”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

Trobelis ap ”raudošajām skolniecēm” jeb faktu rezistence

crowdInterneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.

Pirmais no tiem – virtuālās sektas vēlme izvairīties no faktiem jeb modernās sabiedrības faktu rezistence. Lai gan sabiedrība it kā pieprasa: ”dodiet mums faktus un secinājumus izdarīsim mēs paši”, jau sen ir pierādījies, ka bez komentāra publika ”mesidžu” nesaprot. Tieši šo efektu varēja novērot aktuālajā gadījumā. Iniciatīvas autori – ”aizvainotie vecāki” nevarēja piedot modes dizainera stilu sarunās ar skolniecēm un visiem spēkiem centās atrast būtiskus pārkāpumus: 1) dizaineris esot runājis rupjības (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 2) saukājis meitenes par ”prostitūtām” un ”saspiestiem tomātiem” (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 3) nicīgi izteicies par trūcīgu meiteņu apģērbu (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem), 4) ņirgājies par bērniem (apgalvojums, kuru nevarēja pierādīt ar faktiem).

Viens ir skaidrs – ”kādam” ļoti nepatīk, ka attiecīgā persona mēģina palīdzēt ieviest skolēnu formas vairākās Latvijas skolās. Vēl citam vienkārši nepatīk šis cilvēks dažādu citu iemeslu un aizspriedumu dēļ. To var saprast. Ikviens no mums ir cilvēks un tas ir tik cilvēcīgi, ka ”mēs kādu nevaram ciest”. Taču nav piedodams, ka savas privātas nepatikas pēc mēģinām sev nesimpātisko cilvēku pienaglot pie publiskā kauna staba, lai ar pūļa palīdzību izrēķinātos ar viņu kā personu, profesionāli un publiskās domas ietekmētāju. Dažas no karotājām publiski neslēpa savus mērķus ”panākt, lai šis cilvēks nekad vairs netiek pieņemts Latvijas skolās”.

Tātad – runa nav par cita viedokļa paušanu, bet gan par nesaudzīgu linčošanu bez tiesas jeb apzinātas otra cilvēka- profesionāļa novešanas pie bankrota (bloķējot viņa iespēju strādāt). Šāda ”izsaldēšanas taktika” ir ļoti izplatīta tieši Latvijā. Kā jau tas provincē pieņemts: ”viena tante teica” un visas kolektīvi metas ”sesku sist”.

Normālā lielpilsētā vai civilizētā vidē šāds procesu nevarētu notikt, jo sabiedrība ir iemācīta nevajāt citādi domājošos un izvairīties no linča tiesām. Turpretī provincē viedokli parasti formē ”viedokļu grupējumi” = ”bandas” jeb ”mafijas”, kurām pieder patiesības monopols. Tiem, kas grupējumos (partijās, baznīcas draudzēs utt.) neiekļaujas, ir nolemti atriebības ceļa rullim. Tieši tāpat kā šajā gadījumā, kad portāls ”kasjauns.lv” pat pamanījās kā argumentu ”cīņā pret Budi” izmantot pat viņa bērnības fotogrāfijas. Tātad lietišķas diskusijas vietā notika konkrēta izrēķināšanās ar cilvēku, viņu uzšķēržot kā vardi un uzspraužot uz ”kauna staba”.

Kā šis efekts būtu vērtējams no mediju analītikas viedokļa?

”Tā es jūtu” un ”tā man liekas”, nevis ”notika sekojoši”

Interneta mediju vide ir uzjundījusi satura virskārtā fenomenu, kuru latviski var nosaukt par ”sajūtu argumentāciju”. Proti: pirmajā plānā tiek izvirzīti apgalvojumi par to, kā mēs jūtamies un kādas ir mūsu sajūtas kādā noteiktā kontekstā. Tas, kas ar šo argumentāciju tiek apgalvots, var arī neatbilst notikuma faktiskajai būtībai. Viedoklis un fakts nav viens un tas pats. Ja mēs neesam līdz galam noskaidrojuši, kas īsti skolā notika, tad mums faktiski nav pamata izmantot medijus un ar emocionālu argumentu palīdzību, nomainīt akcentus sev vēlamajā virzienā. Protams, ka katram no mums šķiet, ka mūsu universums un sajūtas ir noteicošās. Protams, ka tā notiek mūsu privātajā dzīvē un sarunās, taču situācija mainās, ja tiek pieslēgta publiskā skatuve jeb mediji. Tad atbildība ir cita un: 1) nepietiek ar emocionālo argumentāciju, lai kaut ko pierādītu, 2) nedrīkst kūdīt un rīdīt pret kādu konkrētu personu, kuras vainu mēģina leģitimēt spontāns pūlis.

