Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Vai kūlas dedzinātāji atkal iebalsos mums korumpētus oligarhus?

Speciāli Tvnet

 

slazds Leta

Attēls no TVnet/Leta

 

Pēc dažām dienām ieradīsies vēlēšanas. Kopā ar biļeteniem, pasēm, balsošanas urnām, mediju ieteikumiem un vēlētāju stresu. Daudzi nav izšķīrušies, kā rīkoties. Politiķi pārāk bieži neattaisno savu eksistenci ar godprātīgu darbu sabiedrības labā gan šeit, gan tur, gan citur Latvijā. Taču vēlēt jāiet. Demokrātija to pieprasa, jo šī ir vienīgā iespēja pateikt, ko domājam, un ietekmēt, kā spējam. Vai atstāt pašvaldību stagnācijai, ar esošajiem pie varas? Vai nomainīt esošos ar jaunajiem?

Cerīgāka šķiet pēdējā izvēles iespēja, lai nāk jauni cilvēki un jaunas vēsmas arī reģionālajā politikā. Bez tam vēlams svītrot sarakstos pirmos piecus vai septiņus uzvārdus, lai «ceļas uz augšu» tie, kas ārpus partiju nomenklatūras. Sliktāk tāpēc nebūs.

Labi nobarotie pašvaldību veterāni

Tas, ka dedzināt kūlu nav labi, humāni, godīgi un videi labvēlīgi – to zina visi. Taču tantiņas un tēvoči, kas turpina iesākto svilināšanu katru gadu, kliedz, ka pļaušanai viņiem nepietiekot līdzekļu. Tāpēc vieglāk ir svilināt, par blakusefektiem nedomājot. Tā ir ērtāk.

Tas, ka sēdēt pašvaldību vadībā visu mūžu līdz pensijai nav labi, humāni, godīgi un sociālajai videi veselīgi, zina visi. Taču vīri un sievas, kas ieriktējušies pašvaldību politikā, vēlas saglabāt vēlētos amatus līdz pensionēšanas vecumam un uzvedas kā lokālie karaļi, kurus novākt nevienam neizdosies. Tā arī ir ērtāk.

Ir patīkami bez sviedriem uz muguras tērēt nodokļu naudu, iemetot bonusus arī savā kabatā un pelnot ar «kickback» vai «otkatiem» no zelta publisko ateju celtniecības, sporta monstriem vai no «konservatorijām» un luksusa bibliotēkām. Šie cilvēki ir iemācījušies veidus, kā nemanāmi zagt, atrodoties tuvu nodokļu naudas plūsmai un periodiski pagrābjot no šīs naudas plūsmas sev.

Ko gan citu šie pašvaldību pašreizējie vadītāji spēj paveikt reālajā dzīvē? Bez vajadzīgā un ierastā pašvaldību amata, draudzības korupcijas = «blata» (kuru nodrošina tieši amats) un nomenklatūrai raksturīgas izaicinošās alkatības? Neies taču strādāt atkal par skolotāju skolā vai gāzes inspektoru laukos, ja pierasts staigāt Armani žaketē un braukāt ar tumšpulētiem direktoru automobiļiem? Tas, kurš par «kungu» uzkalpojies, par tādu arī paliks visu savu atlikušo mūžu. Nebrīnīšos, ja drīz Pašvaldību Savienība oligarhiem un mūžīgajiem «priekšsēdētājiem» piedāvās mantot šos amatus bērniem un bērnubērniem, lai turpmāk mazinātu varas stresu un naudas izdošanu vēlēšanu organizēšanai. Tad nevajadzēs vairs rīkot vēlēšanas un attiecīgā ģimene, kas reiz jau tikusi pie pašvaldību kloķiem, turpinās mūžīgi valdīt Ventspilī, Liepājā, Valkā, Jēkabpilī vai Jelgavā. Āmen.

Jā, aizvākt ir gandrīz neiespējami, jo ar likumu un demagoģijas palīdzību esam atļāvuši viņiem sakampt vadības sviras un sūknēt peļņu no amata. Likumi to atļauj un tiesa nenosoda. Izmantojot nodokļu naudu un valsts finansējumu, «viņi» kopā ar mūžīgajām, mafiozajām latviešu politikas iekšējām struktūrām liek lietā maksimāli iespējamo, lai nostiprinātu savu status quo vēl četrus un 9 x 4 gadus uz priekšu. Uz mūsu rēķina. Mūžīgi. Šo pieeju politikai raksturo egoisms un elitārisms, un to sauc nevis par stabilitāti, bet gan par stagnāciju, jo purva loģikai nav nākotnes izredžu.

Ikvienam «citam» vai «jauniņajam», kas nāk no malas (ar vislabākajām idejām galvā), nav iespēju uzvarēt ilgstoši nobarotos pašvaldību oligarhus. Taču mēs varam palīdzēt. Drīkstam svītrot partiju sarakstos pirmos piecus vai septiņus pretendentus, nosmeļot politikas korumpēto tauku kārtu. Tāpēc dosim iespēju citiem pacelties uz augšu, tikt pie varas un mēģināt taisīt politiku uz jaunas bāzes, jo veco stagnantu laiks patiešām ir garām. Tas būs taisnīgāk, godīgāk videi un sabiedrībai.

Zinātne piedāvā egalitārismu

Cilvēce vienmēr tiekusies pie taisnīguma. Arī politikā. Vēl 1971. gadā Džons Rovls (John Rawl), publicējot savu grāmatu par «Taisnīguma teoriju» politikā un publiskajā telpā, mēģināja atrast šo publiskās telpas egalitārisma jeb godprātīga pārvaldījuma atslēgu, kā pretstatu egoismam un elitārismam. Lai sabiedrība veidotos taisnīga, tai jānodrošina līdztiesība un brīvība ikvienam sabiedrības loceklim. Īpaši pievēršoties grupām, kas dzīvo vissliktāk. Tieši neveiksmīgajiem jāiet palīgā pirmām kārtām un pārējiem šī iniciatīva ir jāatbalsta. Šī teorija ietekmēja politisko filozofiju, praktisko ētiku un izraisa diskusijas joprojām. Pers Sundmans savā jaunākajā grāmatā (Egalitarian liberalism revisited. On the meaning and justification of social justice, Uppsala Studies in Social Ethics) piedāvā kreiso pozīciju, kurā katram iedzīvotājam ir tiesības pieprasīt sev nodrošinātu un cienījamu dzīvi no valsts. Kaut kas tuvs Ļeņina idejai, kur katram pienākas pēc vajadzībām (nevis nopelniem). Ideja nav slikta, taču pagaidām nav funkcionējusi praksē, jo visas labās ieceres nojauc privātīpašums, kas neļauj visiem sadalīt «konfektes» taisnīgi cilvēcīgās alkatības dēļ. Papīrs iztur teorijas, bet prakse tās nogalina reālajā izpildījumā.

