Negribētā vientulība, kurai ir daudz seju

Speciāli TVNET

Iesākto sarunu par sadzīves vajāšanu jeb mobingu turpinām vientulības virzienā. Pētījumi rāda, ka miljoniem laikabiedru cieš no piespiedu vientulības. Šis stāvolis nav nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Eksperti apgalvo, ka vientulībai esot dažādas izpausmes. Pagaidām populārs esot priekšstats par to, ka cilvēks izvēloties pašizolāciju kā savas dzīves stilu, taču reālajā dzīvē šādu cilvēku neesot daudz. Vairumā gadījumu cilvēki neizvēloties vientulību paši.

Viņi tajā nokļūst piespiedu kārtā. Lielākais vairums vientulīgo cilvēku dzīvojot radu un draugu ielenkumā, taču dvēselē un sirdī jūtoties vientuļi, nesaprasti un izstumti. Psiholoģe Anna Benča iedala vientulību divās kategorijās – vēlamajā, kuru cilvēks izvelējies sev pats un nevēlamajā, kura ieradusies piespiedu kārtā.

Šī otrā vientulības „seja“ esot visizplatītākā mūsu sabiedrībā. Arī Latvijas pētījumi rāda, ka ceturtā daļa jauniešu un apm. 60% senioru vientulību uzskata par savas dzīves galveno problēmu. Sociālā izolācija un vientulība rada bīstamas sekas šo cilvēku veselībai, pārslogojot veselības un sociālās aprūpes budžetus.

Sociālās vides labvēlības deficīts

Kamēr vientulīgums ir cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids, tikmēr nav pamata bažām. Reizēm ir pat labi un noderīgi aiziet projām no cilvēku pūļa un atpūsties klusumā un vienatnē“, – uzskata Anna. Viņai šķiet, ka ir pat vēlams izbaudīt lielisko labās vientulības sajūtu, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi un pats tiek galā ar savām problēmām. Tā sakot – „svētceļojums“ pašam pie sevis.

Vienai daļai tas esot ļoti svarīgi – tikt pašam ar sevi galā, savā režijā. Taču pilnīgi izslēgties no sociālā konteksta neesot ieteicams. Esam sociālas būtnes un izolācijā zaudējam orientierus. Kontakti ar citiem esot nepieciešamība, nevis kaprīze vai privilēģija. Proti, pat īslaicīga un nejauša, taču laipna vārdu apmaiņa ar simpātisku personu pie autobusa pieturas, viedokļu mija par aktuāliem notikumiem ar kaimiņiem liftā vai pievēršanās citām fragmentārām sociālām aktivitātēm, esot ļoti būtisks cilvēka emocionālā komforta priekšnoteikums.

Tā saucamā „vides laipnība“ (sarunāties ar blakussēdētāju tramvaja vagonā, uz ielas, rindā) esot pat svarīgāka komunikatīvā komforta sadaļa, nekā ikdienas kontakti ar tuviniekiem un pazīstamajiem.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Tā saucamā „sadzīves parunāšanās“ esot svarīga lieta. Tieši šādi daudzi gūst apstiprinājumu savām idejām un jūtas piederīgi. Bez šiem impulsīvajiem ikdienas kontaktiem cilvēks jūtoties atstumts, nesaprasts un neiederīgs. „Visas attiecības sākas ar parunāšanos. Ja otrs cilvēks aktīvi klausās un iesaistās, tad šāda reakcija ir lielisks garīgs atbalsts otram cilvēkam“ – uzskata Anna.

„Ikdienas sarunās ar pacientiem, es bieži konstatēju tieši šo pirmo un galveno cilvēka psiholoģiskā komforta priekšnosacījumu. Tas ir – tikt uzklausītam. Otra persona dzird un klausās ko kāds cilvēks vēlas pateikt un pat sadzird sacīto. Nespēja noklausīties, ko otrs vēlas pateikt, ir galvenā dzīvesbiedru kopdzīves problēma.“ Pēc Annas domām, pēdējā laikā dramatiski samazinās cilvēku spontānā kontaktēšanās sociālajā telpā. Laikabiedri vairs neuzrunā blakussēdētāju tramvaja vagonā. Viena daļa šādu aktivitāti uzskata par uzbāzību un nelaipni novēršas.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Citi nesaprot, kāpēc būtu jāsarunājas ar svešiem cilvēkiem ārpus mājas utt. Šie cilvēki nesaprot vides komunikācijas fonu un neprot to nodrošināt normas līmenī. Bez tam – pārāk daudz aktivitāšu šobrīd notiek „caur datoru“ un iedzīvotājiem vairs nav jāiet kārtot lietas uz banku, pastu vai bibliotēku. Sirmgalvji, kas vēlas vismaz aiziet uz pastu, tagad tiek aprīkoti ar palīgiem, kas kārto viņu rēķinus internetā. Bērni, kas agrāk gāja uz bibliotēku, tagad pasūta tekstus un lasa tos savā telefonā. Tramvaja vagonā braucot visi kā apburti lūkojas savos telefonos un pat nepamanītu marsiešus, ja tie sēdētu 1. tramvaja vagona sākumā – invalīdu vietās.

Kāpēc cilvēkiem ir kauns par savu vientulību?

Cilvēki piedzimst dažādi un organizē savus kontaktu ar ārpasauli atšķirīgi. Viena daļa ir sociāli aktīvi un ekstraverti. Citi ir ļoti jūtīgi un baidās no apkārtējiem. Vēl trešie nespēj nolasīt pieprasītos, nerakstītos sociālos kodus un tāpēc nonāk izolācijā. Gadās, ka fiziskie un psihiskie šķēršļi traucē cilvēkam iesaistīties sociālās saziņas virpuļos. Pastāv arī citi sociālās izstumšanas faktori.

Tādi kā: pāriešana no pusaudža pieaugušo kārtā, nelaimīga mīlestība, laulības šķiršana, dzīvesbiedra nāve, pārcelšanās uz citu dzīves vietu, bērnu aiziešana no vecāku mājām, draugu un radinieku nāve u.,tml. apstākļi.

Šie faktori ir objektīvi un daudzos gadījumos cilvēks pats nav vainīgs pie tā, ka kļūst vientulīgs. Taču atzīt šo apstākli vairumam ir kauns. „ Mēs cilvēki esam bara dzīvnieki. Eksistējam, pateicoties citiem cilvēkiem un kontaktiem ar viņiem. Būt piederīgam kādai grupai ir svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas dzīvo ap mums. Ja cilvēkam nav grupas, kurai piederēt un viņš jūtas nepieņemts, tad ierodas atstumtības sajūta. Viena no briesmīgākajam sajutām, kuru ģenerē laikabiedri. Tā signalizē par attiecīgā cilvēka neiederību un nepiederību, kas ir konkrēts soda veids. Cilvēku soda izstumjot. No šejienes nāk kauna sajūta“, – konstatē Anna.

Kādas sekas ir vientulībai?

„Tā salauž. Noved pie sirds – asinsvadu slimībām, infarkta vai depresijas. Vientulīgam cilvēkam pastāv lielāks risks priekšlaikus aiziet no šīs pasaules nekā kādam citam ar plašu sociālo kontaktu tīklu“. Annai šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks atļaut cilvēkiem „iet pie ārsta“ ar lakonisku sūdzību – vientulība. Viņai liekas, ka vientulīgo cilvēku aprūpe esot kļuvusi par svarīgu modernās medicīnas jomu. Par to jārunā vairāk un plašāk. Jāmeklē pretlīdzekļi vientulības ciešanām, kurus varam piedāvāt mēs visi. Proti – palielinot laipnības līmeni sociālajā telpā, veicinot pretimnākšanu saviem laikabiedriem kritiskās situācijās un izslēdzot no mūsu vides vajātājus un moberus.

Jā, viņa pati esot jutusies vientuļa pēc pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā un pēc laulības šķiršanas. Esot bijis jāiemācās pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Pie tā, ka līdzās vairs nav neviena.

Kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas vientulības riskam? Pētījumi liecina, ka visplašāk šī problēma ir izplatīta nevis pensionāru, bet gan jauniešu vidū. Arī Latvijas jauniešu lielo pašnāvību procentu daudz uzskata par vientulības sekām. Te liela vaina jāuzņemas sociālā saziņas neformālajiem līderiem un mediju nepietiekamajam darbam sekundārās socializācijas virzienā.

Ir situācijas, kad pats vientulis var mēģināt tikt galā ar savām problēmām. Piemēram, Lielbritānijā jau šodien tiek praktizēta iniciatīva izrakstīt sociālo aktivitāti kā zāles visiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi. Čikāgas universitātes profesors Džons Kasiopo (John Cacioppo) bija viens no pirmajiem, kas sāka nopietni pētīt vientulības kontekstu ar cilvēka sociālajām saitēm un aktivitāti.

Viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu priekšstati par vientulības būtību un iemesliem ir aplami. Vientulības sajūta nerodas tuksnesī vai meža vidū. Tā var ierasties arī pie cilvēka, kas aktīvi strādā ik dienas ir kolēģu vai tuvinieku vidū. Šie cilvēki mēdz būt aizdomīgāki pret pārējiem. Viņi neuzticas un nepaļaujas uz citiem. Šo attieksmi nosaka vai nu slikta pieredze vai arī bailes nonākt neērtā vai nepatīkamā situācijā.

