Godprātīgos modernās Latvijas patriotus meklējot

Toreiz, kad Latvija cīnījās par savu valstisko neatkarību, mūsu mērķis bija brīva, nacionāla valsts. Jauna, strauja, plaukstoša, demokrātiska, neatkarīga no svešām lielvarām. Balsojām par nacionālas neatkarības kustību un iegādājāmies jaunus, baltus karogmastus skaistākajam pasaules karogam – sarkanbaltsārtajam. Tam pašam, kas visus garos okupācijas gadus, glabājās vecvecāku slēptuvē. Tālu no okšķeru acīm. Tagad beidzot karogu varēja uzvilkt 9 m mastā un tas nozīmēja, ka Latvija beidzot ir brīva un mēs vairs nebūsim homos sovieticus vai okupētie latvieši.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka 28 gadus vēlāk man būs kauns no latviešu nacionālo partiju aktivitātēm, uzvedības un politikas. No puišeļiem, kas uzdodamies par latviešu nacionālo ideju nesējiem, visaugstākajā valsts politiskajā līmenī kompromitēs manas valsts attīstības sapni. Idejas un projektu vietā piedāvājot uzsildītus ārzemju murgus. Taču tas nu ir noticis.

Ir realizējies tieši tas, ko vismazāk vēlējos ieraudzīt: progresīvas, produktīvas, neatkarīgas Latvijas valsts projekta vietā mums mēģina deklaratīvi iemānīt sadzeltējuša rasisma, antisemītisma, homofobijas, ksenofobijas un primitīvā separātisma idejas, ar kurām jau sen, kā ar gangrēnu, slimo rietumvalstu labējie flangi un tāpēc spēj apburt (magnetizēt) tikai īpaši aprobežotu vēlētāju kontingentu. Mūsu nacionālās neatkarības kustība ir pārvērtusies par rietumvalstu labējo ekstrēmistu ideoloģijas piekabi. Patiešām žēl, ka tā ir noticis.

Kāpēc tik skarbi?

Vai Latvijas neatkarība ir apdraudēta šodienas apstākļos, kad Putins okupējis Ukrainu un Spānija slānī Kataloniju? Protams, ka ir. Tāpēc joprojām atbalstu Latvijas neatkarības ideju un sūtu sveicienus draudzenei Katalonijā.  Lielo valstu izjukšana liecina par citas mozaīkas Eiropas veidošanos, kurā koloniālās lielvaras turpinās sadalīties un sašķīst. Brīdī, kad sasprāgs visas lielvalstis (kas ilgstoši ir okupējušas savas kaimiņvalstis) un reģioni beidzot atgūs savu neatkarību, Latvija vairs nebūs maza valsts. Pārējās būs apmēram tikpat lielas kā mēs. Imperiālisma lielvaru izjukšana ir pavisam normāls process. Valstīm nav jābūt lielām un gigantiskām, lai īstenotu izdevīgu ekonomisko politiku. Taču tām jāprot un jāspēj savstarpēji sadarboties, lai realizētu gudru tautsaimniecību un izvairītos no savstarpējiem kariem. Kā arī attīstītu ekonomiku saprātīgā režīmā.

Cerams, ka tiktāl esam vienisprātis?

 Ksenofobiskais jaunvārds – “velkomists”

„Trampiskais” vai „rasnačiskais” ideju strāvojums šodien nākotnes projektu mums vairs nepiedāvā. Līdz šim liberālā pasaules kārtība (pieprasot cieņu, toleranci, uzmanību un labvēlību pret visiem, kas ir citādāki nekā mēs paši) nodrošināja mieru Eiropā. Ir jābūt pieklājīgiem, lai sadzīvotu saticīgi.  Mēs esam dažādi, domājām atšķirīgi. Mums visiem negaršo vieni un tie paši ēdieni. Arī gaumes nav unificējamas. Nevēloties pieprasīt no tautas diktatoru paklausības šablonu (lai visi līdzinātos vienā rindā, pēc vienas shēmas un modeļa kā staļinlaikos) esam tagad spiesti saņemties un konstatēt, ka sadzīvot bez varmācības iespējams tikai respektējot citu cilvēku citādību un viņu neierastās tiesības. Nākas samierināties, ka mūsu dažādība ir fakts un atšķirības starp cilvēkiem ir daudz lielākas nekā bija pierasts uzskatīt.

Holandietis un igaunis ir mazliet citādāki nekā mēs. Vai spējam to pieņemt un sadzīvot ar viņiem? Jā, varam. Mazliet grūtāk ar cilvēkiem, kas izskatās citādi, piemēram, ķīnieši, arābi un melnādainie? Jā, to nu nevaram (tā uzreiz!) nemaz akceptēt. No svešajiem mums bail, jo ksenofobija (bailes no ārzemniekiem) pārāk dziļi iekodētas mūsu kaulsmadzenēs. Tāpēc nespējam uzskatīt šos ļaudis par līdzvērtīgākiem un pieņemamiem mūsu videi. Ieraugot uz ielas trīs arābietes, nekavējoties piedzimst absurdā sajūta: “Ai, cik viņu daudz! Ko viņiem te vajag!?” un bailes, par to, ka “musulmaņi pārņems arī mūsu Vērgales pagastu”.  Tātad viena maza japāniete var atbraukt uz Alsungu, uzvilkt vietējo tautas tērpu, dziedāt mūsu dziesmas un draudzēties ar vietējām tantēm. To drīkst un par to mums prieks. Sajūsmā par šo sievieti veidojam filmas. Taču ja atbrauks 35 ķīnietes, kas vēlas atvērt restorānu, tad aina ir cita. Bīstami? Tas jau ir par daudz? No kā mums bail? No PSRS laikā piedzīvotā, ka visi svešie atbrauc un pakļauj sev mūs pašus? Vēsturiskā atmiņa draud ar atkārtojumu?

