Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.
Informatīvās telpas problēma
Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?
Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.
Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.
Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.
Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.
Neesam tautas ienaidnieki
Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.
Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.
Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas. Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].
„Stiprās rokas“ vilkme
„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.
Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.
Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē, ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.
[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html
[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html
[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.
[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html
[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/
[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/
[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/
[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein
[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809
