Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem

Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.

 Informatīvās telpas problēma

Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?

Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.

Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.

Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.

Neesam tautas ienaidnieki

Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.

Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan  apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.

Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai  šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas.  Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir  konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].

„Stiprās rokas“ vilkme

„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka  „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.

Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.

Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē,  ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.


[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus.  Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar  katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.

[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html

 

[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/

 

[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/

[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/

[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein

[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809

Aizvadītais, skarbais mediju gads 2013

2014. gada 5. janvārī

Parabolas, ūdens un gaiss

Parabolas, ūdens un gaiss

Aizvadītais – 2013. paguva izrakt papīra avīžu kapu vēl dziļāku.

Paralēli norisinājās profesionālo žurnālistu sistemātiska atlaišana no darba. Skandināvijas valstīs – caurmēra viens žurnālists dienā 2013. zaudēja savu darbu. Neraugoties uz to, mediju specialitāte joprojam ir viena no vispieprasītākajām augstskolās un uz katru atlaisto pērn izglītojušies 2,2 jauni kolēģi. Ļoti savāda loģika. Acīmredzot, žurnālista profesija joprojām vilina jaunos un ambiciozos.

Paradoksāli, bet fakts.

Zviedru mediju areālā smagi krita lielie giganti DN, GP,  Sydsvenskan un pat Svenska Dagbladet. Uz ļodzīgām kājām žonglē arī reģionālie papīra izdevumi, kas cenšas savilkt galus, noskatoties kā reklāma pārceļas no papīra avīzes uz interneta sfēru.

Protams, ka papīra avīze ir ļoti vecs medijs.

Skaidrs, ka mūsu mediju areālu neglābjami pārņem ekrāna žurnālistika ar daudziem jauniem priekšnosacījumiem un izaicinājumiem.  Nevar noliegt, ka pie papīra avīzes neglābjamajām kaitēm lielā mērā vainīgi paši izdevēji un redaktori, kas kļūdaini prognozēja medija attīstību un vieglprātīgi paļāvās uz IT-gurū prātojumiem, kas tā arī dzīvē nekad nerealizējās.

Kļūda bija arī bezmaksas teksta publicēšana tīmeklī un nespēja iekasēt naudu par nopietnām publikācijā. Esošo ”maksas mūru” eksistence pagaidām nav sevi attaisnojusi.

Dienas prese ir ļoti nozīmīgs valsts demokrātijas garants. Jo negantāki ir žurnālisti jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. 

Tai pat laikā kārtējo uzplaukumu piedzīvo PR industrija. Jau tagad uz katru žurnālistu ASV ir četri PR speciālisti (starp citu, 80. gados šī attiecība bija 1:1).

Nevar noliegt, ka Latvijā (mediji šeit ļoti kopē ASV modeļus) attīstība iet līdzīgā virzienā.  Pagaidām mūsu valstī nav izstrādāta nopietna mediju attīstības politika un līdzšinējā uzraudzības sistēma nav sevi attaisnojusi : konkurences padome nekompetenti pieļāva elektronisko mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesu (MTG= TV3+LNT) un radio un TV padome joprojām nespēj attīstīt kvalitātes elektronisko mediju veicināšanas procesu. Avīzes no kopējās likumdošanas joprojām ”izkrīt” un interneta infoplatformas joprojām ”strādā” autopilota kontroles režīmā.

Sabiedrības interesēs ir saglabāt informēšanas sviru līdzsvaru. Jo vairāk vara pievāc savā kompetencē informatīvos procesus un piekārto sev medijus (piesietu suņu statusā), jo mazāk ”demokrātijas volejbola skatītāji” = ”vēlētāji” ir apmierināti ar notiekošo.

Jau sen bija jāpanāk ”otro un trešo” mediju finansiāls atbalsts (no valsts kabatas) viedokļa plurālisma vārdā. Jau sen bija ”jāņem nopietni” sabiedriskie mediji un to loma Latvijas iedzīvotāju dzīvē. Piemēram, Grieķijā sabiedriskie mediji ir jau iznīcināti. Pilnībā. Spānijā tie slēgti Valnesijas reģionā (1700 kolēģu tur šodien ir bezdarbnieki). Jostas pievilktas arī Islandes sabiedriskajos medijos.

Zviedru Bonjēri novākuši no amata pēdējo šefu ar simbolisko uzvārdu un pie koncerna stūres beidzot nosēdināts ienācējs, no malas.

Kas īsti notiek?

Pašlaik mēs lecam pāri dziļākajām mediju krīzes aizām. Avīzes un TV portāli sāk aizvien aktīvāk pievērsties TV raidījumu gatavošanai, paralēli rakstiem.

Netflix ir klāt un grūstas.

Belž samērā sāpīgi ar elkoņiem.