Vai es esmu tā saucamā “velkomiste”? Tā pati kas vēlas pārpludināt Latviju un Eiropu ar migrantiem no Āfrikas? Nē, neesmu, ja ar šo savādo vārdu apzīmējam nekritisku migrantu iepludināšanu vecajā kontinentā. Starp citu, iebilstu pret neonacistu vai putinistu ievazātajiem  jēdzieniem mūsu valodā un komunikācijā. „Velkomists” ir ideoloģiski iekrāsots,  pazemojošs apzīmējums, kuru radījuši migrantu plūsmas pārspīlētāji. Šajā apzīmējumā ir iekodēta ironija, nosodījums un tam ir izteikti negatīva konotācija. Domāju, ka nedz Zviedrijā, nedz Vācijā nav šādu reālu cilvēku kas uzgavilētu robežas atvērējiem migrantu plūsmas forsēšanai.  Nav nācies tādus sastapt. Šis jēdziens izdomāts, lai izsmietu tos, kuri negavilē līdzi ksenofobiskajiem imperatīviem, bet mēģina saskatīt atšķirības starp bēgli, kuram vajadzīga palīdzība un migrantu, kas tīko pēc rietumvalstu materiālā komforta. Kā mēs sauksim cilvēku, kas kritiski novērtē katru cilvēku atsevišķi brīdī, kad daudzi šķērso robežas un pieprasa palīdzību? Par vārtsargu? Galu galā – ir taču atšķirība starp mammu, kas bēg ar bērnu pie rokas no Sīrijas kara un latviešu šampinjonu lasītāju Īrijā vai alžīrieti, kas vēlas tikt pie naudas rietumos. Ir vai nav atšķirība?

Cilvēki nav vienādi. Tos nevar iedalīt tikai vīriešos un sievietēs    

Lai sadzīvotu miermīlīgi un nesāktu karus, ir jāiemācās nepalikt niknam par to, ka citi ir savādāki. Tas nozīmē, ka visi cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, bet kas vairāk. Iesim tālāk. Ķersimies klāt latviešu galvenajam tabū: gejiem un lezbietēm.  Pakaitināsim homofobus arī šoreiz. 🙂

Ja kaimiņš izrādās gejs, tad tas nenozīmē, ka tāpēc mūsu ciemā vairs nedzims bērni vai visi mazuļi vietējā skolā pēkšņi vēlēsies arī kļūt par gejiem. Nē, tā tas nenotiek viss. Nav geja dzīve tik rozēm kaisīta, lai visi par tādiem vēlētos kļūt. Pat Skandināvijā, kur valdība soļo Praida parādēs, nav šāda fenomena. Visa sabiedrība nav latenti homoseksuāļi, kas gaida atļauju izpausties. Ja kāds par to nobažījies, tad tā ir tikai šī cilvēka privātā, nevis visas sabiedrības kopēja bēda.

Vēl vairāk – mans kaimiņš ir gejs, taču precas ar sievietēm, jo nevēlas izturēt sabiedrības naidu pret sevi (neviens par viņa seksuālo orientāciju te neko nezina). Neviena no viņa laulībām nav laimīga, taču viņš braši izliekas un tēlo “normālu vīrieti” tālāk. Laimīgas nav arī viņa daudzās sievas un bērni, kas neko nesaprot no tā kas patiesībā notiek. Jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts, un ducis cilvēku šajā kontekstā ir nelaimīgi.

Normāli? Domāju, ka nav normāli, jo šīs ģimenes traģēdiju izraisa sabiedrības kolektīvais aizspriedums.

Tā nu tas ir. Rezultātā esam spiesti noskatīties uz traģēdiju, kurai atrisinājuma atslēga ir sabiedrības rokās. Ja mēs pārējie turpināsim bojāt šiem cilvēkiem (apmēram 20% sabiedrības locekļu) privāto dzīvi tāpēc, ka nepiekrītam viņu seksuālajai orientācijai, tad viss turpināsies tā kā ir patlaban. Mums „normālajiem” šķiet, ka „tā ir slimība”, ka „tā nedrīkst gan”, ka „šito vajag aizliegt” utt., bet vai problēma tāpēc atrisinās? Nē, neatrisinās. Tā palien zem paklāja un turpina eksistēt.

Latvijā ir pārāk maz kompetentu publikāciju, par to kāpēc šodien cilvēki vairs nav tik vienkrāsaini kādi izskatījās padomju laikos. Arī visas sievietes vairs negrib saņemt tulpi 8. martā, bet vīrieši – turpināt „iemešanas “ tradīcijas. Tagad par līdzcilvēkiem jāuzzina daudz jauna. Reizēm nav pa spēkam visam noticēt un visu izprast ? Tikmēr tepat līdzās Putina propaganda turpina kultivēt savas postsovjetiskās “stop-klišejas”. Tām uzgavilē vietējie konservētās dzīves piekritēji un rezultātā Latvijas publiskā domā strauji slīd atpakaļ vecajā padomju laikā kā slazdā.  Vai sajūtat šo kustību?

Viena lieta ir skaidra – ar citiem un citādiem sadzīvot uz vienas planētas nav viegli un vienkārši. Līdz šim “citādos” okupēja un pakļāva sev. Tagad varmācība vairs nav risinājums. Kā dzīvot tālāk, ja visi būs tik dažādi un nepierasti (reizēm pat nepieņemami) citādi? Iekaustīt, iebaidīt, sodīt, sist, izsmiet vai ielikt trakomājā? Vai šis rasnačistu risinājums ir izeja no situācijas?

