Eiropas Savienības pretinieku skaits Norvēģijā pieaug.

2011.gada 31. oktobris

Tikai 12% norvēģu šobrīd atbalsta savas valsts pievienošanos Eiropas Savienībai. 72% ir pret.

Par to liecina pēdējie Synovate aptaujas rezultāti, kurus šodien publicē Dagbladet.

” Atbalstīt iekļaušanos Eiropas Savienībā ir tas pats kas piedalīšanās Tor de Ski bez slēpju nūjām”, – konstatē Norvēģijas eiroskeptiķu līderis Henings Ulausens.

Līdz šim aktīvākie ūnijas piekritēji – 65% bija norvēģu labējā partija (Höyre), kas tagad (kā izrādās!) piebiedrojusies skeptiķiem.

Eiropas ziema, arābu pavasaris un Angelas Merkeles deklarācija.

2011.gada 30. oktobrī

A Merkel wirtschaft.t-online.de

Trešdien Vācijas Kanclere Angela Merkele publiski konstatēja, ka viņa izprotot Occupy Wall-Street akcijas. Paziņojums daudzus pārsteidza.

Iespējams, ka bija domāts konkrēti, taču izdevās vispārināti.

Eiropas (un pārējo industriālo valstu) iedzīvotāju protestu vilnis var sašūpot arī Eiropu.

To nevajadzētu izslēgt vai uzskatīt par neiespējamu.

Pastāv nepatīkamas līdzības starp ”arābu pavasara” un ” Eiropas ziemas” izraisītājiem. Jauniešu bezdarbs.

Fenomens, ar kuru galā netiek arī zviedri.

Jauniešu bezdarbs valstī joprojām it viens no lielākajiem Eiropā.

 Šodien bezdarbs sit pa jauniešiem vissmagāk.

Ieskaitot izglītotāko jaunatnes daļu.  

Kamēr vecākā paaudze pagūst izbaudīt savas privilēģijas un pensiju bonusus, jauniešiem jārēķinās ar daudz smagākiem un nežēlīgākiem darba un dzīves apstākļiem.

Grieķijā un Spānija jauniešu bezdarbs šodien sasniedz attiecīgi 46% un 42% līmeni (2011. 06).

http://totallycoolpix.com /2011/ 10/ the-occupy-wall-street-protests/

Itālijā, Īrijā un Portugālē jauniešu bezdarbnieku pašlaik ir 27-28%. Tie pašlaik ir labākie rādītāji Eiropā!

Paradoksāli, ka tieši šajās valstīs finanšu krīze pašlaik plosās vissmagāk un tas nozīmē, ka krīze ir daudz dziļāka nekā no malas (atskaitēs) izskatās.

Angelas Merkeles paustā izpratne Occupy Wall Street kustībai liecina, ka valstu vadītāji arī labi redz tieši jauniešu pietiekami bezcerīgo situāciju šodienas vecajā kontinentā.

Izredžu ir maz.

Ari ar diplomu kabatā.

Nepalīdz pat laba izglītība, lai tiktu pie laba darba.

Eiropas ūnija gatavojas rīkoties bargāk pret Spāniju, Grieķiju, Itāliju… un kā atbildes reakcija noskan ”okupantu” aizvien krasāka nostāšanās ideoloģiskās pozīcijās – pret kapitālismu. 

Starp citu, pēdējo nedēļu laikā globālo Occupy – demonstrāciju laikā piedalījās vismaz viens miljons demonstrantu no krīzes skārtajām valstīm Itālijas un Spānijas.

Ģenerālā prasība – paaugstināt pensionēšanas vecumu ietekmēs nākošos pensionārus un mums jārēķinās ar jauniem protesta viļņiem.

Latvijā aizdevējiem paveicās.

Tauta Rīgā ir idejiski mazkustīga, kļuvusi politiski inerta un aizdevēju ierašanos ar akmeņiem neapmētāja.

Centrāleiropa reaģē citādi.

Vai tas nav signāls, ka aizdevējiem (kas paši saistīti ar finanšu aprindām) vajadzētu kļūt mazliet uzmanīgākie, tolerantākiem un piesardzīgākiem savās prasībās un savā spiedienā pret kārtējo kritušo valsti? 

Vai tas, kas tagad notiek Eiropā nav pašnāvniecisks solis?

Cik tālu Eiropas vadītāji ir gatavi iet pret savām tautām?

Sekojot banku un finanšu aprindu spiedienam?

Iespējams, ka Angelas Merkeles trešdienas replika ir signāls jaunam sākumam.

Vai viņi ir sapratuši cik nopietna patiesībā ir šī situācija?

Bumbas no biezpiena un troņa mantošana bez komentāra. Intelektuālā gripa?

2011.gada 29. oktobrī

Mana rokas bagāža vakar tika aizturēta. Kaste ar mugursomu un jaku gulēja uz grīdas, pie  kontroles monitora galda kājas. Kā bīstama krava.

”Kontroles sieviete” to pārnesa ar respektu un nolika man priekšā.

–   Kas jums tur iekšā? – viņas balss skanēja bikli, kā sabijusies.

–   Mantas un …biezpiens, – godīgi atbildēju.

–   Biezpiens? Skaidrs. No tā jums būs jāatvadās!

–   Kāpēc? Tas nav šķidrums!

–   Jā, bet tas satur šķidrumu un no tā var izgatavot spridzekli.

–   No biezpiena? Spridzekli?  

–   Ja, protams! – uzraudze triumfēja eksperta pārliecības intonācijā.

–   Varbūt gribat to apēst? – viņa domīgi raudzījās uz mazu paciņu ar uzrakstu ” Kesella” (100 g). Paciņa bija krāsaina, glīti noformēta ar diviem caurspīdīgiem vāciņiem. Skaists ražojums.    

–   Tepat var apēst? – jautāju un centos novaldīt smieklus.

–   Nē, jums jāiet atpakaļ ārā un tad jāstāv rindā vēlreiz. Jūs nokavēsiet lidmašīnu.

–   Skaidrs, – apstiprināju padevību likumam un sāku iztēloties kā gara auguma terorists, greznojies ar garu, melnu nekoptu bārdu ”vāra” no manas ”Kesellas” spridzekli.

Loģiskais atlikums?

Ceru, ka kontrolapskates birokrātei arī nāca smiekli par to ko viņa dara un ir spiesta darīt tālāk. Sekot labi domātām, bet būtībā muļķīgām instrukcijām.

Ceru, ka cilvēki, kas spiesti strādāt muļķīgās situācijās to apzinās paši un no šīm situācijām psiholoģiski distancējas.

Ceru.

Lidmašīna nokavējās.

30 minūtes.  

Gaidījām.

Beidzot tomēr lidojām.

Rīgā uz skrejceļa, lidmašīnai nosēžoties ievēroju Dānijas un Latvijas karogus plīvojam, turpat pieticīgi tupēja maza pelēcīga lidmašīna ar Dānijas ģerboni. No tās attālinājās automašīnu rinda, kas ripinājās  lidlauka vārtu virzienā.

Ceru, ka mūs neaizkavēja jaunās premjerministres dēļ.

Ceru, ka muļķība ar nosaukumu ”vadonis gaisā” arī ir beigusies.

Ceru.

Vakar vakarā dzimtenes televizors un radio (kā svarīgi jaunumu) man pavēstīja izmaiņas Lielbritānijas troņa mantošanas kārtībā. Turpmāk troni varēs mantot arī pirmdzimtā – meita. Šorīt no rīta radioziņusieviete informēja par to pašu. Kategoriski un bez komentāra. 

Savādi, ka arī dzimtenē britu karaļvalsts joprojām skaitās kaut kas ”virs pārējām  karaļvalstīm” un notikumi no turienes šeit medijos vienmēr tiek pārspīlēti akcentēti kā īpaši nozīmīgi. Iemesli šim solim nav tālu jāmeklē un šos iemeslus faktiski vajadzētu novērst. Taču bēdīgāka ir cita lieta – komentāra trūkums.

Nav Lielbritānija pirmā karaļvalsts, kas anulē šo kārtību.

