Sandra Veinberga

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

Översättningsbyrå Baltic Media Translations

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Posted on 16. februāris, 2019 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Stokholma ir viena no trim pirmajām Mēlarena ielejas dokumentāli aprakstītajām pilsētām līdzās Birkai un Sigtūnai. Nosaukums “Stokholma” pirmo reizi rakstveidā pieminēts 1252. gadā kāda Lībekas traktātā un hronikas, kurās apdzied Birgeru Jarlu kā pilsētas dibinātāju. Pētījumi liecina, ka apdzīvota vieta šeit atradusies jau krietni senāk – vismaz 3000 g. p.Kr.dz. Reformators un bībeles tulkotājs Ulaus Petrī savā “Zviedru hronikā ” konstatē, ka savos pirmsākumos Stokholma esot bijusi pavisam neliela apmetņu vieta un Johaness Mesenius 1629. gadā sacerējumā “Scondia illustrata” precizē un paskaidro, ka tagadējā Zviedrijas galvaspilsēta savos pirmsākumos tikusi veidota pēc Lībekas parauga. “Pirmie apbūves laukumi tika izkārtoti ap Lielo laukumu (Stortorget) un tam piekļautajām ielām. Pilsēta savlaicīgi un pamatīgi tika nodrošināta ar nocietinājuma mūriem”, – viņš uzsver, norādot, ka jau XIV gs. pirmajā pusē nocietinājuma robežās pilsētniekiem esot “kļuvis par šauru” un pilsētas robežas sākušas plesties plašumā arī ārpus nocietinājumu aizsargsienām.

stokholma 2009 red

Starp citu, tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus interesē viduslaiki, ieteicams iepazīties plašāk ar šo aizraujošo laiku “Viduslaiku muzejā” (Medeltidsmuseum), kas izvietots pazemē, parlamenta ēkas priekša, pašā pilsētas centrā. Ieeja muzejā – tieši no krastmalas. Jāpiezīmē, ka Stokholmā ir daudz ļoti interesantu muzeju, visām gaumēm. Sīkāk par muzeju piedāvājumu varēsiet iepazīties brošūras noslēgumā. Pagaidām atgriezīsimies pie Zviedrijas galvaspilsētas biogrāfijas būtiskajiem vaibstiem.

Pilsētas ekonomiskā nozīme pieauga līdz ar dzelzsrūdas eksporta paplašināšanos, kas uzsākās un attīstījās jau viduslaikos. Eksportam paredzēto dzelzsrūdu svēra Dzelzs laukumā, vecpilsētā (Järn torget). Šodien grūti iedomāties, kāda izskatījās Zviedrijas galvaspilsēta pirms pieciem simtiem gadu. Taču, ja uzliksim uz deguna “viduslaiku acenes” un mēģināsim iztēloties kā šeit izskatījās toreiz, tad mūsu priekša pavērsies pavisam cita aina.

Tātad. Toreiz, raugoties no stāvajām dienvidu klintīm, “pilsēta un pauguriem un pāļiem” atgādina mazu saliņu arhipelāgu. Apakšā sasaucas kuģotāju un zvejnieku balsis, augša uz klints rūkdamas griežas vējdzirnavas. Tepat lejā, arhipelāga centrā redzams cietoksnis ar “Tre kronor” jeb Trīskroņu torni centrā, kas majestātiski ieplēties uz pārējo mazo ēciņu fona, kuras rotājušās ar augstiem baltiem skursteņiem.

Norāpjoties lejup no stāvajām dienvidu klintīm, priekš nostājas vārti, kas, kā plata mute, atvērusies ārējā aizsargsienā. Tālāk ceļš ved pāri šauram koka tiltiņam, kas novietots tagadējo Karla Johansena slūžu vietā un pēc tam nākas šķērsot otros, t..i, iekšējos Dienvidu vārtus. Visapkārt laivas, laivas, laiviņas un zivju grozi. Lielākās – jūras pusē, mazākās – ezera krastā. Mazliet tālāk izvietojies zivju tirgus un ap zvejnieku namiņiem un laivām vējā kā karogi plīvo zvejniecības amata piederumi. Pa pelēko ēciņu zemajiem, ar zāli noaugušajiem jumtiem ganās kazas. Šaurajās ieliņām murd cilvēku stāvi, balsis, mušas. Gaisā virmo zivju, darvas, jēlādu un tualetes smirdoņa, jo ik uz soļa var paklupt atkritumos, kurus pilsētnieki, bez sirdsapziņas pārmetumiem, izmet tieši uz ielas. Krastmalā notiek laivu kuģu izkraušana jūrmalā un laivu iekraušana ezera pusē. Tiek noslēgti darījumi un vienošanās zviedri, vācu, dāņu, holandiešu un daudzās citās valodās. Tirgotāji diskutē, strādnieki ceļ, nes un velk, ratu riteņi čīkst. Amatnieki strādā nampriekšā, mūki skaļi skaita pātarus, putni čivina visiem pa vidu, neievērojot cūkas, kas ganās tepat līdzās. Arī šodien pilsētā, kā parasti, valda nemiers. Par nemiera tēmu pilsētnieki, saprotamu iemeslu dēļ, sarunājās čukstus. Klīst baumas, ka “nāks iekšā vācieši”, kas …jau tagad “ir pārņēmuši visu. Nu jau zviedri vairs var būt tikai par pilsētas bendēm vai grāvračiem…,” – šņāc klusas balsis, kas baidās arī no “dāņu ienākšanas”.

Pilsētas dzīve nekad nav rozēm kaisīta, jo šeit, tāpat kā centros un krustpunktos, tiekas un sastrādājas daudzu un dažādu nāciju pārstāvji. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums. To, tāpat kā, piemēram Rīgu, Liepāju, Gēteborgu vai Roterdamu ir cēluši un attīstījuši arī ārzemnieki un imigranti.

1495.gadā Stokholmas koka apbūve nodega līdz pamatiem. Neraugoties uz to, ka katrā mājā gatavībā bija ūdens toveris, ugunsdzēšanas darba rīki un pilsētā valdīja aizliegums “lietot atklātu uguni”. Senie stokholmieši uguni sargāja kā mežonīgu zvēru, kas “lietojams” tikai rūpīgi noslēgtā krātiņā. Taču pilsēta nodega līdz pamatiem. Ieguvēji bija bagātie tirgoņi, kas savu preču uzglabāšanai bija izbūvējuši dziļus pagrabus, vairākos stāvos zem zemes. Daudzi no šiem senajiem pagrabiem ir apskatāmi vēl šodien. Tautas atmiņā dzīvas joprojām ir teikas un leģendas par neskaitāmām bagātībām, kas joprojām guļot seno – Stokholmas kādreiz nosvilušo vecpilsētas namu pagrabos un dzīvas zviedru vidū joprojām ir bailes no “atklātas uguns”. Zviedrijā, starp citu, pēc 1. maija ir aizliegts kurināt ugunskurus. To drīkst darīt tikai īpaši šim nolūkam paredzētās vietās, kas norādītas tūrisma kartēs. Pat tradicionālie Līgo nakts ugunskuri savulaik tika nomainīti ar daudz nekaitīgāko, no vāciešiem importēto uz ziediem rotāto “Maija koku”. Pēdējos ugunskurus zviedri dedzina dziedot pie Valpurģa nakts ugunskuriem 30. aprīlī. Pēc tam visā valstī valda ugunskuru aizliegums. Taču arī šī piesardzība neglābj no meža ugunsgrēkiem īpaši sausās un karstās vasarās. Starp citu, latviešiem pazīstamais jēdziens “kūlas dedzināšana” zviedru ausīs skan kā nesaprātīga vandālisma akts.

