Tag Archives: Aktuālu Latvijas notikumu komentāri

Kā senā karaļvalsts un impērija pārtapa „vieglprātīgajā Zviedrijā“

Posted on by
Atbildēt

Ziņas par to, ka zviedru izvēlētais pandēmijas apkarošanas ceļš ir vieglprātīgs un bezatbildīgs, ir izlasāmas dažādos ārzemju medijos un pašmāju ietekmeļu blogos. Tur var uzzināt dažādus minējumus par to, kāpēc mirstības procents zili-dzeltenajā karalistē ir augstāks nekā citur un saslimušo tik daudz. Vairums no šiem komentāriem un skaidrojumiem ir aplami. Respektīvi – viltus ziņas, jo skaidrotāji neprot zviedru valodu, nezin apstākļus un cenšas uzminēt notiekošā loģiku, nekritiski adaptējot ārzemju žurnālistu argumentus un „cepas“ uz nebēdu. Vai šis komentārs būs tuvāk patiesībai? Iespējams, ka būs, jo situācija kaimiņvalstī ir nedaudz komplicētāka nekā no malas izskatās. Zviedru valdības rīcības pamatā ir sena pārvaldes reforma, kas mantota no 17.gadsimta un arī šodien neļauj Zviedrijas ministriem un valdībai rīkoties tik pat brīvi un patvaļīgi, kā to varējām novērot Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Latvija. Tāpēc arī pandēmijas stratēģiju izstrādāja un vadīja epidemiologi, nevis politiķi. Vai tas bija pareizi?  

Dānija pret Zviedriju

Kaimiņvalstis mēdz salīdzināt. Mēs mērojamies ar igauņiem un lietuvieši stīvējas ar mums. Savukārt dāņiem un norvēģiem pieņemts salīdzināt savus rezultātus ar zviedriem. Kad 14. martā Dānija pēkšņi aizvēra savas robežas ceļotājiem, zviedri nekavējoties nosodīja šādu pašizolāciju un uztvēra Dānijas valdības rīkojumu kā aplamu un histērisku soli. Turpretī dāņu mediji atbildēja ar skarbām un nosodošam publikācijām, novērtēja zviedru valdības rīcību kā gļēvu, neizlēmīgu un biklu, kas riskē ar savas tautas veselību, atstājot vaļā skolas, restorānus un sporta zāles.

Tā nu tas ir, ka dāņiem patīk sacensties ar zviedriem.  Visās frontēs. Sākot ar sportu, mākslu un zinātni un beidzot ar valdības rīcības stilu. Atklāti sakot, kaimiņiem Dānijā, Norvēģijā un Somijā tīri labi patīk, ja vecajai impērijai Zviedrijai klājas sliktāk nekā pašiem. Kādreizējā impērija un „okupācijas vara“ tad mēdz saņemt atklātu nopēlumu publiskajā telpā visos līmeņos. Daudziem tad ir patīkams gandarījums, ka lielajam un stiprajam neklajas labi. Nedomāju, ka kāds Dānijā vai Norvēģijā līksmo par to, ka Stokholmā vai Gēteborgā pandēmijas rezultātā mirst konkrēti cilvēki. Nē, protams, ka tā nav. Taču, raugoties uz statistiku, šodien eksistē „ļaunais prieks“ konstatēt, ka zviedriem „nav noveicies“, izvēloties savu pandēmijas apkarošanas ceļu.

Skaidrojumu un izpratnes kļūdas

Pandēmijas aizsardzības stratēģiju gandrīz visur izstrādāja attiecīgo valstu valdības. Tātad politiķi. Pandēmijas sākumā (pavasarī) vairums valstu valdību pieņēma lēmumu kā rīkoties, uzklausot vai neuzklausot ārstus un ekspertus. Putins, Tramps un Bolsonaro sākumā neslēpa savu skepsi par epidēmijas bīstamību un pasauli appludināja anekdotes par to, ka „ja cilvēks runā krieviski, tad covid-19 viņam nepielīp“. Taču jokotāji apklusa brīdī, kad epidēmija pārkāpa pāri visām robežām un traģiskie notikumi pārvērtās nelaimē arī jokotāju tuvumā. Epidēmijas laiks pierādīja, ka dažādās valstīs politiķi un sabiedrībā atšķirīgi uztvēra neredzamā uzbrucēja zvērību. Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons sākumā pat bravūrīgi un demonstratīvi gāja bez maskas un cimdiem uz slimnīcu, apmeklēt covid-19 pacientus. Pēc tam saslima pats un akūtās aprūpes nodaļā viņu kopa personāls, kas faktiski bija pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm. No tām pašām, kuras no Lielbritānijas tagad norobežos breksits. Savādi, ka kritiskajā brīdī, viņam palīdzēja cilvēki, no kuriem viņš pats (ar savu breksitu) visu laiku cenšas atbrīvoties. Iespējams, ka šādi izskatās likteņa ironija.

Tad sākās diskusijas par to, ka infekcija aktīvi cirkulē tieši politiķu vidū un mēs varējām turpināt brīnīties kā Donalds Tramps braši sasveicinās ar slimiem politiķiem, bet pats paliek sveiks un vesels.Taču viena lieka gandrīz visiem ir skaidra – šādās situācijās (kā pandēmija) visu izlemj politiķi un valdība. Eksperti var ieteikt, taču lemt nav spējīgi.

Zviedrijā (šādos gadījumos) viss ir otrādi

Jau trīs gadu simtus zviedru likumi aizliedz šādos gadījumos valdībai pieņemt patstāvīgu lēmumu. Daudz lielāka vara ir jomas ekspertiem, jo valstī pastāv sena neatkarīgu institūciju tradīcija. Tajās visu nosaka jomas speciālisti, nevis politiski iecelti priekšnieki.

Tas, ko pandēmijas laikā novērojām praktiski visās valstīs, bija zviedru izpratnē „ministru vara“. Proti, tas zviedru valodā ir ļoti rupjš un neglīts apzīmējums politiķu un valdības apņēmīgai rīcībai. Zviedrijā neviens ministrs nevar un nedrīkst pieņemt kādu konkrētu lēmumu un rīkoties savas jomas ietvaros, ja šo iniciatīvu neatbalsta visa valdība. Vienīgais izņēmumus (zināmā mērā) ir aizsardzības ministrs. Taču arī šis izņēmums ir nosacīts un nebūtisks. Valsti, tātad pārvalda kolektīvi visa valdība un vadoņa veidols tiek te uztverts kā 100% neakceptējama pārvaldes forma.

Turpretī Dānijā ministrs pārvalda savu jomu un var noteikt procesus iestādēs un institūcijās, kas tam pakļauti. Šis ministrs var pieņemt arī nepopulārus lēmumus un praktiski realizēt lietas, kuras zviedri nosodoši nosauktu par „ministra varu“.

Zviedrijā iestādes un institūcijas šādi nepakļaujas savas jomas ministram. Piemēram, Izglītības ministrs nevar pavēlēt Izglītības pārvaldes direktoram vai iesākt kādu izglītības reformu ar saviem ekspertiem. Lai kaut ko šādu paveiktu, ministram ir jārēķinās ar visu savas jomas pārvalžu un institūciju vadītājiem un viņu viedokļiem. Pavēlēt te neko nevar. Kurš Zviedrijā izveidoja šādu valsts pārvaldes modeli? Tas bija Aksels Oksenšerna, Zviedrijas kanclers (17. gs.), Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnes uzticības persona. Viņš būtiski modernizēja Zviedrijas valsts pārvaldi laikā, kad arī Latvija bija zili-dzeltenās impērijas sastāvā. Starp citu, zviedru Vidzemes laikā ģenerālgubernatoram Oksenšernam piederēja Vecates muiža, Burtnieku pilsmuiža, Valmieras pils un vairāki šīs dinastijas pārstāvji ir apglabāti Rīgas Meža kapu „zviedru nogāzē“.

Taču atgriezīsimies pie Oksenšernas reformas efektiem uz pandēmiju 300 gadus vēlāk, t.i., šodien.

Dānijā, pretēji zviedriem, vienmēr bijusi novērojama tendencē koncentrēt un monopolizēt varu valstī. Frederiks III 1660. gadā panāca neierobežotas pilnvaras savai monarhijai. Veco parlamentu viņš atlaida un tas netika „sasaukts“ vēl 200 gadus. Visas iestādes un institūcijas, kas Dānijā tika izveidotas, atradās tiešā pakļautībā karalim. Respektīvi karalis bija vienīgais, kas drīkstēja pieņemt lēmumu. Speciālisti, ierēdņi un eksperti varēja vienīgi ieteikt un konsultēt, taču karalis izlēma, kas būs un kas nebūs. Vēlāk noteiktas pārvaldes sviras tika deleģētas, taču visas ietekmes sviras vienalga atradās centrālās varas personas rokās. Tikai 1849.gadā Dānijā tika iedibinātas konstitucionālās monarhijas demokrātiskās tradīcijas, pateicoties 1848.gada konstitūcijai. Tagad karaļa vietā bija novietota valdība ar ministriem, kas neierobežoti pārvaldīja savu nozari. Šī tradīcija lielā mērā ir saglabājusies līdz mūsu dienām.

Varas reprezentatīvā funkcija

Zviedrijā 1809. gadā tika pieņemta jauna valsts pārvaldes forma, kas būtiski nodalīja parlamenta un karaļa varas ietekmi. 1840.gada departamentu reforma izveidoja modernu valsts pārvaldes sistēmu, kurā ministram tika uzticēta noteikta joma ar iestādēm un institūcijām, kas realizēja reālo nozares darbu. Pēdējo 200 gadu laikā te novērojama tendence aizvien vairāk nostiprināt neatkarīgu valsts institūciju stāvokli. Proti, pasargājot tās no politiskā spiediena. Ar šo tika mēģināts nostiprināt demokrātiju valstī, nepieļaujot politiķu iniciatīvu noteiktu jomu ietvaros. Visbeidzot 1974. gada reforma panāca to, ka šodien Zviedrijā neviena iestāde, organizācija, partija, valdība vai parlaments nedrīkst izlemt par to, kā kādai iestādei vai pārvaldei ir jālemj vai jārīkojas noteiktā situācijā. Dānijā, Norvēģija un Islandē tā nav. Mazliet līdzīga situācija ir Somijā (Krievijas agresīvo tendenču iespaidā). Arī tur ir novērojama tendence neļaut politiskajai varai izlemt jautājumus jomas ekspertu vietā un arī Helsinkos valdība lēmumus ilgstoši drīkstēja pieņemt vienīgi kolektīvi. Pēdējo gadu laikā šī nostāja tiek pamazām „mīkstināta“ un 1999.gada grozījumi pamatlikumā panāca, ka tikai ārkārtas situācijā valdībai lēmums jāpieņem kolektīvi.

