Biezpiens un siers, kas deg kā lāpas Krievijā

Deg biezpiensJa siers lēkā uz pannas kā popkorns un visbeidzot “ņem uz aizdegas pats no sevis”, vai 5% biezpiens arī gatavs degt ar liesmu, tad kaut kas nav kārtībā ar tā sastāvu. Krievu  (Fontanka.ru) jau publicējusi video ar biezpiena dedzināšanas ainām un liecina, ka pie metro stacijas “Starptautiskā” nopirktais biezpiens ir drīzāk derīgs kā iekurs ugunskuram, nevis kā ēdiens cilvēkam.

Pēc šīs publikācijas parādīšanās internetā, krievu atbildīgās institūcijas esot slēgušas šo “biezpiena fabriku”, kas ražo piena produktus bez piena. Taču sankciju rezultātā Krievijā joprojām veikali ir pārpildīti ar piena izstrādājumiem, kuru sastāvā piena nav.

Pēc sankciju ieviešanas, Krievijā katastrofāli trūkst piena izstrādājumu: piena, siera, kefīra, jogurta, biezpiena, sviesta un krējuma. Tas, kas mums paliek pāri – viņiem ļoti pietrūkst.

Pārtikas veikals Krievijā

“Vainīgie nav uzņēmīgie ražotāji, kas ir gatavi piegādāt Krievijas  tirgum visu ko tas pieprasa. Nē, vainīgs ir apstāklis, ka Krievijā nepietiek piena”, – konstatē somu Hufvudstadsbladet Fontankas redaktore Venera Galejeva.

Putina pavēlēs rezultāta Krievija vairs nedrīkst importēt piena izstrādājumus no Baltijas, Somijas un citām Rietumvalstīm. Sankcijas tika ieviestas 2014. gadā kā atbildes reakcija rietumu sankcijām pret Krieviju Ukrainas okupācijas sakarā. Jūlija sākumā Putins deklarēja, ka aizliegums ieviest rietumu preces Krievijā būs spēkā vēl līdz nākamā gada beigām.

Protams, ka vietējie ražotāji cenšas nopelnīt, strauji saražojot krieviem sierus un biezpienu no izejvielām, kuru viņiem nav.

Piena vietā tiek ņemta palmu eļļa. Kopš piena importa aizlieguma Krievijā, palmu eļļas imports Krievijas virzienā ir palielinājies par 25 -30%. Eļļa un ar “ūdeni kristīts piens” kļūst par grandiozu biznesa ideju un tiek pārdots Krievijas veikalā kā “biezpiens” vai “siers”.

Analīze liecina, ka fantāzija šajā virzienā darbojas neierobežoti un piena vietā sieros “bāž iekšā” cepamo pulveri, kaļķi, ziepes u.c. brīnumus (skat. Roskontrol). 60% no 46 Krievijas pārtikas uzraudzības dienesta pārbaudītajiem piena izstrādājumiem Krievijas tirgū šogad ir saturējuši neatļautus piena aizstājējus. Gaļas izstrādājumu sastāvs ir vēl traģiskāks.

Krievija nekad nav spējusi pabarot savus pilsoņus.  Tagad šī traģiskā aina atkārtojas.

Paši idejas autori -Krievijas vadītāji nenogurst uzsvērt, ka importa aizliegums paver lieliskas iespējas pašmāju piena izstrādājumu biznesa attīstīšanai. Taču aizmirst norādīt, ka piena rūpniecība nav iedibināma vienā rāvienā un Krievijai nav tradīciju šīs nozares attīstībā. Rezultātā cieš cilvēki, kuriem jāsamierinās ar piena surogātiem.

Interesanti, ka ēdot palmu eļļas sieru un degošo biezpienu, vairums krievu (40%) tomēr ir gatavi turpināt atbalstīt Putina politiku.

