Piedzīvojumi 6. tramvajā. Varonis, alkohols un lidošanai nelabvēlīgā valsts.

2011.gada 2. augustā

Notikumi šodien sākās jau pie tramvaja pieturas, iepretī Alfas centram.

Izlēcu no automašīnas un metos pieturas virzienā, lai pagūtu uz netālu ripojošo vagonu – uz centru. Daudzo pieturu dēļ tramvajs vēl nebija redzams un tāpēc piedzīvojums jau varēja sākties.

Bez kavēšanās.

Pirmā uz soliņa pieturbūdiņā parādījās pusaudze, kas nicīgi noskatījās uz garāmejošajiem Sporta akadēmijas studentiem. Viņi nepievērsa skaistulei nekādu uzmanību un tas (faktiski!) bija nepiedodami…

Oj,oj.

Pēc tam parādījās dāma ar kaķiem.

Pie rokas, grozā, kas bija iesiets rakstainā lakatā, viņai ņaudēja vairāki kaķēni, kas kārpījās cauri restītēm un izskatījās izmisuši un nelaimīgi.

–  Neviens viņus nenopirka! – ”kaķu nesēja” paziņoja ”pieturas jaunkundzei” un izskatījās, ka Alfas rajonā cits citu jau sen pazīst. Kā jau laukos…

Ap kaķu grozu strauji aplipa divas klātpienācējas un vienu brīdi izskatījās, ka tramvaju sievietes palaidīs garām. Dzīvnieku mazuļu valdzinājums (izrādās) ir lielāks par cilvēkbērnu šarmu.

Bleķa kastes uz riteņiem nobremzēja ar blīkšķi. Ar troksni atsprāga durvis un mēs visi ierausāmies pirmajā vagonā.  Tramvajs gāzelēdamies uzņēma gaitu.

Kaķu grozs tika nosēdināts atmuguriski, pirmajā solā. ”Īpašniece”  pati noenkurojās pāris solu tālāk un viss vagons sāka sajūsmināties par kaķa bērniem.

Pirmie fani bija kāds savāds pāris ar mazu bērnu.

Vīrietis pēkšņi uzsāka jūrnieku dziesmu un piedziedājuma vietā klunkšķināja rīklē alu no pudeles kakliņa. Viņa sieva, vecā naģenē un savādā apģērbā šūpojās līdzi taktī un bērns mēģināja pielīst maksimāli tuvu kaķiem. Sākās jezga.

Kad visi bija izbrēkušies par to, ka ”bērnam nevajag bāzt sejiņu pie kaķiem” un ”oj, cik smuki!”, ģimenes galva palēninātā tempā pagriezās pret vagonu un uzsāka savu priekšnesumu.

–  Tā, cilvēki! Mana dzīve bija nežēlīga, skarba un tā mani norūdīja! – viņš teica un turpināja latviešu valodā uzskatīt savus varoņdarbus Padomju Armijā un uzsvēra savu izcilnieka veikumu frontē un ārpus tās. Viņam bija uzdauzīta acs, sarkana seja un saplēsts apģērbs.

Katram otrajam vārdam latviešu valodā sekoja lamāšanās krieviski. “Kaķu lēdija” to neizturēja:

-Fuj, cik jūs rupji lamājaties! Bērni taču klausās! Cik neglīti, man kauns par jums!

-Iebāz savus kaķus sev (rupjība) un apklusti. Sēdi rāma! Saprati?!

–  Bomzis! Sieva bomzene! – klusi čukstēja blakussēdētājs. Sirms kungs ar spieķīti, kas sēdēja līdzās.

–  Tu tur ķēms, nerunā! – orators pamanīja sakustēšanos manā rindā, – Vai tu vispār sajēdz kas es esmu? Vai tu zini, ka es esmu baigi bagāts?! Vai tu vispār saproti, ka es esmu tik bagāts, ka varu dzīvot kā vien gribu? – sarkanģīmis zibenīgi izvilka no kabatas 50 latu zīmi un sāka ar to vicināties.

–  Gribiet naudu? Gribiet? – viņš sauca visiem, kas sēdēja vagonā. Daži izlikās, ka neko neredz un studēja savus mobilos telefonus. Gribētāju ”50 latniekam” neatradās.

Pie VEF pieturas orators jau bija izstāstījis savus uzskatus par Latvijas ārpolitiku un paziņoja visu ko domā par Raimondu Paulu un Krievijas premjeru Vladimiru Putinu. Tad viņam bija ko teikt par Irākas karu un Gruzijas karu un visbeidzot par ”spiega noindēšanu Londonā”. Viņš referēja tekoši. Vienīgais, kas traucēja bija regulārie rupjie starpsaucieni krievu valodā un refrēns – ”Putins ir slepkava”.