Taču atgriezīsimies pie vēstures.

zviedru seeras

Vecpilsēta jeb “pilsētas saliņa” (kā šo salu faktiski sauc) atrodas vietā, kur Baltijas jūra šodien tiekas ar Mēlarena ezeru. Senos laikos šeit esot bijis jūras līcis un ūdens, kas apņēmis “pilsētas saliņu” esot bijis sāļais jūras ūdens. Laikā, kad veidojās Stokholmas pilsēta zemes virsslānis pacēlies virs jūras līmeņa tik izteikti, ka abpus “pilsētas saliņai” izveidojusies strauja lejteces nogāze. Ar šo brīdi kuģiniekiem pārvarēt šīs krāces kļuvis neiespējami un mazās saliņas ezera sākumos pārtapušas par stratēģiski nozīmīgiem tirdzniecības un aizsardzības punktiem. Lielie tirdzniecības kuģi bija spiesti pārkraut kravu pie “pilsētas saliņas'” gan transportējot to tālāk iekšzemes ezeru ķēdes gan arī jūras virzienā. Tie, kas kontrolēja “pilsētas salu” labi nopelnīja uz iekasēto muitas nodokļu rēķina. Tāpēc var teikt, ka Stokholmas vēsturiski senākais ienākumu avots un biznesa veids ir muita, kuru pilsētas saimnieki prata un spēja iekasēt gan attīstot nodokļu piedzīšanas tehniku, gan izbūvējot un nocietinot pilsētas aizsardzības mūrus. Starp citu, muitas jēdzieni un nosaukumi stokholmiešu ikdienā ir tuvi vēl šodien. Lielās Stokholmas pilsētas vēsturiskās robežas, kas vēlākos laikos iestiepjas ārpus un abpus “pilsētas saliņai” saglabājušas senos nosaukumus, kas saistās ar seno muitas punktu izvietojumu apkārt Stokholmas pilsētai (pa ūdens ceļiem un zemes ceļiem). Tatad vēl šodien visām pusēm Stokholmas pilsētas moderno centru ieskauj ģeogrāfiski punkti, kas savā nosaukuma ietver muitas – “tull” jēdzienu. Piemēram austrumu jūras vārti saucas “Hornstull” jeb “Raga muita”, turpretī rietumu ūdens pievedceļš – “Roslagstull” u.t.t. Ja vēlaties, piemēram, mainīt savu Stokholmas dzīvokli pret mitekli iekšpilsētā jeb centrā, tad maiņas sludinājumā avīzē parasti šī vēlme tiek precizēta tikai stokholmiešiem raksturīgā leksikonā, t..i, “lūdzam piedāvāt tikai starp muitām”- tas nozīmē “lūdzam piedāvāt tikai centrā”.

Pirmie ieceļotāji Stokholmā bija vācu izcelsmes tirgotāji, kas pateicoties Birgera Jarla noslēgtajam līgumam ar Lībekas pilsētu, apmetās uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā. Ar šo brīdi Stokholma iekļāvās Hanzas interešu sfērā un tieši tāpēc Stokholmas ekonomiskā sistēma tikai izveidota balstoties uz Hanzas (tā laika ES) darījumu metodēm un vācu kapitāla. Pilsētā sāka dominēt divvalodība un tā kā ienācēji bija augstāko līmeņu cilvēki, vācu valoda kļuva par smalko slāņu saziņas līdzekli, laikā, kad parastā tauta turpināja sarunāties zviedriski. XIV gs. vācu un Hanzas spiediens uz nākamo Zviedrijas galvaspilsētu vēl vairāk pastiprinājās, taču vēlāk – līdz ar Hanzas sistēmas norietu, tas gāja mazumā.

Pateicoties tam, ka leģendārais karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) 1523.gadā par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās tieši Stokholmu, tā sāka veidoties arī par valsts centrālo birokrātu un vadošo ierēdņu metropoli.

XVI. gs. vidū karaļa Gustava Vāsas iniciatīvas rezultātā valsts pāriet luterticībā un oficiālā baznīca pārrauj savus kontaktus ar katolicisko Romu.

1586.gadā dokumenti rāda, ka šajā laikā Stokholmā esot ieradies pirmais “īstais tūrists”, kas pēc sava apmeklējuma uzraksta pirmo tūristu ceļvedi vācu valodā.

Par Eiropas nozīmes lielpilsētu Stokholma pārvēršas “lielvaras laikā”, brīdī, kad zviedru tronis pavisam nopietni tiecās savas kara darbības rezultātā pārvērst Baltijas jūru par valsts iekšējo ezeru.

sweden map

XVI un XVII gs. karaļu iniciatīvas rezultātā attīstījās arī Stokholmas tālākā būvniecība un pilsēta sāka plesties plašumā. Vēsturiski Stokholmas apbūves plānošanā piedalījušies daudzi, ievērojami arhitekti, taču šajā periodā īpaši atzīmējams – Nikodemus Tesīns, kas 1697. gadā ugunsgrēka bojā gājušās “Trīs kroņu” pils vietā uzsāka pašreizējas karaļpils celtniecību. N.Tesīna rokrakstu var redzēt arī Vecās valsts bankas namā un Bruņinieku nama skicēs. XVIII gs ienesa pilsētas vaibstos rokoko (Svindersvīkas komplekss Nakā). XIX gs. – ampīru (Rosendāle Djūrgārdenā, Lēnes parvaldes nams u.c.), XX gs. urbanizācija ieviesa rūpniecības objektu un īres dzīvokļu masīvus, jūgendstīlu (Fredrika Liljekvista Dramatiskais teātris “Dramaten”,) nacionālo romantiku (Stokholmas pilsētas nams/ Ragnārs Osterbergs un Rātsnams), klasicismu un funkcionālismu (Tengbūma Koncertnams un Asplunda Pilsētas biblioteka). Četrdesmitajos gados dominē funkcionālisms ar Gunaru Asplundu līderpozicijās (Krematorija Meža kapos).

Pēc otrā pasaules kara, sajūsmas un optimisma aurā veidojas jaunie betona centri ar dzīvojamo namu kolosiem vecās apbūves vietā. Sešdesmitie gadi raksturīgi ar priekšpilsētu vēršanos plašuma (“miljona projekts”, ik gadus 100 000 jaunu dzīvokļu) .

Septiņdesmitajos gados Stokholma saņēma savu ilgi gaidīto Pētera Celsinga projektēto Kultūras namu pie Sergela laukuma, futuristisko dzīvokļu mikrorajonu Kistā, kā arī U. Samuelsona savdabīgo metrostraciju Karaļa dārzā (Kungsträdgården).

