Oligarha Lemberga revanšs

2014.gada 14. janvārī speciāli TVnet

Lemebrgs TVNet T Ostrovska kolāža

Gadu mija pie mums iezvanīta ar apzināti iedarbinātu politisko krīzi. Formālais zemestrīces izraisītājs ir gan valsts prezidenta Andra Bērziņa skarbie izteikumi sabrukušās Maximas Zolitūdes lielveikala virzienā novembrī, novērtējot notikušo kā «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību», gan arī krasā viņa rīcība – pieņemot premjerministra Valda Dombrovska demisiju.

Vēl novembra beigās valsts prezidents uzsvēra, ka «pēc šādiem notikumiem neskaita parakstus un zīmogus, bet tieši atbildīgās personas, kas ir parakstījušas, nokļūst izmeklēšanas izolatorā, kas būtu ļoti vēlams arī šeit pie mums», uzsverot, ka ar šo Latvijā ir sasniegta «kritiskā robeža. Mēs vairs tā turpināt nedrīkstam, ir jābeidz spēlēšanās, ka tēlojam politisko atbildību un jārīkojas nekavējoties» (IR, 2013.23.11.).

Taču darbi prezidenta konkrētajiem solījumiem nesekoja. Vēl vairāk – tika paveikts pat pretējais: pieņemot premjerministra demisiju, Andris Bērziņš iedarbināja smagu politisko krīzi valstī. Viņa rīcības rezultātā:

1) valsts palika bez valdības;

2) bez neatkarīgās Zolitūdes avārijas iemeslu noskaidrošanas ekspertīzes komisijas (Jāņa Kažociņa komisijas darbību diskreditēja pirms starta),

3) pēc premjera demisijas netika pieprasīta Rīgas domes vadītāju (Nila Ušakova un Andra Amerika) atkāpšanās no amata, jo tieši viņu vadībā darbojas Rīgas būvvalde, kurai jāgarantē galvaspilsētas ēku drošība, un līdz ar to katastrofas izraisītāju darbība netika apturēta;

4) prezidents apzināti novilcina 6 – 8 nedēļu garumā jauna premjerministra izraudzīšanās laiku, formālas valdības «kosmētiska remonta» vietā apzināti izvēršot valdības kapitālu pārbūvēšanu, kas notiek tikai 9 mēnešus pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām;

5) nevajadzīgi gausā un pārspīlēti fundamentālā Latvijas valdības rekonstrukcija (nu jau gandrīz divu mēnešu garumā) pirms 12. Saeimas vēlēšanām aizbīda tālā nākotnē krīzes galvenā iemesla Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu.

Tas, kas prezidentam un valdībai bija jāatrisina nekavējoties, tagad tiek novietots otrajā plānā. Palēnām Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas aktualitāte pārklājas ar aizmirstības pelniem un tagad – 2014. janvāra vidū ir skaidrs, ka šis «pasākums» vairs nav Latvijas prezidenta vai neesošās valdības aktualitāte Nr. 1.

Politikas zombiju aktivizēšanās

2014. ir Latvijas un Eiroparlamenta vēlēšanu gads. Priekšvēlēšanu laikā uz Latvijas politiskās skatuves mēdz parādīties ļoti kolorīts absurdu, populistisku politisko grupējumu spektrs. Regulāri viesi ir arī vietējie oligarhi ar savu galmu. «Politisko miroņu» periods Latvijā (tātad) turpinās, jo nauda daudzos gadījumos ir efektīvāks pārliecināšanās līdzeklis nekā idejas. Ar moto «nauda ideju vietā» Latvijas oligarhi turpina arī 2014. gadā taranēt Latvijas politikas Olimpu visādos veidos. Kā nu kuram izdevīgāk.

