Vikingu princese Ingejerda (Ingegerda) Olafa (Ulova) meita pašlaik, Ukrainas kara laikā, kļuvusi par brīvības simbolu abām karotāju pusēm. Gan krievi, gan ukraiņi viņu uzskata par svēto, taču, kā patiesībā bija, par to viedokļi dalās. Vieniem viņa ir karaliene Irīna, otriem svētā Anna no Novgorodas. Tolaik nebija interneta, Vakara Ziņu vai YouTube, tāpēc ziņas par šo personu mums saglabājušas sāgas un nostāsti. Ap 1019.gadu viņa laulājusies ar Novgorodas kņazu Jaroslavu gudro un pieņēmusi pareizticīgo vārdu Irīna (Inna), kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – „miers“. Kā kāzu dāvanu jaunā sieva esot saņēmusi Ladogas pilsētu, kas no tā laika esot saukta par Ingriju. Mūža beigās iestājusies klosterī kā Anna.
Kas viņa bija?
Vikingu princese dzimusi ap 1000. gadu kā karaļa Olafa meita, kas bija pirmais kristīgais valdnieks Zviedrijā. Pasakās un teikās meiča attēlota kā ļoti drosmīga un godīga persona, kas bieži runājusi pretī savam tēvam un apšaubījusi viņa spriedumus. Tāpēc 20 gadu vecumā tēvs viņu diezgan varmācīgi izprecinājis Novgorodas (Holmgord) valdniekam Jaroslavam, kurš vēlāk kļuva par Novgorodas kņazu un Kijivas (Könugård) lielhercogu. Savādi, bet Ingejerda iedzīvojās savā jaunajā lomā un veica savu valdnieces misiju, laižot pasaulē bērnus, kuri vēlāk kļuva par daudzu Eiropas karaļnamu valdniekiem. Mūža beigās viņa iestājās klosterī, pieņēma vārdu Anna un aizgāja viņsaulē 1050. gadā. Kļūstot par svēto pareizticīgo baznīcā.
Diemžēl savu tautieti Ingejerdu Zviedrijā vairs atceras tikai retais, izņemot rakstnieci Katrīnu Sundbergu, kura 2007.gadā izdeva par viņu grāmatu ar nosaukumu „Ietekmīgā vīra sieviete“ (Mäktig mans kvinna), taču ukraiņi viņu pazīst, zina un godā. Pēc Krievijas okupācijas beigām viņa tur kļuvusi par brīvības simbolu. Ir bijusi atvērta viņas apbedījuma vieta Kijivas Sofijas katedrālē un kauli analizēti ar modernas tehnikas palīdzību. Rekonstruēti valdnieces sejas vaibsti un noskaidrojies, ka viņa bijusi daiļa sieviete, gaišiem matiem un asiem vaibstiem. Šogad viņai par godu kāda galvaspilsētas iela Ukrainā nosaukta viņas vārdā.
Viņu pielūdz arī Putina Krievijā. Kā svēto Annu. Taču tur stāsts ir pavisam cits un neviens nevēlas dzirdēt, ka viņa varētu būt bijusi zviedriete un apglabāta Kijivas katedrālē. Nē, krievu avoti apgalvo, ka viņa ir apglabāta Sofijas katedrālē Novgorodā.
Kā īsti bija? Kā Ingejerda Olafa meita varēja kļūt par „strīdus ābolu“ un tik svarīgu personību daudziem šodien? Tas saistīts ar ukraiņu un krievu ideoloģiskajām „kaujām“ par valsts izcelšanos. Nestora hronika apgalvo, ka Kijivu un Novgorodu dibinājuši varjagi vai vikingi 1100 gada sākumā. Tātad Ruriks un viņa vīri, kuri (kā teikā stāstīts) devušies uz Baltijas jūras otru pusi, lai tur valdītu pār tautām, kas viņus ļoti gaida. Pēc tam viņa dzimta tur valdījusi vairākās paaudzēs, un šī iemesla dēļ radies vārds „ruser“, kas viduslaikos nozīmēja Kijivas iedzīvotājus. Zviedru valodnieki izvirza tēzi, ka šis nosaukums cēlies no apzīmējuma Stokholmas vikingiem jeb varjagiem no Rūslāgenas (Roslagen) – „roddare“ (atkritēji, aizbraucēji, airētāji) un izskaidro, kāpēc somu valodā šis vārds tiek izmantots Zviedrijas apzīmēšanai arī šodien (Ruotsi).
Vēstures diskusijas
Par Kijivas izcelsmi krievi strīdas joprojām, un šo stāstu nepieņem Kremļa ultranacionālisti. Nestora hronika, pēc viņa domām, nav dokuments. Jaroslavs neesot Rurika pēctecis, un Vladimirs esot „īsts krievs“, bez vikingu izcelsmes. Nevēlos sākt strīdu, jo var gadīties, ka sāgas, teikas un literārie darbi ir neprecīzi. Runa šeit vairāk par folkloru. Taču tas, ka Kijiva bija ietekmīga valsts un vikingi tajā dzīvoja un aktīvi piedalījās, ir pierādīts. To apstiprina arheoloģiskie izrakumi, rūnu raksti, ziemeļvalstu personu vārdu ienākšana un lokalizācija: Ingvar (Igor), Helga (Olga) Kijevas valstī. Vikingu laikā. Tieši tāpēc (zinātnisku pierādījumu dēļ) varam būt droši, ka Ingejerda Olafa meita kļuva par Jaroslava sievu un šo laulību noteica nevis mīlestība, bet politisks aprēķins. Tobrīd Jaroslavs bija Novgorodas valdnieks un aktīvi tirgojās ar Ziemeļvalstīm. Viņam bija vajadzīgs atbalsts, lai kopā ar skandināviem cīnītos pret pusbrāli Kijivā. Pēc uzvaras viņš pārcēlās uz dzīvi no Novgorodas uz Kijivu, un tās patiešām ir zviedru Ingejerdas mirstīgās atliekas, kas atrodas apbedījumā pašreizējās Ukrainas galvaspilsētā. Tā Anna, kas apbedīta Novgorodā, ir cita sieviete.