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunfunkcionālismu – dažādās izteksmēs. To skaitā: R.Erskina Stokholmas universitātes biblioteka Freskatī, slavenā, baltai tenisa bumbiņai līdzīgā sporta halle “Globen”, Nilsa Torpa veidotais SAS centrālais kantoris Hāgas parkā (labajā pusē maģistrālei E4, pa ceļam no Stokholmas uz lidostu Arlanda).

Stokholma ir pilsēta uz ūdens un tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par “Ziemeļu Venēciju”. Taču pretēji Venēcijai, Stokholmu nešķērso kanālu tīkls. Vējiem appūstā galvaspilsēta ir izvietojusies uz salām šaurumā, kur Baltijas jūra satopas ar Mēlarena ezeru. Lai pārliecinātos par šo faktu vēlams aplūkot ainavu no skatu vietas pie Fjellu ielas (Fjällgatan) pilsētas Dienvidu (Söder) daļā, kā arī paceļoties ar liftu augšup Skatu tornī (Kaknästornet) vai palūkojoties atpakaļ uz pilsētas centru no izklaides parka “Gröna Lund” panorāmas riteņa.

Ikvienas pilsētas dzimšana ir mītiem un minējumiem ieskauta. Pats jēdziens “pilsēta dibināta” joprojām ir tikai pieņēmums, tāpēc arī Stokholmas gadījumā ir pamats aizdomām, ka Stokholmas pirmsākumi faktiski datējami daudz agrāka perioda robežās nekā līdz šim pierādīts. Kaut arī nav dokumentu, kas “pieminētu” Stokholmu agrāk, eksistē versijas un pieņēmumi, ka pilsēta “pie jūras un ezera” attīstījusies vienlaicīgi ar agrāk dibinātajām un dokumentētajām Birku un Sigtūnu.

Šķiet, ka “Erika hronikas” pieraksts par to, ka ka Birgers Jarls esot bijis tas, kas ” pavēlējis būvēt Stokholmu” vairāk liecina par karaļa vēlmi “ievest kārtību” jau eksistējošā pilsētā pārvēršot to par kontinentālām prasībām atbilstošu tirdzniecības ostu un nevis viņš ir bijis tās dibinātājs.

Pirmo reizi rakstos Stokholmu ar Venēciju esot salīdzinājis kāds vācu ģeogrāfs 1532. gadā. Šo ideju atbalstīja arī Ēriks Dālbergs, strādājot pie sava darba “Suecia Antiqua et Hodierna” 17.gs. Viņš izteica minējumu, ka Stokholmas pamatā esot “ēkas ūdenī”, t.i., apbūve uz zemē iedzītiem pāļiem. Turpretī Johanes Mesenius 1611. g. izskaidro pilsētas nosaukumu ar senu teiku, kas vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju baļķa dobumā ievietotās vērtslietas esot straumes iespaidā pieskalotas kādam pakalnam un tāpēc tieši šajā vietā savulaik tikusi dibināta jaunā “pilsēta uz pāļiem”. Trešā versija vēsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no robežstaba, kas atradies tieši uz Uplandes un Sēdermanlandes robežas.

Stokholmas mīklainā pagātne nebeidz rosināt mākslinieku iztēli joprojām. Īpaši atzīmējami Stokholmas pievilcības apdziedātāji ir bijuši: Karls Mikaels Belmans, Augusts Blanše, Augusts Strindbergs, Jalmārs Soderbergs, Nils Frelīns, Ivars Lū-Juhansons, Stīgs Dāgermans, Anders Fogelštroms, Pērs Vesterbergs un daudzi citi.

Rakstnieces, zviedru literatūras klasiķes Selmas Lāgerlefas radītais, plaši pazīstamais literārais varonis Nils Holgersons, laižoties ar savu meža zosi pāri Zviedrijas galvaspilsētai, paguva ievērot kā nelielais “miestiņš uz pakalna jūrā” laikam ritot pārvēršas modernā lielpilsētā. Priekšpilsētas pamazām cieši piekļaujas pilsētas centram, veidojas jaunu dzīvojamie rajoni, kurus savieno gaumīgs un pārdomāts pazemes metro un elektrisko piepilsētas vilcienu sliežu tīkls. Pilsēta pamazām pārtop lielpilsētā, taču tas nenozīmē, ka metropolei tikai tāpēc būtu jāzaudē sava, sev raksturīgā pievilcība.

Stokholmieši ļoti mīl savu pilsētu un tāpēc pārdomāti un apdomīgi pieņem jaunievedumus un reformas, saglabājot kontaktu ar darbu un domājot par iedzīvotāju ērtībām.

Šodienas Stokholma ir interesanta lielpilsēta, kura piedāvā saviem viesiem ne tikai lieliskas pastaigu un kultūras “piedzīvojumu vietas”, bet arī izklaidē ar tīrām un peldei piemērotām peldvietām pilsētas centrā un piedāvā lašu un foreļu zveju tieši pie parlamenta vai opernama ēkas.

Visiem vecumiem un interešu Stokholmas viesiem pilsēta var piedāvāt patīkamas atpūtas iespējas.

Par to arī šī grāmata.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

Kungsholmena (Kungsholmen)

Posted on 16. februāris, 2019 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Kungsholmena ir Stokholmas senais strādnieku dzīvojamais rajons. Tautas mutē to savulaik sauca par “bada pakalniņu”. Turpretī šodien šī Stokholmas daļa ir pievilcīgs un iecienīts rajons un dzīvokļu īre te ir samērā dārga. Kungsholmenā ir daudz krodziņu un virkne valsts institūciju. Nozīmīgākā un tūristiem pati interesantākā celtne ir elegantais “Pilsētas nams” (Stadshuset), kura torni grezno trīs kroņu rotājums.

Stadshuset (Pilsētas nams)

Stokholmas Pilsētas nams Stadshuset Foto: Stadshuset.se

Pazīstamās celtnes arhitekts ir Ragnārs Ostbergs. Pirmajā mirklī lielā, sarkaniem ķieģeļiem būvētā fasāde atgādina viduslaiku cietokšņa, renesanses laika pils, tempļa un “1001 nakts pasaku pils krustojumu, kas lepni izslējusies Mēlarena ezera krastā. Vienlīdz aizraujošas un neatkārtojamas ir arī pilsētas nama iekštelpas. Taču arī šim noslēpumam ir savs izskaidrojums.

Nobela prēmijas pasākuma balle Pilsētas namā. Foto: Stadshuset.se

Nama celtniecība norisinājās Pirmā pasaules kara laikā. Neraugoties uz grūtajiem laikiem arhitekti un mākslinieki bija stigri iecerējuši uzcelt Stokholmai pasaku pili ar zelta zālēm, dimanta grīdām, pērļu logiem un zvaigžņu griestiem. Pēc celtniecības darbu nobeiguma izmaksas dubultīgi pārsniedza plānotos izdevumus un, lai, piemēram, samaksātu par vara jumta pārsegumu, katram stokholmietim tika simboliski piedāvāts “nopirkt” vienu “savējo” jumta vara loksni par 25 kronām. Tika meklēti un atrasti sponsori, līdz beidzot greznais Pilsētas nams tika pabeigts 1923. gadā un atklāts tieši Līgo svētku vakarā. Ar to atzīmējot 400 gadus kopš, mums jau pazīstamā, Gustava Vāsas uzvarošās ienākšanas Stokholmā.

