Šodien svētdiena. Gaiss mikls un saule aizlīdusi aiz mākoņiem.

Savāds putnelis staigā pa balkona malu un lietus viegli apsmidzina notīrītās ietves.

Pastrādāsim un pēc tam būs klāt pēcpusdiena.

Saradīsies viesos paziņas un draugi.

Vakariņas (ar un bez svecēm) varēs sākties.

Mēs ēdīsim ”kaut ko foršu” un iedzersim mazliet vīnu.

Bet pats galvenais – runāsimies.

Runāsim, sarunāsimies, runāsimies, pļāpāsim, diskutēsim, mazliet iekaisīsim (skaidrojot 16. martu, 9. maiju), argumentēsim, čalosim, smiesimies un visbeidzot atvadīsimies murrājot :”uz tikšanos nākamo reizi”, ” lai jums visiem forša darba nedēļa”.

Vai jums arī tā notiek viesojoties, ka galvenā nodarbošanās ir sarunāšanās?

Godīgi sakot – no tās var arī nogurt.

Bērni spēlējas.

Kāpēc mēs nespēlējāmies?

Zinātniski pierādīts, ka bērni, kas prot spēlēties, ir kreatīvi un radoši ikdienā, sadzīvē un darbā.

Diemžēl pārāk maz (līdz šim) izpētīta saistība starp pieaugušo cilvēku spēju spēlēties un viņu radošumu darbā.

Spēlēšanas pieaugušajiem ir tabu.

Nu nenopietna lieta…taču…

Ja kāds iedomāsies sākt spēles darbā, tad viņu uzskatīs par ķertu, nekompetentu, nenopietnu, muļķi.

Taču līdzšinējā pieredze rāda, ka tieši ļoti spējīgi un radoši cilvēki ir vienmēr gatavi spēlēties arī darbā un caur spēlēm atrast negaidīti jaunas pieejas nopietnu problēmu risinājumam. 

Pretstats šim ”piegājienam” ir depresīvie negatīviķi.

Šādu atklājumu tikko publicējis Lundas universitātes psiholoģijas doktorands Samuels Vests. Viņš izpētījis saistību starp līdzstrādnieku spēju spēlēties un radīt atvērtu, spēlēm gatavu darba vidi.

Spēles trumpja kārts ir fenomens, ka nekad nevar zināt, ar ko spēle beigsies. 

Spēlē nekad netiek pieprasīts labs iznākums, intensīvs darbs vai racionalitāte.

Spēles prieks pieprasa zinātkāri un balto enerģiju, kas neatļauj mentāli/garīgi izsīkt un sabrukt. 

Šēvdes augstskolas psiholoģijas profesors Eriks Bergs (savos atklājumos) iet vēl tālāk un uzskata, ka lielākie ģēniji (un visi radošie cilvēki) savā darbā vienmēr spēlējas.

Ja vēlaties kaut ko sasniegt savā darbā un dzīve – atmodiniet bērnu sevī!

Neviens nekad nebūs tik vecs, lai neuzdrošinātos mētāties ar sniega pikām, kāpt kokos vai būvēt smilšu pilis jūrmalas smiltīs.

Iespējams, ka arī politikā, ekonomikā un mākslā mums vajag vairāk ”tos, kas spēlējas”!

Lai izdodas!