Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

2013. gada 26. jūnijā speciāli TVnet.

Ligo kolažaTikko laimīgi pārlaisti kārtējie Līgo svētki un Jāņi. Tie paši, kuros mūs jau atkal aicina būt auglīgiem un vairoties intensīvi. Pa radio un TV Rīgā, Pāvilostā vai Apē skan viedu folkloristu teksti par to, ka papardes zieda meklēšana faktiski ir kopošanās papardēs un politiķu norādījumi, ka uz šo «akciju» katram kārtīgam latvietim vai latvietei, t.i., valsts patriotam, ir jābūt gataviem Līgu un Jāņu vakarā. Jaundzimušo statistikai pēc deviņiem mēnešiem (arī nākamgad!) ir patīkami jāiepriecina mūsu valsts vadītāji un prezidents.

Līgo balagāns

Man par lielu pārsteigumu, vasaras saulgriežu svinēšana pie mums pamazām pārvēršas trokšņainā balagānā ar masu koncertiem uz skatuves, kurus translē TV, alus smārdu publiskajā telpā, apdzērušu, streipuļojošu tēviņu klaigām zaļumos un viņu riesta dziesmām pusnaktī.

Kāda loma latviešu sievietei iedalīta šajā «pasākumā»? Matrača + Jāņa mātes loma. Būt pa rokai, atdoties papardēs un būt gatavai dzemdēt martā. Tā, lai valdībai un dzimtenei ir prieks!

Izvēlīgai «Jāņa mātei» neklājas būt. Tas nav patriotiski! Atsakot «paparžu puiša» impulsam seksīgi pavingrot – «tepat zem krūmiņa», nākamā «Jāņa māte» uzvedas kā feministe, un tas nav glīti. Vismaz Latvijā noteikti nav pieņemami, jo šeit – šajā valstī īsti vīri diktē noteikumus: gan parlamentā un valdībā, gan publiskajā telpā, gan arī ģimenē. Pat folklora tiek revidēta un slavenās tautasdziesmas «Div’ pļaviņas es nopļāvu» varone skaitās feministe (Latvijas Radio, 23.06.), jo par izkapts asināšanu piedāvā tautu dēlam baltu kreklu, nevis savu ķermeni.

Viens ir skaidrs – demogrāfijas problēmās vainojama ir sieviete. Tā pati, kas vēlas studēt, atliek pirmā bērna dzimšanu uz vēlāku laiku un vairāk domā par sevi, nevis par vīriešu seksa dziņas apmierināšanu un valsts demogrāfisko problēmu atrisināšanu.

Bērns+baznīca+virtuve

Paskatieties, cik braši vairojas iedzīvotāji arābu valstīs! Tur sievietei mute ciet, maiss uz galvas un katru gadu jaunas dzemdības. Nav laika pat sapņot par feminismu!

Jā, tur nav atrisinātas bērnu aprūpes problēmas, jo tādu nav, ja sieviete tup mājās visu mūžu un pati rūpējas par saviem bērniem.

Arī pie mums Latvijā nereti skaļi izskan «bižainu nacionālpatriotu politiķu» aicinājumi, ka steigšus būtu jāpiesprādzē latviete pie vecā, pārbaudītā staba «K+K=K» (Kinder + Kirche + Küche: bērns+baznīca+virtuve) un visas Latvijas demogrāfiskās problēmas būs atrisinātas. Pārvēršot sievieti par mājās pieķēdētu dzemdēšanas mašīnu, var celt darba ražīgumu un pieprasīt no katra sieviešu ķermeņa vismaz 10 bērnus. Neiespējami tas taču nav! No statistikas viedokļa ideāli – pareiziniet pašreizējo Latvijas iedzīvotāju skaitu ar 10 gadiem, un jūs saņemsiet fantastiskus rādītājus. Jau pēc 10 x 9 mēnešiem! Padomājiet, cik daudz jaunu vietu tāpēc pavērsies mūsu deputātiem Eiroparlamentā! Vienā rāvienā kļūsim par Eiropas dižvalsti, strauji apsteidzot iedzīvotāju skaitā to pašu Zviedriju un Somiju, kur nu vēl Dāniju! Par Baltijas valstīm nemaz nerunājot

Kurš ir vainīgais, ka šis demogrāfiskais izrāviens nedarbojas? Vīrieši? Protams, ka ne. Vainīgās ir visu veidu ideoloģijas, kas traucē latviešu sievietei labprātīgi atstāt savu feministisko nišu un izlemt par turpmāko vismaz 15 gadu aktīvu darbošanos aktīvā sērijveida bērnu dzemdēšanas procesā.