Tāpēc pilsētas nams ir stokholmiešu pasaku pils joprojām.

Par to nākas pārliecināties ik uz soļa. Piemēram – “zilā zālē” nav zila, akustika – vienreizēja. Arī šeit netrūkst teiku par daiļām princesēm un varonīgiem bruņiniekiem.

Leģendas motīvi, kas ataino daiļās princeses atbrīvotāja – Svētā Jorana cīņu ar pūķi rotā arī šo ēku, jeb precīzāk torņa fasādi. Arī šie tēli simbolizē to pašu kauju pie Brunkebergas 1471. gadā, kad zviedri uzvarēja dāņu iekarotājus.

Vasarā, ik dienas plkst 12.00 un 18. 00 uz torņa balkona var noskatīties pasaku figūru parādi zvanu pavadījumā.

Fasādes austrumu pusē aplūkojama skulptūru parāde, starp kurām “Cīnītājs” ataino pašu arhitektu Ragnāru Ostbergu ar Pilsētas namu rokās.

Galveno ieeju ziemeļu pusē rotā akmens reljefi, kas rāda Stokholmu XVI un XX gs. Starp citu, daudzi greznās celtnes rotājumi stāsta pasakas un teiksmas, kas vēsta par Stokholmas pilsētas dibināšanu.

Slavenākā iekštelpu zāle ir tā dēvētā “Zilā zāle”‘, kurā svinību mielasti, svinīgi pasākumi, to skaitā arī mielasts pēc Nobeļa prēmijas piešķiršanas ceremonijas. Pilsētas nama galvenie saimnieki šodien ir Stokholmas pašpārvalde – t.i., politiķi un administratīvais personāls. Taču nama greznajās zālēs norisinās publiskas ceremonijas, tiek reģistrētas arī laulības.

Ar Pilsētas nama iekštelpām var iepazīties arī tūristi. Ekskursijas tiek organizētas katru dienu.

Kungsholmenā atrodas arī Marieberga ( Marieberg) jeb “Marijas kalns”, kur izvietojušās laikrakstu ‘Expressen” un “Dagens Nyheter” redakcijas. Te daudz parku un pastaigu celiņu, kā arī dažas pilsētnieku ļoti iecienītas peldvietas. Piemēram – Smedsuddsbadet. Peldoties un sauļojoties pašā pilsētas centrā ir ne tikai ērti bet arī interesanti, aplūkojot interesanti veidoto tiltu – Västerbron jeb “Rietumu tiltu”, kas savieno Kungsholmenu ar Longholmenu (Långholmen) un Dienvidu priekšpilsētu – Sēderu (Söder).

Foto: Google

Šis tilts tika atklāts 1935. gadā un tas ļauj līdz 29 m augstiem buru laivu mastiem brīvi slīdēt pa Mēlarena ezera virsmu, netraucējot to pārvietošanos jūras virzienā.

Kungsholmenā var apskatīt arī nacionālā romantisma stilā celto Rātsnamu un Policijas namu. Rātsnamā patlaban izvietota Stokholmas apgabala tiesa. Nama arhitekts ir Karls Vestmans un tā datējama ar 1915. gadu. Zem ēkas stiepjas gari koridori, kas to savieno ar līdzās esošo cietumu.

Iepretī Rātsnaman atrodas Pīpera mūris (Piperska muren). Šeit XII. gs. Karls Pīpers izveidoja savulaik pilsētas daiļāko terasveida dārzu.

Kungsholmena ir vēsturiskais amatnieku centrs. Tāpēc viena no raksturīgākajām ielām tā arī saucas – Amatnieku iela (Hantverkargatan). Te savulaik atradās daudz gravieru darbnīcu, krāsotavu un tipogrāfiju. Uz Hantverkargatan (iepretī Pilsētas namam) atradās senākā Zviedrijas slimnīca (kopš 18. gs.), t.i., Serafīmu lazarete (Serafimerlasarettet). Tās pagalmā atradās ķīmiskas laboratorijas, kas piegādāja medikamentus zviedru armijai. Dārzā tika kultivēti ārstnieciskie augi.

XIX gs. Kungsholmena industrializējās. Te attīstījās mehāniskās darbnīcas, uzņēmumi un zināmā mērā tie raksturo Kungsholmenas ikdienu arī šodien.

Kungslomenā ir daudz ērtu pastaigu un riteņbraukšanai paredzētu patīkamu celiņu. Tie ved gar krastmalu gan arī cauri parkiem un dārziņu koloniju rajoniem.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Piezīme:

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Posted on 16. februāris, 2019 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Līdz sešdesmito gadu sākumam Stokholmai nebija izteikta centra ārpus vecpilsētas. Tagad par Stokholmas centru tiek uzskatīts Normalmes rajons jeb reģions ap Klāras baznīcu. Šeit atrodas arī Stokholmas metro sistēmas krustpunkts ar nosaukumu “T -centralen“. Virs tā izvietojies Sergela laukums, kuru tūristi mēdz uzskatīt par “Stokholmas nabu”, jo izejot no tā, ir vieglāk orientēties kartēs un ceļvežos.

Šis rajons ir samērā jauns, dzelzbetona apbūve un taisnās platās ielas celtas tikai pēc II pasaules kara un stokholmieši paši mēdz ironizētēt- “ko nepaveica kara bumbas – to uzspridzinājām mēs paši”, t.i., pilsētas centra vecā apbūve tika apzināti noārdīta tā vietā piecdesmitajos gados izveidojot Eiropas pēckara periodam raksturīgo dzelzbetona komercijas centru.

Foto: Google

Sergela laukums (Sergelstorg) un Sergela iela (Sergelgatan) savienojumā ar Hötorget jeb “Siena tirgu” ir galvaspilsētas tirdzniecības centrs. Laukuma un ielas nosaukums cēlies pateicoties tēlnieka Tobiasa Sergela darbnīcām, kas savulaik esot atradušās tieši šeit.

Sergela laukums. Foto: Guntars Veinbergs

Sergela laukumam pieslejas Pētera Celsinga projektētais Kultūras nams – Kulturhuset, kuru atklāja 1974. gadā. Tajā izvietotas izstāžu zāles, kafejnīcas, teātri un bibliotekas. Pagrabstāvā atrodas modernā dizaina veikaliņš, kurā iespējams iegādāties savdabīgus zviedru rūpnieciskās mākslas un amatniecības izstrādājumus.

Sergela laukums. Foto: Guntars Veinbergs

Iepretī Kultūras namam- ielu krustojumu rotā stikla strūklaka – Edvina Orstroma 1974. gada atklātā skulptūra “Kristāla vertikālais akcents”.

Siena tirgus – Hötorget ir pilsētas centra vadošais augļu un sakņu tirdziņš. Katru vakaru plkst. 18. 00 teltis ar augļu un dārzeņu letēm tiek novāktas un līdz nākamās dienas rītam nekas neliecina, ka katru darbdienu (izņemot sestdienas un svētdienas) šeit mēdz notikt aktīva tirdzniecība.