Oligarhu presinga spiedzi 2011. gadā pārtrauca bijušais prezidents Valdis Zatlers, panākot iepriekšējā sasaukuma «oligarhu parlamenta» atlaišanu un ar šo radīja sabiedrībā lielas cerības un ticību pozitīvu pārmaiņu iespējamībai. Tauta referendumā toreiz atbalstīja Zatlera iniciatīvu, tāpēc «oligarhu parlamentam» bija jāatkāpjas un jāatstāj Jēkaba ielas ēka. Aizejot «nīstie oligarhisti» atriebās: «piecas minūtes» pirms Saeimas nama durvju aizciršanas viņi iecēla par valsts prezidentu nevienam nezināmu Latvijas oligarhu, bijušo PSKP nomenklatūras viceministru, vicebaņķieri un luksusa pensionāru Andri Bērziņu. Ar šo darvas karote Latvijas cerību medus mucā bija ielikta un laika deglis sāka tikšķēt.

Partijas aiz «sarkanās svītras»

Pēc neatkarības atjaunošanas saujiņa bijušo PSRS politiskās nomenklatūras un jauno laiku finanšu kapitāla funkcionāru izmantoja savā atkarībā esošos valsts vai pašvaldību resursus iedzīvošanās nolūkos. «Prihvatizējot» īpašumus un amatus, daļa no viņiem kļuva stāvus bagāti, kā arī izmantoja savu sazagto naudu politisku amatu iegūšanai un neierobežotas politiskās ietekmes nodrošinājumam.

Taču sabiedrības iecietība pret «politiski aktīvajiem naudasmaisiem» un viņu «vadonisma ambīcijām» izsīka līdz ar Zatlera referendumu un tam sekojošajām vēlēšanām. Tobrīd «oligarhs» jau kļuva par lamuvārdu un viņu vadītās partijas tika aizgrūstas aiz «sarkanās svītras». Rezultātā – 2011. gada vēlēšanās divi oligarhi palika sausā (A. Šķēle, A.Šlesers) un trešā – provinces oligarha Aivara Lemberga kabatas partija – Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina sadarbības partiju apvienību «Saskaņas centrs» palika ķepurojoties aiz borta. Opozīcijā.

Taču abām šīm partijām tobrīd izdevās iebīdīt valsts prezidenta amatā kārtējo oligarhu Andri Bērziņu, kurš izrādījās bumba ar laika degli.

Par oligarhiem es dēvēju politiķus, kas savu bagātību sarausuši, izmantojot savu politisko varu (amatu) un izdevīgus sakarus (draudzības korumpētību) un turpina ietekmēt valsts politiskos procesus sev izdevīgā virzienā.

Brīdī, kad zem sagruvušās Maxima drupām Zolitūdē mira cilvēki, bankrotēja lielākais Liepājas metalurģiskais uzņēmums un vairums Latvijas sabiedrības bija panikā par esošo jaunbūvju, stadionu un sporta zāļu relatīvo drošību, oligarhu investīcija – valsts prezidents Andris Bērziņš teatrāli sagrāva «oligarhu kapu svētku» valdību, pieprasot Lemberga partijas atgriešanos pie politiskās varas svirām valdībā.

Nevarīgākā Latvijas prezidenta atmaksas un zvaigžņu stunda beidzot bija klāt.

Lai novērstu uzmanību no faktiskajiem apstākļiem, par jauno Latvijas valdības vadītāju viņš «ņem no malas» birokrāti Laimdotu Straujumu, kas tikai nupat iestājusies «Vienotībā», un nevienam nav noslēpums, ka tā saucamā zaļzemnieku partija valdības veidošanas sarunās nekautrīgi iesaista arī pašu Aivaru Lembergu. Tātad vairākkārt tiesāta persona, kas normālā valstī (kur valda kaut mazi politiskās ētikas un godaprāta principi) nevarētu pat pretendēt uz viszemāko vēlēto amatu (kur nu vēl uz demonstratīvu savas kabatas partijas (ZZS) vadīšanu!), atkal ir zirgā un jāj tālāk. Mīna ar politisko laika degli bija nostrādājusi. Vienotības un RP solītie ētikas principi (valdības veidošanā) sasprāga kā pelavu maiss. Gabalu gabalos.