Premjers nedrīkstēja izlemt epidemiologa vietā

Tas nozīmē, ka pandēmijas situācijā aizsardzības stratēģija drīkstēja izstrādāt tikai jomas eksperti, nevis valdība vai premjerministrs. Atbildīgā organizācija Veselības aizsardzības pārvalde nolēma neko neaizliegt, bet lūgt. Piedāvājot valsts iedzīvotājiem formālu brīvību, taču cerot uz līdzpilsoņu apzinīgumu un pašdisciplīnu. Veidojot nākotnes kolektīvo atmiņu un cerot uz apzinīgu sabiedrību. Vai tā notika? Diemžēl tas notika daļēji.

Turpretī ļeņiniskajās tradīcijās domājošā Ķīna ķērās pie pavēlēm, aizliegumiem, digitālās izsekošanas taktikas, identitātes aplikācijām un sargsuņa loģikas. Protams, ka diktatūras apstākļos neviens pat nedomā sākt apelēt pie iedzīvotāju apzinīguma un atbildīguma. Tur darbojas tikai pavēles, aizliegumi un sodi. Tie paši, kurus mēs pazīstam no PSRS laikiem. Konfūcija idejas – jaunā ideoloģiskā noformējumā turpina dzīvot.

Taču atgriezīsimies pie zviedriem un viņu ceļa cauri pandēmijai. Veselības pārvalde nolēma nevis aizliegt, bet uzrunāt līdzcilvēku apzinīgumu. Formāli ņemot zviedriem bija tieši tādi paši aizliegumi pandēmijas laikā kā pie mums Latvijā. Proti – ievērot distanci, aizliegums apmeklēt riska grupas, slēgtas vidusskolas un augstskolas, ierobežotas grupu tikšanās, roku mazgāšana un citi ierobežojumi. Valsts robežas nebija slēgtas. Taču ārzemju mediji fiksēja jaunus cilvēkus, kas pulcējās publiskajā telpā, neievērojot ieteikumus. Jā, šie cilvēki bija neapzinīgi. Tieši šādu, gados jaunu un nepiesardzīgi cilvēku dēļ, zviedru veco ļaužu pansionātos tika ievazāts covid-19. Tāpat kā tas notika Apvienotajā Karalistē. Tātad slimību piegādāja nevis apzinīgie sirmgalvju tuvinieki (kas drīkstēja sarunāties ar vecmammu vai vecpapu tikai caur loga stiklu), bet gan apkalpojošā personāla jaunieši, kuri piegādāja pastu vai nodarbojās ar citām aprūpes formām. Viņi nebija nodrošināti ar vizieriem un cimdiem, nebija sagatavoti epidēmijas riskiem. Jā, šī ir kļūda. Vēlāk tādas noskaidrosies un tiks apzinātas vēl vairāk. Diemžēl inficētie cilvēki tad jau būs miruši.

Dāņi un norvēģi domā, ka viņiem ir kara un katastrofu pieredze. Zviedriem tādas nav. Viņi drīzāk ir pieraduši, ka viss beidzas labi un nekas slikts notiks vienkārši nevar. Sociālais kapitāls liek noticēt cilvēkam kā labai un atbildīgai būtnei.

Kā viss beigsies, mēs redzēsim pēc gada. Tad varēsim vērtēt, kurš bija gudrāks un domāja pareizāk. Pašlaik mēs esam turpat – nedrošības zonā, jo nekas nav beidzies un viss turpinās līdz brīdim, kad veselības centri sāks mūs aicināt vakcinēties pret covid-19.

Lai izturētu nedrošību ir vajadzīga sapratīga sabiedrība. Kamēr autoritārie režīmi turpinās svaidīties ar pavēlēm un sodiem, mēs iesim tālāk pa apzinīguma ceļu. Tieši tāpēc mēs neesam nedz vieglprātīgi nedz naivi.

Vai rīkojāmies pareizi? To rādīs laiks.

Nesaprotamais karš un mūsu izdzīvošanas iespējas

Posted on by
2

Pandēmijas uzbrukuma laikā, katra valsts demonstrē savu aizsardzības taktiku. Ik dienas masmediji piedāvā šis sacensības uzvarētāju un zaudētāju tabulu, iepazīstinot pasauli ar inficēto un mirušo skaitļiem. Mazāk izmirušie lepojas kā „mača“ uzvarētāji, bet smagāk cietušie plātās ar masu imunitātes iegūšanas priekšrocībām. Taču pati svarīgākā stratēģijas līnija ir agresora identitātes noskaidrošana. Proti- kurš to palaidis no „savas laboratorijas“, lai apzināti iznīcinātu pārējos. Amerikāņi vaino ķīniešus un Donalds Tramps tos iedrošina izmantot visus iespējamos juridiskos instrumentus, lai tiesā izrēķinātos ar Ķīnu, kas esot slēpusi reālo notikumu attīstības gaitu covid-19 pandēmijas sākuma posmā. Visi zina un saprot, ka nekāda kompensācijā šāda tiesas procesā nav iespējama, taču patētiskā bravūra tāpēc nesamazinās.  Savukārt ķīnieši jūtas smagi apvainoti par šādiem izteikumiem un gatavi apgalvot, ka tieši amerikāņi atveduši uz Uhaņu „vīrusu burciņā“ un izgāzuši kaitīgo saturu apzināti pilsēta tirgū.

Pa vidu jaucas krievi, kas no Kremļa stāsta jau nākamās konspirācijas teorijas. Paradoksāli, ka neviens no šiem apgalvojumiem nav zinātniski apstiprināts un pierādīts, taču ar tiem verbāli svaidās visaugstākajā politiskajā līmenī. ASV ārlietu ministrs Maiks Pompeo publiski deklarē „ķīniešu vainu“ notiekošajā un Krievijas Vladimirs Putins nekautrējas medijos koronas vīrusam piešķirt nosaukumu „ķīniešu sērga“. Tikmēr ķīnieši ir sašutuši par to, kā upurus pārtaisa par vainīgajiem. Visai šai juceklīgajai situācijai pa vidu vīd nejēdzīga politiķu nespēja vienoties par kopīgu stratēģiju pret pandēmiju uz mūsu planētas. Visiem jau tagad ir skaidrs, ka epidēmija turpināsies vēl vismaz 2 gadus un upuru skaitā var būt ikviens no jums, cienījamo lasītāj!  Tātad būtu jābeidz svaidīties ar lāpstiņām smilšu kastē un jāsāk izveidot kopīga, saprātīga cilvēces stratēģija pret šo nelaimi, kas ir  mūs ķērusi  vienādi  smagi 2020. gadā. Rodas iespaids, ka valstis karo cita pret citu, nevis kopīgi pret nāvējošu ienaidnieku covid-19.

Kas notiks tālāk?

Ir zināms, ka vakcīna būs tikai pēc viena vai diviem gadiem. Ir saprotams, ka izslimošana nodrošinot spēcīgāku imunitāti pret koronu nekā vakcīna. To mēs zinām, taču nevēlamies apzināti inficēties ar covid-19 un spēlēt „krievu ruleti“ ar savu veselību, cerot, ka tad varēs droši dzīvot tālāk. Pārbaudes testiem pašlaik nav jēgas, jo epidēmijas viļņi turpināsies un zinātne nav pierādījusi, ka imunitāte pret šo sērgu eksistē ir noturīga vismaz vairākus gadus.

Tas nozīmē, ka mēs visi sēžam kopīgā laivā, kas gāzelējas viļņos un priekšā grand ūdenskritums.

Robežas atvērs, taču pie ostām un lidostām neviens nav apsolījis iekārtot karantīnas „koronozorijus“. Ar pirmo kuģi un lidmašīnu vīruss atkal būs klāt. Epidēmija nav beigusies, jo pret to nav iespējams uzcelt mehānisku žogu. Taču mēs saņemsimies un izliksimies, ka viss būs pa vecam, izvairoties lasīt mediju ziņas un atsakoties saprast, ka jāsāk domāt par jaunu kapsētu ierīkošanu.

Ir 100% skaidrs, ka jūnijā mēs nedzīvosim tādā paša vidē, kādu atstājām pirms pandēmijas.  Kādā tā būs?

Skaidrs, ka rīt, parīt vai aizparīt NAV iespējams atgriezties ierastajās (pirmspandēmijas) ikdienas rutīnās, lai šis pasākums katram no mums nebeigtos ar kapiem.  Taču mums pamazām ir jāatgriežas kaut cik normālā dzīvē. Ir jāiet uz darbu, jāaudzina bērni, jāveic virkne pienākumu, kas pagaidām ietilpst aizliegto akciju sarakstā.  Kā to iespējams paveikt?

Vai turpmāk visiem būs jāstaigā ar sejas maskām un cimdiem vēl 2-3 gadus publiskajā telpā? Vai riska grupas ļaudis turpinās pašizolāciju un 2 distance saglabāsies? Vai tiks izveidoti īpaši apģērbi, aizsardzībai pret koronu? Vai mediji upuru skaitīšanas vietā beidzot sāks vairāk interesēties par vakcīnu laboratorijām un izglītot cilvēkus šajā tēmā?

Kas un kā notiks tālāk? Pagaidām, kamēr turpinās mētāšanās ar lāpstiņām smilšu kastē, kuru sauc par politiku, nekādu koronas pandēmijas apkarošanas globālo stratēģiju un taktiku saskatīt nav iespējams pat ar acenēm uz deguna.

