Arābu pavasaris ir garām. Nāk ziema. Inkvizīcijas smiekli kā uvertīra.

2011. gada 5. decembrī.

Radio šorīt pamodināja septiņos no rīta. Vispirms izstāstīja par vēlēšanu iznākumu Krievijā, kur ”putinisti” negaidīti sarukuši mazumā. Diktors un komentētāji plaši izvērsās par vēlēšanu blēdībām Krievijā, kas esot neatņemama krievu balsošanas sastāvdaļa un ironizēja par vēlēšanu datiem no Sibīrijas (+30) un no Čečenijas (+ 99.8%) par labu Putina partijai.

Īstenie Putina fani (izrādās) dzīvo Kaukāzā!

Pēc tam sekoja garas reportāžas ar intervijām no Ēģiptes par turienes vēlēšanu iznākumu.   Skaitļi, partijas, secinājumi un visbeidzot intervija ar turienes 25% balsu ieguvējas salafistu partijas pārstāvi – ultrakonservatīvo  Sariju Gara Ahmedu – sievieti nikabā, 27 gadus vecu, datorspeciālisti, pārliecinātu salafisti.

–  Tātad, jūs neiebilstat, ja sievieti, kas pārkāpusi laulību, var nogalināt, apmētājot ar akmeņiem? – jautā žurnāliste.

–  Nē, neiebilstu gan! – smejas balss un kļūst aizvien valšķīgāka. Tāpat domā viņas partijas biedrene.

Šie smiekli iespiedās atmiņā.

Tie bija zāģa jeb inkvizīcijas smiekli.

Nežēlīgi un ciniski.

Kā triecienvilnis pēc ūdeņraža bumba sprādziena.

Pēc tam paliek tukša, melna, izdedzināta vieta.

Nevēloties iedziļināties tālāk jautājumā par to kā vieta parlamentā sadalīs Ēģiptes vēlēšanu uzvarētāji: Musulmaņu brālība (36%) un ultrakonservatīvie salafisti (25%) viens ir skaidrs – lielākais zaudētājs arābu pavasara izraisītajās vēlēšanās būs nevis liberāļi vai sociāldemokrāti (13%), bet  – sievietes.

Smiekli kā zāģis.

Būtībā te nav runa par nodarījumu, grēku vai pienākumu, bet gan par pieļaujamo soda mēru otram cilvēkam – nāves sods apmētājot ar akmeņiem! To konstatē sieviete, kas pati iekļuvusi varas zonā. Viņa tagad noteiks noteikumus un jau sāk lasīt akmeņus. 

Vissmagākais sods – nāve par svešām kaislībām.

Empātija = 0.

Kāpēc cilvēki, bēgot no diktatūrām, izvēlas nākamo spāņu zābaku – reliģiozu diktatūru?

Jamna Touati, Tunisa Afrique Press žurnāliste ir pārliecināta, ka sieviešu tiesības Tunisā tiek apspiestas jau tagad. Daudzas ir spiestas ”izvēlēties” nēsāt čadru un nikabu. Aizvien biežāk Tunisijā reģistrē sodus par to, ka sievietes publiskajā telpā nav piedienīgi apģērbušās.

Jasmīnu revolūcija izrādījies solis atpakaļ līdztiesība jautājuma risināšanā.

Piemēram, tagad tiek piedāvāts likvidēt bezdarbu valstī, aizliedzot sievietēm strādāt ārpus mājas. Ja darba tirgū vispār nav sieviešu – tad kungiem ir kur izvērsties.

Mošeja.

Vienkārši un primitīvi.

Nākamais solis būs: ”pensionārus ar ragaviņām uz mežu”, bērnus, kas slikti mācās skolā – pārdot verdzībā, sievietes, kas labi izskatās – obligāts nikabs utt.

Absurdu ķēde ir bezgalīga un pašattīstoša, ja tā atrodas aprobežotu, bet fanātisku cilvēku rokās.