Atkal modē egoisms

Tagad kārtīgam, nacionāli noskaņotam „konservam” jāseko ASV prezidenta Trampa piemēram un jāsaka: „lai dzīvo Brexit!”, „Latvia first!”. No visiem pārējiem jānorobežojas un tikai tad iestāsies patiesā laime. Tramps parādīja, kā rīkojas kārtīgi labējie nacionālisti : nospļaujas uz sievietēm, uzbūvē žogu pret kaimiņiem, nolamā melnos un iezāģē NATO aliansei, apšaubot kolektīvās drošības garantijas ideju. „Lai katrs aizstāv sevi pats!“ – tā uzskata Tramps, taču vienlaikus no tribīnes skaļi deklarē, ka mums visiem esot kopīgi jāveido nākotne. Kāda gan var būt kopīgā nākotne, ja mēs (tāpat kā pirms 100 gadiem) esam atgriezušies turpat kur bijām: lielās valstis aprīs mazās un beigās karos cita pret citu? Vai esam pārāk noguruši no miera? Gribas paplosīties un pakarot savā starpā? „Karš ir neizbēgams”, – domā Putins un mēs paklausīgi mājam ar galvām?

Donalds Tramps Davosā mēģināja paskaidrot ko mums pārējiem nozīmēs “America, first!” līnija. Vairums Davosas viesu „inventāra” pieslejas liberālajam pasaules uzskatam, kas ir politiskā, finanšu un mediju tirgus varas elite. Tie paši, kurus trampisti un pašmāju rasnačisti saukā par globālistiem (viņiem šis vārds arī ir lamuvārds). Ja Banons agrāk uztvēra „Davosas vilkus” kā spiediena slotu, kas būtiski apgrūtina ASV attīstību, tad tagad viņš sen jau izmests no Baltā nama un Tramps pats brauc pie vilkiem ciemos. Nedomāju, ka viņa iebildumus pret tirdzniecības līgumiem (TPP) Davosā uztvers ar aplausiem. Transatlantiskā aiza ir izrakta un ietekmē ne tikai tirdzniecības, bet arī drošības politiku uz zemeslodes.

Ja pirms 15 gadiem Žaks Širaks un Grehards Šrēders bloķēja Buša kara iniciatīvas Irākā, tad tagad amerikāņu ārpolitisko aktivitāšu vietā ir toričelli tukšums. Galllupa aptaujas 134 valstīs liecina, ka ASV prestižs ir strauji noslīdējis un patreiz atrodas zem Ķīnas līmeņa. Paļāvība un uzticība Trampam ārpasaulē esot 30% līmenī (Barakam Obamam bija 48%). Negatīvisma iemesls ir nepatika pret Trampa impulsīvo raksturu, iracionālo personību, kas var uzsākt atomkaru. Taču ir valstis, kurās Trampa labā slava ir daudz spožāka. Tās ir: Krievija, Baltkrievija, Izraēla un Libērija.

Starp citu, ASV prezidenta nepopularitāte Lielbritānijā, šodien novedusi pie tā, ka karaliste sāk vērtēt savu izstāšanos no ES kā neveiksmīgu soli. Tāpēc Londonā tiekot atviegloti uzelpots par to, ka Trampa februāra valsts vizīte Londonā atcelta.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju rasnačistiem un viņu pašizolācijas. Būtībā šiem cilvēkiem, kas sevi sauc par nacionālā amuleta glabātājiem, nav nekā konstruktīva ko piedāvāt mūsu valsts nākotnei. Tikai skats atpakaļ pagātnē, neokonservatīvisms (adaptējot Putina doktrīnas Latvijai) un naids pret vietējiem ienaidniekiem = liberāli noskaņotiem latviešu cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēdējais ir pats postošākais solis, jo karot ir vieglāk nekā celt un būvēt. Mēs esam pārāk maz, lai savstarpēji karotu. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nacionālās neatkarības kustība bez tiem, kas pašlaik tur savā kontrolē Tieslietu un Kultūras ministriju, bet nespēj neko izdarīt Latvijas valsts labā.

Kur atrodami godprātīgi modernās, laikmetīgās Latvijas patrioti?

Vai viņi vispār vēl ir?

 

 

Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

#Metoo kustība, franču Denēva un sievietes pavedināšanas tiesības

Avots: LNB

Aizvadītās nedēļas latviešu mediju un ietekmīgu vīriešu gandarījums par to, ka franču sirmā aktrise Katarīna Denēva beidzot pielikusi pie vietas „trakās feministes“, nepārsteidza. Tas, ka pie mums Latvijā (tāpat kā Krievijā) šī tēma pēc būtības netiks saprasta, paredzēju jau sākumā. Šo reakciju gaidīju. Turpretī negaidīta bija franču kino ikonas pieslēgšanas revanšam, kas daiļi tika noformēts kā cīņa pret jaunpuritānismu. Tātad par to, ka esot jāsaglabā tiesības vīriešiem pavest sievietes. Viņai šķiet, ka „Vainšteina skandāla“ sekas draudot iznīcināt seksuālo brīvību. Vīrieši tiekot vajāti par to, ka esot „pieskārušies kādas sievietes celim“, „mēģinājuši nozagt skūpstu“, vai “likuši manīt sievietēm savu seksuālo interesi” (Skaties, 10.01.2018).