Roberts Noziks Roula teoriju sazāģēja gabalos, aizstāvot tieši privātīpašumu. Ikviens no mums taču grib savu mantu. Piemēram, mūsu pašvaldību vadītāji, kas iegāja politikā kā pelēksejaini padomju nomenklatūras kalpotāji ar dzīvokļiem blokmājās un salauztu zapiņu nampriekšā, šodien reprezentē naudīgākos un bagātākos Latvijas iedzīvotāju slāņus ar muižām piepilsētā un pāris Jaguāriem stallī. Amats viņiem ir palīdzējis labi nopelnīt un kļūt turīgiem uz mūsu rēķina. Vispār jau politikā tā darīt aizliegts, jo tautas kalpa darbs nedrīkst kļūt par amatpersonas peļņas avotu. Tieši tāpat kā tiesnesis nedrīkst piespriest lielāku sodu tam, kas viņam nav samaksājis par spriedumu, arī politiķis nedrīkst pieskaņot sev likumus un noteikumus tā, lai pašam būtu ērtāk un celt būves tikai ar «atrites» jeb rollback efektu. To sauc par varas alkatību. Viņi ir bagāti amata dēļ. Tieši tāpēc nedrīkst atrasties šajos amatos arī turpmāk.

Teorija deklarē, ka šādi sapelnītais ir jāatņem un iegūtais jāizdala vietējo bērnunamu, sociālo māju un slimnīcu vajadzībām. Ja olimpiskajā spēlēs godīga cīņa nozīmē demonstrēt labāko rezultātu un par to saņemt olimpisko medaļu, tad godīga līdzekļu sadale sabiedrībā nozīmē dot tiem, kuriem visvairāk vajadzīgs. Diemžēl godprātīgas sadales vietā demokrātija viņiem atļauj demagoģiju ar tirgus loģikas argumentiem. Tā sakot, samaksā, un tu dabūsi. Piemēram, biznesa puiši samaksā kādai partijai priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām un par to nopērk direktora vai ministra amatu valdībā. Tumšo ielu apgaismojuma ierīkošanas vietā tiek celtas nekam nevajadzīgas sporta zāles, no kurām iznāk labākas atrites, un ielas var bruģēt ar pašvaldības vadītājam piederošās fabrikas saražoto bruģi. Tātad ir divas izvēles: vai nu godprātīga naudas sadalīšana, vai tās nomaiņa ar tirgus loģiku pašvaldību vadītāju privāto interešu labā. Tieši šajā brīdī, kad veca un slima vēža pacienta vietā ārsts dod priekšroku veselības ministram, kuram jāizvelk no īkšķa skabarga, nākas novērot tirgus darījuma afēru godīga resursu sadalījuma vietā. Skumji, ka tā notiek. Elitārums joprojām grūž ārā no segliem egalitārismu.

Legalizētie meli jeb ķirurgs – zārcinieks

Ja lielas slimnīcas ķirurgam ienāks prātā iedibināt zārku ražošanas cehu, sākt apbedīšanas tērpu šūšanu, pasākumu pārdošanu un kapličas rituāla piedāvāšanu saviem pacientiem, tad nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad skalpelis darbosies daktera privātā biznesa, nevis pacientu veselības interesēs. Tādā slimnīcā mirs vairāk nekā izveseļosies, jo tirgus loģika nāvi pieprasīs vairāk nekā veselību. Slimniekiem te nebūs balss, un viņos neviens neklausīsies. Izlems tie, kas nosaka tirgus situāciju šajā ārstniecības iestādē. Tā tas ir. Nav godīgi vai taisnīgi, bet tā notiek, jo ētika šiem darboņiem ir svešvārds.

Līdzīga situācija šodien izveidojusies arī vairumā Latvijas pašvaldību. To vadītāji ir iekārtojuši savu privāto biznesu, kas saņem pasūtījumus no paša. Labā roka sagādā biznesu kreisajai rokai, un lietas notiek tieši tāpat kā ķirurga – zārcinieka biznesā. Pat vēl vairāk – pašvaldības attīstības stratēģija tiek konkrēti pieskaņota vietējās politiskās elites biznesa vajadzībām.

To lieliski varēja novērot Krišjāņa Barona ielā Rīgā, kas jau ilgāku laiku atgādina nemākulīgi bruģētu gruvešu kaudzi ar vārgulīgiem žagariem dekorācijā, kur rakāšanās turpinās on-line joprojām. To apliecina arī svaigi izbūvētā, aklā «promenāde» gar padomju armijas ekoloģiski noziedzīgi aizbērto Juglas kanālu kādas citas, daudz vajadzīgākas rekonstrukcijas vietā. Kur nu vēl vēl virkne projektu, kas rāda, kā: 1) labā roka vienmēr maksā tikai kreisajai, 2) nauda tiek investēta jomās, kas lutina valdošās partijas vēlētāju vajadzības. Vai mums pārējiem skauž? Nē, neskauž, taču ir acīm redzami, ka projekti netiek veidoti godīgi. Bez tam atrodas personas, kas tiecas pat legalizēt nenormālību kā normu ar moto «nauda tā dara». Nē, nedara vis. Tā dara negodīgi cilvēki. Viss atkarīgs no amatpersonām, kas šo naudu lieto. Tāpēc alkatīgos pašvaldību vadītājus vajag novākt no siles, kurā ražo naudu, nevis taisnīgu politiku sabiedrībai.

Ja mums valsts līmenī un pašvaldībās būtu konsekventi funkcionējoša rokošā žurnālistika, tad jau sen būtu liecības ar pierādījumiem par «ķirurgu – zārcinieku» biznesu pašvaldībās un sabiedrība šos večus no kloķiem novāktu. Taču izdevēji minēto disciplīnu neatbalsta. Tāpēc šodien Latvijas ainavā varam novērot Ventspils mēra Lemberga nenogurstošo bugi-bugi deju ar valsts tiesu sistēmu un brīnīties par postsovjetistu loģikas izturību modernā laika apstākļos.