Lemberga bravūras amoks

Par Aivara Lemberga politisko narcisismu liecina viņa līdzšinējā darbība Latvijas politikā, kuru raksturo likumu un noteikumu ignorance un visu iespējamo priekšrakstu pārkāpšana. Viņam likumi nav rakstīti un ekstrēmie pašapliecināšanās veidi (tiesāšanās maratons, mediju pātagošana, Ventspils pārvēršana dekoratīvā PR monumentā ar savu «atsevišķo laika skaitīšanu») demonstrē PSRS laika mantojumu viņa domāšanā arī tagad – 20 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. Diemžēl.

PSRS laikos politiķa tikums bija manipulācijas spēja, mafijas loģikas ievērošana un vadonisma gara kultivēšana (nevis pieticība un empātija pret saviem līdzcilvēkiem, kas tiek pieprasītas no politiskajiem līderiem demokrātijā). Šis PSRS domāšanas mantojums ir saglabāts arī 2014. Ventspils domē, no kurienes tiek vadīta viņa kabatas partija Rīgā.

Līdzīgi dārgam automobilim, kas milzīgā ātrumā drāžas cauri apdzīvotas vietas centram, sabraucot visu, kas trāpās pa ceļam, viņš turpina savu amoka skrējienu cauri Latvijas politikai un neskaitāmām tiesām. Nerēķinoties ne ar ko. Šo anarhiju viņam nodrošina nauda. Daudz naudas, kas iegūta, izsūknējot ostas pilsētas Ventspils naftas «trubas» iespējas, kā arī tieši un netieši iemanevrējot valsts un pašvaldības līdzekļus savā kabatā. Nauda Ventspils vadonim piešķir brīvību uzpirkt, nopirkt, pārpirkt un pakļaut. Sākot ar Ventspils vēlētājām, dāvinot viņām prēmijas un tādējādi cerot uz šo kungu un kundžu «pareizu balsošanu vēlēšanās», un beidzot ar tiesnešiem, piedāvājot viņus nodrošināt «ar pārtikušu dzīvi līdz mūža beigām», ja tiks realizēts Lembergam labvēlīgs spriedums (TVNET, 09.01.2014.). Pateicoties manipulācijai un «stipendijām», Aivaram Lembergam ir izdevies kompromitēt mūsu ticību taisnīgai Latvijas valstij.

Viņa kabatas partija ZZS stāv samērā tālu no patiesas zemnieku būšanas vai zaļo kustības. Tā apvieno PSRS laika nacionālkomunistus, kas lielākoties nāk no kompartijas un komjaunatnes avangarda un kolhozu priekšsēdētāju savulaik ietekmīgā varas grupējuma un bīda PSKP bijušajai nomenklatūrai vajadzīgas reformas. Šie ļaudis dziļi ienīst Zatlera antioligarhu rīkojumu nr. 2, un tāpēc pirmais viņu solis bija otrās lielākas Latvijas partijas – Reformu partijas ministru aizvākšana no plānotās valdības (kas gan pirmajā rāvienā neizdevās, un premjera kandidāte diennakts laikā negaidīti strauji bija mainījusi savu viedokli par ārlietu ministru no RP). Taču, neskatoties uz to, rodas iespaids, ka 2014. gadu mijas krīze Latvijā ir sarīkota, lai «lembergisti» beidzot varētu izrēķināties ar zatleriešiem Kima Čonīna stilā – «pamest viņus saplosīšanai izbadinātu suņu būrī». Izskatās, ka tikko oligarhs paguvis iebelzt arī pa Reformu partijas ministra Daniela Pavļuta virzītajām pārmaiņām likumdošanā, kuru mērķis bija ierobežot tā saukto ātro kredītu nozari. Caur sponsorētām partijām to izdarīt nav grūti.

Var redzēt, ka gan prezidentam, gan viņa suflieriem nav svarīga Latvija, bet gan partiju savstarpējo rēķinu kārtošana. Oligarhs ir nesaudzīgs un atriebīgs – no ienaidniekiem nekas nedrīkst palikt pāri. Tikai slapja vieta. Tautas un sabiedrības vajadzības viņiem ir sekundāras.

