Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.

Aizvadītais, skarbais mediju gads 2013

2014. gada 5. janvārī

Parabolas, ūdens un gaiss

Parabolas, ūdens un gaiss

Aizvadītais – 2013. paguva izrakt papīra avīžu kapu vēl dziļāku.

Paralēli norisinājās profesionālo žurnālistu sistemātiska atlaišana no darba. Skandināvijas valstīs – caurmēra viens žurnālists dienā 2013. zaudēja savu darbu. Neraugoties uz to, mediju specialitāte joprojam ir viena no vispieprasītākajām augstskolās un uz katru atlaisto pērn izglītojušies 2,2 jauni kolēģi. Ļoti savāda loģika. Acīmredzot, žurnālista profesija joprojām vilina jaunos un ambiciozos.

Paradoksāli, bet fakts.

Zviedru mediju areālā smagi krita lielie giganti DN, GP,  Sydsvenskan un pat Svenska Dagbladet. Uz ļodzīgām kājām žonglē arī reģionālie papīra izdevumi, kas cenšas savilkt galus, noskatoties kā reklāma pārceļas no papīra avīzes uz interneta sfēru.

Protams, ka papīra avīze ir ļoti vecs medijs.

Skaidrs, ka mūsu mediju areālu neglābjami pārņem ekrāna žurnālistika ar daudziem jauniem priekšnosacījumiem un izaicinājumiem.  Nevar noliegt, ka pie papīra avīzes neglābjamajām kaitēm lielā mērā vainīgi paši izdevēji un redaktori, kas kļūdaini prognozēja medija attīstību un vieglprātīgi paļāvās uz IT-gurū prātojumiem, kas tā arī dzīvē nekad nerealizējās.

Kļūda bija arī bezmaksas teksta publicēšana tīmeklī un nespēja iekasēt naudu par nopietnām publikācijā. Esošo ”maksas mūru” eksistence pagaidām nav sevi attaisnojusi.

Dienas prese ir ļoti nozīmīgs valsts demokrātijas garants. Jo negantāki ir žurnālisti jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. 

Tai pat laikā kārtējo uzplaukumu piedzīvo PR industrija. Jau tagad uz katru žurnālistu ASV ir četri PR speciālisti (starp citu, 80. gados šī attiecība bija 1:1).

Nevar noliegt, ka Latvijā (mediji šeit ļoti kopē ASV modeļus) attīstība iet līdzīgā virzienā.  Pagaidām mūsu valstī nav izstrādāta nopietna mediju attīstības politika un līdzšinējā uzraudzības sistēma nav sevi attaisnojusi : konkurences padome nekompetenti pieļāva elektronisko mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesu (MTG= TV3+LNT) un radio un TV padome joprojām nespēj attīstīt kvalitātes elektronisko mediju veicināšanas procesu. Avīzes no kopējās likumdošanas joprojām ”izkrīt” un interneta infoplatformas joprojām ”strādā” autopilota kontroles režīmā.

Sabiedrības interesēs ir saglabāt informēšanas sviru līdzsvaru. Jo vairāk vara pievāc savā kompetencē informatīvos procesus un piekārto sev medijus (piesietu suņu statusā), jo mazāk ”demokrātijas volejbola skatītāji” = ”vēlētāji” ir apmierināti ar notiekošo.

Jau sen bija jāpanāk ”otro un trešo” mediju finansiāls atbalsts (no valsts kabatas) viedokļa plurālisma vārdā. Jau sen bija ”jāņem nopietni” sabiedriskie mediji un to loma Latvijas iedzīvotāju dzīvē. Piemēram, Grieķijā sabiedriskie mediji ir jau iznīcināti. Pilnībā. Spānijā tie slēgti Valnesijas reģionā (1700 kolēģu tur šodien ir bezdarbnieki). Jostas pievilktas arī Islandes sabiedriskajos medijos.

Zviedru Bonjēri novākuši no amata pēdējo šefu ar simbolisko uzvārdu un pie koncerna stūres beidzot nosēdināts ienācējs, no malas.

Kas īsti notiek?

Pašlaik mēs lecam pāri dziļākajām mediju krīzes aizām. Avīzes un TV portāli sāk aizvien aktīvāk pievērsties TV raidījumu gatavošanai, paralēli rakstiem.

Netflix ir klāt un grūstas.

Belž samērā sāpīgi ar elkoņiem.

Mediju jomā dominē amerikāņu dinozauri, kas arī pērn ievāca milzu naudas ražu, paši maz producējot.

Piemēram Google pelna lieliski, bet (protams) uz citu rēķina. Šis parazitēšanas process turpinās. Mēs rakstām – viņi tulko un pelna. Francijas un Vācijas protesti ir mazliet pievērsuši uzmanību šim – ”netaisnīgajam biznesam”, bet pagaidām redzamu efektu mediju jomā nav. Mēs turpinām rakstīt un Google turpina mūsu saražoto pārdot un nopelnīt.