 

Saruna, kas turpinās neierobežoti ilgi laikā un telpā

Saule aiz horizonta Seulā pazūd ap 19.00 un tad gājēji sāk mutuļot šķērsielu strautos kā zivis, kas meklē ēsmu neskaitāmās kafejnīcās, krodziņos un tējnīcās. Japāņu piedāvājums cenšas izkonkurēt korejiešu virtuvi. Fonā blāvi rēgojas McDonalds un visa cita vieda “burgeri”, kuriem nav ierādītas vietas partera pirmajās rindās. Kas ir raksturīgi? Nevajag aizrauties ar ledus tēju vai kafiju un atvēsinātajām tirgotavām. Ātri sāk sūrstēt kakls un draud saaukstēšanās tropu apstākļos. Šo veco patiesību aizmirsu arī es. Tāpēc jau pirmajā vakarā meklēju un atradu vietējā tējnīcā kumelīšu tēju ar medu. Siltu. Noderēja un izglāba.

Nākamais pārsteigums bija pārspīlētā apsēstība ar tehniku. Pat viesnīcas numurā nevarēju tumsā atrast gaismas slēdzi istabai. Tas izrādījās pievienots telpas komunikāciju centrālajai pultij (novietotai uz nakts skapīša pie gultas). Galda lampai poga nr. 1, griestu apgaismojumam poga nr. 2 utt., ieskaitot atvēsināšanas sistēmu un logu virināšanu. Nemaz nerunājot par tualetes un dušas regulēšanu ar pogām, kas man pamatīgi uzkrita uz nerviem, jo instrukcijas bija tikai mandarīnu, japāņu vai korejiešu “burtiem” pierakstītas.

Vakars austrumu zemēs parasti uzkrīt uz galvas kā sniegs. Negaidīti strauji un silti. Pretēji musulmaņu valstīm, šajā pilsētā sievietes mierīgi var staigāt pa skvēriem, laukumiem un parkiem, iegriezties tējnīcās vai krodziņos, iepirkties vai atpūsties publiskajā telpā. Garāmgājēji nav uzbāzīgi un ticības nerakstītie likumi reglamentē arī sadzīvi. Man vienmēr ir paticis apmeklēt budistu valstis. Tāpēc, ka ļaudis ir laipni un pretimnākoši svešiniekiem, piedāvājas palīdzēt, ir viegli uzrunājami un prot komunicēt.

Apmēram puse dienvidkorejiešu (46%) oficiāli neuzskata sevi par ticīgiem cilvēkiem. Taču otra puse pieskaita sevi vai nu budistiem (22%), protestantiem (18%) vai katoļiem (11%). Mani, protams, visvairāk interesēja Korejas budisms, kuram ir sena kultūrvēsture un būtiska ietekme šajā reģionā un sabiedrībā, lai gan konfuciānisma un vietējo šamaņu pretošanās ir konstatēts fakts un ar šiem strāvojumiem jārēķinās joprojām.  Kristiešu ienākšana Korejā novērojama jau 19. gadsimta beigās un dokumenti liecina, ka pat vietējais monarhs savulaik ir atbalstījis kristiešu parādīšanos un palikšanu. Musulmaņu skaits valstī ir skaitliski ļoti neliels.

Lai iepazītos ar korejiešu budismu, tikos ar vadošajiem šī virziena pētniekiem: profesoriem Park, Kyunng – Joon; Lee, Doo-Heum; Pak, Byung –kee un Lee, Do –Heum. Charles Muller no Tokijas universitātes uzskata, ka šī joma ir nepiedodami maz pētīta un joprojām atrodas ķīniešu un japāņu budisma analīzes ēnā. Domāju, ka bloga lasītājiem neinteresēs iedziļināšanās korejiešu budisma specifikā, lai gan šī tēma ir filozofiska un pieprasa atsevišķu “pieturu” valodas “noķeršanā.  “Valoda, teksti, attēli un skaņa palo ap mums nekontrolēti un dīki, jo mediji ir tie, kas konstruē realitāti, kurā dzīvojam”, – uzskata Hanjangas universitātes profesors Lee, Do-Heum un viņa teorija par realitāti (R) un teksta radīto realitāti (R2) ir lielisks izejas punkts arī manām komunikācijas teorijām, kuras cenšos apkopot manuskriptā “Komunikativistika” pie  kura pašlaik intensīvi strādāju. Mēs eksistējam tāpēc, ka eksistē citi. Visas pasaules lietas un parādības attiecas uz mani un jums, tikai tad, ja tās eksistē. Ja eksistēju es, tad eksistējat arī jūs, cienījamo lasītāj! Paldies, Jums par to!

