Tag Archives: Zatlers

Oligarha Lemberga revanšs

Posted on by
5

2014.gada 14. janvārī speciāli TVnet

Lemebrgs TVNet T Ostrovska kolāža

Gadu mija pie mums iezvanīta ar apzināti iedarbinātu politisko krīzi. Formālais zemestrīces izraisītājs ir gan valsts prezidenta Andra Bērziņa skarbie izteikumi sabrukušās Maximas Zolitūdes lielveikala virzienā novembrī, novērtējot notikušo kā «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību», gan arī krasā viņa rīcība – pieņemot premjerministra Valda Dombrovska demisiju.

Vēl novembra beigās valsts prezidents uzsvēra, ka «pēc šādiem notikumiem neskaita parakstus un zīmogus, bet tieši atbildīgās personas, kas ir parakstījušas, nokļūst izmeklēšanas izolatorā, kas būtu ļoti vēlams arī šeit pie mums», uzsverot, ka ar šo Latvijā ir sasniegta «kritiskā robeža. Mēs vairs tā turpināt nedrīkstam, ir jābeidz spēlēšanās, ka tēlojam politisko atbildību un jārīkojas nekavējoties» (IR, 2013.23.11.).

Taču darbi prezidenta konkrētajiem solījumiem nesekoja. Vēl vairāk – tika paveikts pat pretējais: pieņemot premjerministra demisiju, Andris Bērziņš iedarbināja smagu politisko krīzi valstī. Viņa rīcības rezultātā:

1) valsts palika bez valdības;

2) bez neatkarīgās Zolitūdes avārijas iemeslu noskaidrošanas ekspertīzes komisijas (Jāņa Kažociņa komisijas darbību diskreditēja pirms starta),

3) pēc premjera demisijas netika pieprasīta Rīgas domes vadītāju (Nila Ušakova un Andra Amerika) atkāpšanās no amata, jo tieši viņu vadībā darbojas Rīgas būvvalde, kurai jāgarantē galvaspilsētas ēku drošība, un līdz ar to katastrofas izraisītāju darbība netika apturēta;

4) prezidents apzināti novilcina 6 – 8 nedēļu garumā jauna premjerministra izraudzīšanās laiku, formālas valdības «kosmētiska remonta» vietā apzināti izvēršot valdības kapitālu pārbūvēšanu, kas notiek tikai 9 mēnešus pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām;

5) nevajadzīgi gausā un pārspīlēti fundamentālā Latvijas valdības rekonstrukcija (nu jau gandrīz divu mēnešu garumā) pirms 12. Saeimas vēlēšanām aizbīda tālā nākotnē krīzes galvenā iemesla Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu.

Tas, kas prezidentam un valdībai bija jāatrisina nekavējoties, tagad tiek novietots otrajā plānā. Palēnām Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas aktualitāte pārklājas ar aizmirstības pelniem un tagad – 2014. janvāra vidū ir skaidrs, ka šis «pasākums» vairs nav Latvijas prezidenta vai neesošās valdības aktualitāte Nr. 1.

Politikas zombiju aktivizēšanās

2014. ir Latvijas un Eiroparlamenta vēlēšanu gads. Priekšvēlēšanu laikā uz Latvijas politiskās skatuves mēdz parādīties ļoti kolorīts absurdu, populistisku politisko grupējumu spektrs. Regulāri viesi ir arī vietējie oligarhi ar savu galmu. «Politisko miroņu» periods Latvijā (tātad) turpinās, jo nauda daudzos gadījumos ir efektīvāks pārliecināšanās līdzeklis nekā idejas. Ar moto «nauda ideju vietā» Latvijas oligarhi turpina arī 2014. gadā taranēt Latvijas politikas Olimpu visādos veidos. Kā nu kuram izdevīgāk.

Oligarhu presinga spiedzi 2011. gadā pārtrauca bijušais prezidents Valdis Zatlers, panākot iepriekšējā sasaukuma «oligarhu parlamenta» atlaišanu un ar šo radīja sabiedrībā lielas cerības un ticību pozitīvu pārmaiņu iespējamībai. Tauta referendumā toreiz atbalstīja Zatlera iniciatīvu, tāpēc «oligarhu parlamentam» bija jāatkāpjas un jāatstāj Jēkaba ielas ēka. Aizejot «nīstie oligarhisti» atriebās: «piecas minūtes» pirms Saeimas nama durvju aizciršanas viņi iecēla par valsts prezidentu nevienam nezināmu Latvijas oligarhu, bijušo PSKP nomenklatūras viceministru, vicebaņķieri un luksusa pensionāru Andri Bērziņu. Ar šo darvas karote Latvijas cerību medus mucā bija ielikta un laika deglis sāka tikšķēt.

Partijas aiz «sarkanās svītras»

Pēc neatkarības atjaunošanas saujiņa bijušo PSRS politiskās nomenklatūras un jauno laiku finanšu kapitāla funkcionāru izmantoja savā atkarībā esošos valsts vai pašvaldību resursus iedzīvošanās nolūkos. «Prihvatizējot» īpašumus un amatus, daļa no viņiem kļuva stāvus bagāti, kā arī izmantoja savu sazagto naudu politisku amatu iegūšanai un neierobežotas politiskās ietekmes nodrošinājumam.

Taču sabiedrības iecietība pret «politiski aktīvajiem naudasmaisiem» un viņu «vadonisma ambīcijām» izsīka līdz ar Zatlera referendumu un tam sekojošajām vēlēšanām. Tobrīd «oligarhs» jau kļuva par lamuvārdu un viņu vadītās partijas tika aizgrūstas aiz «sarkanās svītras». Rezultātā – 2011. gada vēlēšanās divi oligarhi palika sausā (A. Šķēle, A.Šlesers) un trešā – provinces oligarha Aivara Lemberga kabatas partija – Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina sadarbības partiju apvienību «Saskaņas centrs» palika ķepurojoties aiz borta. Opozīcijā.

