Vidzemes vižņi vīgriezēs

2013. gada 30. jūnijā

Rīts Vidzemes virzienā sākās ar navigatora piestiprināšanu Jeep priekšējam stiklam, leduspuķīšu iepirkšanu Paulīnai Gaujienas kapos (Berģu Depo veikalā) un stūrēšanu cauri Siguldai, Līgatnei un Bērzakrogam uz Krievijas pierobežas pusi. Pleskavas ceļš ir slikts, salāpīts kā karalaika deķis un jārēķinās ar “desu vāģiem”, kas brauc pa priekšu uz aizsedz skatu Vidzemes ainavai. Vienā brīdī man apnika neglītais autiņš un es to apdzinu. Salona sēdēja pāris trulu veču, kas ar saviem stīvajiem skatieniem, apdzīšanas brīdī, ziņoja, ka ” tā tas nepaliks” un ja nākošajā apdzīvotajā vietā viņi aiztraucās man garām, lai Virešos sabruktu ar motora sirdstrieku. Savādā latvju šosejas maskulinitāte, ar to jāsamierinās. Es pasmaidīju un iegriezu Gaujienas virzienā. Liepas pie kapiem ziedēja kā trakas un latviešu tradicionālā kapu kopšanas misija izdevās grandiozi labi. Paulīne debesīs uz to visu noskatījās ieinteresēti un pat pielaboja sarkanās polianta rozītes abās vāzēs. Elegance latvietēm netrūkst pat tajā saulē. 🙂

Zvārtavas pļavas bija spožas un košas un saule tajās bija izstiepusies gara un silta kā glodene. Gāju pa garo zāli skaļi piesitot kājas, kas bija ieautas oranžos gumijas zābakos, aiz bailēm no čūskām. “Lielmeļu” mājas man patīk, kaut vai nosaukuma pēc! Tās ir pamestas un ieaugušas zālē kā pirmā pasaules kara relikvija aizmirstā arhīvā. Uz Gaujas krasta, ar divām romantiskā klētiņām pie rokas! Vīgriezes smaržoja spēcīgi kā aizliegtas narkotikas un es nolēmu, ka jābrauc vien tālāk. Pils noskatījās uz mums apvainoti. Nepiestājām, lai nesabojātu garastāvokli. Pārāk nejēdzīgi Mākslinieku savienība to pārvalda. Pārāk slikti. Prasās pēc pamatīgas kritikas. Prasās, lai valsts to pārņem savā pārvaldījumā, tāpat kā Jūrmala glābj Ķemeru stilīgo sanatoriju. Kurš ir gatavs izglābt Zvārtavas pili no posta? Kurš ir tik cēls?

Nezinu.

Tikmēr mans auto ripoja tālāk gar ezeru, atpakaļ uz Gaujienas pusi. Plānos bija iepazīties ar vērtīgām vietām un ainavām. Tāpēc stūrēju atpakaļ Virešu virzienā. “Nafigators” nesaprata Virešu tūrisma spožāko punktu adreses. Nācās paļauties uz ipad lokācijas prasmi. Sievietes balss zviedru valodā sāka man stāstīt, kurp jābrauc. Taisni, pa labi, pa kreisi. Garām pamestām kaltēm un fermām nonācām pie Sikšņu slēguma. Atstājām auto un metāmies lejup pa samērā stāvu nogāzi. Noslidinājos lejup krūmu gatves vidū un mēģināju saprast kur noslēpušies ieži. Galu galā nonācām pie estrādes un visbeidzot pie dzirnavām. Tur mūs pārtvēra Ivars Kalniņš. Nejauši. Uz tilta. Tā notiek. To sauc par likteni. Pēkšņi mēs bijām sastapuši cilvēku, kas visu salika pa vietām. Iekārtojāmies viņa auto un tālākais jau bija laika jautājums – gan klintis, gan romantiskais laukakmens gan Līves ciems.

Godīgi?

Nebiju domājusi, ka būs tik labi.

Siguldas kāpnes, Gaujas straume un Randātu klintis.

– Kāpēc jūs nereklamējat šo iespēju?- es teicu, rāpjoties atpakaļ pa kāpnēm augšup.

Aiz muguras viltīgi burbuļoja Gauja.

Nākamais pieturas punkts bija dižais laukakmens Vizlas upē.

– Uz šī akmens Kairiša Pūt vējiņi filmā ņēmās ar zalkšiem! – saka Ivars. Stāvu uz akmens un brīnos, ka agrāk to nepazinu. Forši. Man patīk. Es varu arī bez zalkšiem. Maģijas pietiks.

Braucam atpakaļ. Ivars iesaka apskatīt veco tiltu un mēs ložņājam ap arku un noskatāmies video viņa telefonā ar Gaujas maija plūdu piefilmējumiem.

Traka upe.

Tā Gauja.

Tagad mūsu ceļamērķis ir Līvu ciems. Pa labi, pa kreisi, mežs. Nafigators atsakās regulēt. sūta uz Rīgu. Tupam krustojumā un mēģinām pierunāt ipad zviedrieti palīdzēt. Viņa brīdi tielējās, tad piekrīt.

– Brauciet taisni, tad pēc 500 m pa kreisi, – viņa saka zviedru valodā un es klausu. Stūrēju cauri mežam, garām idiotiskiem izcirtumiem (Latvijas Meži) un iebraucu ciematā. Senlaicīgā un romantiskā kā pasakā.

Līves ciems.

Meža vidū.

Pie Gaujas.

Pretī nāk divas sievietes. Divas paaudzes. Aiz viņām ideāli kopts zālājs, restaurēta ēka ar klētīm, perfekts mauriņš Gaujas krastā. Vai esat redzējuši Latvijā ko perfektāku? Nē, neesat.

Labi, es tālāk varu arī nestāstīt. Tā bija maiga pēcpusdiena, patīkamu sarunu aromātā ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas strauji kļuva par draugiem. Es brīnījos par to, ka 17 gadu laikā iespējams sakopt citu cilvēku aizlaistu īpašumu, iestādīt bērzu birzi, izaudzināt 5 krietnus bērnus un attīstīt gaļas lopkopību. Aitas, govis. Ieskaitot bites zem taciņas.

Neticat?

Labi, varat neticēt.

Brīnumi eksistē un esmu jau pieradusi, ka tie notiek tieši ar mani!

Ja vēlaties to piedzīvot, aizbrauciet uz Virešiem!

Nenožēlosiet!

Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

2013. gada 26. jūnijā speciāli TVnet.

Ligo kolažaTikko laimīgi pārlaisti kārtējie Līgo svētki un Jāņi. Tie paši, kuros mūs jau atkal aicina būt auglīgiem un vairoties intensīvi. Pa radio un TV Rīgā, Pāvilostā vai Apē skan viedu folkloristu teksti par to, ka papardes zieda meklēšana faktiski ir kopošanās papardēs un politiķu norādījumi, ka uz šo «akciju» katram kārtīgam latvietim vai latvietei, t.i., valsts patriotam, ir jābūt gataviem Līgu un Jāņu vakarā. Jaundzimušo statistikai pēc deviņiem mēnešiem (arī nākamgad!) ir patīkami jāiepriecina mūsu valsts vadītāji un prezidents.

Līgo balagāns

Man par lielu pārsteigumu, vasaras saulgriežu svinēšana pie mums pamazām pārvēršas trokšņainā balagānā ar masu koncertiem uz skatuves, kurus translē TV, alus smārdu publiskajā telpā, apdzērušu, streipuļojošu tēviņu klaigām zaļumos un viņu riesta dziesmām pusnaktī.