Pa ceļam uz korejiešu budistu templi un klosteri, iegriezāmies gigantiskā baznīcā. Tās apmēri atgādināja Metropolitena operas namu un ļaužu klātbūtne – organizētu masu pasākumu. Mums tika stāstīts cik plūsmās draudzes locekļi apmeklē Dievnamu un atlika nobrīnīties par misionāru panākumiem šajā valstī un sabiedrībā. Amerikāniskās reklāmas filmiņas par draudzi un tās ikdienu, kuras bijām spiesti noskatīties, šķebināja. “Pasākums” savā gigantiskā atgādināja konveijeru vai masu konservēšanas fabriku, kurā visu visi dara vienādi un neapmierināto nav. Cerams, ka tā ir patiesība. Cerams. Iespējams, ka šajā Mega –Dievnamā drīz sāks strādāt arī kāds mūsu pašu Metodistu vai Adventistu, Baptistu vai kādā cita profila mācītājs. Gunti, vai nevēlies pamēģināt?

 

Pēc tam braucām apmēram 2 stundas uz mūku klosteri. Ceļš uz templi veda kalnup, garām kastaņu pārdevējām, akmeņu grēdām un romantiskām ainavām, kas ieskāva šo lūgšanu vietu. Tveice nežēloja nevienu. Mūkus ieskaitot, kurus sastapām pietvīkušus un rimtus pagodu piekājē. Sākumā klausījāmies par rituālu atšķirībām, cenšoties defilēt maksimāli tuvu ventilatoru izraisītajām gaisa strāvām, kas atvēsināja uz pāris sekundēm, taču arī tas bija lieliski! Pēc tam pārģērbāmies tempļa tērpos un sākām līdzdarboties maltītes sagatavošanas rituālam.

Man nācās nest paplāti ar salātiem. Skatoties kur lieku kājas un cenšoties nepaklupt uz akmeņiem vai klinšu izvirzījumiem. Karls stiepa rīsu toveri, Anna –zupu un vēl daži bija sagrābuši dzeramā ūdens un trauku katlus. Savācām tos virtuvē un tad pa slīpu nogāzi žonglējām lejup ar tiem lūgšanu telpas virzienā, kur bija paredzēts mūku maltītes rituāls.

Pēc tam sasēdāmies uz paklājiem un mūka pavadībā sākām līdzdarboties. Tas nebija vienkārši. Irbuļi, salvetes, atlocītās bļodiņu sekvences, kurā kas jāieliek un galvenais – nekādā ziņā neaiztikt dzelteno redīsu! Ja es sāktu tagad aprakstīt kā notiek maltītes rituāls, tad man tam jāvelta vismaz viens vesels blogs ar norādēm. Tāpēc pārlēksim pāri šim procesam un secināsim, ka ēst var arī cēli un garīgi. Tas ir iespējams.

Maltītes rituālam sekoja 45 minūšu meditācija.

Pēc meditācijas norisinājās tējas dzeršanas procedūra. Man bija tas gods piedalīties tējas malkošanā kopā ar vadošo mūku (kas vadīja mūsu viesošanos klosterī) un ne tikai izbaudīt korejiešu tēju pareizā veidā (uzsildītās tasēs), bet arī parunāt par medijiem un komunikāciju. Tas bija vērtīgi un, kā jau budistiem pieņemts, saruna nebeidzas tur kur sākusies, bet turpinās neierobežoti ilgi. Laikā un telpā.