Slikti, ka pamazām sabrūk informatīvā atvērtība un mediju jomu politiķi mēģina aizklāt ar zīmoga ”slepens”  aizslietņiem. To pērn atkal ( no jauna) panāca Brisele un mediju darbs caur to kļūs vēl smagāks un informācijas iegūšana (caur to) paliks vēl sarežģītāka. Protams, ka demokratizācijas līmenis dalībvalstīs ir atšķirīgs un tie, kas pieraduši kārtot visu aiz slēgtām durvīm, cenšas to ieviest kā normu arī ūnijas politiskajos gaiteņos.

Skumji, ka tā.

Latvijas mediju areāls lēni slīkst izklaides zampā un žurnālistus ēterā aizvien noteiktāk nomaina mapeti. Tie ir lētāki, pozitīvāki, izklaidējošāki un krāsaināki.

Kas ir pozitīvi?

Lieliski ir tas, ka tagad pavisam skaidri redzams, ka nākotnes žurnālistika ir ekrāna žurnālistika (nevis TV žurnālistika) un šis apstāklis liek mums meklēt jaunus paņēmienus, metodes un amata rīkus medializācijas pilnveidošanai.

Vai mēs tasm esam gatavi?

Jā, 100% esam. 

🙂

Vai Diena gatavojas kļūt par politisku manipulatoru?

2013. gada 6. janvārī

Attēls: TVNet

Attēls: TVNet

Tie, kas strādā medijos un seko politikai, zina, ka ar socioloģisko pētījumu palīdzību var lieliski manipulēt ar sabiedrisko domu. Vispirms jau tāpēc, ka socioloģisko pētījumu pakalpojumu firmas nav labdarības organizācijas, bet gan biznesa uzņēmumi, kuriem maksā klienti – pētījumu pasūtītāji. Viņiem vajadzīgs konkrēts ”iznākums” un ”aptauju” metodes to spēj nodrošināt.

Ir arī zināms, ka socioloģisko pētījumu firmas prot noformulēt jautājumus tā, lai pasūtītājs saņemtu sev vēlamo atbildi, ko izplatīt medijiem kā absolūtu patiesību. Ir arī citas metodes un tāpēc nav brīnums, ka tie, kas vēlas politisko ietekmi, mēdz draudzēties ar socioloģisko pētījumu firmu direktoriem. Pasūtot vēlamo publisko viedokli, kā ”aptaujas rezultātu”.

Socioloģisko pētījumu rezultāti ir ietekmīgs sabiedriskās domas veidošanas instruments un tāpēc demokrātiskās valstīs nav atļauta šādu rezultātu publiskošana pirms vēlēšanām.

Tāpēc nopietni žurnālisti vienmēr kritiski vērtē jebkuru pētījumu, kuru kāds vēlas publiskot ar ziņu aģentūru vai pētījumu finansētāju palīdzību.

Pirms laiciņa (vecā gada nogalē) piedalījos Latvijas Radio ”Krustpunktā” kopā ar kolēģi Paulu Raudsepu. Viņš visu laiku piesauca socioloģisko pētījumu rezultātus un pieprasīja tos atzīt kā reālu publiskās domas situācijas atspoguļojumu Latvijā. Nebeidzu brīnīties, kāpēc cilvēks, kas sevi uzskata par žurnālistu ar pieredzi, izmantoja šo PR metodi argumentācijas vietā, jo pat Bernards Šovs savulaik secināja, ka eksistē ”statistika + statistika = totāli meli”.

Šajā sakarībā kā aktuālu piemēru varam apskatīt pēdējā gada laikā mūsu presē plaši izplatītos ”pētījumu” rezultātus par prezidenta Bērziņa it kā augošo popularitāti.  Publikācijas vēsta par mūsu neveiksmīgā līdera panākumiem, vienlaikus apzināti nosmacējot faktus par to, ka šis cilvēks faktiski/reāli/konkrēti neprogresē un netiek galā ar saviem pienākumiem.

Tieši tāpat varējām novērot bijušo partiju: Tautas partijas, PLL, Šlesera un Šķēles kungu popularitātes pieaugumu (ja mēs ticētu socioloģiskajiem pētījumiem), bet mazāk (vai pavisam ignorēja) mums šie ”pētījumi” un ”aptaujas” ziņoja par šo veidojumu un kungu reālajiem popularitātes kritumiem.

Sabiedriskās domas aptaujas visos gadījumos nav 100% bezkaislīgs publiskā viedokļa izvērtējums.

Parasti katrai partijai vai politiskajam grupējums ir ”savējais” publisko aptauju organizētājs (kompānija), kas ražo pasūtītājam nepieciešamos aptauju rezultātus.

Tāpēc ikvienā demokrātiskā valstī ir vairākas ”aptauju kompānijas” un, publicējot iedzīvotāju aptaujas rezultātus, mēs jau iepriekš zinām, kura kompānija tos ir ieguvusi un kādas partijas interesēs tas tika darīts.

Tātad – sabiedrības interesēs ir zināt, kurš ir apmaksājis vienu vai otru pētījumu socioloģisko pētījumu kompānijai, kad ziņojums par ”rezultātiem” tiek izplatīts medijiem. Tad mums daudz kas kļūtu skaidrāks un mēs saprastu, cik lielā mērā varam ticēt šim publiskojumam un vai šo ”rezultātu” drīkst uztvert kā bezkaislīgu informāciju vai  tomēr kā pasūtītāja sarūpētu reklāmu.

Tas, ka tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Latvijas fakti» līdzīpašnieks un vadītājs Aigars Freimanis tiek aicināts kļūt par laikraksta «Diena» galveno redaktoru, liecina, ka avīzes īpašnieki (un mediju telpā runā, ka īpašnieku vidū ir bēdīgi slavenie Šķēle, Šlesers, Lembergs un Co) vēlas šo izdevumu nostiprināt par politisko un tirgus vidi ietekmējošu mediju, nevis par labas un tautai vajadzīgas žurnālistikas produktu.

Jo, ja akcionāri un izdevēji vēlas medijus attīstīt kā labas žurnālistikas izdevumus, tad par galveno redaktoru parasti aicina pieredzējušu un kompetentu žurnālistu, nevis partiju apkalpojošas firmas vadītāju.

Latvijas tauta ir pelnījusi politiski neangažētus medijus. Taču 2013. gada lielāko avīžu saraksts liecina, ka mums tādu mediju vairs nav.

Mediju vide nav parasts bizness. Te nevar gūt panākumus ar shēmošanu un sistemātisku žurnālisma nožņaugšanu.

Apzināti pārvēršot lielākās Latvijas avīzes par tendencioziem ”PR ziņojumu dēļiem” uz panākumiem nav ko cerēt. Jābrīnās, kā mūsu mediju īpašnieki līdz šiem spējuši vispār nopelnīt naudu iepriekšējā vai  ”citā”  biznesā, jā šobrīd nesaprot tik vienkāršu lietu kā mediju biznesa 2×2=4= spēcīgs radošs līderis un neatkarīga redakcija.

Mediju panākumus var nodrošināt tikai profesionāļi un izskatās, ka tieši no šiem – augsti kvalificētiem žurnālistiem un 100% radoša līdera = redakcija vadītāja pašreizējie ”Dienas” īpašnieki baidās visvairāk.

Jā, viņi mēģina pārkausēt avīzes par partiju zombijiem. Taču labi zināms (mediju vēsture pierāda), ka politiski preses izdevumi nekad nevar kļūt par laba biznesa projektiem, ja tos neliek abonēt ar varu, kā padomju laikā vienīgās partijas galvenos izdevumus.

Tāpēc, ja avīzes īpašnieks grib ilgtermiņā ar izdevumu pelnīt naudu un saglabāt ietekmi uz cilvēku prātiem, jāatsakās no kāres manipulēt ar izdevumu, to veidojot par partijas vai citu grupējumu avīzi.

Iecelt socioloģisko aptauju manipulētāju par nopietnas avīzes redaktoru ir Dienas pašnāvība.

Man žēl šo avīzi un mūsu mediju vidi, kuru turpina žņaugt politisko spēku alkatīgās ambīcijas, kam mediji ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie varas.

xxx

Plīša lācīšu desants un kultūru mirāžas

2012. gada 14. augustā. Speciāli TVNet.

Ja «kaut kas» nepazīstams, negaidot sāk krist no debesīm uz galvas, tad dūša daudziem saskrien papēžos. Jumti nepalīdz. Nedz skārda, nedz arī politiskie.

 Baltkrieviem šādu «lietu» nācās piedzīvot pirms mēneša – kad varonīgo plīša spēļu lācīšu desants metās ārā no mazās vienmotora lidmašīnas, lai izkarotu vārda brīvību Baltkrievijai. 

Ikviens no mums šodien tīmeklī var aplūkot filmiņu, kurā redzama drosmīgo plīša lācīšu lēkšana ārā no lidmašīnas, un tāpēc varam sekot mīlīgo desantnieku izraisīto notikumu attīstībai uz zemes – medijos un diplomātijā. 