Politikai neder vakuums

Latvijas politiķu savstarpējā izrēķināšanās ar Zolitūdes traģiskajiem notikumiem fonā pašlaik izskatās kā šķebinošs farss. Jaunās valdības nevajadzīgi pompozā formēšana izskatās pēc dzīrēm mēra laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai aiz muguras ir smags finanšu krīzes cunami ar neskaitāmiem parādu upuriem tepat uz vietas un ārzemēs. Reāla ekonomiska atjēgšanās valstī vēl nav notikusi un «konsolidācijas» izraisītā sociālo un ideoloģisko jautājumu lejupslīde turpinās, graujot sabiedrības optimismu un ticību nākotnei.

Zemestrīces Latvijas sabiedrībai nav vajadzīgas. Politiskā uguns rīšana arī ne.

Pasaule Eiropā šodien izskatās haotiska un saplosīta, cilvēki jūtas pamesti. Tāpēc nav akceptējams, ka «šķietamās valdības veidošanas rosības» troksnī sagruvušās Maxima būvētājs un lielākās Latvijas partijas «Vienotība» sponsors būvfirma «Re un Re» (www.pietiek.com, 25.11.2013.) turpina darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Līdzīgi oligarham tā joņo tālāk, bez sirdsapziņas pārmetumiem un reāliem ierobežojumiem no politiskās varas puses.

Savukārt asiņainās būvfirmas uzraudzītāji Rīgas domē (otra partija aiz sarkanās svītras) jau paguvuši safrizēt dokumentus «tā kā vajag» (ja nu kāds vēlāk izdomā tomēr noskaidrot patiesību). Valsts prezidenta nosistais laiks palīdz: sekundēm aiztikšķot pagātnē, patiesību nāksies meklēt nevis notikuma vietā, bet gan atlikušajos «dokumentos» – «Zolitūdes maisos».

Staļina frāze par cilvēku un problēmu kļūst aktuāla tikai tad, kad varai nav morāles.

Šis brīdis atkal ir klāt.

Oligarhs ir zirgā.

Kurš uzvarēs kaujā «Lembergs pret Latvijas valsti»?

Mēs vai viņš?

Advertisements

5 thoughts on “Oligarha Lemberga revanšs

  1. Un kā vienmēr pie visām nelaimēm vainīgs ir Lembergs.. :)) nu jā…kā gan savādāk uz kādu jau vaina jānoveļ, tomēr pāmaiņas pēc nenāktu par sliktu jau atrast kādu citu personu, nevis visas valsts (un ne tikai) nelaimes novelt uz Ventspils mēru.
    ‘Politiskais narcisisms’, ‘PSRS domāšana’, tiesāts..nu protams 🙂 pārējie jau gan pie vadības grožiem mums tādi balti un pūkaini, pareizi un labiņi! Ha!
    Un par ko tad Lembergu tiesāja? Tikai no ceļa sev novāca tie “baltie un pūkainie”, lai pa kājām nemaisās! Pat apsūdzību mēnešiem domāja kādu nu varētu izvirzīt..smieklīgi! Un ja runāt par tiem laikiem, kuros centās tos milzīgos Lemberga noziegumus atrast, sakiet, lūdzu, kurš no oligarhiem, kurš no miljonāriem tai laikā neņēma to ko varēja ‘paņemt’!? Tad varbūt pēdējais laiks visus gaismā izcelt un uz tiesas sola nosēdinat? Ja negribas, tad pietiek vienreiz vienu vienīgo Aivaru zākāt par noziedznieku! Lielākā daļa cilvēku vai necilvēku, kas ir bijuši vai joprojam, ir pie tā teikt vadības grožiem, ir tādi paši un vēl ļaunāki noziedznieki! Lielāka daļa gan 90- gados, gan daudzi vēl šobrīd ir veikuši noziedzīgas un sodāmas darbības. Kāpēc tās tiek slēptas? Kāpēc visus nesēdina uz tiesas sola?!

