«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Sievišķības hroniskais trūkums Krievijas politikā

PutinistiKremļa prezidenta Vladimira Putina nespēja komunicēt ar sievietēm ir veca problēma. Uzkrītoši to demonstrēja nejēdzīgi pārspītētie, demonizētie un skarbie tiesas procesi ar krievu meičām pankgrupā Pussy Riot. Sadisms pret drosmīgo ukraiņu lidotāju Nadeždu Savčenko, kas nepamatoti arestēta un aizturēta Krievijā.

Taču vēl dramatiskāk sievišķības trūkumu pierāda pati putinistu politika.

Sievišķīguma Krievijas politikā nekad nav bijis un pārspīlētais maskulīnisma aspekts joprojām traucē Krievijas valstij un tās iedzīvotājiem nonākt līdzsvarā ar sevi un ārpasauli, atbilstoši modernā laika prasībām.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija zaudēja savu impērijas statusu. Tieši tāpat kā izbijušam politiķim ir abstinence pēc zudušās varas, arī vecajām impērijām un kolonijām ir ilgas pēc vecās godības. “PSRS sabrukums kastrēja Krieviju”, – uzskata zviedru publiciste Frida Gunarsone. “Putins centās saglābt nācijas godu un cieņu ar savu privāto maskulinitāti, tiecoties šādi apmierināt krievu vēlmi pēc spēcīga vadoņa un ambicioza līdera, kas varētu iedvest respektu arī ārzemniekiem. Taču efekts nenostrādāja. Krieviem ļoti derētu krietna porcija sievišķības arī viņu politikā, lai ārpasaule viņus sāktu uztvert simpātiski”. Diemžēl nekas tamlīdzīgs Krievijā nenotiek. Savu tēlu šī valsts uztver ļoti egoistiski.

Politiskajās un mediālajās Maskavas diskusijās galvenais akcentiņš joprojām tiek likts uz fundamentu “mēs” un “viņi” jeb “Krievija” un “pārējie”. Pretnostatot pirmo otrajam.

Kā sākās testosterona kokteiļu atkarība Kremļa propagandistu pārtikā?

Atceros kā 2001. gadā Putins Vācijas parlamentā visumā sakarīgi runāja vāciski, sadarbojās ar ASV 11.septembra terorisma sakarībā. Sarunas ar Ukrainu par sadarbības līgumu bija miegainas un neieinteresētas. Lūzuma brīdis Putina komunikācijā ar sabiedrību iestājās brīdī, kad Putinam zeme sašūpojās zem kājām pašu mājās. Tas notika masu demonstrāciju laikā 2011. un 2012.gadā. Līdz tam Putins krievu apziņā bija spēcīgs, virīls tēviņš, kas prot visas situācijas valstī kontrolēt un panākt savu. Viņš krieviem šķita labāks par bijušo prezidentu, alkoholiķi Borisu Jeļcinu. Tobrīd Putins savu privāto krīzi pārvarēja ar histērisku maskulinitātes pārspīlējumu, šķiršanos no sievas un “atdošanos valstij”. Uzvedās kā zeks, lietoja cietuma žargonu, skaļi demonstrēja savu naidu pret oligarhiem un bozās kā gailis laktā un, šķiet, ka cerēja, ka šāds tēls uzlabos arī Krievijas stereotipu ārpasaules acīs. Krievijā, viņa kontrolētajos medijos, tika ražota tautas sajūsma par “vīrišķīgo V”, bet ārpasaules medijos par šiem Putina spēka demonstrējumiem: peldēšanu tauriņstilā, lidošanu ar dzērvēm un falšo braukšanu lauku zēnu rallijos, aktīvi vien uzjautrinājās. Pasakas bija sašūtas ar “baltiem diegiem”. Naivi kā bērnudārzā.

Lai pārvarētu iekšpolitisko un pēc tam arī ārpolitisko krīzi, Putins forsēja savu un Krievijas “vīrišķības tēlu” baznīcas moralizējošā iesaiņojumā.  

Taču atgriezīsimies pie sievišķības hroniskā trūkuma Krievijas politikā. Ar “sievišķību” es šajā gadījumā nedomāju bioloģisko, bet gan sociāli konstruētā “genusa aspektu”.

Laimīgā mājsaimniece

Ar maskulīno mēs mēdzam saprast agresivitāti, izlēmību, spēku, rīcībspēju un racionalitāti. Turpretī sievišķīgajam tiek pieskaitītas tādas īpašības kā: maigums, laipnība, vājums. Raksturīgi, ka “vīrišķīgas īpašības” sabiedrība vērtē augstāk nekā sievišķīgās. Ja pieņemam kas tā patiešām ir (par ko es, 100% šaubos), tad ir jau izveidots lomu lekāls: sastāvošs no diviem poliem – vīrišķā un sievišķā. Šīs lomas baznīca jau sen ieviesusi “kā normu”  un mēs savā sabiedrībā joprojām mēģinām regulēt publisko telpu, ievērojot tieši šo lomu parametrus. Sākot no mājas virtuves un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Shematiski šis pieņemtais modelis izskatās tā: vīrietis aizstāv sievieti, kura vēlas būt aizstāvēta. Vīrietis apgādā ģimeni, jo sieviete nekā citādi eksistēt nespēj un neprot (jo ir vāja, neuzticama un gļēva). Tātad vērtīgie ir vīrieši, bet nevērtīgās ir – sievietes.  Domāju, ka man nav jāturpina uzskatīt ko šī smieklīgā loģika panākusi līdz šim mūsu sadzīvē: meiteņu masveida likvidēšanu mātes miesās, jo skanēšana dod iespēju pirms bērna piedzimšanas konstatēt nedzimušā bērna dzimumu un likvidēt “mazvērtīgā dzimuma” radījumus. Indijas un Ķīna skolās jau tagad klasēs vairāk nav meiteņu. Mantojuma piešķiršana dēliem, aborta atbildības uzkraušana tikai sievietei utt.

Sievietes nomētāšana ar akmeņiem Irānā

Starptautiskajā politikā, tieši tāpat kā mūsu ikdienas dzīvē, cilvēki turpina orientēties, izmantojot tieši šos vecos stereotipus.  Būt maskulīnam nozīmē izskatīties spēcīgam, mērķtiecīgam un varenam. Nav valsts vadītāju, kas nevēlētos sekot šim uzvedības modelim. Turpretī nav neviena, kas vēlētos izskatīties “feminīns” t.i. neizlēmīgs un vājš.  Tas nozīmē, ka viss feminīnais un sievišķīgais savā būtībā skaitās negatīvs un nederīgs (ja izejam no šī vecā priekšstatu modeļa), bet vīrišķīgais – pieprasīts un slavējams.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija cieta no varas abstinences. Lai izfokusētu Putinu kā lielas valsts vadītāju, tika pārspīlētas viņa maskulīnās īpašības, turpretī ienaidnieki (Obama, Vācija, Latvija), tika traktēti kā feminīni – tātad nekam nederīgi.

Krimas okupācija labi iederējās Putina maskulīnajā varoņtēla modelī. Sociāl-konstruktīvisti šodien raksturo šo Krievijas tēla veidošanas sistēmu kā vienkāršotu Eiropas prettēla veidojumu. Eiropa (liberāla, lojāla, saprotoša, neizlēmīga, maiga) = slikti, bet Krievija (spēcīga, militāra, izaicinoša, barga, skarba, despotiska) = labi. Feminīnais pret maskulīno, pat piedzēries ezītis saprot atšķirību.

Tieši šī modeļa dēļ Kremļa propaganda traktē Eiropu kā impotentu, nespējīgu, slimu (labvēlīgu gejiem, lezbietēm) un homoseksuālu kā tādu (nemaskulīnu). Lai pastiprinātu savu tā saucamo vīrišķīguma imperatīvu, Putins apzināti virza uz to savas kabatas valsts politiku, ieviešot likumus, kas aizliedz gejus, būtiski ierobežo sieviešu tiesības un pastiprina ortodoksās, pareizticīgo baznīcas ietekmi uz valsts politiku, likumiem un procesiem. Patiecoties baznīcas atbalstam “uz āru” tiek runāts par ģimenes nostiprināšanu, tradicionālo sievišķīgo un vīrišķīgo lomu iecementēšanu un apgalvots, ka tieši, pateicoties šim modelim, eksistē normāla sabiedrība. Lai gan būtībā tradicionālā ģimene jau sen ir pašlikvidējusies un sabiedrības pamatšūniņu arhipelāgs 2016. gadā izskatās pavisam citādāks nekā putinistu ideologiem gribētos. Taču krieviem to nedrīkst teikt.