Kā tika organizēts lācīšu desants

Tātad, vispirms baltkrievu varas iestādes noliedza notikušo. Pēc tam Lukašenko gvarde metās sodīt visus, «kas nebija modri» un «ļāva» lācēniem nolēkt ar mazajiem izpletņiem Minskas centrā. Pa pirkstiem jau dabūjuši (apcietināti) divi baltkrievu žurnālisti, kas bija atļāvušies lācēnus nofotografēt. Viņus aizturēja un no viņiem vara iekasēja soda naudu 400 USD «par nelikumīga protesta akcijas realizēšanu». Vēl divi (Antons Šurjapins un Sergejs Bašarimovs) apcietināti par to, ka it kā esot sadarbojušies ar akcijas autoru Malmes reklāmas biroju «Studio Total». Finālā no valsts tika izraidīts Zviedrijas vēstnieks. Zviedri atbildēja ar to pašu, un mazo lācīšu lēciens bija jau pārvērties kara kurināšanas akcijā.

Diskusijas diplomātija gaiteņos sita augstu vilni, iesaistoties Eiropas Savienībai.

Kā reaģēja zviedri, kuru valdību Lukašenko tagad apsūdz sabotāžā pret Baltkrieviju?

Andersonu, svensonu, jakobsonu un karlsonu reakcija uz notikušo raksturojama kā aizdomīgums un plecu paraustīšana. Protams, ka spēļlācīšu desants nav Stokholmā sēdošās valdības, ārlietu ministra Karla Bilta vai zviedru drošībnieku sarīkota terorisma akcija pret Baltkrieviju. To saprot katrs, kurš zina kas ir publiskās attiecības, «partizānu mārketings» un pazīst arī šo metožu aktīvo izmantotāju PR aģentūra «Studio total».

«Ilgi gatavojāmies šai akcijai. Apmēram gadu. Mūsu rīcības iemesls ir vēlēšanās paust simpātijas pret Baltkrievijas tautu, pret cilvēkiem, kas savu uzskatu dēļ ir ieslodzīti baltkrievu cietumos,» medijiem atklāj privātās publisko attiecību kompānijas pārstāvis. Lācīši esot simbolizējuši labsirdīgu humoru. Izsmiekls esot visbriesmīgākais ierocis pret diktatoriem, un tieši tāpēc tika prognozēts, ka Lukašenko cīņa ar ļaunākajiem ienaidniekiem – spēļu lācīšiem zaudēs un «soda bataljonu» ārdīšanās Minskā izskatīsies komiska.

Tā arī notika. Lukašenko savos kareivīgajos uzbraucienos plīša lācēniem nelieto jēdzienu «lāči», bet gan «plīša akcija». Lai nebūtu smieklīgs. Viņš (tātad) pašlaik cīnās pret «plīša» uzbrucējiem.

«Studio total» šo reklāmas akciju esot gatavojusi veselu gadu. Plānā iekļāvušies vairāki līdzstrādnieki, kas mācījušies lidot ar Cesnām un tāpēc arī ieguvuši lidotāju apliecību (sertifikātu). Paralēli akciju palīdzējuši sagatavot arī baltkrievi Minskā (daļa no viņiem tagad ir arestēti).

Protams, šāds pasākums varēja arī izgāzties. Mazo zviedru lidmašīnu baltkrievi varēja notriekt, un abi lidotāji varēja iet bojā kopā ar spēļu lācīšu vezumu.

«Mēs centāmies maksimāli novērst šo risku. Taču, ja ņemam vērā, ka jauni cilvēki – žurnālisti un opozicionāri Baltkrievijā katru dienu pakļauj savu dzīvību riskam, konfliktējot ar Lukašenko režīmu, tad ir skaidrs, ka mūsu risks nav lielāks par viņu risku,» konstatē «Studio total» pārstāvis zviedru medijiem.

Tagad, kad akcija ir galā, var izsekot kā īsti viss notika.

Mazajai zviedru vienmotora lidmašīnai agri no rīta lietuvieši deva atļauju pacelties no Lietuvas lidostas Pociūnai, netālu no Kauņas. Lietuviešiem lidotājs esot ziņojis, ka lidos uz Gotlandi, bet gaisā uzņēmis kursu uz Minsku. Lidojuši 100 m augstumā virs zemes, uzmanoties no baznīcu torņiem. Šādi izdevies sasniegt Minskas centru, neviena nepamanītiem. Gandrīz vai atkārtojot leģendāro vācieša Matiasa Rusta taktiku, lidojot uz Sarkano laukumu Maskavā 1987. gadā. Uz ielas viņi esot redzējuši cilvēkus, policistus. Pēc tam izdevies izmest mazos lācīšus. Apmēram 800. Akciju apgrūtinājis zibens un spēcīgas vēja brāzmas. Tāpēc nācies lidot ātrāk nekā parasti. Pēc trim stundām lidmašīna jau nosēdusies mājās – Visbijas lidostā.