Ja redzam, kā pašvaldību vadītāji un amatpersonas pērk sev jaunus braucamos, kašmira mēteļus, dzen bērnus uz ārzemju privātskolām un ceļ aizvien «krutākus» jumta dzīvokļus vecpilsētā, tad varam secināt, ka Latvijas pašvaldībās ir nauda, kuru var stūrēt savam maciņam par labu. Tā sakot – sev par labu. Tas nozīmē, ka alkatīgos nedrīkst atstāt pie varas, jo būtu jābūt pavisam citādi. Ievēlētajam pašvaldību līderim pirmām kārtām jācenšas uzlabot vistrūcīgāko sabiedrības slāņu (nevis savas) vajadzības, jo viņš taču ieiet politikā, lai kalpotu mums, nevis uzbarotos pats. Taču: 1) trūcīgajiem nav kanālu, lai publiski deklarētu savu postu, 2) pārāk skaļi skan viltus brēcēju balsis (piemēram turīgie, kuri uzskata, ka viņu nodokļi jāsamazina un tml.), 3) ne vienmēr tie, kuriem visvairāk vajag palīdzību, spēj to pieprasīt.

Tie, kas pieraduši pie mazumiņa, ir iemācījušies ar to samierināties. Tieši tāpat kā tie, kuriem vajag daudz, nekad nepārstās zagt, ja seifa durvis stāvēs vaļā.

Zvejnieki ar laivām dārzā

Viena no vispretīgākajām īpašībām ir liekulība. Tā novērojama arī patlaban publiskajā telpā, kad pašvaldību līderi dekoratīvi pielien vēlētāju kaprīzēm, lai «nopirktu» balsis. Saskaņa pērk Rīgas iedzīvotājus ar bezmaksas sabiedriskā transporta solīšanu. Turpat līdzās ar to pašu solījumu mīņājas arī Lemberga kabatas politiskā organizācija ar oficiālo nosaukumu zaļo zemnieku partija. Trūcīgākie rīdzinieki balsos par tiem, kas sola lētu vizināšanos tramvajā. To sauc par «kumosiņa vilinājumu», kad būtisku pārkārtojumu vietā piedāvā konfekti. Taču pastāv arī citi pielīšanas veidi, kas ir daudz nepatīkamāki par šo «burkānu ēzelītim». Viens no tādiem ir «izpatikšanas tradīcija» jeb bruģa zemnieku godināšana. Man ar šo efektu tikko nācās saskarties gan kādā piejūras pašvaldībā, kurā vietējo intereses (lasi – valdošās partijas vēlētāju intereses) tiek stādītas pāri valsts interesēm, gan Rīgas reģionā, kurā notiek tieši tas pats ar tā saucamās Rīdzinieka kartes palīdzību. Vietējiem pielien, lai iegūtu balsis vēlēšanās. Tā vietā nejēdzīgi devalvējot pārējos valsts iedzīvotājus (kas nav vēlētāji attiecīgajā pašvaldībā).

Saksim ar pirmo – neskartā dižjūras piekraste ir mūsu valsts bagātība. To zina visi, kas brauc šurp to apraudzīt (maksājot vietējo viesnīcām), un pašnieki, kas lepojas ar savu neskarto un daiļo piejūras dabu – floru un faunu. Te liedagā dzīvo reti sastopamais, aizsargājamais smilšu krupītis, kura izplatība samazinās cilvēka darbības rezultātā un pašlaik ir uz iznīcības robežas. Maija beigās un jūnijā skan krupīša dziesmas, kuras klausīties dodas ne tikai pētnieki, bet arī tūristi. Man šis krupis ir simbols neskartajai un tāpēc tik vērtīgajai piekrastes dabai. Taču tā eksistenci regulāri apdraud liedaga dangātāji. To skaitā arī, piemēram, vietējie zemnieki, kas nodarbojas ar zvejniecību (kā hobiju) un, vedot laivas uz jūru, samaļ kāpas un piesārņo liedagu.

Mola nav, piestātnes nav, bet ar zvejniecību esot jānodarbojas. Pirmskara tradīcija to prasot. Ja reiz tradīcija, tad būtu jāiekārto piestātne, laivu novietne, nevis jāuzskata par normālu lietu, ka katrs «zvejnieks» divas reizes dienā brauc ar traktoru un piekabi uz jūru, lai tur iemestu un savāktu pustukšos tīklus. Protams, pāris hobija «zvejnieki» ar savām riepām un ikdienas eļļas sliedēm liedagā ne tikai iznīcina smilšu krupja eksistenci, bet arī visu mūsu kopīgo dabas bagātību – krāšņo Kurzemes piekrasti. Viņu trūcīgā «nozveja», protams, valstiski un tālredzīgi raugoties, neattaisno esošā hobija eksistenci. Taču pašvaldībai šie cilvēki ir vēlētāji, un tāpēc mums pārējiem (kopā ar smilšu krupi, kas arī nebalsos pašvaldības vēlēšanās) ir jāpacieš. Priekšroka tiek dota liekulībai vietējo vēlētāju priekšā, nevis loģikai.

Tas pats novērojams arī Rīgā. Rīdzinieka kartes ieviešana sabiedriskajā transportā ir rupjš pliķis pārējiem Latvijas iedzīvotājiem no galvaspilsētas pašvaldības puses. Arī jelgavniekiem vai alūksnietei ir jāpārvietojas pa Rīgu darba, mācību vai citu vajadzību dēļ. Rīga ir galvaspilsēta, te atrodas slimnīcas, ministrijas un citas iestādes, kas jāapmeklē arī tiem, kas galvaspilsētā nedzīvo. Turpretī partija Saskaņa un Gods kalpot Rīgai tagad ar šo karti cenšas uzpirkt Rīgas = savus vēlētājus kā privileģētu grupu, cerot uz sev simpātisku balsojumu trešajā jūnijā. Šāda dekoratīva lišķība, liekulība ir šķebinoša, jo visās pasaules pilsētās vietējiem mēdz piedāvāt mēnešbiļeti vai gada karti ar būtiskiem cenu atvieglojumiem, kas ir normāli. Taču Ušakova-Amerika režijā Rīdzinieka karte ir politiskās aģitācijas lozungs vēlētāju savaldzināšanai.

Ir jāprasa

Vēlēšanas tuvojas. Cerēsim, ka mūsu velētāji beidzot atgūsies no iedomas par to, ka «bagātajiem pietiek» un tāpēc «viņi vairs nezags», atceroties, ka apetīte rodas tieši ēdot. Tieši tāpat kā cirka dresūrā par pareizu triku dzīvnieks saņem našķi, arī Rīgā valdošā partija dresē sev Rīgas iedzīvotājus vajadzīgajā režijā. Tādējādi trūcīgā pensionāre, kurai Ušakovs iedod atlaidi trolejbusā, pat nespēj iedomāties, ka viņai citā valstī un pilsētā pienākas vēl daudz vairāk atvieglojumu un pakalpojumu nekā Rīgas dome piedāvā šodien. To pašu nesaprot sirmgalvis Ventspilī, kuram Lembergs uz svētkiem regulāri piegādā nelielu naudiņu kā cukurgraudiņu, lai tas vēlēšanās nobalsotu pareizi.