Rezultātā viņi pašizolējās ļaužu drūzmas vidū. Pēc profesora domām, šādiem pacientiem ir jāiemāca nebaidīties un neuztvert pasauli drūmākās krāsās, nekā tā faktiski ir. Džona Kasiopo metode saucas “EASE” un tā piedāvā esošo cilvēka komunikatīvo robežu paplašināšanu un rīcībspējas aktivizāciju. Proti, ja cilvēkam agrāk nav veicies kontaktos ar pārējiem, tad šo neveiksmi nevajadzētu uztvert kā personīgu traģēdiju. Trešais solis – atrast savus domubiedrus un visbeidzot – cerēt uz to labāko. Ja pirmā mīlestība ir izrādījusies neveiksmīga, tad nevajag vainot visas glītās meitenes savā izvēles neveiksmē un zibenīgi precēties ar pirmo pretimnācēju. Diemžēl tieši šādi rīkojas sociāli nekompetenti iekšējie vientuļnieki.

Vientuļie jaunieši

Psiholoģe Marija Farma domā, ka jauniešu vidū šobrīd vientuļo cilvēku ir visvairāk. Daļa no viņiem redz reklāmu sludinājumus un zina, kādiem jāizskatās laimīgiem veiksminiekiem. Ja viņi šādi neizskatās, tad sociālie mediji par to soda bargi un nepielūdzami. Diemžēl spoguļattēls rāda reālu ainu, kas liek kaunēties par savu nepietiekamību. Pēc tam šie paškritiskie jaunieši sāk norobežoties no draugiem (dēļ savas nepietiekamības) un jūtas izstumti. Šo procesu stimulē sociālie mediji. Rezultātā daudzās pasaules valstīs šodien tiek runāts par jauniešu vientulības epidēmiju. 2018. gadā BBC, kopā ar vairākām augstskolās uzsāka pētījumu kurā piedalījās 55 000 aptaujāto cilvēku. Tas pierādīja, ka jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem ir visvientuļāko cilvēku vecuma grupa. 40% no aptaujātajiem šīs grupas cilvēkiem atzinās, ka jūtas vientuļi katru dienu. Vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem vientuļo cilvēku bija 29%. Līdzīgs pētījums tika veikts arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 20.000 cilvēku, kas vecāki par 18 gadiem. Arī šis pētījums pierādīja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā 18 – 22 gadi. Līdzīgs rezultāts bija novērojams aptaujas rezultātā arī Zviedrijā, kas liecināja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā no 16 – 24. gadi. 17% aptaujāto (šajā vecuma grupā) atzinās, ka ir jutušies vientuļi pēdējo divu nedēļu laikā. Nākamā vecuma grupa jau liecināja par mazāku vientulības sindromu, taču pamestības indekss no jauna paceļas ļaudīm vecuma grupā virs 75 gadiem. 15% te jūtas vientuļi, atstāti un izolēti.

Pētnieks Filips Konolijs, kurš Upsalas universitātē jau ilgstoši ēta vientulības efektus, uzskata, ka pastāv cieša kopsakarība starp subjektīvu vientulības sajūtu un sliktu pašsajūtu. Ja cilvēks konstatē savu vientulību un jūt sev līdzi, tad automātiski pasliktinās arī viņa veselība. Būtībā cilvēks pats sevi nostāda sodītas personas stāvoklī. Ja nav dzīvesbiedra vai draugu, tad ir pamats noskumt un uzskatīt, ka esi ārpus normas. Tātad – nelaimīgs. Būt pieaugušam nozīmē just atbildību par sevi. Bieži cilvēki to nespēj realizēt un vēlas uzkraut šo pienākumu partnerim vai draugiem. Vēl sliktāka situācija veidojas cilvēkiem, kas pieder seksuālajām minoritātēm vai ādām citām sabiedrības grupām, kuras pārējie traktē kā ārpus normām esošas. „Viss, kas izskatās citādi vai notiek citādi spēj novest pie vientulības, atstumtības vai pašizolācijas. Ir vieglāk uzskatīt sevi par upuri un izolēties, ja jūties neatbilstošs normai“, – uzskata Filips.

Amerikāņu 2015.gada pētījums, kurā piedalījās 300.000 dalībnieku pierādīja, ka sociālo kontaktu tīkla izveidošana palīdzēja vientuļiem cilvēkiem izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Pie līdzīgiem slēdzieniem ir nonākuši arī citu, apjomīgāku pētījumu rezultāti, kas norādīja, ka vientulība ir viens no trim izšķirošajiem priekšnoteikumiem, kuri noved pie letālām beigām.

Tātad pastāv liela iedzīvotāju daļa, kas nokļūst šajā vientulības posta spirālē. Tie galvenokārt ir divu grupu ļaudis: jaunieši un sirmgalvji. Pirmie meklē savu vietu pieaugušo pasaulē, bet otrie skumst par zaudētā stāvokļa ne-atgriezeniskumu. Gan vieni, gan otri nespēj pierast, ka nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

Vai iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt?

Tas esot sarežģīti, – uzskata eksperti. Šo jautājumu nevarot atrisināt centralizēti vai politiski, jo tas ir privātās dzīves jautājums. Taču neiespējami tas neesot. Pirmais solis esot informēt sabiedrību par šīs gigantiskās problēmas esamību. Ja jaunieši dēļ iedomātas vientulības izdara pašnāvības, iet bojā, tad mums ir jārīkojas, lai šādas traģēdijas novērstu. Ja cilvēkus dažādas dzīves situācijas pēkšņi padara vientuļus un nevajadzīgus, tad mums pārējiem ir jāpamana pārmaiņas uz šie ļaudis jāuzrunā. Kamēr nav par vēlu. Jo visi esam vajadzīgi. Cits citam un visi kopā.

Iespējams, ka pirmais solis ir labvēlības un laipnības palielināšana pret visiem ar kuriem ikdienā nākas saskārties sociālajā vidē: skolā, uz ielas, darba vietā vai autobusa salonā. Smaids un laipnība nemaksā naudu. Ar to arī sāksim.

Cukursaldie ceļi, sāļās akas un sārņu brīdinājums gaisā

Speciāli TVNET

Izskatās, ka vides jautājumi mūsu caurmēra “kalniņu” vai „ozoliņu“ neinteresē. Lai ar to nodarbojas bagāto valstu pārtikušie iedzīvotāji, kuriem visa kā pietiek un problēmu nav. Mēs pelnīsim naudu „dienišķajai desai“, ignorējot piesārņojumus, jo tā ir ērtāk. Kam mums vide, ja bez tās ir vieglāk gan rallijiem, gan braucējiem? Galvaspilsētā joprojām nav ērtas sabiedriskā transporta sistēmas, lai kāptu ārā no automašīnas pie Juglas tilta. Šķērsojot pilsētas robežu, piemēram, no Vidzemes puses, nekur nevar atstāt automašīnu, lai pēc tam pārsēstos ērtā, patīkamā, siltā, sausā metro vai ātrgaitas tramvaja vagonā uz centru. Tad neatliek nekas citā kā triekties iekšā Rīgā pašam ar savu braucamo un indēt gaisu ar izplūdes gāzēm. Lai maznodrošinātie: sievietes un bērni brauc ar tramvaju, kamēr riktīgie: džeki, čaļi, fidas un džudes stūrē paši savos siltajos salonos un nemaz nezina cik maksā tramvaja biļete Ušaka bomžu vagonā. Lai centra iedzīvotāji guļ un pārvietojas ar saviem skābekļa baloniem uz muguras un maskām uz deguna. Tādu gaisu elpojot piesārņotajā Rīgā, daudz laika viņiem vairs nav atlicis. Tas mūs pārējos neinteresē. Nezinot ir vieglāk, ērtāk dzīvot: gan pašam, gan „sašam“, gan Rīgas ģenerālim Ušakovam no Mežaparka. Vairumam Rīgas centra gaisa kvalitāte šķiet sekundāra lieta. Taču tiem, kas brien pa sāļā sniega putru, elpo enerģiski un cenšas nesalauzt rokas vai kājas, aina izskatās pavisam citādi.

Dzelkšņu galošas

Pēdējo nedēļu laikā paziņas un draugi ir salauzuši rokas, krītot uz slidenajām ietvēm. Viens novēlās pie Saktas, otrs nožāvās pie Bērnu pasaules. Vietām ietves ir nošķūrētas un dāsni sālītas, bet citur rokas un kājas pa gaisu un Duntes ielas slimnīcas uzliktais ģipsis pabeidz „lidojumu“ kā fināla akords. Rezultātā ir jāsāk domā kā Rīgā iespējams pārvietoties pa ietvēm, nesalaužot kaulus. Depo var iegādāties dzelkšņu „galošas“. Tauta arī liek tās lietā, uzvarot leduskalniņus uz Krišjāņa Barona ielas un pieskrapšķinot trolejbusus un veikalus.

