”Zaķu” skola Stokholmā. Braukt bez biļetes atkal būs modē. Vai lielpilsētā iespējams bezmaksas sabiedriskais transports?

2011. gada 31. augustā

Ar rītdienu – pirmo septembri, Stokholmas sabiedriskā transporta kartiņas cena paaugstināsies par 100 kronām. 690 SEK vietā mēs tagad katru mēnesi maksāsim 790 SEK, lai pārvietotos pa visu Stokholmas lēni.

Tātad – apmēram 60 latu mēnesī. Liela nauda arī ”sātīgi pelnošajiem” zviedriem.

Par gaidāmo cenu kāpumu jau vairākus mēnešus trako studentu un pensionāru organizācijas.

”Pārējie” (izņemot Stokholmas lēņa vadību) ir solidāri protesta akcijām.

Trumpja dūzis jau atkal ir brīvprātīgo organizācija ”Planka”  www.planka.nu/eng  (Brauksim pa zaķi), kura prasmīgi organizē ”zaķus”, piesolot izpirkšanas maksu, iekrišana gadījumā.

Organizācija ir brīvprātīga, tā uzskata, ka sabiedriskajam transportām lielpilsētā ir jābūt bezmaksas un līdz šim krotājiem bija izdevies piespiest pie sienas transporta pārvaldi.

Līdz šim izdevas.

Tagad karš ar ”politiskajiem birokrātiem” sācies no jauna.

Ar rītdienu sliktākais scenārijs risināsies tālāk un zviedru ”organizēto zaķu ražotava” ir atkal gatava akselerēt savas aktivitātes.

Kaujas sauciens noskanēja šodien.

Ar šodienu Stokholma lielākajās metro stacijās tiek piedāvāti kursi  ar nosaukumu – ”kā vislabāk un drošāk braukt bez biļetes”.

Apmācības notiek gan teorētiski internetā, gan prakstiski pie lielākajām galvaspilsētas metro stacijām.

Facebook grupa ”plankinga” atbalstam jau sapulcinājusi 7000 biedrus un vislielākā aktivitāte vērojama pie augstskolām. Tur darbojas ”personālie treneri”, kas ikvienam interesentam piedāvā individuālu apmācību, kā pārvarēt metro ieejas barjeras, kā pārlēkt pāri žogiem, kā aizbēgt no konduktoriem un visāda veida braukšanas biļešu pārbaudītājiem.

  • Jūtos gandarīts, ka tik daudz cilvēku iesaistās mūsu kustībā un atbalsta mūsu iniciatīvu. Vissmagāk cenu kāpums skars pensionārus, viņu biļetes būs tagad par 17% dārgākas. Tie, kas cietuši no krīzes un knapi savelk galus kopā, maksās par nenormāli dārgām sabiedriskā transporta biļetēm. Absurds”, – šodien medijiem apgalvo ”Planka” preses sekretārs Kristiāns Tengblads.

Taču…vai ir ētiski aicināt cilvēkus pārkāpt likumus un noteikumus?

  • Jā ir morāli. Mums jācīnās pret varas patvaļu. Ja ”zaķis” iekritīs – mēs palīdzēsim samaksāt soda naudu un ”zaķosim” tālāk. Varai ir jāsaprot, ka nevar vairs mūs ilgāk spiest pie sienas”, – uzsver Kristiāns.

Pēc viņa domām nav nevienas organizācijas, kas aizstāvētu sabiedriskā transporta pasažieru tiesības. Darba ņēmējiem ir arodbiedrības, autovadītājiem ietekmīgas organizācijas, taču autobusu, tramvaju un metro pasažieriem nav aizstāvju.

”Zaķotājiem” šķiet, ka šāds protests piespiedīs varu pazemināt biļešu cenas.

Sabiedriskā transporta SL preses sekretārs Jespers Pētersons ir pretējās domās. Viņam šķiet, ka par visu ir jāmaksā un šādas akcijas neko labu Stokholmai neatnesīs. Aicināt uz noziedzīgu rīcību esot amorāli un par noteikumu pārkapšanu var ”sanākt lielas ziepes”.

