgaumība, zviedru komanda un tieksme rādīties ar kailām krūtīm preses konferencēs. Viņa mesidžu tur nesaprata. Laikam Krievijā tā pieņemts. RedOne kā autors nav bijis pārāk ģeniāls šīs dziesmas radītājs. Redzēsim, brīnumi var notikt! Pievērsiet uzmanību viņa zviedru dejotājiem. 🙂

Francija piedāvā operas popu. Tenors, kas noved līdz asarām. Var uzvarēt!

Itālija atgriezusies! Ilgus gadus bija apvainojusies, bet tagad ir atkal ierindā. Pludmales mednieka pop džezs, ātrgaitas lifta stilā. Itālija iekļaujas lielajā pieciniekā. Citādi līdz finālam nebūtu tikusi.

Šveice nejodelē. Dziedātāja ir daiļa, kautrīga ar dziļu un dramatisku balsi. Dziesma ir viņai par seklu. Kā apavi, kas par mazu. Žēl.

Briti skaitās galvenie pretendenti uz uzvaru, šovakar. Visi zina kas viņi ir. Visi gaida kaut ko supppper! Man bail, lai neiznāk kā Izraēlas Dīvai. Čiks un viss. Cerams, ka tā nebūs un Blue savu frontes līniju noturēs.

Moldāvija turpinās savu raganu sabatu muļķu cepurēs. Pa vidu braukās uz viena riteņa vietējās nozīmes nimfa, kas neprot dziedāt, bet ir smuka. Arī labi! No mūzikas viedokļa tas laikam ir Austrumeiropas pūtēju pops ar repu. Līmenī. Nē, drīzāk parodija par klaunādi.

Vācija deleģē otru reizi to pašu Lēnu. Pretēju iepriekšējai ”ausu līmei”. Redzēsim.

Rumānija – anonīma. 90. gadu stils ar perfektu angļu izrunu! 🙂 Arī tas nepalīdz….

Austriete piedāvā vienīgo sakarīgo balādi ar dāmu kori fonā. Whitney Houston stils viņas labākajā laikā. Skaisti, bet remdeni.

Azerbaidžāna ir faktiski zviedru ražojums. Jau otro gadu pēc kārtas. Dziesma 100% komercradio ”gabals”, duetam izdodas nospēlēt uz skatuves pasiju, taču ar dziedāšanu ir mazliet gurdāk… Visi glīti un bagāti cilvēki labi dziedat tomēr nevar. 🙂

Slovēnijas Maja dzied savādā drāšu kleitā un ir sajūta, ka viņa atlikušo laiku pavada guļus, lai nespiež. Souls nekur neuzlido, uz enerģija pārvēršas miglā. Redzēsim kā būs šovakar…

Islandieši vispirms izstāsta kas noticis ar solistu un tad …kad mums jau birst asaras…sāk dziedāt. Visa par daudz. Negribas.

Spāniete vālē kārtīgu šlāgeri. Ne to labāko, bet klasisku versiju par šlāgeri. Būs šovasar dejošanai arī pie mums Pāvilostā un citur. 🙂 Par izredzēm…redzēs kā izskatīsies uz skatuves.

Ukrainietei ir slepenais ierocis – smilšu māksliniece. Tā pievelk uzmanību sev! Reizēm gribas, lai dziedātāja apklust un paiet maliņa. Dekorācija apēd viņu pašu.

Serbiete dzied savā valodā. Sešdesmito gadu twiggy frizūra un kleita līdz padusēm. Interesanti. Dziesma ir labi piegriezta, kā neliels, glīts mutautiņš.

 Gruzija mēģina pierādīt, ka roks nemirst, bet …nepārliecina. Kaut kas aiziet šķībi. Viens no ģitāristiem izskatās dzīvībai bīstams. Uzskatīsim to par panākumu!

Uz tikšanos pie ekrāniem, šovakar!

Vakardienas Eirovīzijas pusfināla pieredze un secinājumi nākotnei. Kas būtu jāmaina, lai izdotos?

2011. gada 13. maijā

Latvijas pusfināls ir aizvadīts. Šoreiz netikām līdz finālam. Tā gadās. Pērn to pieredzēja zviedri. Krupi ir norijuši, savulaik, igauņi un lietuvieši, kas samērā bieži palikusi aiz borta. Nekā traģiska tur nav.

Atliek izdarīt secinājumus.

Vispirms es vēlētos apsveikt mūsu puišus un viņu ”fona kvartetu” par drosmi, uzņēmību un spēju izturēt stresu līdz galam! Viņi izdarīja visu ko bija apsolījuši un par to – paldies!

Latviju reprezentēja ar cieņu un mums nav par ko kaunēties.

Cits jautājums ir – kāpēc mēs nenokļuvām līdz sestdienas finālam?

No mana viedokļa ir  vairākas atbildes uz šo jautājumu.