Ietves mēdz būt slidenas. Katru gadu Ziemeļeiropas pilsētās tūkstošiem cilvēku piedzīvo traumas, kas samērā dārgi izmaksā veselības aprūpes sistēmai. „Vispār mēs nemēdzam domāt par gājējiem. Visa uzmanība parasti ir uz braucējiem. Viņu slīdēšanas novēršanai. Gājēji, lai paši tiek galā”, – konstatē Ceļu drošības analīzes, biomehānikas un traumu novēršanas projektu vadītāja Anna Karlsona, Chalmers tehniskajā universitātē. Viņa novērojusi, ka šajā zonā upuri ir galvenokārt sievietes un sirmgalvji. Ja ceļu segums nav paredzēts sala apstākļiem, tad slīdēšana esot neizbēgama. Bruģakmeņi, akmens plāksnes, pāreju marķējumi sala apstākļos pārvēršas slidotavās. Annai šķiet, ka beidzot būtu jāsāk samierināties, ka ziema un sals ir norma, nevis ārkārtas apstākļi. Tāpēc ietves jāpārbūvē tā, lai pārvietošanās arī pa ziemu būtu iespējama bez traumu riska. Jau sen pastāv projekts veidot apsildāmas ietves. Ir veikti eksperimenti, kas apstiprina silto ietvju priekšrocības. Tur neslīd zābaki, gājēji nekrīt un traumu nav. Annai liekas, ka šiem jautājumiem nākotnē jāpievērš daudz lielāk vērība nekā tas darīts līdz šim. “Diemžēl gājēju drošība ziemā nekur nav bijusi pirmās nozīmes problēma. Arhitektus šī lieta vispār neinteresē. Viņu zināšanas par izmantotā materiāla slīdēšanas efektiem ir niecīgas. Vienmēr vispirms tiek domāts „kā tas izskatīsies“ un tikai pēc tam “vai šis segums būs drošs ziemas apstākļos“- secina Anna.

Brauktuves iesālīšana

Illustrerad Vetenskap

Katru ziemu uz ceļiem un ietvēm tiek izkaisīts tūkstošiem tonnu sāls. Lai samazinātu slīdēšanu un novērstu avāriju risku. Taču baltie kristāli neiztvaiko un paši neiznīcinās. Sāls saēd apavus, panāk automašīnu koroziju, traumē suņus, kaķus, kokus un augus. Ja sāli nelietosim, tad slīdēs braucamie un avāriju būs nesalīdzināmi vairāk. Pētījumi rāda, ka neizmantojot sāli, satiksmes negadījumu būtu pat par 60% vairāk. Neieskaitot zaudējumus, kurus izraisītu šo kolīziju sekas. Taču tagad atklājies, ka sāls kaisīšana izraisa arī citus ilglaicīgākus negatīvos efektus. Ziemā kaisītā sāls ir jau paguvusi nonākt gruntsūdeņos un radīt tur ļoti nopietnas dzeramā ūdens kvalitātes problēmas. Ziemeļeiropas lielo maģistrālo ceļu tuvumā sāls saturs gruntsūdeņos kopš 1960. gada ir pieaudzis par 800%.Vēl sliktāks stāvoklis ir Eiropas nozīmes maģistrālo ceļu tuvumā.

Norma ir 4 – 5 miligrami sāls uz 100 g dzeramā ūdens. Diemžēl šobrīd novērojams straujš  sāls piesārņojuma kāpums dziļurbumos. Dažviet maģistrālo ceļu tuvumā akās pat līdz 360 mg. Šie novērojums neattiecas uz dziļurbumiem, kas iesniedzas dabīgā sālsūdens krājumos vai parādās tuvu jūrai, kur mēdz būt jūras ūdens piekļuve.

Pagaidām nav noskaidroti ceļu sāls traumēto dzeramā ūdens apjomi. Taču pirmie mērījumi Skandināvijā rāda, ka aku ūdens kvalitātes līmenis ir tālu no vēlamā. Tika mērīta dzeramā ūdens kvalitāte 110 akās, kas atradās apmēram 100 m attālumā no brauktuvēm. Noskaidrojās, ka 22 akās sāls daudzums bija 20 reižu lielāks, nekā norma, 22 akās – 15 reižu lielāks, 66 akās – 10 reizes lielāks nekā drīkstētu būt.

 Cukurs sāls vietā

No sāls vajadzētu atteikties, taču ko izmantot NaCl vietā? Kaisīt uz ielas un ietvēm cukuru? Jā, šāda metode ir jau izmēģināta. Pierādījies, ka šādi var samazināt rūsas uzbrukumus automašīnām, cirtienus pa mūsu apaviem, kaķu suņu ķepām un koku saknēm. Ir noskaidrojies, ka sāls un cukura maisījums ilgāk noturas uz ceļa un izžūst salīdzinoši ātrāk nekā sālsūdens un kalpo labi. Taču, industriālais cukurs maksā dārgāk nekā sāls un dzīvniekiem arī garšo saldinātie ceļi. Lai aizbaidītu no cukurotas šosejā aļņus, kāds pētnieks ieteica pievienot cukuram egļu mizu pulveri, jo šī smarža un garša aļņiem un citiem meža zvēriem nepatīkot. Diemžēl cīnoties ar cukuru vai cukura maisījumiem pret ledu un sniegu, var nākties par to dārgāk maksāt. Taču izslēgts tas nav. Šo metodi ir pārbaudījuši un plašāk praktizē, piemēram, Gotlandē.

Bieži mēs lietojam arī smilti. Taču to aizpūš vējš un izsvaida transporta līdzekļi, kas nobrauc pirmie. Ir pierādījies, ka intensīvas satiksmes apstākļos, smilšu izbēršana aizkavē slīdēšanu uz brauktuves apmēram 30 minūtes. Uz gājēju ietvēm šī metode palīdz ilgāk.

Vai ir vēl kāda videi labvēlīgāka metode? Jā, ir kalcija, magnija acetāts CMA, taču maksā 20 reižu dārgāk nekā sāls.

Pētījumu šajā virzienā turpinās, jo arī sāls nav universāls ierocis pret ledu un slīdēšanu. Pie -6 -10 grādiem viss notiek, bet ja termometra stabiņš noslīd zemāk, sālīšana var panākt pretēju efektu. Ļoti stiprā salā slīd mazāk. Taču līdzko parādās sniegs vai lietus, tā sāls var palīdzēt pret slīdēšanu. Ziemā katrā automašīnā būtu jābūt sniega lāpstai un maisiņam ar smiltīm. Katram gadījumam.

Tīrās automašīnas

Ja vēlamies tīru gaisu arī pilsētā, tad jau tagad jāpāriet uz videi labvēlīgākiem braucamajiem. Vispirms iegādājoties labāku degvielas kokteili : biodegviela + dīzeļdegviela (21%) + benzīns (4,2%). Biodegvielas iegāde pagaidām ir dārga lieta. Piemēram, palmu eļļas ieguve runā pretī vides aizsardzības loģikai – lai iegūtu šo eļļu tiek izzāģēti meži. Kā degviela piesārņo gaisu, kuru elpojam visi? Tas notiek šādi:

Izplūdes gāzes CO2 gr/km 2017/2016

Benzīns (95)                       240

Dīzeļdegviela                     160

E85                                    121

Biodīzelis                            90

Autogāze                            70

Sint./dīzeļdegviela                25

Elektrība                              10

Protams, ka šie nav vienīgie pilsētas gaisa piesārņojuma rādītāji. Ir arī vēl citi. Taču šai tēmai, tad jāatvēl nākamais raksts.

 

Tīrs gaiss pilsētā?
Tas nozīmē, ka galvenie virzieni ir skaidri: automašīnām jāatrod jauna pārtika; jāiekārto ērta pārsēšanās no automašīnas uz sabiedrisko transportu; jāuzlabo sabiedriskā transporta servisa kvalitāte; jāatklāj videi labvēlīgs sāls aizstājējs un jāizbūvē elektriski apsildāmas ietves. Tad veselīgi elpot varēsim arī pilsētas centrā un dzelkšņu galošas neviens nepirks.

Vai mēs dodamies šajā virzienā?

Dienu pēc notikuma jeb slepenais ierocis pret terorismu

Šajā avīzes Svenska Dagbladet šodien publicētajā attēlā var redzēt kā iedzīvotāji ar ziediem pateicas policijai par vakardienas darbu.

Stokholma atgūstas. Centrs sāk funkcionēt, policisti aizturējuši 40 gadus veco uzbeku izcelsmes imigrantu, kas tiek turēts aizdomās par atentāta rīkošanu T – Centrālē pie lielveikala. Tiek meklēts arī viņa sabiedrotais. Tikmēr medijos var izlasīt aculiecinieku liecības un faktus. Daži no tiem iepriecina. Piemēram, kāds inkasācijas automašīnas šoferis, kas vakar pusdienlaikā atradies uz gājēju ielas un sēdējis savā automašīnā, sācis braukt pa priekšu “nāves mašīnai” un taurēt, lai gājēji pagūtu noslēpties no nāvējošā “ceļa ruļļa”. Kādā citā fotogrāfijā fiksēta gājēju pāreja pie Fridhemsplāna – bruņots policists ar automātisko ieroci pie sāniem palīdz pāriet pāri ielai sirmai, vārgai kundzei. Ir svarīgi briesmu brīdī nepārvērsties dzīvniekos. Saglabāt cilvēcību.

Terorisms atstāj pēdas, pārmaina dzīvesveidu un piespiež uzmanīties. Viss atkarīgs no mums pašiem – vai nu mēs nolaidīsim rokas un sāksim vaimanāt par to kā “viņi ir neuzvarami” un “pārņems pasauli”, vai arī ņemsim iniciatīvu savās rokās un neļausim nejēgām sabojāt mūsu kopīgo nākotni.

Pēc nelaimes stokhomieši saliedējās, palīdzēja cits citam, ieskaitot svešus cilvēkus.

Sabiedrības vitalitāte saglabājās. Neatkārtojās nolaisto roku stāvoklis, kas bija raksturīgs kādreiz pēc “Estonia” avārijas un cunami katastrofas. Vakar institūcijas reaģēja zibenīgi un koordinēti. Policisti bija pienākumu augstumos un slimnīcas pieslēdzās automātiski, pārejot uz ārkārtas stāvokli.