Baumas par Ingu
Ko teikas stāsta par Ingejerdu? Nozīmīgākā ir Sāga par svēto Olafu (Ulovu), kas rakstīta Norvēģijā ap 1200. gada sākumu, un to var apskatīt Upsalas universitātes bibliotēkā. Tajā vēstīts, ka norvēģu nacionālais varonis ķēniņš Olafs bija sastrīdējies ar impulsīvo un samērā histērisko kaimiņvalsts karali Olafu – „Nodokļu karali“. Starp citu, vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju vēstīti notikumi arī saistībā ar Latviju. Olafs sūtījis savu dēlu Ānundu ar trim kuģiem pie zemgaļiem pēc mesliem. Trīs vietējie virsaiši nav piekrituši maksāt, un sākusies kauja. Zviedri zaudējuši, taču mesli tomēr samaksāti.
Taču atgriezīsimies pie abiem Olafiem. Tātad norvēģu karalis Olafs vēlējās precēties ar zviedru karaļa Olafa gudro un eleganto meitu. Ingejerdai norvēģis paticis. Taču pēc šīs vienošanās uzliesmojis strīds starp tēvu un meitu. Impulsīvu dusmu rezultātā tēvs pēkšņi apsolījis savu meitu „Gordas karalim“ Jaroslavam. Tas bijis negaidīti abiem. Gan Ingejerdai, gan viņas izredzētajam norvēģim. Tad nu viņa līgava bija spiesta ceļot uz dienvidiem, bet norvēģu Olafs apprecējis Ingejerdas māsu Astridu. Vēlāk visas šīs pazīšanās palīdzējušas viņam izdzīvot dāņu uzbrukuma laikā. Viņš bēg uz dienvidiem un tiek laipni uzņemts Jaroslava un Ingejerdas galmā. Viņš ilgi nodzīvo Kijivā un ierodas dzimtenē tikai 1030.gadā, kad iet bojā kaujā pie Stikelstādas. Dēls Magnus vēlāk atgriezās kā Norvēģijas karalis.
To pašu stāstu vēsta Snore Sturulsons (1230). Pēc viņa sižeta nevis tēvs Olafs, bet pats Jaroslavs izrāda interesi precēt Ingejerdu. Viņa vēlējās sev kā dāvanu veco Ladogu. Kad Olafs ierodas pie abiem kā bēglis, tad Ingejerda piedāvā viņam kā dāvanu „valsti Vulgāriju“, kas tobrīd atrodas pie Volgas. Tātad senā Lielbulgārija. Olafs atsakās no šīs dāvanas, jo pienākums prasa atgriezties dzimtenē. Tālāk tiek stāstīts par svētā Olafa brīnumdarītāja uzvarām, izārstējot bērnus un veicot citus brīnumus Kijivā. Šīs senās sāgas liecina par ciešām saitēm starp Zviedriju un Kijivas lielvalsti. Vēl interesantākas ir divas citas sāgas (teikas), kas arī stāsta par to pašu. Vecākā no tām ir „Ingvara Tālbraucēja sāga“ (1100), otra jaunāka – „Eimunda sāga“ (1300). Protams, ka šīs teikas var būt izdomājumi, taču sava daļa patiesības tajās varētu arī būt. Tajās stāstīts arī par Ingejerdu kā ļoti pastāvīgu, principiālu un drosmīgu sievieti. Uzzinām, ka viņai bijis romāns ar tautieti Eimundu, kuru viņa glābusi no tēva vajāšanas. Pēc laulības ar Jaroslavu viņa pārtrauc šīs attiecības. Taču bēgļa gaitas atved Eimundu uz dienvidiem, un viņš kļūst par tuvu Jaroslava cīņu biedru kaujās pret pusbrāli. Pēc tam seko strīdi un cīņa par zemēm, kas noslēdzas labi. Kā jau tas pasakās pieņemts.
Iespējams, ka viss šis ir filmas scenārijs un labi izskatītos uz ekrāna, nevis arhīva skapī. Taču var gadīties, ka daudz ir arī patiesības gan mutvārdu folklorā, gan tautas teikās. Piemēram, par to, ka Ingejerda Olafa meita ir bijusi cienījama valdniece un lielisks piemērs šodienas ukraiņiem cīņā pret Putina tirāniju. Kā svētā viņa šodien noder kā simbols ukraiņu pareizticīgajiem pret Maskavas patriarhu Kirilu. To pašu, kas svētījis Ukrainas karu un ir ciešā savienībā ar Putina diktatūru un piedalās vēsturisko notikumu falsificēšanā.