Ko visu mēs, latvietes, gan neesam gatavas upurēt dzimtenes dēļ?

Tāpēc – steigšus slēdzam robežas un aizliedzam visām sievietēm izbraukt no valsts. Atjaunojam aizvadītā gadsimta trīsdesmito gadu pasu režīmu, kad ārzemju pase pienākas tikai vīrietim. Sievieti ieraksta vīra pasē kā bērnu. Visām sievietēm jābūt grūtniecēm, citādi publiskajā telpā tās nedrīkst rādīties. Kā mēs vēl varētu vēl forsēt absurdo situāciju? Steigšus ieviešot daudzsievību un pamazām ieviešot parandžas, atkārtojot konservatīvāko austrumvalstu ģimenes hierarhijas modeļus ar vecāku sieviešu segregāciju, varmācīgu nogalināšanu (valsts kasei no tā būs tikai labāk).

Šādi pārkārtojot visu mūsu valsts dzīvi, sievietes beidzot būs piespiestas pie sienas un nevarēs vairs «murgot par feminismu». Ko darīt ar tām sievietēm, kuras nepiekritīs poligāmijai un paliks aiz ģimenes borta? Tādu vienkārši nebūs, jo ikvienas nevainīgas sievietes likteni (tieši tāpat kā šobrīd musulmaņu valstīs) noteiks vīriešu dzimtas aizbildnis – tēvs, brālis, tuvākais vīriešu dzimtes radinieks. Viņš arī izlems, ar ko meitenei jāprecas un kurā harēmā jāiekļaujas, par kādu cenu. Atraitnes varēs izlemt pašas, taču, ja viņas «paliek pāri», tad pašas vainīgas – automātiski kļūst par ielasmeitām. Galu galā, neraugoties uz daudzsievību, puišiem un vīriem vienmēr ir patikuši publiskie nami un sieviešu bezizejas situācijas, kad naudas trūkums spiež strādāt «uz paneļa». Kāpēc gan liegt latviešu vīriem šo prieku arī «virilajā Latvijā»? Ja jau pašlaik Rīga ir prostitūcijas augonis, kāpēc to neturpināt? Ir taču vīri, kas ar šo biznesu Latvijā šodien nopelna lieliski un prot nopirkt politiķus un medijus, kas manipulē ar likumiem un noteikumiem un sabiedrisko domu prostitūcijas lielbiznesa interesēs.

Sievieti pie vietas

Kā redzams – viss ir iespējams, ja sievietei pilnīgi atņem visas tiesības un atstāj tikai pienākumus. Tā sakot – noliek sievieti pie vietas.

Šobrīd pasaulē ir samērā daudz valstu, kurās tiek praktizēta apmēram šāda vai līdzīga attieksme pret sievietēm, devalvējot daiļo dzimumu līdz darba lopa = dzemdējamās mašīnas līmenim. Vēl vairāk – grūtnieces apskates ļauj noteikt gaidāmā bērna dzimumu un tad iespējams iet vēl vienu soli tālāk – ar tēva pavēli likvidēt «otro dzimumu» vēl nedzimušā stadijā. Šo pieeju šodien plaši praktizē Indijā, likvidējot meitenes kā embrijus. Tādā kārtā ģimenēs dzims tikai zēni un par to būs prieks tēvam un vectēvam, jo puiši mēdz būt galvenie dzimtas mantinieki un uzvārda tālāk nesēji. Meitene ģimenei rada tikai klapatas, jo tiek izprecināta svešā ģimenē un ne vienmēr «kāzu nauda» par meitu tiek samaksāta pienācīgi augstā līmenī. Tātad – meitas audzināšana nav patriarhālas sabiedrības plaukstošs bizness. Loģiski, ka no nerentabla dzimuma bērna tāpēc var arī atteikties ar aborta palīdzību. Tad ģimenē augs tikai zēni un dzimtai paredzama liela attīstība nākotnē.