Vakar pēcpusdienā centrā tika atvērtas telpas nakšņošanai tiem, kas nevarēja aizbraukt uz mājām, jo starppilsētu transports nefunkcionēja. Sociālajos tīklos dominēja atbalsts un solidaritāte: “vai kādam nevajag palīdzību?”, “paldies par picu, nepazīstamie labie!”, “ Valdības ielā tikko atvēra vēl vienu nakšņošanas vietu, dodieties turpu, ja ir nepieciešamība!” utt. Protams, ka varēja paklupt arī uz agresīviem komentāriem”. Pat latviešu Twitterī (uzreiz pēc nelaimes) sāka sprēgāt liberāļu nīdēji, kas nerimās traktēt notikušo kā “zviedru imigrācijas politikas sekas”, šaubījās vai “Zviedrijas varas iestādes atklās kas ir uzbrucējs, viņa izcelsmi” un ņirdza par “velkomistiem” un “viņu pazušanu”. Līdzjūtības vietā notika zviegšana un olu cepšana uz kaimiņu mājas ugunsgrēka. Nožēlojami, bet arī šādi cilvēki dzīvo mums līdzās. Domāju, ka šādu nenormālo pie mums nav daudz un viņu balsis kā tukšas mucas skan skaļi, bet neko būtisku tās nenosaka nedz mūsu, nedz zviedru ikdienā.

Dienu pēc notikuma Stokholma sildās saulē un dziedē rētas. Sašķelt civilo sabiedrību teroristiem nav izdevies. Tas labi. Viņi vēlas, lai mēs ierautos katrs sevī, savās mājās, atstājot ielu un publisko telpu teroristu pārvaldījumam. Tas nav noticis, jo cilvēku savstarpējā paļāvība ir unikāls kapitāls, kas ir vislabākais aizsardzības mūris. Viņiem šāda ieroča nav, bet mums ir. Tas labi.

Protams, ka savstarpējā izpalīdzība un paļāvība nav vienīgais slepenais ierocis ar ko apkarot terorismu, taču bez tā mums šodien klātos daudz grūtāk.

Viens vīrs – uzbeks, viesstrādnieks celtnieks, četru bērnu tēvs (?!) ir aizturēts un policija turpina nopratināšanu. Vai viņš ir saistīts ar islāmistiem? Pagaidām ziņo, ka Facebook simpatizējis fundamentālistiem, skatījies viņu filmas. Vai šis terora akts ir tikai viens elements ķēdē : Londona – Brisele – Berlīne – Nīca – Pēterburga? Pagaidām tas vēl nav skaidri zināms.

Tas, ka islāma kaujinieki publiski aicina savus piekritējus atkārtot šādus uzbrukumus civilajai sabiedrībai ar nolaupītu smago automašīnu, nav noslēpums. Jo vairāk viņus apkaro Irākā un Sīrijā, jo intensīvāk notiek uzbrukumi rietumu sabiedrībai. Nolaupīt automašīnu un izmantot kā ieroci esot lētāk nekā “ņemties ar spridzekļiem” vai ieročiem.

Terorista “bumba” vakar nozagtajā automašīnā neuzsprāga, bet cilvēki tika sabraukti. Upurus viņš panāca. Nepatīkami, bet jārēķinās, ka šādi uzbrukumi turpināsies. Pats svarīgākais neļaut teroristu iecerētajam postam izvērsties kā krītošam kāršu namiņam. Ja institūcijas, mēs (un visi iesaistītie) būsim gatavi šādam kara veidam, kurā frontes līnija stiepjas cauri mūsu ikdienas ceļam, tad izturēsim un beigās uzvarēsim. Civilā aizsardzība nav tukša spēlēšanās, ceru, ka arī Rīgā un Liepājā, Jelgavā un Purvciemā iedzīvotāji tiks instruēti kā jārīkojas ārkārtas situācijā un naivuma, fatālisma vietā nostāsies kaujas gatavība. Pavisam citādiem vaibstiem nekā pierasts līdz šim.

Kad kroņprincesei Viktorijai mediji vakar jautāja: “Kā rīkosimies tālāk?”, viņa atbildēja “ Kopā. Visi kopā!”.

Celsimies un pretosimies kopā. Ar paļāvību un solidāri.

Kā parasti.

Tas arī ir mūsu slepenais ierocis.

 

Sergelstorg Stokholma. Foto: Sandra Veinberga

 

«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Speciāli TVnet 

 

curajosais-puisens-rigas-dome

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

 

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (1; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju2. Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.3 Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»4, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā5.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā

Žurnālisti vai troļļi. Kā viņus atšķirt?

Speciāli TVnet

trolli

Attēls TVnet

Publikācijas internetā jau sen pārņēmušas mediju telpu, izstumjot papīra avīzes un ētera medijus. Ērti lasītājam, skatītājam un klausītājam, jo patēriņu vairs nenosaka programmas ierobežotais laika piedāvājums (kā tas bija līdz šim), kad pirmais ziņu izlaidums «gāja gaisā», piemēram, plkst. 18.00. Tagad jaunumus izlasa paši internetā, uzreiz.

 

Cits jautājums – ko izlasa? Vai tas, kas tiek «uzknābāts», ir patiess un pārbaudīts informatīvais materiāls? Nē, nav patiess un pārbaudīts, jo internetā savus tekstus, attēlus un skaņu izliek arī cilvēki, kas apzināti pārliecina par nepatiesībām. Ja pret «grigules» reklāmas bukletiem mūs pasargā uzraksts uz pasta kastes «politiskās reklāmas nemest!», ētera reklāmas rullīšus televizorā izdzēš «reklāmas ēdājs» (PVR), tad internetā šādu filtru gandrīz nav (1) un mēs negribot novietojam sevi kā mērķi melu informācijas apšaudei.

Kas ir troļļi

Troļļi ir internetā sastopamie izdomātie personāži, kas sarunas/diskusijas vietā tiecas sabotēt viedokli vai kompromitēt kādu personu. Pārvēršot diskusiju par absurdu. Tā viņi panāk sev vēlamā viedokļa dominanci. Troļļu ir daudz, un katram stallim grūti uzreiz uztaustīt īpašniekus (neiespējams šis process, protams, nav). Viens «saimnieks» var saražot neskaitāmus «anonīmos kalpus», kas ar mākslīgi izveidotas identitātes palīdzību (veido brēcēju kori) noskaņo pārējos vajadzīgā viedokļa toņkārtā. Visbiežāk viņiem netrūkst līdzjutēju, un tā tiek radīts iespaids «ko sabiedrībā domā».

Protams, ir interesanti noskaidrot, kādiem «saimniekiem» (partijām, reklāmas/PR aģentūrām u.tml.) pieder troļļu staļļi Latvijā. To vēlāk arī izdarīsim. Taču pagaidām pievērsīsimies šīs modernās propagandas fenomena būtībai, lai parasts lasītājs iemācītos atšķirt pārbaudītus faktus no propagandas.

Lai apskatītu troļļu armiju kara taktiku, izmantošu Zviedrijas aktuālos piemērus. Divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc, ka Zviedrija pēc Putina propagandas buldozera uzbrukuma tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem krievu troļļu un propagandas aģentu apšaudes mērķiem un tās (ideju, dzīves veida, īstenības) kompromitēšanai tiek likti lietā diezgan lieli līdzekļi no putinistu puses; 2) zviedriem ir ilgāka pieredze troļļu un interneta apmelotāju (stalkeru) vajāšanā, atmaskošanā gan ar televīzijas raidījumu (TV3, Troļļu mednieki), gan ar anti-troļļu portālu, gan arī ar policijas palīdzību.

Zviedru interneta portāli, kas specializējas melīgu ziņu atmaskošanā, uzskata, ka «falšās ziņas» un «melīgā informācija» internetā parādās ļoti dažādās formās. To skaitā: 1) baumas, 2) sīkie meli, 3) lielie meli, 4) konspirācijas teorijas, 5) propagandas viļņi, 6) «pārpratumu» inscenēšana, 7) «pētnieciskā žurnālistika», kas tiek inscenēta uz neesošu domnīcu bāzes.

Pats galvenais ir panākt nokaitinātu lasītāju. Tādu, kas jūtas sašutis, jo «jūtas noskaidrojis» patiesību ar troļļu palīdzību. Naida reakcija ir pats svaigākais troļļu darba paņēmiens, jo sašutis cilvēks noteikti dalīsies ar savu atklājumu draugiem, radiem, darba kolēģiem. Tādējādi sašutušais palielinās melīgā ziņojuma tirāžu.

Tieši troļļu ziņas bija tās, kas radīja histērijas fonu aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās. 2016. gadā ASV tika izveidoti simtiem portālu, kas apzināti ražoja melus un izplatīja tos vēlētājiem. To nosaukumi mēdz būt izaicinoši: «Amerikāņu ziņas» vai «Atmaskojiet demokrātus» u.tml. Virsraksti kliedzoši un avotu nav. Donalda Trampa atbalstam, piemēram, tika izveidoti neskaitāmi šādi «portāli» vai «mediji», kas bija reģistrēti ārzemēs, bet aktīvi iesaistījās ASV iekšpolitisko procesu ietekmēšanā. Vienā pašā Maķedonijas pilsētiņā Velesā (45 000 iedzīvotāju) bija reģistrētas 140 veblapas, kas aktīvi iesaistījās Trampa kampaņās (2), un tika izveidotas «avīzes», kas šķita reālas un drošas, taču izrādījās melīgi rēgi. Tā saucamā Denver Guardian, piemēram, izplatīja nepatiesas ziņas par it kā Hilarijas Klintones «iesaistīšanos» kāda federālā aģenta bojāejā un tml.(3)

Šādas troļļu avīzes internetā būtu jābloķē, taču kurš ar to nodarbosies?