Vai akcijai bija kāda jēga? Bez starptautisko attiecību turbulences?

Idejas autori uzskata, ka bija un ir jēga. Projekts «Runā patiesību», kas kopš gada sākuma tiek realizēts Minskā, sadarbībā ar baltkrievu jauniešu opozīcijas līderiem, tagad ejot plašumā, un plīša lācīšu izmantojums esot simbolisks. Tas pierādīšot, ka izteikšanās brīvība ir tik svarīga, ka cilvēki tās dēļ ir gatavi riskēt ar savu dzīvību.

7 stundu riskants lidojums, 800 lācīši pār Baltkrieviju un cerība, ka baltkrievi sapratīs, «par ko ir stāsts».

Konkrētais piemērs izraisa dažādas pārdomas. Var analizēt «Studio total» pieeju publiskajām attiecībām un reklāmai un viņu rīkoto kampaņu ētiku. Piemēram, 2005. gadā viņi piedāvāja sabiedrībai jaunu partiju ar nosaukumu Kultūras partija, izvirzot priekšplānā interesantas personības kas savaldzināja zviedru vēlētājus, bet vēlāk izrādījās, kā jaunā partija faktiski ir lielisku aktieru uzvedums. Tātad nevis reāla partija, bet perfekta aģitācijas akcija ar mērķi pievērst uzmanību valsts kultūras politikas neatrisinātajām problēmām. 2009. gadā «Studio Total» piedāvāja bijušajai politiķei Gudrunai Šīmanei publiski sadedzināt «dzīvu naudu» 100 000 zviedru kronas (ap 7,5 tūkstošus latu), kas publiski tika izdarīts. Nauda dega uz skatuves ar liesmu, pievēršot uzmanību vīriešu un sieviešu darba algu atšķirībām valstī. Šogad janvārī viņi ar lielu troksni medijos «atklāja» «pasaulē pirmo seksa skolu» Austrijā, kurai mediju un sabiedrības lielākā daļa patiesi noticēja. Šo savādo akciju sarakstu mēs vara turpināt, taču mani notikušajā interesē pavisam cits virziens.

Kā jutās baltkrievi, kad viņiem uz galvas sāka krist mazi lācīši ar izpletņiem?

Visticamāk, ka Ķīnā ražoti, zviedru iesaiņojumā un noformējumā, taču jautājums ir plašāks par plīša izcelsmi vai PR aģentūras bravūrību.

Lācīšu desants Latvijā

Līdz šim daudz runāts par kultūras un ideoloģiju eksporta nozīmi cīņās pret diktatūrām un totalitāriem režīmiem. Ar diktatūrām shēma ir skaidra. Dānija savulaik Gorbačova perestroikas laikā pirmā atvēra okupētajā Latvijā «Kultūras institūtu», kuru tolaik vairāk atbalstījām kā «lidmašīnu, no kuras izlido brīvo lācīšu desants», nevis kā dāņu mākslas, literatūras vai kultūras ruporu. Kopenhāgenā to saprata, un paldies viņiem par šo periodu.

Toreiz tas palīdzēja.

Tagad Latvija ir brīva valsts, taču tās teritorijā joprojām darbojas vadošo pasaules lielvalstu kultūras atašeji, kultūras institūti, fondi, raida to pašu lielo valstu radio, TV kanāli.

Formāli tās veicina savas kultūras atpazīstamību, kas PSRS diktatūras gados bija cenzēto tēmu sarakstā. Tāpēc neskaitāmi angļu, franču, vācu, ķīniešu, skandināvu vai krievu valodu pratēji varēja un var turpināt saņemt iespējās papildināt zināšanas šajās svešvalodās, uzturēties lielajās kultūrvalstīs un popularizēt savus radošos atklājumus šeit Latvijā.

Rezultātā mūsu grāmatveikali vai lūst no tulkotiem literāriem darbiem, kuru tulkošanu un izdošanu finansējuši ārvalstu kultūras institūti un fondi. Oriģinālā latviešu literatūra nereti tiek noenkurota aiz kulisēm.

Mūsu koncertzālēs, izstāžu un kino zālēs viesojās šo pašu fondu menedžēti mākslinieki, režisori, kori un orķestri.

Mūs slīcina lielvalstu kultūras paisumā.

Noklausoties no jauna The Clasch piedziedājumu «I’m so bored with the USA» (1977) tagad 25 gadus vēlāk arī pie mums Latvijā nācās secināt, ka taisnība vien ir. Katru dienu televīzija un kino baro ar jeņķu filmām un mūziku. Protams, nav jēgas traktēt šo procesu kā Vašingtonas vai Kalifornijas «slepenu sazvērestību» pret ārpasauli ar mērķi diktēt pāri palikušajai pasaulei savējo popkultūru. Šķiet, ka viss ir daudz vienkāršāk – esam pārbaroti ar amerikāņu kultūru pārāk lielās un treknās devās. «Lācīši» mūs bombardē kā krusa, bet viņā pusē dīķim par mūsu kultūru nojausma «viņiem» ir vairāk nekā niecīga. Atgriezeniskās saites te nav.

The Clasch leģendārajam refrēnam varam tagad pievienot jau nākamo frāzi – «I’m so bored with the UK too» jo arī anglosakšu popkultūrā jūtamies iegrimuši kā mārkā. Esam kolektīvi smējušies par britu melno humoru, izlaiduši caur sevi Holivudas un BBC filmu kilometrus un lēkājuši līdzi britu popam un jeņķu rokam. Pat lēdijas «Betas» aizvadītā godināšana Londonā (tronī jau 60 gadus!), translēta pa visām iespējamām televīzijas stacijām pasaulē, mūs vairs nespēj saviļņot, tāpat nez kāpēc arī «lācīšu desants», kas nesen izpaudās Latvijā translētajās Viljama kāzās ar glīto Keitu, kas mūs neuzrunāja. Mūsu Latvijas televīziju aktīvā pieslēgšanās Hilarijas Klintones zibensvizītei Latvijā vai kāda cita lielvalsts kultūras vai politikas dižgara uzniršanai pie mūsu apvāršņa pastiprina «lācīšu kultūrdesanta» efektus.

«Mēs esam mazi un nekādi», bet lielās nācijās, tur viss ir Yes un OK! Aizmiegtām acīm jāseko pakaļ un jājūsmo.

Skandināvu tulkoto grāmatu kilometri mūsu grāmatveikalu plauktos liecina, ka zviedru, dāņu, norvēģu vai somu kultūras eksporta investīcijas ir bijušas pienākumu augstumos, jo mēs par skandināvu literatūru zinām gandrīz visu, bet viņi par mūsējo … nezina joprojām gandrīz neko. Atgriezeniskā komunikācija = 0.

Visbeidzot to pašu var teikt par krievu masu kultūru, kuru mums Latvijā uzbāzīgi piegādā televizors, radio, Dzintaru skatuve un piebrieduši Rīgas afišu stabi ar karnevāliski izkrāsotiem Krievijas izklaidētājiem. «Nadojela Rosija». Fakts bez bumeranga efekta.

Vai sekosim sliktajai anekdotei, kas optimistiem iesaka pāriet 100% uz angliski runājošajiem avotiem un tālredzīgajiem pesimistiem jau šodien sākt mācīties ķīniešu valodu, jo viņu taču ir uz šīs zemeslodes visvairāk?

Dzīvojot Rīgā un ik dienas sajūtot Krievijas masīvo propagandas elpu, var neizturēt. Tāpēc gribas protestēt pret to, izvēloties «Go West».

Ejam prom? Kravājam Samsonite ultravieglos koferus (kas der Ryanair) un bēgam?

Taču, pirms dodamies ceļā, ir vērts paanalizēt, kāpēc mūsu kultūras ēdienkartē ir tikai lielo, dominējošo nāciju «ēdienkartes piedāvājums» un kādā ceļā tas vienmēr atrod mūsu intelektuālo maltīti.

Lielo, industrializēto valstu (Francijas, ASV, Lielbritānijas, Ķīnas u.c.) eksporta buldozera sastāvā ietilpst ne tikai savas industrijas eksporta, bet arī kultūrpropagandas sadaļa, kura ar vēstniecību kultūras atašeju starpniecību un īpaši ar šim nolūkam izveidoto kultūras institūtu starpniecību realizē savas valsts kultūras tēla eksportu ārzemniekiem. Uzmanības novēršanai to sauc arī par globalizāciju.

Vai mazo valstu kultūra ir mazāk vērtīga?

Ja salīdzinoši lielo kaimiņvalstu virzienā šis kultūras eksporta triecienvilnis nav īpaši pamanāms (jo lielajās valstīs pašās ir intensīvs iekšējās kultūrdzīves areāls), tad mazās valstīs, tādās kā Latvija, lielvalstu kultūras institūtu, fondu un dāsnu mecenātu kultūras misionārisms funkcionē kā strūklaka Sahāras vidū.

Gandrīz visi vēlas padzerties, nopelnīt, pakalpot un pieslieties.

Rezultātā izveidojas mirāža. Ilūzija par to, ka tikai lielajām valstīm ir liela un vērtīga kultūra un māksla. Turpretī mazajām valstīm – maza un tātad attiecīgi arī it kā mazāk vērtīga.

Par šo absurdo pieņēmumu nemēdz runāt skaļi, taču tas eksistē.

Šeit var novilkt paralēles ar 19. gadsimta fenomenu, mākslīgi izveidoto kultūras virzienu ar nosaukumu «orientālisms», kas izveidojās lielvalstu kolonizācijas rezultātā un nozīmē kolonizatoru izpratni par sev svešo kultūras zonu – Austrumiem. Toreiz, tāpat kā tagad postkomunistiskajā zonā, vadošās pasaules lielvalstis centās pakārtot sev Austrumus, integrējot tos eiropiešu pasaulē. Multikulturālā impērijā, kurā noteicošā pozīcija bija tikai eiropiešiem, visi centieni «civilizēt» un «modernizēt» jaunapgūtās valstis nenodrošināja cerēto rezultātu, un teritorija no Ziemeļāfrikas līdz Austrumāzijai ieguva izplūdušu nosaukumu «orientālisms», kuru profesors Edvards Saids (Edward Said) arī apskata kā «no imperiālisma izrietošu efektu». Lakoniskā izteiksmē šis skaidrojums nozīmē – lielvalstīm ar eirocentrismu ir tendence vai nu ignorēt, vai šablonizēt sev pakārtotos kultūras areālus, uzskatot, ka «šīs barbariskās zemes plosa iekšējie kari, posts, nelaimes, mēris, revolūcijas, zemestrīces, kas seko cita citai» (C.G.Löwenhielm), un tāpēc neko labāku tās nav pelnījušas, kā «mūsu augstās kultūras adopciju». Edvards Saids uzsver, ka «rietumu izdomātais orientālisms nav visaptverošs jēdziens. Tas ir ierocis, kā iekarot okupēto zemju publikas apziņu teritorijas vietā.» (Edward Said, Orientalism, 1987).

Tas nozīmē legālu atziņu, ka kultūra ir labāks ierocis nekā tanks, bruņumašīna vai bumbvedējs.

Globālā kultūra šodien ir «globālu» parādību kopsumma, jo transnacionālā telpa ir neviendabīga. Policentrisms, transnacionālo institūciju diametrāli atšķirīgie darba principi veicina situāciju, ka cilvēki pārtop sociālajos dzīvniekos, kas visiem spēkiem cenšas pielāgoties esošajām sabiedrības normām.

Būtībā šeit nav runa par kultūru kvalitāti, bet gan par vairāk vai mazāk veiksmīgu kultūras un mākslas mārketingu, bez kura šodien neko nevar «pārdot», un tieši lielās valstis un industrijas šajā virzienā spēj investēt vairāk.

Dialogs starp kultūrām līdz šim pastāvējis tikai no spēka pozīcijām, un diemžēl arī mēs brīvajā Latvijā turpinām dzīvot mirāžā un ticam, ka laba popmūzika vai attīstīties tikai Londonā, mode Milānā, bet fotomāksla Kopenhāgenā. Pērkam kultūras krustnešu sarūpēto sortimentu un bikli iebīdām tumšā stūrī savējos spīdekļus – Regīnas Ezeras «Zooloģiskās noveles» vai Sigismunda Vidberga Art Deco.

Vai esam noguruši no svešu lidmašīnu kultūrlācīšiem, kas mūs turpina bombardēt ik dienas, vai jau sen iemiegam kopā ar viņiem uz spilvena?

I’m so bored with the … ?

Kā Pauls un Krutojs pazemoja Latviju

2012. gada 26. jūlijā

Pievērsiet uzmanību fotoattēlam, kas tapis pēc ”Jaunā viļņa” līderu Igora Krutoja un  Raimonda Paula tikšanās šodien ar Latvijas Kultūras ministri Žanetu Jaunzemi – Grendi.

Krutojs un Pauls uz šo oficiālo tikšanos ministrijā bija ieradušies tērpušies mežcirtēju kreklos. Turklāt cienījamais komponists Raimonds Pauls vēl bija uzcirtis sev mugurā arī makšķernieku jaku. Foto no TVnet.

Krutojs un Pauls uz šo oficiālo tikšanos ministrijā bija ieradušies tērpušies mežcirtēju kreklos. Turklāt cienījamais komponists Raimonds Pauls vēl bija uzcirtis sev mugurā arī makšķernieku jaku.

Daži no Jums, cienījamie lasītāji, iespējams teiksiet – ” un kas, par to?”

Taču!

Vai varat iedomāties, ka abi šie kungi šādā izskatā būtu ieradušies uz oficiālu tikšanos ar Krievijas, Francijas vai kādas citas valsts oficiālo pārstāvi? Ministru? Prezidentu?