Kā daudzie zēni dzīvos nākotnē bez meiteņu sabiedrības? Tas jau ir cits jautājums, un atbildi uz to šodien meklē ne tikai Indijā, bet arī citās valstīs, kur nedzimušo meitenīšu apzināta nogalināšana ir turpinājusies vismaz 20 gadus. Kā redzat – absurdā, virilajā Latvijā nav nekas neiespējams.

Uz Ventas tilta

ventas_tiltsProtams, ka Eiropas konteksts Latvijas politiķiem neatļaus novest Latviju līdz absurdistānas robežām. Izrādās, ka ES ūnijai ir arī pozitīvi efekti. Viens no tiem – sieviešu neatkarības aizstāvība.

Diemžēl mūsu valstī sieviete nav neatkarīga, īpaši tad, ja nokļuvusi jaunās māmiņas lomā. Niecīgais bērnu pabalsts, dārgās ginekoloģisko izmeklējumu izmaksas un pats galvenais – vientuļās mātes sociālā un publiskā statusa devalvācija ir iemesli, kāpēc «Jāņa mātes» izvairās no valsts demogrāfisko problēmu risināšanas.

Kamēr mūsu valstī nebūs vismaz 100 latu pabalsta vientuļai mātei par katru bērnu, netiks izskausta patriarhālās sabiedrības vīzdegunīgā pieeja sievietei, kurai ir ārlaulības bērns, tikmēr mūsu nācija turpinās izmirt. Vainīgās šajā gadījumā faktiski nav sievietes, bet gan noteikumi, likumi un emocionālā publiskās vides attieksme, kurā vientuļajai mātei jādzīvo uz bada robežas ar mazuli uz rokām.

Ja jums, cienījamo lasītāj, ir 27 gadi, divi puisīši (2 un 3 gadus veci), vīrs nesen jūs atstājis, šķīris laulību un pirms nedēļas esat atlaista no darba tāpēc, ka pārāk gausi un slikti strādājāt lielveikalā pie kases, tad nebrīnīšos, ka vienā siltā jūnija naktī jūs nostāsieties uz Ventas tilta ar bērniem pie rokas un smagām domām galvā.

Jā, traģiskajā notikumā Ventspilī ir vainīgi visi – sākot ar valsts politiku sievietes un bērna stāvokļa devalvēšanā, vietējās pašvaldības formālisms un visu mūsu attieksme pret vientuļo māti kā dzenājamu un nicināmu radījumu. Mēs aizstāvam ģimeni ar bērniem, nevis māti ar bērniem.

Tāpēc visi esam vainīgi pie tā, kas notika šovasar Ventspilī vai 2005. gadā Kuldīgā, kad kāda cita vientuļā mamma atņēma dzīvību savam dēlam un pati neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību.

Jaunas sievietes mēģina aiziet no šīs sabiedrības ļoti radikālā veidā, paņemot līdzi savus bērnus.

Vai mums visiem kopā = valdībai, medijiem, sabiedrībai nevajadzētu steigšus reformēt šo sabiedrību no kuras bēg jaunās mātes?

Vairoties gatavās latvietes

Vai, aicinot Līgo naktī «ražīgāk ņemties pa papardēm», mēs pārējie uzņemamies atbildību par to, kas notiks pēc deviņiem mēnešiem, kad apzinīgā, vairoties gatavā latviete būs laidusi pasaulē bērniņu, kura tēvs (pa to laiku) būs pazudis tālēs zilajās.

Mūsu likumi pazemo sievieti māti arī brīdī, kad laulība ir šķirta. Nevis tiesai, bet pašai šķirtenei jāmeklē ciet pasprukušais «tēvs» un jāpierāda viņa ienākumi, kas nebūt nav vienkārša lieta, īpaši tad, ja apgādnieks dzīvo un strādā ārzemēs, nelegāli. Man bieži palīdzību lūdz sievietes no Latvijas, kurām neizdodas atrast bērna tēvu, kas strādā un dzīvo bez bēdu Norvēģijā, Somijā vai Zviedrijā puslegāli. Tiesas Latvijā atsakās uzņemties iniciatīvu.

Jaunās mātes arī pie mums ir pieliktas pie vietas.

Diemžēl.

Vai jūs to neredzat?

