Ķīna slēgusi mikroblogus. Čivināt vairs nedrīkst.

2012. gada 31. marts
Sina Weibo

Sina Weibo

Lielākie Ķīnas mikroblogi Sina Weibo un Tencent QQ šodien slēgti. Iemesls – baumu izplatīšana par it kā valsts apvērsumu.

Twitteru ķīnieši jau sen ir izskauduši (kā nekontrolējamu), pateicoties vietējās cenzūras  aizsargmūrim.

Tagad kārta pienākusi vietējas nozīmēs ”twiteriem”.

Sina un Tencent (divu lielāko ķīniešu mikroblogu īpašnieki) šodien paziņoja, ka slēdz iespēju komentēt līdz otrdienai plkst. 08.00.

Solo čivināšana ir atļauta, taču debates un sačivināšanās – aizliegta.

Iemels – centralizēta tekstu tīrīšana (cenzūra), lai izdzēstu ”nepatiesas ziņas” un ”nepatiesus komentārus”.

Cenzūras akcijai šodien pieslēgušās arī 16 citas vietnes, kas šobrīd ir pilnībā slēgtas (IA Jaunā Ķīna).

Pie vainas esot nepamatota ziņu izplatīšana par it kā valsts apvērsumu Ķīnā. 

Mikroblogos šodien esot izplatījušies teksti par to, ka ”uz Pekinu dodas militāro automašīnu kolonas” un, ka Pekinā šodien notiekot ”savādas lietas”, ” tanki jau Pekinā” un ” dzirdami šāvieni pie valdības rezidences”.

Politiskie novērotāji uzskata, ka baumu pamatā esot nesenā, negaidīti straujā ietekmīgā ķīniešu politiķa Bū Ksilai atkāpšanos no amata.

Politisko manevru iespaidā valstī esot izplatījušās baumas par nacionālās drošības šefa Zou Jangkanga it kā atbastu gāztajam līderim un no šejienes cēlušās idejas par gaidāmo varmācīgo varas maiņu Pekinā.

Drošības šefs ir viens no deviņiem politbiroja locekļiem. Tātad – viņš pieder nozīmīgāko Ķīnas politisko figūru plejādei. Pagaidām nekas neliecina, ka Zou būtu kādas sazvērestības iniciators.

Cenzūras akcija liecina par varas paniskajām bailēm no sociālajiem medijiem.

Kūlas dedzināšana: grābekļu deficīts un smiekli

2012. g. 30. marts Speciāli TVNet.

Mediji ziņo, ka Latvijā atkal deg kūla. Piromāni arī šogad «uzkopj» savējos un svešos zālājus – to aizdedzinot. Zinātne šo tieksmi sauc par impulsu vadītu vajadzību aizdedzināt priekšmetus, bez atriebes motīva pret cietušo.

Izraisot ugunsgrēku, šie cilvēki sajūtot gandarījumu no liesmām. Par kukainīšiem, putniem, veģetācijas iznīcināšanu un iespējamo ugunsgrēka izraisīšanu viņi…vienkārši neiedomājas.

Kūlas dedzinātāji neesot psihopāti (klasiskajā izpratnē), taču ciešot no psihiska traucējuma jeb atkarības – vajadzības aizdedzināt.

Viņi esot impulsu atkarīgie – «vienkārši ļoti gribas aizdedzināt un viss!». Pretoties liesmu kaislei šie sirdzēji neesot spējīgi.

Vēlēšanās aizdedzināt kūlu esot sava veida atkarība. Kaite. Kā tā izpaužas?

Izrādās, ka dažādi. Par nodarīto var arī priecāties.

Piemēram, 19 gadus vecais puisietis, kas Zviedrijā pērn 11. aprīlī bija paguvis nodedzināt 10 000 kvadrātmetru zālāju pie Lambhovas (ugunsdzēsības darbs valstij izmaksāja 1000 latu) un 23. aprīlī tika pielaidis uguni vēl divām pļāvām (ugunsdzēsības darbs valstij izmaksāja 1200 latu) pratināšanas laikā policijā sirsnīgi smējās.

Jā, atzina, ka ir pielaidis uguni kūlai.