Krievijas valsts vēlas, lai krievi (un viņu ietekmē esošās valstis), absorbē tieši šo Kremļa piedāvāto propagandas versiju par to “kāda ir Eiropa”: slima, garīgi netīra, amorāla sabiedrība. Turpretī Krievija tiek traktēta kā morāla, tīra, patiesa, konservatīva un garīgi skaidra. Tas ka šīm “moralizējošajām pasakām” nav nekā kopīga ar krievu dzīves ikdienu, reāli notiekošajiem procesiem Krievijā un ārpus tās, idejas autoriem neinteresē. Viņiem vajag noturēt Putinu pie varas par katru cenu. Meli arī noder, ja palīdz Putina tēla tālākā veidošanā. Tieši tāpat rīkojās Staļins otrā pasaules kara laikā – patriotisma vārdā lika krievu karavīriem mirt par savējo – Soso diktatūras valsti.

Šāds melīgs stāstījums par faktiski sabrukušo,“ ideoloģiski kastrēto Krieviju” palīdz uzburt krievu patriotu sapni par nacionālu, spēcīgu, garīgi tīru valsti. Nobāžot “zem tepiķa” reālo korumpētību, nestabilitāti, sagrauto ekonomiku un varas oligarhismu.

Taču atgriezīsimies pie interesantās genus tēmas.

Kāpēc Kremļa propagandisti vairs nelieto Staļina vai Brežņeva politisko “argumentu atribūtiku” (plutokrāti, kapitālisti, darbaļaužu asinssūcēji), bet gan sievieti un sievišķības  “loģiku” kā galveno ienaidnieku?

Pirmām kārtām tāpēc, ka  šāda sieviešu un vīriešu “genusa raksturojuma” izmantojums politikā palīdz vieglāk manipulēt ar publisko domu, jo “visi zina” “kāda ir sieviete un kāds ir vīrietis”. Ja šos aizspriedumus pastiprina ar “pseidozinānes atklājumiem”, kurus Kremlis lieliski fabricē (ar un bez atsaucēm) un ieslēdz aģitācijas kampaņā, tad propaganda izdodas ļoti efektīva – šādiem meliem lielākais vairums krievu notic. Šādā situācijā “būt spēcīgam un ofensīvam” (Ukrainas + Krimas okupācija) skaitās labi, jo tas tiek traktēts kā vīrišķīgs solis. Turpretī citu valstu, iedzīvotāju grupu tiesību ievērošana (Ukrainas suverenitāte, geju tiesības, sieviešu tiesības) izskatās sievišķīgs, vājš un nekam nederīgs solis. Kur nu vēl pati dzimumu devalvācija kad vīrietis šādi kļūst par vienīgo cilvēku uz zemes un sieviete par viņa privāto “dzemdējamo mašīnu, kas jāapgādā ar ēdienu”.

Sievietēm, šādā sabiedrībā, pašām jāsaprot ko vīrietis = cilvēks gaida un jāizpatīk šīm kunga=priekšnieka=prezidenta=gaiļa vajadzībām. Pats traģiskākais, ka sievietes kā dresēti dzīvnieki sākt uztvert šo lomu kā normu un pašas apņemas valkāt parandžas, atteikties no izglītības, staigāt ar kurpēm, kurām ir 7 cm papēži “tāpēc, ka vīrietim tā patīk”.

Varmāka

Otrkārt – pazemot sievieti ir viegli. Sabiedrībā jau sen iestrādāti aizspriedumi pret “otro dzimumu” un piekaut vājāko ir droši, jo pretī jau nebliezīs. Uzvara – garantēta.

Tāpēc, Krievijai, kurai jau ļoti sen akūti trūkst normālas sievišķības gan ārpolitikā gan iekšpolitikas jomās, šis ir ļoti traģisks pagrieziens. Politiski un ekonomiski nespējīgais Putins cenšas saglabāt varu ar morāli nepieļaujamu paņēmienu palīdzību. Taču – krievu sievietes nav muļķes. Logs uz svaigu gaisu reiz arī viņām būs jāatver.

Tikmēr laiks tikšķ tālāk.

Kamēr Kremlī pie varas būs maskulīnie putinisti, tikmēr testosterons kā darva pilēs dvēselēs no Kremļa propagandas taurēm un mužiki kā apmāti gatavosies karam ar sievišķo Eiropu.

Žēl, patiešām žēl.

Nabaga Krievija.

Surogātmātes kā industrija. Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

2014.gada 15.jūnijs

«Mēs ar sievu izlēmām, ka vēlamies bērniņu (viņai 29 gadi, man vairāk). Mana sieviņa nevēlas pati paciest visas tās pretīgās lietas (dzemdības) un neērtības (9 mēnešu staigāšanu), kā arī figūras bojāšanu. Izlēmām, ka mums vajadzīgi surogātmātes pakalpojumi. Latvijā tas nav legāli, bet varbūt tomēr var ko izdomāt? Tas taču ir tik ērti – pie bērna tiekam uzreiz, bez problēmām, turklāt tas ir savs, nevis kāds adoptēts bastards!» raksta Jānis TVNET komentāros 2006. gadā, apspriežot rakstu par grūtniecības plānošanu sievietēm.

Komentāri Jāņa jautājumam nav vienaldzīgi: «bezkauņa», «nelietis», «padomā, ar kādām psiholoģiskām komplikācijām šis bērns piedzims» – satraucas vieni. Citi Jānim uzbrēc – «ko tu murgo!», «vot shitas ir cuuciigi!», un vēl dažiem liekas, ka «mīksta gan tev tā sieva!».

Mani šajā TVNET komentāru straumē uzrunāja 2006. gada 4. septembra ieraksts: «Es teiktu, ka Jānis ir normāls džeks, kurš saprot, ka bērnu iznēsāt nav viegli, un mēģina savai sievai to visādos veidos atvieglot, un izskatās, ka ir gatavs par to arī maksāt! Visu cieņu!» Turpat var izlasīt arī kādas sievietes piedāvājumu: «Esmu tas, ko Tev vajag – jauna, skaista, gudra, nedzeru, nesmēķēju, sportoju 4 reizes nedēļā. Ēdu tikai veselīgu un Latvijā audzētu pārtiku. Cik Tu būtu gatavs man maksāt par šādu pakalpojumu?»

Zinātnes paviršība bruģē ceļu biznesam

Tātad šobrīd esam aculiecinieki procesam, kurā ir gan pircēji, gan pārdevēji un pieprasījums pat pārsniedz piedāvājumu. Tātad dzemdes iznomāšana ir bizness arī pie mums Latvijā.

Šobrīd modernais laiks piespiež ielūkoties norisēs, kas agrāk šķita neiespējamas, nepieņemamas un amorālas visām mums, kas pašas savus bērnus laidušas pasaulē parastajā nepatīkamajā veidā = grūtniecība deviņus mēnešus + dzemdības + pēcdzemdību problēmas un viss pārējais, kas saistās ar «figūras bojāšanu» un «pārējām neērtībām», kuras piedzīvo grūtniece.

Nav noslēpums, ka viena daļa sieviešu grūtniecību garīgi un fiziski pacieš vieglāk nekā pārējās. Visas zinām, ka dzemdības nav nekas patīkams un tikai retajai no mums ir dūša šo varoņdarbu atkārtot pēc otrā bērniņa piedzimšanas, ja iepriekš viss nav gājis gludi. Nākas maksāt emocionāli, ar savu veselību un krietni patukšojot naudas maciņu.

Nav noslēpums, ka medicīnas zinātne joprojām spītīgi nepievēršas dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai, jo naudu fundamentālajiem medicīnas zinātnes pētījumiem piešķir kungi ar augstu statusu pētniecības hierarhijā un dzemdības nav viņu tiešā problēma. Sievietes visos laikos ir dzemdējušas «pa vecam», un kāpēc gan to neturpināt «tāpat» arī turpmāk? Tā domā daudzi, kas piešķir naudu medicīnas pētījumiem. Kā patīkamu izņēmumu šajā absurdajā zinātnes iecirtībā var minēt miljardiera Bila Geitsa (Bill Gates) prēmiju, kas paredzēta dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai. Runa ir par The Bill and Melinda Gates Foundation 100 000 USD, kurus saņēma Stokholmas Dienvidu slimnīcas (SÖS) virsārste Eva Vīberga-Itcela (Eva Wiberg-Itzel). Viņas pētījums saistās ar grūtnieču diagnostiku, kas palīdzēs precīzi prognozēt dzemdību ilgumu (http://www.nyteknik.se/nyheter/bioteknik_lakemedel/medicin_teknik/article3197797.ece).

Diemžēl zinātnes atklājumi šajā virzienā joprojām ir nepiedodami pieticīgi un, kā norāda Eva Vīberga-Itcela, «lielākā daļa fundamentālo zinātnes pētījumu joprojām nepamatoti diskriminē «sieviešu kaites» kā sekundāru jomu, lai gan mirstības procents dzemdniecībā joprojām ir salīdzinoši augsts». Tātad – ja bērna laišana pasaulē joprojām daudzām ir tikpat komplicēta, kā to piedzīvoja viņu «mātesmātesmāte», tad jārēķinās, ka turpinās palielināties ķeizargriezienu un «dzemdes noīrēšanas» prakse. Zinātnes ignorance bruģē ceļu bērnu biznesam laboratorijās, jo sievietes, kurām «patīk grūtniecība un pats dzemdību process», ir gatavas svešu bērnu dzemdēšanas biznesam kā dienišķajam darbam.

Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

Prostitūcijas bizness Vecrīgā un ar to saistītā «sieviešu gaļas pārdošana» bez pievienotās vērtības, protams, devalvē sievietes ķermeni Latvijā kā vērtību. Tagad šim faktoram it kā lēni pievienojas arī surogācijas pakalpojumu attīstība pasaulē. Pagaidām, gan vienā, gan otrā gadījumā ir runa vienīgi par naudas trūkumu, kas pieprasa maksimāli dārgi pārdot savu ķermeni cita cilvēka servisam.

Joprojām tā tas ir. «Laimīgo mauku» nav, tieši tāpat, kā nav «dzemdētkāru» surogātmāšu, kas «to dara» prieka vai baudas pēc. Kā būs tālāk?

Par komerciālu pakalpojumu surogācija kļuva 20. gadsimta beigās, un pašlaik šis serviss ir atļauts tikai dažās pasaules valstīs: ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Brazīlijā, Argentīnā, Krievijā u.c. Lielākajā daļā Eiropas valstu surogātmātes gatavība dzemdēt citu cilvēku bērnu par samaksu nav atļauts pasākums. Latviju ieskaitot.

Kas ir surogācija? Tā ir apaugļotas olšūnas ielikšana dzemdē. Būtībā vienalga, kurā – bioloģiskās mātes dzemdē vai surogātdzemdē. Latvijā šo procesu kā neauglības ārstēšanu apmaksā valsts. Taču «pugačovām» un «galkiniem» process jāapmaksā pašiem. Nesen arī Latvijā «ir pieņemtas izmaiņas likumdošanā, kas ļauj izvest no valsts apaugļotu olšūnu. To tad var implantēt surogātmātes dzemdē citā valstī, kur arī iziet visu surogastijas programmu.» (Cālis, 13.11.2013.) Pēc bērna piedzimšanas ārzemēs sieviete, kas dzemdējusi bērnu, no mazuļa atsakās, bet «neauglīgais pāris, kas ir bērna ģenētiskie vecāki, mazuli adoptē un kļūst par viņa juridiskajiem, bioloģiskajiem un faktiskajiem vecākiem.» (Cālis, 13.11.2013.) Valstīs, kur surogācija ir atļauta, likums ir bioloģisko vecāku pusē. Bērns viņiem ir jāatdod. Latvijā par bērna māti uzskata sievieti, kas bērnu ir dzemdējusi, pat ja var pierādīt, ka ģenētiski viņa nav māte.

Grūtniecība un dzemdības kā labdarības akcija?

Latvijā ārsti publiski neapstiprina faktus, ka kāds būtu izmantojis māti, māsu vai kādu citu tuvu radinieci, kura iznēsājusi un dzemdējusi svešu bērnu labdarības nolūkos. Ziemeļvalstīs šādi gadījumi ir bijuši, un arī Latvijas interneta vietnēs (komentāros) var lasīt par līdzīgām norisēm, kad neauglīgai radiniecei bērniņu iznēsājusi māsa vai kāda cita tuva radiniece. Psiholoģiski šie «pakalpojumi» ir riskanti, jo var rasties morālas problēmas, kas nereti rodas radu lokā.

Ziemeļvalstīs surogātmātes kā biznesa projekts nav akceptēta lieta, taču neauglības apstākļos radu vai draugu bērnu var iznēsāt māte, māsa vai draudzene un par šo «pakalpojumu» nedrīkst ņemt samaksu. Sievietei ir jāpiekrīt būt par surogātmāti ne jau naudas, bet misijas dēļ. Tā ir vēlme otram palīdzēt.

Ražīgas surogātmāmiņas sastopamas dažādās pasaules valstīs. Viena no viņām ir 38 gadus vecā Adrienne Bleka (Adrienne Black) no Portlandes ASV. Viņa līdz šim dzemdējusi septiņus bērnus, un tikai divi no tiem ir pašas bērni. Viņa uzsver, ka nekad mūžā neesot jutusies kā feministe, taču to piedzīvojusi brīdī, kad dzemdēja pirmo mazuli, kuru atdevusi mātei, kurai nebija iespējas bērnu iznēsāt pašai. «Palīdzēju citai sievietei atrisināt ļoti nopietnu problēmu» – viņa uzsver, piebilstot, ka «tā bija mana uzvara!» (DN.10/06/2014). Toreiz 2000. gadā, kad Adrienne dzemdēja bērniņu, kuru bija paredzēts dot prom, dzemdību zālē esot raudājuši visi: māte, tēvs, vecmāte, ārsts, bēbītis un arī sieviete, kas viņu bija dzemdējusi, – Adrienne. Cauri dzemdību sāpju moku mākonim viņa dzirdēja vecmātes vārdus «tauch your child» (pieskarieties savam bērnam) un redzēja, ka mazuli pienes klāt tuvumā stāvošai – līdz nāvei pārbiedētai sievietei, kura bija sastingusi kā ledus gabals. «Skatījās uz mani. Es pamāju. Tikai tad māte pieskārās savam bērnam,» atceras Adrienne.

Viņa dzīvo Portlandē (Oregona) kuras klīnikas ir plaši pazīstamas ar samērā augstu grūtniecības pozitīvo procentu. Kopš Indija, kas ir vadošā valsts surogācijas industrijā, slēdza iespēju ražot bērnus homoseksuāliem pāriem, Oregona kļuvusi par ļoti populāru bēbīšu «kāpostu lauku» amerikāņiem, zviedriem un citu nāciju cerīgajiem vecākiem.

Pirmais puisītis Adriennei nenāca viegli. Bija vajadzīgas piecas IVF procedūras (in vitro fertilisation), un viss beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām, kurās mazulis gāja bojā. Toreiz viņa esot jutusies kā galīga neveiksminiece. Izgāzusi milzīgu projektu, kurā ir tik daudz iesaistīto personu. «Parasti pazīstos ar vecākiem un redzu, kā viņi ilgojas pēc sava mazuļa, cik ļoti to gaida,» uzsver Adrienne, piebilstot, ka kļūt par surogātmāti esot ļoti liels, atbildīgs un sarežģīts projekts, kāgarš ceļojums kopā ar labiem draugiem.

Adrienne ir profesionāla vecmāte un pati vada arī nelielu surogācijas biroju ASV. Tajā neauglīgajiem vecākiem atrod piemērotu surogātmāti un vienojas par noteikumiem. Piemēram, vai veikt abortu, ja mazulim konstatē Dauna sindromu vai kādas citas ģenētiskas kļūdas. Līdz šim ētiskā puse funkcionējot labi un vecākais viņas surogātbērns esot 14 gadus vecs. Pēc diviem ķeizargriezieniem, dvīņus dzemdējot, Adriennei esot jāsāk domāt par nākotni piesardzīgāk. «Mans ķermenis labi panes grūtniecību, taču ārsti iesaka vairs tikai vienu grūtniecību,» uzsver Adrienne un plāno pirmo reizi palīdzēt tikt pie bērna homoseksuālam pārim no Sietlas.

ASV par surogātmāti formāli nedrīkst kļūt sieviete, kurai nauda nepieciešama, «lai izdzīvotu», taču kompensācija paredz honorāru no 18 000 līdz 40 000 USD.

Latvijas dzemdes uz eksporta letes

Nav noslēpums, ka diezgan daudzas no pašreiz ārzemēs «strādājošajām» Latvijas sievietēm jau ilgi un sistemātiski pelna savu naudu kā surogātmātes. Galvenokārt Vācijā un Lielbritānijā, kur «negrib, lai bērnam būtu māte ar tumšu ādas krāsu. Tāpēc es, kas esmu gara auguma un gaišiem matiem, esmu ļoti pieprasīta. Tur ir vēl viena krievu sieviete no Latvijas.. Pa šiem gadiem esmu dzemdējusi vienu puiku un trīs meitenītes. (Kurzemes Vārds, 2005.05.07.) Šajā gadījumā par altruismu nav runa. Tas ir bizness no 1000 eiro un vairāk par bērna iznēsāšanu un dzemdībām.

«Liepājas Vaļas» stāsts «Kurzemes Vārdā» ir tikai viens no piemēriem, kā Indijas «īrētās dzemdes konveijeru» pārceļ uz Eiropu ar postsovjetisko valstu izejmateriālu.

Kādu pozīciju šajā jautājumā ieņemsim mēs? Vai sāksim attīstīt surogātindustrijas konveijeru un līdzās uzplaukušajam prostitūcijas biznesam Rīgā tirgosim tālāk arī Latvijas sieviešu dzemdes ārzemniekiem? Tāpat kā to šobrīd dara Indijas surogātgrūtnieču slēgtajās slimnīcās? Deli, Gujaratā vai Mumbajā sievietēm ar algu 80 eiro mēnesī šis bizness ir izdzīvošanas jautājums, un tāpēc 70% klientu ir ārzemnieki. Par «svešu grūtniecību un dzemdībām» tur maksā 1000 – 8000 eiro, un trūcīgās ģimenes stāv rindā pēc pasūtījumiem.