Taču abām šīm partijām tobrīd izdevās iebīdīt valsts prezidenta amatā kārtējo oligarhu Andri Bērziņu, kurš izrādījās bumba ar laika degli.

Par oligarhiem es dēvēju politiķus, kas savu bagātību sarausuši, izmantojot savu politisko varu (amatu) un izdevīgus sakarus (draudzības korumpētību) un turpina ietekmēt valsts politiskos procesus sev izdevīgā virzienā.

Brīdī, kad zem sagruvušās Maxima drupām Zolitūdē mira cilvēki, bankrotēja lielākais Liepājas metalurģiskais uzņēmums un vairums Latvijas sabiedrības bija panikā par esošo jaunbūvju, stadionu un sporta zāļu relatīvo drošību, oligarhu investīcija – valsts prezidents Andris Bērziņš teatrāli sagrāva «oligarhu kapu svētku» valdību, pieprasot Lemberga partijas atgriešanos pie politiskās varas svirām valdībā.

Nevarīgākā Latvijas prezidenta atmaksas un zvaigžņu stunda beidzot bija klāt.

Lai novērstu uzmanību no faktiskajiem apstākļiem, par jauno Latvijas valdības vadītāju viņš «ņem no malas» birokrāti Laimdotu Straujumu, kas tikai nupat iestājusies «Vienotībā», un nevienam nav noslēpums, ka tā saucamā zaļzemnieku partija valdības veidošanas sarunās nekautrīgi iesaista arī pašu Aivaru Lembergu. Tātad vairākkārt tiesāta persona, kas normālā valstī (kur valda kaut mazi politiskās ētikas un godaprāta principi) nevarētu pat pretendēt uz viszemāko vēlēto amatu (kur nu vēl uz demonstratīvu savas kabatas partijas (ZZS) vadīšanu!), atkal ir zirgā un jāj tālāk. Mīna ar politisko laika degli bija nostrādājusi. Vienotības un RP solītie ētikas principi (valdības veidošanā) sasprāga kā pelavu maiss. Gabalu gabalos.

Lemberga bravūras amoks

Par Aivara Lemberga politisko narcisismu liecina viņa līdzšinējā darbība Latvijas politikā, kuru raksturo likumu un noteikumu ignorance un visu iespējamo priekšrakstu pārkāpšana. Viņam likumi nav rakstīti un ekstrēmie pašapliecināšanās veidi (tiesāšanās maratons, mediju pātagošana, Ventspils pārvēršana dekoratīvā PR monumentā ar savu «atsevišķo laika skaitīšanu») demonstrē PSRS laika mantojumu viņa domāšanā arī tagad – 20 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. Diemžēl.

PSRS laikos politiķa tikums bija manipulācijas spēja, mafijas loģikas ievērošana un vadonisma gara kultivēšana (nevis pieticība un empātija pret saviem līdzcilvēkiem, kas tiek pieprasītas no politiskajiem līderiem demokrātijā). Šis PSRS domāšanas mantojums ir saglabāts arī 2014. Ventspils domē, no kurienes tiek vadīta viņa kabatas partija Rīgā.

Līdzīgi dārgam automobilim, kas milzīgā ātrumā drāžas cauri apdzīvotas vietas centram, sabraucot visu, kas trāpās pa ceļam, viņš turpina savu amoka skrējienu cauri Latvijas politikai un neskaitāmām tiesām. Nerēķinoties ne ar ko. Šo anarhiju viņam nodrošina nauda. Daudz naudas, kas iegūta, izsūknējot ostas pilsētas Ventspils naftas «trubas» iespējas, kā arī tieši un netieši iemanevrējot valsts un pašvaldības līdzekļus savā kabatā. Nauda Ventspils vadonim piešķir brīvību uzpirkt, nopirkt, pārpirkt un pakļaut. Sākot ar Ventspils vēlētājām, dāvinot viņām prēmijas un tādējādi cerot uz šo kungu un kundžu «pareizu balsošanu vēlēšanās», un beidzot ar tiesnešiem, piedāvājot viņus nodrošināt «ar pārtikušu dzīvi līdz mūža beigām», ja tiks realizēts Lembergam labvēlīgs spriedums (TVNET, 09.01.2014.). Pateicoties manipulācijai un «stipendijām», Aivaram Lembergam ir izdevies kompromitēt mūsu ticību taisnīgai Latvijas valstij.

Viņa kabatas partija ZZS stāv samērā tālu no patiesas zemnieku būšanas vai zaļo kustības. Tā apvieno PSRS laika nacionālkomunistus, kas lielākoties nāk no kompartijas un komjaunatnes avangarda un kolhozu priekšsēdētāju savulaik ietekmīgā varas grupējuma un bīda PSKP bijušajai nomenklatūrai vajadzīgas reformas. Šie ļaudis dziļi ienīst Zatlera antioligarhu rīkojumu nr. 2, un tāpēc pirmais viņu solis bija otrās lielākas Latvijas partijas – Reformu partijas ministru aizvākšana no plānotās valdības (kas gan pirmajā rāvienā neizdevās, un premjera kandidāte diennakts laikā negaidīti strauji bija mainījusi savu viedokli par ārlietu ministru no RP). Taču, neskatoties uz to, rodas iespaids, ka 2014. gadu mijas krīze Latvijā ir sarīkota, lai «lembergisti» beidzot varētu izrēķināties ar zatleriešiem Kima Čonīna stilā – «pamest viņus saplosīšanai izbadinātu suņu būrī». Izskatās, ka tikko oligarhs paguvis iebelzt arī pa Reformu partijas ministra Daniela Pavļuta virzītajām pārmaiņām likumdošanā, kuru mērķis bija ierobežot tā saukto ātro kredītu nozari. Caur sponsorētām partijām to izdarīt nav grūti.

Var redzēt, ka gan prezidentam, gan viņa suflieriem nav svarīga Latvija, bet gan partiju savstarpējo rēķinu kārtošana. Oligarhs ir nesaudzīgs un atriebīgs – no ienaidniekiem nekas nedrīkst palikt pāri. Tikai slapja vieta. Tautas un sabiedrības vajadzības viņiem ir sekundāras.