Mediju jomā dominē amerikāņu dinozauri, kas arī pērn ievāca milzu naudas ražu, paši maz producējot.

Piemēram Google pelna lieliski, bet (protams) uz citu rēķina. Šis parazitēšanas process turpinās. Mēs rakstām – viņi tulko un pelna. Francijas un Vācijas protesti ir mazliet pievērsuši uzmanību šim – ”netaisnīgajam biznesam”, bet pagaidām redzamu efektu mediju jomā nav. Mēs turpinām rakstīt un Google turpina mūsu saražoto pārdot un nopelnīt.

Slikti, ka pamazām sabrūk informatīvā atvērtība un mediju jomu politiķi mēģina aizklāt ar zīmoga ”slepens”  aizslietņiem. To pērn atkal ( no jauna) panāca Brisele un mediju darbs caur to kļūs vēl smagāks un informācijas iegūšana (caur to) paliks vēl sarežģītāka. Protams, ka demokratizācijas līmenis dalībvalstīs ir atšķirīgs un tie, kas pieraduši kārtot visu aiz slēgtām durvīm, cenšas to ieviest kā normu arī ūnijas politiskajos gaiteņos.

Skumji, ka tā.

Latvijas mediju areāls lēni slīkst izklaides zampā un žurnālistus ēterā aizvien noteiktāk nomaina mapeti. Tie ir lētāki, pozitīvāki, izklaidējošāki un krāsaināki.

Kas ir pozitīvi?

Lieliski ir tas, ka tagad pavisam skaidri redzams, ka nākotnes žurnālistika ir ekrāna žurnālistika (nevis TV žurnālistika) un šis apstāklis liek mums meklēt jaunus paņēmienus, metodes un amata rīkus medializācijas pilnveidošanai.

Vai mēs tasm esam gatavi?

Jā, 100% esam. 

🙂

Sliktās un labās ziņas medijos. Svētdienas pārdomas.

2013.   gada 20. oktobris

Broakstis ar avīziSvētdienas rīta brokastu lasāmviela ir lieliska lieta. Avīze klusi čaukst uz galda, kafija smaržo kā Kolumbijas nakts un teksts piedāvā saturu ar substanci. Man šāda lasāmviela katru svētdienu ir jaunā Dagens Nyheter redaktora Pētera Volodarska lapa. Viņa teksti ir provokatīvi, emocionāli, gudri un dziļi. Tieši tas, kas svētdienas rīta kafijas uvertīrai ir vajadzīgs. Domu izskalošana, viedokļu sasveicināšanās un jauni impulsi.

Pētera rakstus ievēroju jau labi sen un pat savulaik apmanījāmies ar viedokļiem latviešu būvfirmas ”Lavals un Partneri” arodbiedrību blokādes skandāla sakarā. Tāpat arī toreiz, kad Leta bija pārpratusi Pētera epistolārā žanrā rakstīto ironiju un uztvēra viņa publicēto ironiju kā patiesību.

Šodien Pēteris raksta par mediju tieksmi izgaismot negatīvus notikumus. Par to, ka maksimāli tuvojoties patiesībai, rodas problēmas, kuras zināma sabiedrības daļa nav gatava akceptēt.

Taču sāksim ar to kāpēc medijiem ”patīk viss sliktais”. Par to nācies pārliecināties arī man, atvairot neskaitāmus uzbrukumus no publikas puses : ”jūs rakstāt tikai par slikto”, ” vai tad nekā laba jums nav ko pateikt”, ”dzīvojat tikai kriticismā”. Tā arī man mēdz uzbrukt daži lasītāji.

Jā, tas nav nekas jauns.

Protams, ka liela daļa no postsovjetisma laika cilvēkiem, kas dzīvojot okupētajā Latvijā bija pieraduši pie pozitivizētas, cenzoru uzraudzītās ”labās žurnālistikas”, kurā dominēja verbāla un vizuāla goda plāksne, sajūt nostaļģiju pēc saulainās pagātnes medijos. Tur stāstīja tikai par labajiem komunistu politiķiem, drosmīgajiem zvejniekiem un metalurgiem, dižajām konveijera strādniecēm, varonīgajām slaucējām un nepārspējamajiem kombainieriem. Sliktas ziņas bija tikai no pūstošajiem rietumiem. Ārzemēm, tātad.

Pie mums viss ideāli, tur – viss slikti.

Tagad ir otrādi – pie mums korumpēti politiķi, slepkavas, pedofili, posts, emigrācija un zemes izpārdošana šakāļiem. Ārzemēs, turpretī, viss izskatās sakārtots, kārtībā un visi tur laimīgi.

Tā izskatās.

Latvijas medijiem mēdz pārmest, ka tieši mediju aina liek mūsu cilvēkiem ar visām ģimenēm pamest dzimteni un meklēt laimi ārzemēs.