Brīvība “pavedināt sievieti un neatlaidīgi izrādīt interesi” esot būtiska gan viņai pašai gan 100 sekotājām un mūsu Latvijas medijiem. Labi, nestrīdēšos par to, kā nu kurš saprot vīrieša tiesības pavest sievieti, bet paskaidrošu kas īsti ir šis #metoo. Diemžēl izskatās, ka ievērojamas personas Latvijā un Francijā vai nu nesaprot angļu, zviedru, norvēģu valodu (lai saprastu šīs kustības loģikas būtību), vai arī apzināti jauc meitu ar kleitu.     

Kas sievietēm patīk vai nepatīk

Uzreiz pasaku, ka man patīk vīrieši. Neiebilstu, ja kolēģi, paziņas, draugi man patīkami izrāda savu uzmanību. Turpretī jūtos ļoti nogurusi no retoriskā jautājuma Rīgā, Cēsīs vai Liepājā (pie virsdrēbju pasniegšanas un palaišana pa durvīm) par to, vai to drīkst vai nedrīkst tā darīt, jo zviedru feministes par šādu vīriešu uzmanības izrādīšanu mēdzot apvainoties. Skaidrs, ka te nav runa par atļauju, bet gan par iespēju izrādīt savu vīrieša aizvainojumu pret “nepareizo sieviešu iniciatīvu”. Šo pašu liekulību tagad var novērot #metoo kustības iztulkošanā Latvijā.

Ja zviedriem šis  bija liels sabiedrības saviļņojuma brīdis, saprotot, kādi neredzami strāvojumi pazemo sievieti viņas ikdienas darba ar mērķi apturēt šo nelāgo procesu, tad pie mums Latvijā nekas netiek saprasts un šodien jau vulgarizēts līdz absurdam ar izsmieklu kā izsaukuma zīmi stāstījuma teikuma beigās.

Kāds bijušais kolēģis, tagad televīzijas stacijas vadītājs, Twitter slejās neslēpa savu prieku pēc Katerīnas Denēvas paziņojuma, ka feministēm nepatikšot sirmās franču aktrises aicinājums saglabāt vīriešiem tiesības pavedināt sievietes. Pieņemu, ka ar “pavedināšanu” katrs no mums saprot ko citu, taču mēģināšu tomēr paskaidrot, kas īsti ir šī kustība un kāpēc arī mani šis sirmās franču aktrises aicinājums nevis nepatika, bet sarūgtināja. Jūtos apbēdināta par to, ka viņa: vai nu nav nav sapratusi, par ko ir runa, jeb vēlējās lētu populismu, paplikšķinot valdošajam patriarhātam pa vaigiem.

Avots: LNB

Lai paskaidrotu, kas ir #metoo kustība, izmantošu salīdzinājumus. Vai Andrejam, kas priecājas par Denēvas viedokli, patiktu, ja viņa glītajai sievai darbā priekšnieks pēkšņi sāktu glāstīt ceļgalus zem apspriedes galda, raidītu viņas virzienā draiskus skūpstus pāris reizes dienā un nedēļas beigās pieprasītu ātro seksu tuvējā viesnīcā. Domāju, ka nepatiktu viss. Denēvai liekas, ka tas ir OK, bet man liekas, ka ar kāda cita veča sievu darba vietā priekšnieks tā izdarīties nedrīkst. Jo #metoo kustība sākās un ir tieši par to – par priekšnieku bezkaunību un cinismu padoto sieviešu seksuālā izmantošanā. Tas sievietēm nepatīk.

Man, piemēram, nepatīk, ja pēc garas projekta apspriešanas televīzijā, priekšnieks pēkšņi grib tikties un paēst kopīgi pusdienas ķīniešu restorānā netālu no televīzijas studijas. Nez kāpēc man jāapsēžas pie galdiņa tumšā stūrī tukšā telpā un pēkšņi jāsajūt viņa roka aiz krekla. Izraujoties noskan šņākšana: “To tu, muļķīte, nožēlosi!”. Strauji aizejot, ir skaidrs, ka mans filmas projekts televīzijā pieņemts netiks. Tā arī notika. Nepieņēma. Tika dota iespēja no projekta aiziet, atsakoties no savām idejām, kuras tālāk filmēja jau citi. Zaudēju naudu, idejas un tas arī viss.

Esmu brīvs cilvēks. Mani nevar piespiest  ar naudas un darba šantāžas palīdzību. Taču aktrisēm ir citādi. Ja pa ceļam pie lomas gadās kā šķērslis pretīgais “vainsteins”, tad aina ir cita un reālās izvarošanas kļūst par normu, par kurām nevienam nedrīkst skaļi stāstīt. Holivdas aktrises saņēmās un sāka par to runāt balsī. Medijos. Tas nebija un nav viegli, jo “vainšteini” uzreiz iejūdz advokātus un par katru cenu vēlas veco sistēmu saglabāt, kurā ceļš pie lomas iet caur producenta vai režisora gultu.

Jūs teiksiet, ka ir sievietes, kas pašas lec gultā. Jā ir arī tādas un viņas sauc par prostitūtām. Vai Denēva domāja, ka visām māksliniecēm jābūt vienlaikus prostitūtām? Nezinu. Pajautājiet viņai. Taču liela daļa talantīgu mākslinieču nav prostitūtas un darba dēļ nevēlas, lai priekšnieka roka ķīniešu restorānā lien aiz apakšveļas vai pieprasa vienu nakti tepat aiz stūra. Vai mums pārējām (tām, kas nav prostitūtas) nav tiesības pieprasīt, lai sabiedrība palīdz cīnīties un neatbalsta šādu nejēdzīgu, neredzamu un apjomīgu pazemošanas veidu, kurā seksa pakalpojumus pieprasa tieši tāpat kā punktualitāti un čaklumu darbā.