Koncertnama kāpnes. Foto: Sandra Veinberga

Stacionārās tirgus halles ir izvietotas pagrabā, tieši zem kinoteātra. Laukuma malā atrodas slavenais Koncertnams – Koncerthuset. Arhitekts Ivars Tengblūms to veidojis klasiskajā stilā. Šeit notiek simfoniskās mūzikas koncerti un katru gadu norisinās svinīgā Nobeļa prēmiju piešķiršanas ceremonija. Koncertnama priekšā novietota tēlnieka Karla Milesa skulptūra “Orfejs”.

Konserthuset.se

Šajā pilsētas daļā gandrīz nav dzīvokļu. Lielākā ēku daļa ietilpina kantorus, veikalus, garāžas. Pa dienu ielas ir pārpildītas, taču vēlās vakara stundās un naktīs centrs izmirst, jo logi ir tumši un ielas apgaismo vienīgi laternas un reklāmu spuldzes. Taču neraugoties uz to, arī šim reģionam ir sava pievilcība.

Kungsträdgården jeb “Karaļa dārzs” ir parks paā pilsētas centrā, iepretī pilij. Ziemā te atvērta mākslīgā ledus slidotava, kur ikviens var izmēģināt spēkus noīrējot slidas. Arī vasarā šis kazarmu dārzam līdzīgais parks vilina stokholmiešus un pilsētas viesus.

Te var pastaigāties, pasēdēt uz soliņa, palasīt grāmatu, parunāt ar draugiem, iedzer alus glāzi vai kafijas tasi kādā no daudzajiem restorāniem vai kafejnīcām. Novērot un atpūsties, spēlēt šahu vai arī paklausīties kādu no koncertiem, kurus nebeidz piedāvāt brīvdabas skatuves. Parka dziļumā, iepretī pilij un krastmalai, atrodas “Molīna strūklaka” un Karla XII piemineklis.

Parka stūrī izvietojusies Stokholmas tūrisma informācijas centrāles un Zviedrijas Institūta ēka. Te pieejama visplašākā, tūristiem nepieciešamā informācija par aktuāliem notikumiem Stokholmā un tās tuvākajā apkārtnē. Te ir arī labs suvenīru veikaliņš un Forex valūtas maiņas birojs.

Parka nosaukums norāda, ka savulaik tas bijis karaļu dārzs. Sākumā, savām vajadzībām to esot izmantojis Gustavs Vāsa. Vēlāk šajā vietā izveidots franču klasicisma stilā veidots parks. Te esot notikušas karaļa galma maskuballes, teātra izrādes un dejas. Tolaik parks bijis norobežots no parasto apmeklētāju ziņkārīgajiem skatieniem ar augstu žogu. Taču XIX. gs. sākumā skaistais parks ticis izpostīts. Karls XIII uzskatīja, ka šajā vietā viņam vairāk nepieciešams armijas parādes laukums un tāpēc apstādījumi, dīķi un dārzs vienā rāvienā tika nolīdzināti līdz ar zemi. Parka teritoriju noklāja ar šķembām un tas pārvērtās tuksnešainā klajumā. “Dzīvas” palika vienīgi mākslinieku darbnīcas parka malās.

Kungsträdgården jeb “Karaļa dārzs”. Foto: Guntars Veinbergs

Nākamais varas iestāžu uzbrukums parkam reģistrēts 1971. gadā, kad pilsētas politiķu lēmuma rezultātā centrā bija paredzēts celt metro staciju. Tas nozīmēja seno gobu nozāģēšanu. Stokholmieši reaģēja nekavējoties un naktī no 11. uz 12. maiju parku okupēja “koku apskāvēji” uzsākot nopietnu kauju ar motorzāģiem bruņotajiem vīriem un policijas patruļām. Pilsētnieki tonakt uzvarēja politiķus atklātā kaujā un metro stacija tika izbūvēta mazu gabaliņu nostāk, t.i., Arsenāla ielā. Starp citu šo metro staciju ir vērts apskatīt, jo tās interjera autors ir mākslinieks Ulriks Samuelsons. Idejas pamatā – mākslinieka versija par to kāds varētu izskatīties “pazemes karaļa dārzs ar ūdenskritumu, apstādījumiem un senas pils drupām”. Tāpēc neskopojieties un nopērciet vislētāko metro biļeti (ar 2 marķējumiem) un apskatiet metro staciju “Kungsträdgården” zem Arsenāla ielas – Arsenalgatan.

Karaliskā opera. Foto: Guntars Veinbergs

Karaliskā opera pieslejas parkam. Stokholmas operas nams iegājis vēsturē ar leģendāro Zviedrijas karaļa Gustava III nogalināšanas traģēdiju masku balles laikā. Patiesības labad jāpiebilst, ka “teātru karalis” tika nogalināts vecajā operas nama ēkā, kas tika nojaukta 1890. gadā. Tieši šajā pašā vietā.

Operas priekšā, laikam ritot, notikušas arī vairākas asiņainas sadursmes. 1743. gadā Dālarnas zemnieki ieradās Stokholmas centrā un šeit demonstrēja savu neapmierinātību ar aristokrātu varu un karaļa uzsākto karu pret Krieviju. 22. jūnijā šeit sākās bruņota sadursme starp zemniekiem un armiju. Piecdesmit demonstrantu tika nogalināti, astoņdesmit ievainoti un seši – zemnieku līderi tika sodīti ar nāvi.

http://www.iconsofeurope.

Vēsture liecina, ka arī koncerti var kļūt par traģisku notikumi izraisītāju. Šāda situācija radās 1847. gada decembrī, kad Stokholmas operā bija paredzēta “ziemeļu lakstīgalas” zviedrietes Jenijas Lindas koncerti. Rindas pēc biļetēm izvērsās kautiņos, jo “melnajā tirgū” tās maksāja milzīgas summas(līdz pat 100 dālderiem!) un lai nomierinātu “iekarsušos un pēc mākslas izslāpušos” situācijā iesaistījās bruņotas armijas daļas.” Zaldātiem nācās likt lietā gan laides gan durkļus, lai atturētu masas no mēģinājumiem izlauzt operas nama durvis”, – rakstīja laikraksts “Daglig Allehanda” 1847. gada decembrī.

Asiņaini notikumi laukumā datējami arī ar 1917. gada jūniju, kad te varmācīgi tika izklīdināta demonstrācija. Demonstrantus izdzenāja ar zobenu cirtieniem un daudzus no tiem sabradāja armijas zirgu pakavi.

Operas nama ieņemšanai hipiju laikos bija sagatavojušies arī Stokholmas studenti, kas vēlējās šeit iekārtot studentu kopmītnes. Taču šī iecere neizdevās, jo operas sargi bija paguvuši laikus aizbultēt visas durvis un tāpēc studenti griezās atpakaļ – universitātes virzienā.

Karaliskā operas nama galvenā ieeja vērsta pret Gustava II Ādolfa laukumu. Laukuma vidū iespējams apskatīt karaļa pieminekli, kas datējams ar 1796. gadu. Karaļa Gustava Ādolfa vārdā laukums tika nodēvēts tikai 1805. gadā.