Politikai neder vakuums

Latvijas politiķu savstarpējā izrēķināšanās ar Zolitūdes traģiskajiem notikumiem fonā pašlaik izskatās kā šķebinošs farss. Jaunās valdības nevajadzīgi pompozā formēšana izskatās pēc dzīrēm mēra laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai aiz muguras ir smags finanšu krīzes cunami ar neskaitāmiem parādu upuriem tepat uz vietas un ārzemēs. Reāla ekonomiska atjēgšanās valstī vēl nav notikusi un «konsolidācijas» izraisītā sociālo un ideoloģisko jautājumu lejupslīde turpinās, graujot sabiedrības optimismu un ticību nākotnei.

Zemestrīces Latvijas sabiedrībai nav vajadzīgas. Politiskā uguns rīšana arī ne.

Pasaule Eiropā šodien izskatās haotiska un saplosīta, cilvēki jūtas pamesti. Tāpēc nav akceptējams, ka «šķietamās valdības veidošanas rosības» troksnī sagruvušās Maxima būvētājs un lielākās Latvijas partijas «Vienotība» sponsors būvfirma «Re un Re» (www.pietiek.com, 25.11.2013.) turpina darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Līdzīgi oligarham tā joņo tālāk, bez sirdsapziņas pārmetumiem un reāliem ierobežojumiem no politiskās varas puses.

Savukārt asiņainās būvfirmas uzraudzītāji Rīgas domē (otra partija aiz sarkanās svītras) jau paguvuši safrizēt dokumentus «tā kā vajag» (ja nu kāds vēlāk izdomā tomēr noskaidrot patiesību). Valsts prezidenta nosistais laiks palīdz: sekundēm aiztikšķot pagātnē, patiesību nāksies meklēt nevis notikuma vietā, bet gan atlikušajos «dokumentos» – «Zolitūdes maisos».

Staļina frāze par cilvēku un problēmu kļūst aktuāla tikai tad, kad varai nav morāles.

Šis brīdis atkal ir klāt.

Oligarhs ir zirgā.

Kurš uzvarēs kaujā «Lembergs pret Latvijas valsti»?

Mēs vai viņš?

Islande un Latvija – divi dažādi krīzes stāsti

Posted on by
1

2012. g. 24. jūlijā. Speciāli TVNET.

Šomēnes islandieši no jauna ievēlēja savu valsts prezidentu – Ulafūru Ragnāru Grimsonu. Jau piekto reizi pēc kārtas to pašu, kamēr valdības vadītāju un partiju savietojums pie valsts stūres mainās tikpat strauji kā Latvijā. Kāpēc Islandes prezidents «palika savā vietā» un vēlētāji nenomainīja arī viņu?

Viens no izskaidrojumiem ir ekonomiskā krīze un tās izraisītās sekas.

2008. gada rudens finanšu krīze pirmajām iebelza abām – Islandei un Latvijai.

Islande iedzīvotāju skaita ziņā ir vismaz sešas reizes mazāka par Latviju, taču lepojas ar pasaulē vecākās joprojām darbojošās demokrātijas statusu (Islandes parlamenta pirmsākumi meklējumi 930. gadā).

Neaizmirsīsim, ka Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Toreiz tas bija varonīgs solis no prezidentes Vigdisas Finbogadotiras puses. Viņas iniciatīvai negribīgi un palēnām toreiz pievienojās arī Ziemeļvalstis. Par to Islandei joprojām – paldies!

Gandrīz divdesmit gadus vēlāk gan Latviju, gan Islandi gandrīz vienlaicīgi trāpa banku kraha un krīzes triecieni. Smagi un pazemojoši.

Ārā no krīzes gruvešiem pagaidām izdevies izrāpot abām, taču valstu ceļš «atpakaļ pie stabilitātes» ir bijis atšķirīgs. Piemēram, Islande savu savu kronu devalvēja, «krīzes izraisītājus» (valdību un banku vadītājus) tiesāja (notiesājošs spriedums premjerministram G. Hārdem), pie eiro neraujas un šobrīd «aizvien spēcīgākā Islande iet savu savrupo ceļu atpakaļ pie labklājības» (HBL, 2012.01.07.).

Kā rīkojās Latvija?

Pretēji.

Kāpēc Latvija netiesā Kalvīti, Godmani un Rimšēviču?

Latvija savu latu nedevalvēja (draudot ar tiesām un represijām visiem, kas uzdrošināsies kaut vai izteikties par šo iespēju). Savas amatpersonas, kas atbildēja par krīzes izraisīšanu un taupības ignorēšanu treknajos gados, pasaudzēja un par nolaidību netiesāja ne Kalvīti, ne Godmani, ne Latvijas centrālās bankas prezidentu Rimšēviču, kuru jau 2008. gadā starptautiski eksperti atzina par sliktāko centrālās bankas prezidentu.

Valūtas fonda prezidente Lagarda un visa pasaule šobrīd brīnās par latviešu tautas pacietību un gatavību visu krīzes smagumu nest uz saviem pleciem. Slodze turpināsies arī tad, ja Latvija iekļausies problēmu pilnajā eiro zonā.

Tiktāl viss izskatās pēc veiksmes stāsta, taču otra puse šai monētai nav tik spoža. Pašlaik mūsu valsts joprojām nespēj atrisināt masu bezdarba, emigrācijas un sabiedriskās telpas depresijas efektus, kurus lielā mērā noteicis politiskās elites izraudzītais Latvijas «no krīzes ārā izkļūšanas ceļš».

Islande nupat Starptautiskajam Valūtas fondam IMF samaksāja 1 miljardu eiro, atdodot krīzes parādu, un prognozē, ka 2016. gadā islandieši pilnībā dzēsīs savu parādu.