Vai tomēr legalizēsim surogāciju vienīgi kā altruisma projektu tikai tiem, kam nav citas izejas?

Mūsu Jānim dosim «kurvīti»?

Kā jums šķiet?

Ir vai nav sieviete līdztiesīga vīrietim? The battle of the sexes?

2014.gada 12. martā speciāli TVNet.

Sievietes skatlogā

Foto: TVNet.

  1. marts jau aizvadīts, bet «sieviešu diena» joprojām aktuāla. Tā pati, kuru Padomju Savienības mantinieki Latvijā atzīmē kā sieviešu dzimuma godināšanas svētkus ar vecām tulpēm, sacietējušām konfektēm un šņabi (vai lētu dzirkstošo vīnu). Vienreiz gadā liekuļojot sievietēm ar pompoziem «sveicieniem» un saņemot par to pretī infantili aizkustinošus pateicības reveransus no vistu kūts iemītniecēm Rīgā, Rēzeknē vai Rūjienā.

Tā to dara sovjetistu mantinieki. Viņi turpina ļeņiniskās tradīcijas arī šodien un turpat arī paliks kā kustoņi aizgaldā.

Pārējā cilvēce atzīmē Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, lai pievērstu uzmanību meiteņu, sieviešu problēmām mūsu 2014. gada ikdienā, kas pierāda, ka sieviete joprojām nav līdztiesīga vīrietim: saņem mazāku algu par savu darbu, nevar pretendēt uz amatiem, kas pienākas tikai vīriešiem, cieš no likumiem un noteikumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības. Attīstītās sabiedrībās šie jautājumi jau kļuvuši par dienaskārtību un feminisms nav lamuvārds (kā to diemžēl nereti pierasts «saprast» Latvijā).

Manuprāt, ir pienācis laiks (8. marta sakarā) sākt apspriest dažas, aktuālākās feminisma problēmas pasaulē. Vienkārši tāpēc, ka mēs pamazām atraujamies no savas valsts postsovjetiskās pagātnes un lēni pārvēršamies par atvērtu, godprātīgu un taisnīgu sabiedrību, kurā

nav godīgi pieprasīt no sievietes vienīgi vīrieša «ribas» vai «apkalpojošā personāla» lomu.

Līdztiesības problēma, kas formulējama vienkārši

Ir vai nav sieviete līdztiesīga vīrietim? Par to diskutē jau sen, taču klasiska šīs dilemmas aina novērojama sportā, kad vīrieši izsmej un neakceptē sieviešu līdzdalību mačos kā līdztiesīgu aktivitāti. Piemēram, tenisista Bobby Riggs 70. gadu skaļie apgalvojumi par to, ka ikviens kārtīgs vecis var apspēlēt visas sieviešu tenisa čempiones pat 55 gadu vecumā un tāpēc sieviešu sportam nav jēgas, ir aktuāls ķērciens joprojām. Tā viņš apgalvoja un izprovocēja laikabiedres. Viņa izaicinājumu muļķīgi pieņēma tā laika labākā Austrālijas tenisiste Maraget Court un zaudēja Bobijam 1973. gada maijā divos setos. Kas notika tālāk? Par to vēstī lieliskāJames Erskine dokumentālā filma «The battle of the sexes», ko iesaku noskatīties visiem. Vienkārši tāpēc, ka leģendārais mačs starp Bobiju un amerikāņu tenisisti Billie Jean King 50 miljonu TV skatītāju priekšā ir kaut kas vairāk nekā sacensība starp vīrieti un sievieti. Sievietei nav jāsaceļas ar vīrieti akmeņu ripināšanā vai virves vilkšanā, tieši tāpat kā vīrietis nekad neuzvarēs sievieti bērnu dzemdēšanas mačā. Ir lieliski, ka mēs fiziski esam tik atšķirīgi, bet intelektuāli un garīgi tik tuvi kā neviens cits šajā galaktikas pusē.

Viens ir skaidrs –

mūsu sabiedrība ir iekārtota pusmūža, baltās rases padzīvojušu vīriešu ērtībai.

Viņiem tiek būvētas automašīnas, pilsētas, iestādes, hierarhija un algas. Feminisms ir atbilde uz šīm privilēģijām. Cīnoties par līdztiesību, nevēlos pārvērst vīrieti par sievieti, bet gan palūgt kungus dalīties vai atteikties no daudzām tikai viņiem paredzētām privilēģijām.

Domāju, ka arī šodien ir vīrieši, kas rauc degunu, skatoties sieviešu futbola vai hokeja spēli, tieši tāpat kā toreiz Bobby Riggs šķobījās tenisa laukumā.

Ir kungi, kuriem joprojām nepatīk, ja sievietes valdībā ieņem vairāk amatu nekā tradicionālos kultūras vai veselības aprūpes ministru posteņus. Starp citu, Vairas Vīķes-Freibergas un Laimdotas Straujumas amati Latvijas politiskajā elitē, manuprāt, vairāk izskaidrojami ar apstākļu sakritību (veči nevarēja atrast kompromisu savā starpā), nevis ar apzinātu sieviešu akceptu politikā.

Sievietēm joprojām maksā mazāku algu par to pašu darbu

(Latvijā 83,2%). Pat bankas aizdevumu procents mēdz būt sievietēm par 13% augstāks nekā tad, ja kredītu pieprasa vīrietis. «Bankas zina, ka sievietēm caurmērā ir zemākas algas nekā vīriešiem, tāpēc tās uzskata, ka atmaksāt atpakaļ parādu sievietēm būs grūtāk nekā vīriešiem, un šā iemesla dēļ viņām aizdevumus piešķir ar augstākiem procentiem» (ekonomikas zinātņu profesors Mats Hammarsteds). Tātad – «ja alga jums mazāka tikai tāpēc, ka esat «otrais dzimums», tad maksājiet par kredītu vairāk un dzīvojiet trūcīgāk» (DN, 07.03).

  1. secinājums: attiecībās ar naudu arī pie mums pagaidām nepastāv dzimumu līdztiesība.

Ja sieviete nokļūst amatā, nostājas uz publiskās skatuves, tad agresīvās publikas daļas negatīvā ofensīva pret viņu ir daudz lielāka nekā pret līdzvērtīgu vīrieti tajā pašā situācijā. Tas pierādīts gan praksē – interneta sociālajos portālos, gan arī aptaujās un zinātniski pamatots: sievieti publiski sit smagāk nekā vīrieti; politikā, zinātnē, vadošos amatos un intelektuālos strīdos.

  1. secinājums – intelektuāli sievietes pienesumu apšauba joprojām. Žorža Sanda rīkojās gudri, publicējot savus darbus ar vīrieša pseidonīmu. Intelektuālajā jomā joprojām neesam līdztiesīgi arī 2014. gadā.

Tagad mazliet par miesu un asinīm

Pirms laiciņa lasījām medijos par soda veidu, kas tika piespriests 20 gadu vecai indietei no Rietumbengālijas. Viņa bija atļāvusies iemīlēties kaimiņu ciema puisī, un par to vietējā ciema veču padome = «tiesa» piesprieda viņai soda mēru – piespiedu izvarošanu grupā. 12 vīri šo spriedumu pēc tam realizēja ciemata nomalē (Times of India). Jaunietes māte neesot varējusi samaksāt ciema večiem soda naudu 250 eiro apmērā par «meitas nepareizo iemīlēšanos», un tāpēc jaunietei bija jāsamierinās ar grupveida izvarošanu kā oficiālo soda mēru. Grūti iedomāties, ka kāda ciema tiesa brīvā valstī (nevis cietumā) būtu publiski piespriedusi vīrietim izvarošanu grupā kā civilas sabiedrības soda mēru. Indijas piemērs uzkrītoši pierāda, ka sekss daudziem joprojām nozīmē varmācības un pazemošanas aktu.

Jāpiezīmē, ka sieviešu izvarošana grupā ir samērā izplatīta parādība. Indijā šis process turpinās, neskatoties uz ļoti skaļi izskanējušiem grupveida izvarošanas gadījumiem (2012. gada septembrī 23 gadus vecu medicīnas studenti Indijas galvaspilsētā 6 vīri izvaroja un nogalināja satiksmes autobusā. Jaunietes nāve aktualizēja debates par šo jautājumu visā pasaulē, taču pagaidām nav manīts, ka situācija būtu uzlabojusies). Ik gadus Deli tiek reģistrēti ap 650 izvarošanas gadījumu, no kuriem tikai viens ir nonācis līdz tiesai, un izvarotāji praktiski netiek sodīti.