Vai tā ir arī mediju vaina, ka Sprīdītis ar lāpstu plecos joprojām nav atgriezies mājās?

Ja tas tā ir, tad Latvijas medijiem būtu jāsāk nopietna pašizvērtēšana akcija.

Tas ir ļoti nopietns aizrādījums un var izrādīties pamatots.

Izrādās, ka zviedri arī ir pikti par to pašu.

”Jūs rakstāt tikai par nelaimēm un šausmām”, – savu sašutumu pauž kāda zviedru avīžu lasītāja, – ”jūs tikai maļat par slikto un labajam avīzē vietas vairs nepietiek”.

Acīmredzot šī tēma tomēr ir ļoti nopietna un es labprāt uzklausītu arī jūsu domas šajā jautājumā, cienījamo lasītāj!

Taču vispirms man pašai jāizsaka savs viedoklis.

Vai ne?

Tātad. Vispirms noskaidrosim kāda ir žurnālista misija sabiedrībā.

Mediju misija nozīmē aizstāvēt tos, kas ir mūsu lasītāji: ”parastie cilvēki”, kuriem pretī ”spēlē” tie, kam ir vara un nauda šajā valstī. Lasītājs atver avīzi vai datoru un lasa kā žurnālisti aizstāv viņa intereses slejās, ekrānā un ēterā.

Mediju misija ir būt mazā cilvēka advokātam.

Ja datora vai TV ekrānā vai avīžlapā parādās reklāma vai PR, tas nozīmē, ka runātāji vairs nav žurnālisti (mūsu aizstāvji), bet gan pretinieku komanda – tie, kas pārstāv varu un naudu.

Pārkāpumi, nelaimes, posts, blēdības ir realitāte un mums par tiem jāstāsta lasītājam.

Ja diktatoru pārvaldītajās valstīs notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tad mēs to stāstām lasītājiem. Sīrija, Ēģipte pašlaik piedāvā gauži nepievilcīgas ainas.

Vai turp nebūtu jāsūta labi reportieri, kas izgaismo situāciju plašāk, lai mēs Latvijā īsti saprastu kas tur notiek? Jeb mums ir vienalga un mēs mierīgi apmierināmies ar starptautisko aģentūru piegādāto cenzēto materiālu?

Jā, tas ir žurnālistikas DNS – meklēt problēmas un tās novēršot, padarīt mūsu dzīvi labāku! Taču vai mēs reizēm nepārspīlējam un nepārvēršam analīzi par vajāšanu?

Vai neesam mazliet apsēsti ar negatīvā atrašanu?

Vai tiešām novēršam tās negācijas, kuras uzrokam un vai esam atbildīgi par sekām, kuras izraisām?

Protams, ka negatīvai ziņai ir daudz lielāka triecienspēja nekā pozitīvai ziņai.

Kuram gan interesē patiesa ziņa par to, ka Māra Kalniņa ir godprātīga, laba skolotāja, kas visu mūžu strādā ar minimālu algu un savas dzīves laikā ir ”nostutējusi uz kājām” neskaitāmus skolēnus. Cik no jums lasīs šādu stāstu avīzē? Tā ir patiesība. Taču maz to izlasīs.

Jūs sakāt, ka tas ir žurnāla raksts?

Tieši tā, žurnāli dod vairāk pozitīvas lasāmvielas un tāpēc Latvijā tiem arī ir salīdzinoši lielākas tirāžas.

Taču fakts par to, ka ”politiķis M pametis sievu” – uzreiz interesē daudz vairāk lasītāju. Tas nozīmē, ka arī jūs, cienījamo lasītāj, vēlaties palasīties ko sliktu par citiem?

Vai tā nav?

Varbūt, ka žurnālistika nav vainīga, bet vainīgais ir pieprasījums. Mums ”patīk” sveša nelaime un mēs ”baudām” internetā izlamājot tos, kas ir par mums labāki, gudrāki, talantīgāki un vienkārši glītāki.

Man šķiet, ka šajā gadījumā jāsaprot, ka eksistē dažādi mediji. Avīzes/portāli vairāk fokusējas uz reālo situāciju ar vēlmi uzlabot situāciju valstī, to kritiski analizējot un žurnāli piedāvā ”stāstus par Māru”.

Visiem būtu jābūt apmierinātiem.

Taču tā nav.

Ariana Huffinton nesen internetā radīja savu panākumiem bagāto portālu Huffington Post, kurā vienā nodaļā publicē tikai pozitīvas ziņas. To, izrādās, lasa visvairāk.

Ja pārpludināsim ēteru un slejas ar ”varoņiem”, ”uzvarām” , ”ģēnijiem”, notiks pretējais – mēs falsificēsim realitātes atspoguļojumu. Tas būs SPA dvēselei, bet nākamajā dienā atgriezīsies reālais asfalts.