Jā, es zinu, ka arī pie mums Latvijā ir tādi paši cilvēki, kuriem empātijas, humānisma vietā ir ”0” un visas sajūtas koncentrējas alkatībā un skaudībā. ”Viņi” un ”viņas” aprej spēcīgākas personas aizdurvē, internetā un publiskajā telpā un droši vien varētu ”savākt” ap 20% mūsu vēlētāju balsu?

Vai arī mēs (teorētiski) būtu gatavi piekrist nāves sodam – apmētājot ar akmeņiem?

Vai mēs arī to varētu?

Sandra Veinberga, Sirija, Damaska.

Vai ir  tik slikti arī pie mums? 

Ēģiptes revolūcija un Juta Strīķe

2011.   gada 5. februārī

Latvijas mediji šodien publicē informāciju par apsardzes pastiprināšanu KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei. Viņai draudēts ar atentātu par kontrabandas piesedzēju atmaskošanu augstā līmenī.

”Astoņkājis” Rīgā joprojām dzīvs un rīkojas tieši tāpat kā Mubaraka vakardienas marodieri, kas vajāja, izsekoja un kropļoja Kairas ielās un laukumos žurnālistus. Tos pašus, kuri uzdrošinās izstāstīt pasaulei patiesību par notiekošo.

Juta Strīķe, šķiet, uzminusi uz varžacīm Latvijas mubarakiem vai viņu sulaiņiem.

Kā funkcionē varas mašinērija? Kāpēc vajag nogalināt cilvēkus, kas savā amatā rīkojas godīgi, atbilstoši profesija noteikumiem un ētikas principiem?

Rietumu demokrātijā skolotam cilvēkam šī loģika ir grūti saprotama.

Tiem, kas skolas mācību grāmatās ir studējuši ”kā pārvalda demokrātisku valsti”, sekojot bultiņām, kas savieno lēmējvaru un izpildvaru, nāksies palauzīt galvu un sākt saprast, ka tas viss ir citādi Ēģiptē, Krievijā, Ķīnā un …izrādās arī Latvijā.

Jā, protams, ka varas kustības diagramma eksistē arī Rīgā un Kairā taču loģika šajā ”deleģēšanas” ķēdē ir citāda.

Varas lēmumi, plūstot cauri birokrātu biezajai, kompaktajai tauku bruņukārtai, nonāk pie iedzīvotājiem izkropļotā veidā. Pretējā virzienā notiek tas pats.

Bruņu kārta izolē visu.

 Lai panāktu sava lūguma, vajadzības, prasības akceptu ierindas pilsonim nākas ķerties pie ”kāda izdarīga cilvēka”, kuram ir ietekme necaursitamajā birokrātu tauku slānī.

Šis ”izdarīgais” cilvēks (pareizāk sakot – cilvēki) veido gigantisku korumpētu kārtotāju grupu, kurus arābu valodā apzīmē ar grūti iztulkojamu vārdu – baltaguiye (baltadžiai) jeb blatotāji.

Tie ir ļaudis, kuri izprot varas aparāta ietekmes kanālus, spēj lietišķi izmantot savus korumpētos sakarus esošajā sistēmā un nopelna lieliski!

Ar un bez amata viņi tiek klāt ikvienam politiķim, policistam vai tiesnesim, tāpat arī šo cilvēku priekšniekam. Viņi ir apķērīgāki par oficiālajiem lobijistiem un tāpēc pelna vairāk.

Attīstītājās demokrātijās ”baltadžajus” jeb ”blatotājus” sauc arī par mafijas taustekļiem un mēģina apkarot. Diktatūrās viņu šiverīgumu varas aparāts mēdz izmantot savā labā.

Pateicībā par varas atbalstu šī nomenklatūra (šiveri, baltotāji, izdarīgie cilvēki) pakalpo varai arī politiski – vajā režīma kritiķus, apmelo citādi domājošos, palīdz manipulēt vēlēšanās un visbiežāk viņiem ir ciešas un savstarpēji izprotošas attiecības ar vietējo drošības policiju un mediju varas svirām. 