Pēc tempļa apmeklējām koncertu. Mākslas fakultātes deju grupa piedāvāja orģinālas Sin Cha Hong horeogrāfijas, kas vairāk uztveramas kā senu rituālu šodienas interpretācija jeb modernā baleta paveids, nekā tautas deja. Korejiešu deja ir stilā rezervēta, daiļa un eleganta. Tās ritms ir elpošanas noteikts un forma – simetriska. Dejotājs pauž savas izjūtas koordinējot sirds darbības ritmu ar muzikālo frāzi. Raksturīgi, ka dejotāji cenšas saglabāt noapaļotas roku un kāju pozas, akcentējot kāju pirkstus kā uzsvarus. Šī deja ir maiga, nomierinoša, līgana un poētiska.

Cilvēkiem, valstīm un tautām ir katrai savi vēji. Savi kalni un savi strauti. Visas dzīvās būtnes, notikumi un vēstures kataklizmas ir ieradušās pie mums no Melnā cauruma, – tā doma viņi. Tāpēc mīti, ideoloģija, virtuālā pasaule, fantāzija un iedomās nav nekas neparasts, bet mūsu ikdienas dzīves piederumi, kurus sagādājusi vara. Jautājums – vai vēlamies turpināt šajā varas ilūzijā dzīvot tālāk?

Vai vēlamies?

 

 

 

Vēdekļu un ventilatoru lielpilsēta Seula

Pirms nedēļas Korejas galvaspilsētā Seula mani sagaidīja ar kārtīgu tveici 34 grādu robežās jau astoņos no rīta. Izvilku savu ceļasomu no vēsā lidostas salona un sapratu, ka cepeškrāsns ir klāt globālā mērogā. Sieviete pie autobusa pieturas histēriski vicināja sev zem zoda lielu vēdekli, bet kungs rūtainā kreklā turēja sev priekšā nelielu portatīvo ventilatoru. Man nekā tāda nebija nedz pa rokai, nedz somā. Sviedru strautiņi sāka tecēt pa muguru un es sapratu, ka ēna ir mana vienīgā iespēja izdzīvot šajā neparasti karstajā valstī.

  • Vai šeit vienmēr vasarā ir tika tveicīgi?, – jautāju jaunai sievietei ar diviem vēdekļiem rokās.
  • Nē, agrāk tā nebija, taču tagad paliek ar katru gadu karstāks «kā tādā arābu valstī», viņa atbildēja un atsāka sparīgi vedināties ar abiem vēdekļiem.

Meklēju savu zilo KAL autobusu, kas varēja mani nogādāt tieši pie Samjung viesnīcas centrā, Gangnama rajonā. Pietura beidzot atradās. Izpalīdzīga lidostas darbiniece mani gādīgi nosēdināja ēnā un kungs gados, korejiešu valodā apsolījās nepalaist garām manu autobusu. Neprotu šo valodu, bet sapratu intonāciju. Tā arī notika – autobusu man parādīja abi un samaksājot par biļeti 15 eiro biju gatava apmēram 1,5 stundas braucienam uz centru. Protams, ka ar metro iznāktu lētāk, taču tobrīd, pēc negulētās nakts lidmašīnā un cepeškrāsns “ uz ielas», nebija prātīgi ķerties pie eksperimentiem ar pārsēšanos vilcienos. KAL autobuss nebija pirmā svaiguma, taču salons bija tīrs, drošības jostas lietojamas, vēsais gaiss garantēts un ceļojums pa vienu no pasaules lielākajām pilsētām (12 miljonu iedzīvotāju) varēja sākties. Seula ir globāla finanšu, tehnoloģiju un kultūras citadele. Tajā izvietojušies koncerni LG, Samsung un Hyndai. Seula nav lēta pilsēta, un dati liecina, ka šī ir piektā pati dārgākā pilsēta tās iedzīvotājiem pasaulē. Tase kafijas dārgāka nekā Rīgā vai Stokholmā, taču sabiedriskais transports Rīgā, protams, ir 2x dārgāks nekā Seulā.