Kāda loma latviešu sievietei iedalīta šajā «pasākumā»? Matrača + Jāņa mātes loma. Būt pa rokai, atdoties papardēs un būt gatavai dzemdēt martā. Tā, lai valdībai un dzimtenei ir prieks!

Izvēlīgai «Jāņa mātei» neklājas būt. Tas nav patriotiski! Atsakot «paparžu puiša» impulsam seksīgi pavingrot – «tepat zem krūmiņa», nākamā «Jāņa māte» uzvedas kā feministe, un tas nav glīti. Vismaz Latvijā noteikti nav pieņemami, jo šeit – šajā valstī īsti vīri diktē noteikumus: gan parlamentā un valdībā, gan publiskajā telpā, gan arī ģimenē. Pat folklora tiek revidēta un slavenās tautasdziesmas «Div’ pļaviņas es nopļāvu» varone skaitās feministe (Latvijas Radio, 23.06.), jo par izkapts asināšanu piedāvā tautu dēlam baltu kreklu, nevis savu ķermeni.

Viens ir skaidrs – demogrāfijas problēmās vainojama ir sieviete. Tā pati, kas vēlas studēt, atliek pirmā bērna dzimšanu uz vēlāku laiku un vairāk domā par sevi, nevis par vīriešu seksa dziņas apmierināšanu un valsts demogrāfisko problēmu atrisināšanu.

Bērns+baznīca+virtuve

Paskatieties, cik braši vairojas iedzīvotāji arābu valstīs! Tur sievietei mute ciet, maiss uz galvas un katru gadu jaunas dzemdības. Nav laika pat sapņot par feminismu!

Jā, tur nav atrisinātas bērnu aprūpes problēmas, jo tādu nav, ja sieviete tup mājās visu mūžu un pati rūpējas par saviem bērniem.

Arī pie mums Latvijā nereti skaļi izskan «bižainu nacionālpatriotu politiķu» aicinājumi, ka steigšus būtu jāpiesprādzē latviete pie vecā, pārbaudītā staba «K+K=K» (Kinder + Kirche + Küche: bērns+baznīca+virtuve) un visas Latvijas demogrāfiskās problēmas būs atrisinātas. Pārvēršot sievieti par mājās pieķēdētu dzemdēšanas mašīnu, var celt darba ražīgumu un pieprasīt no katra sieviešu ķermeņa vismaz 10 bērnus. Neiespējami tas taču nav! No statistikas viedokļa ideāli – pareiziniet pašreizējo Latvijas iedzīvotāju skaitu ar 10 gadiem, un jūs saņemsiet fantastiskus rādītājus. Jau pēc 10 x 9 mēnešiem! Padomājiet, cik daudz jaunu vietu tāpēc pavērsies mūsu deputātiem Eiroparlamentā! Vienā rāvienā kļūsim par Eiropas dižvalsti, strauji apsteidzot iedzīvotāju skaitā to pašu Zviedriju un Somiju, kur nu vēl Dāniju! Par Baltijas valstīm nemaz nerunājot

Kurš ir vainīgais, ka šis demogrāfiskais izrāviens nedarbojas? Vīrieši? Protams, ka ne. Vainīgās ir visu veidu ideoloģijas, kas traucē latviešu sievietei labprātīgi atstāt savu feministisko nišu un izlemt par turpmāko vismaz 15 gadu aktīvu darbošanos aktīvā sērijveida bērnu dzemdēšanas procesā.

Ko visu mēs, latvietes, gan neesam gatavas upurēt dzimtenes dēļ?

Tāpēc – steigšus slēdzam robežas un aizliedzam visām sievietēm izbraukt no valsts. Atjaunojam aizvadītā gadsimta trīsdesmito gadu pasu režīmu, kad ārzemju pase pienākas tikai vīrietim. Sievieti ieraksta vīra pasē kā bērnu. Visām sievietēm jābūt grūtniecēm, citādi publiskajā telpā tās nedrīkst rādīties. Kā mēs vēl varētu vēl forsēt absurdo situāciju? Steigšus ieviešot daudzsievību un pamazām ieviešot parandžas, atkārtojot konservatīvāko austrumvalstu ģimenes hierarhijas modeļus ar vecāku sieviešu segregāciju, varmācīgu nogalināšanu (valsts kasei no tā būs tikai labāk).

Šādi pārkārtojot visu mūsu valsts dzīvi, sievietes beidzot būs piespiestas pie sienas un nevarēs vairs «murgot par feminismu». Ko darīt ar tām sievietēm, kuras nepiekritīs poligāmijai un paliks aiz ģimenes borta? Tādu vienkārši nebūs, jo ikvienas nevainīgas sievietes likteni (tieši tāpat kā šobrīd musulmaņu valstīs) noteiks vīriešu dzimtas aizbildnis – tēvs, brālis, tuvākais vīriešu dzimtes radinieks. Viņš arī izlems, ar ko meitenei jāprecas un kurā harēmā jāiekļaujas, par kādu cenu. Atraitnes varēs izlemt pašas, taču, ja viņas «paliek pāri», tad pašas vainīgas – automātiski kļūst par ielasmeitām. Galu galā, neraugoties uz daudzsievību, puišiem un vīriem vienmēr ir patikuši publiskie nami un sieviešu bezizejas situācijas, kad naudas trūkums spiež strādāt «uz paneļa». Kāpēc gan liegt latviešu vīriem šo prieku arī «virilajā Latvijā»? Ja jau pašlaik Rīga ir prostitūcijas augonis, kāpēc to neturpināt? Ir taču vīri, kas ar šo biznesu Latvijā šodien nopelna lieliski un prot nopirkt politiķus un medijus, kas manipulē ar likumiem un noteikumiem un sabiedrisko domu prostitūcijas lielbiznesa interesēs.

Sievieti pie vietas

Kā redzams – viss ir iespējams, ja sievietei pilnīgi atņem visas tiesības un atstāj tikai pienākumus. Tā sakot – noliek sievieti pie vietas.

Šobrīd pasaulē ir samērā daudz valstu, kurās tiek praktizēta apmēram šāda vai līdzīga attieksme pret sievietēm, devalvējot daiļo dzimumu līdz darba lopa = dzemdējamās mašīnas līmenim. Vēl vairāk – grūtnieces apskates ļauj noteikt gaidāmā bērna dzimumu un tad iespējams iet vēl vienu soli tālāk – ar tēva pavēli likvidēt «otro dzimumu» vēl nedzimušā stadijā. Šo pieeju šodien plaši praktizē Indijā, likvidējot meitenes kā embrijus. Tādā kārtā ģimenēs dzims tikai zēni un par to būs prieks tēvam un vectēvam, jo puiši mēdz būt galvenie dzimtas mantinieki un uzvārda tālāk nesēji. Meitene ģimenei rada tikai klapatas, jo tiek izprecināta svešā ģimenē un ne vienmēr «kāzu nauda» par meitu tiek samaksāta pienācīgi augstā līmenī. Tātad – meitas audzināšana nav patriarhālas sabiedrības plaukstošs bizness. Loģiski, ka no nerentabla dzimuma bērna tāpēc var arī atteikties ar aborta palīdzību. Tad ģimenē augs tikai zēni un dzimtai paredzama liela attīstība nākotnē.

Kā daudzie zēni dzīvos nākotnē bez meiteņu sabiedrības? Tas jau ir cits jautājums, un atbildi uz to šodien meklē ne tikai Indijā, bet arī citās valstīs, kur nedzimušo meitenīšu apzināta nogalināšana ir turpinājusies vismaz 20 gadus. Kā redzat – absurdā, virilajā Latvijā nav nekas neiespējams.

