2011.   gada 5. februārī

Latvijas mediji šodien publicē informāciju par apsardzes pastiprināšanu KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei. Viņai draudēts ar atentātu par kontrabandas piesedzēju atmaskošanu augstā līmenī.

”Astoņkājis” Rīgā joprojām dzīvs un rīkojas tieši tāpat kā Mubaraka vakardienas marodieri, kas vajāja, izsekoja un kropļoja Kairas ielās un laukumos žurnālistus. Tos pašus, kuri uzdrošinās izstāstīt pasaulei patiesību par notiekošo.

Juta Strīķe, šķiet, uzminusi uz varžacīm Latvijas mubarakiem vai viņu sulaiņiem.

Kā funkcionē varas mašinērija? Kāpēc vajag nogalināt cilvēkus, kas savā amatā rīkojas godīgi, atbilstoši profesija noteikumiem un ētikas principiem?

Rietumu demokrātijā skolotam cilvēkam šī loģika ir grūti saprotama.

Tiem, kas skolas mācību grāmatās ir studējuši ”kā pārvalda demokrātisku valsti”, sekojot bultiņām, kas savieno lēmējvaru un izpildvaru, nāksies palauzīt galvu un sākt saprast, ka tas viss ir citādi Ēģiptē, Krievijā, Ķīnā un …izrādās arī Latvijā.

Jā, protams, ka varas kustības diagramma eksistē arī Rīgā un Kairā taču loģika šajā ”deleģēšanas” ķēdē ir citāda.

Varas lēmumi, plūstot cauri birokrātu biezajai, kompaktajai tauku bruņukārtai, nonāk pie iedzīvotājiem izkropļotā veidā. Pretējā virzienā notiek tas pats.

Bruņu kārta izolē visu.

 Lai panāktu sava lūguma, vajadzības, prasības akceptu ierindas pilsonim nākas ķerties pie ”kāda izdarīga cilvēka”, kuram ir ietekme necaursitamajā birokrātu tauku slānī.

Šis ”izdarīgais” cilvēks (pareizāk sakot – cilvēki) veido gigantisku korumpētu kārtotāju grupu, kurus arābu valodā apzīmē ar grūti iztulkojamu vārdu – baltaguiye (baltadžiai) jeb blatotāji.

Tie ir ļaudis, kuri izprot varas aparāta ietekmes kanālus, spēj lietišķi izmantot savus korumpētos sakarus esošajā sistēmā un nopelna lieliski!

Ar un bez amata viņi tiek klāt ikvienam politiķim, policistam vai tiesnesim, tāpat arī šo cilvēku priekšniekam. Viņi ir apķērīgāki par oficiālajiem lobijistiem un tāpēc pelna vairāk.

Attīstītājās demokrātijās ”baltadžajus” jeb ”blatotājus” sauc arī par mafijas taustekļiem un mēģina apkarot. Diktatūrās viņu šiverīgumu varas aparāts mēdz izmantot savā labā.

Pateicībā par varas atbalstu šī nomenklatūra (šiveri, baltotāji, izdarīgie cilvēki) pakalpo varai arī politiski – vajā režīma kritiķus, apmelo citādi domājošos, palīdz manipulēt vēlēšanās un visbiežāk viņiem ir ciešas un savstarpēji izprotošas attiecības ar vietējo drošības policiju un mediju varas svirām. 

Vakar un aizvakar slaktiņus Kairas ielās pret mierīgajiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem rīkoja tieši viņi.

 Strīķi Latvijā arī apdraud tie paši – ”pazīšanās izmantotāji”. 

Gan vienā gan otrā gadījumā šie ļaudis dzīvo zaļi pateicoties savu ”krusttēvu” protekcionismam un pastāvēs arī tad, ja nometīs Mubaraku vai aizvāks Dombrovski vai Zatleru.

Viņi personificē īpašu varas kategoriju.

Mūsu acīs šie ļaudis izskatās pēc barbariem, neliešiem, korumpētiem ļaundariem.

Viņi paši sevi redz pavisam citā gaismā un jūtas kā izdarīgi, vadonim lojāli cilvēki visur un vienmēr.

Akla lojalitāte bieži tiek uztverta kā tikums. Arī Latvijā.

No kurienes pie mums ieradusies uz palikšanu pārliecība, ka draugi (radi, tuvinieki, draugu draugi) ir jāaizstāv arī tad, kad viņi zog, krāpjas vai dara citiem pāri (jo viņi taču ir draugi!)?

”Es savus draugus nenododu!” – skan teksts kādā latviešu dziesmā un pauž akceptētu pārliecību, ka draudzība korumpētība ir faktiski tikums, nevis stratēģiska manipulācija savtīgu interešu vārdā.

Termins ”baltagiye” cēlies beduīnu vidē. Šajā nomadu kultūrā lojalitāte un uzticība tiek vērtēta augstāk par kritisku situācijas analīzi un civilizētas morāles kritērijiem.

Valstīs bez funkcionējošām institūcijām viss notiek savstarpējo darījumu blatošanās stilā – pakalpojums pret pakalpojumu. Tu iestājies manā partijā – es tev par to parakstu papīru par jauna koncertzāles celtniecību Tavā pilsētā. Viņš aģitē par manu partiju un par to es viņa miestā piekrītu būvēt jaunu skolu, valsts bibliotēku vai Hiltona hoteli.

Dots pret dotu.

Nauda pret labo slavu, pakalpojums pret savtīgu lojalitāti.

Sistēmā iekļaujas arī baznīcas pārstāvji, skolotāji, mākslinieki, ārsti, ietekmīgi žurnālisti un visi pārējie, kas kļūst ”noderīgi”. 

Visi, kas spēj ietekmēt un, kuriem kaut ko vajag (labāku skolu savam bērnam, būvatļauju jeb labi apmaksātu darbavietu).

Bakšisa sistēma pamazām pārvērš valsti ierāmējumā un cilvēku attiecības zirguzagļu darījumu formātā.

Iespējams, ka ”baltadžija” jeb bakšiša sistēma šodien ir pat lielākais drauds Latavijas nākotnei nekā pilsoņu aizceļošana jeb finanšu krīze.

Tā pastāv un turpina vērsties plašumā tieši tagad, kad valstij nepietiek naudas  uzraudzības nodrošināšanai un cilvēku šīs kontroles realizēšanai.

Varas mašinērija ir neredzama un nežēlīga.

Pirmais solis pret to ir apzināšanās, ka šī konspirācija eksistē visos līmeņos un ir izskaužama ne tikai aizstāvot vienu augstu amatpersonu.

Citādi arī pie mums Latvijā notiks tas pats, kas vakar un aizvakar Kairā – sabiedrību plosīs uz kamieļiem un kumeļiem sēdoši neformālajai varai uzticīgi ”baltadžiji”, kas kropļos un vajās žurnālistus un visus tos, kam rūp patiesības īstā seja.

© Sandra Veinberga