Pie Pērnavas ielas ”referents” mainīja tēmu un turpināja par Latvijas valsts attiecībām ar baznīcu. Uzzinājām, ka neviens te Dievam ”pa īstam netic” (rupjība) un jēgas jau nav no valsti bankrotā nolaidušiem (rupjība), kas nevīžo pat uzvilkt savas bikses (rupjība) …utt.

Pie Tallinas ielas pasažieru jau bija krietni daudz, bet pretī neviens nerunāja un publika turpināja klausīties.

–  Es esmu bagāts! Vai jums tas ir skaidrs? – viņš pajautāja vēlreiz un tagad jau sāka plivināt gaisā 100 latu banknoti.

–  Es esmu bagāts un varu visu to jūsu (rupjība) Latviju (rupjība) nopirkt ar jums visiem piedevām (rupjība)!

–  Sapratāt?-

Pēkšņi pa gaisu kā putns (sievas Daces virzienā) aizlidoja izdzertā alus pudele. Gandrīz trāpot dzīvesbiedrei pa galvu. Bērns sāka skaļi smieties un vagonā visi gaidīja finālu.

Tas bija klāt.

–  Ok, es jūs tagad atstāju! – vīrietis paziņoja piecēlās un piebilda – es esmu bijušais desantnieks un 1984. gadā es atgriezos mājās no armijas. Toreiz vēl bija dzīve. Tagad vairs nav nekā. Man ir neizturamas skumjas pēc Padomju Savienības. Es ciešu bez laika, kad biju stiprs, varonīgs un laimīgs.

Viņš domās savāca savu izpletni, salocīja iedomāto bereti un izkāpa kopā ar savādo sievu un skaļi smejošo bērnu pie Vērmanes dārza.

Desants bija pabeigts.

Operācija realizēta.

Šovs bija galā.

Tramvajs brauca tālāk bez varoņa.

Pēc tam mediji ziņos, ka Vērmanes dārzā pēc svinībām vairāki no bijušajiem desantniekiem (kas vēl līdz vakaram bija vēl palikuši Vērmanes dārzā), jau gulējuši zemē, bet citi – rakstījuši paskaidrojumus policijai par neglītu uzvešanos. Apmēram desmit svinētāju sapulcējušies pie tuvējā veikala, kur skaļi sarunājušies un dzēruši degvīnu,  bija novērojusi LETA.

Divām personām tika izsaukta medicīniskā palīdzība, tomēr sīkāk policijas pārstāve medijiem neskaidroja, ar ko varētu būt saistītas šo svinētāju veselības problēmas.

Izrādās, ka Gaisa desanta karaspēka diena jau vairākus gadus bijušajā PSRS un Krievijā tiek atzīmēta 2.augustā.

6. tramvaja varonis bija viens no viņiem.

6 thoughts on “Piedzīvojumi 6. tramvajā. Varonis, alkohols un lidošanai nelabvēlīgā valsts.

  1. Jā, nu gan jau skats nebija patīkams, tomēr manās acīs piedzēries cilvēks ir vienkārši piedzēries cilvēks. Un tādu par pilnu nav vērts ņemt – ne bijušo desantnieku, ne TV zvaigzni. Un vispār, mēs nezinām, ko darīt ar saviem militāristiem. Uz vieniem spļauj un rēc 16. martā, par otriem ar viņu ordeņiem smīkņā 9. maijā. Vislielāko nosodījumu pauž tie, kuri nezina, ka ir tikai pavēles. Vai nu izpildi, vai tevi nošaus. Un vēl taču ir mūsu pašu latviešu zēni, kuri tāpat dienēja obligātajā dienestā un tika aizrauti uz Afganistānu. Ne jau visi no viņiem ir cienījama paskata veterāni. Pie mums maz runā par militāristu garīgajām traumām un maz saprot, cik daudzi no viņiem ir tikuši salauzti dienestā, virsdienestā, reālā karadarbībā un pēc tam, kad nevienam vairs neesi vajadzīgs. Un man viņus visus ir žēl.

  2. Nu un!? Degradējušies cilvēki, mazizglītoti cilvēki, nabadzīgi cilvēki ir visur un būs vienmēr. Vienmēr būs kāds kam vecāki un valsts nav sniegusi vajadzīgo atbalstu, lai izaugtu par cilvēkiem, kas iekļaujas sabiedrībā.

  3. Sandra! Būtībā literārs darbs! Tramvajs – eiro, bet pasažieros nekas nav mainījiesno tā laika, kad pa salonu streipuļoja pensijas vecuma konduktores ar vecām somiņām kaklā!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s