Kārļa Gustava Ādolfa laukums, parlamenta, pils un Ārlietu ministrijas ēkas. Foto: Guntars Veinbergs

Laukuma pretējā pusē atrodas Zviedrijas ārlietu departaments jeb ārlietu ministrija. Nama fasāde datējama ar XVII gs., lai gan pati ēka ir gadsimtu vecāka. Zem balustrādes (pie jumta) ir rakstīts SOPHIA ALBERTINA AEDIFICAVIT, kas nozīmē, ka šo namu likusi celt Sofija Albertīna (karaļa Gustava III māsa). Šajā rajonā ap ārlietu ministriju izvietotas Zviedrijas valdības iestādes un parlamenta darba ēkas. Piemēram, gaiši dzeltenā ēka ar fasādi uz krastmalu (aiz ārlietu ministrijas) ir Sagerska palatset jeb premjerminstra rezidence. Turpinot ceļu gar krastmalu, labajā pusē skatienam paveras Zviedrijas valdības nams – pazīstamā arhitekta Ferdinanda Būberga XIX gs. beigu veidotais “Rozenbāds”. Nosaukums (tulkojumā – “Rožu peldvieta”) esot cēlies no senas pirts ēkas, kas savulaik esot atradusies jaunuzceltā un F.Būberga projektētā nama vietā.

Riksdāga nams jeb parlamenta ēka celta mūsu gadsimta sākumā un ir atvērta arī tūristu apskatei. Īpaši piemērots laiks iekštelpu apskatei ir vasaras mēneši, kad parlamenta deputāti ir atvaļinājumā. Ekskursijas notiek vairākās valodās. Ieeja apmeklētājiem no Riksgatan 3A.

Netālu no parka atrodas Nacionālais muzejs, kas ir Zviedrijas lielākais tēlotājas mākslas muzejs ar eksponātiem no XV gs. līdz mūsdienām. Te var apskatīt gan ievērojamus zviedru gan arī ārzemju mākslas darbus (skat. sīkāk par to nodaļā muzeji).

Klāras barznīca – Klara kyrka ir vairākkārt pārbūvēta un tās mūri liecina par XVI un XVII celtniecības ietekmi. Baznīcas priekšā atrodas slavenā zviedru skalda un dziesminieka Karla Mikaela Belmana kapa vieta. Viduslaikos šeit atradās arī klosteris.

Centrālās stacijas ēka 1871. gadā esot bijusi pati lielākā Stokholmas celtne (neskaitot karaļa pili). Vilcienu satiksme savulaik tika uzskatīta par lielu notikumu pilsētas dzīvē un tādēļ arī stacijas ēkai tika veidota kā nozīmīga, valsts nozīmes celtne. Te interesanti pavērot vecās apbūves sakļaušanos ar modernajiem arhitektoniskajiem vaibstiem un satiksmes mezgla risinājuma veidus. No šīs dzelceļa stacijas kursē neskaitāmi piepilsētas vilcieni visos virzienos, kas ir ērts un patīkams pārvietošanās veids, lai nokļūtu galvaspilsētas priekšpilsētās. Ja izmantojat SI mēnešbiļeti, tad varat droši lietot to arī braucieniem piepilsētas elektrisko vilcienu tīklā, kas sākas tieši šajā – Centrālstacijas mezglā.

No Centrālās stacijas kursē arī vilceni uz citām Zviedrijas pilsētām un arī ārzemēm.

Centrālā dzelceļa stacija ar pazemes tuneli ir savienota ar metro centrālo mezglu – “T Centrāli”.

Normalmes laukums. Foto: Sandra Veinberga

Norrmalmstorg jeb Normalmes laukumu ieskauj veikali un kafejnīcas. Agrāk, viduslaikos šajā laukumā mēdza sodīt noziedzniekus, pārsaiņot pa ūdens ceļu atvestās preces un veikt citus, nepieciešamus darbus. Taču, laikam ritot, Normalmes laukums pārvērties centra skvērā, kas ir iecienīta stokholmiešu tikšanās un uzturēšanās vietā. Te izvietoti vairāki patīkami itāliešu restorāni, kas nedēļas nogalēs ir apmeklētāju pārpildīti. Starp citu. pēdējā laikā laukums izpelnījies uzmanību ar kādreiz tik slavenajām “Pirmdienas demonstrācijām” t..i, zviedru solidaritātes mītiņiem Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstam. Kā dokumentāla atmiņa Baltijas valstu “trešajai atmodai” un šo notikumu liecinieks laukuma centrā tika uzcelta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu “Brīvības avots”, kas veltīta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atgūšanai.

Hotel.slipgate.se

Uz ziemeļiem no Normalmes laukuma, stiepjas Bibliotekas iela, kas noslēdzas pie Karaliskās bibliotekas ēkas, kuras restaurācija nesen ir nobeigta. Bibliotekas ēku var apskatīt arī tūristi, taču tad bibliotekas garderobē iepriekš jāatstāj virsdrēbes un skapīšos jāieslēdz somas (skapīša iekšpuses atverē jāiemet viena krona un aizverot durvis atslēga automātiski aizkrīt. Pēc bibliotekas apskates skapīša durvis ar atslēdziņu jāatslēdz, atslēga jāatstāj atvērtajās durvis un iepriekš iemaksāto 1 kronas monētu varat sanemt atpakaļ).

Karaliskā ir Zviedrijas nacionālā biblioteka, tajā tiek uzglabātas visas grāmatas, kas izdotas zviedru valodā. Pirmo reizi grāmatas šeit tika nogādātas 1697. gadā, karalienes Kristīnes laikā, pēc “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka.

Starp citu, te atrodas arī vērtīga latviešu grāmatu kolekcija (Manceļa bībeli ieskaitot). Šajā bibliotekā pirms 1917. revolūcijas ilgstoši strādājis arī Vladimirs Ļeņins un līdz 1991. gadam bibliotekas galvenās lasītavas kreisajā stūrī (pie loga) atradās arī Ļeņina darba galds uz kura vienmēr bija vāzes ar sarkanām neļķēm. Pēc PSRS izjukšanas arī Ļeņina piemiņas “stūrītis” Zviedrijas Karaliskajā bibliotekā tika likvidēts.

Kamenes dārzs. Visit Stockholm.se

Biblioteka atrodas parka (Humlegården) malā. Te var apskatīt ievērojamu vēsturisku personu pieminekļus, to skaitā: botāniķis Karls fon Linnejs (1707.-1778.), rakstniece Frederika fon Brēmera (1801.-1865.), kā arī vēsturnieks Anders Friksels, ķīmiķis Karls Vilhelms Šile u.c.

Iepretī Normalmes laukumam atrodas Berzeli parks. Parka vidū novietota zinātnieka un ķīmiķa Jona Jakoba Berzeliusa skulptūra. 1863. gadā šeit atvēra slaveno Bernsa salonu – vienu no Stokholmas joprojām elegantākajiem restorāniem (šobrīd arī koncertzāle un diskoteka). Vasarā restorāns izvietojas arī nama priekšā ar skatu uz parku.

Berzeli parks. Stockholms Stad.