Faktu rezistence jeb konspirācijas teorijas

”Emocionalizēšana” šobrīd ir ļoti izplatīta parādība mediju vidē. To vislabāk var pamanīt Krievijas TV sižetos, kad notikumus Ukrainā vai Sīrijā krievu žurnālisti traktē tikai un vienīgi no ”savām Kremļa emocionālajām” pozīcijām. To paši apzināti vai neapzināti adoptē Latvijas TV un Delfu ārzemju ziņu veidotāji, jo arī viņiem, acīm redzot, ir tuvāka tieši šī pieeja. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka vara (ASV, FBI, BBC utt) stūrē legālo faktu plūsmu un visa pasaules notikumu plūsma ir iekšējas konspirācijas rezultāts. Tāpēc visi fakti, kas runā pretī personīgajam viedoklim, tiek kategoriski noraidīti. Vislabāk šo fenomenu pierāda ilustrāciju vai videomateriālu komentāri. Tie var būt diametrāli pretēji vienai un tai pašai ilustrācijai. Piemēram – sociālie mediji izplata fotoattēlus ar bēgļiem, kas esot agresīvi Islāma Valsts piekritēji un tāpēc uzbrūkot vācu policistiem. Taču faktiski šie attēli ir no 2012. gada notikumiem Vācijā, pavisam citā kontekstā. Šādu piemēru šodien ir ļoti daudz, jo žurnālista vietā jau sen nosēdies aktīvais pilsonis, kas nevēlas pārbaudīt publiskai izplatīšanai paredzētās ziņas. Tāpēc nepārbaudītas ziņas izplatās un tiek uztvertas kā patiesība.

Patiesības kanonizēšana un ietekmes grupējumu specifika

Šajā virzienā ”strādā” arī nākamais faktu emocionalizācijas efekts – kanonizēšana. Ņemam vienu notikumu. Patiesu notikumu. Paceļam to vispārinājuma līmenī. Piemēram, ja viens no kādas minoritātes izdara noziegumu, tad mēs uzreiz sakām: ”viņi visi tādi ir”. Šo paņēmienu plaši izmanto nacionālisti jau kopš 1920. gada, iedalot sabiedrību savējos = labajos un svešajos = ļaunajos. To lieliski varam novērot arī šodien, skatoties, piemēram Krievijas putinistu TV.

Taču atgriezīsimies pie sektām un mafijām provincē. Colin Campbell jau 70. gados (The Cult, the Cultic Milieu and Secularization) attīstīja teoriju par šiem ietekmes grupējumiem un to ”funkcionēšanas stilu”. Ietekmes grupējumi mēdz vienmēr būt opozicionāri, tie pauž viedokli, kas lielākajā sabiedrības daļā it kā tiek noklusēts. Tas nozīmē, ka saglabājas līderis un centrālie viedokļa nesēji, bet pārējie piekritēji var arī mainīties. Taču kodols jeb superpārliecinātie saglabājas kā centrs ap kuru cirkulē pārējie līdzskrējēji. Digitālajā vidē šādu grupējumu ir salīdzinoši daudz un tos var novērot arī Twitter batālijās. Te tie uzvedas daudz krāšņāk nekā tradicionālajos laikrakstos, žurnālos vai TV. Zīmīgi, ka šie grupējumi, kas (patiecoties sociālajiem medijiem) izvēršas diezgan apjomīgi un spēj reaģēt spontāni, var panākt spēcīgu spiedienu ne tikai uz medijiem, bet arī uz sabiedrību kopumā, kļūstot par būtisku publiskā viedokļa sviru. Taču tiem visiem ir viena kopīga pazīmē – 100% faktu rezistence. Tieši šajās vidēs rodas konspirācijas teorijas un personības, kas sevi uztver kā ” nevēlamas patiesības nesējas”.