Taisnīgums pieprasa, lai mēs nevis privileģējam tos, kas balsos par mums vēlēšanās, bet gan izturamies pret katra vajadzībām kā unikālu kategoriju. Tātad – nevis privilēģijas pret noteiktām vēlētāju grupām, bet pret katru atsevišķi (skat. Axel Honneth, Nancy Fraser, Iris Marion Young).

Taisnīgā sabiedrībā katram jāspēj apzināties savas iespējas un vajadzības, tāpēc jānovāc politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas šo pieeju grauj. Katram cilvēkam ir tiesības būt brīvam, ietekmīgam, saprastam un akceptētam. Pagaidām tā nenotiek. Tirgus ekonomika mums demonstrē nepārtrauktu habitus cīņu par varu un vietu hierarhijās. Vēl neesam nonākuši pie sliekšņa, kur sākas ceļš pie godīgas un taisnīgas sabiedrības. Taču šis ceļš eksistē. Mums atliek to izvēlēties un iet.

Tāpēc vēlēšanās rīkosimies atbildīgi un piedāvāsim mūsu valstij jaunas iespējas jaunu un atbildīgu cilvēku vadībā. Ievēlēsim tos, kas nav bijuši pie varas.

Svītrosim pirmos septiņus. Citādi kūlas dedzinātāji par cukura graudiņu mums atkal iebalsos oligarhus pašvaldību vadībā.

Svītrosim un dosim ceļu svaigam gaisam.

Latvijas dēļ.

Kā Ušakovs nozaga mana tēva fotogrāfiju

Speciāli Tvnet

zagtā bilde pinterest

 

Iedomājieties, ka esat kādas foto galerijas īpašnieks. Jūsu galerijā uz izstādi ierodas arī Rīgas Domes priekšsēdētājs un partijas Saskaņa vadītājs Nils Ušakovs. Noskata vienu unikālu vēsturisku bildi, kurā redzamas Rīgas ielu dekorācijas pirmajā padomju okupācijas gadā Oktobra revolūcijas (Krievijas boļševiku apvērsuma) 23. gadadienā 7. novembrī, un burzmā, citiem nemanot, klusi noņem šo attēlu no sienas, ātri paslēpjot zem platā putekļu mēteļa, un pazūd tālēs zilajās, nesamaksājot. Vienkārši paņem, neprasot atļauju.

Paiet laiciņš, un pēkšņi pamanāt, ka no galerijas nozagtā bilde parādās Rīgas domē pie sienas.

Tieši tā Nils Ušakovs izrīkojās ar mani, nozogot šīs fotogrāfijas digitālo versiju no mana bloga «sandraveinberga.com» foto galerijas «1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva» un publicējot to Rīgas domes skatlogā ar nosaukumu «info.riga.lv».

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi». Interneta vietne «info.riga.lv» pieder Rīgas domei, un tās galvenā atbildīgā amatpersona ir Nils Ušakovs, kuram es arī šā gada aprīlī uzrakstīju pretenziju par nelikumīgo mana īpašuma piesavināšanos ar prasību izņemt attēlu ne tikai no domes mājas lapas, bet arī no sociālajām vietnēm. Atbildi no Ušakova neesmu saņēmusi līdz pat šai dienai, un nav arī samaksāts iesniegtais rēķins par attēla izmantošanu bez licences, ieskaitot soda naudu.

 

bilde no domes sajta

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi».

 

Pretenzijā Ušakovam uzsvēru, ka fotoattēla autors ir mans tēvs Hermanis Veinbergs. Tāpēc autortiesības uz mantojuma pamata pieder man un notikušais jeb domes rīcība ir manu autortiesību un komerctiesību pārkāpums, jo tā ir pārkāpusi manā mājas lapā publicētos bloga publikāciju pārpublicēšanas noteikumus, kas norāda, ka jebkuru vietnes http://www.sandraveinberga.com materiālu var pārpublicēt tikai ar autora un/vai izdevēja atļauju/licenci pēc faktūrrēķina samaksas un pie publikācijas norādot autortiesību turētāju un saiti uz teksta vai attēla oriģināla atrašanās vietu šajā blogā, ka nesankcionētas materiālu izmantošanas gadījumos tiek piestādīts rēķins ar pamatmaksu un soda naudu.

Beidzot arī sagaidīju reakciju no Rīgas domes interneta vietnes, kad pēc manas pretenzijas par autortiesību pārkāpumu pazuda lapas, kurās minētais attēls atradās. Taču nozagtais joprojām ir pieejams sociālajā tīklā «Pinterest» ar norādi, ka attēla avots ir portāls «info.riga.lv» un nevis mans blogs, kā tam būtu jābūt pēc likuma.

Lai arī no domes mājas lapas attēls zibenīgi pazuda, tas visā kontekstā joprojām ir pieejams interneta saglabāto atmiņu failos, kā tas izskatījās domes lapā no 2016. gada 14. janvāra. Tas tiks izmantots kā pierādījums, vēršoties Valsts policijā, ja Ušakovs man neatvainosies un nesamaksās simbolisko rēķinu par attēla izmantošanu Rīgas domes mājas lapā un sociālajā tīklā Pinterest, kas notiek joprojām, nevienojoties ar mani.

LASI CITUR: info.riga.lv

Zog arī Ušakova kabatas avīze Vesti.lv

Ušakovs nav vienīgais, kas bez atļaujas, kompensācijas zog no mana bloga. To labprāt dara arī Latvijā populārs interneta medijs «vesti.lv», kas ir cieši saistīts ar Ušakovu un viņa partiju Saskaņa. Var sacīt, ka Vesti ir pat Ušakova kabatas avīze, kuru diezgan ievērojami finansē Ušakova partijas kontrolētā Rīgas dome ar savu reklāmas un PR budžetu. Savukārt no mediju ziņām var noprast, ka Vesti īpašnieki ir saistīti Kremli un ar Ušakova sadarbības partneri Krievijā, partiju «Vienotā Krievija».*

Vesti.lv šā gada 20. martā pie viedokļa raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana» («Русским Латвии показали выход — вымирание») nesakcionēti publicēja kādu citu mana tēva fotogrāfiju, kas nekā nav saistīta ar komentāra saturu, bet dokumentē notikumus pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu pameta PSRS armija un iesoļoja Vācijas armija. Turklāt par fotogrāfijas avotu Vesti joprojām uzrāda interneta vietni Rubaltic.

vesti bilde

Pretenzijā Vesti izdevējiem pieprasīju šo tēva fotografēto attēlu no raksta izņemt, taču tas netika izdarīts un netika veikti arī visi pieprasītie labojumi par autortiesību norādi. Lai gan pretenzijā Vesti norādīju, ka atļauju publicēt šo fotoattēlu dotu tikai Otrā pasaules kara tēmai un Latvijas okupācijai veltītu publikāciju sakarā, izdevēji ignorē šo prasību, bet sāk diskusiju, ka Vesti esot gatavi licenci maksāt tikai saskaņā ar Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA tarifiem, lai gan biedrība nepārstāv manas tiesības uz šiem mantotajiem fotoattēliem.