Domāju, ka katrs normāls cilvēks – gan vīrietis gan sieviete man piekritīs. Te nav runa par flirtu vai abpusēji pieņemamu erotiku, bet gan par otra cilvēka izmantošanu= pazemošanu nejēdzīga egoisma vārdā. Darba vietā, izmantojot sievietes pakārtotību amatā.

Vai tā notiek arī Latvijā?

Protams, ka notiek. Vai man ir gadījies ko līdzīgu redzēt un piedzīvot? Uzreiz vēlos paziņot dzeltenajiem latvju medijiem (kas kā mušas sakristu virsū šādam paziņojumam) ka neesmu nekad tikusi izvarota un kā upuris nevaru pievienoties #metoo upuru plejādei. Taču esmu bijusi ļoti riskantās situācijās, kas liecina, ka arī pie mums Latvijā “vainšteinu” netrūkst.  Kādā slavena latviešu kora viesizrāžu laikā visiem  dziedātājiem un diriģentiem nācās nakšņot kopā zālē uz grīdas. Telpa bija liela, katram savs matracis un sega. Pēkšņi uzzinājām, ka jaunās dziedātājas tika apzināti novietotas līdzās diriģentam, lai mūzikas ģēnijs varētu viņas pa nakti seksuāli nokristīt. Tā bija pieņemts. Mēs tonakt sacēlāmies un visu nakti notupējām aukstajā gaitenī uz palodzes. Pēc tam uzzināju, ka esam bijušas vienīgās, kas sacēlušās pret šo kristīšanas kārtību un ierasto rituālu.  To visi zināja un nevienam nelikās, ka šo tradīciju nāktos likvidēt. Zinu vēsturi, esmu informēta par vācu baronu pirmās nakts tiesībām. Cienījamo lasītāj, vai šo praksi tiešām šodien ir vērts attaisnot uz turpināt tikai tāpēc, ka grib “ģēnijs”? Nē, nav vērts.

Neturpināšu piedzīvotā uzskaitījumu ar piemēriem kad priekšnieks liek automašīnā lasīt tekstu, bet pēc tam ieved Šmerļa meža un tumsā. Viņi dara dažādi, piemēram, liek braukt komandējumā un pēc tam pieprasīt, lai uzaicinu savā viesnīcas numuriņā pa nakti, citādi būs problēmas darbā u.t.t.

Tātad Latvijā arī tā notiek un te nav runa par meņģēšanos, kas pašai sievietei arī patiktu. Nē, te ir runa par varmācību, izmantojot dienesta stāvokli. Jūs teiksiet, ka vajadzēja piekrist? Nē, nedomāju gan. Iedomājieties manā vietā savu sievu un jūs sapratīsiet.

Sievietes tiesības

Ar sieviešu tiesībām iet slikti. Tās darbojas tikai robežās, kurās netraucē vīriešiem. Protams, ka svarīgs ir sabiedrības attīstības un kultūras līmenis. Mēs varam izdomāt likumus un noteikumus, taču veči ar varu un stāvokli, tos pārkāps un izmantos savā labā.  Pa kluso.

Piemēram, ieceļotāji Zviedrijā turpina arī šodien pazemot savas sievietes pēc saviem ieskatiem. Viņas ir kā mājlopi, kurus ģimene izprecinās pēc saviem ieskatiem. Ja meitene pretojas, tad viņa ir jānogalina tēvam, brālim vai tuvam radiniekam. Tikko Stokholmā kādai jaunai meitenei nogrieztas ausis. Simboliski tas nozīmē, ka viņa nav klausījusi tam, ko veči no viņas pieprasīja. Vairumu nogalina, nogrūžot no balkona vai noindējot. 2009. gadā ap 100 000 imigrantu jauniešu esot saņēmuši pieprasījumu no vecākiem un radiniekiem ievērot “tradicionālo mīlestības kārtību”, citādi draudēšot sods.  Lai apturētu šo procesu, eksistē organizācija “Nekad neaizmirsīsim Pelu un Fadimi” (GAPF), kas tika dibināta sakarā ar Fadimes neslepkavošanu, kuru veica viņas vistuvākie radinieki.

Taču atriezīsimies atpakaļ, pie #metoo. Ceru, ka ir saprasts, ka runa šajā gadījumā ir tikai par to, kā vīrieši un sievietes amatos izmanto  savus pakļautos (darbiniekus) savā labā, t.i., pieprasot seksuālus pakalpojumus. Tā kā šai kustībai Ziemeļvalstīs pievienojās kolektīvi dažādu profesiju pārstāves kolektīvi, parādījās atbaidoša aina. Šis pazemojumu veids ir ļoti izplatīts visā sabiedrībā joprojām. Sākot ar skolu un beidzot ar armiju. Diemžēl.

#metoo kustība bija pirmais mēģinājums pievērst šim absurdam uzmanību. Cerēju, ka par to plaši spriedīsim medijos arī pie mums un rezultātā izveidosim situāciju, kas apturēs šo praksi. Kā to vajadzētu darīt? Iespējams, ka tieši to mums visiem kopā vajadzētu apspriest.

Kamēr lielākā sabiedrības daļa neko nezina par šo nejēdzību (jo paši tādu nav piedzīvojuši), tikmēr paliekam turpat kur esam pašlaik. Raustām plecus, ņirdzam, zviedzam un sakām, ka pati uzprasījās un pašai kleita bija par īsu. Sieviete patriarhālā sabiedrībā vienmēr pati vainīga un viss.

Vēl sliktāk, ja sirma franču aktrise, kas tiešām ir izmantojusi ceļu pie lomas caur gultu, uzskata šo fenomenu par normālu lietu. Par to nav jādusmojas. Tas ir skumji.