Jā, viņš pats! Visos trijos gadījumos! Protams, ka viņš pats! Kurš tad vēl!?

Taču izstāstīt policijai detaļas par notikušo puisis nevarēja, jo visu laiku viņam nāca smiekli. Nevaldāmi, veselīgi smiekli. Viņš smējās ilgi.

Ceturtajā piegājienā aizturēta puiša māte un advokāts (kas atradās pratināšanas telpā) lūdza jaunieti saņemties, savaldīties un saprast situācijas nopietnību. Taču – nekā.

Smiešanās turpinājās. Piektajā piegājienā māte izskrēja ārā no telpas.

Tad 19 gadus vecais puisis noslaucīja no vaigiem smieklu asaras, saņēmās un atklāti pateica, ka nekā slikta nav izdarījis. Viņam patīk liesmas. Viņš pielūdz uguni, īpaši tādu, kas «izplatās ātri kā čūskiņa» ložņājot vecajā kūlā un beidzot pārtop «gigantiskā liesmu simfonijā».

Skatīšanās kūlas ugunsgrēkā viņam saistoties sākumā ar bailēm un paniku, bet pēc tam ar gandarījumu un sajūsmu.

Nē, par ugunsdzēsēju pakalpojumu cietušajiem viņš nemaksāšot.

Ja reiz esot slims, tad lai valsts viņu arī ārstē. Ja valstij tā vajag. Galu galā…

Linčēpingas pašvaldība nelikās mierā, nesmējās un iesūdzēja pusi tiesā, pieprasot no viņa kompensāciju 2200 latu apmērā.

Apsūdzētais tikmēr turpina smieties un apgalvot, ka slimam cilvēkam nekas nav jāmaksā, jo savus impulsus viņš nekādi nevarot ierobežot vai apturēt.

Vai šo kaiti var izārstēt? Jā varot, – atzīst Tiesu medicīnas ārsts Tomas Eriksons Malmes klīnikā, – taču ārstēšana no šīs atkarības esot ilga.

Kamēr sabiedrībā nav skaidrībā, ar ko impulsu atkarība atšķiras no slimības un vai no visiem impulsiem ir jāārstē slimnīcā, mēs turpinām noskatīties kūlas liesmās.

Turpinām diskutēt par aizdedzinātājiem.

Tiem pašiem, kas svilina nost «visu ko», ja sanāk dusmas.

Piemēram, protesta demonstrāciju laikā Parīzē, Kopenhāgenā vai Gēteborgā pirmās tiek aizdedzinātas miskastes vai automašīnas. Tās deg ielu malās kā gigantiskas lāpas. Kā ierāmējums saniknotā pūļa protestam.

Jo trūcīgāks ir rajons, jo zemāks sociālais vai pārticības slieksnis, jo grandiozāk deg papīrgrozi skolās vai atkritumu konteineri uz ielas.

Vai kūlas dedzinātājs ir «šķiru cīņas jautājums», jeb tomēr liesmas «palaiž ganībās» vienādi viegli un smiedamies visi? Neatkarīgi no pārticības, sociālā statusa vai izglītība līmeņa? 

Cik slims ir kūlas dedzinātāja neapmierināmais impulss?

 Aizdedzinām sērkociņu un liesma ir klāt! Vairs nav jānopūlas, lai tiktu pie savas pirmās dzirksteles.

Uzraujam sērkociņu un uzreiz pārvēršamies par uguns stihijas pavēlniekiem.

Pazīstamais zviedru rakstnieks Stīgs Lāršons intervijā «Nöjeguiden» (2004.13.08) atzinās, ka tikšanās ar piromānu esot atstājusi uz viņu depresīvu iespaidu:

– Jaunībā kādu brīdi strādāju Ūmeo slimnīcas psihiatriskajā nodaļā. Tur spundēja cilvēkus. Viņu vidū patiešām slimie un arī parasti džeki, kas tur nez kāpēc bija nokļuvuši. Tieši tur es arī satiku Zviedrijas briesmīgāko piromānu. Sākumā domāju, ka viņš ir tāds pats līdzstrādnieks kā es. Sanitārs vai kas tamlīdzīgs. Izskatījās normāls, pavisam straight, daudz interesējās par sportu. Man patika. Reiz pajautāju, kad ir viņa maiņas, kuros laikos viņš strādā? Puisis taču vienmēr bija nodaļā pirms manis! Savādi, ka es viņam tā uzticējos. Varēju pat izlaist viņu ārā, ja man tas būtu palūgts! Viņš pats par to uzjautrinājās un paskaidroja, ka nav sanitārs bet «valsts briesmīgākais piromāns». Sāku interesēties par viņa atkarību (es vispār nesaprotu seksuālas novirzes). Aizdedzināju šķiltavas, skatījos uz liesmu un viņam jautāju – «vai tevi tas uzbudina», jeb tomēr kairinājums ir ugunsdzēsības automašīnu sirēnas? Atbilde bija negaidīti nepatīkama – «tie ir līķi», – viņš teica. «Kādi vēl līķi» – es nesapratu.» Tie mazie, trauslie un daudzie! – viņš teica un sāka smieties. Neko vairs nejautāju. Mainīju sarunas tēmu, – atzinās Stīgs Lāršons (pie mums Latvijā labāk pazīstams ar savu romānu ekranizējumiem kino versijā – «Meitene ar pūķa tetovējumu»).

Slimību neviens neizvēlas. To ārstē.

Stīga Lāršona romānos meitene aizdedzina savu nīsto tēvu. Viņa sadedzina savus ienaidniekus. Liktenīgais pacients ir atstājis ietekmi uz Lāršona literāro daiļradi. To nevar nepamanīt.

Kā ir ar mums pārējiem? Vai kūlas dedzinātāji mūs (garāmbraucējus un garāmgājējus) traumē, jeb tomēr nekādi neietekmē (ja apdraudēts nav mūsu pašu īpašums)?

Uguns liesmās vecajā zālē sadeg «tie mazie, trauslie, daudzie»… Tie, kuri nekliedz.

Jā, protams, ka ugunsgrēku iemesli var būt dažādi.

Smēķēšana (31%), elektroinstalācijas defekti (6%), sveces (6%), aizmirsta ieslēgta plīts (10%), satiksmes negadījums (6%), kvēlspuldze (5%), pārējie iemesli (ieskaitot kūlas ugunsgrēkus) – 29%. (Dödsbrandsstatistik 2004)

Paradoksāli, ka 46% ugunsgrēku izraisītāji ir vīrieši, bet 54% sievietes.

Visbiežāk šīs sievietes ir 45 līdz 65 gadu vecumā un vēlas «nodedzināt veco zālīti, lai jaunā izaug labāk. Lai viss izskatās sakopts» (DN, 2012. 01.03)

 Labu gribot patiešām var nobruģēt ceļu uz elli.Nenopļautās pļavas un nenovāktie lauki ir paša saimnieka, nevis uguns atbildības zonā.

Acīmredzot, ir pienācis laiks vairāk informēt tos, kas nav piromāni, bet nevēlas vai nejaudā sakopt savu īpašumu, katru gadu to «nokristot» uguns liesmās un tā apdraudot ne tikai ekosistēmu, bet arī mūs ārējos. Jo izrādās, ka pat lielu administratīvu sodu risks neattur no vēlmes pielaist uguni kūlai.

Kūlas dedzināšanas sezona ir klāt, jo grābekļa vietā daudziem/daudzām šķiet ērtāk pielaist pērnajai nenopļautajai zālei uguni.

Risks, ka zeme un pļavas atkal ietīsies smirdīgā dūmu mākonī joprojām ir spēkā. Nez kāpēc, atkal dzirdu smieklus.

Piromāns smejas, bet tantes rausta plecus un meklē pēc sērkociņiem. Diagnoze, tumsonība, ieradums, slinkums vai pagātnes palieka?

Ko varam darīt (lietas labā) mēs? Garāmgājēji un garāmbraucēji? Izglītība un zināšanas esot pats izdevīgākais valsts aizsardzības veids.

Varbūt sāksim ar to?

Kā mēs pārbrēcam dabu. Stress, mašīnas, suņi un zvani?