Tāpēc to likumīgas izmantošanas cenu likums nedz Zviedrijā, nedz Latvijā neaizliedz noteikt man pašai vienpersoniski. Ja ir par dārgu, Vesti var to vienkārši nepirkt, taču tas neatbrīvo Vesti no atbildības par nelikumīgām darbībām ar šo attēlu līdz brīdim, kad tas tiks izņemts no raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana», ko es tagad jau publiski pieprasu.

Ušakovam draud krimināla vai administratīva atbildība

Latvijā likumi par autortiesību pārkāpumiem dod iespēju vērsties policijā, ko es būšu spiesta izmantot. Krimināllikuma 148.pants par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu paredz Ušakovam un Vesti amatpersonām šajā gadījumā sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja tiesa uzskatīs, ka ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm bet par noziedzīgo nodarījumu pret autortiesībām, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, Ušakovu un Vesti amatpersonas var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ja netiks ierosināta krimināllieta, Ušakovs un Vesti var tikt sveikā ar administratīvu sodu, kas Ušakovam gan būs kārtējais sods rindā, no valsts valodas likumu pārkāpumiem līdz tiesas ignorēšanai, neierodoties uz tiesas sēdi nesen prāvā pret bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kas bija nosaukusi Ušakova partiju par draudu Latvijas neatkarībai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8. pants par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu nosaka, ka par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu piespriež naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus.

Zīmīgi, ka Ušakovs ir nasks uz žurnālistu un politisko konkurentu sūdzēšanu tiesās par viņu viedokļiem, kas atmasko viņa partijas atkarību no Kremļa. Laikā, kad viņa portāls «info.riga.lv» nesankcionēti publicēja bildi no mana bloga, viņš bija iesūdzējis mani tiesā par viedokli, kuru paudu TVnet slejā Spogulis, ka Ušakova prokremliskā partija mums bruģē ceļu uz iekļaušanu Putina impērijā. 2016. gada sākumā viņš pret mani un TVnet bija zaudējis jau divās instancēs. Izskatās, ka aiz bēdām par to bija jāizdara kāda nelikumīga cūcība pret mani, nozogot bildi, cerot, ka es to nekonstatēšu?

Politiķiem godu nedara valsts likumu pārkāpšana un lepošanās ar šiem pārkāpumiem. Vēl jo vairāk, ja viņi visu laiku sit pie krūtīm, ka gatavi uzņemties atbildību par valsts vadīšanu. Rodas iespaids, ka attiecībā uz mana tēva attēlu zādzību no mana bloga Ušakovs īsteno to pašu politiku, ko izsmejot Valsts valodas centru par administratīviem sodiem par likuma pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

Gadījums ar manas bildes zādzību ir papildu apstiprinājums, ka citu cilvēku tiesību un likuma pārkāpšana un lepošanās ar to ir politiķa Ušakova un dažu citu viņa partijas biedru (Urbanoviča ātruma pārkāpumi ceļu satiksmē) stils.

Tas joprojām būs «Rīgas stils», ja mēs atkal viņam iedosim Rīgas atslēgas 3. jūnijā.

Padomājiet, vai kādam zaglim, kas lepojas ar likumu ignorēšanu, jūs tās uzticētu?

P.S. Man principā nav nekādu iebildumu, ka mana tēva unikālos vēsturisko fotoattēlus izmanto mediji, taču respektējot elementāru pieklājību un likumību.

Par Ušakova tiesāšanos ar TVnet un  mani:

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

Partiju uguņošana: par skandālu ap rokgrupu «Līvi»

Speciāli TVNet 

livi-kolaza

TVNet ilustrācija

Tikko aizvadīta vētra publiskajā telpā par Nacionālās apvienības centieniem vispirms piešķirt (E. Cilinskis) un pēc tam atsaukt (I. Parādnieks) «prēmiju» € 30 000 apmērā no nākamā gada valsts (t.i., nodokļu maksātāju naudas) budžeta rokgrupai «Līvi». Virga neesot to prasījis, bet Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis zinājis labāk, kas kam vajadzīgs. Nākamajam gadam Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies piešķirt naudu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem. Tostarp «Līviem». Nauda esot jāpiešķir tāpēc, ka «grupa stiprinājusi tautas alkas būt brīvai».

Prēmijas kā cenzūras veids un Zemgales sēta krūmos

Tātad «Līvu» daiļrade saskan ar partijas ideoloģisko līniju un par to pienākas prēmija tagad. Tas nekas, ka nedaudz novēloti, gandrīz 30 gadus pēc «Dzimtās valodas» pirmatskaņojuma. «Vēsturiskā liecība» (I. Parādnieks) prasoties pēc naudas, un mūsu politiķi to arī dod savējiem. Tiem, kas ir noderīgi. Tuvojas vēlēšanas. Tāpēc mūsu Kultūras ministrijas partijai varētu rasties apetīte izmantot vienu populāru roka grupu arī kā savu karogu vēlēšanu kampaņā (jo būtu taču netieši par to jau samaksāts).

 

Šodien izrādās, ka tomēr nevar politiski nopirkt «Līvus» karoga vietā. Viņi ir un paliek tie paši Liepājas vēju «Līvi». Ainars Virga šo pārbaudījumu ir godam izturējis.

Šis piemērs lieliski parāda, ka visas balvas un prēmijas ir cenzūras veids. Tieši un netieši. Samaksā tiem, kas runā pa prātam un glauda pa spalvai.

Taču investīcijas (nevis prēmijas!) mūsu kultūrā ir ļoti vajadzīgas. Mūsu ministrijām būtu jāraugās uz šo areālu no daudz augstāka kalna un krietni lielākā laika trajektorijā nekā tikai esošās politiskās konjunktūras ietvaros. Pagaidām šādu skatienu no pienācīga augstuma Rīgā nemana. Viss, kas piešķirts, izskatās pēc «pazīšanās» un «savējo atbalstīšanas» modeļa, kā jau tas provincē pieņemts. Katra partija (ar mafijas cienīgām metodēm) okupējusi savu ministriju un izrīkojas pa to kā pa privātu kartupeļu lauciņu.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs arī daudz darījis latviešu tautas «vēsturisko liecību» saglabāšanā, taču šis Raiņa bērns mūsu naudas piešķīrējus neinteresē. Tas, ka Nila Ušakova partija šo muzeju neuzskata par tramvaja cienīgu, to mēs jau sapratām «kapu tramvaja» kontekstā. Kāpēc Rīgas pilsēta ignorē šo kultūras piestātni Austrumrīgā? Šķiet, ka Raiņa iedibinātais Latvijas Skansens nav Ušakova elektorāts. Acīmredzot tāpēc sliedes līdz Baložkalnam joprojām nav ieliktas. Mammām un vecmammiņām, stumjot mazuļus ratiņos vai stiepjot tos rokās, jāveic pārgājiens no Juglas galapunkta pa dambi līdz muzejam kājām. Atpakaļceļā veidojas labs taksometru bizness.