Kas ir virālie aktīvisti jeb dusmīgie puikas?

Līdz šim uzskatījām, ka interneta melu kampaņas tiek rīkotas tikai organizēti. To spicē stāv kāds konkrēts «idejas tēvs», kas maksā par apmelošanas kampaņu. Taču «melu viļņus» var sarīkot arī atsevišķi aktīvisti, kas savu privāto ambīciju apmierināšanai (anarhisti, neonacisti u.c. – niknie puikas) pūš «pīlītes». Protams, šādas akcijas rīko arī «niknās meičas», tā sakot – uz savu roku gan tviterī, gan FB. Iemesls – iespēja justies svarīgām, ietekmīgām un sajust, ka publiskā doma izdomāto melu priekšā saļimst un rakstītajam notic. «Ir tik jautri noskatīties, kā visa valsts enerģiski uzknābā un uzlaiza melus, kurus es viņiem noberu priekšā pats. Visforšākais ir tas, ka manus izdomājumus ļoti daudzi uztver nopietni un tos apspriež pat politiķi,» smejas viens no «niknajiem čaļiem» jeb zviedru jaunietis Jēkabs (4). Viņš, piemēram, izdomāja «ziņu» par to, ka Zviedrijā plāno aizliegt vīriešus ar bārdām. Kādā parastas pirmdienas rītā šī safantazētā informācija Facebook izplatījās gaismas ātrumā. Autors apmeloja partijas «Feminisma iniciatīva» vadītāju Gudrunu Šīmani, ka viņa esot nākusi klajā ar oficiālu bārdas aizlieguma paziņojumu, jo bārda esot patriarhālisma simbols un tāpēc aizliedzama. Teksts tika ievietots satīriskajā «saitā» storkensnyheter (stārķa jaunumi). Ziņa bija melīga, taču izplatījās zibenīgi. Vairāki Twitter lietotāji nekavējās uzreiz nosaukt Gudrumu Šīmani par «idioti», un ap 400 Facebook klientu atbalstīja šo nostāju. Pati apmelotā persona īsti nesaprata, kas par lietu, un medijiem klusi taisnojās, ka nekad viņai neesot ienācis prātā «kādam aizliegt kopt savu bārdu»! Vairākums no retvītotājiem tā arī palika pie savas pārliecības, ka «Gudruna tomēr ir idiote», jo šai akcijai nebija pretreakcijas no apmelotās personas puses. Kā rīkoties šādos gadījumos, kad meli tiek uzcepti, izplatīti, «uzmaukti jums galvā» un publika smejas, rādot ar pirkstiem? Kliegt pretī? Nolīgt savu troļļu armiju?

  • Kāpēc tu tā dari? – tika jautāts Jēkabam.
  • Lai dzīve kļūtu jautrāka! – viņš moži atbildēja.

Protams, tīmekļa jokotāji zina, kuras tēmas aizies plašumā un tautu interesē. Feminisms un rasisms ir tikai dažas eksplozīvas sfēras, kas mēdz zibenīgi pārvērsties ugunsgrēkos. Piemēram, 2015. gadā Jakobs izdomāja «ziņu» par to, ka «23 gadus vecā feministe Klara Andersone uztver dzimumakta atteikumu kā izvarošanas mēģinājumu». Izlasīju šo (http://vindoga.wixsite.com/vindogat/single-post/2015/03/02/Klara-Andersson-Att-Neka-En-Kvinna-Sex-Är-Våldtäkt) sagudroto tekstu un brīnos, kā «kāds» varēja to uztvert kā patiesību un vēl tiražēt citiem. Kā to varēja «ņemt par pilnu» ārzemju mediji? Izrādās, ka labējie un konservatīvie esot visniknākie un tāpēc, «jokojot» internetā, visvairāk klikšķu varot iegūt, satracinot politiski labējos, galēji reliģiozos fundamentālistus. Pārējie pasauli uztverot rāmāk. Tā domā Jēkabs, tāpēc feminisms esot viņa jājamzirdziņš, «jokojot internetā». Nē, pašam viņam neesot nekas pret feministiem, tikai citus āzēt un provocēt gan patīkot.

Kā atšķirt melus no patiesības tīmeklī?

Interesanti, ka troļļiem patīk ne tikai apmelot, bet arī demonizēt. Viens no iecienītākajiem krievu Kremļa propagandas mašīnas jēdzieniem ir tas pats feminisms, precīzāk sakot, abstraktais jēdziens «zviedru feministes», ar ko jāsaprot «nejēdzīgas sievietes, kas nesaprotot, ko dara». Pat daži latviešu portāli ļoti enerģiski uzlaiza krievu propagandistu un zviedru troļļu pasviesto informāciju, lai to tālāk kā patiesību tiražētu Latvijā (5). Tādējādi tiek darīts viss, lai neitrālais vārds «feminisms» kļūtu par lamuvārdu, ar ko ķengāties. Propagandas tehnikā šādu paņēmienu sauc par «jēdziena kompromitēšanu».

Piemēram, latviešu portāls «Apriņķis» pirms gada (2016. gada 6. februārī) izplatīja satraucošu informāciju par procesiem kaimiņvalstī, uzsverot, ka «Zviedrija – Rietumu izvarošanas galvaspilsēta» esot fakts. Portāls atsaucās uz autoriem: Ingrīdu Kārlkvistu, Lāšu Hedegordu un gatestoneinstitute. Kā informācijas avotu autori un portāls izmantoja «interneta radiostaciju «Granskning Sverige»». Piedāvātais avots esot «zvanījis vadošajiem laikrakstiem «Aftonbladet», «Expressen», lai noskaidrotu, kāpēc viņi ir raksturojuši noziegumu pastrādātājus kā «zviedru vīriešus», lai gan tie ir bijuši somālieši bez Zviedrijas pilsonības»(6). Tā apgalvo http://www.aprinķis.lv un publicē šo informāciju. Tālāk tiek uzskaitīti nepārbaudīti fakti par it kā katastrofāli strauju noziedzības paliecināšanos Zviedrijā un politiķu nevarību, piesaukta statistika, un visbeidzot kļūst «skaidrs», cik Zviedrijā briesmīgi viss notiek. Tā tas izskatās, ja izlasām šo rakstu. Taču kas īsti ir «Granskning Sverige», kuru piesauc «Apriņķis» un autori? Vai mēs drīkstam uz šo avotu paļauties?

Izrādās, ka nevaram paļauties, jo avīzes «Eskilstuna Kuriren» un «Strengnäs Tidning» līdzstrādniekiem tikko izdevies noskaidrot, kas darbojas aiz ārēji efektīvās fasādes ar nosaukumu «Granskning Sverige» (Zviedrijas analīze). Izrādās, ka tas ir neonacistu troļļu stallis, kas specializējas ārzemnieku (imigrantu) apkarošanā (7) un tendenciozas informācijas izplatīšanā politiska grupējuma interesēs.

Zviedru avīžrakstā plaši aprakstīts, kā troļļu kavalērija uzbrūk zviedru redakcijām, masīvi uztiepjot savu patiesību, lai pēc tam klaigātu internetā, ka avīzēs netiekot rakstīta patiesība. Kā norāda «Eskilstuna Kuriren» galvenā redaktore Eva Burmane (Eva Burman), troļļu zvanītāji nav parastie lasītāji. Viņi zvana grupās, uzstāj, lamājas, ieraksta sarunas un pēc tam (samontējot skaņu celiņu pēc savas vajadzības) «izliek» samontētās telefonsarunas ar redakcijas darbiniekiem internetā kā «pierādījumu», ka žurnālisti melojot un neziņojot patiesību. Pēc zvanītāju domām, visi melojot, tikai troļļi un viņu portāli esot patiesības ministrijas. «Patiesība beidzot ir jāpasaka, skaidri un gaiši!» klaigā balss (Trampa stilā) klausulē. Uz jautājumu, kas tad ir patiesība, zvanītājs sāk uzskaitīt savus pieņēmumus kā absolūto patiesību: visi «melnie» tiek ielaisti, «visas sievietes izvaro iebraucēji» utt. Pierādījumus zvanītājam nevajag. Viņš pats visu zinot labāk. Troļļu uzbrukuma laikā šādu zvanu redakcijai ir ap 100 dienā. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par nelielas pilsētas Eskilstūnas avīzi. Centrālajiem medijiem troļļu uzbrukuma laika slodze ir daudz lielāka.

Šajā konkrētajā gadījumā «Jāņa zvanus redakcijai» organizēja troļļu fabrika ar nosaukumu «Granskning Sverige» jeb tā pati, kuru «Apriņķis» lieto kā uzticamu avotu, lai informētu latviešus par procesiem Zviedrijā.

Taču «Granskning Sverige» uzbrūk arī tieši žurnālistiem, kas viņiem nepatīk. Aizpērn zviedru žurnālistiem Niklasam Oreniusam nācās bēgt no Zviedrijas uz anonīmu adresi Barselonā «Granskning Sverige» stalkeru vajāšanas dēļ. «Toreiz es jutos absurdi, kā mafijas filmā, kā Kafkas lugā,» atceras Niklass. Avīzes «Dagens Nyheter» drošības dienests ieteica viņam «pazust», kamēr vētra (kuru bija sacēlis viņa raksts, intervija ar «Jūliju Cēzaru») norimstas. Labējo ekstrēmistu portālā parādījās fotogrāfijas no redakcijas gaiteņiem, tika publicēti Niklasa bērnu mobiltelefona numuri un aicinājumi fiziski izrēķināties ar «slikto žurnālistu» un viņa bērniem. Naktī pa telefonu sagrozītās balsīs tika izteikti nāves draudi. «Jā, viņi vēlējās manas ciešanas,» konstatē tagad (pēc diviem gadiem) žurnālists. Tieši to pašu apstiprina vietējās avīzes žurnālisti, kurus ar saviem naida zvaniem bombardē «Granskning Sverige» troļļi vēl šogad, lai pēc tam «uzceptu savu» patiesību un angļu valodā izplatītu internetā ārzemniekiem uzknābāšanai.