Politiķi šodien apber medijus ar preses ziņām un uzsver, ka ”plankotāji” ir nejēdzīgi parazīti, kas veģetē ”uz godīgo maksātāju rēķina”.

Tikmēr akcija turpinās.

Skola zviedriem ir sākusies jau sen, pirmais septembris nav tik maģisks datums kā Latvijā. Taču zaķotāju aktivitātes tieši rīt Stokholmā sitīs visaugstāko vilni.

Man arī būs problēmas.

Kolēģi un draugi ir 100% nozvērējušies ”zaķoties” un to arī darīs. Atkal būs sarežģīti ”pārvarēt metro barjeras”, būs jāskraida ap metro staciju un jāmeklē rezerves ieejas un jāsēž stresā metro vagonā (baidoties no biļešu pārbaudītāju ordām).

Iespējams, ka es pa kluso nopirkšu biļeti, taču skaļi atzīties mazdūšībā nedrīkst. Tas būtu gļēvi.

Visi cīnīsies, žurnālistus ieskaitot.

Oj,oj,oj.

Šādas krīzes ”Planka” vadībā ir bijušas arī agrāk un …toreiz ”mēs uzvarējām” – cenas tika pazeminātas.

Popgrupas dziedāja dziesmas par to kā mīlētāji nevar satikties, jo metro biļete maksā pārāk dārgi. Organizācija ”Planka”  tagad savā mājas lapā ir ievietojusi protesta dziesmu sarakstu. Tur piedalās daudzi vadošie mūziķi un izpildītāji, vēršoties pret nesamērīgi augstajām sabiedriskā transporta cenām Stokholmā.

Ir pienācis laiks – neklausīt un pārkāpt noteikumus.

Rīt būs neparasti notikumi.

Gaidīsim…

Naids pret politiķiem kā slepkavības iemesls. Politika kā riskants solis?

2011. gada 30. augusts

Astoņus gadus pēc Zviedrijas ārlietu ministres Annas Lindas slepkavības Mihailo Mihailovičs beidzot atzinies kāpēc viņš toreiz nodūra ministri lielveikalā.

Stokholmas centrā. Gaišā dienas laikā.

Viņš esot ienīdis visus, kas darbojas politikā.

  • Visās savās problemās vainoju tieši viņus – politiķus, – intrevijai Expressen tagad atzīstas slepkava.

Mihailovičs turpina izciest sodu ieslodzījuma vietā, taču beidzot ir sācis runāt par notikušo.

Tagad – astoņus gadus pēc notikumiem NK.

Līdz šim 32 gadus vecais serbu izcesmes viesstrādnieku pēctecis, atteicās paskaidrot slepkavības iemeslus. Tagad viņš beidzot ir gatavs izteikties.

Mediji – aizvadīto astoņu gadu laikā ir daudz un plaši diskutējuši par šo temu, pieņemot, ka Mihailoviča naids uz bijušo Ārlietu ministri sakņojas politiskā nepatikā pret Zviedrijas valdības rīcību Balkānu kara laikā.

Tagad izrādās, ka slepkava (uzbrūkot lielveikalā Annai LIndai ar nazi) neko nav zinājis par to, ka tieši Anna Linda ir savulaik akceptējusi Belgradas bombardēšanu.

Viņš esot rīkojies spontāni.

Nogalinājis politiķi veikalā spontāna naida vadīts.

Vispirms ieraudzījis ministri uz ielas, pie veikala. Sekojis viņai uz dāmu apģērbu nodaļu, kādu brīdi gatavojies un tad strauji izlēmis viņu nodurt.

Viss.

Ar to šis stāsts beidzas.

Patiesība izrādās vienkāršāka nekā kriminālromānos pieņemtās versijas.

  • Toreiz es biju nikns un visiem par visu. Man nebija darba, iztiku no bezdarbnieka pabalsta, man nebija nekādas izglītības un hroniski mocīja nelāga sajūta, ka nekas man neizdodas un visur neveicas. Man nebija darba, automašīnas, draugu un nākotnes izredžu”, – atsīstas šodien slepkava.

Tiesa viņu atzina par psihiski slimu cilvēku.

Viņš pats šo diagnozi šodien noliedz, lai gan atzīstas, ka esot cerējis ”pavadit laiku cietumā”, ka slims cilvēks. Ekspertīzes lakā esot simulējs.

Tā esot vieglāk paciest ieslodzījumu.

Profesors Anderš Foršmans, kura slēdziena rezultātā tiesa akceptēja spriedumu, šodien noliedz, ka pacients būtu testu laikā simulējis.

Tas neesot iespējams.

  • Garīgi slimu nav iespējams notēlot, – uzskata profesors, taču slepkava ir pavisam citās domās.

Atgādināsim, ka Mihailo Mihailovočs nogalināja Zviedrijas Ārlietu ministri Annu Lindu 2003 gada 10. septembrī un 2004. gada 23. martā viņu notiesāja par slepkavību ar mūža ieslodzījumu.

Solidaritātes ķēde Baltijai – sestdiena Stokholmā. Brīvdabas muzejā – apdomīgais rudens gadatirgus.

2011. gada 27. augustā

Stokholmas centrā zviedri šodien, plkst. 19.00 pacietīgi veidoja ķēdi Baltijas neatkarības atgūšanas atzīmēšanai. Cieši cits pie cita, viņi stāvēja 10 minūtes no Bervaldhalles līdz tiltam un cītīgi vicina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karodziņus. Šķiet, ka šis notikums ir svarīgāks nekā Baltijas valstu kultūras ministru līdzdalība Baltijas jūras mākslas festivāla atklāšanā, jo atsauc atmiņā 1989. gada augusta notikumus, kad divi miljoni baltiešu bija sadevās rokās, lai apliecinātu pasaules savus centienus pēc brīvības un valstu neatkarības atgūšanas.

Cilvēki, kas šovakar stāv Stokholmā nav organizēti. Lielāka daļa no viņiem ieradušies paši, atsaucoties mediju aicinājuma – piedalīties.

Paradoksāli, taču tas ir izdevies.

Baltijas gads ar to ir iesācies.

Tikmēr Brīvdabas muzejs pie Rīgas rīko savu rudens gadatirgu –  šoreiz mazliet klusinātākos toņos.

Saule cepina kā traka brīdī, kad ierodos notikuma vietā.

Ir dienas vidus. Tā svilst debesu vidū, ka pārcepināta pankūka un visi bēg ēnā.

Vasara ieradusies uz vienu dienu un karsē maksimāli. Oj, ir ko turēt!

Saņemos un dreifēju garām tirgotavu rindai.

Divi skaļruņi dārdina vulgāru dziesmiņu par zemenēm kā seksa simbolu un sieviete pie stūra galdiņa slavina mīklainas grāmatas, kas sakravātas dīvainās grēdās kā konspiratīvi būvmateriāli.

Caurmēra dzintarrotas maksā 7 lati gabalā un nepārliecina nedz aci nedz maciņu.

Tad pēkšņi uzbrāžas ezera vējš, kas ar savu jaudu pārsteidz pat labi ķemmētas tirgotājas (acīmredzot pirmais orkāna Irēne priekšvēstnesis šodien Latvijā) un es pēkšņi ieraugu reti sakarīgu ekspozīciju ar nosaukumu – ” Interesanti un stilīgi suvenīri visai Latvijai”.

Pārdevēja pārliecina kādu ķīnieti angliski par lībiešu karogu.

Viņš izskatās pārsteigts un neticīgi blenž uz kartiņām ar zeķēm.

Taču autore neatkāpjas.

Viņa turpina stāstīt par to ko redz lībiešu varonīgais jūrnieks, atgriežoties mājās no zvejas. Aina ir daiļa un fascinējoša. Es arī gribētu būtu lībiešu varonīgais zvejnieks, kas atgriežas no jūras varoņdarbiem… un tāpēc steidzīgi nopērku piespraudi ar karogu un zeķu kartiņu piedevām.

  • Jūs pati …šito visu?
  • Jā, es pati un Līgatnes papīrs!
  • Kāpēc papīrs?
  • Man vajag papīru kartiņām. Dzimtenes papīru.
  • Līgatne vienīgā palikusi dzīva?
  • Jā, Līgatne vienīgā.
  • Skarbi, – es konstatēju un nopērku kartiņu arī ar cimdiem un vēl vienu piespraudi ar mīlestības apliecinājumiem Latvijai. Pa to laiku atkal atgriezies ķīnietis un neatrod lībiešu karogu. Nekas, brašā jaunkundze viņam tagad stāsta par tautisko brunču malu un  vēl visu ko neiedomājami savādu, kas īsi izsakoties satilpināms jēdzienā – ”saprātīgs un radošs patriotisms”.

🙂

Brienu pa zāli tālāk gar pārdevēju rindām.

Mantas saista mazāk nekā maigā atmosfēra, kuru nespēj nogalināt pat sliktā popmūzikā, kas veļas ārā no skaļruņiem.

Ušakovs nav iztīrījis Juglas ezeru no uzbrūkošo ūdenszāļu ordām un acīm redzot turpina savas priekšvēlēšanu kampaņballes ar uguņošanu.

Ko lai dara, ja Rīgas mērs ir rautu rūķītis?

Līksmojas un svin non-stopp…

Vai ballējoties var uzvarēt gaidāmajās vēlēšanās?

Vai var?

Ekoloģiska katastrofa Rīgas pievārtē viņam ir svešvārds bez skaidrojošās vārdnīcas.

Oj,oj,oj…

Tikmēr debess turpina būt zila un man izdodas atrast kautrīgu jaunkundzi ar paštaisītu saldējumu.

-Vai tas ar rozīnēm ir ruma saldējums?

  • Nē …vienkārši ar rozīnēm.
  • …un tas otrs?
  • Tas ar mājas rabarberiem.
  • Ok, dodiet ar rabarberiem! – saku un redzu, ka neesmu vienīgā maija delikateses piekritēja.

Tālāk viss turpinās kā parasti – saldējums, kafija un gājiens pa meža celiņiem – siltiem un saulainiem kā piparkūkām.

Apsveicu Jūs visus ar superīgu dienu un lielisku pievakari!

Dzeram rozē vīnu un svinam, ka arī zviedri ir sapratuši Baltijas brīvības jēgu.

Tas ir jānosvin!

Muamara Kadafī bēgšana pazemes labirintos. Situācija Tripolē ir katastrofāla. Kā varam palīdzēt?

2011.gada 25. augustā

Muamara Kadafī vīri turpina pretoties un savā pēdējā televīzijas runā ”šefs” aicināja visus pretoties ”žurkām”, kas ”mēģina ieņemt Tripoli”. Televīzija turpina kalpot režīmam.

Šodien galvaspilsētas ielās daudz kritušo, ievainoto. Trūkst medicīnas personāla, zāļu un aprīkojuma.

Pretošanās kustība šovakar ieņēmusi Sabu-Salim reģionu Tripolē, kas līdz šim bija valdības karaspēka nocietinājuma zonā (Reuters).

Vakar Tripolē jau ieradās Pārejas perioda valdība, kas ir gatava pārņemt varu valstī un pārcelt savu sēdekli no Bengāzi uz Tripoli.

Kur pašlaik atrodas Kadafī? Atbildēt nespēj neviens.

Pat ”partizāni’, klusē un izvairās no komentāriem. Viņiem esot mācība no vakardienas, viņi tagad runāšot tikai par reāliem panākumiem.

Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts šodien situāciju Lībija traktē kā cerības rosinošu un netic, ka bruņotie konflikti pāraugs pilsoņu karā.

Latvijas ārlietu ministrs un vadošo partiju vadītāji par pēdējo dienu notikumiem Tripolē pagaidām neizsakās.

Žēl.

Zviedrijas radio korespondente Cecīlija Udēna šodien ziņoja par situāciju Kadafī dēla – Hanibāla Kadafī namā. Saimnieks ir aizbēdzis, bet personāls stāsta šausminošas lietas par pēdējo dienu notikumiem tirāna namā.  Spīdzināšanas, sitieni, vajāšana esot lībiešu ikdiena.

Pretošanās kustības vadītājs Mustafa Abduls Jalils šodien informrē, ka 6 mēnešu laikā cīņā ar Kadafī režīmu ir 20 000 upuru. (AFP).

Nemiernieki turpina Kadafī vajāšanu sarežģītā pazemes tuneļu sistēmā.

Tur atrodami vairāki bunkuri ar gāzmaskām, guļamvietām un rezerves pārtiku. Kadafi laicīgi bija sagatavojies pazemes cīņām.

Pašlaik par Kadafi galvu nemiernieki izsolījuši prēmiju viena miljona dolāru apmērā un tagad medības sit augstu vilni. Tikmēr nemiernieku rindas turpina papildināties.

Līķi mētājas uz ielās un, kā liecina The Guardian un Al Jazira, ievainoto brūces liecina par valdības karaspēka pielietotajām masu apšaušanām Tripoles pievārtē.

Iedzīvotāju situācija šobrīd ir kritiska, trūkst pārtikas un ūdens.

Kā mēs varam palīdzēt?

Vai Jums ir priekšlikumi?

”Visu vai neko!” – televīzija Kadafi labākais draugs. Viņa cepure un scepteris kā nemiernieku kara trofejas.

2011.gada 24. augustā

Šorīt aktuālākais jautājums pasaules ārpolitikā – ” kur atrodas Kadafī?’. Sky ziņo, ka diktatora meklēšana kļūst aizvien aktīvāka tagad, kad pretošanās kustība ieņēmusi viņa pili. Kadafī scepteris un uniformas cepure ir šorīt viņu iespaidīgākās kara trofejas.

Vieni domā, ka bēgošais diktators glābjas pazemes tuneļos, jo ASV avoti ziņo, ka viņš valsti joprojām neesot atstājis.

Šorīt 08.30 beidzot izteicās Ķīna, publiski uzsverot, ka ”atbalsta Lībijas tautas izvēli un cerot uz stabilu varas maiņu”.

Pirms tam Dienvidkoreja atzina Pārejas valdību (Yonhap).

Taču televīzija joprojām turpina būt Kadafī labākais draugs. Šorīt 07.54 viņš uzstājās ar savu otro runu – ”valsts televīzijā” un solīja  ”iztīrīt valsti tīru no nemierniekiem”.

”Visiem Tripoles iedzīvotājiem jāpiedalās Tripoles ķemmēšanā – vajājot valsts nodevējus” (Al Rai TV, Reuters). Pēc tam Kadafī piemetināja, ka vakar un šodien viņš ”braukājoties pa Tripoli”, bet neviens viņu neesot atpazinis.

Šonakt Nikaragva piedāvāja Muamaram Kadafī politisko patvērumu, lai gan viņš pats neko ”tādu” neesot lūdzis.

Daniels Ortega ir nobažījies.

Pagātne (kreisajā gaismā) savulaik izskatījās krietni rožaināka un simpātiskāka.

Šodien laiks šiem (kādreiz stilīgajiem) ”kaujiniekiem par darbaļaužu tiesībām” ir paskrējis garām neatgriezeniski. Deģenerācija.

Žēl, ka lielākie tirāni ceļas no visvienkāršākajiem slāņiem.

No apakšām.

Žēl.

Tā nevajadzētu būt.

Šonakt ap 03.26 Mousa Ibrahims oficiāli paziņoja, ka Kadafī armija saņēmusi gūstā augstas Kataras un Apvienoto Emirātu amatpersonas un grupu ārzemju žurnālistus.

Karš pret medijiem – turpinās.

Šajā cīņā Kadafī nav vientuļš. Latvijā notiek tas pats.

Arī šeit – vadošie mediji tiek noslīcināti PR saturiski remdenajā priekšvēlēšanu zampā.

Žēl.

Stāvēt pie žurnālistikas kapa Latvijā šobrīd nav patīkami.

Tagad augustā to var novērot apbrīnojami skaidri.

Mediji ir tukši.

Ārā rudens elpa.

Turpretī Kadafi Tripolē ir karsts, jo Ibrahims BBC esot solījis šodien panākt, ka Tripole pārvēršas ”degošā vulkānā, nosvilinot nemierniekus no zemes virsas”.

Al -Urubah turpina raidīt.

Tā ir vienīgā diktatoram uzticīgā TV stacija valstī.

Vakar vakarā Tunisija slēdza vienīgo, normāli funkcionējošo robežpāreju uz Lībiju. To izmantoja arī žurnālisti, kas tagad lielā skaitā cenšas iekļūt valstī, lai ziņotu par notikumu attīstību tur.

NATO vakar paguva nogāzt pār Lībiju 64 bumbu kravas.

Valsts deg.

Taču Kadafī neatkāpšoties.

Visu vai neko!?

Šodiena – ieies pasaules vēsturē. Ieņem Kadafī rezidenci Tripolē. Latviju tas neinteresē. Ārpolitika joprojām Latvijas perifērijā.

2011. gada 23. augustā.

Informatīvā telpa liecina par mediju brīvības slieksni un attīstības līmeni. Saulaino atvasaru Latvijā prese, radio, TV un internets šodien piedāvā vienīgi zem ”AirBaltic” vai priekšvēlēšanu zīmes.

Viss, kas notiek ārpus Latvijas, šķiet mūsējiem neinteresanti.

Līdzīgi amerikāņiem arī Latvijā dominē iekšpolitika.

Protams, ka PSRS laika tradīcijas ”dara savu”.

Tauta ir iemācītā nezināt par aktuālām norisēm ārvalstīs, nesekot kritiski Latvijas ārpolitiskajām aktivitātēm, neuztraukties par to, ka tik svarīgi notikumi kā šodien Kadafī gāšana Tripolē, tiek viegli ”pārsērfoti pāri” mediju telpā.

Par tiem ziņo, taču šie vēstījumi ir virspusēji, formāli un neieinteresēti lietas būtībā ar moto: ”uz mums tas faktiski neattiecas”.

Ārpolitiskā nekompetence (kuru rietumeiropieši uzsāka apkarot pirms 50 gadiem), mūsu medijos joprojām ir hroniska kaite.

Protams, ka varai tas ir ērti.

Tauta neko nesaprot un neorientējas, tāpēc vara rīkojas kā vēlas un izgāšanās gadījumā kliedz, ka ”citādi nevarēja” (skat. piemēram Latvijas attiecības ar ASV un Krieviju).

Mēdz teikt – ”mucā dzīvo, pa spundi barots”. Līdzīga aina novērojama ārpolitisko aktualitāšu jomā Latvijas mediju ziņojumos.

Ziņu pienesums tiek kopēts no lielo anglosakšu, krievu vai vācu aģentūru ziņojumiem (kas vairumā gadījumu ir politiski un ideoloģiski tendenciozi interpretēts vēstījums), analītisku komentāru šajā jomā nav un tāpēc lasītāji, klausītāji un TV skatītāji joprojām ir spiesti akceptēt ”spundes informāciju”.

Ārzemju korespondentus vairs nevaram atļauties un komentētāju šajā jomā Latvijā (acīmredzot) nav.

Nav brīnums, ka daudzi tāpēc seko ārpolitiskajām analīzēm Krievijas TV un līdz ar to pieņem tur piedāvāto analīzi. Valoda nospēlē lomu.

Protams.

Zviedri pēdējo dienu laikā ziņo detalizēti, pa dienām, stundām, sekundēm un minūtēm – turot zem palielināmā stikla notikumu attīstību Lībijā.

Jauno laiku vēsture piedzimst mūsu acu priekšā.

Žēl, ka Latvijā pat sabiedriskie mediji nevar piedāvāt tikpat dziļu un pamatīgu analīzi modernā laika vēstures norisēm.

Žēl.

Stūrēšana lietū un seku fenomens. Savanna, vjetkongs vai dzimtenes brikšņi.

2011. gada 20. augustā

Klusajā okeānā pie Vanuatu šovakar konstatēta kārtējā zemestrīce – 7, 5 balles pēc Rihtera skalas, 40 m dziļumā.

Zeme kustas. Var gadīties, ka trīcekli tur – viņpus horizonta izraisījām tieši mēs – šeit Latvijā.

Vakar. Pēcpusdienā.

Viss sākās ap 12.30.

Saposušies šortos, košos krekliņos ar salmu cepurēm galvās (līdzīgi slepenai vjektkonga vienībai netālu no Saigonas) bijām gatavi dzīves izaicinājumam.

Straujā un nesavaldāmā Engures upe vīdēja aiz pļavas. Bijām gatavi vīrišķības pārbaudījumam uz ūdens.

Lai iet!

Yeees!

Saule sildīja kā jūlijā, slinks suņuks snaikstījās pa kājām un nekas neliecināja, ka sekojošie notikumi satricinās zemeslodi.

Viss sakās ar vīrieti, kura galvā bija nenosakāmas krāsas mice. Viņš ieradās pēkšņi un nometa mūsu priekšā vecas un izbalējušas vestes. Pēc tam parādīja laivas un visbeidzot mēmi pazuda atstājot mūs izaicinājuma priekšā vienus pašus.

Sadalījāmies pa pāriem, taču ilgi nevarējām vienoties, kurš sēdēs laivā priekšā, kurš pakaļgalā.

Visbeidzot es sagrābu airi un rūpīgi cenšoties neizkrist no laivas, stūmos uz upes vidu. Vīrietis nosēdās priekša un uzreiz sāka ņipri airēties, nenogurstoši komandējot mani ”nedīdies!”, ” sēdi mierīgi” un es uzreiz sapratu, ka ”Trīs vīri laivā” ir nieks. Mums ies trakāk.

Pārējie ar savām laivām piedzīvoja trakākas lietas. Ivars uzreiz ievēlās ūdenī 100%, lai priekšpusē sēdošā Arta neizkrīt. Bruņinieks! Nu fantastiski…

Kaspars un Lietuvas Olegas izmantoja visas iespējamās valodas, lai noskaidrotu kā notiks kustēšanās pa ūdeni uz priekšu. Viņi nekad nebija airējuši laivu.

Vēl kāds aizmugurē pajautāja vai airēšanās notiks par vai pretī straumei.

Jautājumu bija daudz.

Mana laiva nesās uz priekšu nejēdzīgā ātrumā, līkumi sekoja cits citam un pamazām es sāku tēlot stūri un ķīli, lai izvairītos no krastiem, zariem, baļķiem un 2 gulbjiem, kas upes vidū audzināja savus pelēkos dvīņus.

Pirmais airētājs nebija apmierināts ar manu ieguldījumu. Bārās. Saskaitos un piedāvāju apmainīties vietām. Kā pēc pasūtījuma parādījās 2 baļķi, kas aizsprostoja mums ceļu. Rāpāmies ārā, iesmēlām laivā dubļainu ūdeni un apmainījāmies vietām.

Tagad sekoja kaut kas vēl trakāks – laivas purngals kopā ar mani sitās pret upes krastiem un mēs vairāk kuģojām vairāk sāniski nekā gareniski.

Visi mūs apdzina (ieskaitot norautus zarus un sapuvušas lapas). Tas nebija vairs izturams. Nolēmām mainīties atpakaļ.

Pilnīga izgāšanās.

OK, mainījāmies atpakaļ. Sažņaudzu rokā savu airi un apņēmos tēlot stūri.

Laiva atsāka kustību, taču šķēršļi tobrīd vēl tikai sākās.

Aiz katra otrā līkuma bija kāds bomis, stumbrs, krituši zari vai celmi, kas nosprostoja ceļu un sarežģīja dzīvi. Žonglējām, gūlāmies guļus laivā zem platiem stumbriem, stūrējām, aizairējām kamēr pārvēlāmies aizsprostojumiem pāri.

Beidzot nikni airējot, sasniedzām pārējos.

Viņi bija kolektīvi iesprūduši.

Tur bija kārtējā dabīgā upes barjera. Šaura vieta. Laivas tika tā kā vilktas, tā kā stumtas.

Ivars bija slapjš kā līdaka, Aigars stāvēja ūdenī līdz pleciem un bīdīja meitenes ar laivām cauri šaurai spraugai starp diviem celmiem, Aldis slapjā izteiksmē vairāk atgādināja Maugli, taču rosījās konstruktīvi ik pa brīdim pazūdot zem ūdens.

–   Tu tagad kāpsi ārā un stāvēsi uz celma upes vidū! – mani komandēja 100% slapji kolēģi.

–   Tur?

–   Jā, tur.

–   Ja nu es iekrītu?

–   Saņemies un neiekrīt.

–   OK. – es saņēmos.

Stāvot upes vidū uz gluma celma es brīnījos kā cilvēks tomēr var izdarīt gandrīz neiespējamo – pārstumt pāri lielu laivu ar visu vērtīgu cilvēcīgo sastāvu kokiem, krūmiem…visam kam.

–   Kāp atpakaļ! –

–   Labi.

Saņemos un rausos atpakaļ’’, iesēžoties tieši peļķē, laivas dibenā. Slapjums tagad bija arī mana realitāte.

Pamazām var pierast pie visa: pie slapjām drēbēm, pie tā, ka baltā jaka pārklājas ar kara krāsojumu (dubļiem), krosenes peld pa laivu starp zariem, lapām un dubļiem starp labo un kreiso pēdu kā  divi nelieli pīlēni.  Pēc tam sāka lit un man nekā neizdevās saķeksēt ar kreiso plaukstu speķa rausi, kas bija nolikts pusdienām.

–   Nepazaudē, airi, nepazaudē airi! – skaitīju mantru pie sevis.

–   Beidz apdziedāt dabu, stūrē! –

–   Smaržo piparmētras!

–   Stūrē labāk!

–   Skaista ainava…

–   Nav laika, stūrē labāk…

–   OK.

Pīrāgs bija slapjš kā lupata un kokakola atšālējusies.

Stūrēju, pēc tam nesu (apkārt dzirnavām) un viņā pusē golgāta turpinājās. Zari, stumbri, barjeras, pāris bebru, dusmīgas, iztraucētas pīles, lietus, piparmētru smarža gar krastiem un visbeidzot…pamatīgs blīkšķis un trieciens pret Kaspara laivu, kas pēkšņi bija iznirusi aiz līkuma.

Nesmaidiet.

Tas ir nopietni.

Nē, mēs neapgāzāmies. Saskrējāmies parastajā veidā,. ”Bāaac” un viss. Atgrūdāmies un…nevarējām tobrīd iedomāties, ka sekas būs tik pamatīgas….

Sitiena rezultātā sākās grūdienu rezonanse, kas pamazām (pieaugot spēkā) sasniedza Kluso okeānu, atolus un ietriecās Vanuatu – zemestrīces formā.

Šovakar – 7,5 balles zemeslodes otrajā pusē.

Vareni?

Protams.

Kā citādi.

Sekas reizēm mēdz būt lielākas un nozīmīgākas par cēloņiem.

🙂