Uz Ventas tilta

ventas_tiltsProtams, ka Eiropas konteksts Latvijas politiķiem neatļaus novest Latviju līdz absurdistānas robežām. Izrādās, ka ES ūnijai ir arī pozitīvi efekti. Viens no tiem – sieviešu neatkarības aizstāvība.

Diemžēl mūsu valstī sieviete nav neatkarīga, īpaši tad, ja nokļuvusi jaunās māmiņas lomā. Niecīgais bērnu pabalsts, dārgās ginekoloģisko izmeklējumu izmaksas un pats galvenais – vientuļās mātes sociālā un publiskā statusa devalvācija ir iemesli, kāpēc «Jāņa mātes» izvairās no valsts demogrāfisko problēmu risināšanas.

Kamēr mūsu valstī nebūs vismaz 100 latu pabalsta vientuļai mātei par katru bērnu, netiks izskausta patriarhālās sabiedrības vīzdegunīgā pieeja sievietei, kurai ir ārlaulības bērns, tikmēr mūsu nācija turpinās izmirt. Vainīgās šajā gadījumā faktiski nav sievietes, bet gan noteikumi, likumi un emocionālā publiskās vides attieksme, kurā vientuļajai mātei jādzīvo uz bada robežas ar mazuli uz rokām.

Ja jums, cienījamo lasītāj, ir 27 gadi, divi puisīši (2 un 3 gadus veci), vīrs nesen jūs atstājis, šķīris laulību un pirms nedēļas esat atlaista no darba tāpēc, ka pārāk gausi un slikti strādājāt lielveikalā pie kases, tad nebrīnīšos, ka vienā siltā jūnija naktī jūs nostāsieties uz Ventas tilta ar bērniem pie rokas un smagām domām galvā.

Jā, traģiskajā notikumā Ventspilī ir vainīgi visi – sākot ar valsts politiku sievietes un bērna stāvokļa devalvēšanā, vietējās pašvaldības formālisms un visu mūsu attieksme pret vientuļo māti kā dzenājamu un nicināmu radījumu. Mēs aizstāvam ģimeni ar bērniem, nevis māti ar bērniem.

Tāpēc visi esam vainīgi pie tā, kas notika šovasar Ventspilī vai 2005. gadā Kuldīgā, kad kāda cita vientuļā mamma atņēma dzīvību savam dēlam un pati neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību.

Jaunas sievietes mēģina aiziet no šīs sabiedrības ļoti radikālā veidā, paņemot līdzi savus bērnus.

Vai mums visiem kopā = valdībai, medijiem, sabiedrībai nevajadzētu steigšus reformēt šo sabiedrību no kuras bēg jaunās mātes?

Vairoties gatavās latvietes

Vai, aicinot Līgo naktī «ražīgāk ņemties pa papardēm», mēs pārējie uzņemamies atbildību par to, kas notiks pēc deviņiem mēnešiem, kad apzinīgā, vairoties gatavā latviete būs laidusi pasaulē bērniņu, kura tēvs (pa to laiku) būs pazudis tālēs zilajās.

Mūsu likumi pazemo sievieti māti arī brīdī, kad laulība ir šķirta. Nevis tiesai, bet pašai šķirtenei jāmeklē ciet pasprukušais «tēvs» un jāpierāda viņa ienākumi, kas nebūt nav vienkārša lieta, īpaši tad, ja apgādnieks dzīvo un strādā ārzemēs, nelegāli. Man bieži palīdzību lūdz sievietes no Latvijas, kurām neizdodas atrast bērna tēvu, kas strādā un dzīvo bez bēdu Norvēģijā, Somijā vai Zviedrijā puslegāli. Tiesas Latvijā atsakās uzņemties iniciatīvu.

Jaunās mātes arī pie mums ir pieliktas pie vietas.

Diemžēl.

Vai jūs to neredzat?

Foto : http://www.portofventspils.lv/lv/zinas/258_vienigais_pacelamais_tilts_latvija_kluvis_par_gais/

Džuliana Asanža ieslodzījuma efekti. Ziņu nopludinātāji un mēs

2013. gada 25. jūnijā speciāli TVNet.

assange foto svd 30 05 201219. jūnijā apritēja gads, kopš Wikileaks dibinātājs un kiberpasaules Robins Huds – Džulians Asanžs spiests uzturēties 15 kvadrātmetru istabā Ekvadoras vēstniecībā Londonā. Viņa mēģinājumus iziet uz ielas vai aizbēgt uz ārzemēm bloķē britu policija (pagaidām šī apsargāšana Lielbritānijai izmaksājusi vairāk nekā 2 miljonus latu).

Dzīve 15 kvadrātmetru karcerī

Ārpusē, pie Ekvadoras vēstniecības ēkas Londonā, joprojām manifestē daži viņa piekritēji ar lozungiem «Brīvību Asanžam» un «Nešaujiet ziņnesi». Piketētāji šurp atnāk katru dienu, ap pulksten 16.00. Tā tur regulāri stāv pieci vai vairāk cilvēku ar lozungiem un aicinājumiem rokās. Svētdien demonstrantu bija vairāk, jo bija zināms, ka Asanžs parādīsies un runās. Diemžēl viņš nerunāja, tikai parādījās īsu mirkli logā kopā ar Ekvadoras ārlietu ministru Rikardo Patīno.

Pirms gada Londonas tiesa izlēma, ka Asanžs ir «jāizdod» tiesvedībai Zviedrijā, kur viņu tur aizdomās par divu sieviešu seksuālu izmantošanu un izvarošanu 2010. gadā Stokholmā. Zviedru prokuratūra vēlas Džulianu «tikai nopratināt», un var gadīties, ka pēc «sarunas» Asanžu nekavējoties arī atbrīvo.

Nav īsti skaidrs, kāpēc zviedru prokuratūra nevar aizbraukt uz Londonu un nopratināt Asanžu tur, ja reiz līdzīgi ir darīts ekonomisko noziegumu gadījumos. Sociāldemokrātiskā domāšana pieprasa zviedru tiesai rīkoties «vienlīdzīgi pret visiem, visos gadījumos». Nepiekrītot «taisīt izņēmumu Asanžam», tāpēc viņam jāierodas Stokholmā uz nopratināšanu un viss.

Lamatas datorpasaules Robinam Hudam

Pats Džulians Asanžs un viņa piekritēji ir citās domās, jo uzskata, ka Zviedrijas prasība ir slēpts ASV izlūkdienesta veids, kā ievilināt datorpasaules «Robinu Hudu» lamatās un pēc tam aizgādāt viņu tālāk uz ASV, kur Asanžam draudot nāvessods par slepenas ASV diplomātiskās komunikācijas publiskošanu.

Šo informāciju Džuliana Asanža vadītais Wikileaks ieguva, pateicoties arī ASV karavīra Bradley Manning piegādātajiem dokumentiem.

Zviedru mediji uzskata, ka Asanža stāvoklis ir bezcerīgs. Agri vai vēlu viņam nākšoties samierināties ar piespiedu nogādi uz Zviedriju.

Turpretī Austrālijas žurnālisti un mediju eksperti, kurus pirms pāris nedēļām sastapu Malaizijas zinātniskajā konferencē, noraida šādu iespēju un pieļauj, ka senāta vēlēšanu rezultātā (kas Austrālijā notiks šā gada septembrī) var būtiski mainīties arī Ekvadoras politiskā bēgļa situācija. Nav izslēgts, ka nesen dibinātajai Asanža Wikileaks partijai būs daudz piekritēju un Džulianu Asanžu ievēlēs Austrālijas parlamentā.