Pilsētas nosaukums ir mainījies gadiem ritot, piemēram, japāņu okupācijas laikā (1910. -1945.) to sauca par Keijo (京城), kas nozīmē galvaspilsētu. Pašreizējais Seulas nosaukums aizgūts no vārda Seorabeol vai Seobelo, kas nozīmē «galvaspilsēta» un ir spēkā kopš 1945.gada. 1950.gadā pilsētu pilnībā nopostīja Korejas kara laikā un tāpēc pilsētā šodien dominē modernas augstceltnes un platas maģistrāles.

Seula izvietojusies pie platas upes, kas sadala pilsētu divās daļās un tāpēc tās plūdumu šķērso neskaitāmi, dažādu krāsu tilti.

Braucot savā zilajā KAL autobusā centos fotografēt šos tiltus: rozā, zilu, baltu, oranžu. Visapkārt slējās augstceltnes kā dzīvojamie nami un dienesta ēkas, kuru loģikā zīmējās arhitektu fantāzijas ražīgā amplitūda. Visbeidzot Gangnama rajons ar manu viesnīcas pieturu bija klāt. Saņēmos un izkāpu tveicē, kopā ar savu melno japāņu koferi un sāku apņēmīgi virzīties uz augšu pa slīpu nogāzi, jo Seulas reljefs ir samērā paugurains. Karstums atgādināja karstu lakatu, kas iesaiņo ik vienu kājāmgājēju rīta tveices stundā. Arī mani. Pēc pāris minūtēm mana puķainā vasaras kleita jau bija mikla (kā pēc vieglas dušas) un galva prasījās pēc cepures, kas bija iespiesta kaut kur kofera dzīlēs. Saņēmos un uzrāpos līdz viesnīcas ieejai. Vēsā gaisa straume apņēma kā ūdenskritums un tāpēc nojautu, ka nebūs viegli iepazīties ar šo Āzijas lielpilsētu vasaras karstumā. Noskaidrojās, ka mana istaba atbrīvosies tikai pēc četrām vai piecām stundām. Nokārtoju papīrus, noliku novietnē koferi un metos atpakaļ ārā. Termometra stabiņš rādīja 36 grādus.

Nojoņoju lejā pa nogāzi un pirmajā apģērbu veikalā nopirku cepuri ar lenti, tad ūdens pudeli un vēl pēc mirkļa vēdekli. Cepure izrādījās nocenota modes prece, jo bija darināta kā pinums no kāda unikāla materiāla. Man bija vienalga, vai tā ir kungu vai dāmu cepure, vēlējos to izmēģināt pielaikošanas kabīnē. Jauns pārdevējs man aizšķērsoja ceļu un mēģināja pateikt vārdu «apavi» angļu valodā. Teicu, ka apavus man nevajag. Rādīju savu iekāroto gaišbrūno «hūti». Taču jaunais cilvēks turpināja atkārtot vārdu «apavi», līdz sapratu, ka man ir jāvelk nost manas puskedas, ieejot pielaikošanas kabīnē. Vārdu sakot, novilku apavus, iegāju kabīnē, lai pielaikotu cepuri.:) Derēja. Apāvos un devos pirkt. Var maksāt ar karti, taču jāparakstās uz maza ekrāna. «Pogu spiežamā aparāta» maksāšanas procedūrā nav.  – Nu labi, lai nav, – mierināju sevi un devos atpakaļ ārā. Cilvēku skaits uz ielas bija strauji palielinājies. Viena daļa bija noslēpušies zem cepurēm, citi «nēsājās» paslēpušies zem saules vai lietussargiem, vēl trešie turēja virs galvas vēdekļus vai somas. Vairums no gājējiem bija jaunieši, jo šis Gangnam rajons ir gan universitāšu gan jauniešu apģērbu un modes preču centrs. Pa kreisi vairāk nekā simts jauniešu stāvēja rindā pie jauna restorāna ieejas. Lai atvēsinātu rindā stāvētājus, uz ietves bija izvietoti lieli ventilatori, taču diezin vai tie rindā stāvētājiem palīdzēja.

