Category Archives: Ziemeļvalstis

Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Posted on by
Atbildēt

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Posted on by
1

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?

Posted on by
1

Speciāli TVnet

 

 

Viens no spilgtākajiem ir krievu nacionālists Aleksandrs Dugins. Pēc skata gandrīz vai pops, bet pēc būtības nacists. Pateicoties Putinam un Trampam, «dugini» pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, jo ir noderīgi Kremļa politiskajai varai. Dugins patīk populistiem ne tikai sava izskata un pārliecības dēļ, bet arī pateicoties ideoloģijas koncepcijai, kas rada priekšnosacījumus jaunai ticībai Krievijā.

Pats Dugins uzsver, ka viņa lolojums esot ceturtā politiskā teorija aiz liberālisma, komunisma un nacionālisma. Britu un amerikāņu imperiālisms esot norietējis, un tagad pienākusi kārta Dugina globālajai antiglobalizācijas konservatīvajai revolūcijai ar krieviem kā izredzēto nāciju centrā. Savā būtībā še autors kopē Ļeņina eksperimentu pirms 100 gadiem, izmaisot to ar Hitlera rasu tīrības teoriju.

Ja brīnījāmies par boļševikiem, sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1917. gadā, tad atliek paskatīties uz šodienas 2017. gada duginistiem, kurus var pamanīt arī Latvijas ikdienā. Tāpēc vēlams iepazīties ar jauno «uļjanovu» tuvāk, jo viņš skalo smadzenes arī Latvijas antiglobālistiem.

Ideoloģijas veidošanās

Protams, Dugina ideoloģiju var sagraut ar argumentiem un pierādīt, ka tajā nav nekā jauna, vien boļševiku stratēģijas atkārtojums ar tukšām frāzēm antiliberālisma stilā. Taču vispirms vērts apskatīt šo kolektīvās ideoloģijas karognesēju, kas nevar ciest indivīda tiesības un jebkādu personas brīvību valsts un varas priekšā.

Viņa idejas veidojušās pirms 30 gadiem, vēl Padomju Savienības apstākļos. Tolaik piedalījies pagrīdes krievu neonacistu grupas «SS melnais ordenis» aktivitātēs, studējot itāliešu fašista Juliusa Evolas, franču konservatīvā René Genona un vācu nacista Karla Šmita darbus. Taču, mainoties politiskajai iekārtai (pēc PSRS sabrukuma), Dugins uzreiz saprata, ka viņu aicina krieviskuma ideja. Krieviem bija jāatrod filozofiskā bāze, lai atgūtu lielumu lauru vaiņagu, kā tas bija pierasts boļševiku un cara laikā. Vienā rāvienā, līdzīgi bijušajiem komunistiem, viņš pārvērtās par dziļi ticīgu personu. Par kristīgo. Līdz ar impērijas sabrukumu un «glasnostj» ēras sākumu Dugins nekavējoties metās pāri valsts robežām, lai (tieši tāpat kā Ļeņins savulaik) sāktu organizēt savu partiju labējo ekstrēmistu tīmekļa veidolā. Tieši tāpat kā Uļjanovs, arī viņš sāka savu periodisko izdevumu, drukājot «Iskras» vietā žurnālu «Elementy» (Elementi), kas kopēja Alena de Benuā publikāciju veidolu.

Tātad Dugins vispirms vēlējās apvienot ultrakonservatīvos, un zināmā mērā tas viņam arī izdevās. 1992.gadā Maskavā pie viņa ieradās beļģu nacists Žans Tiriars un abi kopīgi sāka kritizēt visu, kas nepatīk, un sapņot par Eiropas atbrīvošanas brigāžu ofensīvu. Ja grib «sist suni», tad koks vienmēr atradīsies.

Tātad Dugina teorijas (filozofiskās doktrīnas) pamatā ir pieņēmums, ka pastāv nesaderība starp moderno amerikāņu demokrātiju (kā tādu) un Krievijas ultrakonservatīvismu, kuru caram un boļševikiem ir izdevies gadu simtiem savai tautai uzspiest tik lielā mērā, ka važas ir pat pārvērtušās rotaslietā, un tieši šo mazohismu viņš vēlējās izmantot kā enkuru savai teorijai.