Kāds būs epidēmijas turpinājums?

Ārsts, profesors, epidēmiju eksperts Pasaules Veselības organizācijas (WHO) padomnieks Juhans Gīszeke uzskata, ka visas valstis, kurās saslimušo un mirušo līmenis ir šodien zemāks nekā Zviedrijā, būs spiesti iziet  pašu ceļu, kuru pašlaik piedzīvo zviedri. Viņš uzskata, ka rudenī epidēmija turpināsies ar jaunu sparu.

Vai iespējams apturēt pandēmiju?

J.G.: Nē, mehāniski to izdarīt nevar. Tā nav dabas katastrofa. Pandēmija mazliet atgādina vulkāna izvirdumu, zemestrīci vai tamlīdzīgu kataklizmu. Vājākie ciešvissmagāk. Proti, tie, kas „nepagūst aizbēgt“.

Vai zviedri ir jau ieguvuši masveida imunitāti?

J.G.: Nē, vēl nav. Bijām plānojuši, ka sasniegsim 60% maijā, taču slimības izplatība notiek daudz lēnāk. Nekā bijām rēķinājušies. Izskatās, ka tas notiks jūnija vidū, bet tas nenozīmē, ka epidēmija būs reāli beigusies. 40% nebūs izslimojuši un mums ir riska grupa jāturpina audzēt un sargāt.  Tas nozīmē, ka daļa ierobežojumu ir jāsaglabā visu vasaru un iespējams arī rudenī.

Kā jūs pats izsargājieties no slimības?

J.G.: Esmu 70 gadus vecs un vispār labāk izslimotu uzreiz tagad, nevis gaidītu vēl vienu gadu. Tagad esmu jaunāks un būtu lieliska sajūta, ka tas ir izdarīts un posts palicis aiz muguras.

Kas notiks tālāk?

 

Koronas pandēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus

Posted on by
2

Krīzes ir lakmusa papīrīši. Tās parāda sabiedrības patieso seju un rīcības gatavību. Arī šoreiz, tāpat kā pirms simts gadiem, nepratām un nespējām atbilstoši reaģēt pandēmijas sākuma posmā un saprast kas ar mums notiek. Īpaši pasīva un neizdarīga izskatījās Brisele, kuras birokrāti mācēja piesaukt argumentus (ka tā neesot viņu atbildība) un tieši tāpēc man tagad galīgi negribas ar savu nodokļu naudu maksāt viņu algas.

Tagad, kad gandrīz divus mēnešus, esam iemācījuši dzīvot un strādāt no mājām, baidīties no pretīmnācējiem un apmeklēt masku šūšanas kursus. Taču atkal nekas nav skaidrs. Proti – va var vērt valstis vaļā un atsākt normālu komunikāciju. Ir 100% skaidrs, ka ja tā turpināsim, tad ekonomika sabruks galīgi. Tas nu ir skaidrs kā diena. Taču kas notiks ar mūsu kolektīvu veselību, to pateikt nevaram. Mums ir iespēja vai nu saslimt, cerot tā sarūpēt sev imunitāti un izvairīties no „plaušu elpināšanas“ iekārtām, vai arī sagaidīt vakcīnu. Izskatās, ka valstis atvērs, bet mēs publiskajā telpā visi staigāsim ar uzpurņiem un spirta pudelītēm rokās. Taču kā ar medijiem? Vai tie ir izdzīvojuši pandēmiju?

Kas mainīsies?

Iespējams, ka turpmāk mēs vairs nedzīvosim tā kā to darījām agrāk. Visi uzņēmumi nepaliks dzīvi, jo biznesā nav nemirstīgas uzņēmējdarbības modeļu. Būs uzņēmumi, kurus glābs ar nodokļu maksātāju naudu, piemēram Norwegian, SAS un AirBaltic = kā jau tas priviliģētajiem pienākas. Pārējie vai nu izķepurosies, vai nomirs bez privilēģijām.

Palielināsies valsts parāds un nākamās paaudzes par to samaksās. Piešķirs vēl pāris ordeņus prezidenta un viņa padomnieku draugiem un populāras kļūst Merkeles un Gutereša frāzes „par pandēmiju kā iespēju rosinātāju“.  Politiķi sprēgās uz publiskās skatuves un mediji tos citēs.

Mēs jutīsimies kā izkļuvuši no slēgtas telpas un jutīsimies labāki savas jaunapgūtās empātijas dēļ. Saprotot, ka pažiolācija faktiski nozīmē vientulību. Būsim iemācījušies atradināties no pasaules apceļošanas un lietosim konferenču vietā Zoom, Skype vai nejauko Moodle. Iespējams, ka mēs tagad labāk novērtēsim savus draugus, tuviniekus un tos, kas atcerējās mūsu pandēmijas laikā.

 Mediju kapsēta

Jaunajās valstīs un nedemokrātiskajos režīmos būs izmiruši mediji. To vietā drūzmēsies sociālie mediji ar viedokļu burbuļiem un ietekmeļiem savu „trieciengrupu“ centros. Vidusjūras reģiona valstis un postkomunistisko valstu zona šajā procesā iet avangardā. Nav jēgas šeit komentēt traģisko mediju situāciju Ungārijā un Polijā. Kur nu vēl cenzūras žņaugus Jordānijā, Sīrijā, Marokā, Emirātos, Jemenā un Omanā, kur bailēs no koronas, tika aizliegta papīra avīžu un žurnālu izdošana. Varas iestādes tur pavisam nopietni apgalvoja, ka preses papīrs „pārnēsājot koronu“ un tāpēc esot aizliedzams. Lai gan faktiski tēlotās rūpēs par vīrusa izplatības ierobežošanu ir faktiski informācijas izplatīšanas apturēšana.

Kas šajās valstīs izkonkurēs medijus? Protams, ka varas un pašvaldību kontrolētie interneta mediji, kas satura vietā piepumpēs cilvēku galvas pilnas ar sev vajadzīgu propagandu un „ziņām“ – bez maksas. Tā pamazām atradinot iedzīvotājus no mediju abonēšanas. Šis process Latvijā ir sen jau sācies un turpinās joprojām. Savādas mediju finansēšanas komisijas piešķir arī Rīgā naudu nevis medijiem, bet atsevišķiem žurnālistiem un redakcijām iesniegto projektu kārtībā. Šāda pieeja mediju atbalstam ir absolūti neakceptējama, taču tā turpinās un tāpēc sistemātiski iznīcina mediju areālu. Saraustot to driskās.

Latvijā notiek tas pats kas Katarā – vecie mediji mirst un to vietā nostājas vai nu valsts un pašvaldību finansēti bezmaksas propagandas mediji, vai arī lēta, dzeltena žurnālistika, kas cer ar lielām tirāžām vismaz piesaistīt reklāmdevējus, ja pircēju vairs nav.  Amerikāņu Northwestern University mediju pētnieki ir analizējuši iespiestās preses iznīkšanu Katarā , laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam. Ja 2013. gadā vēl dienas avīzes lasīja 42% iedzīvotāju, tad 2019. gadā arābu valstīs dienas avīzes izmantoja vairs tikai 16% iedzīvotāju. Tagad 68% meklē ziņas internetā un 60% mediju vietā lieto sociālos medijus. Tikai 8-15% ir gatavi maksāt žurnālistiem par viņu darbu.

Situācija ir ļoti līdzīga arī Latvijā. Taču vecajās Eiropas valstīs, ar senām žurnālistikas tradīcijām, šāda samežģīta aina nav aktuāla. Tur eksistē mediji, kuros žurnālistiem samaksā naudu arī par darbu pircēji. Ne tikai reklāmdevēji. Turpretī trūcīgajās un mediju jomā vāji pieredzējušajās valstīs, maksas medijus izkonkurē valsts un pašvaldību kontrolētie bezmaksas propagandas mediji. To mērķis ir maksimāli liela izplatība, nevis augsta satura kvalitāte. Šādā veidā bezmaksas mediju patērētāji kļūst par slikti informētiem ļaudīm.

Propagandas buldozers

Jāatzīst, ka Padomju savienības laiks ir pieradinājis lielu mūsu auditorijas daļu pie propagandas medijiem. Toreiz par tiem bija jāmaksā, taču tagad tos piedāvā bez maksas. Rodas iespaids, ka nejēdzīgās mediju politikas dēļ arī pie mums drīz parādīsies valsts mediji. Jo pašvaldību mediji taču mums jau ir un tie jau paguvuši veiksmīgi iznīcināt reģionālās avīzes.

Kāpēc gan Kultūras ministram vai Kaimiņam (piemēram!) neiedomāties izdot valsts avīzi? Kultūras avīžu un žurnālu mums taču vairs nav. Literatūra un Māksla jau sen kapos un arhīvā, taču kāds enerģisks  diletants mediju jomā ar lielām ambīcijām politikā to ņems un norealizēs. Tad mums būs tāpat kā Sīrijā al-Thawra (Revolūcija) vai al-Ahram (Piramīdas) Ēģiptē. Proti – esošajām režīmam lojāli izdevumi, kas slavinās pastāvošos varu un pamazām kļūs ļoti iecienīti, jo tiks izplatīti bez maksas. Jūs teiksiet, ka režīms pie mums mainās?  Jā, viena ietekmes grupa nomaina otru, taču tas netraucēs nomainīt “nevajadzīgos“ žurnālistus pret „noderīgajiem idiotiem“, ja esošajai ietekmes elitei tā vajadzēs.

Brīdī, kad valsts vara – centrālās vai pašvaldību līmeņa zonās, sāk izdot savus propagandas medijus ar mūsu nodokļu naudu, zūd kvalitatīvu mediju eksistences iespēja. Automātiski pazūd kritiskā domāšana mediju slejās un rokošā žurnālistika. Pazūd klasiskā iespēja finansēt medijus ar abonēšanas un reklāmdevēju līdzekļiem.  Šo ainu šodien var labi novērot, piemēram, Beirutā. Tur dienas avīzes mist strauji : Al-Safir (Vēstnieks), al-Anwar (Gaisma), al – Mustaqbal (Nākotne) bankrotēja cita aiz citas divu gadu laikā. Pašlaik uz nāves robežas atrodas vecāka valsts rīta avīze al – Nahar (Diena), jo nespēj samaksāt līdzstrādnieku algas.

Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir paspilgtinājusi procesus, kas jau bija sākušies.

Arābu pasaules divas liekākās avīzes al-Sharq al -Awsat (Tuvējie Austrumi) un al-Hayat (Dzīve) izdzīvo  pateicoties konkrētiem privātpersonu naudas iešļircinājumiem.  Šajā gadījumā tas ir saudiešu princis. Šādu – ietekmes grupu vai privātpersonu apzināti finansētu avīžu skaits tur turpina pieaugt. Piemēram, Kataras nauda tur pie dzīvības palestīniešu al-Quds al -Arabi (Arābu Jeruzāleme) un 2014. gadā dibināto propagandas laikrakstu al-Arabi al-Jadid (Jaunais Arābs). Šai avīzei ir lieli plāni un lielas ambīcijas, taču par neatkarīgām vai bezkaislīgām tas nosaukt nevar.

Sociālo mediju uzliesmojums

Bezmaksas satelītu televīzija un ietekmeļi sociālajos medijos ir pārņēmuši informatīvās telpas grožus. Tātad – mums piedāvā tikai un vienīgi  bezmaksas medijus. Naivi iedomāties, ka bezmaksas mediji var aizstāt agrākos maksas mediju ar līdzvērtīgu saturu. Nē, tas nav iespējams. Stockmans nav Čiekurkalna tirgus un bezmaksas prece nekad nebūs kvalitatīvs, pārbaudīts un drošs ziņu avots.   Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus. Pandēmija ir pabeigusi tīmekļa žurnālistikas uzbrukumu papīra medijiem un mēs pamazām pārvēršamies par visvairāk izklaidētajiem skatītājiem. Ļoti ērtiem manipulāciju praviešiem, mahināciju cepējiem un sazvērestības teoriju darinātājiem.

Savādi, ka mēs zinām un saprotam, ka valstij vajag, piemēram, veselības aprūpes loģiku un politiku. To mēs finansējam un uzskatām par svarīgu esam. Taču valsts iedzīvotāju informēšanas politika joprojām daudziem ir svešvārds.

Savādi, ka tā tas ir un tā tas turpinās un mūsu valsts soļo Beirutas, Ungārijas vai Kataras propagandas mediju virzienā.

 

Pandēmijas pārdomas tulpju ziedēšanas laikā

Posted on by
2

Koronas pandēmija turpinās jau trešo mēnesi un fināls šim procesam pagaidām nav prognozējams. Ap 3 miljoniem cilvēku ir „oficiāli“ izslimojuši ar labākam vai sliktākām izredzēm palikt dzīviem. Nezināms skaits ļaužu jau pārlaiduši vīrusu bez slimību apstiprinošas analīzes. Pēc daudziem gadiem kāds izlasīs šo rakstu un smiesies par mūsu neziņu un bailēm. Šis nākotnes lasītājs zinās iznākumu. Viņam būs pieejamas atbildes uz visiem jautājumiem, kurus mēs šodien nezinām. Viņam (vai viņai) mūsu „pandēmijas filma“ būs beigusies, fināla titri apskatīti un viņš lasīs šo rakstu ar epidēmijas jautājumu atbildēm rokās. Vai šis nākotnes cilvēks smiesies par mums? Uzjautrināsies par tiem, kam katru dienu jāvalkā maskas un tiem, kas to var arī nedarīt? Nezinu. Ceru, ka viņš sapratīs mūsu šodienas bailes un izmisumu par kailo dzīvību, niknumu par sagrauto ekonomiku, kurai sekos bezdarbs un naudas trūkums un ciešanas par piespiedu ieslodzījumu četrās sienās. Tuvojas Valpurģa nakts ar ugunskuriem, kuri šogad nenotiks. Sākas mīlestības mēnesis maijs ar emocionālu aizrautību, kas jau iepriekš anulēta, jo koronas slimie nesajūt smaržas. Kreimenes aizsmaržos nepamanītas un ceriņi aizliesmos aiz aizvilktiem aizkariem.

Izskatās, ka vairums no mums to vairs nevar izturēt. Puišeļi pa ielu jāj savus velosipēdus ar priekšējo riepu vertikāli gaisā, meitenes šņarkstina skrituļdēli pret asfaltu, Donalds Tramps iesaka injicēt roku mazgāšanas šķīdumu tieši asinīs, jo visiem gribas, lai šis klusais pašizolācijas ārprāts ātrāk beigtos. Bet vīruss neatkāpjas. Nepacietīgākās valstis sāk atslābināt bargos noteikumus saviem pilsoņiem. Taču  būtībā nekas jauns nav noticis, lai šādi rīkotos.

Nepacietības stress

Televizors rāda vidusskolas nobeiguma eksāmenus Dienvidkorejā. Tie notiek ārā, skolas stadionā. Uz basketbola laukuma savietoti galdi un pie tiem uzpucējušies jaunieši raksta savu nobeiguma darbu ar melnām maskām uz deguniem. Drošā attālumā cits no cita.

Stokholmas frizieri iekārtojuši savas darba vietas uz ietves, pie salona ārdurvīm. Tur tiek griezti mati un dzītas bārdas, jo vīrusam nepatīk svaigs gaiss.

Pašvaldības vadītāji sarīkojuši gada atskaites apspriedi zālājā pie zviedru pašvaldības nama. Visi sēž uz izolētiem krēsliem, 2 m attālumā cits no cita, jo tur ir atļauts pulcēties 50 cilvēkiem vienkopus, ja tiek ievērota distancēšanās. Tad politiku var „taisīt“ arī klātienē. Turpretī Dānijā tikko soda naudu samaksāja jauna mamma, kas bija izvedusi pastaigā savu mazuli un bērna draudzenīti. Samaksāja sālīti, jo tur šādi rīkoties ir aizliegts, neraugoties uz to, ka bērni ieslodzījumu necieš.

Vairākas valstis tagad atļāvušas vecākiem iziet parkā kopā ar savu bērnu. Tikai pa vienam. Tikai pa gabalu un tikai ar savām spēļu mantiņām. Turpretī Garkalnes spēļu laukumos Līgo ielā sīkie rušinās smiltīs pa divi un bariņos un šī zona ir pati inficētākā Latvijā. Kā tad ir pareizi?

Zviedru pieeja pandēmijas apkarošanai jau mēnešiem izraisa vīpsnāšanu un plecu raustīšanu. Ārzemju televizori rāda zviedru jauniešus, kas čupojas restorānos dārzos un parkos, sēž uz Dramatiskā teātra kāpnēm un montē šos kadrus ar mirušajiem Karolinska Akadēmiskās slimnīcās akūtās uzņemšanas nodaļā. Zviedru medijos šausta epidemiologus, bet valdība atgaiņājas no jautājumiem, deleģējot visu atbildību ārstiem.

Tāpēc nolēmu parunāties par tēmu – „kā ir pareizi“ ar ierindas ārstu no Stokholmas. Ar personu, kas reāli nosaka notikumu gaitu.

Izeja? Vakcīna vai izslimošana?

Ilgi domāju vai publicēt šo interviju ar ārstu Ivaru Olafu, kurš strādā akūtajā  „koronas uzņemšanā“ Stokholmas centrā. Izmeklējot un nosūtot tālāk covid-19 pacientus slimnīcām. Apspriedāmies un nolēmām, ka publicēsim sarunu bez uzvārdiem, amatiem un darba vietām. Jo saruna nebūs par valsts politiku, par stratēģijām un ietekmes zonām, bet gan par slimību, kas jau sen nogurdinājusi mūs visus gan šaipus, gan viņpus Baltijas jūrai. Tātad par mūsu attiecībām ar pandēmiju no cita redzes leņķa.

Vai Zviedrijas pieeja pandēmijas uzbrukumam ir pareiza?

I.O.: Jā, manuprāt, mūsu stratēģija ļoti loģiska un tālredzīga. Mēs ārsti labi zinām kā epidēmijas notiek un attīstās. Robežu slēgšana neko nedod, jo epidēmija pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ loģika un prāts. Tikko somi, norvēģi, dāņi aizklapēja ciet savas robežas un šonedēļ saprot, ka tas bija nepareizi. Neko tas nedod un nepalīdzēs arī nākotnē. Tagad viņi sāk mainīt savas nostādnes. Atceļ ierobežojumus. Bērni atkal var iet uz skolu un veikali lēni veras vaļā.  Šādi var uz laiku ierobežot, apturēt mehāniski epidēmijas attīstību, taču tā atgriezīsies vēlāk un nekur nepazudīs. Latvija arī aizvērusi savu robežu un noslēpusies stūrī. Protams, ka tas tiek darīts, lai nepārslogotu savas valsts veselības aprūpes sistēmu. Pasargātu vecos un slimos no strauja uzliesmojuma. Taču pašu vīrusu slēgtās robežas neiznīcinās. Epidēmija tikai ievilksies laikā noslēgtā telpā un pēc tam uzbruks no jauna.

Kāpēc tad visas valstis šādi rīkojās – slēdza robežas?

I.O.: Domāju, ka ar šo mēs varam redzēt kā politiķi iesaistās epidēmijas gaitā. Visi cer nopelnīt uz epidēmijas rēķina, parādīt cik viņi ir gudri un cik lieli patrioti. Šis epidēmijas laiks ir pasaules politiķu sacensība – kurš prot labāk. Kurš savai nācijai iepatiksies labāk. Kurš gudrāk izteiksies un labāk izsmies to, kas domā citādāk. Katram politiķim tagad sava brīnumnūjiņa, taču stratēģiju tomēr vajag saskaņot ar ārstiem. Mēs ārsti labi zinām, ka ir tikai divi ceļi: vakcinācija vai izslimošana. Cita jeb trešā ceļa vispār nav. Kamēr nevienam nav vakcīnas atliek izslimošana. Jo vairāk cilvēku ir izslimojuši, jo lielāki priekšnoteikumi, ka epidēmija pie mums drīz arī beigusies.

Tas ir nežēlīgi pret vecajiem un slimajiem…

I.O: Tāpēc jau ir šis distancēšanās ieteikums, lūgums (prasība!) neapmeklēt gados vecākus tuviniekus, izvairīties no tiešajiem kontaktiem ar sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem. Jā, šo sabiedrības grupu jāpasargā no covid–19 uzbrukuma. Vīruss var paātrināt esošo kaiti vai slimību. To, kas cilvēkā jau ir iekšā. Taču vairums no mums pārslimo šo epidēmiju mazāk postoši un, cerams, ka iegūst imunitāti. Pie vecmammas vai vectēva tagad var doties tikai tad, ja saruna notiks pa logu. Nekā citādi to nedrīkst darīt. Vislabākais ir telefons. Tas ir jāsaprot un ar to jāsamierinās.

Tad jau nāktos ieslēgt izolētā zonā šo riska grupu un pārējie varētu turpināt dzīvi ierastajā stilā…

I.O.: Jā, šāda pieeja būtu ideāla, taču mēs nezinām kādas problēmas slēpjas cilvēkos, kas nav veci un neuzskata sevi par hroniski slimiem.

 Tad pagaidām vienīgā izeja ir masveida izslimošana?

I.O.: Visi izslimos covid-19. Ātrāk vai vēlāk. Epidēmija beigsies brīdī, kad 70% no visiem iedzīvotājiem būs izslimojuši tieši šo vīrusu. Mēs ārsti vēlamies, lai šo pārbaudījumu iztur tā sabiedrības daļa, kas ir jauna, veselīga un ar labu spēju šo procesu pārdzīvot salīdzinoši viegli. Tad epidēmija apstāsies un atlikušie 30%, kas ir gan gados vecāki un multislimi ļaudis, gan gados jaunāki cilvēki ar iedzimtām vai iemantotām kaitēm, vairs nevarēs inficēties un turpinās dzīvot tālāk.

Otrs ceļš būtu vakcinēt riska grupu, jeb piešķirt viņiem vakcīnu pirmajiem. Pagaidām mums nav vakcīnas pret covid-19. Starp citu, tieši tāpēc cilvēkiem virs 65 gadiem gripas vakcīna Zviedrijā katru gadu ir bez maksas. Domāju, ka šī koronas epidēmija liks daudziem skeptiķiem saprast ko nozīmē epidēmijas un vakcīnas.

 Vai nekāda cita ceļa nav? Vai nevar noslēpties uz gadu un pārlaist šo laiku pagrabā?

I.O.: Nē, tas neizdosies. Brīdī, kad iznāksi no pagraba ārā, kovids tevi noķers. Mirklī, kad Latvija atvērs savas robežas, nāks jaunais vilnis un vairāk vai mazāk atkal trāpīs iedzīvotājiem.

Zviedrijā pašlaik ir ļoti augsts mirstības līmenis no šī vīrusa.

I.O.: Nedomāju, ka tas ir ļoti augsts. Katra valsts savu upuru skaitu mēra savādāk. Piemēram, Zviedrijā, tiek ieskaitīti koronas vīrusa upuru sarakstā visi, kas ar šo slimību bija inficējušies un vēlāk miruši. Neatkarīgi no tā vai tieši šis vīruss bija vai nebija nāves izraisītājs. Šajā upuru sarakstā ir ļoti dažādi sirdzēji, kas cieš no ļoti atšķirīgām, nereti hroniskām slimībām. Tā kā mēs neatklājam privātus datus un neviens nestāsta medijos kāpēc šis konkrētais cilvēks ir miris, piemēram, no sirds mazspējas vai kādas citas hroniskas vainas, tad cipari izskatās lieli. Jā, šiem cilvēkiem ir diagnosticēts covid-19, bet nav izslēgts, ka viņi nomira cita iemesla dēļ. Šos „citus iemeslus“ mēs neizpaužam.

Vai zviedru slimnīcas pašlaik ir pārslogotas?

I.O: Nav pārslogotas. Godīgi sakot, bijām gaidījuši lielāku sirdzēju vilni. Kā Itālijā. Bijām jau sagatavojušies varoņdarbiem, taču nekas tāds nenotika. Reālajā dzīvē ir pavisam cita aina – cilvēki vairs nenāk uz ārstniecības iestādēm, lai nepārslogotu mediķus epidēmijas laikā. Sirdzēju izrādījās mazāk, nekā bijām plānojuši. Ārstiem un māsām veselības aprūpes vietās šodien ir daudz mazāk slodze nekā parastajos apstākļos. Rentgena māsa vai ārsts var lasīt grāmatas darba laikā, jo pacientu pēkšņi viņam vairs nav. Epidēmija ir pārņēmusi telpu.

Tu pats strādā covid-19 uzņemšanā centrā?

I.O.: Jā, es strādāju īpašā ēkā, kuru uzbūvēja kā pagaidu celtni epidēmijas apstākļiem.

Vai katru dienu ierodas daudz cilvēku, kas uzskata, ka ir sasirguši ar covid-19?

I.O.: Jā, ir salīdzinoši daudz šādu cilvēku, kas uzrāda attiecīgas indikācijas un tiek pēc tam nosūtīti uz analīzi. Taču tagad ir daudz vairāk pacientu, kas cieš no pavasara alerģijām un īsti nesaprot kas īsti viņiem par vainu.

Vai šādi strādāt nav bīstami?

I.O.: Nedomāju, ka tas ir bīstami. Apģērbs un maskas paredzēti aizsardzībai. Mums tie ir un zinām kā tos lietot. Mēs paši nomainām cits citu pēc zināma laika. Lai vienam ārstam neiznāk pārāk gara eksponēšanās covid-19 pacientu priekšā. Otrs to nomaina. Tas nozīmē, ka arī ārsti un medmāsas nedrīkst izslimot vienlaicīgi.

Kā un cik maksā tests/analīze cilvēkam, kas iespējams ir saslimis ar covid-19? Vai to maksā valsts, vai cilvēks pats?

I.O: Covid-19 analīzes apmaksā valsts. Tie paredzēti cilvēkiem, kas ir riska grupā un tiek pārbaudīti. Pagaidām mums nav pieejami labi ātrie testi, kas noskaidrotu vai attiecīgais cilvēks ir vai nav izslimojis šo slimību. Domāju, ka drīz šie drošie testi parādīsies un katrs varēs pārbaudīt pats sevi.

Vai pašlaik sākas masveida testi covid-19? Vai tas ir mēģinājums noskaidrot cik liels procents jau izslimojuši šo sērgu?

 I.O.:Nē, mēs neveiksim grupu testus Stokholmā. Mēs veiksim izvēles grupu testēšanu, lai saprastu cik lielos mērogos slimība ir izplatījusies. Galvenokārt veselības aprūpes darbinieku vidū. Lai saprastu kādas izredzes mums ir un kādas prognozes iespējamas.

Islande pašlaik testē gandrīz visus iedzīvotājus. Dānija šo ceļu uzsāks šonedēļ. Vai tas ir gudrs gājiens?

I.O.: Nē, manuprāt nav gudrs gājiens. Nav nekāda jēga sākt masu testus, ja šodien vesels cilvēks var saslimt rīt. Šādi rīkoties ir vēl par agru.

 Vai pārāk maz cilvēku pagaidām ir izslimojuši koronu?

I.O: Jā, pagaidām pārāk maz. Šīs analīzes ļoti precīzi nepasaka vai pacienta ķermenī patiešām ir antivielas un vai šis cilvēks joprojām ir vai nav slimības pārnēsātājs. Ir pārāk daudz neskaidrību ar šo analīžu rezultātiem.

Tad nav nekādas jēgas distancēties, labāk izslimot?

 I.O.: Godīgi sakot – jā. Vieglā veidā.

Zviedriju ļoti kritizē ārzemju medijos. Par nežēlīgu pieeju pandēmijas upuriem savā valstī. Kāpēc tu pievienojies šai līnijai?

I.O.: Zini, es esmu ārsts. Man ir zināms kā rodas šādas epidēmijas. Tās nāk pie mums katru gadu, jo cilvēks dzīvo pārāk ciešā kontaktā ar cūkām un vistām un tieši tāpēc sarūpē mums jaunas un jaunas epidēmijas. Ar esošajiem mājdzīvniekiem un viņu sērgām jau esam tikuši galā, bet ja rodas jauni vīrusi no mazāk pazīstamiem „pārtikas produktiem“, tad notiek tā kā tagad ar koronas vīrusu. Proti – mums nav vakcīnas un zāļu šādām dzīvnieku izcelsmes sērgām. Tas ir slikti. Ceru, ka gada laikā šī vakcīna parādīsies un būs visiem pieejama.

Tomēr šī pieeja ir nežēlīga…

I.O.: Ja tev sākas sāpes un ir skaidrs, ka iekaisusi aklā zarna. Tu vari izvēlēties sev divus padomdevējus – politiķi vai ārstu. Kuru tu izvēlēsies?

Ārstu, protams…

I.O.: Nu šī ir atbilde arī pandēmijas sakarībā. Vai nu mēs turpināsim sacensties valstu starpā ar statistiku, kas nereti ir samērā apšaubāma lieta. Vai nu mēs nopietni domāsim kā tikt galā ar šo sērgu kopīgiem spēkiem. Ārstu, nevis politiķu vadībā. Domāju, ka man tagad nebūtu jākomentē Donalda Trampa ieteikumi koronas vīrusa pacientiem. Par to jau pierakstītas pilnas avīzes. Tagad būtu jāpaskaidro tautai kā kopīgiem spēkiem izdosies no šīm epidēmijas lamatām izkļūt. Visiem izslimojot.

Tad mēs visi, neizbēgami paliksim slimi? Nekāda cita ceļa nav?

I.O.: Nav.

Tad iznāk, ka nav jēgas visiem šiem 2m distancēšanās pasākumiem un roku dezinficēšanai utt.?

I.O.: Nē, ir jēga. Šādi mēs atļaujam slimnīcām pamazām tikt galā ar epidēmiju, saprātīgi laužamies cauri slimībai, kas pieķersies katram. Lielākā vai mazākā mērā.

Vai  ārsti ir jau izslimojuši?

I.O.: Mēs ļoti ceram, ka esam izslimojuši. Pagaidām testi vēl nav veikti.

Man ļoti nepatīk šī pandēmijas loģika…

I.O.: Tur neko nevar darīt.

Pārdomas pēc sarunas

Nepacietības stress ir ieradies uz palikšanu. Radio ziņo, ka pēdējo nedēļu laikā zviedru jauniešu daļa aktīvi cenšas aplipināties ar covid-19, lai ātrāk izbeigtu karantīnu un pašizolācijas mocības. Ir pat modē doties ciemos pie kāda, kurš skaidri zina, ka ir slims ar covid-19.

Vai Garkalnes pašvaldības iedzīvotāji, kas ir inficētāko mūsu valsts covid-19 sirdzēju saraksta priekšgalā, ir vieglprātīgi vai viedi?

Atbildes uz šo jautājumu piedāvās nākotne.

Pagaidām mēs pašizolēsimies tālāk un gaidīsim vakcīnu.

Cerams, ka sagaidīsim.

Raganu medības pandēmijas ēnā un Dievi, kas nemelo

Posted on by
2

Diktatori izmanto pandēmiju, lai stiprinātu savu varu. Tā rīkojas Putins, Orbans un Erdogans. To pašu cenšas pagūt līdz rudenim arī Donalds Tramps.

Kamēr mēs apspriežam Vinķeles un Kariņa stratēģiju (epidēmijas apkarošanas jomā), tikmēr Turcijā par šādu uzdrīkstēšanos var „iebāzt“ cietumā uzreiz. Jo Erdoganu un viņa politiku kritizēt tur nedrīkst. Orbans pa šo laiku pamanījies ierobežot izteikšanās brīvību savā valstī un Filipīnās Rodrigo Duterte pat gatavs piespriest nāves sodu saviem tautiešiem, kas neklausīs viņa pavēlēm.

Turcija seko Krievijai

Erdogans, līdzīgi Putinam, ir savācis savās rokās visu esošo varu valstī. Otrdien Turcijas tiesa nolēma atbrīvot no ieslodzījuma 90 000 cietumnieku, lai apturētu vīrusa izplatīšanos ieslodzīto vidū. Tika atbrīvoti zagļi un slepkavas, bet cietumā paturēti politiskie ieslodzītie, žurnālistus ieskaitot. Tas nozīmē, ka raganu medības pandēmijas ēnā turpinās. Pazīstamā turku rakstnieka Ahmeda Altana advokāts tikko pieprasīja Altana amnestiju viņa veselības problēmu dēļ, taču citādi domājošos Erdogana valdība ārā no cietuma nelaidīs. Viņš saņēma atteikumu.

Pandēmijas apstākļos Erdogana režīms ķēries klāt jauniem pasākumiem žurnālistu apkarošanai, uzsākot „izmeklēšanu“ pret 568 personām, kas tiek apsūdzētas „manipulatīvu jaunumu“ jeb „viltus ziņu“ tiražēšanā sociālajos medijos. Zīmīgi, ka šajā gadījumā nav runa par epidēmijas stratēģijas kritiķiem vai koronas krīzes skaidrotājiem. Te ir runa par žurnālistiem, kas raksta un publicē Erdogana režīmam nepatīkamus rakstus par Turcijas karu Lībija un Sīrijā. Tie, kas nepatīk diktatoram, agri vai vēlu nonāk cietumā.

Marta sākuma tika arestēts  neatkarīgās ziņu aģentūras Oda TV vadītājs Baris Terkoglu un ziņu reportieris Hilia KIlincs. Par ko viņus aizturēja? Par to, ka aģentūra publicēja materiālu, kurā tika paziņots, ka Lībijā nogalināts kāds turku drošības policijas darbinieks, kas bija patiesība. Šis cilvēks patiešām bija nogalināts februārī Lībijā, taču šāda informācija (pēc  Erdogana režīma pārliecības) skaitās valsts noslēpums un to izpaust mediji nedrīkst. Par šī ļoti slepenā (bet patiesā!) fakta publiskojumu žurnālistam un redakcijas vadītājam tagad draud ieslodzījums turku cietumā 9 gadus. Oda TV atbildīgais izdevējs arī riskē saņemt garu cietumsodu.

Interesanti, ka pat Parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Sezgins Tanrikulu nedrīkst publiski paust savas domas. Nesen viņš izteicās pret Turcijas iejaukšanos kurdu reģiona veidošanā Sīrijā apmēram šādi – „ Vēlos pasvītrot, ka šis karš nav taisnīgs un tas tiecas atrisināt jautājumus, kas būtu risināmi miermīlīgā veidā, diplomātijas ceļā“. Taču šāds izteikums bija nepiedodams pārkāpums un tika interpretēts kā „separātisma“ veicināšana.

Tieši tāpat kā Krievijā, arī turkiem tagad jātur mēle aiz zobiem. Ungārijā un Polijā notikumi veidojas līdzīgi. Korona piedalās šajā procesā neredzami, bet ļoti noteikti.

Mazliet par Ahmetu Altanu

Turku rakstnieks Ahmets Altans tika aizturēts pirms gada. Viņš tika apsūdzēts valsts apvērsuma organizēšanā. Pats rakstnieks šo apsūdzību noliedz. Uzrunā tiesai viņš teica sekojošo: „ Ticība, kas panāk, ka cilvēki pulcējas ap reliģiju, sakņojas viņu pārliecībā, ka Dievs ir godīgs. Dievs nemelo. Meli iznīcinātu Dieva dievišķumu. Tieši tāpat agrāk cilvēki ticēja, ka bumbierkoks ir svēts un godīgs un tāpēc katru gadu noteiktā laikā dāvinās cilvēkiem bumbierus.

Tieši tāpat cilvēki pulcējas ap autoritātēm. Dievina, apbrīno tos un paļaujas uz viņiem. Cilvēki, kas nepaļaujas cits uz citu, kas sadalās grupiņās – klanos, grupējumos, tie meklē cilvēkus ap kuriem vienoties un saliedēties. Tieši tāpat kā ticīgam cilvēkam vajag godīgu personību ap kuru vienoties kopīgā ticībā, arī valstīm vajag līderus uz kuriem visi var paļauties. Tieši šādiem ir jābūt tiesnešiem. Tieši tiesnesis veido nāciju un godīgu valsti.“

Diemžēl pašam rakstniekam šādu godīgu tiesnesi satikt Stambulā neizdevās. Viņu apsūdzēja par noziegumiem, kurus rakstnieks nebija izdarījis. Tāpēc viņš turpina atrasties cietumā joprojām. Iesaku izlasīt kādu no viņa darbiem. Altana kontā ir 10 romāni, esejas un literārā publicistika turku, angļu, vācu un franču valodā.

Godīgi sakot, mani dziļi satriec notiekošais Turcijā. Esmu viesojusies šīs valsts avīžu redakcijās, radio un televīzijas stacijās, kopā ar kolēģiem žurnālistiem. Izjutusi Stambulas īpašo auru un sapratusi dziļi inteliģento tautu. Taču tas, kas notiek Turcijā patlaban, nav akceptējams. Nekādi nav akceptējams.

Tīfa Mērija jeb cilvēki, kas pārnēsā slimību neapzinoties

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šorīt noskrēju pa liedagu, gar jūru. Lieldienu saule bikli lūkojās caur mākoņu aizkariem un pūpoli naski šūpojas vējā. It kā darītu atbildīgu darbu. Liedagā cilvēku nav. Ir pandēmijas karantīnas laiks. Taču pie kaimiņu mājām gan sabraukušas automašīnas. Aiz baznīcas to ir pa četrām vai piecām pie katras viensētas. Bērni pie vecākiem? Draugi pie radiem? Nav izslēgts, ka pēc 14 dienām avīzēs parādīsies informācija, ka arī šis Dieva sargātais nostūris ir ieguvis savus pirmos covid-19 pacientus. Ciemiņi būs atveduši no pilsētas sērgu Lieldienās. Paši to neapzinoties. Kāpēc viņi pārkāpj noteikumus? Vai tāpēc, ka nesaprot?

Tīfa Mērija

Pagājušā gadsimta sākumā, tīfa uzliesmojuma laikā Ņujorkā, tika konstatēts, ka smagās slimībās pārnēsātājs pats var izskatīties ļoti veselīgs cilvēks. Tāds, kas citiem neko ļaunu it kā nespēj nodarīt. Par šādu simbolu toreiz kļuva īriete Mērija Malona, kuru mediji toreiz nekautrējās nodēvēt par „Amerikas bīstamāko sievieti“. Lai viņa nevarētu izplatīt tālāk slimību, jauno sievietei ieslēdza piespiedu izolācijā uz daudziem gadiem. Kā tas tā varēja notikt? Vai ir pieļaujams, ka mēs likvidējam kādas personas brīvību tikai tāpēc, ka  šī persona (ar savu pārvietošanos) apdraud citus.

Viss sākās ar firziķu saldējumu 1906. gadā. Kādā turīgā amerikāņu ģimenē pēkšņi tika konstatēts vēdertīfa uzliesmojums. Tas notika vasarnīcu rajonā, netālu no Ņujorkas. Smagi saslima 6 no 10 ģimenes locekļiem. Parasti šo sērgu izplata netīrs ūdens, cilvēki, kas nemazgā rokas. Ģimenes galva uzticēja noskaidrot infekcijas izraisītāju „higiēnas inženierim“ Džordžam Soperam, kurš apņēmās atrast vainīgo. Sākumā aizdomās tika turēti dažādi ļaudis, līdz beidzot uzmanība apstājās pie pavāres Mērijas. Meiča bija sākusi darbu šajā ģimenē salīdzinoši nesen. Vai bija iespējams, ka gatavojot ēdienu, Mērija būtu apzināti inficējusi visu saimnieku ģimeni? Džordžs konstatēja, ka termiski apstrādāts ēdiens nav bīstams. Tātad atliek tikai deserts – svaigu firziķu saldējums. To arī bija gatavojusi Mērija. Pēc tam viņš šo pieņēmumu zinātniski pamatoja pētnieciskā žurnālā, taču Mērija no darba tika atlaista.

No parastas virējas viņa pārvērtās „ļaunākajā sievietē” un kļuva par nīstāko personu  Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc?

Džordžs bija izpētījis, ka Mērija iepriekš ir strādājusi par pavāri septiņās ģimenēs. Visās viņa bija izraisījusi līdzīgu epidēmiju. 1907. gadā zinātniekam izdevās sadzīt  Mērijas pēdas Ņujorkā, kur viņa atkal gatavoja ēdienu citiem. Zinātnieks pieprasīja veikt meičai analīzi, lai noskaidrotu vai viņa nav smagas slimības pārnēsātāja. Mērija bija sašutusi, apvainojusies un izmeklējumiem pretojās. Viņa uzskatīja sevi par 100% veselu cilvēku un nepiekrita analīzēm. Džordžs aicināja palīgā policiju. Brauciens uz slimnīcu izvērtās dramatiskā akcijā ar kliegšanu, bļaušanu, lamāšanos un spārdīšanos. Testu rezultāts apliecināja aizdomas. Izrādījās, ka Mērija pārnēsā slimību, pati no tās neciešot. Viņa bija paguvusi Ņujorkā inficēt 22 personas. Viens, viņas inficētais cilvēks, jau bija miris. Lai gan meiča nevienu nebija apzināti aplipinājusi ar tīfu, viņu aizturēja un arestēja.

Vai drīkst veselam cilvēkam aizliegt būt sociāli aktīvam?

Šis jautājums aktualizējies patlaban. Pa ielu pretī nāk divas māmiņas ar ratiņiem, četri puiši lēkā ar kalnu velosipēdiem un divas omes stumj savus ratiņus uz vietējā veikala pusi. Vai visas šīs izdarības nav akceptējamas? Šis jautājums ir aktualizējies pēdējo nedēļu laikā. Visās valstīs. Jūtamies veseli un aiziet!

Zviedriem covid-19 mirušo līkne turpina pieaugt dramatiski, jo tauta sēž restorānos, pie polārā loka slēpo, kopj savu skaistumu salonos un frizētavās, ēd kūkas kafejnīcās. Tagad jau epidēmija ir ievazāta veco ļaužu pansionātos un vājie mirst straujāk un biežāk nekā citur. Vai viņiem slimība beigsies tāpēc ātrāk, ja visi slimo intensīvāk un mirst straujāk? Ekonomikas glābšanas vārdā? Nedomāju, ka tā notiks. Vai ir iespējams savaldīt amerikāņu jauniešus Svētā Patrika dienas svinību laikā? Floridas svētkos epidēmijas ēnā?  Vai drīkst aizliegt veselam cilvēkam būt aktīvam, kustīgam un priecīgam tikai tāpēc, ka citi slimo?

Šī jautājuma sakarībā nāk prātā „Tīfa Mērijas“ liktenis. Jau savā 1996. gadā publicētajā darbā (Typhoid Mary: Captive to the Public’s Health) Džudīte Laveta rakstīja par to, ka ir gandrīz neiespējami aicināt parastu, veselu cilvēku ierobežot savas brīvības citu cilvēku dēļ.

Arī tad, ja konkrēti cilvēki pārnēsā slimības un paši no tām necieš. Ir pieņemts uzskatīt, ka izdzīvo spēcīgākais un vājākajam jāpazūd. Domāju, ka tieši šī pati situācija ir novērojama šodien manā Latvijas ciemā, kurā viesi ierodas pie saimniekiem ar slimību, paši to neapzinoties. Pie kam – mums latviešu valodā nav pietiekami spēcīgu vārdu, kas šo brīvprātīgo apkārtnes inficēšanu apturētu. Loģiskā domāšana te nedarbojas.

Mērija neticēja un nepieņēma savu diagnozi

Noraugoties uz to, ka visi testi pierādīja, ka Marija pārnēsā bīstamu slimību, viņa pati visu noliedza. Uzskatīja, ka ārsti viņu apmelo. Trīs gadus Mēriju noturēja piespiedu izolācijā uz salas. Viņa gatavojas sev ēdienu, jutās vesela un dusmojās uz ārstiem, kas ieradās viņu pārbaudīt. Mērijas dienasgrāmatas liecināja, ka meiča psiholoģiski cieš no piespiedu izolācijas. Mediji neskopojās ar nežēlīgām karikatūrām, kurā izolētā Mērija tika attēlota kā ļaunuma iemiesojums, kas vāra sev zupu un cep pusdienas no svešu cilvēku galvaskausiem. Trīs gadus vēlāk viņu atbrīvoja. Viņa nedrīkstēja strādāt par pavāri. Sākumā Mērija  par to dusmojās, bet vēlāk piekrita aizliegumam. Taču vēl pēc pāris gadiem – nomainīja vārdu, uzvārdu un turpināja gatavot ēdienu citiem. Tāpēc piecus gadus vēlāk viņu atkal atrod tas pats Džordžs Sopers. Viņam tobrīd jāizmeklē smags tīfa uzliesmojums kādā slimnīcā. Noskaidrojas, ka šajā iestādē strādā par pavāri Mērija. Tā pati Mērija. Šoreiz viņa bija izraisījusi smagu saslimšanu nu jau simtiem cilvēku un tāpēc tika vēlreiz aizturēta, arestēta un nosūtīta uz 20 gadiem izolācijā. Karantīnā. Šodien nosaukums „tīfa Mērija“ apzīmē cilvēkus, kuri ignorē karantīnas un apzināti pakļauj veselības riskam citus cilvēkus. Nesaprotot cik daudz ļauna viņi citiem nodara.

Vai Mērija bija muļķe?

Šķiet, ka nebija muļķe. Ieradās ASV viena pati no Īrijas, 19.gs. beigās. Bija apņēmīga, strādīga, laipna un sirsnīga. Labi veikusi savu darbu, bijusi atklāta un draudzīga. Daudz lasījusi grāmatas, Čarlzu Dikensu ieskaitot. Bijusi izpalīdzīga, apkopusi tīfa slimniekus, kurus pati aplipinājusi ar šo sērgu. Slaida, kupliem matiem un zilām acīm. Par viņu ir uzrakstītas daudzas grāmatas un vairums autoru uzskata, ka Mērija tika diskriminēta. Paradoksāli, ka līdz sava mūža beigām Mērija atteicās akceptēt faktu, ka ir pati izplatījusi citiem cilvēkiem bīstamu slimību. Viņa nespēja saprast kā tas iespējams: pats neesi slims, bet citiem slimību piegādā. Tā nevar būt. Viņas prātam tas nebija aptverams.Jākonstatē, ka Mērija nav vienīgā.  Mums līdzās ir daudz šādu „tīfa Mēriju“. Tepat Latvijā.

Diemžēl.

 

Žurnālista profesijas iznīcinātājs Facebook jeb lielais melnais suns parkā. Lieldienu sarunas (divās daļās) par medijiem un žurnālistiku (2)

Posted on by
Atbildēt

Galvenās mediju attīstības problēmas Latvijā

Par šo tēmu, protams, vislabāk rakstīt zinātnisku rakstu ar argumentiem un atsaucēm. Taču var mēģināt paskaidrot ļoti vienkārši, šī bloga ietvaros.

Ceru, ka pirmā daļa pierādīja, ka mediju un komunikācijas zinātne nav radusies 90. gados tukšā vietā un tā sakņojas masmediju pētniecībā, kas tika veikta jau iepriekš. Interesanti, ka komunikācija kā zinātne Rietumeiropā attīstās tieši 90.gados. Proti, laikā, kad Latvija atjauno savu neatkarību un tas nozīmē, ka mūsu zinātnieki šajā jomā beidzot varēja iekļauties viegli, un bez problēmām. Vairs nevajadzēja 2 teikumos citēt Brežņevu visu disertāciju ievadtekstā.

Taču kā ar medijiem? Periods pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas medijos bijis iezīmīgs ar divām nelāgām tendencēm: a) medijus uzņēmās vadīt enerģiski cilvēki bez izglītības žurnālistikā vai komunikācijas zinātnēs, b) pastāvēja nepamatota iedoma, ka Padomju Savienības laikā strādājošie žurnālisti nedrīkst turpināt darbu profesijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Jo ir ideoloģiski zombēti un bīstami jaunajai valstij.

Salīdzināšu atkal ar ārstiem. Savādi, ja mēs 90. gadu sākumā būtu izmetuši no darba visus, kas piedzimuši agrāk un bijuši spiesti studēt un strādāt slimnīcās PSRS apstākļos. Tad mūsu slimnīcas būtu tukšas. Ar vārdotājiem un zīlētājiem mēs ārstu kabinetus baidījāmies aizpildīt.

Taču ar žurnālistiem centās izrēķināties tieši šādi un liela daļa vainas te jāuzņemas trimdas jeb emigrācijas „aktīvistiem“, kas neko kārtīgi nezināja par žurnālistu izglītību un filologu diplomiem „padomijas laikos“, taču izteikties vēlējās un slaktēt gribēja. Viņi bija dumji, taču ietekmīgi. Labu gribot var nobruģēt ceļu uz elli, kas arī tika izdarīts. Liela daļa no šiem „krusttēviem“ šodien jau miruši, taču diezgan daudz savārīja un ietekmēja greizi, ka ciešam vēl tagad. No šejienes cēlies mūsu žurnālistu pēctecības deficīts profesijā. Proti – strādā tikai „bērni“, bet vecākās paaudzes profesionāļu ēterā vai kadrā vairs nav.  Tas ir ļoti slikti. Taču šis defekts raksturīgs vairākām postkomunisma valstīm šodien.

Nākamais defekts ir mediju vadītāju izglītības trūkums mediju un komunikācijas jomā un zemais respekts pret zinātni. Savā grāmatā „Mediju misija“ plašāk apskatīju šo tēmu un tās izraisītos traucējumus, taču īsumā varētu formulēt šādi –  medijus uzņēmās vadīt enerģiski, bet profesiju nezinoši ļaudis. Viņi domāja, ka vislabākie mediji ir ASV un aktīvi sāka kopēt šīs valsts ētera mediju praksi. Rezultātā mums šodien ir ļoti amerikanizēta mediju vide ar bezsatura pļāpu radio un čalojošu, zibošu izklaides televīziju. Tas nozīmē, ka esam devalvējuši elektroniskos medijus līdz amerikāņu standartam un kļuvuši par viegli manipulējamas publikas valsti. Eiropā tā nedara. Tur ir svarīga nacionālā valoda un domājošs skatītājs. ASV iemāca publiku izklaidēties līdz nāvei, jo tad šo auditoriju ir viegli „apčakarēt“. Eiropieši ļoti strikti nostājas pret šo tendenci, taču Latvijā tā ir nekritiski pieņemta tā saucamā „pārprastā komerciālisma“ vārdā. Mūsu mediji turpina kļūt saturā aizvien seklāki, jo to vadītāji nesaprot atšķirības starp Eiropas un jeņķu formātiem. Viņi uztver avīzi vai televīzijas staciju tieši tāpat kā maizes ceptuvi, kurā var samazināt izmaksas iepērkot lētāk un pārdodot lētāku preci ar lielāku peļņu. Rezultātā no darba jau sen atlaisti žurnālisti, kas ražo saturu ar substanci un centrālo vietu ieņem izklaidētāji – mapeti. Šajā situācijā nevajag, lai pie mikrofona strādātu žurnālists, kas saturīgi un profesionāli aizpilda ēteru. Nē, tā vietā noder aktieri, masieri, ārsti un atslēdznieki, kas prot gvelzt un vālēt paģirainus jokus visās diennakts stundās. Kad vien vajadzīgs. Pieradināšana pie šāda – saturā sekla ētera ir jau notikusi 30 gadu laikā. Tagad atliek tikai turpināt, jo latviešu klausītājs un skatītājs pie amerikāņu tukšpļāpības latviešu valodā ir jau pieradināts.

Proti – šādas politikas rezultātā no slejām, ētera un ekrāna izplūst jēdzīgs saturs un situāciju analīze. Šo procesu varētu salīdzināt ar preču piedāvājumu pārtikas veikalā. Ja Rimi piena produktu, maizes un citu organismam vajadzīgo pārtikas preču vietā piedāvātu tikai konfektes? Tas veikalam būtu ļoti izdevīgi. Varētu attiekties no liekām izmaksām, kas nepieciešamas ledusskapjiem, sadējamajiem skapjiem utt. varētu atlaist no darba visas pārdevējas, jo končas katrs sev tūtā var sabērt pats. Mēs varētu nopirkt tikai konfektes un cepumus. Tirgotājam tas būtu ļoti izdevīgi. Mums pircējiem – ļoti neveselīgi un zemniekiem (ražotājiem)  – traģiski.

Šodien mēs brīnāmies, ka amerikāņi ievēlējuši par prezidentu šim amatam nepiemēroto Donaldu Trampu. Taču šo iespēju nodrošina vāvuļojošo mediju izklaidētais un nedomājošais vēlētājs, kas Kremļa socmediju iespaidā  izdarīs visu kā politiskajam pasūtījumam nepieciešams. Eiropā šāds spiediens tik viegli neizdosies, jo vēlētājs ir pieradis pie cita veida masu medijiem un publiskās informācijas standarta. Kurš sabojā mūsu mediju telpu un novelk lejā satura standartu? Kremlis? Nē, mēs paši. Akceptējot pie pašmāju mediju vadības stūres cilvēkus, kas žurnālistiku vai medijus nav studējuši augstskolā un par mediju biznesu spriež pēc analoģiju principa.

Melnais suns

Beidzot esam nonākuši pie melnā suņa parkā. Kas viņš ir? Tas ir Facebook. Cukerberga ražojums, kas sākumā lielījās par cenzūras neesamību, pielaida pilnus „savus staļļus“ ar melotājiem, blēžiem un manipulētājiem, pārdeva savus faktu arhīvus vēlēšanu „čakarētājiem“ un tagad kaisa pelnus uz galvas, pieņemot darbā vietējas nozīmes „cenzorus“. Par melno suni to nosauca kāds mans kolēģis vācu žurnālists. „Es redzu, ka man pa tumšu parku naktī pretī nāk liels, melns suns. Nesaprotu, vai tas ir draugs vai bīstams ienaidnieks. Vai izdosies ar to spēlēties vai  viņš mani sakodīs“. Tā viņš man pirms kāda laika raksturoja savus iespaidus par Facebook attiecībām ar medijiem. Kā ir tagad? Vai ir noskaidrojies,  kas īsti ir Facebook? Mediju draugs, sabiedrotais vai ienaidnieks?

Jā, ir. Tas ir mediju ienaidnieks. Sociālais medijs, kurā ir visi klienti, taču viņi lasa sēnalas.

Vai nebūtu iespējams savienot parastos medijus ar Facebook? Jā ir mēģināts, taču eksperiments beidzies nelabvēlīgi. Publika ir pieradināta saņemt informāciju bez maksas un nevēlas par žurnālistu darbu rakstu autoriem maksāt. Tagad notiek mēģinājumi sākt ražot FB ziņas, jo lielākā daļa reklāmdevēju naudas ir jau pārgājusi Cukerberga naudas maciņā. Tad kāpēc gan nesagrābt visu? Tradicionālie mediji, kas pieradinājuši publiku pie nopietna satura, lēni mirst. Reklāmas nauda vairs neieplūst, nav par ko maksāt redakcijas personālam algas.  Taču tajās Eiropas valstīs (piem. Ziemeļvalstīs), kurās publika prot saskatīt tukšu muldēšanu no ziņošanas ēterā, panākt šo totālo Facebook uzvaru pār medijiem būs grūti. Tur cilvēki turpina maksāt „vecajām, labajām avīzēm“ abonementa maksu. Viņi vēlas būt informēti savā dzimtajā valodā. Vai atšķiras ļaužu izpratne par to kas ir kvalitatīva un nekvalitatīva informācija? Jā, atšķiras. Tas cieši saistīts ar medijpratības problēmām sabiedrībā. Vai Cukerberga melnais suns ātri prāņems mūsu mediālo telpu? Latvijā tas būs ļoti viegli, jo amerikanizētā auditorija vairs nesaprot kur ir satura substance un kur nav. Pie tā vainīgi ir visi līdzšinējie izdevēji, kas ieviesa amerikāņu standartu un iemācīja ēst konfektes veselīgas pārtikas vietā.

Pārprastas mediju biznesa izpratnes rezultātā, Latvijā nav izveidojušies liberāli, kvalitatīvie mediji. Mums ir tikai partiju avīzes: NRA (ZZS), Diena (konservatīvie), LA (nacionāli konservatīvie), bet nopietna, neatkarīga, liberāla laikraksta vispār nav. Portāli turpina slīdēt lejā, pieskaņojoties viszemākajai lasītāju gaumei un vajadzībām (ar to saprotot vienīgo tirāžas kāpuma argumentu= pateicoties tabloidizācijai). Sabiedriskie mediji gāžas lejup pa vertikāli. Latvijas radio vadītājas reliģiozitāte rada priekšnoteikumus pirmā kanāla straujai apvienošanai ar Kristīgo radio, bet Latvijas TV var slēgt ciet, jo programmas vadība (tieksmē pēc jauniešu auditorijas, kas TV neskatās) ir zaudējusi tos pašus, kas kādreiz bija LTV fani. Nav nekādas reakcijas no sabmediju puses pret notiekošo karantīnu. Normāli pārmaiņām programmas sietā vajadzēja būt, jo tas ir svarīgs sabmnediju pienākums.  Citur tas notiek, bet Latvijā nenotiek. Šķiet, ka vadība pat nesaprot kas tas ir par pienākumu, kuru viņiem vajadzētu veikt.

Diskusiju par šīm tēmām sabiedrībā nav. Mediju tiesībsarga institūciju jau pārņēmuši tie paši izdevēji, kas pa šiem 30 neatkarības gadiem ir nolaiduši mūsu mediju jomu līdz „kliņķim“.  Sabiedrību neizglīto mediju jomā un tāpēc politiskā vara sāk izdot avīzes, kas no zīmē tālāku mediju telpas eroziju. Valsts pabalstu medijiem piešķir neprofesionāli (finansējot konkrētas personas , nevis medijus, kas sevi apliecinājuši) un sabiedrisko mediju vadību uztic šim amatam nepiemērotām personām.

Principā melnajam sunim nebūs neviens Latvijā jāsaplosa. Nekā jau nav un visu var aprīt uzreiz. Kā vienu kumosu.

Sabiedrība nomainīs zemas satura nacionālos medijus pret Facebook medijiem. Avīžu un portālu vietā nostāsies blogi un radio un TV vietā Facebook ekrāns. Ar šo brīdi žurnālista profesija vairs Latvijā nebūs vajadzīga.

Kurš pie tā ir vainīgs?

Vainīgie ir: neprofesionāla mediju vadība 30 gadus (pēc kārtas) un valstī neeksistējoša mediju politika visaugstākajā līmenī.

Kā paliek ar žurnālistu izglītošanu? Tā nepieciešama valstīs, kurās rūp sabiedrības domāšanas kvalitāte. Mūsu labākie var jau tagad sākt gatavoties darbam ārzemēs. Valstīs, kurās žurnālistikā ir vajadzīga kvalitāte. Sabiedrībās, kas uztver savu tautu kā ģimeni, kurai pienākas spēja saprast un analizēt to, kas ap mums notiek. Prasme ietekmēt procesus ar savu līdzdalību un loģika saprast notiekošo. Šādu pieeju var nodrošināt tikai un vienīgi kvalitatīva mediju vide, kurā strādā žurnālisti ar augstāko izglītību komunikāciju zinātnēs. Nav svarīgi, kad viņi studējuši. Galvenais, ka ir sapratuši mediju misiju sabiedrībā – iztulkot notiekošo godīgi, sabiedrībai saprotamā formā.

Vai mums šis etaps jau nokavēts? Vai turpināsim ēst konfektes un noskatīties uz kailiem idiotiem vannā?