Turpretī Latvijā turpinās ēnu spēles un diskusijas par parāda atdošanu vai pat neatdošanu. Finanšu ministrs Andris Vilks uzskata, ka visagrākais, kad Latvija tomēr varētu sākt arī reālu parādu atdošanu jeb nominālās summas mazināšanu, būtu jau pēc četriem gadiem – 2016. gadā. Tad, iespējams, valsts budžets jau būtu ar pārpalikumu (Delfi, Bizness, 2012.22.03.). Aizkulisēs dzirdami arī viedokļi par defoltu, kas šajā gadījumā izpaužoties nevis kā atsacīšanās maksāt vispār vai maksāt pienācīgo summu, bet gan aizdevēju «iepriecināšana», pavēstot, ka Latvijas parāda atdošana notiks, taču pāris desmit gadus vēlāk, nekā noteikts aizdevuma termiņā. Izskan arī «pārfinansēšanas» jēdziens, kas nozīmē, ka valsts atkal aizņemsies, lai atdotu iepriekšējos parādus.

Lēmumu pieņēmēji rīkojas virs līdzpilsoņu galvām un brīvi pieņem nozīmīgus lēmumus, sabiedrības viedokli īpaši neņemot vērā.

Islandieši rīkojās pretēji.

Neraugoties uz vecā prezidenta palikšanu postenī, valsts politiskā sistēma kopš banku krīzes avārijas ir radikāli mainījusies.

Pateicoties krīzei, ir mainīta un reformēta prezidenta misija.

Jā, arī prezidents krīzes brīdī bija «tuvās attiecībās» ar nīstajiem banku Glitnir, Landsbanki un Kaupthing direktoriem, kuru uzņēmumi bankrotēja gandrīz vienlaicīgi 2008.gadā. Treknajos gados prezidents politiski palīdzēja šo banku tirgvedībā un nekautrējās raksturot šīs bankas pozitīvi, pacilāti, romantizēti un lepni. (Tieši tāpat kā Latvijas vadītāji un banku kontrolētāji stutēja Parex un pievēra acis uz tās draudošām problēmām.)

«Lieliskā un modernā islandiešu banku vadība» sakrita ar valsts paštēla veidošanās uzplaukumu, kas iedrošināja un radīja ilūziju, ka arī mazas valstis var izaicināt lielos pasaules finanšu dinozaurus uz sacensību. Savulaik Islande bija uzaicinājusi uz kautiņu Angliju (mencu karš), un tagad bija pienākusi jau otrā reize iecirst britiem knipi pa degungalu. Prezidents Grimsons toreiz piederēja karsēju pirmajām rindām.

Visi tika gāzti no troņiem

Pēc 2008. gada finanšu krīzes Islandē varēja prognozēt lomu nomaiņu visos līmeņos, jo no troņiem tika gāzti ne tikai bankrotējošo Islandes banku vadītāji, bet arī premjerministrs ar visu savu politisko svītu. Vēlēšanu rezultātā konservatīvā Neatkarības partija nonāca opozīcijā (pēc 20 gadu dominējoša stāvokļa valdību veidojošas partijas statusā) un varu valstī sev pievāca tā saucamā kreisā flanga koalīcija. 

Toreiz Islandes sabiedrība ilgojās pēc būtiskām pārmaiņām, taču šogad notika pretējais. Piekto reizi pēc kārtas prezidenta amatā no jauna tika ievēlēts tas pats «vecais labais» Ulafūrs Ragnārs Grimsons.

Pirmo reizi par Islandes prezidentu viņu ievēlēja 1996. gadā, un tagad izskatās, ka savu troni viņš saglabās vismaz līdz 2016. gadam. 20 gadi prezidenta amatā nav maz, jo Islandes konstitūcija neierobežo prezidenta pilnvaru laiku.

Tātad Grimsons turpina valdīt Edas un geizeru valstī tāpat kā iepriekš.

236 tūkstoši balsstiesīgo islandiešu (kopējais iedzīvotāju skaits valstī ir 320 000) viņu ievēlējuši no jauna.

Prezidenti Grimsons un Zatlers pret politisko eliti

Politikas analītiķi uzskata, ka notikušais ir izskaidrojams ar prezidenta vēlmi izmantot savu posteni kā «politisku pretsvaru valsts politiskajai elite». Tradicionāli islandiešu prezidents nepiedalās būtisku ikdienas politisko norišu ietekmēšanā un veic tikai reprezentatīvu, nāciju vienojošu lomu, ko viņam nodrošina šis simboliskais amats un personiskā kompetence. Taču Grimsons ir vienīgais prezidents, kas būtiski iejaucās šajos procesos un izmainīja lietu kārtību» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.). Ar šo Grimsona prezidentālais stils sasaucas ar Valda Zatlera slaveno rīkojumu nr. 2 un Latvijas parlamenta atlaišanas akciju 2011. gada referenduma formā.

Nav izslēgts, ka tautas balsojumā arī Valdis Zatlers būtu saglabājis savu amatu tieši tāpat kā to šogad novērojam Islandē. Taču Latvijā valsts prezidentu joprojām ieceļ «Jēkaba ielas puiši» un iespējams, ka tieši tāpēc Rīgā prezidentam nekad neizdotos tas, ko paveica Grimsons – divus būtiskus referendumus, kas radikāli nomainīja valsts un sabiedrības attīstības ceļu.

2004. gadā viņš atteicās parakstīt medijus ierobežojušu likumu un valdība bija spiesta šo priekšlikumu atsaukt. Taču pēc tam sekoja divi referendumi par tā saucamo IceSave tēmu, kas pieprasīja izlemt, kā rīkoties ar britu un holandiešu noguldītāju pazudušo naudu, kas bija izkūpējusi gaisā sakarā ar interneta bankas IceSave (Landsbanki sastāvdaļa) bankrotu. Divu referendumu rezultātā islandieši pateica »nē» parāda atdošanai no savām kabatām.