Tāpēc lūdzu atstājiet analītisko žurnālistiku mums, jo tā ir mūsu misija.

OK?

Taču viss iepriekšminētais neliedz mums būt paškritiskiem un biežāk pārdomāt par savu tēmu izvēli.

Ja reiz žurnālistika ir patiesības medības, tad mums jākontrolē, vai nomedītais patiešām ir realitātes atspoguļojums.

Kā domājat jūs?

Twitteržurnālistika:nopietna problēma turku valdībai. Mediju mācība LV skolām?

2013. gada 28. jūlijs

Darbs Turcijā. 2013

Darbs Turcijā. 2013

”Žurnālistu situācija Turcijā kļūst aizvien sarežģītāka. Īpaši tagad – pēc pavasara protestiem Stambulā. Daudzi ir ievainoti, arestēti vai atlaisti no darba, jo šopavasar ir uzdrošinājušies protestēt pret Erdogana valdību” – konstatē zviedru Kultūras ziņām Erkans Ipkeci, Turcijas žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs.

Viņš informē par to, ka apmēram 70 turku žurnālistu ir zaudējuši darbu sakarā ar aktivitātēm Taksima laukuma notikumu atspoguļošanā.

Jāpiezīmē, ka žurnālistu stāvoklis Turcijā līdz šim ( salīdzinoši ilgi) ir bijis neapskaužams. Kā norāda ”Bezrobežu reportieru” ziņojumi, Turcija atrodas tikai 154. vietā preses brīvības ”tabulā”, aiz Birmas/Mjanmas, Irākas un Zimbabves. Iemesli nav tālu jāmeklē.

Turcijas valdība jau sen veic ”tiešu spiedienu” arī uz privāto mediju vadītājiem, par ekonomisko cenzūru nemaz nerunājot. Kurdu problēmas ir sena un hroniska Turcijas mediju cenzūras kaite. Tagad klāt nākuši jauni cenzēšanas reģioni.

Protams, ka spiediens uz žurnālistiku panāk tās nosmakšanu. Rezultātā publisko tribīni pārņem neetabletie ”mediji”. Šo tendenci var pašlaik novērot arī Latvijā. Arī šeit alternatīvie informēšanas ceļi pamazām nomaina etablētos medijus.

Nav noslēpums, ka Turcijas valdība jau salīdzinoši ” sen” traktē mikroblogu Twitter kā ”nopietnu problēmu”. Pagājušajā pirmdienā uz policiju tika nogādāts kāds TV žurnālists, kurš bija atļāvies pavasarī, Taksima laukuma protestu laikā ”izteikties kritiski par valdības reakciju” un liecinājis savā twiterierakstā, ka turku policija ir apzināti bombardējusi ar asaru gāzi kafejnīcu iekštelpas, nevis laukumus. Kolēģi arestēja.

Diemžēl žurnālistu vajāšana nav tikai Turcijas vai Zimbabves problēma.

Jāpiezīmē, ka arī Latvijā žurnālisti jorpojām tiek vajāti. Gan tieši (ar policijas starpniecību), gan arī netieši – ”noslēdzot ēteru” konkrētām, nevēlamām personām. 

Diemžēl.

Skandalozais Ilzes Naglas ”gadījums”, kas aizskanēja līdz Eiropas tiesai, saglabājot nemainīgas ”iesaistīto” amatpersonu pozīcijas sabiedrības apritē, ieies mūsu žurnālistikas vēsturē. Latvijas valsts tagad maksās Ilzei kompensāciju no savas, nevis toreizējās Iekšlietu ministres kabatas.

Pavisam drīz notiks arī Rīgas domes šefa Nila Ušakova tiesas process (sakarā ar elektroniskā pasta faktu noplūdi) pret žurnālistu Leonīdu Jākobsonu, kas, protams, pievērsīs Latvijai pasaules mediju uzmanību. Cerams, ka šoreiz mūsu tiesnesis spēs iedziļināties mediju misijas loģikā, nebruģējot ceļu nākamajam ”valsts kases” kompensācijas gadījumam pēc sekojoša sprieduma Eiropas Tiesā. Līdzīgi kā tas bija novērojams Ilzes Naglas gadījumā.

Mani satrauc mediju žmiegšana. Raugoties uz procesu attīstību mediju areālā, Latvijā joprojām novērojamas uzkrītošas erozijas pazīmes – nesakārtotā žurnālistikas profesionālā apmācība augstskolās; spēcīgas profesionālas organizācijas trūkums, kas apvienotu visus, ne tikai bijušos ”Dienas” žurnālistus; sabiedrības nekompetences mediju misijas virsuzdevumos. Pēdējais ir būtisks klupšanas akmens, jo zināma daļa sabiedrības (postsovjetiska iespaidā) joprojām uztver medijus vai nu kā goda plāksni, pieprasot pozitivizētas ziņas (kā PSRS laikos), vai arī redz tikai ”revolveržurnālismu” (karstais krēsls) kā vienīgo mediju profesionalitātes rādītāju. 