Stokholmas sinagoga atrodas uz Wahrendorffsgatan. Uz ēkas fasādes, ap logiem labi redzami uzraksti ēbreju valodā. Ēka tika pabeigta 1870. gadā un tajā atrodas liberāla sinagoga, kurai ir arī ērģeles (kas parasti nav konservatīvajās sinagogās). Te darbojas ēbreju draudze, atrodas arī biblioteka. Draudze bieži aicina uz dievkalpojumiem citu ticību pārstāvjus, te mēdz viesoties noteiktu piemiņas brīžu sakarā arī Zviedrijas valdības un politisko partiju pārstāvji.

Stureplan jeb “Lielais plāns”. Sveriges Radio.

Stureplan jeb “Lielais laukums” pie “sēnes” ir tradicionālā stokholmiešu satikšanās vieta. Gājēju laukuma centrā te vienmēr atradusies betona sēne, kas lieliski noder lietus laikā, ja uz norunāto randiņu jāgaida ilgāk nekā paredzēts. Te daudz restorānu un kafejnīcu, samerā dārgu veikalu ar ekskluzīvu preču piedāvājumu. Birgera Jarla iela (Birger Jarlsgatan) ir robežķirtne starp Normalmi un Ostermalmi.

Veikalu galerija MOOD

Foto: G. Veinbergs

Šajā Stokholmas rajonā atrodas vairākas veikalu galerijas no kurām jaunākā un modernākā ir MOOD.

https://www.google.lv/maps/place/MOOD+Stockholm/@59.3342247,18.0659544,17z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f9d5c61695f99:0xd1ac0214e53015c3!8m2!3d59.334222!4d18.0681431

Brunkeberga turnelis (Brunkebergstunneln) savieno pazemē Davida Cepēja ielu (David Bagares gata) ar Ulofa Palmes ielu. Šis pazemes gājēju tunelis bija pabeigts 1886. gadā un tas ir sava laika lielisks būvinženieru sasniegums. Tuneļa galā, pie Sveavägen uz ietves apskatāma 1986. gadā nogalinātā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes piemiņas plāksne. Tā novietota tieši tajā pašā vietā, kur 1986. gada februārī Ulofs Palme tika nošauts atceļā no kinoteātra apmeklējuma. Ulofs Palme – bijušais Zviedrijas premjērministrs ir apglabāts pavisam netālu, t.i., Adolfa Fredrika baznīcas kapos, kas atrodas Sveavägen otrajā pusē.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Piezīme:

Översättningsbyrå Baltic Media Translations .jpeg

Sēdermalme (Södermalm)

Posted on 16. februāris, 2019 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Skats uz Stokholmas dienvidu priekšpilsētu. Foto: Guntars Veinbergs

Pilsētas dienvidu rajons – Soder (Söder) ir mutuļojošs un dzīvīgs. Te daudz sīku veikaliņu un kafejnīcu, kuros valda bohēma un pilsētas “radošie” darbinieki uzskata par savu pienākumu apmesties uz dzīvi “tikai un vienīgi” šajā pilsētas daļā. Labākie restorāni un krodziņi atrodas tā sauktajā “Soho” rajonā ap Götagatan un Restiernas gata. Te daudz mākslinieku darbnīcu, ateljē, teātru, džeza klubu.

Dienvidu priekšpilsētās kafejnīcas un restorāni. Foto: Guntars Veinbergs

Šim reģionam ir vairāki vietējie centri, to skaitā vispirms jāmin:

“Södermalmstorg” pie Slūžu metro stracijas (Slussen). Te atrodas Stokholmas pilsētas muzejs. Ēkas autori ir Tesīni, vispirms Nikodemus Tesīns, pēc ugunsgrēka šo pašu celtni vēlreiz projektējis viņa dēls. Muzejs uzsāka darbu 1939. gadā, līdz tam šī ēka tika izmantota rajona rātsnama, tiesas un aresta telpu vajadzībām.

Skats uz metro Slūžas un restorānu Gondola. Foto: Guntars Veinbergs

Starp citu reiz, tieši šajā ēkā 1675. gadā astoņas sievietes tika notiesātas sadedzināšanai kā raganas.

PIlsoņu laukums Stokholmā. Foto: Guntars Veinbergs

Medborgarplatsen jeb Pilsoņu laukums dibināts un ierīkots 1939. gadā. Te atrodas biblioteka, peldbaseins, liels, moderns tirdzniecības centrs ar veikaliem un kafejnīcām.

Katrīnas baznīca. Svenskakyrkan.se

Katarīnas baznīca – Katarina kyrka no jauna atjaunota savā pirmatnējā daiļumā. Diemžēl 1990. gadā baznīcas ēka ugunsgrēkā tika izpostīta, taču pateicoties ziedojumiem, tagad tā atjaunota no jauna. Ēka datējama ar laiku, kad Stokholma no viduslaiku miestiņa pārtapa lielvalsts galvaspilsētā. Celtnes arhitekts ir Īans Delavalē (XVII gs.).

Skats uz Fjellu ielu un Stokholmas centra dienvidiem. Foto: Guntars Veinbergs

Fjellu iela (Fjällgatan) ir Stokholmas iecienītākais skatu laukums. Nostājoties uz šīs klinšu kraujas, paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu. Pēc tam, kad Stokholmas panorāma iemūžināta atmiņā un fotoaparātā filmā, ieteicams aplūkot arī pašu, nelielo, senlaicīgo Fjellu XVIII gs. ieliņu un apbūvi ap to.

Te sastopamas daudzas mazas, koka ēciņas, kuras stokholmieši saglabā ar lielu rūpību un lepnumu. Ēciņu pagalmi ir košiem lauku ziediem nosēti un daudzās vietās var redzēt rūpīgi saglabātas vecu žogu detaļas.

Tas, ka vecā apbūve tiek saglabāta izskaidrojams ar Annas Lindhāgenas (1870-19410), kādreizējās pilsētas valdes locekles iniciatīvu. Viņa panāca, ka pilsētas senās koka celtnes tiek nodotas īres lietošanā māksliniekiem un rakstniekiem, kas uzņemas arī atbildību par senās apbūves autentiskuma saglabāšanu. Tā arī notika. Tagad šajos namos mitinās zviedru radošā inteliģence, kas prot un spēj saglabāt šos arhitektūras pieminekļus neizpostītus nākamajām paaudzēm.

Ieliņas 23. namā patlaban izvietota iecienītā veģetāriešu ēdnīca jeb “Zaļā Hermaņa kafejnīca” no kura logiem paveras vislabākais skats uz pilsētas centru.