2012. gada 28. marts
Pilsētas trokšņi. 2012. marts

Pilsētas trokšņi. 2012. marts

Aiz loga Rīgā periodiski rej suņi. Pārbrēc cits citu. Gandrīz katram tagad pieder kāds nervozs suns, kas apliecina sevi skaļi un enerģiski. No rīta, pusdienā, vakarā un naktī. Pa vidu vaimanā mopēdi. Šurpu, turpu.

  • Pavasaris, laikam? – sevi mierinu.

Cilvēks ir savāda būtne. Iemāca sevi nedzirdēt svešus suņus, telefona signālus un rotējošus ventilatorus.

Fona troksnis ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. 

Par fona troksni sācis interesēties arī Jean-Michel Delacompteé, kurš savās grāmatās lieliski apraksta kā ikdienas trokšņi pamazām pārņēmuši mūsu akustisko telpu.

Fona trokšņu līmenis turpina pieaugt.

Kaimiņam nav jāmaksā sods par to kā viņa suns piesārņo manu akustisko telpu.

Tas nav jādara arī pusmūža kundzei, kas sēžot man pretī metro vagonā ilgstoši nepaņem savu mobilo telefonu, kurš atskaņo brašus maršus.

Šo telefonu pārkliedz gaiļa dziesmas no cita telefona un visbeidzot ff ierunājas metro vadītājs.

Kas īsti notiek ar mūsu ausīm un dzirdes sensualitāti. Jūtību?

Esam spiesti notrulināties? 

Vai ir loģiski, ka pamazām pierodam nedzirdēt to kas notiek ap mums un turēt pa

ķērienam ausu korķus?

Senos laikos dabas skaņu efekti cilvēkiem nozīmēja tik pat daudz kā citi dabas novērojumi un ticējumi, kas saglabājušies līdz šodienai.

Mežs

Mežs

Putnu dziesmas, lietus lāšu pieskārieni, vējš.

To klātiene tika uztverta ļoti  iejūtīgi un pat atšifrēta.

Piemēram, ļoti spēcīgs vējš trīs dienas pēc kārtas ziemas saulgriežos varēja būt brīdinājums par saimnieces priekšlaicīgu nāvi. Spēcīgs svilpjošs vējš septītajā dienā pēc ziemas saulgriežiem nozīmēja – sliktu ražu utt.

Akustiskā ainava bija dzīva. 

No tās sakņojās ticība.

Tajā varēja saklausīt balsis un skaņas. 

Suņu balsis tolaik nozīmēja ģeogrāfisku marķējumu telpā. Bija iespējas atrast savu ciemu miglā un tumsā, klausoties savējo suņu balsīs.

Pats svarīgākais bija zvanu skaņas.

Tikai divas skaņas spēja to pārspēt – lielgabala šāviens un pērkona grāviens.

Pilsēta ienāca šajā skaņu ainavā ar daudz zemāku horizontu.

Augstās skaņas lauku ainavā atmaigst un sasilst, pateicoties attālumam starp skaņas avotiem. Pilsētā tās reaģē pretēji – atsitās, izkropļojas, atbalsojas un pieaug spēkā. 

Rezultātā mūs apņem troksnis.

Ainavā skaņa kustās, pilsētā – ietriecas.

Saucēji, uzbrēcēji, bubinātāji, bļauri, klaigātāji un visi pārējie ir skaņas fona pacēlāji.

Vai klusums ir vērtība?

Kāpēc, piemēram, pilsētas svētkos obligāti jābūt lielam skaņu jampadracim ar netrūkstošo uguņošanu?

Vai bez trokšņa nav prieka?

Kāpēc skaņas pastiprinātāji turpina paaugstināt līmeni mūsu koncertos?

Vai visi esam kļuvuši kurlāki par saviem vecvecākiem?

Vai arī vecais labais simfoniskais orķestris šodien nespēlē skaļāk nekā agrāk un vai pauzes nav kļuvušas īsākas?

Vai mūsu akustiskā pasaule kļūst aizvien primitīvāka, plakanāka un trūcīgāka?