Tātad, pēc viņa domām, pastāv konflikts starp «amerikāņu jūras kultūru» (ASV) un «eirāzisko zemes kultūru» (ar Krieviju vadībā). Beļģis Tiriārs piekrita, uzskatot, ka tieši ar jaunas «teorijas» palīdzību Krievijai un krieviem varētu izdoties atjauno Eirāzijas sovjetisko impēriju un atjaunot PSRS vecajās robežās. Pat vēl vairāk – viņam bija pārliecība, ka šī ir Krievijas vēsturiskā misija – turēt savā kontrolē mazās Austrumeiropas tautas, jo pašas tās nespējot nedz elpot, nedz dzīvot, nedz garīgi pastāvēt neatkarīgu valstu formātā. Tātad Krievija boļševisma vietā ir jāapbruņo ar jaunu ideju, kas pašiem krieviem izskatītos pievilcīga un iedvesmotu viņus jaunam apokaliptiskam karam, kas (tieši tāpat kā pasaku grāmatās un fantāzijas romānos) būtu kauja starp «labajiem» un «ļaunajiem». Svētie, tīrie, garīgie un tikumīgie krievi (konservatīvie) uzveiktu samaitāto, seklo un nekam nevajadzīgo transatlantisko ienaidnieku (ASV kā demokrātijas iemiesojumu). Tā arī ar demokrātiju būtu cauri, jo duginisti to vienkārši uzšķērstu, nodurtu, nošautu un beigta balle. Tieši tāpat kā boļševiki ar caru. Tādā veidā krievu nācija atdzimtu no jauna, balstoties uz vācu nacistu teorētiskā mantojuma, kuru esot pazudinājis 1939.gads (Molotova-Ribentropa pakts). Protams, tieši tāpat kā boļševikiem, arī duginistiem nav nekā laba, ko piedāvā krievu tautai. Taču viņi zina, ka katram patīk uzslavas un glaimi un pret šādiem aicinājumiem nebūs vienaldzīgo. Īpaši Krievijā, kas vēlas turpināt savu Otrā pasaules kara varoņlomu.

Pagaršot nacismu

Tas, ko dara Dugins, ir mēģinājums pagaršot nacismu tīrā veidā, jo komunisma diktatūrā to atklāti nedrīkstēja darīt (lai gan lielkrievu šovinisms PSRS teritorijā tika praktizēts arī boļševiku režijā). Vācu nacisms (sovjetkomunistu izteiksmē) vienmēr tika dēvēts par «fašismu» (kas nav korekti), bet tā viņi pieraduši un dara joprojām. Tagad aizliegumi bija beigušies. Tāpēc Dugins beidzot varēja vicināt karogu ar kāškrustu, idealizēt Himleru, Heidriku un viņu idejas kā «intelektuālu oāzi». Taču iecerētais neizdevās, jo krieviem muguras smadzenēs ideoloģija iedzinusi domu, ka nacisms ir faktiski «fašisms» un tas iespējams tikai pie vāciešiem. Pie viņiem, protams, ka nē. Skaidrs, ka nacionālreakcionāru vilnim bija vajadzīgs grūdiens. Par tādu noderēja Boriss Jeļcins un viņa politika, kurai par godu Dugins (kopā ar draugu Eduardu Ļimonovu) nodibināja Krievijas Nacionālboļševiku partiju ar skarbi konservatīvu programmu. Pirmais un galvenais punkts šīs partijas līnijā bija apgalvojums, ka visas teritorijas, kurās dzīvo krievi, ir jāuzskata par Krieviju.

Krimai un Ukrainai, protams, bija jāatgriežas «atpakaļ mājās» (Krievijas sastāvā) un jāsarauj visi kompromitējošie «sakari» ar Rietumiem, lai «mūsu zemes izsaimniekošana» ar šo beigtos.

Nākamais bija aicinājums mācīties no Valsts drošības komitejas jeb KGB – «čekas», kas prot un spēj ieviest valstī likumu un kārtību. Šim nolūkam būs vajadzīgs skarbs vadonis, kas līdzīgi Ļeņinam šādas uzraudzības iestādes ieviesīs «tautas interešu vārdā».