Pieklauvēsim?

Godprātīga žurnālistika pieprasa, lai mēs celtos, ietu un klaudzinātu pie troļļu fabrikas «Granskning Sverige» durvīm. Šim nolūkam jāizveido avatari sociālajos tīklos un jāzvana pie digitālajiem vārtiem. Zviedru žurnālisti šim nolūkam bija rūpīgi izvēlējušies pareizo «vārdu», bildi un aprakstu (vārds Juhans, bilde – nikns suns, profesija self-employed, izglītība – dzīves skola). Viņiem atvēra durvis, jo šādi mēdz «izskatīties» viņu sekotāji un piekritēji. Ieejot fabrikā, Juhans uzvedās klusi. Nevienam neuzbāzās, neuzbruka, vēroja. Izlikās, ka apbrīno. Lai iegūtu vēl pārliecinošāku fasādi, viņš pievienojās FB grupai «Soldiers of Odin» «Mēs ienīstam imigrantus» u.c. Pie viena vajadzēja «laikot» visus tekstus, kuros tika slavēts Vladimirs Putins, Zviedrijas demokrāti (partija) un noziedzība imigrantu mikrorajonos. Pēc tam bija jāiedraudzējas caur FB ar vadošajiem viedokļa noteicējiem. Brīdi vēlāk tika saņemts pirmais darba piedāvājums: «kāds» maksās tev 100 eiro, ja izplatīsi un publicēsi mūsu informāciju. Kontakta persona saucās «Ēriks». Pirmais «pasūtījums» no «Granskning Sverige» puses bija zvanīt uz Zviedrijas baznīcu un indīgi apņirgt viņus par pozitīvismu pret gejiem un lesbietēm. Jautājums (apgalvojuma formā) tika formulēts no augšas. Juhanam atlika tikai to atkārtot. Nākamais darbs bija zvanīt un uzbrukt (ar iepriekš sagatavotām atbildēm) centrālo laikrakstu žurnālistiem. Piemēram, apgalvot, ka «viss ir saistīts ar Sorosu un Rotšildu», ka «Hilarija iesaistīta pedofilu akcijās» utt. Šādas nostājas Juhanam piegādāja tas pats Eriks. Pēc Trampa uzvaras vēlēšanās darba bija krietni vairāk, jo Ēriks pieprasīja uzbrukt visiem vadošajiem zviedru žurnālistiem, kas kritizēja Trampu. Pirmais rindā bija «Dagens Nyheter» ASV korespondents Martins Gelins. Viņam bija jāuzbrūk ar šādu jautājumu: «Kāpēc aizdomas par Trampa blēdīšanos vēlēšanu kampaņas laikā tev šķiet svarīgākas par bijušā Niksona līdzstrādnieka Klintona konspirācijas teorijām? Tikmēr Hilarija brīvi drīkst melot sabiedrībai, ka Trampam esot palīdzējuši krievu hakeri, kas nav pierādīts!» Juhans nezvanīja. Parādījās atkal Ēriks un pieprasīja, lai «izspiež atbildi» no «universitātes profesora», kura atbilde vēlāk būtu atbilstoši izmantojama. Taču Juhans neizdarīja arī nākamo darbu. Pēc tam kļuva aktuāla Gotlandes invalīde, kuru «kāds» ārzemnieks esot izvarojis. Neonacisti tur gatavojoties demonstrācijai, bet Gotlandes iedzīvotāji vēloties vispirms visu noskaidrot paši. Taču pasūtītājam vajadzēja ārzemnieku kā vainīgo. Juhans saņēmās un piezvanīja legāli uz Gotlandi (ar savu īsto vārdu). Pēc garas sarunas ar «Gotlands Folkblad» galveno redaktoru Eriku Fransonu noskaidrojās, ka «Granskning Sverige» troļļu stallis ar savu «buldozeru» jau pārbraukuši viņam pāri un atbildes tiek montētas internetā tieši tā, kā vajag viņu tīmekļa avīzei «Fria Tider». «Mēģināju neļaut sevi ietriekt stūrī, bet man tas laikam nav izdevies,» konstatē pēc intervijas redaktors.

Neturpināsim troļļu fabrikas apskati. Viņi raksta to, ko vēlas, nevis to, kas ir. Taču kam šīs troļļu fabrikas pieder?

Formāli «Granskning Sverige» un «Fria Tider» pieder igauņu akciju sabiedrībai FT News Group OÜ, kas reģistrēta Narvas ielā Tallinā. Dibinātājs ir Widar Nord, kas norādīts arī kā kontakta persona Zviedrijā. Abi izdevumi ir tendenciozi, un tos interesē naids pret imigrantiem, islamofobija un atbalsts Putina Krievijai (īpaši pēc Krimas un Austrumukrainas okupācijas). Vienlaikus abi atbalsta Donaldu Trampu un bija negatīvi pret Hilariju Klintoni. Sākumā bija vērojama piesliešanās Zviedrijas demokrātiem, bet šobrīd pat šī partija atsakās no šāda satelīta viņu uzkrītošās tendenciozitātes dēļ.

Brīdī, kad Ēriks uzzināja Juhana īsto vārdu un profesiju – žurnālists, saruna beidzās. Tālāk uz jautājumu tika atbildēts ar jautājumu, vai Juhans zina par Ginteru Valrafu (8) un valrafēšanu (9) kā metodi. Jā, zina. Taču publiska intervija ar «Granskning Sverige» veidotājiem par tēmu «kas jūs tādi un kā strādājat» tomēr netika akceptēta. Vēlāk noskaidrojās, ka «Ēriks» ir reāla persona, viens no četriem «Granskning Sverige» administratoriem, kas Twiter pauž simpātijas vecajiem nacistiem un jaunajiem Putina līdzgaitniekiem. Viņa sapnis ir reliģiozas diktatūras valsts un mērķis – atbalstīt šādus veidojumus Ziemeļeiropā.

Vai «Granskning Sverige» – tas ir avots? Noteikti nav. Tieši tāpat kā troļļu ņemšanās nav žurnālistika, jo nav nekā pretīgāka par centīgu muļķi, kas duļķo publisko telpu. Lai gan – tukšas mucas tālu skan.

Diemžēl.


(1) Ad Block Plus u.c.

(2) https://www.buzzfeed.com/craigsilverman/how-macedonia-became-a-global-hub-for-pro-trump-misinfo?utm_term=.mcngXQEeb#.knozPw1mk

(3) http://www.denverpost.com/2016/11/05/there-is-no-such-thing-as-the-denver-guardian/

(4) http://www.metro.se/artikel/här-är-storken-jakob-20-lurade-hela-sverige-xr

(5) Troļļu pasviesto informāciju Latvijā aktīvi izplata politiskā partija Nacionālā Savienība = avots http://mixednews.ru/archives/96132 ; e-baznīca, Apriņķis, Asociācija Ģimene (avots http://www.ug.ru/article/472 ) u.c.

(6) http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29321-zviedrija-–-rietumu-izvarosanu-galvaspilseta

(7) http://www.ekuriren.se/tjanster/granskning-sa-styrs-den-svenska-trollfabriken-som-sprider-hat-pa-natet/

(8) Ginters Valrafs jeb Günther Wallraff ir pagājušā gadsimta 60. gadu vācu žurnālistikas zvaigzne. Viņa metode bija pārģērbties atbilstoši videi, kuru paredzēts izpētīt un no iekšas atmaskot notiekošo.

(9) Jēdziens žurnālistikā, kas nozīmē infiltrēšanos kritikai pakļautā vidē arī ar neatļautām metodēm un paņēmieniem

Neļausim sevi sabraukt! Naida runa internetā un ikdienā

ronaldo-un-zaids
Ronaldo un Zaids. Attēls no TVnet.

Speciāli TVnet

Toreiz, pirms 70 gadiem, kad Astrīdas Lindgrēnas grāmatas pirmo reizi tika tulkotas krievu valodā, viņa nekavējoties kļuva par ļoti iecienītu bērnu grāmatu autori teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Iespējams, ka tā notika, pateicoties Lilianas Lunginas (1) tulkojumiem, taču nav izslēgts, ka popularitātes pamatā bija jauna veida bērnu literatūra, kurā iztika bez ideoloģiskā akcenta padomju bērniem.

karlsons-uz-jumta

Attēls no https://rusnsn.info

Lidojošais un jautrais «Karlsons uz jumta» kļuva par īpaši pieprasītu personību visā «impērijā», Latviju ieskaitot. Grāmatai sekoja animācijas un kostīmfilmas, sabiedrībā tika citētas frāzes no iemīļoto grāmatu tulkojumiem. Elijas Klienes2 «Čau, Brālīt!» («Hej, Brālīt!» vietā) nostājās kā stabila sasveicināšanās rutīna arī Rīgā, Rūjienā vai Bauskā. Singas3 spēlētais Karlsons uz skatuves un Braslas Emīls4 uz ekrāna bija un paliks pērles mūsu mākslas arhipelāgā. Taču pirms diviem gadiem Astrīdas popularitāte Krievijā sabruka un izkusa kā sniegs uz pannas. Viņu sabrauca ideoloģijas buldozers.