Jau sen esmu runājusi par mediju specifikas apmācības nepieciešamību mūsu skolās. Gandrīz visi ikdienā patērē medijus un tāpēc būtu saprātīgi tos mācīt jau skolas solā. Ieguvumi būtu vairāki – mediji vairs nespētu manipulēt ar savu publiku, auditorija prastu atšķirt labu žurnālistiku no sliktas un visbeidzot celtos mūsu sabiedrības kopējais demokratizācijas līmenis. Lasītājs sāktu saprast arī līdz šim mazāk pazīstamu labu žurnālistiku.

Pagaidām lielākais šķērslis šai iniciatīvai esot mediju skolotāju iztrūkums Latvijā. Mūsu valstī pedagogus gatavo neskaitāmās augstskolās. Vai nebūtu pienācis laiks vismaz vienā no tām sākt gatavot arī mediju skolotājus?

Viņas telefonu noklausās. Lidija Kāčo.

2012. gada 26. janvāris

Jā, viņas telefonu noklausās drošībnieki un ”iesaistītie”. Kopš 2005. gada, kad žurnālistei izdevās atmaskot Meksikas pedofilu grupējumu, kura locekļi izrādījās situēti un ietekmīgi valsts politikas un ekonomiskās elites pārstāvji.

Vajāšanu un arestu noorganizēja Pueblas domes priekšsēdētājs, kuram kalpo uzticīgi drošībnieki un vietējā policija.

Lidija Kāčo (Lydia Kacho) ir septiņu grāmatu autore. Zviedriski tulkota tikai viena no šīm grāmatām ar nosaukumu – ”Mani neiebaidīsiet” (2009).

Pašlaik Lidijai ir priviliģēta meksikāņu žurnālistikā, t.i., viņai tiek dota iespēja publicēt katru dienu savu sleju ” Plāns B”, kas ir ļoti populāra lasītāju vidū (skat. Laikrakstu El Universial).

Kopš 2000. gada Lidija finansē sieviešu patversmi Kankūnas pilsētā, kur vientuļām sievietēm un bērniem tiek nodrošināta elementāra pajumte un ārstēšana.

ANO cilvēktiesību komisariāts ir piedāvājuši Lidija iespēju emigrēt no Meksikas, kur viņai joprojām draud linča tiesa. Taču Lidija atsakās atstāt Meksiku.

Jā, viņa ir ļoti populāra žurnāliste, taču cena par to ir visaugstākā – viņas dzīvība.

” Es labāk dzīvoju godīgu dzīvi riska zonā ar slepkavības draudiem, nekā padevībā un drošībā, – apgalvo žurnāliste kolēģiem.

Viņu ”sadabūt ciet” Mehiko ir grūti.

Intervēt viņu – gandrīz neiespējami, jo viņas telefonu noklausās un visas sarunas tiek dokumentētas.

”Anonīmie vīri”, kas joprojām cenšas viņu ”nomedīt”, viegli lokalizētu žurnālistes atrašanās vietu ar telefona starpniecību.

Tā nav paranoja, bet skarba realitāte.

Diemžēl.

Kopš 2000. gada Meksikā ir nogalināti jau 20 žurnālisti (dati: Bezrobežu Reportieri).

Meksika šodien skaitās viena no pašām bīstamākajām valstīm žurnālistiem.

Viss sākās 2005. gadā, kad Lidija izdeva savu reportāžu grāmatu ” Los Demonios del Edén” (Paradīzes dēmoni), kurā atmaskoja pedofilu tīklu valstī.

Protams, ka viens no atmaskotajiem un politiski ietekmīgajiem uzņēmējiem- pedofiliem pieprasīja Lidijas novākšanu. To realizēja ar Pueblas gubernatora Mario Marīna pavēles palīdzību. Lidiju arestēja un iespundēja Pueblas cietumā.

Negaidīti spēcīgs sabiedrības protests izglāba žurnālisti no cietuma spīdzināšanas un viņu atbrīvoja pret drošības naudu.

Vēlāk Kāčo ”parakās zem” gubernatora mafijas un, pateicoties ” La Joranda”  piegādātajai informācijai, noskaidrojās, ka uzņēmēji maksā Mario Marīnam krietnas summas par ”pareizu politisko lēmumu” pieņemšanu. Korumpētība sasniedz pat valsts Augstāko tiesu un partijas PRI spici.

Materiāli tika publicēti un reakcija nebija ilgi jāgaida.

Situāciju žurnālistu darbā pašreiz krietni sarežģī Valsts Prezidenta Filipes Kalderna cīņa pret narkomafijām.