Foto : http://www.portofventspils.lv/lv/zinas/258_vienigais_pacelamais_tilts_latvija_kluvis_par_gais/

Advertisements

18 thoughts on “Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

  1. Ja par bērniem…
    Lielā mērā te var runāt par valsts attieksmi pret bērniem kopumā. Pirmkārt, jebkuru sociālā budžeta palielinājumu drīzāk iztērēs pensiju palielināšanai, nevis bērnu naudas palielināšanai. Tāpat, mūžīgā politiķu ignorance jautājumam, ka “lielo” bērnu pabalstu maksā tikai līdz gadam, bet bērnudārzi pieejami tikai no pusotra gada (ja izdodas tajā tikt).
    Ja paskatās, kā citas valstis aizstāv savus nākošos pilsoņus, ar zobiem ieķeroties katrā bērnā, un cik viegli Latvija tos atdod. Un te pat vairs nav runa, ka tas tikai dēļ vīriešiem. Atmiņā ir latvietes stāsts, kura piedzemdēja Austrālijā, bet bērna tēvu (liekas, no Dienvidslāvijas bija) nemaz dokumentos nenorādīja. Tad nu tēvs saķēpājās likuma priekšā, tāpēc iesniedza Austrālijas tiesā, ka māte nelikumīgi viņa bērnu esot aizvedusi uz Latviju. Izmantojot dīvaino tiesas lēmumu, tēva radi šo bērnu Latvijā veikala stāvvietā vardarbīgi mātei nolaupīja. Traģiskākais šajā stāstā bija tas, ka Latvijas tiesas tiesnese (sieviete!) pateica, ka bērnu šie zagļi drīkst atgriezt Austrālijā, vispār neiedziļinoties lietas būtībā. Rezultātā māte bija spiesta braukt par bērnu karot uz Austrāliju un tikšanās reizēs bija aizliegts ar bērnu runāt latviski. Īsti nezinu, kā tas beidzās vēlāk, bet fakts tas, ka Latvijas varas iestādes savus bērnus aizstāv ļoti vāji.
    Ja par sabiedrības attieksmi pret sievietēm, tad es vēl saprotu (neatbalstu, bet saprotu) dažu stulbu vīriešu sliktu attieksmi pret grūtniecēm, bet mani vienmēr izbrīna, kad nievājoši par “kaut kādu te grūtnieci” nievājoši izsakās tieši sievietes (parasti gados).
    T.i. pašu sieviešu attieksmi pret sievietēm, pirmkārt, gribētos sabiedrībā uzlabot. Un ko ieteiksiet šai sakarā?

    • Tumsonībai, skaudībai un naidam ir dažādas sejas. Par to, ka sievietes mēdz būt skaudīgas viena pret otru ir daudz runāts un to visi faktiski zina. Tas nav nekas labs, bet arī nav nekas jauns. Jo attīstītāka sabiedrība, jo labāk šis niķis tiek apkarots. Neglītās apskauž glītās, muļķes apskauž gudrās, vecuma stresa apsēstās skauž jaunās. Slikti. Tupretī par to, ka eksistē liels procents vīriešu, kas “necieš sievietes” netiek runāts praktiski nemaz. Es arī sākumā domāju, ka tā tas nevar būt. Taču Stīgam Laršonam ir taisnība, tā tas ir. Ir tādi kungi un puiši, kas necieš sievietes principā. Sava veida “rasisms”, ja vēlaties.

      • Neteiktu, ka sieviešu attiecībās ir tikai skaudība. Bieži arī uzskatu atšķirība ir pietiekoša diskriminācijai. Bet nu tās manas domas.
        Jāsaka, pie mums ar vīriešu attiecībām pret sievietēm nav tas sliktākais. Piemēram, šajā blogā http://ievakukule.com/2013/italijas-uznemumos-robezas-starp-flirtu-un-uzmaksanos-saplust/ aprakstīties par itāliešu vīriešiem liek padomāt, cik mums te ir labi.
        No otras puses, agrāk lasīts kādas krievu žurnālistes stāsts par Čečeniju, kur attieksme pret sievieti ļoti atkarīga no tā, kā viņa sevi nostāda. Piemēram, biznesā sieviete, kura sevi nostāda vienā līmenī ar vīriešiem, tiek uztverta kā līdzīga biznesa partnere un netiks aizskarta. Tai pašā laikā sievietes (parasti ārzemnieces), kas parāda sevi kā vājas, var tikt pat izvarotas un “pašas būs vainīgas”. (Nu jā, arī vājus vīriešus viņi neuzskata par cilvēkiem).
        Pie mums, jāatzīst, stipras sievietes riskē tikt nosauktas par feministēm un dažiem pat gribas viduslaikus. Varbūt iesākumā vajag pareklamēt savādāku 8. martu – ne padomju stilā, bet ieteikt to atzīmēt savādākā veidā? Ar mērķi, mainīt attieksmi “viduslaiku” vīriešiem…