No Nacionālās apvienības gan varēja gaidīt lielāku izpratni par šā muzeja finansiālajām vajadzībām. Bija pamats cerēt uz ministrijas partijas tālredzību redzēt šajā teritorijā būtisku etnocentrisma asi, kura ikvienam piedāvātu iespējas iepazīties ar mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājot cittautiešiem saprast, kas ir latvieši kultūrvēsturiskā un laikmetīgā griezumā. Jaunu eksponātu tur praktiski nav, esošās ēkās skumjā stāvoklī, taciņas neizbrienamas, Zemgales sētā krūmos ieaugusi un Juglas ezerā laivu nav. Šis muzejs ir galvenais Austrumrīgas blokmāju iedzīvotāju rekreācijas centrs. Taču ērtību un attīstības tur nav vēlamajā līmenī un dinamiskā apjomā. Tam nepieciešamas pamatīgas investīcijas un politiskā apņēmība. Ar 30 000 eiro muzejam nepietiks. Lētāk nopirkt sev «Līvus» zirga vietā?

KNAB un uguņošana ūdenī

Vietējās politiskās mafijas jau atradušas savu Valsts ieņēmumu dienesta direktori, un sāksies mafiju «cisu maisa deja» ap nākamo KNAB priekšnieku. Publika tikmēr turpina žāvāties. Pamazām zūd publikas ticība, ka mēs, vēlētāji, spēsim tomēr atkarot savu valsti personām, kas to par katru cenu vēlas pārvērst par savu SIA.

Paskaidrot ārzemniekam, kas ir KNAB, ir vienkārši. Tā ir valsts iestāde, kuras vadībā vietējās politiskās mafijas cenšas iedabūt sev lojālu cilvēku. Lai piesegtu sevi un apkarotu konkurentus. Tikmēr mediji nekritiski uzknābā pamestus informatīvus niekus, nedodot ieskatu procesa norišu aizkulisēs. Tas, kurš tiks pie KNAB priekšnieka krēsla (politiskā mafija), izrēķināsies ar konkurentiem. Tieši tāpat politiskās mafijas Latvijā ir sadalījušas arī pārējos amatus – valsts prezidenta un premjerministra krēslu. Savstarpējā cīņa šādi notiek jau amatu sviru līmenī un nodrošina stagnāciju maksimāli plašā spektrā, jo visi ir savstarpēji atkarīgi. Tātad – ietīti.

Taču izeja ir. To sauc par civilo nepiekāpību. Mēs – vēlētāji varam saņemties un sākt svītrot pie vēlēšanu urnām pirmos piecus vai desmit. Visās vēlēšanu listēs. Varam rīkoties arī daudz apņēmīgāk – piemēram pieprasīt, lai politiķi izbeidz valsts un pilsētas svētkos finansēt uguņošanu kā savas varas instrumentāciju. Kaut vai tāpēc, ka šāda «naudas šaušana gaisā» maksā ļooti dārgi un daudz labāk noderētu valsts veselības aprūpes uzlabošanai.

«Līvi» neatļāva vienai politiskajai partijai uguņot ar savu vārdu un mūziku.

Neatļausim arī mēs visi kopā.

Saistītie raksti

Parādnieks: Ja «Līviem» albumu nevajadzēs, varam atsaukt valsts naudas piešķiršanu
«Līvi» € 30 000 no valsts negrasās pieņemt
«Līvi» neesot plānojuši izdot jubilejas albumu; deputātu 30 000 eiro piešķīrums pārsteidzis

Kā novākt hiperaktīvos populistus no politiskās skatuves?

Argumenti vai skandāli populistus neietekmē. Tādus kā Trump, Farage vai mūsu pašu Ušakovs, Rasnačs-Iesalnieks. Lai šādus godkārīgus narcisus aizšķūrētu projām no politiskās sfēras, nepieciešami asi šaha gājieni, kurus “parastais reņģēdājs” izjustu savā ikdienā. Mani pārliecināja piečurātais krēsls Rīgas 21.autobusā, kas pierādīja, ka Ušakovs izmanto sabiedrisko transportu, lai uzpirku Rīgas trūcīgākos iedzīvotājus vēlēšanām. Viņiem brauciens bez maksas un tāpēc arī balsos par šo cilvēku, kas faktiski izsūc valsts līdzekļus sava populisma vārdā. Par to, ka strādājošajiem viens brauciens Rīgas transportā iznāk dārgāk nekā brauciens privātajā automašīnā, bezmaksas čurātāji nedomā. Viņiem ērti un viņi balsos kaut vai par marsieti, kas dala banānus pirmdienas rītā. Tai pat laikā Rīgai jau sen vajadzīgs metro.

Šo tēmu mūsu Rīgas politiķis neaktualizēs, jo metro būvēšana Latvijas galvaspilsētā viņam nepiedāvās tūlītējus balsotājus nākamajās pašvaldības vēlēšanās. Kamēr populisms mūsu politikā “rullē”, tikmēr valstiskus, tālejošus lēmumus nav ko gaidīt. Rīgas Satiksme varēs paaugstināt viena brauciena maksu 6. tramvajā pat līdz 10 eiro, ja lumpenproletariāts varēs turpināt izmantot vagonu bezmaksas gulēšanai, izklaidei un tualetei. Viņi balso un viņi arī nosaka, kādā ellē mēs dzīvosim.

Tāpēc pret brexita, no jauna aktualizējas jautājums – kā aizvākt hiperaktīvos (ušakovus, iesalniekus, rasnačus un jūlijas) kā populistus projām no poliskās skatuves?

Paraudzīsimies uz šo fenomenu tuvāk.

Populisms ir mūsu laika pats redzamākais politiskais strāvojums. Esam redzējuši populistu nacionālistu uzvaras gājienus Francijā. UKIP gaviles Lielbritānijā, Trampa un Zviedrijas demokrāta Okesona panākums abpus okeānam, par Krievijas superpopulistu Putinu un viņa “pasaku stila politiku” Krievijā  nemaz nerunājot.