Grupējumi, kas funkcionē ar loģiku – ja neesi kopā ar mums, tad esi mūsu ienaidnieks jeb naivs, neizglītots muļķis. Zīmīgi, ka šajās viedokļu grupās jeb impulsīvajās mafijās attīstās ļoti agresīva debašu tehnika, kuras būtība nav apspriešana, bet gan jebkuras lietišķas debatēšanas anulēšana. Pretējais viedoklis netiek uzklausīts. Tas tiek samalts. Tādā laikā mēs dzīvojam. Arī dizainera Ginta lieta ir no šīs operas: ”ietekmes grupējums” (ar faktu rezistenci) in action pret autsaideru, kurš tiek publiski samalts.

Vai jūs to neredzat?

Fiats pret Opeli, jeb dendiju mūžīgā kauja, kas nekad nebeigsies

2013. gada 27. oktobris

Gianni Agnelli bija Fiat īpašnieks, Gunther SachsOpel mantinieks. Abi – sava laika modes ikonas un dendiji. ”Moderno laiku” košākie pleiboji un šarmantākie kungi. Kāpēc šie autoražotāji ir iegājuši vēsturē arī ar savu privāto stilu?

Stils

Gunters Sakss bija sava laika visvairāk atdarinātais vīrietis: tērpies loafer kurpēs (bez zeķēm!) neizpogātos pletkreklos un baltās biksēs viņš šokēja sabiedrību. Skandālu žurnāli toreiz esot informējuši savus lasītājus, ka savos ceļojumos Gunters Sakss ņemot līdzi tikai (!): sešus zilus kreklus, četras baltas bikses, divus bleizerus un vairāk neko.

Angellī, turpretī, bija pavisam cita veida snobs. Wall Street Journal viņa stilu rakturojis kā ”filozofisku atbildi absurdismam”. Vēlojot Gianni Agnelli apģērbu var saprast viņa domu gājienu un pasaules izpratni, kuru itāliešu valodā raksturo kā ”sprezzatura”  jeb mākslu sarežģītas lietas paskaidrot viegli. Ar labiem itāliešu modes dendijiem sacensties ir neiespējami, šajā raundā Gunters Sakss ar savu atpogāto kreklu zaudē 100%.

Dāmas

Protams, ka šīs stila ikonas neiztika bez sava laika modīgāko dāmu ierāmējuma: Jackeline Kennedy, Rita Hayworth, Anita Ekberg un citas ieskāva Džanni Anelli. Turpretī Gunters Sakss bija precējies ar Bridžitu Bardo (Brigitte Bardot) un caur šo juridisko procedūru Opel īpašnieks izgriež pogas sava konkurentam, pievācot sev uz mājām 60 gadu kino un modes pasaules spožāko vārdu.

Profesionāli abi dendiji bija atšķirīgi: Anelli bija studējis jurisprudenci Turīnā, taču pats sevi uzskatīja vairāk par mākslinieku un dzejnieku. Viņam esot bijusi raksturīga  intuitīva izjūta un dziļa sociālā inteliģence.

Konkurents Sakss esot brīvi runājis septiņās valodās, bijis lielisks matemātiķis, fotogrāfs, mākslas kolekcionārs un astrologs. Kurš labāks?

Vai viņus var salīdzināt?

Šarms

Šarmāntāks esot bijis Anellī. Viņa draugs Henrijs Kisindžers to raksturoja sekojoši: ”Runājot ar cilvēkiem, Džannī radīja viņos sajūtu, ka viņi ir paši svarīgākie visā pasaulē. Viņš nekad nepozēja, bija ļoti empātisks, apveltīts ar gigantisku spēju saprast apkārtējos”.

Sakss arī esot bijis šarmants. Lūk, kā viņu raksturo bijusī dzīvesbiedre un sieva Bridžita Bardo: ”Viņš bija maģisks, hipnotizēja mani, magnetizēja. Nekad vēlāk vairs neizdevās sastapt nevienu tik maģisku personu kā viņš.”

Sievas vērtējums ir aizkustinošs, taču, šajā kaujā atkal uzvar Anellī. Manuprāt.