Pirmais ir formālas daba jautājums – Latvijas Televīzijai pagaidāma nepietiek līdzekļu, lai rīkotu šo pasākumu savā režijā no sākuma līdz beigām. Tieši šī iemesla dēļ konkursam netiek piesaistīti (centralizēti) visi nepieciešamie profesionāļi (profesionāli, moderni dejotāji, labs horeogrāfs, fona vokālisti), kas visiem izpildītājiem vismaz fināla koncertā būtu vienā – pietiekoši augstā līmeni.

Respektīvi, skatuves uzvedums Latvijas pusfinālos un finālos netiek producēts no LTV kompetences viedokļa. To dara katra atsevišķā izpildītāja producenti. Tas ir galvenais šķērslis attīstībai.

Katrs izpildītājs ”mauj kā māk” un  konkursa skatuves uzvedumu stūrē viņu producenti no sava provinciālā viedokļa. Respektīvi – katrs, kurš atbrauc uz Latvijas pusfināliem un finālu … visu ko mēs redzam ekrānā –  režisē pats. Izgudro skatuves kustības pats un konstruē tērpus pats. Iznāk ” Čiekurkalna krāmu tirgus” līmenis – uz skatuves.

Ja šajā līmenī teikšana būtu Latvijas Televīzijas profesionāļiem un būtu iespēja piesaistīt kompetentus šova industrijas pārstāvjus no malas, arī no ārzemēm ( kā to dara liela daļa to, kas tika desmitniekā)  – tad rezultāts Eirovizijas finālos Latvijas pienesumam būt daudz daudz profesionālāks.

Kāpēc pašiem izpildītājiem un viņu producentiem pašiem neizdodas? Tāpēc, ka šis ir televīzijas šovs un te jāievēro TV ekrāna prasības un vajadzības. Piesaistītie ne TV režisori izdara varāk ļauna nekā laba, jo nesaprot ekrāna specifiku. Piemēram Kosmoss savulaik izgāzās Grieķijā tieši sliktās vokālā numura režijas dēļ. Tas pats attiecās uz Aišu, kurai bija provinciāls apģērbs un pāķiska uzveduma kultūra uz skatuves. Mēs kritizējam parasti dziedātājus, bet vainīgie ir  – nespeciālisti ap viņiem.

Dziedātājam ir labi jānodzied (kā pieredzējušais Rezņika kungs  pirms translācijas vakar novēlēja Musiqq – kā pēdējo reizi mūžā, jo citas iespējas vairs nebūs) un jābūt harismātiskam. Tas viss. Neko vairāk nepieprasiet.

Par pārējo ir atbildīgi vesela virkne TV šova elementu pārzinātāji ( arī no ārzemēm)  kas Latvijā šajā konkursā netiek piesaistīti.

Jā, protams arī video grafiķi, grima speciālisti, emocionālā veidola ”būvētāji”, gaismas, horeogrāfija un precīzs darbs ar kamerām un pults režisoru.

Kolēģis un režisors Babris ir lielisks speciālists. Jā, mums ir LTV labi operatori un strādāt var, tikai nepietiek naudas piesaistīt pietiekošā apjomā tehniku, vajadzīgos aizkadra profesionāļus un mēģināt tik pamatīgi kā tas būtu nepieciešams.

Nav naudas.

😦

Ventspils nauda ir nepietiekams pienesums, lai šīs pasākums izskatītos baudāmi un spētu konkurēt Eiropā. Nav akceptējams arī Latvijas finālu mūžīgais izvietojums kapteiņa Enriko pilsētā. Jā, man patīk Ventspils, bieži tur pavadu vasaras un ēdu lenču ”pie kaķa”, taču te ir runa par manu valsti un tāpēc finālam ir jānotiek Rīgā.

Atvainojiet, tik vienkārši tas ir.

Galvaspilsētu nevar pārbīdīt naudas trūkuma dēl.

Diemžēl.

Ceturtdaļfināli nākamgad varētu notikt, piemēram, – Valmierā, Daugavpilī, Bauskā, Liepāja un fināls Rīgā.

Visiem ceturtdaļfināliem jābūt vienādā profesionālā līmenī, ar vietējo pašvaldību atbalstu taču bez tiesībām iejaukties programmas saturā.

Eirovīzijas translāciju saturu var noteikt tikai un vienīgi LTV. Neviens sponsors.

Tik vienkārši. 🙂 Un lietas ripos. Tā būs.

Paldies Ventspilij par atbalstu, taču nākotnē ir nopietni jādomā vai  LTV ir vērts piedalīties šajā EBU pasākuma nesagatavotiem un ”sakratītiem”, lai kārtējo reizi izgāztos un pēc tam bēdātos, ka mēs esam sliktāki par kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem.

Varbūt nevajag turpināt maksāt EBU par šo konkursu, ja mēs neesam spējīgi finansēt profesionālu startu nākamajam Eiropas finālam.

Kā jūs domājat?

Otrs jautājums – vai uz Diseldorfu aizbrauca pareizā dziesma?

Nē, no mana viedokļa neaizbrauca.