Valstī plosās varmācība visos līmeņos un valdība pieprasa žurnālistu lojalitāti.

Ja vēlies būt labs žurnālists un patriots, tad tev jāatbalsta viss ko dara vara.

Tik vienkārši.

Ja žurnālists domā citādi – tad ”neesi mūsējais”.

Latvijā notiek apmēram tas pats.

Medijos ir jāstāsta par varonīgiem likuma sargiem, kas cīnās pret mafiju.

Vara ir varonis.

Ja arī ”varas varoņi” izdara ko sliktu, vai pārkāpj noteikumus, tad…par to labāk nerakstīt.

Mīļā miera labad.

Taču Lidija neliekas mierā un uzskata, ka starp varu un mafiju nav robežas.

Karojušās puses neievēro demarkācijas līniju un…nereti sadarbojas.

Īpaši uzskatāmi tas redzams cilvēku tirdzniecības, prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas gadījumos.

Lidija Kāčo cīnās ar mačo tipāžiem.

Tas nav viegli, un savā grāmatā ” Esclavas del Poder” (Varas kalpi) viņa analizē valsts iekšpolitiskā problēmas kā priekšnosacījumu varmācībai un prostitūcijai.

Pēdējo gadu laikā Lidijai Kāčo par viņas pašaizliedzīgo darbu žurnālistikā ir piešķirtas vairākas prēmijas.

” Es visu izlemju pēdējā brīdī. Pērku paralēlās biļetes un pēdējās sekundes lidojumu. Tiem, kas man seko ir nauda un vara. Es cīnos tālāk”.

Rīt abi kolēģi Līdija un Roberto saņēms Stokholmā Ulofa Palmes prēmiju par drosmi žurnālistikā.

Apsveicam!

🙂

Žurnālista dzīve – bez mājām un ar miesassargiem.

2012. gada 25. janvārī

Pēc ”Gomorras” izdošanas tās autors Roberto Saviano dzīvo nomada dzīvi – katru trešo nakti nakšņojot citā vietā, apsargu pavadībā. Naktsmītnes un apsargus viņam apmaksā Itālijas valsts.

Problēmas izraisījusi viņa grāmata, kas atmaskoja neapolitāņu mafiju un tās saistību ar kriminālajām un augstākajam politiskajām un ekonomiskajām aprindām valstī.

Pašlaik viņš strādā pie ”banku tēmas”, kuras pēc Saviano domām esot ” zaudējušas imūno aizsardzību” t.i. ņem pretī ”melno naudu”. Iemesli – ekonomiskā krīze, kuru katrs cenšas pārvarēt ”kā nu var”.

Pret bankām esot jāiet.

OK, lai viņam veicas.

Itālijas mafijas (vairāki grupējumi) tieši ietekmē banku sektoru, jo gadā apgroza apmēram 123 miljardus latu un liek lietā apritē apmēram 53 miljardus skaidrā naudā.

”Mafija kontrolē visu celtniecības sektoru. Nevis piespiežot lēmējiem pistoli pie deniņiem, bet gan izmantojot citus ceļus” – konstatē Roberto Savieno.

Viņam ir konkrēti piedāvājumi kā rīkoties.

Piemēram, neatļaut ”nodokļu paradīzēs” reģistrētiem uzņēmumiem investēt Eiropā.

Lai gan skaidri zināms, ka pašreizējās krīzes apstākļos neviena Eiropas valsts šādu iniciatīvu neuzņemsies.

Saviano atbalsta Monti nākšanu pie varas Itālijā.

Ar šo valdības vadītāju varot sarunāties, ar Berluskoni šī iespēja netika dota.

Pateicoties Berluskoni pazušanai no politiskās skatuves, izzuda arī visi viņa mēģinājumi ierobežot prese brīvību Itālijā.

Lielākā bēda žurnālistikā (pēc Roberto domām) esot pašcenzūra.

Tie publicisti, kas uzdrošinās pateikt patiesību vai iet pret tabu pieņēmumiem, vai arī nostaties ”pret vēju” – tiek izsaldēti un aprieti.

Viena sabiedrības daļa viņus nevar ciest un cītīgi apkaro.

Nav grūti uzminēt – kura tā ir….

Protams, ka ne visi žurnālisti iztur šo psiholoģisko slodzi ”būt publiskam nemīlulim”.

Tāpēc arī atsakās no savas misijas.

Itālijā ir sena kreisās preses tradīcijas un tāpēc sabiedrībā kopumā saprot kāda ir žurnālista darba sūtība.

Pašlaik Roberto Saviano gatavojas saņemt Stokholmā Ulafa Palmes prēmiju (par ieguldījumu rokošajā žurnālistikā) un turpina lasīt lekcijas vairākās pasaules universitātes.