Sākumā Dugins grasījās legalizēt arī pašu Ādolfu, taču vēlāk atteicās no šīs idejas. 1993. gadā Malagā, intervējot SS veterānu Leonu Degrelu, tika noskaidrots, ka Hitleram esot bijusi liela cieņa pret Staļinu. Viņš «tautu tēvu» esot pat apbrīnojis, un pie Otrā pasaules kara esot vainīgs nevis Staļins, bet Molotovs, kas izvirzījis nepiedodami skarbus noteikumus vāciešiem. Hitlers esot gigantiski nozīmīga Eiropas personība, kurai neesot izdevies ieceres īstenot, tāpēc Dugins gatavojās atrast Hitlera lietas turpinātāju. Parādoties Putinam, mesija bija noskaidrots. Tagad viņa ideoloģija izrāvās no perifērijas un sāka airēties uz Krievijas politiskā centra pusi.

Krievu nacisms bez kāškrusta

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar kāškrustiem Krievijā labāk neeksperimentēt. To saprata arī Dugins un meklēja citas ideoloģiskās ikonas un simboliku Krievijas vajadzībām. Līdz ar 2008. gada Dienvidosetijas okupāciju Dugina idejas kļuva ļoti vajadzīgas Putinam. Bija nepieciešama «skaidrošana» tautai, kāpēc krievu karavīriem ir jāmirst Kaukāzā, cīnoties ar kalniešiem, kas nevēlas būt Krievijas sastāvā. Tagad lieti noderēja Dugina sapnis par «Eirāzijas kustību», kas esot cilvēcei ļoti nepieciešama, jo «ģeogrāfiskā telpa jau sen sauc pēc krievu garīguma palīdzības». Neraugoties uz to, ka Dugins diezgan nekautrīgi Hitlera «āriešu pārcilvēka» vietā sāka pasaulei piedāvāt «slāvu pārcilvēku», viņš turpināja attīstīt kontaktus ar neonacistiem arī «mazāk vērtīgo» nāciju valstīs.

Zvaigžņu stunda pie viņa ieradās 2011. gadā, kad krievu sabiedrība neslēpa neapmierinātību ar Medvedeva politiku, kurš tobrīd uz laiku bija prezidenta tronī. Taču liela sabiedrības daļa Krievijā tomēr nevēlējās autoritārā Putina atgriešanos Kremlī. Sākās Bolotnaja nemieri, vara atbildēja ar arestiem, bet Dugins ar ideoloģisku mobilizāciju. Kā viņš to darīja? Tieši tāpat kā Ļeņins – sāka nacionālistu diskusiju klubu. Runas šovi palīdzēja piedāvāt ideju televīzijas ēterā, un rezultātā Elementy teorētiskā kustība pārvērtās masu pasākumā. Televīzijas iedarbību (Cargrad TV stacijai Maskavā) viņam palīdzēja apgūt bijušie Fox TV producenti, tātad amerikāņi. Krieviem iepatikās ideja par to, ka viņi ir vislabākie, pasaules atbrīvotāji un garīgi tīrākās cilvēciskās būtnes. Pārbaudījums, protams, bija Maidans 2014.gadā, uz kuru Putins reaģēja ar Krimas okupāciju. Tagad, rīkojot referendumu šajā turku salā, lieti noderēja Dugina demagoģija par zemi, kas pieder krieviem. Referendumā tika iesaistīti ārvalstu neonacisti – Dugina draugi ( Luc Michel u.c.), un lietas sāka notikt.

2014.gada 18. martā Putins svinīgi deklarēja valsts jauno ārpolitiku un pie viena raksturoja krievu cilvēku kā pārcilvēku, kuram raksturīgs tikums, godīgums, taisnīgums un bezgalīga dzimtenes mīlestība. Tāpēc Putins skaidri un gaiši pateica, ka cīnīsies turpmāk par visu to 330 miljonu krievu «tiesībām», kas mitinās ārpus Krievijas teritorijas. Pie viena Putins neslēpa, ka viņa plānos ir tā saucamā Eirāzijas Ūnija (Padomju Savienība ar jaunu nosaukumu), kura tiks celta un uzbūvēta. Tā būs autoritāra, totalitāra valsts, kurā visi citādi domājošie intelektuāļi būs «valsts nodevēji». Vēl viņš lietoja savā runā arī citus Dugina formulējumus un, starp citu, jēdziens «valsts nodevēji» arī ir Hitlera formulējums.