Francūzis ar bereti vai Gērings?

Kas noticis? Vainīgais esot Lindgrēnas darba tulkojums pieaugušajiem, kas apskata Somijas Ziemas kara traģēdiju. To pēkšņi nedrīkst drukāt tulkotu Krievijā. Grāmatas saturs pierāda, ka Lindgrēna nav bijusi Padomju Krievijas «draudzene» brīdī, kad Staļins vadīja uzbrukumus Somijai vai anektēja Latviju. Šodien, Putina melu impērijas apstākļos, šāda «nelojalitāte Krievijai» tiek skarbi sodīta un tāpēc Kremļa diriģētajā publiskajā telpā uzreiz parādās apmelojoša «informācija» par autori. Bez stomīšanās tiek ziņota «jaunizcepta sensācija», ka Astrīda Lindgrēna Otrā pasaules kara laikā esot bijusi nacistu partijas biedre un lidojošā Karlsona prototips tāpēc bijis Gērings5. Tādas autores darbus, protams, neviens netulkos krieviski un nepārdos Pēterburgā vai Kazaņā. Visi šie apgalvojumi ir muļķības. Tie neatbilst patiesībai.

Jau sen zināms, ka lidojošā Karlsona veidolu rakstniece noskatījusi «kādā francūzī». Uz ielas sastaptais neliela auguma vīrs ar bereti viņai šķitis interesants kā tēls un prototips lidojošajam Karlsonam. Tātad – omulīgajam vīram ar propelleru uz muguras nav nekāda sakara ar Trešā reiha politiķi un kara lidotāju no Hitlera Vācijas Hermani Gēringu. Vienīgais, kas vieno literāro tēlu Karlsonu un vācu Luftwaffe šefu Gēringu, ir tas, ka abi prot lidot. Nekā cita «lidojošajai mucai» no Vāsas priekšpilsētas Stokholmā nav kopīga ar vācu gaisa spēku virspavēlnieku (Reichsmarschall des Grossdeutschen Reiches) Otrā pasaules kara laikā Hermani Gēringu. Astrīda nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, nav simpatizējusi šīm politiskajām kustībām. Drīzāk gan pretēji – viņas politiskie uzskati drīzāk bija sociāldemokrātiski nekā labēji vai kreisi.

 

Interesanti, ka Astrīdas kara gadu piezīmes ar interesi tiek lasītas tai pašā Vācijā, kuras pagātni rakstniece savos tekstos nesaudzē. Taču Padomju Krievijas kritika šodienas Putina impērijā tomēr netika pieļauta. Melu kampaņa pret «Karlsona» un «Pepijas Garzeķes» autori tagad tur atvēzējās tik pamatīgi, ka neviena izdevniecība vairs nebija gatava izdot nedz šo, nedz arī kādu citu zviedru rakstnieces darbu. Kara grāmatas 1939. -1945. ir iztulkotas krieviski, taču Krievijā izdot tās nav iespējams ideoloģisku motīvu dēļ. Šie teksti ir lieliski rakstnieces darbi, kas dokumentē kara gaitu un piedāvā aculiecinieces novērojumus par to, kā īsti karā viss notika. Šķiet, ka šo grāmatu pirmām kārtām vajadzētu izlasīt tieši krieviem un vāciešiem, lai iegūtu nedaudz cita rakursa ieskatu kara norisēs. Vācieši izlasīja. Kas traucē krieviem izlasīt šo grāmatu? Kam tur ir tik ļoti bail no Astrīdas tekstiem? Putinistiem jeb tiem, kam rūp zviedru rakstnieces «labā slava»?

Klupināšanā ēterā

Ungāru televīzijas operatore Petra Laslo (Petra László) 2015. gada 8. septembrī kļuva populāra vienā rāvienā. Toreiz viņa strādāja nacionālajai stacijai N1TV, filmējot migrantu plūsmu no Serbijas uz Ungāriju. Gaišmatainā sieviete ar zilo džinsu jaku filmēja un tad pēkšņi aizlika priekšā kāju skrejošam bēglim ar bērnu pie rokas. Kāds cits žurnālists nofilmēja šo incidentu. Tā notikušais (caur sociālajiem tīkliem) izplatījās visā pasaulē. Vainīgais bija vācu RTL reportieris Stefans Rihters (Stephan Richter), kuram izdevās notikušo iemūžināt ar mobilā telefona palīdzību, lai pēc tam sižetu ievietotu Youtube. Videoieraksts rāda, ka ungāru Petra vispirms iesper bēgošai mazai meitenītei un kādam jaunam vīrietim. Tikai pēc tam viņa aizliek kāju priekšā bēgošam vīrietim un mazam zēnam. Abi lido un sāpīgi nokrīt. Vēlāk noskaidrojās, ka klupinātais vīrietis ir 52 gadus vecs futbola treneris no Austrumsīrijas un mazais zēns ir viņa septiņus gadus vecais dēls Zaids. Abi nokritušie centās kaut ko pateikt klupinātājai, taču pēc tam atsacījās no idejas un skrēja tālāk. Vīrietis nesa rokās savu raudošo bērnu un pēc brīža jau pazuda skatienam aiz kukurūzas lauka, Budapeštas virzienā.

 

Sociālie mediji knaši tiražēja šo atgadījumu dažādās versijās. Mēnesi pēc notikušā internetā bija novērojamas vairākas notikuma versijas: 1) patiesā un 2) melīgā (kurā klupinātāja tika attēlota kā varone un upuris raksturots kā terorists.)

Klupināt kādu nav labi. Tā nedara. To ikvienam no mums vecāki un skolotāji iemāca jau bērnībā. Visās kultūrās un ticībās. Pat amerikāņu futbolā (ļoti brutālā spēlē) šis paņēmiens nav atļauto sarakstā. Taču daudzi šo netikumu tomēr praktizē: gan traucējot kolēģim gūt panākumus darbā, gan zibenīgi klupinot kādu, kurš gudrāks vai labāks par pašu. Ir taču tik smieklīgi redzēt, ka cilvēks kustībā lido pret grīdu jūsu priekšā aizliktās kājas rezultātā.

Lai gan šajā konkrētajā notikumā Röszke bija skaidri redzams, «kas notiek», interneta publika tomēr ķērās pie abu – upura Osamas Abdula Mohsena un klupinātājas Petras Laslo vajāšanas.

Nav noslēpums, ka Ungārija šajā periodā bija gigantiska bēgļu tranzīta valsts. Viktors Orbāns6 un Jobbik7 partija ķērās pie četrus metrus augsta žoga celtniecības valsts dienvidos. Situācija bija nokaitēta visā reģionā. Pret bēgļiem tika izmantoti ūdensmetēji, asaru gāze un klīda baumas, ka septembra sākums ir pēdējais brīdis, kad robežas bēgļu kustībai vēl ir vaļā. «Iespējams, ka šo baumu dēļ bēgļi skrēja izmisīgi strauji Ziemeļeiropas virzienā tieši todien,» – atceras notikumu aculieciniece, RAI žurnāliste Bálint Bárdi.

Skaidrs, ka vērtējuma toņkārtu piedāvāja vietējā politiskā elite. Orbāns nosauca bēgošos «par indi», sarīkoja valstī referendumu (98% pret bēgļiem) un izrotāja Ungārijas robežas ar putnubiedēkļiem voodoo stilā. Klupinātājas TV kanāls bija Jobbik ideoloģijas paudējs, taču Petras izdarīšanās bija «par daudz» pat viņiem. Operatori atlaida no darba jau 9. septembrī. Divas dienas vēlāk viņa publiski atvainojās par savu rīcību avīzes Magyar Nemzet slejās: «Es neesmu cietsirdīga, rasistiska bērnu spārdītāja. Neesmu pelnījusi to izsmieklu un vajāšanu, apvainojumus un pazemojumus uz robežas ar slepkavības draudiem, kurus man piedāvā internets.» Facebook un Twitter esot pienaglojis sievieti pie kauna staba, un sākusies organizētu grupu aktivitāte ar mērķi viņu izvarot vai nogalināt. Tā apgalvo Petra Laslo avīzei Izvestija. Nesen viņu notiesāja uz trim gadiem nosacīti par publiskās kārtības traucēšanu. Viņas mēģinājumus ietekmēt tiesu ar argumentiem, ka incidents noticis pašaizsardzības nolūkos, Segedas tiesa neņēma vērā. Tagad Petra gatavojas emigrēt uz Krieviju. Tur «patiesība» būšot viņas pusē. Pēc viņas domām, klupināšana esot laba lieta, jo nogāztais esot bijis Alkaida kaujinieks. Izvestija turpināja attīstīt šos melus tālāk, piesaistot Asada režīmam uzticīgu žurnālistu Leitu Abu Fadelu, kas sociālajos medijos aktīvi izplatīja nepatiesu informāciju par šo cilvēku, secinot, ka «Eiropa palīdz šiem islāmistu neliešiem». Brīdī, kad avīze New York Times palūdza Abu Fadelu komentēt savus izteikumus publiski, viņš tos vairs nevēlējās apstiprināt.

Interesanti, ka ungārietes klupinātajam 52 gadus vecajam Osamam incidents palīdzēja. Nofilmētajā materiālā Youtube viņu atpazina spāņu futbolisti kā Sīrijas augstākās līgas Atfotuva treneri un uzaicināja strādāt ar Getafe CF (spāņu otrās līgas komandu). Mazajam Zaidam bija tas gods iesoļot Madrides futbola stadionā pirms Real Madrid spēles pie rokas futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo).