Viņa monologi TV raidījumu ciklā Itālijā drīz tiks izdoti grāmatā ar nosaukumu ”Pievienojies!” un tas ir lieliski.

Nesen, vizītes laikā ASV Roberto juties vislabāk, jo amerikāņu miesassargi esot ļoti profesionāli un ļāvuši viņam brīvi pārvietoties pat metro, iepirkties lētos veikalos un pastaigāties pa pilsētu ilgi, bez traucējošās apsargu klātbūtnes (sargi turējušies pa gabalu). Rezultātā esot radusies grāmata par Ņujorku. Pagaidām nav skaidrs, kad un kur tā iznāks.

To vajadzēšot pirmo reizi publicēt ārzemēs.

Izdevniecība vēl neesot atrasta.

Pašlaik Roberto ir atpakaļ savos bunkuros Itālijā, kur viņu apsargā valsts finansēti tautieši un katru trešo nakti (drošības dēļ) jāpārguļ citā vietā.

Gomorra viņu ievietojusi kā pirmo ”likvidējamo personu sarakstā”.

Tāpēc savā dzīvoklī viņš uzturēties nedrīkst.

Kur viņš nakšņo?

Armijas kazarmās, dažādos dzīvokļos Ziemeļitālijā, reizēm arī Sardīnijā.

Roberto Saviano dzīvo šādi kopš 2006. gada 13. oktobra, kad itāliešu ”mafija” viņu nolēma ”fatvai” =  nāves sodam. Žurnālists bija atļāvies pateikt pārāk daudz, ”aizrokoties” pārāk dziļi korumpētības purvā.

Kā viņš jūtas?

Mēģina izturēt.

Rīta ”apskatīsim” nākamo prēmijas laureāti meksikānieti Lidiju Kaho.

Džulians Asanžs (Julian Assange) – labais burvis, apustulis vai tomēr gļēvs narcisists?

2011. gada 9. februārī

Džulians Asanžs (Julian Assange) pagaidām paliek Lielbritānijā. Piektdien būs nākamais lēmums Modernā Zorro tiesvedībā. Gājieni ”ap un par” Džuliana Asanža lietu joprojām turpinās medijos, sabiedrībā un tiesas zālē.

Protams, ka nevainīgs, – teiks lielais vairums interneta lietotāju.” Man liekas, ka apsūdzība ir saistīta ar slepeno dokumentu nopludināšanu internetā. Kādam nepatika un viss! Skaidra bilde!” –  tā notiekošo tikko komentēja labs paziņa no Latvijas. No malas tā izskatās.

Diemžēl ne viss ir zelts kas spīd.

Sāksim no sākuma.

Džulians Asanžs ieradās Zviedrijā pērnā gada augustā, lai piedalītos diskusijā, kas bija veltīta karam Irākā un Afganistānā. Jau pēc nedēļas viņš tika apsūdzēts seksuālā vardarbībā pret divām zviedrietēm. Apsūdzības dokumentos norādīts, ka Asandžs pats pieprasījis savu liecību slepeniskošanu, viņa prasība tika apmierināta un tāpēc mēs lielā atmaskotāja liecības nevaram izlasīt (paradoksāli, jo Wikileaks taču cīnās par ikvienas slepenas informācijas publiskošanu!).