Ar šo brīdi apdraudētas ir visas teritorijas, kurās mitinās krievu emigranti.

Iekarojumu loģika

Ukrainas karš ietilpst Dugina projektā. Doņeckas un Luganskas «tautas republikas» ieskaitot. Saprotams, ka ikvienu savu rīcību cilvēki mēdz attaisnot, ja nav vēlēšanās runāt patiesību. Arī šajā gadījumā Dugina ideoloģija negrib neko dzirdēt par to, ka ukraiņi negrib turpināt dzīvot Krievijas atkarībā, ka viņiem labāk gribas pieslieties Rietumiem. Galu galā vecākā paaudze labi atceras, kas bija PSRS un kā hoholiem tur klājās. Taču var samest patiesību ar kājām gaisā un sākt paceltā balsī sludināt krievu glābējmisiju pasaulē. Pēc Dugina teorijas tieši krievi ir tie, kas glābs pasauli no dekadences, morālā pagrimuma un grēka, kuru provocē demokrātija un liberālisms. Modernitāte un atlantisms, pēc Dugina domām, ir visa ļaunuma sakne, pret kuru krievi cīnīsies ar bārdaino popu dziesmām un misijas zīmi pierē. Tā ar zobenu un asinīm tiks radīta «JaunKrievija» kā utopisks valsts modelis visai pasaulei. Visi vēlēsies kļūt par krieviem, jo tikai tā latvieši, igauņi, zviedri vai angļi beidzot atbrīvosies no savas sliktās ģenētikas, amorālās izglītības un neciešamās loģikas. Dugins visus izglābs, kristot mūs visus par krieviem. Tāpēc viņš aicināja Putinu nekavējoties ieņemt Kijevu un 2014. gadā Facebook nekautrējās no aicinājuma «Nāvējiet! Nāvējiet! Nāvējiet!», «Iznīciniet mēslus!», «Nāvi bastardiem!». Pēc šīs verbālās bakhanālijas viņu atlaida no amata Maskavas universitātē. Taču karš turpinājās. Putins turpināja izlikties, ka Krievija Ukrainas karā nepiedalās, ka cīnītāji ir «jaunkrievi ar zvaigzni pierē», kas glābj morāli pagrimušos ukraiņus. Rietumpasaule turpināja garīgi pūt tālāk, un arī pie mums Latvijā sāka vairoties Jaunkrievijas ideju piekritēji. Tieši Dugins bija tas, kas Rietumeiropas liberāļus sāka saukāt par homoseksuāliem, klaigāt, ka Rietumos cilvēkiem liek ar varu laulāties ar sava dzimuma cilvēkiem, un vēl gūzmu melu, kas faktiski vairāk piestāvētu talibu vai Islamistu Armijas demagogiem, nevis postsovjetiskam krievam ar augstskolas izglītību Maskavā.

Panākt ar varu savu varu

Protams, ka «Brexit», Trampa uzvara lielā mērā bija tieši Dugina ideoloģijas nopelns, jo iedvesmoja krievu datoriķus un polittehnologus bez bažām iemaisīties citu valstu iekšpolitikā ar publiskas dezinformācijas palīdzību, sarūpējot tur Putinam nepieciešamos uzvarētājus. Krievu labējie gribēja, lai Tramps uzvar, un to arī panāca ar demagoģijas palīdzību. Amerikāņi šo informāciju uzknābāja kā patiesu un Kremļa meliem noticēja. Nekad agrāk svešas valsts informatīvajam uzbrukumam nebija tādas iespējas kā pašlaik, pateicoties internetam. Putina štābs to izmanto un panāk savu, jo vēlētājs tā īsti nespēj noticēt, ka cita valsts var tik bezkaunīgi iemaisīties un traucēt savtīgi. «Šodien Vašingtona ir mūsu, Kišiņeva mūsu, Sofija mūsu. Atliek tikai izmēzt purvu šeit pat mājās,» rakstīja Dugins Facebook pēc Trampa uzvaras ASV.

Jā, viņš neslēpj, ka ar savas ideoloģijas palīdzību «atbrīvos» Eiropu un krievu eirosovjetiskā impērija tad stiepsies no Vladivostokas līdz Dublinai. «Krievijai ir misija – glābt Eiropu. Citādi tur turpinās plosīties kari un degradācija,» domā Dugins.