Ceļveža sadaļas:

Översättning – Översättningsbyrå Baltic Media Translations

Piezīme:

Jūrgordena sala (Djurgården)

Posted on 16. februāris, 2019 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Djurgården sala

Djurgården sala, lieliska pastaigu un atpūtas vieta. Foto: Guntars Veinbergs

Lieliska atpūtas vieta gan pilsētniekiem gan arī pilsētas viesiem. Salas virzienā kursē vairākas autobusu līnijas kā arī vēsturiskā tramvaja līnija no Normalmstorg. Turp var doties arī pastaigājoties gar jūras krastu pa Strandvägen vai arī ar kuģīti no Gamla Stan, pie “Slussen” uz kura sāniem uzrakstīts:”DJURGÅRDEN“.

https://www.google.lv/maps/place/J%C5%ABrgordena/@59.3251926,18.0867383,13z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f82a5d9b7164f:0x5abd0eac4c5ed217!8m2!3d59.326284!4d18.1132151

Kādreiz šī sala bija karaliskais medību parks. Tikai XVIII gs. laikā parks pārvērtās par pilsētnieku atpūtas zonu.Ceļš uz salu ved pāri pompozajam tiltam, kas celts 1894. gadā uz rotāts ar ziemeļu mitoloģijas varoņu skulptūrām. Pie šī tilta, krastmalā vasaras mēnešos var noīrēt smailīti, airu laivu, ūdens riteni, velosipēdu vai arī skrituļslidas.

Ziemeļu muzejs. Foto: Guntars Veinbergs

Ziemeļu muzejs jeb Nordiska museet atrodas aiz tilta. Tas celts XIX gs. beigās un pabeigts 1897. gadā kā toreizējo mākslas un industriālo sasniegumu izstāžu zāle. Muzejā eksponēti dažādi Zviedrijas un Ziemeļeiropas ikdienas norišu “dokumenti”. Idejas autors un dibinātājs “Skansena” Artūrs Hazelius.

Vāsas muzejs. Foto: Guntars Veinbergs

Vāsas muzejs (Vasamusset) ir viena no galvenajām salas atrakcijām. Te izvietots 1628. gada nogrimušā kuģa vraks, kas no jauna izcelts no jūras dzīlēm 1961. Vraks arī kļuvis par muzeja ekspozīcijas bāzi. Pati celtne ir apskates vērta, tāpat arī ievērības cienīgas ir daudzās izsmeļošās ekspozīcijas ap kuģa vraku iekštelpās.

Izstāžu zāle – Liljevalchs (Djurgårdsvägen 60). Foto Mattias Lindbäck

Izstāžu zāle – Liljevalchs (Djurgårdsvägen 60) regulāri demonstrē jaunas un interesantas ekspozīcijas. Izstāžu zāles priekšā apskatāma Karla Milesa skulptūra “Loka šāvējs” (1919) un iekšējā pagalmā izvietojies patīkamai restorāns ” Blå Porten” jeb “Zilie vārti” (sīkāk par to lasiet nodaļā “muzeji” un “kafejnīcas”).

Skansenā var apskatīt brīvdabas muzeju ar senām ēkām, zvēru dārzu un nosvinēt Līgo svētkus. Foto: Marie Andersson. Skansen.se

Skansens ir brīvdabas muzejs, kas atvērts apmeklētājiem cauru gadu (izņemot Ziemassvētku vakaru). Idejas autors ir Arturs Hazelius, kuram radās doma izveidot muzeju – kā Zviedriju miniatūrā. Te vienkopus savāktas un saglabātas dažāda tipa celtnes no atšķirīgiem Zviedrijas reģioniem. Sākot no trūcīgām zaldātu mājiņām un beidzot ar muižas pilīm. Skansenā ir arī zvēru dārzs, kurā apskatāmi visi valsts teritorijā mītošie dzīvnieki. Atsevišķā ēkā ierīkots arī tropisko dzīvnieku ekspozīcija, kas nosaukta par “Skansena Akvāriju”. Skansens ir ļoti iecienīta stokholmiešu atpūtas vieta. Te visu vecuma ļaudis var atrast sev piemērotu atpūtas vietu un veidu. Dodoties uz Skansenu ieteicams paņemt līdzi mugursomā sviestmaizes, termosā kafiju un apaut ērtus apavus, jo pastaigājoties pa Skansenu laiks skrien ātri un tur atrodamas brīnišķīgas atpūtas vietas uz soliņiem, no kuriem paveras lielisks skats uz pilsētas jumtiem.

Zviedrijas karoga dienā Skansenu apmeklē karaliskā ģimene, no šejienes Zviedrijas televīzija tradicionāli translē jaungada sagaidīšanas procesu, te tauta tradicionāli sagaida un svin arī vasaras saulgriežu svētkus Līgo vakarā.

Prinča un gleznotāja Ežēna pils –(Waldemarsudde) ir lieliska izstāžu zāle un patīkama atpūtas vieta. Foto: Waldemarsudde.se.

Šo, nelielai pilij līdzīgo ēku, projektējis Ferdinands Būbergs un tā bijusi pabeigta 1905. gadā. Dārzā var apskatīt lielisku skulptūru kolekciju, t.i., Milesa, Rodēna, Haselberga un Eriksona darbus. “Ežēna pils” plaši pazäistama ar savu jūgendstila “balto krūku” kolekciju, kuru skices veidojis pats pils kādreizējais saimnieks. Šīs krūkas var iegādāties muzeja veikaliņā. Princis bija ne tikai lieliski gleznoja bet arī kā mecenāts atbalstīja savus laikabiedrus- zviedru māksliniekus. Telpām ir lielisks interjērs un ir vērts iepriekš iepazīties tuvāk ar prinča un gleznotāja Ežēna biogrāfiju, lai labāk saprastu viņa māksliniecisko ceļu. Ēku, pēc savas nāves, viņš novēlējis valstij, kas tagad ir muzejs.

Pils dārzs un kafejnīca tajā ir populārs stokholmiešu atpūtas objekts. Šeit brīvdienās mēdz pulcēties pazīstami zviedru un ārzemju mākslinieki, dziedātāji un žurnālisti. Foto: Lena Granfeldt.

Rožu ielejas pils (Rosendalsslott) ir vairāku ēku komplekss. Rozendāles pils ir karaļa Karla XIV vasaras rezidence, kas celta XIX gs. trīsdesmitajos gados. Vasarā to var apskatīt arī apmeklētāji. Līdzās pilij ir dārzi un siltumnīcu komplekss, par to sīkāk lasiet nodaļā “Krodziņi un kafejnīcas”.

Tīla galerija – (Thielska galeriet) ir mākslas galerija, kuru pazīstamais baņķieris tika pēc savas nāves novēlējis valstij un tagad šī, ar kupolu greznotā ēka, demonstrē apmeklētājiem interesanto, banķiera zviedru klasiskās glezniecības privātkolekciju (K.Larsons, B.Liljefors, A.Corns). Arī šo celtni ir projektējis Ferdinands Būbergs.

Astrīdas Lindgrēnas skulptūra pie bērnu izklaides muzeja. Foto: Guntars Veinbergs

“Muzeju sala”, bez iepriekš uzskaitītā, piedāvā apmeklētājiem veselu virkni citu muzeju, izstāžu zāļu, piemiņas uz izklaides vietu. To skaitā: Bioloģijas muzeju, ostas parku, “Junibacken” – bērniem paredzēto Astrīdas Lindgrēnes literāro varoņu pasaku pasauli, seno “Cirka” ēku izklaides parku “Gröna Lund” u.c. (sīkāk lasiet par to nodaļā “Muzeji”)

Pazīstamās zviedru popgrupas ABBA muzejs. Sīkāk par to nodaļā: Muzeji.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis