2011. gada 18. oktobrī

Parlamenta ”spīkers” jeb ”sapulces vadītājs” Latvijā šodien ir ievēlēts.

Politiķi ir vienojušies par izgāztā parlamenta personāžu.

To pašu veco – kritušo ”varoni”.

”Prezidentbērziņa” ievēlēšanas shēma ”nostrādājusi” no jauna arī tagad – četrus mēnešus vēlāk.

Solvita Āboltiņa nav attiekusies pati no sava vecā amata un jau pati dodas troņa virzienā.

Krēsls, kā nekā…pašas iesildīts. Laikam gribas vēl pastūrēt sapulces ar simts klausītājiem  un izbaudīt bonusus uz valsts nodokļu maksātāju rēķina.

Žēl, līdz šim vērtēju viņu kā politiķi augstāk.

Daudz augstāk.

Tagad izrādās, ka ētika un morāle daudziem joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka politiķi Rīgā nav ņēmuši vērā Latvijas vēlētāju signālu – ” lūdzu nomainiet visus”!

Vecie vadoņi tiek sēdināti krēslos no jauna.

Uzmestās lūpas (pēc Zatlera atlaišanas) tiek uzkrāsotas no jauna.

Vecā leijerkaste rullē tālāk.

Purvā atkal ir silti un jauki…arī bez oligarhiem.

Skaudības kaisle pēdējā nedēļas Rīgā sit visaugstāko vilni.

Tie, kurus Zatlers novāca no ”politiskās siles” tagad ir gatavi pārkost pat sliedes, lai viņam atriebtos un nepieļautu jaunu cilvēku parādīšanos pie Latvijas politiskā horizonta.

Sten krūmos oligarhi, nervozi kasa frizūras atstumtie.

Tos, kurus mēs apskaužam, mēs – apzināti samazinām.

Devalvējam, t.i., mēģinām atņemt viņiem to vērtību.

Mēs sakām – ”viņš ir traks” ,  Zatlers rīko ” komisku traģēdiju”, jo lomas taču ir sadalītas un citiem šajā elites dārziņa ar nosaukumu – ”politika” nav ko darīt!

!!!

Skaudībai ir neganti daudz formu un izpausmju.

Pirmā ir vēlme pacelties līdz apskaužamās personas līmenim, vienlaikus novelkot otru zem ūdens.

Skaudība ir agresīva, uzbrūkoša un nekonstruktīva izpausme. Tas ir aizsardzības mehānisms, kuru mēs paši iedarbinām brīdī, kad jūtamies nepelnīti zemu novērtēti (salīdzinājumā ar kādu citu). Tad mēs mēģinām saglabāt savu pašcieņu, samazinot apskaužamās personas lielumu.

Tātad vispirms salīdzināšana un pēc tam agresija.

Par politiskā establišmenta skaudību ZRP un SC virzienā nav šaubu.

Jums var viņi patikt vai nepatikt, bet par šīm divām partijām neparasti čakli balsojuši vēlētāji un tas ir jāatzīst.

Ja vēlēšanu iznākums koalīcijas izpausmē ir tāds kāds ir, ja ”seši zatleristu nolecēji” turpina dejot nēģu dejas un pirmo amatu dabūjusi caurkritušās Saeimas spīkere, tad tas nozīmē, ka Rīgā manifestē skaudība.

Skaudība pret tiem, kas uzvarēja ar cenšanos darīt 100%, lai uzvarētājs netiktu pie varas.

Tā atsedz politiķu loka virspusējību, snobismu, naivos sapņus būt svarīgiem, melus (kurus viņi iestāsta paši sev, lai mierinātu sevi) un centienus ar visiem līdzekļiem nodrošināt sev sabiedrotos (nesmādējot arī naudu!).

Skaudība ir ļaunuma sakne, tā ir tumšā zona, kurā nekas dzīvs neiztur un nekas saprātīgs nevar rasties.

Kāpēc skaudības rēgs neizgaist?

Tāpēc, ka pastāv mīts par līdztiesību un iedoma, ka katrs var izvirzīt taisnīguma kritērijus, izvirzot sevi izņēmuma situācijā.

Patētiskais centiens panākt ”taisnīgu valdību ar esošo vēlēšanu iznākumu” (regulējot to ar skaudības svirām) nav nedz konstruktīva nedz loģiska izeja no situācijas.

Vēsture liecina, ka šādas ”shēmas” regulāri atkārtojas.

Tā vietā, lai raudzītos nākotnē, skauģi bloķē cits citu, vēloties saglabāt ”savu iepriekšējo vērtību”, radot šķēršļus un aizliegumus ienācējiem.

Rezultātā dominē rūgtums, apsēstība, despotisms un cinisks pesimisms.

Paradoksāli, ka visas reliģiskās kustības (kas radījušas līdztiesības ideālu un to patiesi cenšas sludināt) savā iekšienē izveidojušas sev hierarhiskas pārvaldes formas, kas sirgst ar skaudību un pretrunām tāpat kā pārējie.

Katra institūcija (arī valsts) var attīstīties tikai tad, ja to regulāri atjauno.

Latvijai ir vajadzīga atjaunotne.

Esošais process ved sastinguma virzienā.

Žēl.