Prezidentu vainoja gļēvumā un oportūnismā. Pats Grimsons toreiz uzsvēra, ka viņš izmantojot iespējas, kuras pamatlikums viņam piedāvā, lai nodrošinātu savai tautai iespēju kontrolēt ievēlētos politiķus jautājumos, kuros sabiedrības viedoklis atšķiras no politiskās elites viedokļa «un nereti nekritiski pakļaujas starptautiskajam spiedienam» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.).

Grimsons ir arī pret Islandes iestāšanos Eiropas Savienībā un patlaban būtiski traucē valdības sarunas ar Briseli par šo tēmu

Nedz valdība, nedz banku vadība Islandē nav spējusi atjaunot sev sabiedrības uzticību.

Tikai viens no katriem 10 islandiešiem šodien uzticas savām politiskajām partijām un parlamentam kopumā. 40% no aptaujātajiem apgalvo, ka pirms 2008. gada krīzes esot ticējuši politiķiem daudz vairāk.

Interesanti, ka pēckrīzes izmeklēšanā ir atklājies, ka 2008.gada krīzes izraisītāji nav tikai mākleri vai bezatbildīgie banku vadītāji, bet gan lielās valsts institūcijas, kas tolaik birokrātiski novērsušās no notiekošā ar moto «ne mana cūka, ne mana druva». Tas ļoti atgādina arī Latvijas trekno gadu politiskās un banku elites uzvedību.

Vājā banku un finanšu sektora uzraudzība, draudzības korupcija visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī tiek uzskatīti par galvenajiem Islandes krīzes iemesliem. Tieši sliktā uzraudzība, analītiķu gļēvums un nepietiekoši drosmīgi un neatkarīgi mediji esot pie vainas.

Vai Latvijā bija citādāk?

Prezidents kā ventilis

Aizvadītā krīze Islandei ir nozīmējusi ļoti daudz. Ekonomiskā un tai sekojošā politiskā krīze faktiski radīja priekšnoteikumus būtiskam reformu darbam valstī – reformēt pamatlikumu, kam līdz šim pretojās konservatīvā Neatkarības partija, kas valstī bija pie varas vismaz 20 gadus pēc kārtas. Īpaši izveidotā pamatlikuma pārskatīšanas komiteja, kas tika izveidota no 1000 «gadījuma pēc» izraudzītiem islandiešiem, 2011. gada rudenī piedalījās diskusijās par būtiskiem grozījumiem valsts konstitūcijā. Diskutējamo priekšlikumu skaitā ir nosacījumi, kā drīkst izmantot tādus visas tautas dabas resursus kā ūdens, ģeotermiskā enerģija, raktuves un zivis. To nodošana privātā tirgus rīcībā varētu notikt tikai uz ierobežotu laiku un par tirgus cenām atbilstošu maksu. Tas ir pretrunā ar esošo kārtību, kad, piemēram, nozvejas kvotas tiek dotas par nominālu maksu, bet tālāk tiek pārdotas par ļoti augstu cenu.

Taču atgriezīsimies pie prezidenta Grimsona. Viņa ievēlēšana augstajā amatā 2012. gadā jūlijā liecina, ka politiskā kultūra mainās un ka prezidents, kas apzināti izraisa konfliktus iekšpolitiskajā sistēmā un uzspridzina reprezentatīvās politiskās institūciju sistēmas balstus (līdz ar to apgrūtinot iekšējo sadarbību) ir moderna izeja uz progresu.

Prezidentam jākalpo kā drošības ventilim krīzes apstākļos.

Nākotne rādīs, vai Zatlera un Grimsona ceļš ir pareizs.

Vai prezidents kopā ar tautu var panākt vairāk nekā valdībā kopā ar starptautiskajām institūcijām?

Pagaidām izskatās, ka islandiešiem tas izdosies, bet mēs Latvijā – bijušā televizoru meistara un luksusa pensionāra vadībā paliksim «pie ratiem».

Ja Zatlers būtu palicis amatā, iespējams, ka iesāktais pagrieziena kurss tiktu turpināts tieši tāpat, kā to pašlaik var novērot Islandē, kur tautas uzticība prezidentam līdzsvaro neuzticību valsts politiskajai varai un institūcijām.

Ir pienācis tautas vēlēta prezidenta laiks arī Latvijā.

Tas neatgriežami ir klāt.

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

Posted on by
2

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3

Kas kopīgs Selgas vafelēm un Zatleram? Par korekta PR problēmu Latvijā.

Posted on by
9

2011.gada 16. jūlijā

Priekšvēlēšanu kampaņa Latvijā ir jau sākusies un arī tracis ap ”Selgas” vafelēm nerimstas.

Trako vafeļu ražotājs un atraidītie oligarhi.

Lietā tiek likts ”melnais PR” , kas lielā mērā degradē šo nozari publikas acīs.

Kas īsti ir PR jeb publiskās attiecības, kuras Latvijā dēvē par ”sabiedriskajām attiecībām”?

Īsi un skaidri PR = saites ar sabiedrību.

PSKP diktatūras laikos Latvijā, tātad pēc otrā pasaules kara līdz 1991. gadam (demokrātiskas valsts atjaunošanas) PR neeksistēja. Diktatūrām saites ar sabiedrību nav vajadzīgas, jo ar uzbrēkšanu un represīvajām svirām 100% pietiek, lai dresētu sabiedrību un virzītu sabiedrisko domu sev vajadzīgā virzienā.

Uzbrēcieni, uzrūcieni, draudi, sankcijas, aresti, cenzūra, vajāšanas – normālas diktatūru metodes. Varas pozīciju šī politiski ekonomiskā sistēma uztver kā vienīgo iespējamo.

Uzbrēcieni ”no augšas” tātad aizstāj normālu PR Ķīnā, Birmā (es apzināti šo valsti saucu par Birmu, lūdzu nelabot!), Ziemeļkorejā, Krievijā, Baltkrievijā un citur.

Latvijas vafeļu ražotāji rīkojas tieši tāpat.