Arī mūsu pašu Rasnača – Iesalnieka jeb “tikumīgā tandēma” muļķību bazūnēšanu nespēj apklusināt pat skaļa izgāšanās ar “tikumības normu” ieviešanu skolās un sadzīvē, grandiozais krahs Stambulas konvencijas nomurcīšanā un valsts naudas tērēšana privātas bagāžas transportam. Ar viņiem nav iespējams nedz diskutēt, nedz strīdēties vienkārši tāpēc, ka populists šorīt domā tā, bet šopēcpusdien jau pilnīgi citādi. Populisti liek lietā visus argumentus, kas runā viņu labā. Melus, insinuācijas un klajas muļķības ieskaitot. Pie kam, viņiem nav kauna nevienā situācijā, par to ko viņi runā, jo mērķis attaisno līdzekļus. Lieliski šīs loģikas dramaturģiju apraksta amerikāņu publiciste Maša Gesena. Viņa analizē Krievijas prezidentu un superpopulistu Vladimiru Putinu. Kādu sarunu Putins ved ar krieviem? Stratēģija ir 100% populistiska: 1) Es neizliekos; 2) Neesmu glīts un neatsakos no kukuļiem un “otkatiem”, bet tāpēc esmu kļuvis bagāts. Tā ir! Ikviens no jums nav labāks par mani! Ja vēlaties visspēcīgāko veci tronī, tad samierinieties ar mani, jo zvērīgāka politiķa par mani Krievijā neatradīsiet!

Ventspils “karalis” uzvedas līdzīgi.

Diemžēl.

Taču visi šie apgalvojumi nav patiesība.

Visi cilvēki (arī politikā) nav alkatīgi kukuļņēmēji, visi nevēlas varu vai karu. Visi nav vienādi un vairums no mums nav nelieši. Populistu kaujas zirgs barojas no neapmierinātajiem, grūtdieņiem, kuriem patīk spēlēt upura kompleksu un “piedzert klāt” saldo dziru ar informāciju, ka čaklajam un strādīgajam kaimiņam ir beidzot nodegusi glītā māja. Šādu cilvēku ir daudz.

Tāpēc brexit panākumi nav nekas pārsteidzošs. Pārliecināt egoistisku cilvēku  par sadarbības priekšrocībām ir gandrīz neiespējami, ja tāpēc no debesīm uzreiz nelīst zelta lietus. Eiropas Savienība savos pamatos ir lieliska ideja, taču  politiķi, kas pārvalda šo vajadzīgo organizāciju, nav mūsu uzticības un atbildības cienīgi. Vairums no viņiem iekļuvuši šajā karjerā kā neapdāvinātas, taču lieliski lienošas personas. Tāpēc Dienvidslāvijas krīzei seko Ungārijas demokrātijas krīze, Putina okupācija Krimā un bēgļu krīze Vidusjūrā.

Krīzes faktiski nav objektīva neizbēgamība.

Tās rada cilvēki paši.

Īpaši aktīvi krīžu izraisītāji ir tieši politiķi populisti.

Viņi savāra, bet citiem jāizstrebj.

Mūsu senčiem trīsdesmitajos  gados bija progresīvs projekts ar moto: viena nācija=viena tauta. Mani vecvecāki par to stāvēja un krita. Pat pirmās viesistabas klavieres tad tika pirktas latviešu ražojuma ar garo ”ē” zelta burtu uzvārdā virs klaviatūras. Tā bija stratēģiska programma ar ideālismā mērci. Viņiem bija skaidrs tālejošs mērķis – neatkarīga, pārtikusi valsts. Ja Ulmanis 15.maijā nebūtu iznīcinājis demokrātiju, tad (iespējams) mēs būtu tikuši tālāk un sasnieguši vairāk.

Šodien ušakovisti cenšas barot savu populisma zirgu ar nostalģijas auzām, kuras nodrošina cilvēki, kuriem Padomju Savienībā bija drošāk un labāk. Tikmēr nacionālisti mēģina jāt uz priekšu, uzpildoties ar nacionālromatikas nostaļģiju. Tas ir patētiski, daiļi, bet neko vairs Latvijai reāli piedāvāt nevar. Tieši pretēji, rodas iespaids, ka konstruktīvu ideju trūkuma dēļ šie grupējumi spēj un prot tikai kacināt un rīdīt savu piekritēju pūli pret “tiem citiem”, kas domā un rīkojas citādi. Citādi domājošie viņu izpratnē automātiski kļūst par “bīstamām baktērijām”, kurām “jābrauc projām no mūsu zemes”, jo to pieprasa viņu higiēnas loģika.

Tāpēc “brexits” manā izpratnē ir kas vairāk par Lielbritānijas referendumu. Tas ir protests pret to ko 50% iedzīvotāju nepieņem. Tas ir sajūsmas brāziens no neapmierināto puses, kurus lieliski sakūdījuši populisti.

Tagad mēs redzam sasistu sili Londonā un uzjundītie britu nacionālisti pat zviedru mammai uz ielas uzbrēc, lai viņa “vācās mājās”, jo dažiem nepatīk, ka ar saviem bērniem uz ielas gaišmatainā sieviete sarunājas zviedru valodā. Tauta ir uz pakaļkājām, bet vai tā ir uzvara?

Populisti un protesta partijas nekad neko nav uzbūvējušas, tās prot tikai nojaukt (mūsu Tautas Fronti ieskaitot).

images

Reizēm nojaukt ir vērtīgi.  Iespējams, ka pēc “brexita” vajag aizvākt esošos politiķus no Briseles un izveidot noteikumu sistēmu, ka neviens politiķis nedrīkst atkārtoti piedalīties vēlēšanās un politika nedrīkst kļūt par profesiju. Tas būtu lieliski arī Latvijas politiskajai skatuvei.

Vai kādam no jums ir priekšlikumi, kā aizvākt populistus no politiskās skatuves?

 

 

 

Vai novākt padomju laika pieminekļus ir barbarisms?

Sarkanās armijas propagandas fetišs Rīgā

Kremļa politikas paudēja Latvijā – Saskaņas līdera un Rīgas šefa Nila Ušakova jaunākie izteikumi par to, ka atbrīvotāju pieminekļa demontāža Pārdaugavā nozīmētu lielu traumu Staļina ideju mantiniekiem Latvijā, ir absurds. Jo šādi viņš salīdzina ”visus krievus” ar staļinistiem, kas ir melīgs vienādojums. Visi krievi nav sajūsmā par boļševiku uzvaru revolūcijā un Staļina realizēto genocīdu pret krievu tautu, tāpēc nesauksim staļinistus par ”visiem krieviem”.  Tieši tik pat tukšs absurds kā atriebības piedāvājums – ”zobs pret zobu” = nojaukt, atriebjoties arī Valsts bibliotēkas jauno ēku Pārdaugavā (ja kāds iedomātos demontēt Pārdaugavas betona staļinisma uzvaras rēgu). Cik saprotu, tad šajā solījumā ir politisks protests, kas izklausās pēc puišeļu saukāšanās smilšu kastē – “Ja tu uzdrošināsies aiztikt manu smilšu kūku, tad es uzreiz sabradāšu tavējo!”