Abu dendiju kauja turpinās arī šodien – Gunters Sakss ir trīs talantīgu dēlu tēvs, no kuriem viens ir panākumiem bagāts dizaineris. Taču Anelli dēls Lapo Elkan arī šodien ir superdendijs un nosaka toni pasaules skandālu industrijā.

Mačs, kā redzat, turpinās!

🙂

Positivus fotoiespaidi. Salacgrīva, 20. jūlijs.

2013. gada 20. jūlijā

Roda Stjuarta sestdienas strečings šodien izpaliks. Stokholmas koncerts traucēs.

2013. gada 15; jūnijs

Rods Stjuarts ar kundzi

Rods Stjuarts ar kundzi

Šodien Rods Stjuarts atkal koncertē Stokhomā un tāpēc viņam neizdosies saglabāt savu ierasto sestdienas dzīves ritmu.

Protams, ka nepatīkami.

68 gadus vecais superstārs uzstājas Zviedrijas galvaspilsētā regulāri, kopš 1964. gada un veiksmīgi tiek galā ar mūziku, balsi, saviem astoņiem bērniem no piecām sievām + mazbērniem.

Pašlaik viņš ir salīdzinoši ”nesen” precējies no jauna ar 42 gadus veco modeli Peniju un jaunajā ģimenē audzina divus dēlus: 7 un 2 gadus vecus.

Kā viņam klājas?

Pirms koncertiem var pajautāt viņam arī par ikdienas dzīvi.

Jā, protams, ka var.

Kāda izskatās Roda Stjuarta sestdiena? 

Tā izskatās šādi:

  1. Mēdzu piecelties sestdienas rītā pirmais. Vispirms uzvāru ūdeni sievas tējai. Piedāvāju viņai brokastis gultā. Pēc tam es mazliet strečoju. Pastaipos.
  2. Tad sagatavoju savu dēlu futbola treniņam, aizvedu uz treniņu. Pa to laiku mazliet strečoju.
  3. Vēlāk – pēcpusdienā dodamies, kopā ar sievu, iepirkties. Ērti aizbraukt, jo sestdienās Londonā nav pārāk intensīva satiksmes plūsma. Mēdzam atgriezties no ”šopinga” ap sešiem pēcpusdienā, pēc tam noliekam gulēt abus dēlus. Pēc tam strečoju.
  4. Pievakarē abi ar sievu nobaudām labas vakariņas, romantiskas, sveču gaismā. Esmu ļoti romantisks cilvēks. Starp citu! Pēc tam strečings un es dodos gulēt kopā ar savu sievu.
  5. Šādi es dzīvoju tikai Londonā. Līdzko ierodos Losandželosā, tā visi režīmi izjūk, jo tur man ir tik daudz bērnu, kam jāpievērš uzmanība, ka dzīve uzreiz izmainās. Nav laika strečot!                                                                                                                                 Nabaga Sjuarts, kā viņš izturēs šodienu bez strečinga? Vienā stresā un Stokholmā, kur ir tik daudz daiļu sieviešu?

Hipsteru un himnu eirovīzija – mūsdienu subkultūras pasaules lielākajā popmūzikas šovā

2013. gada 20. maijā speciāli TVnet

Malme 2013 ESC fuzvaretajs EmeliKārtējais ESC (Eurovision Song Contest) fināla koncerts no zviedru dienvidu pilsētas Malmes ir aizvadīts. Jau iepriekš tika prognozēta dānietes Emelijas de Forestas uzvara, un plānotais arī realizējās dzīvē. «Dabas bērna deja ar basām kājām pāri skatuvei» spiedzošas flautas un armijas bungu pavadībā iekaroja eiropiešu sirdis. Only Teardrops uzvarēja. Triumfu šodien turpina izbaudīt dāņi un zviedri (uzvarētājas tēvs ir zviedrs).

Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.

Latvija un ESC

Latvijai šogad nācās samierināties ar pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās – padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl – dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, – ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais – «patīk» vai «nepatīk».