Delacompteé uzskata, ka troksnis mūsu modernajā laikā ir pārvērties ”akustiskā smogā” un klusums iznīkst. 

Tas, ka akustiskais troksnis noved pie dzirdes traucējumiem, stresa, koncentrēšanās problēmām, depresijām un novājina ķermeņa imūnās aizsardzības sistēmu, laikam pagaidām nav svarīgi.

Franču pētnieka grāmata pierāda, ka viena desmitā daļu francūžu jau šodien sirgst ar dzirdes traucējumiem, pateicoties ikdienas fona troksnim.

Jā, tiek runāts par to, ka būtu jāsamazina satiksmes trokšņu līmenis. Taču nekur netiek diskutēts par sadzīves trokšņiem, kurus izraisa mūsu līdzcilvēki.

Ventilācija, motorzāģi, skaļi uzgriezts radioaparāts ar nīstas radiostacijas muzikālo piedāvājumu, televizors, kas izbrēc savu programmu, suņi, kas rej un rej kaimiņu sētā vai dzīvoklī, popkorna tūtu čaukstināšana kinoteātrī, mobilie telefoni, ka zvana laikā un nelaikā visādās balsīs.

Kur nu vēl mūzika veikalos, kafejnīcās un visā publiskajā telpā.

Starp citu neaizmirsīsim Guantanamo bāzi, kurā mūziku izmantoja kā spīdzināšanas līdzekli.

Spīdzināšana ar mūziku, starp citu, turpina attīstīties. 

Nevienam nav noslēpums, ka ASV militārie spēji gatavo skaņas lielgabalus (jaudīgus skaļruņus), ar kuru palīdzību varēs ”noklāt ienaidnieku teritorijas” ar nepanesamām skaņām, kas spēj sagraut pat auss bungādiņu un izraisīt ciešanas.

Tātad – troksnis faktiski ir akustiskais ierocis.   

Tiesas procesi par spīdzināšanu ar skaņu? Jā ir bijuši.

Delacompteé savā grāmatā apraksta kādas spānietes Pilaras Moreno Gomezas tiesāšanos 2001. gadā Eiropas tiesā par neizturamu trokšņa līmeni, kuru viņas dzimtajā pilsētā Valensijā izraisīja diskotekas, krogi un bāri.

Mērījumi pierādīja, ka naktīs trokšņa līmenis šajā pilsētas rajonā bija 100 decibeli.

Jau 1996. gadā šis reģions tika klasificēts kā akustiski pārsātināts, taču praksē nekas nemainījās.

Spāniete tiesā uzvarēja.

Spānijas valstij nācās samaksāt par viņas akustiskajām ciešanām 10000 eiro.

Taču nekas nav beidzies.

Reklāmas sludinājumi mūsu televizoros joprojām skan skaļāk nekā sekojošais raidījumu akustiskais fons.

Iespējams, ka klusuma oāzes ir biznesa ideja?

Vai Latvijā tādas jau ir?

Šokolāde palīdz samazināt svaru un pazemināt asinsspiedienu.

2012. gada 27. marts

Tumšā šokolāde

Tumšā šokolāde

Beidzot zinātne pierādījusi to, kas mums pašiem bija skaidrs jau sen. 🙂

Laba šokolāde satur daudz kaloriju, bet nepalielina baudītāja ķermeņa svaru.

Izrādās, ka šokolādes nobaudīšana ir pat veselīga lieta. 

Uzgraužot …šad tad…

Žurnāls Archives of Internal Medicine pierāda, ka regulāri (mazās dozās) ēdot šokolādi var pat nokristies svarā.   

Šo neparasto atklājumu konstatējuši Kalifornijas universitātes pētnieki ASV.

Noskaidrojies, ka regulāra šokolādes nobaudīšana, nelielos daudzumus, palielina antioksidanta katehīna (catechin) saturu organismā, kas, piemēram, eksperimentos ar pelēm, ir panācis būtisku šo dzīvnieku ķermeņa svara samazināšanos.

Viena no atklājuma autorēm Beatrice Golomba BBC News Health atzinusies, ka šis pētījums nepierāda šokolādes kā notievēšanas līdzekļa ambīcijas.