-Kas tur ir tik garšīgs, ka jāstāv šādā karstumā rindā? – vaicāju divām meičām.

-Tas ir ātro uzkožamo jaunais restorāns, – viņas atbildēja.

-Ir vērts stāvēt?

-Nē, nav vērts.

-Kāpēc viņi stāv.

-Viņi ir traki.

-Un viss?

-Jā, apmēram tā, – smējās meitenes un skaidroja, ka šejieniešus interesējot viss, kas ir jauns un neparasts.

Nolēmu ieturēt vieglas pusdienas pēc lidojuma. Nogriezos nost no lielās avēnijas un ieniru japāņu un korejiešu krodziņu un kafejnīcu nebeidzamajā labirintā. Kādā šķērsielā uznira maza ēdnīciņa ar maltīšu attēliem skatlogā: rīsi ar zivīm, rīsi ar gaļu, rīsi ar jūras veltēm. Maksā ap 6 eiro. Labi, ejam iekšā. Iekštelpā bija pavēsi, visi viesi vietējie un saimniece skraidīja ar šķīvjiem un salvetēm starp trijās rindās savietotiem galdiņiem. Bakstīju ar pirkstu krāsainas ilustrācijas virzienā. Angliski teksta nekur nebija, tikai hieroglifi. Saimniece pieņēma pasūtījumu, murminot ko vietējā valodā. Sapratu, ka jāgaida. Kāds pāris – puisis un meiča no blakus galdiņa man uzsmaidīja un parādīja, kā var ieliet ūdeni krūzē no veiksmīgi noslēpta ūdens krāna. Mazs ķipars pieskrēja klāt un klanīdamies atkārtoja: “Hello, Hello!”. Pamazām sāku justies kā Ziemassvētku rūķītis, jo katrs no apmeklētājiem centās man kādi palīdzēt: piegādāt irbulīšus, marinētos ķiplokus, kāpostu salātus vai sojas mērci. Visbeidzot nosārtusi ieradās saimniece ar rīsiem un jūras veltēm. Godīgi sakot, tikai tobrīd sāku saprast, ka esmu ieradusies ļoti strādīgu un laipnu cilvēku valstī. Līdz tam Koreja man neko īpašu nenozīmēja. Tikai Samsung televizoru, korejiešu automašīnas un tas arī viss. Tagad, ierodoties uz konferenci, es saskaros ar ļoti interesantu un ambiciozu tautu, kas ļoti īsā laikā spējusi attīstīt savu valsti un iedzīvotājus apskaužami labi un dinamiski.

-Kā jums tas izdevies? – vaicāju korejiešu kolēģei.

-Tas ir valdības politiskās stratēģijas nopelns.

-…un tā būtu?

-Kārtīgs korejiešu patriots ir bagāts un pārticis cilvēks.

-Tik vienkārši?

-Jā, tik vienkārši.

-Kā tad jūs kļūstat bagāti?

-Mācoties no citiem un gudri strādājot.

 

Vairāk nejautāju. Secinājumus izdarīsiet paši.

Arī es brīvajā laikā, starp konferences aktivitātēm, centos ienirt Seulas ikdienā un tikties ar parastajiem cilvēkiem, kas pagaidām nav kļuvuši bagāti. Viens no spēcīgākajiem piedzīvojumiem bija budistu tempļa apmeklējums.

Organizētāji mums piedāvāja piedalīties lūgšanu procesā, maltītes rituālā, meditācijā un tējas dzeršanā. Par to stāstīšu nākamajā stāstā.

Turpinājums sekos.