Vai Latvijā ir labāk? Statistika ziņo, ka ik gadus Latvijā par izvarošanām ziņo apmēram 100 -120 upuri (LA, 2005.04.02) taču regulāri reģistrēti tiek tikai ap 70 – 80 izvarošanas gadījumu (2012. gadā – 67), no kuriem liela daļa norisinās paziņu lokā. Policija uzsver, ka «trešajā daļā gadījumu izvarošanas fakts tomēr neapstiprinās» (Kas Jauns, 2013.14.02) taču starptautiskie pētījumi pierāda pretējo: «izvarošana ir ļoti smags noziegums un dziļa trauma upurim, kas nereti nespēj aprakstīt izvarotāju, cieš no smaga stresa un kauna sajūtas. Vairumā gadījumu par notikušo neziņo, jo baidās no policistu šaubām, tiesas pazemojumiem un sabiedrības izsmiekla» (Aftonbladet, 2013.04.10). Tas nozīmē, ka sievietes nevis pārāk vieglprātīgi ziņo par izvarošanu, bet gan sabiedrība nav piedāvājusi atbilstošu, iecietīgu un sapratnes pilnu iespēju reģistrēt izvarošanas upurus mūsu valstī: speciālas nodaļas slimnīcās, kas paredzētas tieši izvarošanas upuriem, īpašas policijas nodaļas ar kompetenci seksuālās varmācības jomā.

Piemēram, mūsu kaimiņvalstī Zviedrijā katru dienu izvaro caurmērā piecas sievietes, policija reģistrē 2000 izvarošanas gadījumu katru gadu (šis skaitlis strauji pieauga, iekārtojot īpašas izvaroto sieviešu anonīmas uzņemšana nodaļas slimnīcās un apmācot policistus seksuālo noziegumu upuru uzklausīšanā). Salīdzinot ar Latviju (kurā ir 4 reizes mazāk iedzīvotāju) šie rādītāji izskatās nenormāli lieli un ir pamats pieļaut, ka sabiedrība Latvijā joprojām nezina patiesos izvarošanas upuru skaitļus, jo aizspriedumi joprojām ņem virsroku.

Arī pie mums pastāv viedoklis, ka upuris pats ir vainīgs pie tā, kas ar to ir noticis. Sievietes, kas ģērbjas izaicinoši, ir pašapzinīgas, pēc daudzu vīriešu domām, pat «vēlas tikt izvarotas», tā sakot – «uzprasās». Šāds pieņēmums eksistē ne tikai Kualalumpurā, bet arī Rīgā. Caurmēra sievietei jābūt šķīstai, biklai, ērtai un neredzamai. Tāpēc islāmisti pieprasa, lai sieviete neiet no mājas ārā viena un lai ikdienā ietinas biezā, plandošā parandžā, kas pārvērš sievieti anonīmā auduma mākonī. Šis uzskats nav tikai indiešu vai arābu pārliecība. Daudzi tā domā arī pie mums. Diemžēl arī tagad 2014. gadā mums jāmāca meitām uzmanīties no vīriešiem, nepaļauties uz puišiem, baidīties no tā, ka «nē» viņiem nenozīmē «nē». Piesargāties no seksuāliem uzmanības apliecinājumiem un pazemojumiem internetā, uzmanīties no braucieniem ar velosipēdu ar mūziku austiņās. Mums atkal jāsagatavo meitas dzīvei kā medījumam.

Jums šķiet, ka tas ir normāli?

Manas cerības, ka reiz taču sievietei nebūs jāpierāda, ka seksuāla varmācība ir tāda pati fiziska, brutāla varmācība kā dūre sejā, pagaidām nav īstenojušās. Varmācība ir un paliek varmācība arī tad, ja to realizē elitāras futbola komandas spēlētāji, kas izvaro piedzirdītu meiteni, savu rīcību filmējot un fotografējot.

Zināmai sabiedrības daļai arī pie mums šķiet, ka apreibusi sieviete pati sevi piedāvā seksuāliem pazemojumiem,

lai gan runa šajā gadījumā ir nevis par seksu, bet gan par varu. Izskatās, ka arī pie mums Latvijā drīz būs jādibina Indijā tik populārais interneta portāls «Safe city», kurā sievietes var uzzināt, pa kurām Deli ielām var pārvietoties bez riska tikt izvarotām (2012. gadā Indijā pēc oficiālajiem datiem tika izvarotas 17 000 sieviešu).

  1. secinājums – seksuāla varmācība pret sievieti joprojām netiek traktēta tikpat nopietni kā citi fiziskas varmācības veidi.

Sieviete nozīmē – «būt ķermenim, par kuru lemj citi»

Vērojot pēdējo gadu Latvijas «abortam – nē!» kustības aktīvistu performances Rīgas centrā un ieklausoties nedzimušo dzīvību glābšanas sludinātāju leksikā, mani neatstāj sajūta, ka sieviete viņu izpratnē ir tikai miesa, kurai nav un nedrīkst būt noteikšanas tiesību par sevi. Līdzīgi sieviešu legālajai «apgraizīšanai» austrumzemēs (Female genital mutilation), kas nav reliģiska, bet gan sadzīviska tradīcija Āfrikā un Āzijā, arī mūsu reliģiozie fundamentālisti redz sievietē nevis cilvēku, bet gan bērna transporta cisternu. Bez cieņas pret grūtnieci kā personību.

Piemēram, Somālijā, Džibuti un Ēģiptē 90% meitenīšu ir varmācīgi «apgraizītas» jau bērnībā 8-10 gadu vecumā ar mērķi «samazināt nākotnē sieviešu seksuālo aktivitāti» (DN, 15.02.2014). Lai gan šāda apzināta meiteņu ķermeņu izkropļošana kļūst par būtisku invaliditāti viņu turpmākajā dzīvē, šis process nav apstādināms. «Tā ir dziļi iesakņota tradīcija, un sociālais spiediens vienmēr panāk savu. Islāma pasaulē tas meitenei nozīmē to pašu, ko kristiešiem iesvētības. Tas ir sabiedrības spiediens pret sievieti un viņas seksualitāti, kuru nosaka vīrieši gan likumos, gan publiskajā viedoklī» (DN, 14.02.2014).

Mēs savas meitas šādām «iesvētīšanas procedūrām» nepakļaujam. Taču mums ir citi – vecie un pārbaudītie sieviešu pakļaušanas veidi – izsmiekls un publiska pazemošana. Pankgrupas «Pussy Riot» piekaušana ar pletnēm Soču olimpiādes laikā vai publiska apliešana ar «zaļo tinktūru» pagājušajā ceturtdienā McDonalda restorānā Nižņijnovgorodā ir klasisks piemērs seksualizētam sodam, kas šodien aizstāj pagātnes kauna stabu. «Pretīgās maukas, vācieties!» – ziņoja plakāts no «Pussy Riot» uzbrucēju puses, liecinot, ka sieviete ir tikai ķermenis, ar kuru spēks un vara var darīt visu, ko vēlas.

  1. secinājums – varmācība pret sievieti var būt gan fiziska gan verbāla, un bez plašām diskusijām par šo tēmu mēs no pagātnes mantojuma neatbrīvosimies.

Šīs bija tikai dažas feminisma tēmas.

Ceru, ka mēs turpināsim par tām domāt ne tikai pēc gada (marta sākumā), bet katru mīļu dienu.

Vienkārši tāpēc, ka citādi vairs nevar.

Laiks pieprasa izvēdināt aizspriedumus, elpot svaigu gaisu, jo pagaidām sieviete vēl nav līdztiesīga vīrietim arī Latvijā.

Kura būs nākamā māmiņa ar bērniem uz Ventas tilta? Līgo nakts pārdomas.

2013. gada 26. jūnijā speciāli TVnet.

Ligo kolažaTikko laimīgi pārlaisti kārtējie Līgo svētki un Jāņi. Tie paši, kuros mūs jau atkal aicina būt auglīgiem un vairoties intensīvi. Pa radio un TV Rīgā, Pāvilostā vai Apē skan viedu folkloristu teksti par to, ka papardes zieda meklēšana faktiski ir kopošanās papardēs un politiķu norādījumi, ka uz šo «akciju» katram kārtīgam latvietim vai latvietei, t.i., valsts patriotam, ir jābūt gataviem Līgu un Jāņu vakarā. Jaundzimušo statistikai pēc deviņiem mēnešiem (arī nākamgad!) ir patīkami jāiepriecina mūsu valsts vadītāji un prezidents.

Līgo balagāns

Man par lielu pārsteigumu, vasaras saulgriežu svinēšana pie mums pamazām pārvēršas trokšņainā balagānā ar masu koncertiem uz skatuves, kurus translē TV, alus smārdu publiskajā telpā, apdzērušu, streipuļojošu tēviņu klaigām zaļumos un viņu riesta dziesmām pusnaktī.

Kāda loma latviešu sievietei iedalīta šajā «pasākumā»? Matrača + Jāņa mātes loma. Būt pa rokai, atdoties papardēs un būt gatavai dzemdēt martā. Tā, lai valdībai un dzimtenei ir prieks!

Izvēlīgai «Jāņa mātei» neklājas būt. Tas nav patriotiski! Atsakot «paparžu puiša» impulsam seksīgi pavingrot – «tepat zem krūmiņa», nākamā «Jāņa māte» uzvedas kā feministe, un tas nav glīti. Vismaz Latvijā noteikti nav pieņemami, jo šeit – šajā valstī īsti vīri diktē noteikumus: gan parlamentā un valdībā, gan publiskajā telpā, gan arī ģimenē. Pat folklora tiek revidēta un slavenās tautasdziesmas «Div’ pļaviņas es nopļāvu» varone skaitās feministe (Latvijas Radio, 23.06.), jo par izkapts asināšanu piedāvā tautu dēlam baltu kreklu, nevis savu ķermeni.