Arī Latvijā pēc mēneša būs vēlēšanas. Vai jūs cerat, ka duginisti tās neietekmēs?

Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Posted on by
2

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Terora trieciens Stokholmā un mēs

Posted on by
1

Speciāli TVnet

stokholma 9. marts 2017

Stokholma, 9. aprīlis, 2017, foto (c) TVnet

Arī šoreiz ir runa par vientuļo vilku. To pašu, kas klausa interneta norādījumiem un ticības dēļ nolaupa citu cilvēku dzīvības. Kā ieroci izmantojot nozagtu automašīnu. Viņa ticība un pārliecība pieprasa nogalināt maksimāli daudz nepareizi ticīgo cilvēku. To pašu, kas nav pievērsušies pareizajam dievam. Taču šim uzbrukumam ir arī virsuzdevums – iebaidīt, satraukt un paralizēt Rietumu sabiedrību.

Melnā piektdiena Stokholmā centās piedāvāt mums šo izrādi ar panikas finālu. Vienu brīdi, pēcpusdienā centrs pārvērtās par tukšo jeb «izmirušo ciemu», kurā cilvēku gandrīz vairs nav. Satiksme apstājās, ļaudis aizbēga, teātri, koncertzāles, veikali apklusa un aizvēra savas durvis. Uz ielas šaudījās tikai policisti maskās un ārsti kopā ar medmāsām, kas bija atskrējuši no tuvējā veselības aprūpes centra, lai palīdzētu cietušajiem.

Paldies viņiem, kas negaidīja pavēles, bet metās palīgā paši. Dodoties pretēji bēgošo cilvēku straumei.

Džihādistu ieroči

Pavēle izmantot zagtas automašīnas, lai nogalinātu ienaidniekus, nav nekas jauns. Šo paņēmienu terora sekta IS iesaka izmantot jau sen. Savā aizvadītā gada novembra žurnālā (Rumiyah) viņi ieteic visiem izmantot to pašu paņēmienu, kuru varējām novērot Nicā, kad akcija norisinājās «ienaidnieka aizmugurē». Žurnālā tiek filozofēts par «lētā» ieroča praktisku izmantojumu masu slepkavībām. Protams, šādus uzbrukumus ir grūti novērst visās situācijās, ja to realizē «vientuļais šakālis», kas plānošanas darbu veic tikai savā galvā.

Taču projektu var viegli prognozēt – viņi uzbrūk visneaizsargātākajai sabiedrības daļai: cilvēkiem, kas pastaigājas, klausās koncertu, tūristiem, veikalu darbiniekiem un tiem, kas pulcējas pasākumos. Pirms dažiem gadiem viens no «šakāļiem» uzspridzinājās apmēram tajā pašā vietā Stokholmā, taču viņa lādiņš nesprāga. Ja viss būtu izdevies, tad upuru būtu bijis daudz vairāk. Jaunais ierocis – sadragāt dzīvus cilvēkus ar smago automašīnu – tagad izrādījies vieglāks un ērtāks veids, kā iebaidīt liberāli demokrātisko sabiedrību.

«Viņu» mērķis ir vietas, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētas. Dzīvot lielpilsētā nozīmē būt novērotam un kontrolētam. Tā tas ir. Paralēli notiek bīdīšanās un stumdīšanās par vietu, telpu, trokšņa līmeni un loģistiku. Te dzīvot ir dārgāk, mazāk veselīgi un jāsamierinās ar mūžīgā trokšņa fonu. Taču, salīdzinot ar provinci, pilsēta nekontrolē mūs sociāli, dzīves ritms ir straujāks un enerģētiskuma līmenis tāpēc piesātinātāks.

Tātad visapdraudētākās ir tieši pilsētas. Vietas, kuras cilvēki mēdz apmeklēt: gājēju ielas un pasākumu laukumi. Pēc Nicas, Berlīnes un Londonas notikumiem šādās vietās mēdz izvietot betona šķēršļus, dekorācijas, kas neatļauj tur iebraukt ar automašīnu. Diemžēl Stokholmā uz gājēju ielas bija šādi norobežojumi: betona lauvas un smagas ziedu kastes, kuras terorists vilka sev līdzi vai stūma pa priekšu, pārvietojoties pa gājēju ielu. Protams, lauvas un puķu podi viņam traucēja, taču tas notika nepietiekami efektīvi, lai novērstu katastrofu. Iespējams, ka šo līniju vajadzētu turpināt visos masu pasākumos arī pie mums Rīgā vai Liepājā.