Pagaidām izskatās, ka viss būs pa vecam. Ceļš pie lomas caur priekšnieka gultu paliek spēkā un priekšnieka spalvainā roka turpina virpināt jūsu apakšveļas lenci tumšā kafejnīcas stūrī.

Vai tas ir godīgi un taisnīgi?

Patiešām?

 

 

 

Kamī sadod Sartram, bet mēs studējam 1968. gada nemierus Parīzē

Alberto Korda – Revista Verde Oliva, 1960; Museo Che Guevara (Centro de Estudios Che Guevara en La Habana, Cuba). Ernesto Che Guevara reunited with Simone de Beauvoir and Jean-Paul Sartre, in Cuba. 1960. Avots: Wikipedia

Pašlaik aprit 50 gadi kopš Parīzes studentu nemieriem. Mémorial de la Shoah Parīzē piedāvā ekspozīciju ar nosaukumu ”Atmiņu konflikti”, kurā var izsekot kādas ģimenes politiskajām piruetēm.

Viņa: nacistu medniece, Vērmahta karavīra meita (dzimusi Berlīnē). Viņš dzimis Bukarestē, bet paglābies Parīzē pēc tēva bojā ejas koncentrācijas nometnē. Klarsfeldiem likās nenormāli, ka vadoši nacistu funkcionāri arī pēc kara ieņēma atslēgas pozīcijas politiskajās spēlēs un nekautrējās iesēsties amatos tai pašā Vācijā. Piemēram viens no Hitlera propagandas stratēģiem un ārpolitiskā dienesta darbiniekiem Kurts Georgs Kisindžers kļuva pat par Vācijas kancleru (1966). Beatei tas nešķita normāli un viņa uzsāka cīņu pret “viņiem”: publiski apsaukājot kancleru un vajājot tos, kas kara laikā izrādīja lielu aktivitāti ebreju genocīdā (Kurt Lischka). Beate arī atrada pēc kara uz Bolīviju aizbēgušo Gestapo šefu Lionā, sadistu Klausu Barbiju, kurš  okupācijas laikā Francijā izklaidējās, sasiedams kājas sievietēm, kas gatavojās dzemdēt bērnus. Riebeklis nenoslēpās, pateicoties vācietei Beatei.

Šos cilvēkus tagad godina, jo viņi rīkojās pret nejēdzībām, neliešiem, nevis sūdzējās, ka neko jau nevar darīt un iesākt pret pasaules ļaunumu.

To pašu pierādīja arī leģendārie 1968.gada notikumi Parīzē, ar kuriem patlaban pilnas visas Rietumeiropas mediju rezerves “spraugas”. Tolaik Eiropu sašūpoja ne tikai PSRS okupācija Prāgā, bet arī barikādes Sorbonā. Sacelšanās līderi bija rakstnieki – Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) kopā ar Simonu de Bovuāru (Simone de Beauvoir). Viens no ministriem toreiz skaļi paziņoja, ka abus rakstniekus nepieciešams arestēt, taču pasākumu izjauca prezidenta De Golla slavenā replika: “ Voltēru neviens nevar atļauties likt cietumā!”.

Maija nemieri Parīzē, cerams, būs arī mūsu saruna tēma šogad. Interesanti, ka maija nemieru laikā ģenerālis  Šarls de Golls bija Rumānijā. Rumāņi tobrīd nekautrējās runāt pretī Maskavai un tāpēc ģenerāļa  mērķis – izveidot apvienoto Eiropu kā trešo pasaules lielvaru izskatījās tuvs un iespējams. 22. maija kustība ievadīja kreiso strāvojumu aktīvums arī citu Rietumeiropas valstu iekšpolitikā, kurus ļoti efektīvi savās interesēs izmantoja Padomju Savienība.  Sartrs ar saviem sekotājiem kļuva par “noderīgajiem idiotiem” Brežņeva stallim un viņu piekritējiem visā pasaulē. Pamatīgi traucējot ļaunuma impērijas sabrukšanai, kas notika 20 gadus vēlāk.  Šodien daudzi no kreisajiem joprojām ir Rietumeiropas valdību sastāvā un lepojas ar savu revolucionāro pagātni, kas ir tik interesanta, ka tai ir vērts pievērsties daudz plašāk. Atsevišķos tekstos un diskusijās.

Sartrs nebija politisko spēļu ģēnijs un pat ne kompetents politiskajās norisēs. Taču viņam bija pārliecība un tobrīd likās, ka ar to pietiek. Starp citu 1964. gadā Sartrs atteicās no Nobela prēmijas literatūrā, jo rakstnieks nedrīkstot sevi pārvērst par institūciju. Viņš atteicās arī no Francijas Goda leģiona ordeņa.  Savādi, ka viņa mēroga filozofu Francijā patlaban nav. Makronam ir tagad tukša garīgā telpa, kur izvērsties.

No Sartra darbiem visplašāk šodien lasa “Huis clos” (Pie slēgtām durvīm) kā arī Eksistenciālismu un humānismu”. Piecdesmit gadus vēlāk franču maija revolūcijas tēvs ir pilnībā pazudis no publiskās skatuves un viņa vietu skatuves centrā ieņēmis kādreizējais konkurents Kamī (Albert Camus). Kamī šodien lasa biežāk un vairāk. Svešinieks (120 000 eksemplāru tirāža šogad) un arī intensīvāk citē medijos. Tikko publicēta arī filozofa sarakste ar aktrisi Mariju. Mīlestības vēstules un to stils ir lielisks. Iesaku izlasīt!