Godīgi sakot, Ušakova draudi mani neuztrauc, jo nedz atbrīvotāju monuments, nedz pati bibliotēkas ēka mani estētiski nepārliecina.

Tātad – man kā rīdziniecei, nav simpātiska nedz pirmā ”māksla” nedz otrā ”arhitektūra”, taču šajā līmenī es spriežu tikai par šo objektu piemērotību Rīgas pilsētvidei un to estētisko uzlādētību, nevis par politiskām atriebībām, kad viens ”grupējums” izrēķinās ar otru, nojaucot ienaidnieka smilšu pilis.

Tāpēc paliksim pie pirmās pozīcijas – vai drīkst nojaukt Staļina laikus slavinošus pieminekļus šodien? Ja kādam ir interese, varam vēlāk diskutēt vēlāk arī par Birkerta slalomkalnu Pārdaugavā.

Atgriezīsimies pie “uzvarētajiem” un viņu propagandas “afišām” skultpūru izteiksmē.

Vai drīkst nojaukt vecus pieminekļus (ar propagandas jēgu) pilsētu centros? Īpaši tos, kas celti ideoloģijām, nevis konkrētām personām par godu.

Jā, drīkst, jo daudzas tautas no tiem jau ir atbrīvojušas. Tieši tāpēc, ka šie ”monumenti” slavina svešas, naidīgas varas klātbūtni un pazemo iedzīvotājus.

Interesanti, vai Merkele iedomātos šodien protestēt, ja mēs aizvāktu kādu trešā reiha laika akmens rēgu ar Ādolfa kaujiniekiem no mūsu sadzīves centra Rīgā. Protams, ka nē, jo viņa nav trešā reiha ideju turpinātāja. Taču Putins un partijas Saskaņa vadītājs jūtas sašutuši par bruņotas ordas vasaļu godinājuma eksistences risku Rīgas nesakoptākajā parkā, Pārdaugavā.

Viņi ir sabijušies un draud.

Kad argumentu pietrūkst, tad paceļ balsi. Taču tas nepalīdzēs.

Otrā pasaules kara okupantu piemiņas obelisku un monumentu sanēšana ir sākusies. Polijā nesen realizēja to pašu ko igauņi Tallinā – aizvāca nevietā (savulaik propagandas nolūkos) izvietotus “uzvarētājus” no pilsētu cetriem. “Pavisam to bija ap 500, sākot no bistēm un beidzot ar obeliskiem. Polijas parkos laukumos, vairums no tiem atbaidoši un pompozi. Taču ne jau neglītuma dēļ tos vēlējās aizvākt. Vainīgais bija vētījums ko tie simbolizēja – sarkanās armijas gvardu slavinājumu, jo viņi esot atbrīvojuši Poliju.”, – raksta Marcejs Zaremba zviedru laikrakstā Dagens Nyheter.

Polijas nacionālās atmiņas institūta (IPN) vadītājs uzskata, ka šie Sarkanās armijas uzvaru slavinošie pieminekļi veido melīgu pagātnes apraksta ainu un daudzos gadījumos ir uztverami ne tikai kā nepatiesi, bet arī kā aizvainojoši un pazemojoši marķējumi. Poļiem nav jājūtas nelaimīgiem un pazemotiem tikai tāpēc, ka okupants viņu zemē izvietojis kādreiz savus propagandas simbolus skulpturālo tēlu izskatā, – tā uzskata Polijas kolēģis. Jo runa šajā gadījumā nav par kapiem vai mūžīgās atdusas vietām, bet gan par centra spokiem, kas savietoti publiskajā telpā kā propagandas lapiņas akmens, dzelzs vai betona tēlu veidā.

Godīgi sakot, man nekad nav nācies ieraudzīt ielās, skvēros vai parkos godīgas skulptūras, kas patiesi atspoguļo pagātnes notikumus. Visi šie skulpturālie tēli ar kuriem piebāzta mūsu Rīga, ir vēstures vadoņu PR jeb sava laika pašportreti, kuriem nav nekā kopīga ar patiesību.

Ieraugot otrā pasaules kara sarkanarmiešu slavas monumentus Rīgā vai citur, acu priekšā uznirst izvarotās vācu, poļu vai latviešu sievietes pēc otrā pasaules kara. “Tās pašas, kurām sarkanarmieši pēc izvarošanas mēdza izdurt acis, lai atbrīvotos no lieciniekiem” (DN, 27.04.2016). Pie kam neaizmirsīsim, ka sarkangvardisti ar masveida izvarošanu Austrumeiropas atbrīvotajās valstīs nodarbojas pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Tā teikt – atbrīvotajā teritorijā. Brīva Polija vai Latvija neietilpa Staļina plānā. Tāpēc šodien visus monumentus, obeliskus, pieminekļus un visu citu, kas slavina sarkanarmiešus otrajā pasaules karā, vajag izlēmīgi aizvākt. Protams, ka šim vienādojumam ir divas puses – Saļina armija karoja pret Hitleru un rezultātā atbrīvoja no koncentrācijas nometnēm ieslodzītos, vajātās grupas – romus un ebrejus ieskaitot. Tas ir nenoliedzami, taču šajā kara aritmētikā nevar aprēķināt, kurš no abiem – Staļins vai Hitlers bija lielāks ļaunums, ja abi bija masu slepkavas. Tieši tāpēc neizvēlēsimies starp holēru un mēri. Novāksim visus – vācu nacistus un krievu staļinistus.

Neskatoties uz to, ka agrāk (varbūt) esam domājuši citādi.

Vienkārši novāksim, tie traucē attīrīt pagātni.

Nevar būt nekādu starpvalstu līgumu, kas liek mums saglabāt gigantisku propagandas monumentu masu slepkavām un izvarotājiem sava nama priekšā.

Tieši tāpat kā nav argumentu tiem, kas vēlas šo “uzvarētāju pieminekli” saglabāt, jo viņi nevēlas paskatīties uz vēsturi ar godīgām acīm.

Novākt diktatūras laika pieminekļus nav barbarisms.

Tā ir humāna akcija.

Pie tās mēs arī ejam, jo nevienā karā neviens nekad neuzvar. Visi mēdz būt zaudētāji, arī tie, kas pagūst sev uzcelt monumentus paši.

Kremļa cenzors Ušakovs

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs