2014. gada 5. janvārī

Aizvadītais – 2013. paguva izrakt papīra avīžu kapu vēl dziļāku.

Paralēli norisinājās profesionālo žurnālistu sistemātiska atlaišana no darba. Skandināvijas valstīs – caurmēra viens žurnālists dienā 2013. zaudēja savu darbu. Neraugoties uz to, mediju specialitāte joprojam ir viena no vispieprasītākajām augstskolās un uz katru atlaisto pērn izglītojušies 2,2 jauni kolēģi. Ļoti savāda loģika. Acīmredzot, žurnālista profesija joprojām vilina jaunos un ambiciozos.

Paradoksāli, bet fakts.

Zviedru mediju areālā smagi krita lielie giganti DN, GP,  Sydsvenskan un pat Svenska Dagbladet. Uz ļodzīgām kājām žonglē arī reģionālie papīra izdevumi, kas cenšas savilkt galus, noskatoties kā reklāma pārceļas no papīra avīzes uz interneta sfēru.

Protams, ka papīra avīze ir ļoti vecs medijs.

Skaidrs, ka mūsu mediju areālu neglābjami pārņem ekrāna žurnālistika ar daudziem jauniem priekšnosacījumiem un izaicinājumiem.  Nevar noliegt, ka pie papīra avīzes neglābjamajām kaitēm lielā mērā vainīgi paši izdevēji un redaktori, kas kļūdaini prognozēja medija attīstību un vieglprātīgi paļāvās uz IT-gurū prātojumiem, kas tā arī dzīvē nekad nerealizējās.

Kļūda bija arī bezmaksas teksta publicēšana tīmeklī un nespēja iekasēt naudu par nopietnām publikācijā. Esošo ”maksas mūru” eksistence pagaidām nav sevi attaisnojusi.

Dienas prese ir ļoti nozīmīgs valsts demokrātijas garants. Jo negantāki ir žurnālisti jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. 

Tai pat laikā kārtējo uzplaukumu piedzīvo PR industrija. Jau tagad uz katru žurnālistu ASV ir četri PR speciālisti (starp citu, 80. gados šī attiecība bija 1:1).

Nevar noliegt, ka Latvijā (mediji šeit ļoti kopē ASV modeļus) attīstība iet līdzīgā virzienā.  Pagaidām mūsu valstī nav izstrādāta nopietna mediju attīstības politika un līdzšinējā uzraudzības sistēma nav sevi attaisnojusi : konkurences padome nekompetenti pieļāva elektronisko mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesu (MTG= TV3+LNT) un radio un TV padome joprojām nespēj attīstīt kvalitātes elektronisko mediju veicināšanas procesu. Avīzes no kopējās likumdošanas joprojām ”izkrīt” un interneta infoplatformas joprojām ”strādā” autopilota kontroles režīmā.

Sabiedrības interesēs ir saglabāt informēšanas sviru līdzsvaru. Jo vairāk vara pievāc savā kompetencē informatīvos procesus un piekārto sev medijus (piesietu suņu statusā), jo mazāk ”demokrātijas volejbola skatītāji” = ”vēlētāji” ir apmierināti ar notiekošo.

Jau sen bija jāpanāk ”otro un trešo” mediju finansiāls atbalsts (no valsts kabatas) viedokļa plurālisma vārdā. Jau sen bija ”jāņem nopietni” sabiedriskie mediji un to loma Latvijas iedzīvotāju dzīvē. Piemēram, Grieķijā sabiedriskie mediji ir jau iznīcināti. Pilnībā. Spānijā tie slēgti Valnesijas reģionā (1700 kolēģu tur šodien ir bezdarbnieki). Jostas pievilktas arī Islandes sabiedriskajos medijos.

Zviedru Bonjēri novākuši no amata pēdējo šefu ar simbolisko uzvārdu un pie koncerna stūres beidzot nosēdināts ienācējs, no malas.

Kas īsti notiek?

Pašlaik mēs lecam pāri dziļākajām mediju krīzes aizām. Avīzes un TV portāli sāk aizvien aktīvāk pievērsties TV raidījumu gatavošanai, paralēli rakstiem.

Netflix ir klāt un grūstas.

Belž samērā sāpīgi ar elkoņiem.

Mediju jomā dominē amerikāņu dinozauri, kas arī pērn ievāca milzu naudas ražu, paši maz producējot.

Piemēram Google pelna lieliski, bet (protams) uz citu rēķina. Šis parazitēšanas process turpinās. Mēs rakstām – viņi tulko un pelna. Francijas un Vācijas protesti ir mazliet pievērsuši uzmanību šim – ”netaisnīgajam biznesam”, bet pagaidām redzamu efektu mediju jomā nav. Mēs turpinām rakstīt un Google turpina mūsu saražoto pārdot un nopelnīt.

Slikti, ka pamazām sabrūk informatīvā atvērtība un mediju jomu politiķi mēģina aizklāt ar zīmoga ”slepens”  aizslietņiem. To pērn atkal ( no jauna) panāca Brisele un mediju darbs caur to kļūs vēl smagāks un informācijas iegūšana (caur to) paliks vēl sarežģītāka. Protams, ka demokratizācijas līmenis dalībvalstīs ir atšķirīgs un tie, kas pieraduši kārtot visu aiz slēgtām durvīm, cenšas to ieviest kā normu arī ūnijas politiskajos gaiteņos.

Skumji, ka tā.

Latvijas mediju areāls lēni slīkst izklaides zampā un žurnālistus ēterā aizvien noteiktāk nomaina mapeti. Tie ir lētāki, pozitīvāki, izklaidējošāki un krāsaināki.

Kas ir pozitīvi?

Lieliski ir tas, ka tagad pavisam skaidri redzams, ka nākotnes žurnālistika ir ekrāna žurnālistika (nevis TV žurnālistika) un šis apstāklis liek mums meklēt jaunus paņēmienus, metodes un amata rīkus medializācijas pilnveidošanai.

Vai mēs tasm esam gatavi?

Jā, 100% esam. 

🙂