Zinot, ka sarunām sekos foto sesija?

Runa šajā gadījumā ir par oficiālu tikšanos. Ministrijā. Nevis dārza lapenē.

Protams, ka nē, jo jebkuras citas valsts ministra padomnieki, preses sekretārs viņiem būtu aizrādījuši. Šādā izskatā mēdz aizrādīt. Abiem ”Jaunā Viļņa” līderiem nāktos vispirms saģērbties atbilstoši protokolam (ar to liecinot savu attieksmi pret Latviju) un tikai pēc tam ierasties vizītē pie ministra.

Izskatās, ka Latvijas Kultūras ministrei Ž. Jaunzemei – Grendei nav tik kompetentu un principiālu padomnieku, kas varētu pateikt priekšā šiem kungiem, kādā izskatā cilvēki mēdz ierasties uz oficiālu tikšanos ar ministri viņas darba kabinetā.

Jo šādos gadījumos sarunu dalībnieku ārējais tēls arī signalizē gan attieksmi pret sarunu partneriem, gan pret valsti, gan par savu kultūru, gaumi.

Visdīvainākais ir tas, ka abi šie kungi paši nesaprot elementāru etiķeti un diplomātisko protokolu, kas būtu jāievēro arī šajā gadījumā, kad Krievijas pārstāvji ierodas uz sarunām ar Latvijas amatpersonu. Vienkārši tāpēc, ka ”Jaunais vilnis” ir arī politisks projekts.*  Turklāt  tikšanās šajā līmenī nav draudzīga parunāšanās, bet gan Krievijas attieksmes paušana pret Latviju.

To demonstrē viesu izskats un attieksme.

Tas ir ļoti vienkārši.

Notikušo, iespējams var piedot Igoram Krutojam, kuram ir rocība iegādāties dārgāko dzīvokli Ņujorkas centrā, taču pieklājība, diemžēl, palikusi Gaivoronas ciema lauku bajānista līmenī.

Neizprotami, kāpēc mūsu pašu Raimonds Pauls jau kuro gadu pēc kārtas ar savu  dīvaino izskatu šajās ”Jaunā Viļņa” vizītēs Latvijas varas gaiteņos demonstrē to pašu izpratni pret Latvijas valsti.

Šis – šodien notikušais fakts nebūtu pievērsis manu uzmanību, ja neatgādinātu iepriekšējo gadu fotoreportāžas no ”Jaunā Viļņa”  top – menedžmeta vizītes pie mūsu valsts prezidenta.  Jau tajās  90 % no ”Jaunā viļņa” reprezentantiem ar savu izskatu demonstrēja klaju necieņu valstij, kura viņi rīko savu popkultūras pasākumu.

Jā, zinu, ka daudzi mani mierinās -” ko gan var gribēt no popkultūras pārstāvjiem, kas vairumā gadījumu nezina etiķeti un nereti neko nesaprot no apģērbu kultūras”.

Tā, faktiski ir.

Jauc skatuves kostīmus ar reālo vertikālo kultūras skalu.

Protams, ka skatuves tērpa zemu līmeni, nekulturālību nereti mēdz traktēt kā jaunradi. Brīžos, kad karnevālisms nomāc eleganci.

Taču arī no popkultūras pārstāvjiem mēs varētu pieprasīt elementāru pieklājības normu pārzināšanu tiekoties ar valsts vadītajiem. Vēl jo vairāk, ja viņi nereti uzdodas pārstāvam modi, “glamūru”, labu stilu un gaumi…. bet tagad izrādās…vien analfabēti šajās jomās.

Attiecību veidošana ar viesību saimniekiem nav nejaušību un nenozīmīgu sīkumu. Tā ir elementāra PR ābece.

”Jaunais Vilnis” ir ieradies ciemos kaimiņvalstī Latvijā un vēlas, lai šeit viņus novērtē kā būtisku kultūru un ekonomiku veicinošu faktoru. Tāpēc, pirms Krutojs un Pauls enerģiski metas pie Jūrmalas koncertzāles tualešu kritizēšanas, vispirms pašiem vajadzētu apskatīties vai ”bikšu priekša nav vaļā”, ierodoties vizītē pie Latvijas valsts kultūras ministres.

Tad izrādīsies, ka pagājušā gada  ”zemās kvalitātes” Dzintaru koncertzāles tualetes ir pietiekoši atbilstošas viņu pašu kultūras līmenim.  

xxx

*Atcerēsimies Krievijas un Latvijas  prezidentu oficiālos vēstījumus, Krievijas un NVS valstu vēstnieku un citu Kremļa režīmam lojālu cilvēku  zīmēšanos šajā pasākumā,  pret Putina politiku iebilstošās K. Sobčakas izmešanu no vadītāju saraksta utt.