Tāpēc, sekojot eirodziesmas attīstībai, var uzkrītoši pamanīt šīs divas atšķirīgās tendences – jaunās dalībvalstis sūta uz konkursu savu valstu jauniešu vietējās nozīmes varoņus, «iebalsotos elkus». Turpretī Eiropas fināla balsojumā pretī nostājas daudz plašāka vecuma spektra balsotājs, kas hipsterus un kara princeses nekavējoties izbalso ārā. Būtībā te ir runa par kompetences konfliktu un gaumes kolīzijām starp paaudzēm. Pieliekot klāt «kaimiņu būšanu» balsojumā, mēs pamazām varam nonākt pie atzinuma, ka skatītājs=balsotājs nav muļķis un populists, bet gan atšķirīgi nolasa dziesmas piedāvāto kodu, pateicoties labākam vai sliktākam aizkadra komentāram un mediju informatīvajam fonam valstī par ESC.

Šo apstākli mums vajadzētu ņemt vērā, startējot nākamgad. Mēs esam vecā kontinenta valsts, un tieši tāpēc nav pamata nokārt degunu par to, ka mūsu pusaudžu iebalsotie bērnu konkursa finālisti pieaugušajai Rietumeiropai nav pieņemami. Pamazām nobriedīsim arī šajā jomā un, zinot, ka mums pieder šlāgerpasaules ģēnijs Raimonds Pauls, varam cerēt uz reālu gaismu tuneļa galā.

Noslēguma koncerts: no popsīrupa līdz homošovam

Tagad par Malmes koncertu. Fināla privilēģijas turpina izbaudīt lielās dalībvalstis, kas cītīgi maksā EBU (European Broadcasting Union) dalībmaksu un izbauda bezkonkurences apstākļus (tieši tāpat, kā to sev kompensē lielvalstis ANO). Viņām ESC fināla atlasē nav jāpiedalās, un šī negodīgā pieeja neatmaksājas, jo lielvalstu pienesums parasti mēdz būt kusls un formāls. Tāds tas šogad bija arī Francijai: Lénfer et moi, Amandine Bourgeois. Amandine ir uzvarējusi franču TV «talantu fabrikas» konkursā 2009. gadā un uz Malmes skatuves mums piedāvāja Tīnas Tērneres priekšnesumu savā versijā. Melodija nav viegli izdziedama, tā čokurojas un neplūst uz priekšu (fināls mazliet labāks). Enerģētikas bija daudz, kā koncertā (nevis TV tiešraidē), taču ar to nepietika. Senjori pie TV ekrāniem atpazina «Tērneres stilu» un nebalsoja.

Kaimiņvalsts Lietuva piedāvāja mums hipsteri Andrius Pojavis ar Something. Šo pašu stilu bija izvirzījušas Malmei arī Malta, Ungārija un Itālija. Marlona Brando izstarojums īsinātajās biksēs un šarmantajā nedaudz delverīgajā muzicēšanā ir šīs subkultūras pērles, taču ar tām nepietika pat «hipsteru princim» Marco Megoni, lai iekarotu Eiropas pieredzējušo vai slikti informēto balsotāju. Moldāvija, kā parasti, piedāvāja audiovizuālus pārsteigumus. Šoreiz lāzerprojekcijas veidā. Mēs klausīšanās vietā skatījāmies uz kleitu, kas dramatiski mainīja krāsu un ornamentus none-stop vienmuļās balādes pavadījumā. Oh mie ar Aliona Moon galvenajā lomā bija konfekte tikai acīm, nevis ausīm.

Somijas Krista Siegfrids ar savu Marry me «brūtes kleitā» un rozā zābakos, bija sataisījusies pamatīgi nokaitināt homofobus pašmājās un ārzemēs. Viņa enerģiski ņemas pa skatuvi kā C vitamīna lādiņš, dziedot dziesmu Katy Perry garā ar piecdesmito gadu stilā ģērbtiem dejotājiem fonā. Dziesma nevienu neinteresēja, visi gaidīja beigas, kad soliste sabučosies ar vienu no baleta grupas dejotājām Spīrsas- Madonnas stilā. Tas tāpēc, lai vecās Eiropas homofobi šausmās sariestu spalvas gaisā un skaudri deklarētu: «Nu kā tā var! Nu kā tā var!» un pārējie, kas nav homofobi, atcerētos šo «incidentu» un veiktu protesta balsojumu. Šo pašu līniju turpināja arī Zviedrijas televīzijas šovs ar Petru Merdi līderpozīcijās. Uz skatuves, šova «zviedru sviestmaižu galds» laikā Petra mācītāja lomā paguva salaulāt divus homoseksuālus vīriešus un ar šo nokaitināja Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Nezin vai šīs akcijas veicināja eiropiešu toleranci pret seksuālajām un visām pārējām minoritātēm? Taču uzmanību pievērsa un disonēja ar iepriekšējo finālu organizētājām valstīm Krieviju un Azerbaidžānu, kurās attieksme pret gejiem un lezbietēm ir gandrīz vai fašistiska.