Klaigā, draud, ir sašutuši, meklē konspirācijas teoriju praviešus, kas atbalstītu viņu ”stingro līniju” pret dāņu profesoru. Visur saskata sazvērestības un vēlas sākt kriminālprocesu pret zinātnieku. Tas nav PR, tā ir diktatūrai raksturīga pieeja.

Latvija ir paradoksu valsts.

Tā kā PR (līdz neatkarīgas valsts atjaunošanai) pie mums netika praktizēts, izpratne par to kas īsti ir publiskās attiecības Latvijā ir stipri atšķirīga.

Kāpēc? Tāpēc, ka izpratni vietējie speciālisti ir ieveduši no dažādām ārvalstīm, kur PR attiecīgi izprot dažādi.

Tāpēc mums Latvijā ir izveidojusies amerikāņu, anglosakšu, vācu, skandināvu un krievu PR skolas.

Katra no Latvijas augstskolām, izejot no konkrētā pasniedzēja, māca savu.

Vienotas Latvijas PR skolas pagaidām nav.

Ar ko šī dažādās pieejas atšķiras?

Tās atšķiras ar pieeju sabiedrībai. Jo attīstītāka demokrātija valstī – jo progresīvāks un gudrāks PR.

Pārstāvu skandināvu PR un uzskatu, ka Ziemeļvalstu pieeja PR ir visdemokrātiskākā. Šīs valstis ir ar atvērtu, augsti attīstītu demokrātiju un caurspīdīgu lietu un procesu funkcionēšanas sistēmu. Te joprojām dominē spēcīgāki masmediji, kas kvalitatīvi nereti apsteidz, piemēram – Lielbritānijas vai ASV mediju satura kvalitāti.

Kvalitatīvi masmediji ir būtisks PR priekšnosacījums.

Jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Visvairāk grāmatu par PR uzrakstīts angļu valodā un pēdējā laikā tirgu pārpludina arī teksti krieviski par šo pašu tēmu. Loģiski, ka neiesvaidīts lasītājs var arī nezināt par atšķirībām starp PR skolām dažādās pasaules valstīs. Taču pieeja PR Dortmundā, Londonā, Maskavā, Helsinkos vai Vašingtonā ir sekundāri atšķirīga.

Protams, ka attīstītākajās valstīs galvenie principi ir līdzīgi taču jaunattīstības vai postsociālisma valstīs novērojama svaidīšanās un blefošana PR jomā.

Ziemeļvalstīs saite ar sabiedrību jāveido ļoti saprātīgi, iecietīgi, toleranti pret publiku. Uzbrēcieni, manipulācija, gorīšanās un ”čakarēšana” – neiet krastā.

Tas nav PR. Tā ir elementāra demagoģija, kas neietilpst PR etablēto darbarīku sastāvā.

Krievijā vai ASV var mierīgi ”bāzt batonu” ausīs publikai un vēl apgalvot, ka manipulācija ”arī ir PR”.

Vienā valstī PR drīkst darīt to, kas citur ir 100% aizliegts un morāliski nepieņemams.

Tātad – PR ir gudrs darbarīks, kas palīdz sarunāties ar sabiedrību. No mums pašiem atkarīgs kā mēs no saiti lietosim – civilizēti vai barbariski.

Ar datoru var uzrakstīt gudru tekstu, bet barbars mierīgi var lietot to kā āmuru un iedzīt ar to naglu sienā.

PR nav vainīgs, ka cilvēki to lieto barbariski, ja demagogi, to novelk līdz savam līmenim un klaigā, ka ”tas ir normāli”, tas ir ”labs PR”.

Atgriežoties pie vafelēm un Zatlera gražošanās ”nesarunāties ar oligarhiem” priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Tātad.

Vafeļu lieta no Latvijas puses tiek vadīta neprofesionāla PR gultnē. Ražotājam būtu jāizbeidz ālēties un klaigāt par vispasaules sazvērestību un kārt pie zvana dāņu zinātnieks. Turpinot iesākto līniju ”Selgas” paciņu izredzes kļūst aizvien bēdīgākas un pircējs tām veikalā ies apkārt ar lielu līkumu. Ienaidnieka (dāņu profesora) dēmonizēšana neattaisnosies, jo, patiecoties šim apgalvojumam (daļēji neprecīzajam) viņš pateica pašu galveno – mēs lietojam uzturā pārāk daudz neveselīgu vielu un vainīgie nav tikai ārzemju ražotāji (kā mums agrāk likās).

Kā rīkotos gudrs PR šajā gadījumā?  Jā, manuprāt, būtu jārimstas un jāpārskata ražotnes izstrādājumu saturs, iestāstot tautai, ka turpmāk Selgas vafelēs, cepumos būs ”tikai labas vielas” – jeb ” tikai tīrs sviests”. 🙂 Jā, tas ir stratēģijas piedāvājums, taktikas lieta jau ir nākamais solis.

Ir jāatgūst ticība, ka ēst veselīgi ražotas vafeles nav kaitīgi.

Kauja tiesu zālēs neko nepalīdzēs, iznāks kā serbu nacionālistiem, kas pēc Balkānu kara paši tagad sēž uz Hāgas tribunāla apsūdzēto sola. Viņiem arī bija pārāk daudz ienaidnieku un pārāk nežēlīgas to apkarošanas metodes.

Taču …var arī turpināt ”Krievijas PR” un draudēt, vīstīt dūres un cīnīties ar ”sorosu” t.i. ”ļaunumu ārzemēs”.

Zatlera nevēlēšanās runāt ar Lembergu un Šleseru, atklātā priekšvēlēšanu diskusijā, arī ir nepārdomāts PR solis.   Tauta grib zināt – kurš kādu platformu piedāvā. Vēlas izvēlēties, lai vēlētu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.

Zatleram jāsaprot, ka ceļš politikā nav rozēm kaisīts un viņa nākotne kā politiķim būs daudz citādāka nekā pagātnes prezidenta pieredze.