Vakar un aizvakar slaktiņus Kairas ielās pret mierīgajiem demonstrantiem un ārzemju žurnālistiem rīkoja tieši viņi.

 Strīķi Latvijā arī apdraud tie paši – ”pazīšanās izmantotāji”. 

Gan vienā gan otrā gadījumā šie ļaudis dzīvo zaļi pateicoties savu ”krusttēvu” protekcionismam un pastāvēs arī tad, ja nometīs Mubaraku vai aizvāks Dombrovski vai Zatleru.

Viņi personificē īpašu varas kategoriju.

Mūsu acīs šie ļaudis izskatās pēc barbariem, neliešiem, korumpētiem ļaundariem.

Viņi paši sevi redz pavisam citā gaismā un jūtas kā izdarīgi, vadonim lojāli cilvēki visur un vienmēr.

Akla lojalitāte bieži tiek uztverta kā tikums. Arī Latvijā.

No kurienes pie mums ieradusies uz palikšanu pārliecība, ka draugi (radi, tuvinieki, draugu draugi) ir jāaizstāv arī tad, kad viņi zog, krāpjas vai dara citiem pāri (jo viņi taču ir draugi!)?

”Es savus draugus nenododu!” – skan teksts kādā latviešu dziesmā un pauž akceptētu pārliecību, ka draudzība korumpētība ir faktiski tikums, nevis stratēģiska manipulācija savtīgu interešu vārdā.

Termins ”baltagiye” cēlies beduīnu vidē. Šajā nomadu kultūrā lojalitāte un uzticība tiek vērtēta augstāk par kritisku situācijas analīzi un civilizētas morāles kritērijiem.

Valstīs bez funkcionējošām institūcijām viss notiek savstarpējo darījumu blatošanās stilā – pakalpojums pret pakalpojumu. Tu iestājies manā partijā – es tev par to parakstu papīru par jauna koncertzāles celtniecību Tavā pilsētā. Viņš aģitē par manu partiju un par to es viņa miestā piekrītu būvēt jaunu skolu, valsts bibliotēku vai Hiltona hoteli.

Dots pret dotu.

Nauda pret labo slavu, pakalpojums pret savtīgu lojalitāti.

Sistēmā iekļaujas arī baznīcas pārstāvji, skolotāji, mākslinieki, ārsti, ietekmīgi žurnālisti un visi pārējie, kas kļūst ”noderīgi”. 

Visi, kas spēj ietekmēt un, kuriem kaut ko vajag (labāku skolu savam bērnam, būvatļauju jeb labi apmaksātu darbavietu).

Bakšisa sistēma pamazām pārvērš valsti ierāmējumā un cilvēku attiecības zirguzagļu darījumu formātā.

Iespējams, ka ”baltadžija” jeb bakšiša sistēma šodien ir pat lielākais drauds Latavijas nākotnei nekā pilsoņu aizceļošana jeb finanšu krīze.

Tā pastāv un turpina vērsties plašumā tieši tagad, kad valstij nepietiek naudas  uzraudzības nodrošināšanai un cilvēku šīs kontroles realizēšanai.

Varas mašinērija ir neredzama un nežēlīga.

Pirmais solis pret to ir apzināšanās, ka šī konspirācija eksistē visos līmeņos un ir izskaužama ne tikai aizstāvot vienu augstu amatpersonu.

Citādi arī pie mums Latvijā notiks tas pats, kas vakar un aizvakar Kairā – sabiedrību plosīs uz kamieļiem un kumeļiem sēdoši neformālajai varai uzticīgi ”baltadžiji”, kas kropļos un vajās žurnālistus un visus tos, kam rūp patiesības īstā seja.

© Sandra Veinberga

Ēģiptes barikādes zem zābaku zalvēm

2011. gada 2. februārī

Vakar vakarā 23.00  Ēģiptes televīzija un CNN kā arī citi TV kanāli raidīja starptautiskās sabiedrības pieprasīto prezidenta Mubaraka atkāpšanās no amata runu. Mubaraks vēlas ”palikt savā vietā” un mēs lai darot to pašu. Depeša atgādina slaveno Kārļa Ulmaņa frāzi.