Ja Asanžu ievēlēs par deputātu?

Tādā gadījumā viņam būs diplomātiskā imunitāte un palielināsies iespēja pamest Lielbritāniju netraucēti. Zviedri ironizē, ka Asanžs nevarēšot vispirms zvērēt Austrālijā un pēc tam pamest Londonu, taču austrālieši nav tik kategoriski savos secinājumos un uzskata, ka tas tomēr būšot iespējams. «Saprotiet mūs pareizi,» uzsvēra profesors Terry Flew, «mēs, austrālieši neciešam bezkaunību un neiecietību. Asanžs ir tieši tāds – bezkaunīgs un uzpūtīgs. Taču mūsu valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kas vēlēšanu laikā piesliesies tieši Asanžam, jo neredz citu labāku politisko izvēli. Bez tam viņa partijai pašlaik ir apjomīgs publisko akciju paisums un Wikileaks partijas ideju tirgvedība tiek veikta profesionāli skarbi. Nav izslēgts, ka izdomās arī, kā viņu izdabūt ārā no Londonas ieslodzījuma.»

Wikileaks Latvijas precedenti Neo un Ilze Nagla

Ko īsti dara Asanžs savā 15 m2 istabā? Bez iespējas iziet ārā? Tiekas ar slavenībām, runā no sava balkona ar publiku pie ēkas. Ir uzrakstījis grāmatu «Cypherpunks: Freedom and the future of the internet», vada šovus Krievijas televīzijā. Pa dienu viņš vai nu strādā, vai skrien pa savu krosa trenažieri, vai arī guļ. Turpina sekot domubiedriem. Tikko esot ieteicis Edvardam Snovdenam (Edward Snowden) arī pieprasīt politisko patvērumu kādā no Latīņamerikas valstīm (CNN). Asanžu joprojām atbalsta daudzas ietekmīgas personas gan Lielbritānijā, gan ārzemēs, lai gan daļa piekritēju ir no viņa jau novērsušies.

Iemesli ir dažādi. Pirmām kārtām – paša Asanža komunikācijas problēmas ar medijiem, kuriem viņš diktēja neakceptējamus noteikumus. No otras puses mediju drošības stabilizācija. Pretēji Latvijā notikušajam Neo skandālam, kad bijušās iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) vadībā varmācīgi tika kratīts kolēģes Ilzes Naglas dzīvoklis un «izņemts» dators, ar kura palīdzību Latvijas drošībniekiem izdevās atmaskot Neo – Ilmāru Poikānu, pasaules vadošajiem medijiem šodien izdodas atvairīt šādus drošības pinkertonu uzbrukumus un neatklāt savu slepeno ziņu avotu.

Ziņu nopludinātāji – whistleblowers

Wikileaks ziedu laikos bija vairāki priekšnosacījumi, kāpēc sabiedrībai svarīgu slepenu ziņu publiskotāji, ko angliski dēvē par whistleblowers (vai latviski sauksim par «ziņu nopludinātājiem»?) izvēlējās Džuliana vadīto interneta vietni. 2006. gadā dibinātajai organizācijai Wikileaks bija pieejama unikāla tehnoloģija, kas spēja apstrādāt milzīgus droši šifrētus datu apjomus. Tiem avotiem, kas vēlējās saglabāt savu anonimitāti, tika garantēta datu šifrēšana, lai kāds cits nevarētu atklāt datu ieguves avotu. Tā bija toreiz. Tagad daudzi pasaules vadošie mediji paši var nodrošināt «ziņu nopludinātājam» šo servisu. Šādā situācijā arī Latvijā drošības policija neko daudz neuzzinātu par Neo, arī «izjaucot pa detaļām» visu Ilzes Naglas datora saturu.

Agrāk Wikileaks galvenie sadarbības partneri bija tādi preses giganti kā New York Times, Guardian, Der Spiegel, Le Monde un El Pais. Problēmas šajā komunikācijā radīja pats Džulians Asanžs, sarežģījot savstarpējo saziņu un novedot pie attiecību pārraušanas ar šiem medijiem.

Jāsecina, ka Džuliana Asanža personīgās īpašības, ekonomiskā krīze un banku apzinātā Wikileaks vajāšana (traucējot privātpersonu iemaksas organizācijas kontā) ir lielā mērā sagrāvusi Wikileaks. Tā vietā tagad nostājušās mediju bāzes ar salīdzinoši drošiem serveriem, kas pieņem anonīmus ziņojumus par sabiedrībai svarīgiem procesiem un nopludina tos medijos.

Snovdens kā civilās nepiekāpības upuris

Pašlaik aktuālais ziņu nopludinātājs Edvards Snovdens, kas tikko atmaskoja amerikāņu drošības iestāžu masīvo ārvalstnieku un ārzemju institūciju izspiegošanu savas drošības interesēs, nav vienīgais šajā jomā. Viņa rīcība ļoti atgādina leģendārā zviedra Daniela Elsberga (Daniel Ellsberg) lietu, kas pāršalca pasauli septiņdesmitajos gados un atmaskoja ASV valdības oficiālos melus par karadarbību Vjetnamā. Visi šie ziņu nopludinātāji faktiski zina, kāds sods viņus gaida, taču visi viņi apzināti publisko informāciju, par kuras esamību demokrātiskās sabiedrības pilsoņiem un valdībai būtu jāzina. Šajā ziņnešu fenomenā vērojama absurda pretruna – šie cilvēki veic varonīgu akciju sabiedrības interesēs, taču varas spiediena rezultātā kļūst par socioloģiskiem upuriem, jo viņus sabiedrībai «liek» traktēt kā nodevējus, spiegus un dzimtenes ienaidniekus.

Pēc manām domām, patlaban aktuālā Snovdena rīcība ir mazāk noziegums un vairāk civilā nepiekāpība. Starp citu, arī daudzi amerikāņi (54%) uzskata, ka viņš esot «izdarījis labu darbu», un tikai 30% 29 gadus vecā datorista veikumu nosoda.

Kāpēc?

Tāpēc, ka mums – sabiedrībai – demokrātiskā valstī ir tiesības zināt: 1) kādas metodes slepenpolicijas, drošībnieki izmanto savā darbā; 2) ir jādod mums iespēja paust savus uzskatus un nostāju «noklausīšanās» jautājumos; 3) ir nepieciešamas spēcīgs kontroles orgāns, kas uzrauga slepeno drošībnieku darbu.

Pelnu kaisīšana uz galvas

Kamēr deviņi interneta giganti vakar un šodien atzīstas, ka ir regulāri piegādājuši datus NSA, kuras rīcībā ir superslepenā pilsoņu uzraudzības programma Prism, mums atliek izvēle – ticēt vai neticēt tam, ko mēģina iestāstīt «ietītie mediji». Caur tiem tiek manevrēts ar PR, lai Facebook, Microsoft, Google vai Twitter nodevības pret mums lietotājiem izskatītos mazliet humānākas. Taču mēs labi zinām, ka pat iPhone lieliski noder mūsu izsekošanai, konstatējot ne tikai mūsu sarunu saturu, bet arī vietu, kur mēs atrodamies.

Šajā situācijā slepeno ziņu nopludinātāji medijiem ir vairāk nekā nepieciešami ne tikai ASV, bet arī Zviedrijā, Krievijā un arī Latvijā, jo «lielā brāļa» acs joprojām novēro mūs negodīgi un neaicināti.