Facebook tikmēr turpināja stāstīt, cik nelietīgs ir klupinātais arābs un cik heroiska un varonīga notiesātā ungāriete. Upuris tika padarīts par «uzbrucēju» un uzbrucēja par «cietušo».

Tikmēr pats Osama dzīvo tālāk savā mazajā dzīvoklītī Spānijas Getafē, kopā ar Zaidu un diviem dēliem. Sieva un pārējie ģimenes locekļi joprojām uzturas bēgļu nometnē Turcijā.

Tīmekļa naida kultūra

Abi šie notikumi cieši saistīti ar Krievijas avotiem, kas apzināti sakropļo informāciju un piedāvā patiesības vietā fabricētus melus. Rakstniece Astrīda Lindgrēna aizstāvēties vairs nevar. Futbola treneris no Sīrijas norobežojas no interneta apmelojumiem un nevajadzīga uztraukuma vietā katru dienu 3 stundas mācās spāņu valodu. Tikmēr mēs (pārējie) esam vīlušies interneta iespējās, jo nepatiesībās lēni noslīkst patiesība. Kāpēc tā notiek?

Tīmekļa bērnības gados cerējām, ka tas palīdzēs atvērt sabiedrību atvērtām, cieņas pilnām un tolerantām diskusijām: visi tiks pie vārda, publiski izteiksies par nozīmīgām sabiedrības problēmām un tiks cieņpilni uzklausīti; tauta «stāvēs rindā» pie valdības un pašvaldību mājas lapu diskusiju portāliem, lai piedāvātu savas lieliskās idejas; mediji beidzot kļūs par «plašsaziņas līdzekļiem», jo internets likvidēs galveno mediju invaliditāti – nespēju tieši komunicēt ar savu auditoriju. Toreiz neviens no mums nevarēja paredzēt, ka notiks pretējais – internets palīdzēs formālajā un administratīvajā saziņā, taču iznīcinās Habermāsa sapni par atvērtās sabiedrības diskusiju telpu.

Sarunas vietā tagad nostājusies samazgu bedre un diskutētāju krēslu jau ieņēmuši naida sludinātāji. Līderpozīcijās šajā frontē ir ultralabējie (nacionālisti) un islāmisti. Viņi kliedz, apmelo, deklarē, bet oponentus gandrīz nedzird. «Šajā situācijā internetā tiek kultivēta atvērtā naida tendence, kas būtiski apdraud demokrātiju un izvēršas tieši sociālajos medijos. Publiskās personas, kurām vajadzētu iestāties par augstāku komunicēšanas standartu, sabijušās klusē, un tie, kas uzdrošinās oponēt, tiek vajāti fiziski un garīgi. Zviedru PEN klubs uzskata, ka interneta ievazātā naida un draudu kultūra, kas angliski tiek dēvēta par «hate speech», ir šodien visbūtiskākais un nopietnākais apdraudējums izteikšanās brīvībai. Naida kultūra komunikācijā ir priekšnoteikums fiziskai varmācībai pret citādi domājošajiem, kas attīstās netraucēti un nesodīti.»8

Kultūras analīzes komiteja Zviedrijā savā pētījumā «Kultūras apdraudējums» (2016:3) noskaidrojusi, ka 35% rakstnieku un žurnālistu ir draudēts internetā ar viņiem fiziski izrēķināties. 50% no vajātajiem uzskata, ka visaktīvākie žurnālistu vajāšanā ir ultralabējie nacionālisti un tikai 15% vajātāju pārstāv noteiktus reliģiozus grupējumus. Latvijas situācijā šiem grupējumiem jāpievieno politiskās partijas, pašvaldības, kas publisko personu vajāšanai izmanto savas troļļu armijas, lai panāktu mediju, žurnālistu un kultūras darbinieku pašcenzūras pastiprināšanos. Izteikšanās brīvības eksperts Gunārs Akselsbergs neslēpj bažas, ka pašreiz notiekošais interneta komunikācijā var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem daudz plašākā spektrā. Pieraujoties mēs kapitulējam naida demagoģijas priekšā.

Digitālās pieklājības indekss Latvijā arī atklāj, ka 12% tīmekļa lietotāju jūt apdraudējumu katru reizi, «ieejot internetā». 26% no mums saskārušies ar apdraudējumiem pēdējā mēneša laikā, 43% secinājuši, ka viņiem bijis nevēlams kontakts ar kādu personu, 22% fiksējuši ļaunu izturēšanos pret sevi. Tātad izsmiešana (21%), uzmākšanās (17%), manipulatīva kompromitēšana (12%), kas atstāj negatīvu ietekmi un nepatīkamas sajūtas jeb reālus tiešsaistes apdraudējumus mūsu ikdienas psiholoģiskajam komfortam (Diena, 07.02.2017.). No saziņas līdzekļa internets pārvērties par lamatām, kurās «bruņotas bandas» gatavo uzbrukumus konkrētām personām, apzināti, izmantojot neatļautas cīņas metodes un ieročus. Pagaidām satraucāmies par vārdiem un attēliem, kas nogalina garīgi, taču šogad esam jau iepazinuši reālas slepkavības un izvarošanas, kuras noziedznieki «translē» sabiedrībai ar interneta palīdzību «tiešraides režīmā».

Loģiski, būtu jāsāk domāt par interneta policiju. Tieši tādu pašu, kas patrulēs un aizstāvēs, aizturēs un arestēs, jo noziedznieku identitāte parasti tiek noslēpta aiz palamas, dekorācijas vai aizslietņa maskas. Vai mēs vēlamies piedalīties šajās batālijās, kurās pret ikvienu no mums nostājas labi bruņotu, neredzamu interneta noziedznieku bandas? Tās pašas, kas gaida naivos un «transporta līdzekļus» (populāru autoru rakstus), lai, «uzsēžoties uz astes», panāktu maksimāli lielu auditoriju saviem verbālajiem vēmekļiem. Vai visi šie tīmekļa pievēmēji darbojas tikai savās interesēs? Protams, nē. Vairums no viņiem ir kādas «mafijas» (interešu grupas, ticības, pārliecības, ideoloģijas) karavīri, kas «ar masu» (tiražētu viedokli) uzveic «to, kas nav mūsējais».

 

Troļļu fabrika

Ekrānšāviņš no Twitter

 

«Vakar mani beidzot sabrauca,» raksta publicists Jorans Rozenbergs kādā Dagens Nyheter ievadrakstā un paskaidro, ka «sabraukšana» nenotiek uz ielas (fiziski), bet gan verbāli tīmeklī (emocionāli). Viņam šķiet, ka tikt saplacinātam internetā ir tikpat drausmīgi kā būt sabrauktam uz ielas. Sociālos medijus vajagot dēvēt par «asociālajiem medijiem», jo nekā sociāla tajos neesot. Pa to ielām un laukumiem drāžoties «mašīnas», kas gatavas sabraukt visus, kas gadās pa ceļam. Svešos un nepazīstamos ieskaitot. Interneta noziedznieku metodes – izsmiekls, apmelojumi, ņirgas un meli, no ekrāna izkāpjot dzīvē. Draudot situācija, ka sociālo mediju nekulturālību pamazām pārņemsim arī savā ikdienā. Pārvērtīsimies par barbariem.

Acīmredzot arī pie mums ir pienācis laiks plašāk runāt par to, kā naida kultūra ietekmē mūsu ikdienas saziņu publiskajā telpā. Naida ideologu stratēģija nedrīkst pārņemt Latvijas publisko sarunu telpu, uzspridzinot pašu galveno – savstarpējo paļāvību atvērtā publiskā sarunā.

We’ll be back9

Atsauces:

(1) Pirmā Astrīdas Lindgrēnas darba Малыш и Карлсон, который живёт на крыше tulkotāja 1957. gadā, divus gadus pēc darba pirmās publikācijas Zviedrijā 1955. gadā.

(2) Elija Kliene tulkojusi A.Lindgrēnas darbus latviski.

(3) Vera Singajevska, Jaunatnes teātra aktrise, Karlsona lomas atveidotāja

(4) Varis Brasla, kino režisors. Rīgas Kinostudijas filmas «Emīla nedarbi» (1985) autors. Filma uzņemta, izmantojot Astrīdas Lindgrēnas stāstu par Lennebergas Emīlu.

(5) https://rusnsn.info/analitika/proobrazom-karlsona-astrid-lindgren-by-l-rejhsmarshal-german-gering.htmlhttps://thequestion.ru/questions/39308/pravda-li-chto-proobrazom-karlsona-byl-german-gering

(6)  Viktors Orbāns vada Ungārijas valdību kopš 2010.gada. Donalda Trampa un Vladimira Putina atklāts piekritējs. Apgalvo, ka plānojot sākt «antiliberālu kultūras revolūciju» Eiropā

(7) Jobbik ir ultralabēja nacionālistu partija ar izteiktu antisemītismu un negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Pēdējo parlamenta vēlēšanu rezultātā ieguva ap 20% vēlētāju balsu.

(8) Larsmo, O. (2016 -11-26). Dagens hatspråk fräter på demokratins fundament. Dagens Nyheter. Kultur.

(9) I’ll be back – «es atgriezīšos» frāzei ir vairākas nozīmes. Izplatītākā – Arnolda Švarcenegera varoņa replika «Terminatorā» un nozīmē, ka cīņa turpināsies.