Lai cīnītos pret džihādistu ieročiem, arhitekti šodien plāno mobilos un stacionāros šķēršļus, lai novērstu terora uzbrukuma iespējas. Piemēram, Ņujorkā, Wall Street rajonā ielas jau tagad ir speciāli pārbūvētas, lai neļautu viegli forsēt šo zonu, braucot lielā ātrumā. 100% bloķēt telpu nevar arī pilsētā, jo jānodrošina piegādātāju, policijas vai palīdzības transporta pārvietošanās, taču kompromisu var atrast.

Drošības eksperti uzskata, ka jādara viss, lai ierobežotu liela ātruma attīstīšanu. Tas arī tiek darīts virknē lielpilsētu. Rīgā šo tendenci pagaidām vēl nejūt.

Domā globāli, rīkojies – lokāli

Protams, pats svarīgākais šādā situācijā bija sabiedrības grupu sadarbība. Iedzīvotāji klausīja policijai un pameta avārijas vietu, nekurnēja, netraucēja un nekrita panikā. Ārzemju televīzijas reportāžās no Stokholmas masīvu policistu vietā zibēja meičas policistes, kas rīkojās nozieguma vietā un regulēja publiku. Amerikāņiem šķiet, ka tas ir «tipiski zviedriski». Neienāca prātā, ka tā tas patiešām ir – meitenes skaitās. Visās jomās. Citur tā nav.

Brīvība pieprasa atbildību no visiem. Mācām bērnus, ka tīra un godīga valsts sākās ar mums pašiem. Jo atbildīgāk katrs no mums izturēsies pret sevi, apkārtni un sabiedrību, jo vieglāk un ērtāk šajā pasaulē būs dzīvot. Brīvību var nodrošināt tikai ar zināšanām par to, kas ir normāli.
Migrācija ir moderno laiku fenomens, taču cilvēki vienmēr ir ceļojuši un pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs. Ceļo arī teroristi. Vai situācijas atrisinājums ir aizliegt cilvēkiem ceļot?

Protams, nepieciešama tālāk sadarbība operatīvo norišu koordinēšanā starpvalstu līmenī. Par uzbeku teroristu zviedru policijai ziņojuši vācieši. Viņš esot ticis novērots arī Mērštā.

Drošības policijas jau sen sākušas kopēju cīņu pret teroristu plāniem un projektiem. Iespējams, ka tieši tāpēc tagad šos uzbrukumus vairāk veic vientuļnieki, nevis organizētas grupas. Pagaidām tikai 15% atentātu ir individuālistu veikums. IS nav uzņēmušies atbildību par Stokholmas piektdienas slaktiņu. Aizturētais uzbeks ir savulaik pieprasījis patvērumu Zviedrijā, taču viņam atteikts un 24. februāri bijusi paredzēta izraidīšana no valsts. Kopš tā laika viņš uzturējies Stokholmas priekšpilsētā nelegāli, uzbeku emigrantu sabiedrībā, kas simpatizē organizācijai Hizb tu Tahrir jeb Al Islami (islāmistu atbrīvošanas partija), starp citu aizliegta virknē valstu, ieskaitot Vāciju un Krieviju. Karimova represijas Uzbekijā šīs organizācijas uzplaukumu nav ierobežojušas, Mirzijajevs ar situāciju savā valstī galā netiek joprojām.

Salafisti un džihādisti arī šodien tupina aicināt savus domubiedrus turpināt «iesākto līniju praktiski» – domājot globāli, bet rīkojoties lokāli. Tas nozīmē, ka katrs sprādziens vai «ceļa rullis» gājēju ielā viņiem šķiet vēlama lieta.