Politiskās varas eliti tas neuztrauc, jo varas gaiteņos pastāv iespēja manipulēt ar dokumentiem un visu veidu grēkāžiem, sabāžot tos «čekas maisos» vai visādos citos toveros. Pēc tam tautai «ietītajos medijos» atrādot faktiskos varoņus, kas pieķēdēti pie publiskā kauna staba. Reizēm tas arī izdodas. «Blēdi» mēs ievēlam pašvaldībā, parlamentā Rīgā vai Briselē, bet «varoni» turpinām apmētāt ar akmeņiem sadzīvē un internetā.

Šo ainu var novērot arī patlaban: kamēr Obamas valdība izsaka savu publisko nosodījumu nodevējam Snovdenam, Honkongas iedzīvotāji neslēpj savas simpātijas pret politisko pārbēdzēju. Sestdien Snovdena labā tika organizēta liela demonstrācija Honkongas centrā, kas pieprasīja Ķīnas varas iestādēm neizdot Edvardu Snovdenu (Snowden) ASV.

Vai mums nevajadzētu līdzīgi rīkoties latviešu Robina Huda – Ilmāra Poikāna gadījumā?

Tveicīgie Līgo svētki 2013: starp dziļu zāli un kadiķi, kas jāsadedzina

2013. gada 23. jūnijā

pļavas puķes vāzēPašlaik sāk vēsmot dzestrākas gaisa strāvas. Tuvojas tumsiņa un Līgo nakts. Pat karogs sāk lēnām atmosties mastā un izstaipa savus sarkanbaltsarkanos ”locekļus” pieticīgā vēja pavadībā. Patīkami.

 

Pa dienu izpušķojām visas durvis, grābām mauriņus, sagādājām svētku maltīti ar zemenēm un pirms tam devāmies īsā pastaigā uz Brīvdabas muzeju. Tur Līgosvētki jau bija sagaidīti (apmēram nedēļu iepriekš) un meijas pie Kurzemes sētas vārtiem izskatījās savītušas un nogurušas no karstuma. Divas ģimenes dalīja dāvanas bērniem (kā Ziemassvētkos) un ”Jānis” (bez bārdas un sarkanā kažoka) pieprasīja mazuļiem dziedāt un dejot pirms iesaiņoto kārbiņu saņemšanas. Saulgriežu tradīcijas, tātad, sintezējas. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz ziemas saulgriežos ”kāds” pie eglītes sāks dziedāt ”līgo, līgo” un tas nemaz nebūs slikti.

🙂

Atceļā uz mājām iebridām meža zemenīšu maģijā un lēni kā smilgas peldējām māju virzienā. Aiz ezera skanēja līgo dziesmas un tuvējais ”Sausiņu”  kaimiņš uzreiz uzgrieza Radio 2 ”uz pilnu klapi”, lai izkliedētu meža zemenes Brīvdabas muzejāsaldsērīgās ”tālas noskaņas zilā vakarā”.

 

Ieturējāmies ar jaunajiem kartupeļiem, siļķi un biezpienu un tad notika otrs svarīgākais pasākums – nokaltušā kadiķa nozāģēšana ugunskuram. Ļoti žēl, bet kadiķi sāk slimot. No mūsu 12 kadiķiem, kas līdz šim bija stalti un braši, nācās atvadīties no diviem. Vienu nozāģējām pērn, otrs šovakar kļūst par ugunskura malku.

Žēl.

Seni ticējumi saka, ka sadedzinot kadiķi, tiekot atbaidīti ļaunie gari.

Mūsu variantā šis process tūliņ sāksies.

Tūliņ aizkursim ugunskuru ar kadiķi, kuru rotās pīpenes no biezām un dziļām Vecmoku pļavām. Dramatiski.

Līgo!

Dzīve akvārijā Obamam un Putinam uz galda: tā mūs uzrauga Mīlestības ministrijas

2013. gada 17. jūnijā speciāli TVNet.

Internet spiegosanaTas, ko pirms nedēļas atmaskoja amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) tehniskais darbinieks Edvards Snovdens (Edward Snowden), attiecas arī uz mums, kas dzīvo Latvijā un izmanto Google, Facebook, Apple, Microsoft, Youtube, Skype un citus interneta informācijas gigantu pakalpojumus. Jo dzīvojam globālā ciematā, kur katru māju vieno interneta un mobilo komunikāciju saites. Kā zināms, Snovdens nodeva britu avīzei «The Guardian» informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām, tostarp masveida telefonsarunu noklausīšanos un personu izsekošanu globālajā tīmeklī, analizējot videomateriālus, fotogrāfijas un e-pastus ārvalstīs.

GCHQ compositePats Snovdens atzina: «Es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur notiek šādas lietas (..). Es nevēlos dzīvot pasaulē, kur viss, ko es daru un saku, tiek ierakstīts.» Es viņam pilnīgi piekrītu, jo tādā sabiedrībā nevēlos dzīvot arī es. Taču citu iespēju šodien uz mūsu planētas nav. Vai jums ir zināma šāda vieta? Prezidents Obama, kurš katru rītu uz sava rakstāmgalda saņem NSA (National Security Agency) ziņojumus, nesen presei verbāli zvērēja, ka ASV teritorijā neviens cilvēks noklausīts un izsekots netiekot. Taču viņa ķermeņa valoda un sejas izteiksme liecināja, ka nezin vai viņš pats tic saviem vārdiem un ka ASV prezidentam ir mazliet kauns par to, ko viņš mums saka. Arī es nepazīstu nevienu nopietnu cilvēku, kas viņam tobrīd bija gatavs noticēt.

Deniss Čalovskis zina, uz ko ir spējīgi amerikāņi

Vienīgais mierinājums mums šobrīd varētu būt Snovdena avīzē «The Guardian» publiskotā pasaules karte, kurā var redzēt, ka Latvija un Igaunija kopā ar Skandināvijas valstīm ir zaļā krāsā un tieši tāpēc praktiski vismazāk interesē NSA (National Security Agency) īstenoto informācijas vākšanas programmu PRISM, kas dod tiešu pieeju Google, Apple, Facebook un pārējo ASV dislocēto interneta tīklu serveru informācijai. Izrādās, ka no mūsu reģiona Lietuva interesē ASV izlūkdienestus vairāk. Protams, ka šā monitoringa pašas interesantākās jeb «sarkanās valstis» atrodas Tuvajos Austrumos.

Ja nu jums ir garlaicīgi un vēlaties, lai «kāds» jums pievērš lielāku uzmanību nekā līdz šim, un ja vēlaties nokļūt aizdomās turamo sarakstā, tad biežāk ierakstiet Google meklētāja lodziņā vai savā e-pasta, sociālo tīklu sarakstē, piemēram, tādus vārdus kā CIA, CIS, FAA, Cops, SWAT, Prevention, Riot, North Korea, Antiviral, Ricin, Sarin, Pork, Swine, Electric, Port, PLO, Pakistan, Emergency, Islamist, Worm, Social media, Cyber attack, Trojan, 2600 u.tml. Pilns šo signālvārdu saraksts, uz kuriem reaģē PRISM un citas informācijas monitoringa programmas, ir pieejams pat attiecīgo ASV drošības departamentu mājas lapās.

čalovskis foto diena48467.jpgTo, ka ASV izmeklēšanas un izlūkošanas dienesti tiešām seko mūsu datoru taustiņu kustībām un nejokojas, vislabāk zina viens Latvijas iedzīvotājs, kuru sauc Deniss Čalovskis, kurš tagad Rīgas cietumā gaida Latvijas tiesas verdiktu par izdošanu ASV. Deniss Latvijas presē tiek dēvēts par hakeri. Es pieņemu, ja viņam bija nodoms veikt kibernoziegumu, viņš gan labi zinātu, kā internetā saglabāt savu integritāti, kā to prot tie, kas izmanto TOR un tamlīdzīgas anonīmas sērfošanas un komunikācijas iespējas. Taču ASV izsekoja Denisu un tagad tur nopietnās aizdomās. Tātad ir liela iespējamība, ka ASV lielais brālis var tikt klāt jebkuram no mums jebkurā planētas vietā, pat ja mēs pavisam nevainīgi Google mēģinām apmierināt savu zinātkāri.

Mīlestības ministrija un dzīve akvārijā

Izrādās, ka šonedēļ pasaulē Amazon pārdotāko grāmatu topā ir nokļuvis 1948. gadā sarakstītais Džordža Orvela fantastikas romāns «1984». Tā darbība risinās nākotnē – 1984. gadā, pasaulē, kur pastāv trīs savstarpēji karojošas valstis: Okeānija, Eirāzija un Austrumāzija. Visās valstīs pastāv totalitāra sabiedrība ar neierobežotu partijas varu, kas nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons ir partijas biedrs un strādā Patiesības ministrijā, kas nodarbojas ar melu fabricēšanu. Bez tās pastāv vēl trīs citas ministrijas: Mīlestības ministrija (nodarbojas ar cilvēku izsekošanu un represijām), Pārticības ministrija (kas organizē resursu mobilizēšanu karam) un Miera ministrija, kas atbild par kara lietām. Partijas trīs galvenie saukļi ir: «Karš ir miers», «Brīvība ir verdzība» un «Nezināšana ir spēks».

Padomju Savienībā šī grāmata tika iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā, jo tā raksturoja reālo stāvokli PSRS. Taču ASV ir pasaules demokrātijas citadele un to ir grūti salīdzināt ar totalitāro režīmu, kas valdīja PSRS un vēl valda daudzās pasaules valstīs. Taču vai Snovdena atmaskotie fakti neliecina, ka demokrātijas nosargāšanas vārdā arī demokrātisku valstu valdības ir gatavas lietot nedemokrātiskas, totalitāras sabiedrības metodes varas realizācijai?

1984 gramatas plakatsTiem, kas uz savas ādas ir izjutuši PSRS režīmu, totāla sabiedrības izsekošana neliekas nekas pārsteidzošs, drīzāk gan pavisam ierasta lieta. Toreiz nebija interneta un mobilo telefonu, taču tik un tā vara mūs uzraudzīja un novēroja: mūsu telefona sarunas noklausījās, mūsu vēstules lasīja speciāla nodaļa pastā, sētnieks un kaimiņi ziņoja, kādi cilvēki pie mums mājās ciemojas, darba vietās attiecīgi bija savi ziņotāji, kas ievēroja un ziņoja, ja mēs ģērbāmies Rietumu drēbēs un aizrāvāmies ar Rietumu mūziku un tāpēc bijām potenciāli pretpadomju elementi un dzimtenes nodevēji. Tagad par to varam atļauties pasmīkņāt, bet toreiz ikviens no mums riskēja ar darbu, karjeru un relatīvo brīvību. Tas bija laiks, kad skaidri apzinājāmies – zinājām un jutām, ka esam ievietoti stikla burkā un Lielais Brālis mūs novēro, izlemjot mūsu vietā, ko mēs drīkstam un ko ne. Toreiz mēs bijām pārliecināti, ka līdz ar atbrīvošanos no komunistiskā režīma viss būs savādāk: godīgi, atklāti, respektējot mūsu ikviena brīvību un cieņu. Taču, tagad esam šokēti, jo redzam, ka totalitāras sabiedrības novērošanas metodes mājo arī demokrātijas citadelē ASV, kas savulaik padomju režīmā smokošajiem skaitījās taisnības un brīvības bāka.

Kopā ar Wikileaks un Votergeitas (Watergate) skandāliem Snovdena PRISM darbības atmaskošana veido pasaules lielāko informācijas noplūdes skandālu trijnieku. Vēl vairāk – Snovdena atmaskojumi faktiski ir daudz smagāki un nozīmīgāki par iepriekšējiem. Tie liecina par globālu un totālu pilsoņu kontroli, ko īsteno konkrēta, it kā demokrātiska lielvara. Šādi uzskata daudzi, ne viens vien eksperts un politikas pētnieks.

Viena daļa no mums uzskata, ka par to nav jāuztraucas tiem, kuru sirdsapziņa ir tīra, jo Eiropas Savienībā ir augstāks personu datu aizsardzības līmenis nekā ASV un mūsu personas kodu sistēma jau pati par sevi ir totāla izsekošana, un varas iestādes tāpat jau zina par mums visu. Taču, kā liecina atmaskotie fakti, arī nevainīgiem pilsoņiem nav nekādu garantiju, ka viņi nenokļūs aizdomās turamo sarakstā sakarā ar nejauši ievadītu vārdu Google meklētājā vai savā e-pasta sarakstē, jo uz katru potenciālo teroristu amerikāņiem esot vismaz desmit aizdomās turamās personas.

No Such Agency

200px-National_Security_Agency.svgĀrzemju signālu pārtveršanas dienests NSA (National Security Agency) tika dibināts 1952. gadā, un tā iesauka ir No Such Agency. Par tās eksistenci ASV plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai 1975. gadā, kad par to sāka uztraukties demokrātu senators Frenks Čerčs (Church), kuram bija aizdomas, ka organizācija, kuras uzdevums bija radio, telegrāfa, telefona un citu signālu pārtveršana ārzemēs, savus uztvērējus virza arī valsts iekšienes virzienā. Čērča darbības rezultātā 1987. gadā tapa Foreign Intelligence Surveillance Act (Fisa), likums, kas noteica, ka nevienu ASV pilsoni nedrīkst izspiegot bez Tieslietu departamenta izraudzītas speciālas tiesnešu grupas atļaujas. Taču uz šo likumu pievēra acis pēc 2001. gada 11. septembra, kad terorisma draudu iespaidā eksplodēja ASV pilsoņu iekšzemes komunikācijas sakaru monitorings, t.i., izsekošana.

New York Times jau 2005. gadā atklāja, ka prezidents DŽ. Bušs jau pirms trim gadiem bija devis slepenu atļauju NSA terorisma apkarošanas nolūkā noklausīties un izsekot arī amerikāņus.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību pēdējos gados ir auguši arī izsekošanas apjomi. NSA izmanto satelītus globālam telefona un e-pasta komunikācijas monitoringam un informāciju nosūta uz šo satelītu 20 zemes stacijām visā pasaulē. Katra šāda stacija apstrādā apmēram miljardu balss sarunu/e-vēstuļu/sociālo tīklu, blogu un citu informāciju. NSA darbinieku skaits tiek vērtēts apmēram 100 000, no kuriem 30 000 ir militārpersonas. NSA štābs atrodas netālu no Vašingtonas vietā, ko sauc par Fort Meade, taču lieli kompleksi atrodas arī Džordžijā un Teksasā. NSA filiāles atrodas Lielbritānijā, Vācijā, Japānā un citur.

Krievija arī ir iebāzusi savu snuķi «zaptes» vannās

logo fsbZinātnieki ir diezgan skeptiski izturas pret pasaules izlūkdienestu centieniem savākt visu iespējamo informāciju (cik vien iespējams) par cilvēkiem, īpaši no sociālajiem tīkliem.

Lundas universitātes izlūkošanas datu analīzes profesors Vilhelms Agrels uzskata, ka izlūkdienesti pārspīlē ar savas informācijas ievākšanu un ka šie datu arhīvi rada tikai šķietamu konkrēto valstu drošības nodrošinājumu. NSA un citi šo spiegošanas organizāciju analogi atgādina dzīvniekus, kas sastājušies ap gigantiskām ievārījuma vannām (sociālie tīkli) un sabāzuši savus snuķus tajās ar cerību izvilkt lielo zivi. Šķiet, ka drīz vien viņi arī aizrīsies no negausības un saldumu pārēšanās.

Krievijas FSB (Federaļnaja Služba Bezopasnosķi), kas ir KGB mantiniece, arī ir iebāzusi savu snuķi šajās vannās.

Atšķirībā no ASV Krievijā nav patiesas demokrātijas un tur personas integritātes tiesības tiek smagāk ignorētas nekā ASV. Krievija nemaz nekautrējas atzīt, ka kontrolē visus savus sociālos tīklus un noklausās sarunas bez īpašam ceremonijām. Starp citu, jūsu uzvārdam nav nemaz jābūt Navaļnijs vai Ņemcovs, lai justos kā zivs akvārijā, kas novietots uz FSB direktora galda.

Amerikāņi savu spiegošanu pasaulē attaisno ar cīņu pret terorismu, savukārt Krievijā liek uzsvaru uz ārējā ienaidnieka meklēšanu pašu zemē, kas ārzemju aģentu un opozīcijas izskatā jauc Krievijas pilsoņu prātus, un tāpēc PRISM iedvesmo Krieviju vēl ciešāk piesūkties saldās zaptes vannām, kas ir odnoklassniki.ru, mail.ru un citi.

Krievijai ir sava labi pārbaudīta visu veidu telefonu noklausīšanas sistēma SORM, kirilicā СОРМ (Система технических средств для обеспечения функций оперативно-рoзыскных мероприятий), kas izstrādāta jau padomju gados un kopā ar Deep Packet Inspection (DPI) metodi garantē, ka Krievijā nepamanīts nepaliek neviens aizdomīga cilvēka čuksts un neviena aizdomīga rindiņa, sevišķi, ja tajā būs tādi vārdi kā Bolotnaja, Pussy Riot, Putin, FSB un citi. Turklāt ne visos gadījumos vajadzīgs tiesas lēmums. COPM atrodas drošības dienestu teritorijā, bet DPI atrodas pie interneta provaideriem, kas tagad būs spiesti pildīt Krievijas Sakaru ministrijas norādījumus, monitorējot un cenzējot Krievijas internetu.

Krievijā ir ievērojams tehniskais potenciāls, kas tiek lietots, lai īstenotu kiberkaru arī ārzemju teritorijās. To apliecināja Krievijas agresīvie uzbrukumi Tallinas notikumos (pirms dažiem gadiem), kas piespieda arī NATO pievērst šim kara veidam īpašu uzmanību. Vārdu sakot, ne tikai ASV, bet arī Krievija redz un novēro mūs savos akvārijos. Nepatīkami, bet fakts. Jāsamierinās, ka mums nedrīkstētu būt ilūziju šajā virzienā.

Kā specdienesti uzrauga žurnālistu komunikāciju

kas notiek internetāSpecdienestu monitoringa uzmanības lokā ir ne tikai teroristi, visādu veidu ekstrēmisti (reliģiskie, politiskie u. tml.), bet arī žurnālisti. Īpaši tie žurnālisti, kas komentē notikumus un pēta problēmas. Tas ir īpašs stāsts, jo gan FSB, gan SÄPO (Zviedrijas valsts drošības dienests), gan Latvijas SAB un DP un, kā tagad zinu, arī ASV drošības dienesti kolekcionē vai ir kolekcionējuši un pēta arī manu komunikāciju.

Tāpēc es nebrīnījos, kad kopš deviņdesmito gadu vidus, rakstot avīzei NRA (Neatkarīgā Rīta Avīze) un kritizējot Latvijas politiķus Godmani, Birkavu, Kiršteinu un Šķēli, tiku ierindota Latvijai naidīgu personu lokā, kas strādājot Krievijas FSB uzdevumā, un Ministru kabineta administrācijas vadība uzskatīja mani gandrīz vai par personu non grata. Toreiz pēcpadomju periodā tiem, kas atļāvās publicēt ko kritisku pret Godmani, Birkavu un Šķēli, Latvijas Patiesības ministrija (laikraksts Diena) ar lielu entuziasmu kāra klāt birkas «tumšie spēki, Latvijas ienaidnieki». Tagad kritizēt valsts politisko varu ir normāli, toreiz – skaitījās noziegums. Varas vajāto žurnālistu skaitā iekļuvu arī es un noteikti biju šajā sektorā līdz pat 2008. gadam, kad pat daži Saeimas deputāti (Ābiķis) aicināja beidzot Saeimā apspriest manu nelojalitāti pret Latvijas valsti par finanšu krīzes pirmajiem brīdinājuma signāliem no Zviedrijas.

Nešaubos, ka daļa manas sarakstes (faksa ziņojumu, e-pastu un citās formās), manu publikāciju un cita veida komunikācijas dati ir ne tikai SAB vai DP, bet arī SÄPO (Zviedrijas drošības policija), KGB (FSB) un ASV NSA/CIA un, iespējams, arī dažu citu valstu serveros un dokumentu glabātavās. Lai publicists tiktu pakļauts tādu organizāciju kā NSA un FRA (Zviedrijas analogs NSA) monitoringam, nav jābūt potenciālam teroristam vai oligarham, bet pietiek būt kritiskam pret konkrētas valsts politiķiem un šo valstu politiku, jābūt neprognozējamam, neatkarīgam un ar ietekmi uz sabiedrisko domu.

Novērošanu var iniciēt arī atsevišķu personu iesniegumi drošības policijai. To darīja daži prominenti mūsu tautieši Zviedrijā, rakstot garu garos ziņojumus SÄPO, ka Zviedrijā mani kā žurnālisti esot iesūtījis Krievijas FSB, lai veiktu diversijas Zviedrijā un izspiegotu turienes latviešus un veiktu Latviju un Zviedriju nomelnojošu darbību presē. Smaids sejā uzplaiksnīja pat zviedru drošības policijas darbiniecei, kurai bija pēc instrukcijas jāuzklausa arī mans viedoklis, taču esmu droša, ka manu komunikāciju toreiz uzraudzīja vai joprojām uzrauga arī zviedri. Nemaz jau nerunājot par abām lielvarām – ASV un Krieviju.

Esmu kritizējusi Zviedrijas, Latvijas, ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas, Izraēlas vadītājus, politiķus un šo valstu politiku. Zinu, ka visas kritiskās publikācijas ir tikušas pamanītas un piefiksētas un daži gribētu, lai es peldu viņu kontrolētā akvārijā uz viņu rakstāmgalda. Dažu vēstniecību amatpersonas ir pat brīdinājušas un rakstījušas man adresētus skarbus vārdus. Taču zinu arī žurnālistikas pirmo likumu: neatkarība un domāšanas brīvība ir pats svarīgākais. Arī peldot pret straumi un «spļaujot pret vēju» (kā man pirms pāris gadiem aizrādīja kolēģe no Latvijas Radio). Šo neatkarības sajūtu izbaudu arī pašlaik, rakstot norvēģu mediju koncerna Schibsted izdevumā TVnet. Ne PRISM, ne FRA, ne CIA vai FSB vai kas cits līdzīgs to nespēj ierobežot, kamēr dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī.

Attēli no http://www.guardian.co.uk/world/2013/jun/08/nsa-boundless-informant-global-datamining http://atlantablackstar.com/2012/05/23/is-the-fbi-spying-on-your-wireless-communications/

Roda Stjuarta sestdienas strečings šodien izpaliks. Stokholmas koncerts traucēs.

2013. gada 15; jūnijs

Rods Stjuarts ar kundzi

Rods Stjuarts ar kundzi

Šodien Rods Stjuarts atkal koncertē Stokhomā un tāpēc viņam neizdosies saglabāt savu ierasto sestdienas dzīves ritmu.

Protams, ka nepatīkami.

68 gadus vecais superstārs uzstājas Zviedrijas galvaspilsētā regulāri, kopš 1964. gada un veiksmīgi tiek galā ar mūziku, balsi, saviem astoņiem bērniem no piecām sievām + mazbērniem.

Pašlaik viņš ir salīdzinoši ”nesen” precējies no jauna ar 42 gadus veco modeli Peniju un jaunajā ģimenē audzina divus dēlus: 7 un 2 gadus vecus.

Kā viņam klājas?

Pirms koncertiem var pajautāt viņam arī par ikdienas dzīvi.

Jā, protams, ka var.

Kāda izskatās Roda Stjuarta sestdiena? 

Tā izskatās šādi:

  1. Mēdzu piecelties sestdienas rītā pirmais. Vispirms uzvāru ūdeni sievas tējai. Piedāvāju viņai brokastis gultā. Pēc tam es mazliet strečoju. Pastaipos.
  2. Tad sagatavoju savu dēlu futbola treniņam, aizvedu uz treniņu. Pa to laiku mazliet strečoju.
  3. Vēlāk – pēcpusdienā dodamies, kopā ar sievu, iepirkties. Ērti aizbraukt, jo sestdienās Londonā nav pārāk intensīva satiksmes plūsma. Mēdzam atgriezties no ”šopinga” ap sešiem pēcpusdienā, pēc tam noliekam gulēt abus dēlus. Pēc tam strečoju.
  4. Pievakarē abi ar sievu nobaudām labas vakariņas, romantiskas, sveču gaismā. Esmu ļoti romantisks cilvēks. Starp citu! Pēc tam strečings un es dodos gulēt kopā ar savu sievu.
  5. Šādi es dzīvoju tikai Londonā. Līdzko ierodos Losandželosā, tā visi režīmi izjūk, jo tur man ir tik daudz bērnu, kam jāpievērš uzmanība, ka dzīve uzreiz izmainās. Nav laika strečot!                                                                                                                                 Nabaga Sjuarts, kā viņš izturēs šodienu bez strečinga? Vienā stresā un Stokholmā, kur ir tik daudz daiļu sieviešu?

Zemenes turpmāk marķēs īpaši, lai var atšķirt savējās no svešajām…

2013. gada 13. jūnijs

Zviedru zemenes, fragaria

Zviedru zemenes, fragaria

Zemenes ir ogu karalienes. Zemeņu laiks ir vasaras skaistākais brīdis. Tāpēc piedzīvot to vēlas ikviens un maksā par mazo ogu kastīti pasakainas summas. Īpaši tad, ja ogas ir vietējās, nevis importa. 

Es arī piederu zemeņu pielūdzēju grupējumam. Tieši tāpat kā jūs, cienījamo lasītāj! 🙂

Tagad – jūnija vidū, mēs stāvam uz šī lieliskā piedzīvojuma sliekšņa.

Tūliņ uz letēm parādīsies ”viņas augstības” – zemenes! Mēs visi skaitīsim sūri grūti sapelnītās ”naudiņas”, lai nopirktu sev un savējiem zemenes. Nesīsim tās mājās svinīgi kā dārglietas un nobaudīsim karaliskā pacilātībā – ar vai bez piena, putukrējuma vai no kristāla traukiem, vai ar sudraba galda piederumiem.

Šis brīdis ir klāt…taču mani māc nelāgas priekšnojautas.

Ja nu atkal…nākas vilties…

Tā, kā tas notika pērn.

Pagājušajā gadā, kad svinīgi pirkām Latvijas zemenes Rīgā, pirms Līgo svētkiem, vairākas reizes (bažīgi) pārjautājām pārdevējai : ” Vai šīs zemenes ir pašmāju? No Latvijas? ”

  • Protams, – nedaudz sašutusi apliecināja simpātiskā kundze. Pēc tam viņa vēl mirkli purpināja par to, ka ” ir nu gan tie cilvēki” un pēc tam vēl mazliet – ” kā par to vispār var šaubīties” , un tad mēs paklausīgi nopirkām dārgu, palielu kārbiņu, pilnu ar sārtajām ogām. Atnesām to mājās un svinīgi apēdām. Ogas likās mitras un mazliet skābas, taču ko gan mēs pašmāju zemenēm nepiedodam? Mēs piedodam visu! Kad kārbiņa bija iztukšota, tās dibenā atklājās avīze. Kāds lokāls poļu laikraksts. Ar to bija izklāts kartona kārbiņas dibens. Ogas, tātad, bija no Polijas. Nevis no Latvijas.

Ar ko poļu ogas ir sliktākas? Ne ar ko, taču ja reiz es vēlos vietējās, svaigās Latvijas ogas, tad pārdevējai nav tiesību mani mānīt un pieprasīt par importa poļu ogām vietējo zemeņu cenu. Vietējās zemenes vienmēr mēdz būt dārgākas par importa preci.

Šajā gadījumā atkārtojas bēdīgi slavenais ”zirgu gaļas” skandāla scenārijs. Nav runa par to, ka zirgu gaļa būtu slikta. Nē, ir runa par to, ka pircējam ir tiesības saņemt to preci kuru viņš grib iegādāties, nevis to, ko pārdevējam izdevīgāk mums notirgot.

Tagad, kad atkal stāvam uz zemeņu laika sliekšņa, man nav pārliecības, ka atkal tirgotāji krāpsies un Rīgā man piedāvās importa zemenes  par vietējo zemeņu cenu.

Zviedriem šī problēma nupat arī būs aktuāla. Arī šeit ieved zemenes no Vācijas, Holandes un Beļģijas un pārsaiņo it kā ”vietējo zviedru zemeņu” kārbiņās, lai šādi tās būtu iespējams pārdot par augstāku cenu.

Kā pasargāt savējās zemenes no importa pūļa uzbrukuma? Dagens Nyheter šodien ziņo, ka tiks zinātniski veikta zviedru zemeņu izotopa analīze un ar tās palīdzību turpmāk varēs noteikt vai piedāvātās zemenes ir vai nav vietējās. Šogad šis projekts tiks izmantots eksperimentālā kārtā, taču ar nākamo gadu Lauksaimniecības pārvalde Zviedrijā veiks regulāras analīzes, lai nepieļautu importa ogu ”pārdošanu” zem zviedru zemeņu izkārtnes. 

”Šī metode ir ļoti ērta un viegli izmantojama. Mēs salīdzināsim ogu paraugus ar mūsu analīžu paraugiem un uzreiz pateiksim vai šī ogu partija ir importa vai vietējās ogas”, – šodien skaidro medijiem Jenčepingas lēņa pārvaldes ogu eksperts Magnus Engstedts.

Blēdīšanās ar ogām turpmāk vairs nebūšot iespējama un pēc zviedru ogu eksperta domām, šis apstāklis ”ir daudz vairāk ētikas nevis naudas jautājums”.

Jau tagad zviedru likums pieprasa, lai uz vietējo ogu kastītēm būtu norādīts ne tikai ražotāja vārds, uzvārds, bet arī adrese un telefona numurs. 

Zviedru zemenes pamazām parādās arī veikalos un viena litra cena šeit pašlaik ir apmēram 2 lati.

Nākamnedēļ svinēsim Vasaras saulgriežus ar pašmāju zemenēm galdā!