Tas norādot, ka ķermeņa svaru būtiski maina nevis apēsto kaloriju daudzums, bet gan to ”kompozīcija” (buķete), kurā melnās šokolādes katehīnam reizēm var būt izšķiroša nozīme.

Linčepingas universitātes pētnieki Zviedrijā konstatējuši, ka tumšā šokolāde palīdz pret paaugstinātu asinsspiedienu un aisnsvadu apkaļķošanos. 

Regulāras asins analīzes (20 pacientiem, kas cieš no paaugstināta asins spiediena) pēc 72% tumšās šokolādes apēšanas, demonstrēja spiediena krišanos.

Efektu izraisa kakao iedarbība un enzīmiem.

Protams, ka šokolādi šie slimnieki nevar tagad sākt lietot zāļu vietā.

Taču efekts ir pozitīvs, un tas ir lieliski.

Nav izslēgts, ka kakao pupiņas turpmāk tiks izmantotas zāļu pagatavošanā.

Popikona un vientuļā māmiņa Madonna šodien laiž klajā savu jauno albumu.

 2012. gada 26. marts

Popkaraliene Madonna šodien laiž klajā savu jauno albumu MDNA, kura viena dziesma Give Me All Your Luvin’ jau rotē pasaules  radiostacijās kopš februara sākuma.  

Recenzijās šodien dominē atziņas, ka Madonna ar šo savu 12. albumu nemēģina pārrakstīt pomūzikas vēsturi, bet gan vēlas dejot disko kā savu uzvaras deju, priecājoties, ka neviens cits nespēj apdraudēt viņas kā popmūzikas karalienes statusu, raksta Svenska Dagbladet .

Kā jau katru reizi arī šī albuma producēšanā piedalījies kāds zviedru popmūziķis, šoreiz  Klāss Olunds (Klas Åhlund).

Preses viedokļi sākot no “Madonna cenšas atjaunot savu statusu”  The Wall Street Journal   līdz “Madonna ir zaudējusi mākslu pārsteigtLos Angeles Times atspoguļo būtiskāko Madonnas jaunā daiļdarba saturu.

Lai nu ko mēs sakām par šo popkultūras ikonu, kas būtiski ietekmējusi planētas  izklaidi pēdējos 30 gados, nevaram nerespektēt šīs sievietes, biznesa tvērienu, mērķtiecību, talantu, darbaspējas būt labas fiziskās un garīgās formas topā ne tikai popa olimpā, bet arī savas vientuļas mātes statusā, audzinot četrus bērnus.

Vafeļu un Māras diena – 25. marts.

2012. gada 25. marts
Vafeļu diena

Vafeļu diena - 25. marts

Zviedriem šodien vafeļu diena, latviešiem – Māras diena.

Svētki cēlušies no Vissvētākās Jaunavas Marijas dienas (kunga pasludināšana), kas līdz 1953. gadam Zviedrijā bija oficiāli svinami valsts svētki. Brīvdiena tātad.

Tā kā oficiālo svinamo dienu skaitam ir tendence samazināties (diskusijas par Pareizticīgo Ziemassvētkiem vai Ramadana sākumu šeit vispār nebūtu iespējamas), tad valsts atteicās no vairākām ”sarkanajām dienām”, kas bija saistītas ar baznīcas svētkiem.

Tāpēc 25.marts zviedriem vairs nav kalendārā atzīmēts ar sarkano krāsu.

Tautā šī diena iegājusi ar nosaukumu – ”vafeļu diena”.

Kāpēc vafeles?

Izskaidrojumi ir dažādi.

Pirmais –  lingvistiska parafrāze no ”vårfrudagen”= ”våffeldagen” (pavasara kundzes diena = vafeļu diena).

Otrais – šajā laikā laukos sāka slaukt govis, vistas atsāka dēt olas pēc garās ziemas. Tieši piens un olas ir galvenās izejvielas vafelēm un tāpēc šajā dienā esot jāēd vafeles, lai pavasaris un vasara izdodas silti, patīkami un produktīvi.

Baznīca kalendārs mainās, taču vafeļu un Māras diena ”stāv uz vietas”, kā kalendārā noteikts. 