Ja Vindzori nav pirmie, tad būtu jāpaskaidro kā rīkojas citi un kāpēc ir notikusi tik nepiedodama kavēšanās šīs problēmas atrisinājumā.

Kad beidzot Latvijas ētera medijos būs komentētāji?

Kad beidzot būs?

Cerēsim, ka būs un aprautās ziņošanas intelektuālā gripa beidzot beigsies. 

Cerēsim.   

 

 

 

¿Cómo está. Ejot vaļā karš. Vai mums ir labāk?

2011. gada 27. oktobrī

¿Cómo está – vaicā kolēģe Marija, nopietni skatoties Skype telefonsarunas lodziņā. Kamera rāda labu ”bildi”, derētu pat tiešraidei.

Bien – saku un gaidu ko viņa ziņos no Kalī. No Kolumbijas. ”Pa tukšo” nekad nezvana.

Esot silts, Zumba joprojām modē… bet atkal ejot vaļā karš.

Nopūta.

Gaidāmas vēlēšanas. Tās ievada Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku – Fark grupējuma kaujinieku ofensīvas pret dažādu valsts reģionu politiķiem.

Pagaidām noslepkavots jau 41 kandidāts reģionālo politiķu amatiem. Turpinās mafijai nelojālo kandidātu vajāšana, balsu pirkšana un nelegalā (mafijai labvēlīgo) politiķu kampaņu finansēšana.

–  Piektdien, viss sākās piektdien. Fark pēkšņi uzbruka armijas spēkiem un “gāja vaļā” kaujas ar armiju. Svētdien sekoja otrais vilnis Araukas provincē. Tur slaktiņš turpinājās un upuru skaits tagad pieaug, – konstatē kolēģe no Kolumbijas.

Viņa pati abi pazīst marksistisko grupējumu Fark, kas pēdējos gadus turējās nomaļus, iztiekot bez uzkrītošām bruņotām ofensīvām, kuras parasti plaši un skaļi atsaucas arī starptautiskajos medijos.

Mežabrāļi jeb  teroristi tur bailēs un neziņā lielāko daļu valsts provinču, jo viņu rindās šobrīd ”dienē” apmēram 8000 kaujinieku, ka nodarbojas ar vietējo iedzīvotāju iebaidīšanu, ķīlnieku sagūstīšanu un, protams, ar kokaīna tirdzniecību.

Nelegālā kokaīna ražošana un eksports ir 30 gadu ilgā Kolumbijas pilsoņu kara pamatā.

Karš turpinās, nebeidzas un nebeidzas.

–  Bogotā tūristi šo karu faktiski nejūt. Bēgļi, kas mūk no okupētajiem reģioniem, apstājas un paliek uz dzīvi priekšpilsētās geto rajonos. Normāli dzīvot ”uz laukiem”  pie mums nav iespējams, jo tur cilvēkus dzenā un spīdzina gan ”mežabrāļi”, gan paramilitārie spēki gan armijas sirojošie grupējumi. Katram jāmaksā sava artava un normālam cilvēkam tas nav izturams, – konstatē Marija.

Pēc neliela klusuma perioda šūpošanās atsākusies.

Vienu brīdi Kolumbijā bija pamiers, pēc kreiso līderu nogalināšanas un agresīvo grupēju savstarpējās izrēķināšanās. Tagad kaislības sit augstu vilni.

No jauna.

Cietēji, protams, ir parastie iedzīvotāji. Pēc Codhes aprēķiniem valstī ir 4 miljoni bēgļu.

Paradoksāli, bet kolumbieši ir bēgļi paši savā zemē.

” Šogad savas zemes Kolumbijas laukos ir bijuši spiesti pamest 90 000 zemnieku, kas tagad mēģina izturēt badu Bogotas priekšpilsētās”, – konstatē Marco Romero (Codhes).

Valdība turpina pieņemt likums, kas  it kā atbalsta atgriešanos, taču drošības nav un cilvēki turpina nīkt teltīs. Lielpilsētās.

Tātad pēc divām dienām Kolumbijā sāksies vēlēšanas. Kā šis process notiks – tas lielā mērā liecinās par demokrātijas attīstības standartu valstī. Valdība Bogotā ir mobilizējusi ap 300 000 policistu un armijnieku, lai apsargātu vēlēšanu iecirkņus.

Uzbrukt var gan mežabrāļi, gan narkomafijas bruņotie spēki.

Slepkavojot un novācot sev nelojālus politiķus un tos, kas ”vēlē nepareizi”.

Protams, ka mafijas un sirotāju nauda ieplūst viņiem vajadzīgo politiķu priekšvēlēšanu kampaņu kasē un visi šie procesi tik ļoti atgādina Latvijas vēlēšanas, ka paliek … mazliet neomulīgi.

–  Pats sliktākais, ka politisko partiju kandidāti bieži savām kampaņām izlieto daudz vairāk naudas, nekā tiek oficiāli deklarēts. Skaidrs, ka tur tiek pludināta iekšā kokaīna nauda! Viņi aizstāv kokaīnu nevis mūs! , – uzsver Maria un mazliet brīnās, ka pie mums Latvijā ir līdzīgi procesi. “Baroni”, kas finansē savas kampaņas un “slīcina” nevajadzīgos.

Mums nav kokaīna, bet ir bijusi ”truba”, Eirotenderi/pabalsti/fondi/finansējums ar kuriem manipulēt prot ne tikai blēži ”pēc būtības”, bet arī Latvijas ierēdņi un amatpersonas.

Skaidrs, ka lokālie politiķi var būtiski ietekmēt procesus valstī.

Cik dziļi noziedzīgie un koruptīvie grupējumi iezīžas valsts politiskajā un ekonomiskajā organismā – to pagaidām izmērīt vēl neviens nav apņēmies.

Nedz Latvijā nedz arī Kolumbijā.

Taču notikumu attīstība pēc būtības ir līdzīga – šeit un tur.

–  Pati lielākā problēma ir tā, ka pie mums politiskajos gaiteņos daudzi uzskata, ka ”draugu kopas politikā”,  vai ” mūsējo grupējumi” ir normāla lieta. Viņi tur Bogotā turpina veidot ”savējo” alianses un pārbīdīt cilvēkus amatos kā šaha figūras ar sajūtu, kas tas viss ir OK un tā darīt drīkst. Partijas pie mums faktiski ir balošanas mašīnas jeb šeftmaņu biznesa administratīvās izkārtnes”  – tā domā kolumbiete.

Kolumbijā bēg cilvēki.

Turpina bēgt no mājām, kļūstot par lielpilsētu ubagiem.

Latvieši bēg uz ārzemēm un dara to pašu.

Kolumbijā valsts nevar izgudrot kādu attīstības modeli sev izvēlēties. Prezidents Santos vēlas investēt lauksaimniecības industrializācijā, bet  aizmirst, ka Kolumbijā dominē sīkzemnieki nevis lielsaimniecības.

Grāmatas un instrukcijas šādam sīkzemnieciskam piegājienam nav.

Latvijā – tas pats.

Karš notiek arī pie mums.

Tikai Rīgā tas sliktāk saskatāms, jo upurus neviens pagaidām neuzskaita.

¿Cómo está

Ķīnas militāristi atkal okupē Tibetu. Vai mēs spējam saprast arī citu mazu tautu okupāciju?

 2011.gada 26. oktobrī

Pasaules mediji ziņo, ka jau apmēram nedēļu ķīniešu drošībnieki papildina savu masīvo okupācijas klātbūtni Tibetā. Tanku kustība Lhasas virzienā neapsīkst arī šodien.

Armijnieki un bruņoti policisti ieņem stratēģiskos krustojumus pie tempļiem.

Ofensīva sākās jau 18. oktobrī un turpinās joprojām. (Radio Free Asia).

Nemieri sākās pēc kādas mūķenes pašsadedzināšanās. Tas bija jau devītais šāds protesta mēģinājums (pieci no protestētājiem no apdegumiem gājuši bojā).

Pašsadedzināšanās ir tibetiešu pēdējais, dramatiskais mēģinājums pievērst pasaules sabiedrības uzmanību Tibetā notiekošajiem okupācijas procesiem.  

Protesta akti notiek tālu no Lhasas, galvenokārt Abā (Sičuanas provincē).

Ķīniešu pašreizējais spiediens Lhasas virzienā liecina par iebaidīšanu.

Varai ir bail no protestiem. Tiem pašiem, kurus nācās piedzīvot pirms 2008. gada olimpiskajā spēlēm.

Ar šo Komunistu partija norāda, ka arī turpmāk ”neredz iespēju” uzsākt sarunas par Tibetas autonomijas atzīšanu.

Centieni ”panākt, lai tibetieši jūtas kā apmierināti un laimīgi Ķīna iedzīvotāji”, joprojām ir bez rezultātiem.

Tempļu blokāde, mūku masveida aresti un piespiedu skološana Ķīna patriotisma garā (pieprasot Dalailamas noliegšanu) neko labu nav panākuši.

Rezultāts nav iepriecinošs – ieroču gredzens ap Lhasu samilzt.

Vara ir gatava rīkoties vēl bargāk pret tiem, kas domā un vēlas dzīvot citādāk nekā totalitārās Ķīnas līderi.

Cerams, ka arī Latvijas ārlietu stūrmaņi reāli protestēs pret Tibetas konflikta eskalāciju tagad 2011. gada rudeni. 

Jo kam vēl, ja ne kādreiz okupētai Latvijai būtu vislabāk jāsaprot citas mazas okupētas tautas ciešanas.

 

 

 Saites:

http://www.freetibet.org/newsmedia

http://www.friends-of-tibet.org.nz/occu.html

 

Eiro krišana – laika jautājums? Ņemsim vietā dālderi?

2011.gada 25. oktobrī

Grieķijas notikumi, finanšu krīzes saasināšanās un Eiro valstu līderu riņķa dejas ap eiro glābšanas pasākumu izraisījušas mērenu paniku Ziemeļvalstīs. ”Ja eiro krīt, tad mums nepieciešama kopīga nordiska valūta”, – tā šodien konstatē Dagens Nyheter.

Ideja nav jauna. Par to šeit tiek runāts jau sen.

Eiropas Savienības prognozētā ”nāve” jeb eiro nākotnes pakāpeniska ”izšķīšana” skandināvu vidū tiek apspriesta lietišķi un konstruktīvi, piedāvājot vietā Ziemeļu federatīvo valsti.

40% iedzīvotāju neesot iebildumu pret jaunu Kalmāras ūniju (DN).

Ar savu naudu tālu netikšot nedz zviedri, nedz dāņi nedz arī islandieši, somi vai norvēģi. Tāpēc esot vajadzīga vienota valūta.

Dālderis?

Jā, nav izslēgts.

Pašlaik eiro zonā dziļi un pamatīgi ir iekāpusi vienīgi Somija. Dāņi ”seko” eiro kursam, bet pārējie ļauj savai valūtai ” peldēt brīvi un netraucēti” (Valsts Centrālās bankas uzraudzībā).

Vienotas naudas izveidošana prasīs referendumus, izpēti un garu birokrātisku procesu, taču šis jautājums neesot neatrisināms. Tā uzskata jaunās idejas piekritēji.

” Ziemeļvalstu industrijas atšķiras. Tāpēc tās dažādi reaģē uz konjunktūras svārstībām. Taču šo aspektu nevajadzētu uztvert kā trūkumu. Šodien Ziemeļvalstu ekonomikas šķiet nelielas un lielā mērā ir atkarīgas no savām vadošajām industrijas nozarēm. Taču tieši šīs atšķirības ar laiku var kļūt par Ziemeļu federācijas priekšrocību. Apvienotajā Ziemeļvalstī dalībvalstis varēs savstarpēji palīdzēt viena otrai tikt atpakaļ uz pekām, jo dažādas industrijas nozares atšķirīgi reaģē un konjunktūras svārstību fāzēm vai ārējiem šokiem.” (Gunnar Wetterberg).

Sena dziesma – jaunās skaņās.

Fantazēt nav aizliegts.

Interesanti! Kur šāda gadījumā paliksim mēs (Latvija) – kā zviedru banku ietekmes zona?

Iekļaus arī mūs ūnijā, jeb atstās ārpus tās?

🙂

 

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3