Viens ir skaidrs – demogrāfijas problēmās vainojama ir sieviete. Tā pati, kas vēlas studēt, atliek pirmā bērna dzimšanu uz vēlāku laiku un vairāk domā par sevi, nevis par vīriešu seksa dziņas apmierināšanu un valsts demogrāfisko problēmu atrisināšanu.

Bērns+baznīca+virtuve

Paskatieties, cik braši vairojas iedzīvotāji arābu valstīs! Tur sievietei mute ciet, maiss uz galvas un katru gadu jaunas dzemdības. Nav laika pat sapņot par feminismu!

Jā, tur nav atrisinātas bērnu aprūpes problēmas, jo tādu nav, ja sieviete tup mājās visu mūžu un pati rūpējas par saviem bērniem.

Arī pie mums Latvijā nereti skaļi izskan «bižainu nacionālpatriotu politiķu» aicinājumi, ka steigšus būtu jāpiesprādzē latviete pie vecā, pārbaudītā staba «K+K=K» (Kinder + Kirche + Küche: bērns+baznīca+virtuve) un visas Latvijas demogrāfiskās problēmas būs atrisinātas. Pārvēršot sievieti par mājās pieķēdētu dzemdēšanas mašīnu, var celt darba ražīgumu un pieprasīt no katra sieviešu ķermeņa vismaz 10 bērnus. Neiespējami tas taču nav! No statistikas viedokļa ideāli – pareiziniet pašreizējo Latvijas iedzīvotāju skaitu ar 10 gadiem, un jūs saņemsiet fantastiskus rādītājus. Jau pēc 10 x 9 mēnešiem! Padomājiet, cik daudz jaunu vietu tāpēc pavērsies mūsu deputātiem Eiroparlamentā! Vienā rāvienā kļūsim par Eiropas dižvalsti, strauji apsteidzot iedzīvotāju skaitā to pašu Zviedriju un Somiju, kur nu vēl Dāniju! Par Baltijas valstīm nemaz nerunājot

Kurš ir vainīgais, ka šis demogrāfiskais izrāviens nedarbojas? Vīrieši? Protams, ka ne. Vainīgās ir visu veidu ideoloģijas, kas traucē latviešu sievietei labprātīgi atstāt savu feministisko nišu un izlemt par turpmāko vismaz 15 gadu aktīvu darbošanos aktīvā sērijveida bērnu dzemdēšanas procesā.

Ko visu mēs, latvietes, gan neesam gatavas upurēt dzimtenes dēļ?

Tāpēc – steigšus slēdzam robežas un aizliedzam visām sievietēm izbraukt no valsts. Atjaunojam aizvadītā gadsimta trīsdesmito gadu pasu režīmu, kad ārzemju pase pienākas tikai vīrietim. Sievieti ieraksta vīra pasē kā bērnu. Visām sievietēm jābūt grūtniecēm, citādi publiskajā telpā tās nedrīkst rādīties. Kā mēs vēl varētu vēl forsēt absurdo situāciju? Steigšus ieviešot daudzsievību un pamazām ieviešot parandžas, atkārtojot konservatīvāko austrumvalstu ģimenes hierarhijas modeļus ar vecāku sieviešu segregāciju, varmācīgu nogalināšanu (valsts kasei no tā būs tikai labāk).

Šādi pārkārtojot visu mūsu valsts dzīvi, sievietes beidzot būs piespiestas pie sienas un nevarēs vairs «murgot par feminismu». Ko darīt ar tām sievietēm, kuras nepiekritīs poligāmijai un paliks aiz ģimenes borta? Tādu vienkārši nebūs, jo ikvienas nevainīgas sievietes likteni (tieši tāpat kā šobrīd musulmaņu valstīs) noteiks vīriešu dzimtas aizbildnis – tēvs, brālis, tuvākais vīriešu dzimtes radinieks. Viņš arī izlems, ar ko meitenei jāprecas un kurā harēmā jāiekļaujas, par kādu cenu. Atraitnes varēs izlemt pašas, taču, ja viņas «paliek pāri», tad pašas vainīgas – automātiski kļūst par ielasmeitām. Galu galā, neraugoties uz daudzsievību, puišiem un vīriem vienmēr ir patikuši publiskie nami un sieviešu bezizejas situācijas, kad naudas trūkums spiež strādāt «uz paneļa». Kāpēc gan liegt latviešu vīriem šo prieku arī «virilajā Latvijā»? Ja jau pašlaik Rīga ir prostitūcijas augonis, kāpēc to neturpināt? Ir taču vīri, kas ar šo biznesu Latvijā šodien nopelna lieliski un prot nopirkt politiķus un medijus, kas manipulē ar likumiem un noteikumiem un sabiedrisko domu prostitūcijas lielbiznesa interesēs.

Sievieti pie vietas

Kā redzams – viss ir iespējams, ja sievietei pilnīgi atņem visas tiesības un atstāj tikai pienākumus. Tā sakot – noliek sievieti pie vietas.

Šobrīd pasaulē ir samērā daudz valstu, kurās tiek praktizēta apmēram šāda vai līdzīga attieksme pret sievietēm, devalvējot daiļo dzimumu līdz darba lopa = dzemdējamās mašīnas līmenim. Vēl vairāk – grūtnieces apskates ļauj noteikt gaidāmā bērna dzimumu un tad iespējams iet vēl vienu soli tālāk – ar tēva pavēli likvidēt «otro dzimumu» vēl nedzimušā stadijā. Šo pieeju šodien plaši praktizē Indijā, likvidējot meitenes kā embrijus. Tādā kārtā ģimenēs dzims tikai zēni un par to būs prieks tēvam un vectēvam, jo puiši mēdz būt galvenie dzimtas mantinieki un uzvārda tālāk nesēji. Meitene ģimenei rada tikai klapatas, jo tiek izprecināta svešā ģimenē un ne vienmēr «kāzu nauda» par meitu tiek samaksāta pienācīgi augstā līmenī. Tātad – meitas audzināšana nav patriarhālas sabiedrības plaukstošs bizness. Loģiski, ka no nerentabla dzimuma bērna tāpēc var arī atteikties ar aborta palīdzību. Tad ģimenē augs tikai zēni un dzimtai paredzama liela attīstība nākotnē.

Kā daudzie zēni dzīvos nākotnē bez meiteņu sabiedrības? Tas jau ir cits jautājums, un atbildi uz to šodien meklē ne tikai Indijā, bet arī citās valstīs, kur nedzimušo meitenīšu apzināta nogalināšana ir turpinājusies vismaz 20 gadus. Kā redzat – absurdā, virilajā Latvijā nav nekas neiespējams.

Uz Ventas tilta

ventas_tiltsProtams, ka Eiropas konteksts Latvijas politiķiem neatļaus novest Latviju līdz absurdistānas robežām. Izrādās, ka ES ūnijai ir arī pozitīvi efekti. Viens no tiem – sieviešu neatkarības aizstāvība.

Diemžēl mūsu valstī sieviete nav neatkarīga, īpaši tad, ja nokļuvusi jaunās māmiņas lomā. Niecīgais bērnu pabalsts, dārgās ginekoloģisko izmeklējumu izmaksas un pats galvenais – vientuļās mātes sociālā un publiskā statusa devalvācija ir iemesli, kāpēc «Jāņa mātes» izvairās no valsts demogrāfisko problēmu risināšanas.

Kamēr mūsu valstī nebūs vismaz 100 latu pabalsta vientuļai mātei par katru bērnu, netiks izskausta patriarhālās sabiedrības vīzdegunīgā pieeja sievietei, kurai ir ārlaulības bērns, tikmēr mūsu nācija turpinās izmirt. Vainīgās šajā gadījumā faktiski nav sievietes, bet gan noteikumi, likumi un emocionālā publiskās vides attieksme, kurā vientuļajai mātei jādzīvo uz bada robežas ar mazuli uz rokām.

Ja jums, cienījamo lasītāj, ir 27 gadi, divi puisīši (2 un 3 gadus veci), vīrs nesen jūs atstājis, šķīris laulību un pirms nedēļas esat atlaista no darba tāpēc, ka pārāk gausi un slikti strādājāt lielveikalā pie kases, tad nebrīnīšos, ka vienā siltā jūnija naktī jūs nostāsieties uz Ventas tilta ar bērniem pie rokas un smagām domām galvā.

Jā, traģiskajā notikumā Ventspilī ir vainīgi visi – sākot ar valsts politiku sievietes un bērna stāvokļa devalvēšanā, vietējās pašvaldības formālisms un visu mūsu attieksme pret vientuļo māti kā dzenājamu un nicināmu radījumu. Mēs aizstāvam ģimeni ar bērniem, nevis māti ar bērniem.