Spānija ar ESDM un Contigo hasta el final piedāvāja acīm «Izabellas dzelteno» un ausīm lirisku popdziesmu ar princesi galvenajā lomā. Šo pašu līniju turpināja man simpātiskā Birgita no Igaunijas ar Et uus saaks alguse. Daiļā balāde un glītā grūtniece, kas savulaik ir bijusi igauņu «fabrikante», daļēji iekrita TV skatītāju atmiņā, taču ar to nepietika, lai tiktu augstāk.

Baltkrievijas Alyona Lanskaya ar dziesmu Solayoh piedāvāja mums eklektisku popsīrupu. Pārsteidzoši, ka šis pārsaldinātais numurs vispār tika līdz finālam, bet tur laikam vainīgs slāvu solidaritātes balsojums (Ukraina + Krievija). Princese bez svārkiem šoreiz nekur tālāk netika. Tas labi. Skumji tikai, ka mums arī uz to bija jānoskatās savā televizorā.

Kara princeses mūsu ekrānam piedāvāja arī Ukraina ar Zlata Ognevich un Gravity. Kā jau princesei pieklājas, viņu uz rokām skatuves vidū atnesa Šreks, un tā viņa, uz celma stāvot, nodziedāja savu balādi. Pasaku lasītāji balsoja cītīgi. 214 punkti ir šim pieņēmumam apliecinājums.

Krievija šoreiz bija atsūtījusi savu «Adeles» variantu Dinas Garipovas izskatā. «What if» (kā jau zviedru autoru Gabriel Alares & Joakim Björnberg dziesma) izskanēja labi, taču mazliet pārsteidza ar tekstu. Krievija dzied par atteikšanos no ieročiem, bet Sīrijas konflikta virzienā ik dienas plūst krievu ieroči un neskaitāmi cilvēki turpina mirt no Krievijā izgudrotā kalašņikova lodēm.

Vācija (Glorious, Cascada) bezkaunīgi atgādināja Lorēnas pērn uzvarošo «Euphoria». Vai tas ir slikti? Nē, tas ir OK, jo labas dziesmas var taču atkārtot vēl un vēl. Taču uzvarēt nevar. Armēņu Lonely planet ar Dorian formāli skaitījās hārdroka balāde ar Black Sabbaths guru Tony Iommi autorpozīcijās, taču noskanēja kā somu reps. Turpretī Nīderlandes Anouk ar Birds bija nedaudz par progresīvu šim konkursam un varēja ierindoties daudz augstākā vietā. Anouk ir pazīstama ar savu hitu Nobody’s wife, kas ir pērle. Sestdienas pienesums viņas pērļu kolekcijā bija mirdzošs elegances paraugs.

Rumāņi, tieši tāpat kā moldāvi vai albāņi, vienmēr cenšas izcelties ar uzvedumu dziesmas vietā. Arī šoreiz It’s my life ar Cezar galvenajā lomā (un tenora dziedājumu mecosoprāna augstumā) lika Eiropai atcerēties Vēberu un viņa operas spoku. Varbūt tā ir Rumānijas šī brīža aktualitāte, vai tomēr ticība, ka grāfs Drakula var noderēt ne tikai tūristu, bet arī ESC balsotāju pievilināšanai? Kas to var zināt?

Lielbritānijas Believe In Me ar Bonnie Tyler skatuves centrā bija mans sestdienas piedzīvojums. Pirms 30 gadiem viņa samulsināja visu pasauli ar Total eclipse of your heart. Šogad atkal kāpa uz skatuves ar nedaudz vājāku dziesmu – balādi, kurai pietrūkst spēka, lai apgāztu pasauli. Pietrūka tieši tā spēka, kas savulaik viņai bija – Lost in France. Taču – paldies par iespēju dzirdēt klasiķi.