Taču izeja no šā strupceļa nav aizmūrēta. Iepriekšējām paaudzēm arī bija savi «džihādisti» boļševiku un nacionālsociālistu izskatā. Tie prata sabojāt dzīvi, taču neuzvarēja. Tieši tāpat pazudīs šodienas ticīgie zombiji no austrumiem. Vienkārši tāpēc, ka mums ir savi slepenie ieroči. Tas pats uzbeku terorists ātri nonāca zviedru policijas redzeslokā, jo par viņu policistiem ziņoja vilciena pasažieri brīdī, kad 39 gadus vecais vīrietis atgriezās atpakaļ mājās pēc slepkavības. Drošības eksperts Magnuss Rānstorps uzskata, ka jāturpina islāmistu terora organizāciju uzraudzība: 1) jāsinhronizē likumdošana, lai iespējams aizturēt ikvienu, kurš tiek pieķerts saistībā ar teroristiem; 2) jāizveido resursu sistēma, kas strādā ar tiem, kas atgriežas no kara Sīrijā, Afganistānā; 3) nepieciešams asi reaģēt to organizāciju, apvienību virzienā, kas neievēro demokrātiskas rietumvalsts normas un pamatlikumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika atņemta izglītības licence Stokholmas musulmaņu skolai, kas mēģina ieviest apmācībā «savējos kultūras likumus» (zēni brauc autobusa priekšpusē, meitenes iekāpj pa atsevišķām durvīm utt). «Tā pie mums vis nebūs. Te ir Zviedrija un noteikumi ir citi,» televīzijas intervijā, ziņu izlaidumā šo notikumu komentēja valsts premjerministrs.

Stokholmas melnā piektdiena pagaidām neko jaunu nav pavēstījusi.

Vienīgais secinājums –

jāapzinās situācijas nopietnība un jāiemācās saprast jaunā kara signālus. Pēc tam mēs uzvarēsim.

Kā parasti.

Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma pēc terorakta 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.
Stokholma, Drottninggatan pēc terora akta, 2017. gada 10. aprīlis. Autores foto.

Dienu pēc notikuma jeb slepenais ierocis pret terorismu

Posted on by
Atbildēt

Šajā avīzes Svenska Dagbladet šodien publicētajā attēlā var redzēt kā iedzīvotāji ar ziediem pateicas policijai par vakardienas darbu.

Stokholma atgūstas. Centrs sāk funkcionēt, policisti aizturējuši 40 gadus veco uzbeku izcelsmes imigrantu, kas tiek turēts aizdomās par atentāta rīkošanu T – Centrālē pie lielveikala. Tiek meklēts arī viņa sabiedrotais. Tikmēr medijos var izlasīt aculiecinieku liecības un faktus. Daži no tiem iepriecina. Piemēram, kāds inkasācijas automašīnas šoferis, kas vakar pusdienlaikā atradies uz gājēju ielas un sēdējis savā automašīnā, sācis braukt pa priekšu “nāves mašīnai” un taurēt, lai gājēji pagūtu noslēpties no nāvējošā “ceļa ruļļa”. Kādā citā fotogrāfijā fiksēta gājēju pāreja pie Fridhemsplāna – bruņots policists ar automātisko ieroci pie sāniem palīdz pāriet pāri ielai sirmai, vārgai kundzei. Ir svarīgi briesmu brīdī nepārvērsties dzīvniekos. Saglabāt cilvēcību.

Terorisms atstāj pēdas, pārmaina dzīvesveidu un piespiež uzmanīties. Viss atkarīgs no mums pašiem – vai nu mēs nolaidīsim rokas un sāksim vaimanāt par to kā “viņi ir neuzvarami” un “pārņems pasauli”, vai arī ņemsim iniciatīvu savās rokās un neļausim nejēgām sabojāt mūsu kopīgo nākotni.

Pēc nelaimes stokhomieši saliedējās, palīdzēja cits citam, ieskaitot svešus cilvēkus.

Sabiedrības vitalitāte saglabājās. Neatkārtojās nolaisto roku stāvoklis, kas bija raksturīgs kādreiz pēc “Estonia” avārijas un cunami katastrofas. Vakar institūcijas reaģēja zibenīgi un koordinēti. Policisti bija pienākumu augstumos un slimnīcas pieslēdzās automātiski, pārejot uz ārkārtas stāvokli.