Man patīk uzvarētāju priekšnesums, taču Ventspilī es skaidri pateicu, ka mēs ar šādu izvēli netiksim līdz finālam Disledorfā. Vienīgā toreiz nobalsoju par Oksanu. Kāpēc? Jā, es nojautu, ka šogad nebūs balādes, ka meitene dzied labi un viņai ir harisma un viņa ir jauna un skaidra (pretēji, piemēram, Slovākijas dekoratīvajām, ”uzgriežamajām, mehāniskajām lellēm”).

Oksana, no mana viedokļa, bija kā svaigs gaiss.

Man ir vesela virkne argumentu – kāpēc man tā šķita un pie savas nojautas es palieku arī tagad.

Jā, es nostājos pret vairākumu uz zaudēju.

Nu nekas. Tā gadās.

Nedomāju, ka 100% nākamgad varam likt uz Oksanas kārti, jo dziedātājs vai nu skan vai neskan. Šogad viņa skanēja un vibrēja, ar pozitīvu auru.

Kā būs nākamgad – nezinu. Vienā un tajā pašā avotā nevar iekāpt divreiz.

Pārējiem kolēģiem žūrijā likās, ka meitene ir pārāk jauna un neizturēs Disledorfas stresu.

Es tā nedomāju. Man likās, ka viņa būtu tikusi līdz sestdienas finālam.

🙂

Vai man ir iebildumi pret Musiqq? Nē, nav iebildumi. Taču lai dziedātu viņu žanrā ir jāievēro kadra stilistika. Horeogrāfija (tā ir deju mūzika, ko viņi dzied), tērpi, aksesuāri un dinamisks fons. Tā visa nebija. Lielā skatuve viņus apēda. Par par komiskajiem un tērpiem jau rakstīju komentārā pēc Venstspils un tagad izrādās, ka neesmu vienīgā, kam šie tērpi šķita nepiemēroti.

Arī vācu žurnāls Spiegel domā tāpat:

Wo bleibt der Mitleidsbonus?

Zweites ESC-Halbfinale
Bälger machen Pop
Von Christian Buß

Oder man nehme das lettische Duo Musiqq, dessen Mitglieder gerade erst vor dem ESC – ganz im Stile von Lena – das Abi gemacht hatten. Ach, wären die beiden doch gleich danach auf die Uni gegangen! Doch nun hatte sie da ein windiger Manager in die mit roten Fliegen und weißen Westen bei weitem scheußlichsten Kostüme des Abends gesteckt, auf dass sie eine ölige, aber doch überhaupt nicht fluide Folk-Rap-Nummer mit dem Titel “Angel in Disguise” vortragen. Sie hätten eigentlich den Mitleidsbonus bekommen müssen, kamen aber trotzdem nicht ins Finale.

Tulkojums: Kā paliek ar līdzjūtības bonusu?
 Paskatīsimies uz latviešu duetu Musiqq (…) viņu gaisā parautais menedžeris palaida viņus uz skatuves un kadrā ar sarkaniem tauriņiem, baltām vestēm, ar  apģērbu, kas faktsiki  ir abosolūti nepiemērots šim pasākumam un piederas vakara svinībām. Tādā paskatā viņi izpildīja savu slideno un nepavisam ne muzikāli veldzējošo folkrepa stila numuru  “Angel in Dsquise”. Viņiem būtu jāsaņem no mums  simpātijas un līdzjūtības, taču ne fināla!

Piemēram, igauņu meiča – tērpu dizainere no Tallinas šogad dziedāja vokāli vāji (deklamēja), taču viņai bija izstrādāta precīza kadra stilistika ar tērpiem, grafiku, skatuves kustībām un krāsu paleti. Jā, viņa bija klauns. Šogad dominēja klauni. ”Klauna meiča” tika tālāk uz finālu, lai gan vokāli dzied sliktāk par mūsu tiepīgajiem  kurzemniekiem.

Balādi var nodziedāt arī vientuļš labs dziedātājs tumsā. TV to akceptē.

Balādes producēšana faktiski iznāk lētāk un ir grūtāk kļūdīties. 🙂  Ko no tā visa var secināt?

Lieliskas lietas!

Medijiem būtu vairāk analītiski jāraksta par popmūziku un par TV šoviem, lai Latvijas sabiedrība labāk izprastu šo nozari.

Popmūzika ir ļoti sazarota tēma un bezgala interesanta!

Jo kompetentāki būs mūsu lasītāji un skatītāji, jo labāk mēs sapratīsim kas Eirovīzijas finālos notiek!

Jā, ir tur politisks balsojums, bet tas nav viss….

Azerbaidžāna mācās pirms konkursa pie zviedriem mēnešiem, krievi paņem zviedru mūzikas autorus un kordebaletu. Citi mācās no tiem, kas prot labāk…

Vai mums arī nav pienācis laiks iet skolā? Yes, no tā nav jākaunējas!

Nekas nav tik labs, lai nevarētu būt vēl labāks. 

Izmantotie foto no : http://www.eurovision.tv/