Zviedru Robins Šernbergs ar You palika 14. vietā ar 62 punktiem. Tas nozīmē, ka pēdējais eksperiments ar ārzemju žūriju Zviedrijā nav sevi attaisnojis. Robins bija tieši ārzemju žūrijas ieteiktais zviedru finālists. Paši zviedri uz viņu raudzījās skeptiski, taču cerēja, ka ārzemnieki zina labāk, kas zviedriem labs piedāvājams Eiropai. «Yoouuuuu youuuuu youuuuuu» kā pats svarīgākais mīlestības apliecinājums tomēr neuzrunāja eiropiešus. Atliek secināt, ka turpmāk pašiem vien jātiek galā ar pareizā finālista izvēli.

Azerbaidžāna ar dziesmu Hold Me turpināja iesākto tradīciju izmantot zviedru mūziku, horeogrāfiju un uzvedumu. Starp citu, arī šogad zviedru autori bija Norvēģijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Krievijas un Nīderlandes finālistiem. Izskatās, ka zviedru mūzikas eksportam veicas labāk nekā pašmāju «ražojumiem». Ārzemnieki šogad zviedru dziesmas nodziedāja labāk nekā savējais – Robins.

Grieķija piedāvāja dziedošu futbola komandu ar dziesmu par bezmaksas alkoholu. Dzērājdziesmu netrūkst nevienai tautai. Laikam parastā vokāla kvotas ir izsmeltas arī grieķiem. Krīze atbalsojas arī popmūzikā.

Kaimiņvalsts Norvēģija šoreiz bija investējusi Margaretā Bergerē un zviedru autoru darinājumā I feel you my love. Tā bija moderna popmūzika, taču dziedātājas bezgala neveiksmīgi projektētais tērps traucēja klausīties dziesmu ar atvērtām acīm. Detaļa reizēm izšķir visu. Diemžēl.

Pasaules lielākais šovs

Kārtējo reizi esam aizvadījuši ESC finālu, kurā dominēja himnas, hipsteri, princeses un «dabas bērni». Zviedrijā vien šo finālkoncertu sestdien noskatījās 4 150 000 skatītāju. Tas ir augstākais audimata rādītājs SVT pēdējo septiņu gadu laikā. Par Latvijas audimatu sestdienas vakarā publiskas informācijas pagaidām nav. Taču skaidri zināms, ka ESC no Malmes tiešraidē skatījās arī Austrālija, kur dzīvo ļoti daudz Eiropas izcelsmes iedzīvotāju. Par to interesējas ASV privātās televīzijas. Kā šis par pasaules lielāko popmūzikas šovu (ņemot vērā ikgadējos nacionālos konkursus un iesaistīto dalībnieku un skatītāju skaitu) kļuvušais pasākums attīstīsies tālāk?

To rādīs laiks un mūsu gatavība saprast un atrast savu nišu Eiropas popmūzikas festivālā, kas izvirza jaunas prasības modernās maksās izpratnē un izmantojumā. Ekrāna māksla ir jauna nozare. Tā ir interesanta un progresīva kultūra, kuru var attīstīt arī Rīgā, Liepājā, Valmierā vai Rēzeknē. Ne tikai eirodziesmas laikā.

Papildinformācija Intervija LTV Četras istabas 2013. g. 16. maijā

Rokenrola klasiķi Rolling Stones nepadodas

2013. gada 3. aprīlī

Rolling Stones logo

Rolling Stones logo

Šodien kļuva zināms, ka rokenrola žanra klasiķis un viens no roka kultūras pamatlicējiem  britu grupa Rolling Stones dodas kārtējā pasaules turnejā, kuras nosaukums ir ”50 and counting”.

Rolling Stones tika dibināta 1962. gadā un ir vienīgā tik ilgi koncertējošā roka grupa pasaulē, kas ietekmējusi visu vēlāko laiku pomūziku līdz šodienai. Tie, kas studē mūsdienu popmūziku nevar iztikt, nepieminot Rolling Stones un Miku Džegeru (Mick Jagger) ar Co.