  • Jā, zviedri ievēro šo rituālu. Šodien visā Zviedrijā smaržo kraukšķīgas vafeles. Tās mēdz ēst ar ievārījumu un putukrējumu/saldējumu. Īpaši veselīgi tas nav, bet šādā dienā var atteikties no ierobežojumiem, – skaidro Ziemeļu kultūras muzeja etnologs Junas Engmans.

Vafeles zviedriem esot iecienītas kopš viduslaikiem. Tādas kraukšķīgas, biezas, ar brūnu maliņu.

Sākumā vafeles esot ceptas samaisot miltus ar ūdeni. Vēlāk 19. gadsimtā recepte uzlabojusies un tās sākuši cep ”smalkāk” – pievienojot mīklai olas, cukuru, saldo krējumu un sviestu.

Šodien vafeles ir ļoti garšīgas! Tās ēdot ir jāpiedzer klāt laba kafija. 

  • Vafeļu ēšana liek mums paskatīties atpakaļ laikā. Uz savas tautas vēsturi. Redz kā viņiem toreiz – sen sen atpakaļlaikā gāja grūti. Vecos laikos nebija nedz saldējuma, nedz kafijas. Nabagi! Tagad viss ir un mēs esam daudz, daudz laimīgāki! – skaidro etnologs.

Nezinu vai es tā vērtētu vafeļu dienu un savas attiecības ar vēsturi?

Taču pagaidām mielosimies!

🙂

Vafeļu variācijas

Vafeļu variācijas

Turpinot iesākto tēmu par ļaunumu mākslā

2012.gada 24. marts

Masu slepkava Breivīks teātra cilvēkiem tomēr mieru neliek. Ir plānota jau nākamā teātra izrāde, kurā paredzētas politiķa Gerta Vildera (Geert Wilders) sarunas ar masu slepkavu Andersu Bēringu Breivīku.

Lugas dramaturģiju veido pazīstamais dramaturgs un ziņu komentētājs Teodors Holmans Amsterdamā.

Projekts jau izraisījis sabiedrības sašutumu Nīderlandē un Norvēģijā.

Dramaturgs apgalvo, ka izprotot ”vairākas Breivīka idejas”

Nē, viņš neesot Breivīka domubiedrs, taču dažas idejas esot interesantas.

Autors paredzējis risināt savus dialogs pirms liktenīgajām 22. jūlija slepkavībām Norvēģijā. Runa būšot par ”pieeju” problēmai.

Norvēģu ekstrēmistu analītiķis Anders Rāvīks Jupskos medijiem uzsver, ka pastāv diezgan daudz uzskatu atšķirību starp labējo populistu Vildersu un slepkavu Breivīku.

–   Līdzīgi viņi ir tikai pieejā islāmam, uzskatot to par ideoloģiju nevis reliģiju. Atšķirīga ir abu pieeja demokrātijai, – konstatē pētnieks. 

Protams, ka Holande arī ir noenkurojusies labējo populistu zonā, sakarā ar Pima Fortūna un Teo van Goga slepkavībām. 

Ir izveidota ”Teo draugu” grupa, kurā , starp citu, ietilpst arī pats Teodors Holmans.    

 

Breivīks nedod miera arī skotiem.

Skotu dramaturgs Deivids Greigs (David Greig) arī raksta lugu par notikumiem Oslo un Utoijā, kur norvēģu masu slepkava nogalināja 77 cilvēkus.

Luga pagaidām saucas ” Vīrs” un tā pirmizrāde jau paredzēta nākamgad Norvēģijā un Lielbritānijā.

NRK veiktā aptauja liecina, ka norvēģiem nepatīk šī dramaturgu aizraušanās ap Norvēģijas traģēdiju, taču dramaturgiem šis materiāls liekas iedvesmojošs.

–   Man ir pārliecība, ka ar cilvēkiem par šīm lietām jārunā tagad, kamēr no rises vēl nav mitoloģizējušās”, – uzskata skotu dramaturgs.  

Nebrīnīšos, ja kāds pēkšņi iedomāsies sākt dialogus ar slepkavu arī Rīgā.