Tātad 11. augustā Ansanžs ierodas Zviedrijā, pateicoties sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas (socialdemokratiska Broderskapsrörelsen) ielūgumam. Viena no sievietēm viņam piedāvā savu dzīvokli kā naktsmājas. Pirmajā viesošanās dienā saimniece pati nav mājās. Viņa ierodas negaidīti jau nākamajā dienā un neiebilst, ka viesis paliek  dzīvoklī. Sākumā notiek kopīgas vakariņas restorānā, tad tējas dzeršana mājās un pēcāk intīma tuvība. Cietusī pastāv uz to, ka Džuliana Asanža tuvošanās esot bijusi ” nepatīkama” un prezervatīvs bijis bojāts. Pats apsūdzētais liecina, ka neatceroties vai kondoms bijis ar caurumiem vai nē. Tiesas dokumentos notikušais traktēts kā ”varmācīga seksuāla izmantošana”. Nākamajā dienā, semināra laikā Stokholmā, viņš pamana citu sievieti, kas ir viņa pielūdzēju pūlī. Minētā sieviete ir dzīvokļa saimnieces paziņa. Abi flirtē un iet uz kino. 16. augustā viņš satiek šo otru sievieti no jauna, pavada vakaru un nakti viņas dzīvoklī, ir intīmās attiecības ar savu jauno draudzeni, taču nelabprāt izmanto prezervatīvu, lai gan partnere to esot pieprasījusi. 17.augustā Džulians Asanžs atgriežas pie savas dzīvokļa saimnieces un nodzīvo tur trīs dienas. 20. augustā viņš aizvācas no šī dzīvokļa un tajā pašā dienā abas sievietes sazinās, lai noskaidrotu kā iespējams sazināties ar Wikileaks vadītāju, jo baidās vai nav inficējušas ar AIDS. Tā kā sazināties nav iespējams abas dodas uz policiju. Nav skaidrs vai sievietes ir sūdzējušas par izvarošanu vai pieprasījušas, lai Asanžs tiek pārbaudīts ar varu (Zviedrijā var pieprasīt analīzes no cilvēkiem, kas apzināti cenšas aplipināt  citus ar smagām slimībām). Tātad 20. augusta parādās prasība par Asanža aizturēšanu prombūtnes laikā.  21. augustā šī prasība tiek atsaukta. 25. augustā tiek pieņemts lēmums uzsākt lietas izmeklēšanu par seksuālu uzmākšanos un varmācīgu izmantošanu. Prasību ir cēlusi prokurore Marianne Nīsoma, kas joprojām izvairās tikties ar presi un paskaidrot savas rīcības motīvus. Pie kam 1. septembrī nozieguma sastāvs tiek padziļināts un tagad jau ir runa par izvarošanu. 27. septembrī Džulians Asanžs pameta Zviedriju. 18. novembrī tika publiskots Asanža arests, jo viņam tika izvirzīta apsūdzība par izvarošanu, varmācīgu seksuālu izmantošanu un seksuālu uzmācību. Decembrī viņu aizturēja Londonā sakarā ar zviedru prasību izdot viņu tiesāšanai Stokholmā par izvarošanu.

Paradoksāli, bet iznāk, ka sievietes pašas nav griezušās policijā ar apsūdzību. Viņas nav rakstījušas arī iesniegumu policijai. Abas vienīgi lūgušas policijai palīdzību, lai pieprasītu Asanža veselības pārbaudi un AIDS testu. Iespējams, ka būtu pieticis, ja viņš šo asinsanalīzi zviedru slimnīcā būtu nodevis un viss. Taču Asanžs aizceļoja no Zviedrijas un tāpēc paceļas jautājums vai viņš ir vesels un vai nav inficējis divas sievietes apzināti.

Viņam par sliktu runā viņa paša izteikumi, kuros viņš nenoliedz uzmākšanos sievietēm, kas esot bijusi barga, bet ”normas robežās”.

Loks noslēdzas. Putra. Ož pēc atriebības, izrēķināšanās no cietušo puses. Apsūdzētais visiem spēkiem iztur mačo lomu un ironizē par notikušo.

Formāli viņš nevēlas atgriezties Zviedrijā, lai pierādītu savu nevainību tāpēc, ka baidoties tikt tālāk izdots amerikāņiem.

Vai tas praktiski ir iespējams?

Jā, ir praktiski iespējams, ar noteikumu, ja noziegums, par kuru viņu apsūdz amerikāņi ir noziegums arī Zviedrijā un, ja viņam par šo noziegumu nedraud nāves sods.

Pasaules acīs Zviedrijā ir pagarinātā CIA roka, kas izmanto divas fanātiskas feministes, lai izrēķinātos ar ASV slepeno dokumentu nopludinātāju internetā. Viņš pats arī apstiprina konspirācijas teorijas un advokāts Mark Stephens ir pārliecināts, ka Wikileaks vadītāja attiecības ar abām zviedrietēm ir bijis vienīgi ”sex by surprise” (pārsteiguma sekss).

Ietekmīgas rietumu slavenības iestājas vajātā varoņa pusē, to skaitā ASV režisors Michael More un austrālietis, žurnālists John Pilger.

Zviedrus kritizē dažādi. Ne tikai apgalvojot, ka viņu tiesu sistēma ir politizēta, bet arī piesaucot Zviedrijas padevību lielvarām. To skaitā 2001. gada divu ēģiptiešu  izdošanu amerikāņiem vai baltiešu leģionāru izdošanu PSRS pēc otrā pasaules kara.

Iedziļinoties šajā lietā šķiet, ka taisnība pagaidām ir Londonas tiesas zviedru juridiskās ekspertes Britas Sundbergas – Veitmanes pusē, kura uzsver, ka Zviedrijas prokuratūra ir zaudējusi ”līdzsvara sajūtu” izvirzot tik bargas apsūdzības Džulianam Asanžam. Taču no otras puses arī slaveniem cilvēkiem, varoņiem un ģēnijiem, atmaskotājiem un atbrīvotājiem var būt vājības, taču ir jāievēro tie paši ētikas noteikumi, kas mums – parastajiem pilsoņiem. Iespējams, ka varoņi to reizēm aizmirst un pieprasa sev izņēmuma stāvokli.

Vai tā ir, vai nav?