Ja esi pianists un vēlies būt fagotists, tad neviens neatļaus iekortelēties ar flīģeli blakus pūšamajiem instrumentiem. Tur spēlē fagotu nevis klavieres.

Loma jāpiemēro sev un sevi lomai.

Nedomāju, ka Lembergs vai Šlesers būtu „nepārspējami” pretinieki. Tieši pretēji – viņi ir pārspējami, jo šo politiķu argumentus un domāšanas veidu mēs zinām. Var iepriekš prognozēt gan Lemberga, gan Šlesera gremdes un novietot aizsardzības sistēmu prettriecienam. Tā profesionālā PR rīkojas. Turpretī Zatlers ir samērā bīstams no PR viedokļa, jo viņa taktika vēl nav zināma.

Nepiekrītu arī nostājai, ka Lembergam un Šleseram nespēj pretī stāvēt žurnālisti. Tā tas nav. Smagām intervijām ir jāsagatavojas. Žurnālistikā ir metodes, kas palīdz savaldīt „satrakojušos politiķus”, demagogus un visus pārējos. Pagaidām žurnālisti peld pa visu un vairāk rūpējās par savu izskatu nevis racionālu intervijas stratēģiju un taktiku.

Cerams, ka Zatleram tas izdosies.

🙂

Foto: www.diena.lv, www.laima.lv

Saeimai izdevās mums iesmērēt prezidentu. Cepuri nost oligarhu priekšā! 1: 0 viņu labā.

Posted on by
18

2011.gada 2. jūnijā

”Sašķeltā Latvija izvēlas sev prezidentu”, – šodien notikumus Rīgā komentē zviedru TT.

Neprecīzi, bet fakts. Ārzemnieki neiedziļinās niansē, ka mums nav tautas vēlēta prezidenta. Viņi neko nezina par tautas konfliktu ar Saeimu.

Prezidentu vēl tauta.

Latvieši (tātad) dod priekšroku savam luksusa pensionāram prezidenta krēslā.

”Veco komunistu ievēlējat gan!” – ar ironiju balsī tikko telefoniski man pārjautāja zviedru žurnālisti, kas pasteidzās uzzināt ko vairāk par ” veco laiku cilvēku” Latvijas prezidenta krēslā.

Nav grūti prognozēt kā komentāru plūsma ārzemēs attīstīsies tālāk. ” Latvija pagriežas atpakaļ”, ” nostaļģija pēc PSRS” utt.

Andris Bērziņš ir liecība šim procesam.

Latvija pagriežas atpakaļ.

Jā, tā laikam ir, ka padomju laika rūdījums ņem virsroku.

Bērziņa ekonomista un tautsaimnieka kompetence var sajūsmināt tikai cilvēkus, kas īsti nesaprot, ar ko nodarbojas valsts prezidents. Demokrātiskajās valstīs prezidents un ministrs ar savām zināšanām faktiski pat nedrīkst jaukties nozares darbā.

Piemēram, zviedriem, ir formulējums, kas saucas ”ministra stūrēšana”, kas nozīmē nepieļaujamu augstākās amatpersonas iejaukšanos nozares darbā.

Diktatūru, tātad.

Bērziņš nedrīkst jaukties Latvijas ekonomikas un tautsamniecības stūrēšanā. Prezidents šādi rīkoties nedrīkst. Šim nolūkam ir ministrijas un Saeimas atbildīgās komisijas.

Prezidenta dimensija ir humanitārā.

Tieši šajā virzienā jaunais prezidents izskatās ļoti nepārliecinošs.

Pēc viņa pirmās preses konferences un kašķīgajām atbildēm žurnālistiem rodas iespaids, ka Latvijas jaunais prezidents īsti nesaprot, ko ir uzņēmies.

Nolūkojoties televīzijas ekrānā viņa niknajās replikas radās iespaids, ka mūsu jaunais vadonis vairāk atgādina Putinu, nevis normālas demokrātijas līderi.

Latvijas prezidenta nosodītā saeima ir iesmērējusi mums intelektuālu nulli prezidenta krēslā.

Aiz muguras nepārprotami rosās oligarhi.

Serve ir izdevusies.

Oligarhi ir uzvarējuši.

Nākamos 4 gadus mūs gaida daudz nepatīkamu pārsteigumu.

Andra Bērziņa stāšanās Latvijas visaugstākajā amatā ir ūdens ledus vezums, kas uzgāzies virsū mūsu Ceriņu revolūcijai.

”Viņam’ un ”viņiem”  tādu revolūciju nevajag.

Tāpēc ziedoša ceriņkrūma vietā tagad rēgojas slapja kaudze.

Cerams, ka mēs to atcerēsimies nākamā referenduma laikā un izvēloties nākamos Latvijas parlamenta deputātus.

Cerams, ka tauta nevēlēs tos, kas šodien izvēlējās Bērziņu un ledus vezumu ceriņkrūma vietā.

Gan jau mēs savus varoņus uzzināsim.

🙂

PS. Jauno prezidentu es kritizēju pirms nedēļas par intektuālā kapitāla trūkumu. Savā runā saeimā pēc ievēlēšanas Berziņa kungs centās šo vārdu  in-te-lek-tu-āls izrunāt, taču tas viņam  neizdevās.  Ar šo jomu viņam tiešām ies grūti 🙂

Un vēl: tagad mums kļuva skaidrs, ka saeimā, bez Zaļiem zemniekiem un PLL ir vēl viena oligarhu kontrolēta partija. Un tā ir Saskaņas centrs. Ceru, ka vēlētāji to ņems vērā rudenī, kad gribēs izmēzt parlamentu no oligarhu partijām!

Vai mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu.

Posted on by
Atbildēt

Absurdā deputātu līderisma psiholoģija. Nīstā Saeima un ”naida ideoloģija”.

2011.g. 1. jūnijā

Rīt (par atlaistiem pasludinātie) parlamenta deputāti vēlēs mūsu valsts augstāko amatpersonu. Mēs kā nepilngadīgi bērni noskatīsimies.

Aiz stikla.