        • Mums medijos pārāk maz raksta par šīm attiecībām no modernā laika viedokļa. Vecās atiecību shēmas vairs nedarbojas. Sabiedrība ir vertikāla un arī sievietes vairs nav “tikai mātītes”, kā daudziem latvju večiem gribas viņas dēvēt. Šodien ir vismaz 2 ļoti atšķirīgas sieviešu sabiedrības grupas, kas reāģē “uz to pašu” kardināli pretēji. Neviena no šīm grupām nav “tikai feministes”. Kā saka skandināvi – ir: A) kvalitatīvās un B)parastās sievietes (skarbi teikts!). Sieviešu žurnāli Latvijā ir vērsti tikai uz “vīrieša noķeršanas” aktu. Patriarhālas sabiedrības modelis dominē pie mums. Rietumpasaulē jau shēmas ir citas. Vai par šo sieviešu sabiedrības slāņošanos vajadzētu rakstīt vairāk?

  2. Jā, viss minētais ir tiesa. Tomēr, vēlētos vēl nedaudz arī no cita apstākļa – vēl viens moments. Proti, kaut kur izlasīju, ka sievieti, kura ar bērniem nolēca no tilta, paziņas raksturojušas kā savus bērnus “ļoti mīlošu”. Pirmajā brīdī tas var šķist paradoksāli, bet padomājot, pilnīgi loģiski – mēs taču par mīlestību dēvējam “krampjainu pieķeršanos” – tas ir mans, un neviena cita. Un šādu pieķeršanos pirmām kārtām rada tieši pieķeršanās savam iluzorajam “superego”, tā dēvētajam “es”, no kā arī “mans”. Un šis savukārt rada priekšnoteikumus shēmu konstruēšanai – man jāsaņem no dzīves tieši tas un tas (tādas un tādas attiecības, ģimene, bērni, stabilitāte), un ja kādu cēloņsakarību apstākļu dēļ kāds no šiem aspektiem sabrūk, tad mēs paši sevi sagraujam nepārtraukti sev atgādinot ka esam to un to pazaudējuši, līdz ar to sevi noniecinot, bet mazvērtības depresijas taču patiesībā ir tieši no sava ego dominēšanas.
    Pats savā jaunībā esmu “gājis cauri” līdzīgām kolīzijām, kad sabrūk shēma, ko mana egoistiskā apziņa uzbūvējusi – jābūt tā un tā, tad jānotiek tam un tam, ja tā nenotiek… ārprāts, viss ļauni un slikti, un es pats nekam neesmu derīgs, Es – kurš taču ir tik labs un cēls, izrādās tāds un šitāds (patiesībā tā nemaz nav, labi, labi, tad Es jums visiem parādīšu, tad gan jūs raudāsiet, tad gan!).
    Tātad, protams ka ar cilvēcīgāku sociālās aprūpes sistēmu (kā Igo kolosāli rakstīja “Nožēlojamos” – “asaras, kuras aizkustinātu akmens sirdi, neaizkustina koka sirdi”), tas ir viss ko Jūs jau rakstījāt, arī nebūtu šāds traģisks iznākums. Nebūtu arī ja nebūtu sabrukusi viņas ģimene. Taču, lai cik tas varbūt skarbi un ciniski neskanētu, ja mēs tik ļoti nebūtu pieķērušies paši “sev” – ilūzijām, šāda rezultāta nebūtu.
    Šeit netaisos tagad nosodīt šo sievieti, viņa pelnījusi visdziļāko līdzjūtību… pat nespēju iedomāties, kā viņai tagad. Runa ir par ko citu, pat bez attīstītas “skandināviskas” sociālās palīdzības – piemēram, vai mūsu pašu kultivētie “veiksmes stāsti”, kā gudrie “veiksmes psihologi” māca – uzvarētājs vērš savu agresiju uz ārpusi, zaudētājs uz iekšpusi – un galējā gadījumā tas nozīmē zaudētāja suicīdu. Vēl destruktīvākā – “paņemt līdzi” to kas ir “mans”, un tad visiem “parādīšu”.

    • Jā, tā ir. Jūs esat precīzi raksturojis situāciju. Mūsu laimes shēma pieaugušajiem cilvēkiem ir ļoti sarežģīts modelis, kuru visiem neizdevās un neizdodas realizēt. Arī tiem, kas ir sarūpējuši sev šīs ideālās ģimenes, nereti nākas piedzīvot vientulības sajūtu, jo otrs cilvēks 100% nevar attaisnot mūsu ilgas pēc iedomātās kopības idiles. Šī sieviete nav publiski runājusi, bet pieņemu, ka viņas stāstu esat uzminējis. Mīlestība ir ļoti sarežģīts fenomens un nenormāli daudzās izpausmēs tā ir neganta.Reizēm man liekas, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu par mīlestību (iedvesmotājs ir Alberoni) un aktualizēt tēmupar negantajām mīlestības izpausmēm, kas ir bīstamas partnerim un bērniem. Vai tā ir laba ideja?

      • Nu, gan “neganto mīlestību” klasificētu kā egoistisku krampjainu pieķeršanos. Proti, “viņš” vai “viņa” ir mans! Lasi – mans īpašums. Rakstīt par to protams vajag, tikai… tēma patiesībā ļoooti grūta, tas ir daiļdarbā ļoti viegli klišejiski banalizējas… vai tamlīdzīgi.
        Jā, kas ir Alberoni, vai latviski tulkots?

        • Alberoni ir itāļu filozofs kuram ir lieliski apcerējumi par mīlestību, iemīlēšanos, skaudību, naidu. Man liekas, ka šīs tēmas ir ļoti karstas un ļot noderētu daudziem, taču…vai šo grāmatu pirks latviski. Latviešu grāmatniekiem nepatīk orģnāldarbi. Tikai tulkojumi. Tas ir nožēlojami, bet fakts.

          • Nu, nav jau tikai grāmatnieki vien pie vainas! Lūk, mana mīļākā grāmatu tēma ir vēsture, kārtīgi vēsturiskie romāni (jo senāki laiki, jo labāk), līdzīgi kā Upīša “Laikmetu griežos”. Starp citu, nesen izlasīju brīnišķīgu igauņa Krosa “Stūrgalvības hroniku”, bet interesanti ka arī viņš ir Upīša laika biedrs.
            No mūslaiku rakstniekiem, labi, Rūmnieka “Kuršu vikingi”, tad vēl nepiedodamā kārtā piemirsu autoru un nosaukumu, triloģija par latgaļu virsaišu pakļaušanu, bet te viena nelaime – šodienas vēsturiskie romāni ir pārāk… pat nezinu, ezoterizēti, vai. Proti, mums kaut kā šķiet ka mūsu vēsture bijusi pārāk “necila”, un tāpēc šodienas literāti mēģina ievīt vēsturē kādas seno “krīvu krīvu”, vai “vaideloišu” pārpasaulīgās, zināšanas, gudrības, u.t.t.
            Nu fantazie žanrs ir fantazie, bet vēsturiskais ir vēsturiskais. Nav ko siļķi jaukt ar saldējumu.
            Starp citu, lūk visbrīnišķīgākais vēsturiskā romāna paraugs – Makkalovas Romas sērija. Un viņa taču ir austrāliete, ne itāliete, kāpēc tad arī mūsējiem tādā gadījumā jāraksta tikai un vienīgi par mūsu vēsturi? Protams, tas nekādā gadījumā nenozīmē ka nav jāraksta, ne pa to stāsts.
            Nu jā, un tādu “kārtīgu” vēsturisko romānu mūsējie nemaz nepiedāvā.

          • Savādi, bet vēsture mani neinteresē. Visi kari man šķiet nežēlīgi, absurdi un cilvēku nelāgo īpašību kvintesence. Vislabāk gribētos dzīvot kaut kad nākotnē, nekādā ziņā nesaskārties ar pagātni. Nākotne ir tas laiks, kurā pavadīsim savi atlikušo mūžu. Par to romānus neraksta. Žēl.

  3. Un tas ir neatkarīgi no dzimuma. Atliek atcerēties vīriešu pašnāvību statistiku. Vai, arī neizprotamie, nemotivētie varmācības gadījumi, kas pēdējā laikā arvien biežāk notiek arī sociāli attīstītajā valstīs, taču arī no tā paša “nenovērtētā ego” operas.
    Varbūt – jā, nekādā gadījumā neaizmirstot visu Jūsu rakstīto, par sociālo atbildību, un tā tālāk, tas viss nepieciešams – bet varbūt nepieciešams arī sākt izvērtēt vai varbūt arī sākt mācīt ka vērtīgais, lolotais “ego” ir tikai klešu izraisīta ilūzija?
    Ja nebūtu pieķeršanās “ego”, taču atkristu arī “eksistē liels procents vīriešu, kas “necieš sievietes” netiek runāts praktiski nemaz.” – jo neticu ka kāds ienīstu sievietes “tāpat”. Bet ienīst tāpēc, ka sievietes rīkojas savādāk, “nepareizi”, ne kā savā egoistiskajā apziņa “uzprojektējis” ienīdējs.

    • Imant, pats trakākais ir, ka es arī nezināju, ka ir tādi vīrieši, kas ienīst sievietes. Es to agrāk nebiju izjutusi un nekādas informācijas man par šo fenomenu nebija. Pirmais man pievērsa uzmanību Stīgs Laršons ar savu grāmatu “Vīurieši, kas ienīst sievietes” kuru mums latviski iztulkoja kā “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Tagad šī “diagnoze” ir jau pierādīta zinātniski. Man tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Biju domājusi, ka “tas ir tāds nieks”, ka “tā domā tikai daži”, “ka tā ir tikai izlikšanās”, bet tagad…ko lai saka. Sava veida rasisms…ojojoj…

      • Jā, te jau atkārtošos, bet cēlonis šai nīšanai ir tas, ka sievietes nerīkojas tā, kā šie vīrieši savā apziņā uzmodulējuši. Tas pats arī attiecas uz sievietēm.
        Bezjēdzīgi cīnīties ar sekām, neatrodot cēloni. Diemžēl, cēlonis ir visā sabiedrības “kultūrā” – otram cilvēkam jārīkojas tieši tā kā gribu “es”.

        • Baznīcas ideoloģijai,manuprāt,ir liela nozīme un liela ietekme uz ģimeni. Tā formē “ģimenes” standartu formulu. Viena reliģija nostāda sievieti mājlopa statusā, cita padevīgas verdzenes lomā, un tikai budisms deklarē, ka visi ir cilvēki un Dieva priekšā vienādi.

  4. Jā, un ne tikai cilvēks, bet vienādi nozīmīgas ir arī visas dzīvās būtnes. Tiesa, jāpiebilst ka budismā nav Dieva Radītāja, Tēva (vai Lielās Mātes) koncepcija. Budisma filozofijā uzskata ka eksistējošais var rasties tikai no sev atbilstošiem cēloņiem, precīzāk cēloņu kompleksu savstarpēji atkarīgās mijiedarbības. Nevis kā metafiziski patvarīgi pieņemts radīšanas akts no “ex nihilo”.
    “Kalpas” nomaina cita citu, “iepriekšējās” kalpas iznīkšana ir “sēkla” nākamajai, un tā no “laika bez sākuma”. “Zinātniski” to var savietot ar savstarpēji saistītiem “Lielajiem sprādzieniem”, pat neatkarīgi, vai viens otru nomainoši “ķēdē”, vai – visticamāk – sarežģītāk. To mēs varbūt nekad neuzzināsim, bet būtiskākais ir princips.
    Attiecīgi arī “mēs” budisma filozofijā – mūsu šodienas apziņu veidojošie komponenti dažādās (pat ļoti eksotiskās) formās eksistējuši “bez sākuma”.
    Monoteisma reliģijās vienkārši ir sakralizēts patriarhālās sabiedrības modelis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s