    Atšķirība no uzpūstajiem Rīgas kungiem (kuri ne ar ko nav labaki un lielāka daļa pat daudz sliktāki) Aivaram Lembergam ir sirds, gods un prāts! Savu darbu viņš veic labi (kas gan vēl būtu stipri maigi teikts), pat no malas redzams, ka Lembergam patīk godīgums un darbs, to viņš novērtē un pieprasa no apkārtējiem. Tauta viņu mīl, kā cilvēku, Ventspilnieki uztver kā savu cilvēku un sirdī ir kopā viņu! Un tas nav vienkārši tā pat no zila gaisa nokritis, tādas emocijas, uzticība nerodas pati no sevis! Šis cilvēks ir to pelnijis! Un turpināt viņu nozākāt akli ticot dažadiem muļķību pilniem rakstiem un stāstiem, var tikai tie, kam nav ne jausmas, kas viņš par cilvēku. Tikai tie, kas nezin un nav redzējuši ne viņa darbus ne attieksmi!
    Bet tas jau, protams, ir cilvēka garā – tenkot neko īsti nezinot vai nesaprotot, akli ticēt visādām muļķībām un ar smaidu skatīties uz “ausīs sabāztajiem batoniem”, par kuriem Paldies jāsaka “mūsu baltajiem un pūkainajiem” kungiem, šķiet visiem izņemot A.Lembergu. Kā nekā tikai Lembergs jau ir tas Latvijas monstrs. Turpiniet ar smaidu uz lūpām akli stāvēt, kamēr “labiņie” politiķi un ne tikai turpina piebāzt Jūsu ausis ar šiem pašiem “batoniem”, turpiniet ļaut domāt un redzēt citiem Jūsu vietā. Turpiniet vien būt raustāmas lelles, tas taču ti izteikti latviešu garā… =)

    • Eh, visa nelaime jau ir tieši tur, ka mēs dzīvojam pēc principa “visi zog, tāpēc atbalstīšu zagli kurš padalās”. Protams ka Aivariņš kā tāds nav vienīgais, arī uzskatu ka piemēram, mākoņu Andrītis vēl vairāk sašmucējies un tāpat pelnījis tiesas darbus. Protams, notiesājošs spriedums maz iespējams, kaut vai tikai tāpēc ka tad arī “nepaklausīgi” advokāti sāks krist laukā pa logu tāpat kā Aivariņa gadījumā… Bet kuram patiktos viesnīcu augšējos stāvos dziedēt Astronautu dziesmiņu “Saki gravitātei nē”? Diemžēl, tāda ir mūsu šodienas realitāte. Tiesa, tāda tā bijusi vienmēr, visas cilvēces vēsturē… bet tas vējš mierinājums.
      Un atļaušos atgādināt ka zagļi jebkurā sev izdevīgā brīdī “uzmetīs” visus tos, ar kuriem “dalās”. Gan Andrītis, gan Aivariņš.

      • Visi šie andrīši un aivariņi ir tādi PSRS laika atavismi, ka kauns par viņu ieligušo eksitenci Latvijā. Man ir viens neatbildēts, bet traki hamletisks jautājums – kāpēc igauņi tik enerģiski un bezgaunīgi neizzog savu valsti kā to dara pie mums aivari un andri? Vai viņi ir cēlāki, civilizētāki un mazāk alkatīgi? Vai viņi mīl un ciena savu dzimteni vairāk nekā mūsu “PSRS puikas”, kas bradā Latviju uz nebēdu? Vai estiņiem palīdzēja somu televīzija vai tomēr Lennarts Meri kā pirmais harizmātiskais un būtiski svarīgais prezidents?

        • Domāju, Lenarda Meri nozīme bija ievērojama, viņu var salīdzināt vienīgi ar Vaclavu Havelu – iespējams, ka tikai pateicoties Havelam Čehoslovākija spēja sadalīties tik kulturāli. Katrā gadījumā, ne jau nu ar mūsu toreizējo Koka Kluci Konstantīnu…

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s