Pēc Zatlera sestdienas paziņojuma lietas vairs nav vakarējās. Saeima vairs nav parasta, tā ir jau ”nīstā Saeima”.

Tā rīkosies kā pašai tīk. Ievēlēs to, ko gribēs.

Mēs noskatīsimies un pēc tam  būsim spiesti samierunāties to Latvijas valsts prezidentu, kuru ”nīstā saeima”  mums piešķirs.

Negribētu tagad diskutēt par šo fenomenu, kas pieļauj, lai tauta Latvijā tiktu pasludināta par nepilngadīgu un nenobriedušu.

Šoreiz par ko citu.

Es gribētu noskaidrot, kāpēc politiķiem ir modē nesimpātiskums tautai.

Būt nesimpātiskiem patīk ne tikai oligarhiem, bet arī gaidāmajiem prezidenta kandidātiem.

Klausoties Latvijas radio Krustpunktus (pa ceļam uz Liepāju), dzirdēju, ka tautai ”Bērziņš nepatīk’’.

Intelektuāļiem arī ne.

Patīk vienīgi dažām oligarhu partijām.

Jā, šis cilvēks – Andris Bērziņš ir nesimpātisks un pats ar saviem izteicieniem un rīcību šo efektu ir panācis.  Šeit nav runa par viņa cilvēcīgājām īpašībam, vecumu vai kādiem nelabojamiem fiziskiem defektiem.

Prezidents var būt invaldīds, sēdēt invaldīda krēslā (tādi gadījumi vēsturē ir bijuši), taču harizmai un humanitārajam intelektam ir jābūt.

Andrim Bērziņam šādu īpašību nav.

Tāpēc šajā gadījumā izraisās jautājums – kāpēc Latvijas politiķi ir gatavi paši būt nesimpātiski tautai (rīkoties pret sabiedriskās domas strāvojumiem) un izvirzīt kā prezidentus nepiemērotus kandidātus, kas, piemēram, neprot izteikties latviešu valodā.

Es augstu novērtēju Zatlera sestdienas rīcību, taču joprojām uzskatu, ka ne viens, ne otrs nav cienīgs Latvijas valsts prezidenta kandidāts.

Latvijā ir cilvēki, kas varētu šo amatu ieņemt, taču deputāti tos neredz.

Oligarhu interesēs ir izvirzīt manipulējamas lelles.

Viena no lellēm mūs sestdien patīkami pārsteidza.

Jā, protams, ka Zatlers to darīja savtīgi.  Protams.

Taču rezultāts var izrādīties viņa prognozēm neatbilstošas.

Var iznākt kā ar Gorbačova  ”perestroiku”, t.i., PSRS vadītājs gribēja mazliet piekrāsot, bet iznāca valsts kapitālais remonts. ”Ļaunuma impērija”  sabruka.

Jūtu šo situāciju pašlaik Latvijā. 

Vai nu mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums  rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu. 

Skatoties Latvijas ”zemnieku” un ”oranžos” politiķus ekrānā var redzēt, ka līderismu viņu mācījušies no veciem ASV ”pletnes dresētājiem”. Viņu ideoloģija ir spītēt, darīt visu ar varu, par spīti sabiedriskajai domai un veselajam saprātam.

Riebt, kaitināt, izrādīt varu, apņirgt sabiedrībai būtiskus jautājumus ar moto -”jo jums sliktāk – jo mums labāk”.

Ja tauta grib ”meitu” , viņi – ”kleitu”.

Tā rīkojas diktatūrās.

Tā dara lielajās valstīs, kur saites ar sabiedrību ir garas un mārketinga struktūrai piemērotas.

Mazajās valstīs tās nemēdz darīt.

Latvija nav liela valsts un tieši tāpēc šeit PR nostājas politiskā mārketinga vietā.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nesaprot.

Savādi, ka viņi atļaujas būt nesimpātiski.

Ūdens smeļas mutē.

Cilvēki (klausoties politiķu, ierēdņu pletnes cirtienus) masveidā pamet valsti.

Aizbraukšana ir nostājusies tautas demonstrāciju vietā.

Tauta novēršas un pamet savu valsti un valodu.

Politiķi un vara to neredz.

Aklums, muļķība vai aprēķins, kas robežojas ar pašnāvību?

Ko tad es domāju un teicu 100. panta preses klubā par oligarhiem, Zatleru, Krieviju un Skandināviju.

Posted on by
4

2011.g. 29.maijā

100.pants preses klubs - links uz raidijumu - spied te.

Šovakar,  piedaloties LTV1 pārraidē 100. PANTA PRESES KLUBS,   izraisījās saruna par to, kādā virzienā Latvijai vajadzētu orientēties.

Es uzsvēru, ka vakar Zatlers ar savu runu nodemonstrēja, ka mēs esam gatavi tuvoties Skandināvu demokrātijas un politiskās kultūras  virzienā. Nevis Krievijas virzienā, kā tos mūs velk oligarhi un viņu kontrolēto partiju uzvedība saeimā.

Es te nedomāju ekonomisko sadarbību ar Krieviju, bet gan tieši Krievijas demokrātijas zemo līmeni un korumpēto politisko vidi un Kremļa un Krievijas oligarhu valdīšanas manieres.

Zatlera vakardienas solis mūs tuvina vēsturiski attīstītākām  skandināvijas demokrātijām.

Jo līdzšinējā oligarhu dominance Latvijā ļoti atgādināja Krievijas politiskos tikumus un manieres, no kā vajadzētu turēties tālāk.

Jautājums par ekonomisko sadarbību ar Krieviju ir pilnīgi kaut kas cits, ja tai netiek izvirzīti politiski nosacījumi no Krievijas puses.

Pret ekonomisko sadarbību ar Krieviju es neiebildu, kā daži mani oponenti to pagrieza. 

Runāju tikai par politisko kultūru un demokrātiju, kuras Krievijā nav un  kuras jaunu dimensiju Latvijā Zatlers vakar nodemonstrēja.