Es palieku te un jūs tur. To izlemju tieši es un neviens cits.

Diktatori ir neparasti līdzīgi raksturā un rīcībā visos laikos.

Paziņojums atgādina publisku pliķi tiem 2 miljoniem demonstrantu, kas  vakar publiski pieprasīja 82 gadus vecā prezidenta nekavējošu demisiju.

Bijušais lidotājs, Anvara Sadata labā rokā un tagad ar vēzi slimais diktators Mubaraks ir piekritis nepretendēt no jauna uz prezidenta amatu gaidāmajās rudens vēlēšanās, taču viņa reakcija tautu neapmierina. Ja Mubaraks neatkāpjas tūliņ, ja netiek mainīta konstitūcija, tad valsts vadītāja amatā iesēdīsies diktatora dēls, kas šim postenim jau sen tiek gatavots.

” Lai viņš vācas projām nekavējoties!” – skandē pūlis Tahrīra laukumā Kairā un met gaisā apavus, protestējot pret politiskas elites reakciju. ” Lai viņš vācas pie velna!” – klaigā demonstranti, kas jau gandrīz nedēļu notur presingu un uzskata, ka līdz rudenim diktators un viņa svīta pagūs nogriezt skābekli demokrātijas eskalācijai Ēģiptē.

”Protesti Kairā turpināsies kamēr Mubaraks nozudīs un aizbrauks!”, – uzskata Giri Ibrahms, viens no vadošajiem ēģiptiešu aktīvistiem.

Šodien situācija Kairā saspringusi līdz galējībai. Tauta nepiekāpjas un prezidents neatkāpjas, lai gan visiem ir skaidrs, ka valstij nav izejas vecajā virzienā.

Šodien ap pusdienlaiku Kairas centrālajā laukumā ieauļoja kavalērijas pulks, kas jājot uz zirgiem un kamieļiem uzsāka mīdīt demonstrantus un dauzīt uz bruģa sēdošos ar pletnēm. Protams, ka varas šovs noslēdzās ar pretreakciju. Demonstranti pamanījās vairākus jātniekus noraut no segliem un apstrādāt ar dūrēm.

Ar šo miermīlīgā un ”maigā revolūcija” Kairā pamazām pārvēršas asiņainā slaktiņā.  Britu BBC apstiprina, ka  ”pretējās nometnes demonstranti” Kairā faktiski ir drošības policijas pārstāvji civilās drēbēs, kuriem diktators maksā par trača taisīšanu un gaisa jaukšanu. AlJazira ziņo par šaudīšanos pilsēta centrā un cietušajiem. Diktatora apolitiskais kartelis rīkojās bez šaubīšanās.

Mubaraka ”mīļotā Ēģipte” (skat. viņa runas tekstu vakardienas valsts TV) nav tas pats kas ”caurmēra ēģiptieša” dzimtene. Mubarakam ir vara un viņš to lieto kā saprot un prot.

Negaidīti? Nē, šī reakcija bija prognozējama.

Tātad?

Ēģipte barikāžu laiks ir nozīmīgs ar vairākām unikālām īpatnībām, kas  līdz šim nav reģistrētas modernā laikā apvērsumos.

Protestus Ēģiptē uzsāka parasti cilvēki. No brīvas gribas. Tos neorganizēja kāda noteikta aktīvistu grupa vai arodbiedrība. Šie protesti sākās spontāni. Rīcības centrā ir jauni cilvēki, kas nav apmierināti ar savu laiku un vēlas dzīvot citādi.

Ēģiptiešu vidējais vecums pašlaik ir 23 gadi un neskaitāmi jauni cilvēki visu savu mūžu savā dzimtenē ir dzīvojuši viena un tā paša diktatora Mubaraka ēnā. Patiecoties Facebook un Twitter viņiem izdevās noorganizēt protesta akcijas un var gadīties, ka izdosies pārņemt kontroli pār savas dzimtenes nākotni. Šāda cerība pastāv.