Vakar pēcpusdienā centrā tika atvērtas telpas nakšņošanai tiem, kas nevarēja aizbraukt uz mājām, jo starppilsētu transports nefunkcionēja. Sociālajos tīklos dominēja atbalsts un solidaritāte: “vai kādam nevajag palīdzību?”, “paldies par picu, nepazīstamie labie!”, “ Valdības ielā tikko atvēra vēl vienu nakšņošanas vietu, dodieties turpu, ja ir nepieciešamība!” utt. Protams, ka varēja paklupt arī uz agresīviem komentāriem”. Pat latviešu Twitterī (uzreiz pēc nelaimes) sāka sprēgāt liberāļu nīdēji, kas nerimās traktēt notikušo kā “zviedru imigrācijas politikas sekas”, šaubījās vai “Zviedrijas varas iestādes atklās kas ir uzbrucējs, viņa izcelsmi” un ņirdza par “velkomistiem” un “viņu pazušanu”. Līdzjūtības vietā notika zviegšana un olu cepšana uz kaimiņu mājas ugunsgrēka. Nožēlojami, bet arī šādi cilvēki dzīvo mums līdzās. Domāju, ka šādu nenormālo pie mums nav daudz un viņu balsis kā tukšas mucas skan skaļi, bet neko būtisku tās nenosaka nedz mūsu, nedz zviedru ikdienā.

Dienu pēc notikuma Stokholma sildās saulē un dziedē rētas. Sašķelt civilo sabiedrību teroristiem nav izdevies. Tas labi. Viņi vēlas, lai mēs ierautos katrs sevī, savās mājās, atstājot ielu un publisko telpu teroristu pārvaldījumam. Tas nav noticis, jo cilvēku savstarpējā paļāvība ir unikāls kapitāls, kas ir vislabākais aizsardzības mūris. Viņiem šāda ieroča nav, bet mums ir. Tas labi.

Protams, ka savstarpējā izpalīdzība un paļāvība nav vienīgais slepenais ierocis ar ko apkarot terorismu, taču bez tā mums šodien klātos daudz grūtāk.

Viens vīrs – uzbeks, viesstrādnieks celtnieks, četru bērnu tēvs (?!) ir aizturēts un policija turpina nopratināšanu. Vai viņš ir saistīts ar islāmistiem? Pagaidām ziņo, ka Facebook simpatizējis fundamentālistiem, skatījies viņu filmas. Vai šis terora akts ir tikai viens elements ķēdē : Londona – Brisele – Berlīne – Nīca – Pēterburga? Pagaidām tas vēl nav skaidri zināms.

Tas, ka islāma kaujinieki publiski aicina savus piekritējus atkārtot šādus uzbrukumus civilajai sabiedrībai ar nolaupītu smago automašīnu, nav noslēpums. Jo vairāk viņus apkaro Irākā un Sīrijā, jo intensīvāk notiek uzbrukumi rietumu sabiedrībai. Nolaupīt automašīnu un izmantot kā ieroci esot lētāk nekā “ņemties ar spridzekļiem” vai ieročiem.

Terorista “bumba” vakar nozagtajā automašīnā neuzsprāga, bet cilvēki tika sabraukti. Upurus viņš panāca. Nepatīkami, bet jārēķinās, ka šādi uzbrukumi turpināsies. Pats svarīgākais neļaut teroristu iecerētajam postam izvērsties kā krītošam kāršu namiņam. Ja institūcijas, mēs (un visi iesaistītie) būsim gatavi šādam kara veidam, kurā frontes līnija stiepjas cauri mūsu ikdienas ceļam, tad izturēsim un beigās uzvarēsim. Civilā aizsardzība nav tukša spēlēšanās, ceru, ka arī Rīgā un Liepājā, Jelgavā un Purvciemā iedzīvotāji tiks instruēti kā jārīkojas ārkārtas situācijā un naivuma, fatālisma vietā nostāsies kaujas gatavība. Pavisam citādiem vaibstiem nekā pierasts līdz šim.

Kad kroņprincesei Viktorijai mediji vakar jautāja: “Kā rīkosimies tālāk?”, viņa atbildēja “ Kopā. Visi kopā!”.

Celsimies un pretosimies kopā. Ar paļāvību un solidāri.

Kā parasti.

Tas arī ir mūsu slepenais ierocis.

 

Sergelstorg Stokholma. Foto: Sandra Veinberga