Tāpēc visi esam vainīgi pie tā, kas notika šovasar Ventspilī vai 2005. gadā Kuldīgā, kad kāda cita vientuļā mamma atņēma dzīvību savam dēlam un pati neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību.

Jaunas sievietes mēģina aiziet no šīs sabiedrības ļoti radikālā veidā, paņemot līdzi savus bērnus.

Vai mums visiem kopā = valdībai, medijiem, sabiedrībai nevajadzētu steigšus reformēt šo sabiedrību no kuras bēg jaunās mātes?

Vairoties gatavās latvietes

Vai, aicinot Līgo naktī «ražīgāk ņemties pa papardēm», mēs pārējie uzņemamies atbildību par to, kas notiks pēc deviņiem mēnešiem, kad apzinīgā, vairoties gatavā latviete būs laidusi pasaulē bērniņu, kura tēvs (pa to laiku) būs pazudis tālēs zilajās.

Mūsu likumi pazemo sievieti māti arī brīdī, kad laulība ir šķirta. Nevis tiesai, bet pašai šķirtenei jāmeklē ciet pasprukušais «tēvs» un jāpierāda viņa ienākumi, kas nebūt nav vienkārša lieta, īpaši tad, ja apgādnieks dzīvo un strādā ārzemēs, nelegāli. Man bieži palīdzību lūdz sievietes no Latvijas, kurām neizdodas atrast bērna tēvu, kas strādā un dzīvo bez bēdu Norvēģijā, Somijā vai Zviedrijā puslegāli. Tiesas Latvijā atsakās uzņemties iniciatīvu.

Jaunās mātes arī pie mums ir pieliktas pie vietas.

Diemžēl.

Vai jūs to neredzat?

Foto : http://www.portofventspils.lv/lv/zinas/258_vienigais_pacelamais_tilts_latvija_kluvis_par_gais/

Madonna, sieviešu mobings un otrā dzimuma izredzes

2012. g. 10. jūlijā. Speciāli TVnet.

Foto: TVNet

Šogad popkaralienes Madonnas koncerti Ziemeļeiropā vairs nebija pieprasītāko izklaides aktivitāšu sarakstā. Ulevī stadions Gēteborgā pagājušajā nedēļā bija piepildīts apmēram līdz pusei, kas pirms dažiem gadiem šķita neiedomājama lieta… Toreiz mēs arī no Rīgas joņojām uz Tallinu, lai noskatītos Madonnas šovu «dzīvā veidā». Toreiz viss šķita lieliski. Gandrīz lieliski, jo jau toreiz Madonna dažiem skaitījās «bišķiņ par vecu skatuvei», taču vēlme redzēt dzīvu popkaralieni bija svarīgāks faktors nekā viņas gadi. Madonnas jaunā turneja «MDNA» šogad turpina daudz smagāk boksēties ar agresīvām recenzijām, izturēt nesaudzīgus un pat aizvainojošus komentārus presē. Madonna joprojām neuzvedas tā, kā to varētu gaidīt no piecdesmitgadīgas sievietes. Viņa ar savu personību un uzvedību aizņem visu dzīves laukumu, apzinās, kur atrodas, neizliekas par naivu un pakļāvīgu vīriešiem padevušos beibi, bet spēj nekautrīgi uzvesties tā, kā vēlas, ar to nokaitinot zināmu konservatīvās un patriarhālās sabiedrības daļu. Tas notiek arī uz skatuves, kur viņa turpina cīņu pret homofobiju, par feminismu un seksualitātes brīvību. Par to viņu liela sabiedrības daļa apbrīno un respektē. Protams, ir arī tādi, kas viņu par to nosoda. Madonna un Miks Džegers – nevienlīdzīgas pozīcijas Taču šogad vairāk tiek runāts par zvaigznes izskatu un vecumu, nevis par viņas darba rezultātiem uz skatuves. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā ir izplatīti stereotipi, ka sieviete nedrīkst uzdrošināties strādāt uz skatuves tikpat ilgi kā viņas vienaudzis vīrietis arī tad, ja viņai šis darbs izdodas. Jā, protams, Madonas šā gada koncertturnejas «izgājieni» ar atkailinātu krūti koncerta laikā Stambulā un «neapģērbtu ķermeņa daļu» Romā ir izraisījuši pamatīgas mediju sašutuma zalves. «Popa vecmāmiņa» atļaujas to, ko vienkārši nav pieklājīgi darīt viņas vecumā, vai ne? Nost no skatuves un sēdi stūrī vai maini imidžu? Miks Džegers, Pols Makartnijs un Co lai paliek. Izskatās vēl grumbaināki, nekoptāki un sliktākā fiziskā formā, bet tomēr tie ir veči un tieši tāpēc drīkst tur palikt. Saprotams, ka popzvaigzne ir pati laba sava biznesa menedžere un izmisīgi mēģina ar šiem «stripTīza elementiem» koncertu laikā panākt biļešu pārdošanas kāpumu turnejas finālā. Šoreiz šis tirgvedības triks nav izdevies. Pēc kārtējā koncerta «Daily Mail» apkopoja Twitter komentārus, kuros izskanēja viedoklis, ka notikušais nav pieņemams nevienam, jo māksliniece esot par vecu «šādiem gājieniem». Protams, zāģēts tika viņas mēģinājums asociēt koncertturnejas nosaukumu MDNA ar ekstasī narkotikām ar līdzīgu abreviatūru, lai izdabātu jaunākai publikai. Pārāk bērnišķīgi gan? Par Madonnas faktisko vecumu un fizisko formu, uzvedību kā divdesmitgadīgai meitenei tiek diskutēts jau vairākus gadus. Dīva, kas sasniegusi 40 gadu vecumu un turpina strādāt uz skatuves ar divdesmitgadnieces tēlu popmūzikas vēsturē līdz šim nebija pieredzēta un pēc mietpilsoņu priekšstatiem nav «normāla lieta mūsu sabiedrībā». «Tā ir pieņemts. Mēs nevaram iedomāties, ka 50, 60 vai pat 70 gadus sasniegušas sievietes uzdrošinātos strādāt uz popa skatuves arī tad, ja viņām būtu lieliska balss un perfekts izskats. Nē, sievietes nedrīkst un viss. Neesam pieraduši pie šāda fenomena,» konstatē Madonnas biogrāfijas zviedru izdevuma autore Marija Franke. Kamēr Stings, Braians Adamss, Miks Džegers dzied, grozās un lēkā pa skatuvi tālāk bez vecuma kompleksiem, Madonnai šīs durvis jau gandrīz aizkritušas ciet. «Mūsu sabiedrībā norma ir vīrietis. Sieviete kungiem der vienīgi kā dekorācija, bērns vai jauniete. Pēc tam viņa var vākties stūrī, tupēt tur un nerēgoties acu priekšā. Mums pat ir prasība, lai popmākslinieki pazūd no skatuves, kad viņi kļūst vecāki. Tas ir nenormāli, bet tā mēs esam pieraduši uzskatīt un darīt. Piemēram, Madonnai visi tagad iesaka kārtīgi apģērbties un spēlēt skumjus blūzus pustukšos koncertos,» konstatē Marija Franke, piebilstot, ka Madonna nav vienīgā vecuma mobinga upure. Par savu izskatu un seksualitāti nācies līdz šim smagi maksāt arī Vitnijai Hjūstonei (Whitney Houston), Nikijai Mināžai (Nicki Minaj), Lilijai Alenai (Lilly Allen) un Eimijai Vainhausai (Amy Winehouse). Paradoksāli, ka recenzentus mazāk interesē piedāvātais muzikālais materiāls, bet gan zvaigznes izskats un personība. Piemēram, Raianas (Rihanna) nesenajā koncertā Borlengē (Peace&Love festivāls) recenzentiem vissvarīgākais šķita nevis mākslinieces vokālais sniegums, bet gan cik «porīgs» (pornogrāfisks), sakratīts un narkotizēts» ir bijis viņas izskats. Izskatās pārāk labi savam vecumam. Tas ir nosodāmi? Pieredze rāda, ka sievietes, kurām izdodas izlauzties mākslas vai politikas topā, tiek novērtētas, vajātas un tiesātas daudz smagāk nekā kungi. Sievietēm nekad nepiedod to, ko piedod vīriešiem. Piemēri te nav tālu jāmeklē – tepat pie mums eksprezidente Latvijā Vaira Vīķe-Freiberga, vai spīkere Solvita Āboltiņa tiek daudz pamatīgāk slānītas, šaustītas un «gar sienu izsmērētas» nekā dažs labs pērienu pelnījis politiķis  vīrietis. Tāpat arī Olga Rajecka vai Alla Pugačova «dabūn riktīgi» par to, ka vēlas turpināt strādāt, bet tādi fenomeni kā, piemēram, Raimonds Pauls, Pits Andersons, Viktors Lapčenoks, Filips Kirkorovs vai Valērijs Ļeontjevs var dziedāt tālāk un nesatraukties par savu vecumu vai izskatu. Viņiem sabiedrība nepārmet, ka dažiem no viņiem vajadzētu pārstādīt matus, veikt sejas plastisko operāciju, nodzīt lieko svaru un uzaudzēt muskuļus. Tajā pašā laikā sievietes labais izskats arī 50 un 60 gadu vecumā tiek izsmiets un kritizēts, jo tas jau esot sasniegts ar botoksu, HGH* un operācijām, nevis ar smagu darbu sporta zālēs un dzīvesveidu. Izskatās pārāk labi savam vecumam un uzvedas, kā izskatās, un tas ir slikti! Vīrietim piedod to, ko nepiedod sievietei Tagad šo mobingu ir pierādījusi zinātne. Vekšē universitātes doktorands Tobiass Bromanders savā disertācijā «Mediju skandālu monitorings 1997-2010» ir noskaidrojis, ka skandālu situācijās sievietes parasti tiek šaustītas kā personas un visa kritika koncentrējas uz viņu personību. Turpretī tad, ja notikumā ir iesaistīti tikai vīrieši, tad mediji koncentrējas uz notikuma analīzi un pēta apstākļus, kas attiecīgo situāciju ir izraisījuši. Tātad sieviete tiek šaustīta un kritizēta kā persona (neatkarīgi no notikuma konteksta), bet vīrietis tikai kā attiecīgā notikuma pasīvs elements. Bez tam mediju un sabiedrības intonācija vienmēr ir piedodoša, ja ir runa par vīrieti, bet šaustoša, ja notikumā iesaistītā ir sieviete. Hrestomātisks gadījums, kas labi zināms arī Latvijā: 1995. gadā bija spiesta demisionēt Zviedrijas sociāldemokrātu ministre Mona Salīna – par to, ka ar darba kredītkarti bija atļāvusies nopirkt lidostā Toblerone šokolādi. To jaunāko laiku politikas vēsturē pazīst kā «Toblerone skandālu». Ja šo grēku būtu pieļāvis viņas kolēģis Jērans Pēršons, tad nezin vai viņš līdz demisijai nonāktu. Te ir runa par mūsu attieksmi pret sievieti un vīrieti. Mums ir stereotipi priekšstati, un tie ir mūsu orientieris. Šī ilūzija eksistē visur. Ne tikai politikā, bet arī mākslā un sadzīvē, konstatē doktorands. Bromanders zinātniskas analīzes ceļā ir nonācis pie secinājuma, kuru mēs visi jau zinājām – no sievietēm tiek pieprasīts un gaidīts vairāk nekā no vīriešiem. Sievietēm jābūt pieticīgākām, godīgākām un svētākām nekā vīriešiem, «taču, ja viņas pakrīt vai ja viņām kas neizdodas, ja viņas nokrīt no pjedestāla, tad izrīkošanās ir daudz nežēlīgāka nekā pret vīrieti attiecīgajā pozīcijā», konstatē Bromanders. Mums Latvijā pašiem nācās par to pārliecināties pirms dažiem gadiem, noskatoties «caurkritušās» eirokomisāres Ingrīdas Ūdres publisko apmētāšanu ar akmeņiem Rīgā un Briselē, ļauno priecāšanos par uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres biznesa problēmām, zviedru Monas Salīnas eksekūciju Stokholmā un britu «sabiedrības krējuma» un preses vajātās princeses Diānas traģisko likteni līdz katastrofas brīdim Parīzē. Piemēru šajā notikumu rindā netrūkst visās valstīs. Tobiasa Bromandera disertācija dod vielu jaunām pārdomām par šo veco un sen zināmo tēmu. Tagad beidzot pierādīts zinātniski, ka sieviete joprojām ir un paliek otrais dzimums, tāpat kā Simonas Bovuāras un  Fransuāzas Sagānas laikā. Nekas nav mainījies. Pieļauju, ka liela vaina šajā virzienā jāuzņemas tieši medijiem, kas veido sabiedrības priekšstatu un pieņēmumu skalu, jo izrādās – ja notikuma iemesls ir sieviete, tad mediji par šo notikumu izvēršas divreiz plašāk, nekā ja «klupšanas akmens» ir vīrietis», – konstatēts aktuālajā disertācijā. No šejienes izriet Tobiasa Bromandera secinājums – «ja vēlaties lielisku karjeru, esiet vīrietis!» Vīrieši, kas neieredz sievietes Aktuāla ir arī sieviešu apriešana interneta publiskajā telpā. Vai kāds ir paanalizējis interneta komentārus, kurus anonīmie klaviatūras mocītāji velta pazīstamām sievietēm un vīriešiem? Jo dāmu mobings izpaužas arī tur. Pazīstamais rakstnieks Stīgs Lāršons (Stieg Larsson) savu slaveno romānu sēriju iesāka ar darbu «Vīrieši, kas neieredz sievietes» (Män som hatar kvinnor), kuru angļu un arī latviešu valodā iztulkoja citādi – «Meitene ar pūķa tetovējumu». Neraugoties uz to, ka autors, dzīvs esot, kategoriski pieprasīja, lai viņa darbu sauc tieši tā, kā viņš to bija nosaucis, – virkne ārzemju izdevēju uz to nospļāvās un cenzēja romāna nosaukumu. Latvijā arī. Kāpēc? Par skarbu. Nu kā tad tā! Nav taču vīriešu, kas neieredz sievietes. Vai ne? Tāpēc mēs cenzējam Laršonu un nosaucam tā, kā vīriešu dominējošā sabiedrībā vajag. Neraugoties uz to, ka romānā Stīgs lieliski apraksta šo naidu visās perversijas izpausmēs. Šie paši tipāži (troļļi) siro arī internetā, un pats interesantākais, ka viņi nereti ir arī sievietes, kas vajā līdz ar troļļiem savas «bēdu māsas», kas uzdrošinājušās «spļaut pret vēju». Vīrietis drīkst, bet sieviete – nedrīkst. Atklātais rasisms sociālajos medijos un komentāros ir kļuvis jau par normu. Pēc Breivika masu slepkavībām Norvēģijā skandināvi sāka plašāk un vairāk runāt par intonāciju sociālo mediju čatā un par to, ka tomēr nav pieļaujama indīga riešana un anonīmās izsmiekla zalves ar raķetēm no krūmiem uz apšaudei novietoto autoru. Īpaši tad, ja autors ir sieviete. Tagad pienācis laiks runāt par to, ka sievietes šajā diskusiju zonā apšauda niknāk un zākā personiskāk nekā vīriešus. «Sievietēm arī interneta diskusijās uzreiz uzbrūk kā personām, neatkarīgi no tā, ko viņas ir izdarījušas, pateikušas vai paudušas. Tiek runāts nevis par rakstā pacelto problēmu vai lietu, bet tiek «nomasēta» autore» – konstatē zviedru interneta čata pētniece Elina Gustavsone. Šis fenomens ir starptautisks. Acīmredzot ir pienācis laiks publiski un atklāti runāt par šīm lietām, citādi mums, sievietēm, nāksies sekot Žoržas Sandas piemēram. Vai tiešām tā nāksies rīkoties, lai panāktu lietišķu sabiedrības diskusiju par piedāvāto problēmu? Formāli Latvijā dzimumlīdztiesības rādītāji ir augsti, taču sieviešu aktīva iesaistīšanās politikā joprojām arī pie mums paliek zemā līmenī. 10. saeimas vēlēšanās 28,5% kandidātu bija sievietes, no kurām Saeimā iekļuva tikai 19% (EP diskusija Rīgā 09.03.2011.). Mātes un gados vecākās sievietes arī Latvijā pārstāv tās sabiedrības grupas, kas visvairāk pakļautas nabadzības riskam. Kopumā 70% no pasaules iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir tieši sievietes. Vai nav par skarbu? Vai nav pienācis laiks atļaut Madonnai darīt uz skatuves, ko vien viņa vēlas, ja muzikālais pienesums ir profesionāls un vērā ņemams? Vai nebūtu jāsalauž tā slota, ar kuru mēģina aizmēzt no skatuves mākslinieces, politiķes, uzņēmējas, žurnālistes, pamatojoties uz viņu dzimšanas gadu? Starp citu, arī Latvijas TV esmu dzirdējusi, ka menedžmenta aprindās mēdz ieskanēties runas par vecuma un lieko kilogramu cenzu, ja ir runa par sievietēm, kuras drīkst laist kadrā kā raidījumu vadītājas vai komentētājas.  Neskatoties uz to, ka nu jau pat CNN, BBC, ABC un citos starptautisko TV kanālos nopietnas politiskas programmas vairs nevada tikai divdesmitgadīgas beibes. Bet par LTV ekrānā redzamo vīriešu – komentētāju liekajiem kilogramiem un komiskajām frizūrām neviens neatļaujas  pie mums diskutēt. Atzīsim, ka sievietes ir pakļautas dubultai diskriminācijai – gan dzimuma, gan vecuma mobingam. Tātad, vai izgaismojot dzimuma un vecuma mobingu, mēs spēsim šos netikumus apkarot un sievietēm tomēr nebūs jāpieņem vīrieša pseidonīms, lai pasargātu sevi no nozākāšanas? * Human Growth Hormon