Paradoksāli, ka demonstrantu vidū ir dažāda vecuma un pārliecību cilvēki. Jauni, veci, vīrieši un sievietes no visiem sabiedrība slāņiem ar vienotu aicinājumu ’” pazūdi Mubarak no mūsu acīm!”.

Taču diktators vai nu nesaprot aicinājumus, vai arī nesaprot savu laiku.

Latvijā bieži nākas novērot līdzīgu situāciju, kad politiskā vara līdzīgi līmei neatļauj atstāt amatu neveiksmīgiem ministriem, politiķiem un visa cita ranga augstiem priekšniekiem. Tie turas pie varas, amatiem un krēsla kā pie vienīgā iespējamā glābjošā plosta naidīgajā politikas okeānā.

Mubaraks šobrīd atgādina slīkstošo, kas gatavs noraut zem ūdens miljonus kopā ar sevi un savu krēslu, kuru nevēlas atstāt pats.

Mums atliek vienīgi minēt kāpēc, piemēram, Zviedrijā ministrs pats protas atstāt amatu izgāšanās rezultātā, bet Latvijā uz Ēģiptē to nespēj un neprot. Iespējams, ka vainīgs ir kultūras un paškritikas trūkums. Var gadīties, ka pie vainas ir egoisms un alkatība.

Mubaraka vietā jau tagad gatavi nostāties viņa sabiedrotie Ahmeds Šafiks (pašreizējais premjers), Omārs Suleimans (74. gades vecais Mubaraka draugs, drošības policijas šefs, pārdzīvojis jau četrus infarktus).

Protestētājus neapmierina neviens no šiem kandidātiem.

ES „ārlietu ministres” Katrinas Aštonas šodienas aicinājums reaģēt maksimāli strauji, protams, vēlētos redzēt Kairas ”pārejas valdības” spicē bijušo diplomātu, Nobela prēmija laureātu, ēģiptieti Muhamedu ElBaradeju. Taču viņa kandidatūra dzimtenē ir maz pazīstama, jo bijušais diplomāts un atomenerģijas uzraudzības institūcijas IAEA vadītājs lielāko sava mūža daļu ir pavadījis ārzemēs nevis dzimtenē. Viņš ir gatavs rīkoties, bet tautieši viņu nepazīst.

Nākamie rindā uz varas posteņiem Kairā ir musulmaņu fundamentālisti, no kuriem redzamākā ir opozīcijas grupa Musulmaņu brālība, dibināta 1928. gadā, taču līdz šim darbojusies pagrīdē ar līderi Muhamedu Badī spicē. Pagaidām nav iemesla prognozēt Irānas revolūcijai līdzīgu reliģiskā apvērsuma procesu, kuru pašlaik sludina Teherānas ajatolas.

Musulmaņu brālība līdz šim nav uzņēmusies protestu vadīšanas iniciatīvu, tā sastāv no vairākām apakšstruktūrām no kurām vairākas ir gatavas jau tagad sadarboties ar citām opozīcijas partijām valstī un atrodoties valdībā mēdz noenkuroties politiskā spektra centrā.

” Kāpēc mēs tā neprotestējam kā ēģiptieši?”, – vakar metro, lasot avīzi mani uzrunāja kāds zviedru kungs, kurš pats arī atbildēja uz savu jautājumu – ” tāpēc, ka vara mums visiem te rietumos ir iestāstījusi, ka dzīvojam vislabāk, esam vislaimīgākie. Tieši kā tā mēs dzīvojam ir vispareizāk!  Basta! Punkts! Mēs neprotestējam. Mēs padevīgi paklausām…”, – viņš neiecietīgi secināja un nobeidza domu – ” man par to ir kauns. Jums arī?”

Es pamāju.

Jums arī par to ir kauns?

PS. Degvielas cenas Zviedrijā Ēģipte nemieru dēļ vakar pieauga par 20 ērām par katru benzīna un dīzeļdegvielas litru.