Revolucionārs Sartrs dzīvo tālāk kā skulptūra Saint-Germain-des-Près. Jā, tieši viņš taču vēlējās sadrupināt kapitālisma pasauli gabaliņos, taču pats tagad to baro kā tūrisma atrakciju Floras kafejnīcā.

Kamī sadod Sartram, jo mākslinieki savā starpā nemēdz sadzīvot.  Rozes arī nedrīkst likt vienā vāzē ar lillijām. Katram savs ziedu laiks. Dažiem kādreiz, citiem – tagad.

 

Masu sociopātisms jeb atriebības saldā garša

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Vakar (tepat Rīgas televizorā) noskatījos Zviedrijas SVT2 kanālā trešo daļu dāņu dokumentālo filmu sērijai “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös). Sižets veltīts dāņu sievietēm, kas otrā pasaules kara laika iemīlējās okupācijas armijas (vācu) karavīros. Dokumentālas epizodes mijas ar intervijām, kurās piedalās sirmi cilvēki, t.i.,  kādreizējo “vācu līgavu” vajātie bērni.  Notiekošais likās svarīgs arī tāpēc, ka mani vecvecāki kara beigās bija latviešu bēgļi Dānijā un piedzīvoja vietējo Olborgas iedzīvotāju dusmas un vajāšanu. Vecmamma par to stāstīja garos rudens vakaros negribīgi. Anonīmi kaimiņi  1944. un 1945. gadā sūtīja draudu vēstules, “asiņainas” lupatas un miniatūras zārkus tiem dāņiem, kas bēgļus uzņēma un viņiem palīdzēja. Bijā jābēg tālāk un tālāk, jo aktīvie atriebēji nevēlās saskatīt atšķirību starp latviešiem un vāciešiem. Valoda līdzīga, sveša un ar to pietiek.

Savējo vajāšana

Vajāt savējos ir vieglāk nekā protestēt pret okupantiem. Šis atklājums, patiešām, nav nekas jauns. Taču pārsteidz dāņu filmā intervētās ekspertes skaidrojums par to, kāpēc “savējie” vajā savējos tieši tad, kad to darīt vairs nav bīstami. Kara beigās, kad uzvara jau deguna priekšā, daudziem dāņiem parādījusies vēlēšanās parādīt savai apkārtnei, ka viņi ir patrioti. Pareizie. Gandrīz vai pretestības kustības dalībnieki. Visvieglāk to bijis izdarīt, vajājot neaizsargātos brīdī, kad viņi nespēj aizstāvēties. Sist anonīmi bēgļiem un dāņu kaimiņiem, publiski pazemot jaunas sievietes, kas atļāvušās iemīlēties ienaidniekā, – tas nav bīstami.

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Dāņu vēsturniece šo efektu nosauca par masu sociopātismu. Šo pašu izpausmi šodien nākas novērot arī tā saucamo “čekas maisu” atvēršanas tracī Latvijā. Tagad katram godīgam latvietim (patriotam) ir skaļi jāpieprasa “atvērt!” maisus! Tūlīt, uzreiz, uz līdzenas vietas! Ja vēlēsieties pateikt, ka ideja jau laba, bet primitīvi to darīt nedrīkst, tad tiksiet pienaglots kā nodevējs un čekists pats vai pati pie publiskā kauna staba. Tagad tā ir jākliedz, lai  jūs no malas izskatieties kā patriots, kas pats nekad nav bijis stukačs un citus nodevis padomju drošības iestādēm. Jākliedz skaļi un jāņirdz par tiem, kas domā citādi. Kā jau sociopātiem pierasts. Citādi domājošo argumentos nav jāieklausās. Šos sociopātus neinteresē patiesība un taisnīgums. Viņiem vajadzīga atriebības saldā garša – uzvārdi, kurus var šodien izrīvēt mēslos.

Tieši tāpat kā 1945.gadā pūlis publiski nodzina matus dānietēm, izraidīja viņas no mājām un publiski dzenāja kailas pa ielām, apspļaudot un apmētājos ar degošām pagalēm. Jā, šīs sievietes bija iemīlējušās vācu karavīros un saglabāja šo mīlestību visu mūžu. Taču vietējos tādi nieki kā jūtas neinteresēja. Okupācijas laikā vietējie šādu “izlaidību” novērtēja kā dzimtenes nodevību, jo mīlēties ar ienaidnieku armijas karavīru nozīmēja to pašu ko dzimtenes nodevība un svešā režīma atbalsts. Laikā, kad vāci bija okupējuši Dāniju, vietējie meičām nedraudēja, jo baidījās no represijām. Taču brīdī kad karš bija beidzies un vācieši kļuvuši par bēgļiem, viņi uzreiz ķērās klāt tieši savējo sievietēm. Nevis vācu karavīriem bēgļiem. Tās dzenāja kā spitālīgas pa ielām un pilsētām. Katrs varēja noskūtajām dāņu meičām izspļaut, tās iekaustīt, izvarot vai linčot. Publiskā matu nodzīšanas akcija un kailo līgavu dzenāšana cauri pūlim bija patriotu masu atriebības kvintesence. Visas šīs soda akcijas bija pašdarbība no vietējo patriotu puses. Neviens par šo rīcību vēlāk netika sodīts. Kā jau tas pūļa tiesai pieņemts.

Pūļa tiesas sekas

Nav pieņemts runāt par sekām brīdī, kad ir liela vēlēšanās atriebties un izrēķināties. Kāds sirms kungs filmā stāstīja par savu māti. Par viņas 80 gadu garajām bailēm pateikt patiesību par viņa tēvu. Par vācu tēva lūgumiem pēc kara tikties un rūpēties par savu bērnu šis (dānietes un vācu karavīra dēls) uzzinājis tikai pēc mammas nāves. Lasot vēstules. Pūļa tiesa iznicināja viņa vecākus un bērnību. Savu tēvu viņš tā arī nekad vairs nesastapa, jo papus jau bija miris un mamma bija tik pamatīgi iebaidīta no pūļa tiesas, ka upurēja tai savu dzīvi. Citi sirmgalvji filmā stāstīja par to kā vajātās, noskūtās dānietes pēc kara pakārušās, kā pametušas savus bērnus, kā viņām atņemti bērni un cik riebīgi tie spīdzināti skolā. Interesanti, ka pūļa naids nav rimis arī šodien. Dānijas valdība cietušajiem “vāciešu līgavu” bērniem pazemojumus nav kompensējusi. Kāds cietušais intervijā stāstīja, ka uzskata par savu pienākumu tagad stāstīt par notikušo dāņu skolās. Pēc kādas lekcijas viņš savā dārzā atradis vecu matraci. Tas bijis kārtējais anonīmais mājiens, ka “tava mamma bija okupantu matracis” un tāpēc klusē. Šī reakcija fiksēta tagad – modernajā laikā. Nedomāju, ka matrača piegādātāji ir pieredzējuši otro pasaules karu. Viņi atkal iet tālāk pa pūļa tiesas iemīto taku. Masu sociopātijas garā. Brīdī, kad vajātā “vācu karavīra dēla” sirds sažņaudzas sāpēs par mammu, atriebēji jūt mutē atriebības saldo garšu.

Nedomāju, ka man tagad vajadzētu sīkāk paskaidrot kāpēc cilvēki iemīlas. Ka reizēm var iemīlēties cilvēkā, kuram nav pareizs sociālais statuss, tautība, ticība, vecums, ādas krāsa, izcelšanās vai seksuālā orientācija. Tā var notikt. Tāpēc uzskatu, ka mums pārējiem nav nekādu tiesību vai pienākuma šos ļaudis kaunināt, vajāt vai sodīt. Vienalga vai tā būtu muzikāla dāņu meitene no Bornholmas, kas iemīlējusies vācu pianistā, kas ieradies Dānijā kara laikā kā karavīrs – tātad piespiedu kārtā; vai arī puika vai meitene no Kuldīgas, kas vēlas aizstāvēt savu mīlestību Praida parādē šogad Rīgā. Pūļa tiesai te jāaizveras, jo  citu cilvēku mīlestību nedrīkst devalvēt kā nederīgu naudu tikai tāpēc, ka jūs paši (un es) mīlam citādāk.

Nozagtās biksītes un rokas nociršana

Rudītes atskaitīšana no studentu saraksta man bija liels pārsteigums. Toreiz iestaties Latvijas universitātes žurnālistikas nodaļā bija ļoti grūti, jo konkurss bija pamatīgs (8 cilvēki uz katru studiju vietu). Tagad šādas sijāšana ar atzīmēm pie universitātes sliekšņa vairs nenotiek, jo šodien iestāties augstskolā var katrs, kas gatavs maksāt. Toreiz bija citādi.

Kursa biedrene Rudīte bija daiļa, talantīga meiča no Valdemārpils. Lepna kā jau kurzemniece, šķelmīga un delverīga arīdzan.  Bijām pirmajā kursā un mācījāmies cītīgi antīko literatūru. Eksāmens bija grūts, jo teksti sarežģīti. Pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – Rudīti izmet no universitātes, jo viņa esot nozagusi lielveikalā Bērnu Pasaule biksītes. Biksītes?! Neticēju ko dzirdēju. Tas nevar būt. Grupas vecākā apstiprināja notikušo. Rudīte patiešām bija nozagusi sieviešu apakšveļu un par to izkarināta lielveikala stendā zem virsraksta : “Viņi zaga”. Metos meklēt Rudīti pašu. Noskaidrojās, ka zagšana nav bijusi nedz plānota, nedz iecerēta. Ar kleptomāniju arī mana kursa biedrene nesirga. Abi ar mīļoto puisi maigi grūstījušies šajā veikalā, ēdot saldējumu. Rudītei patika savu lēnīgo pielūdzēju ķircināt.  Nez no kurienes ienācis prāta paziņot, ka viņa “kaut ko te nozags”! Līgavainis izmisīgi meties lūgt Rudīti to nedarīt, bet viņa aizdegusies. Demonstratīvi paņēmusi to kas pa rokai un skaļi deklarējot “redz kā es zagšu!” gājusi ārā ar nozagto mantu paceltā rokā. Pārdevējas pie izejas viņu, protams, aizturējušas. Nekāda skaidrošanās par to, ka tas tikai joks, nav līdzējusi. Viņu izkāra kauna stabā un pēc tam atskaitīja no augstskolas. Mēģināju aizstāvēt, bet visur atsitos kā pret sienu ar oponentu argumentu: “ Kā tu vari aizstāvēt zagli!”. Tālāk sekoja skaidrojumi, kā citās valstīs zagļiem nocērt rokas, bet šajā gadījumā tikai izmet no augstskolas, jo žurnāliste nedrīkstot zagt. Mēģināju runāt ar Bērnu Pasaules pārdevēju. Arī garām. Pēc tam Rudīte pazuda Līgatnes virziena. Abi aprecējās un viņai piedzima meita. Centos saglabāt ar viņu kontaktu, lai gan kursa biedri mani nosodīja par šo aktivitāti.  Fināls šim stāstam nav jauks. Morāle – vecā: pūļa tiesa nav taisnīga tiesa un masu sociopātu atriebība nav svētā tautas balss. Tik vienkārši tas ir.