Mediji savu darbu izdarīja. Vēstniecība?

Datums: 24.02.2001
Autors: Sandra Veinberga, Neatkarīgās korespondente Stokholmā
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Izlasīju oficiālo Latvijas institūta direktora Ojāra Kalniņa vēstuli NRA – Ar vienu filmu Latvijas tēlu samaitāt nevar, kas bija atbilde manam agrāk publicētajam rakstam. Diemžēl es nevaru pilnībā piekrist, jo no malas reizēm labāk redzams, nekā stāvot centrā un atrodoties augstos amatos.

Kopš šīs nedēļas pirmdienas līdz vakardienai Latvijas sabiedrība, valdība, prezidente un parlaments uz Zviedrijas kanālā TV3 rādīto apmelojošo filmu par Latviju ir reaģējuši loģiski, adekvāti un rezultatīvi. Tiktāl mēs abi esam vienisprātis.

Latvijas kā valsts reakcija uz šo apmelojošo filmu aizņēma veselas lapas arī Zviedrijas avīzēs, TV un radio ziņās. Reti kad Latvijas vārds un prezidentes foto ir tā aizņēmuši pilnas zviedru avīžu lapas, kā tas bija šoreiz. Turklāt pozitīvā nozīmē. Latvija demonstrēja savu principiālo nostāju, un tās tēlu tagad papildināja cienījams jēdziens «principiāla valsts, kas neļauj par sevi melot».

Zviedru mediji Latvijas reakciju uztvēra ar sapratni. Tas lika (piespieda) strauji reaģēt filmas izplatītājiem un finansētājiem. Atvainojās gan TV3, gan Zviedrijas kinoinstitūts.

Taču šis process iesākās tikai pēc tam, kad Latvijas mediji ar Latvijas TV priekšgalā bija spiesti saukt lietas īstajos vārdos, pievēršot uzmanību Latvijas sabiedrībai arī Latvijas vēstniecības bezdarbību laikā, kad visa Zviedrija jau mēnesi vārījās un neviens nopietni šajā valstī neapstrīdēja filmas nepatiesos faktus par Latviju.

Latvijas vēstniecība sāka rīkoties tikai Latvijas sabiedrības un valdības spiediena rezultātā. Tikai pirmdien Jānis Dripe nosūtīja protesta vēstuli Zviedrijas kinoinstitūtam, kaut gan par to, ka filmā ir meli par Latviju, zviedru prese rakstīja jau pirms Gēteborgas kinofestivāla, kur filmu demonstrēja pirmo reizi.

Ja Latvijas vēstniecība pēc pirmo publikāciju parādīšanās zviedru medijos būtu lūgusi kinoinstitūtam filmas kopiju, tad šī iestāde to nebūtu liegusi, un Latvija jau pirms mēneša būtu varējusi sagatavot šādu vēstuli, un tad gan Gēteborgas festivāls, gan kinoinstitūts būtu aizdomājušies, vai ir pareizi taisīt tik lielu PR šai filmai, kas nomelno kaimiņvalsti. Nezin vai TV3 tad uzdrošinātos rādīt šos melus zviedru ekrānos.

Visas aktivitātes, kurās dominētu Latvijas vēstniecība, es un mani kolēģi atspoguļotu ar lielu entuziasmu. Tas būt labs PR vēstniecībai un Latvijas valstij, jo mēs prastu pievērst arī zviedru mediju uzmanību. Turklāt Latvijas vēstniecībai kā demokrātiskas un vārda brīvību respektējošas valsts pārstāvei nebija jāaicina filmu aizliegt, bet gan bija laikus jāpievērš uzmanība uz tajā minētājiem neprecīzajiem faktiem, kurus gatavojās izplatīt kinofestivāls. To vēstniecība neizdarīja. Par to arī mūsu kritika.

Kā rīkojas citas valstis

Pirms dažiem gadiem Stokholmā kāda reklāmas firma uzsāka prezervatīvu kampaņu. Uz afišu stabiem tika izvietoti Eifeļa torņa attēli ar tornim virsū uzmauktu kondomu. Bija mārketinga kampaņas sākums, un šāda metode reklāmas idejas autoriem šķita pievilcīga un rosinoša. Pavasaris, Parīze, mīla un maijs. Pret šo pasākumu nekavējoties protestēja Francijas vēstniecība Stokholmā. Francijas pārstāvjiem Zviedrijā šķita, ka Eifeļa tornis ir Francijas un Parīzes simbols un tāpēc citas valstis un tautas nedrīkstētu to pazemot. Zviedru prese kādu laiku burbuļoja, ka Gustavs Eifelis ir zviedrs, taču Francijas puse bija principiāla, un kopš tā laika zviedri ļoti uzmanās ar Francijas simboliem.

Zviedri nejūsmo

Ja akceptējam vārda brīvību, tad mums nav tiesību apstrīdēt kāda zviedru režisora tiesības un vēlmi filmēt melus un muļķības. Tās ir viņa tiesības, kuras aizstāv arī Zviedrijas kinoinstitūts. Taču mums un arī Latvijas vēstniecībai ir jāpauž savs viedoklis brīdī, kad šo melus gatavojas izplatīt festivālos un medijos, kas sevi uzskata par nopietnām organizācijām.Tad iestājas atbildīgā izdevēja atbildība.

Diskusija Latvijā spontāni aizplūda haotisma virzienā. To var arī saprast, jo visi grib izteikties par karstu tēmu. Holanders nav pelnījis to uzmanību, kuru viņam nodrošināja Zviedrijas kanāls TV3, kļūstot par šo melu izplatītāju un sabiedriskās domas veidotāju.

Šis skandāls liecina arī ko citu, proti, ka Latvijas ārlietu sistēmā ir vāji organizēta aizsardzība. Tā nav pat pamanāma. Zviedru avīzes un TV var regulāri ziņot aplamības (līdz pat meliem) ekrānos, un praktiski nekad Latvijas vēstnieks Jānis Dripe nākamajā dienā tās neapgāž zviedru publikas priekšā. Iepriekšējais vēstnieks Imants Gross šajā virzienā bija daudz apķērīgāks un enerģiskāks. Tas nozīmē, ka Latvijas ārlietu sistēmā nav sinhronizētas aizsardzības taktikas. Rezultāts, šķiet, ir atkarīgs no katra diplomāta pašiniciatīvas. No malas tā izskatās.

Atcerēsimies, ka PR mācību grāmatās ir aprakstīti simtiem paņēmienu, kā bad news izmantot, lai gūtu pozitīvu publicitāti. Mūsu ārlietu un tēla speciālisti šīs patiesības laikam nav lasījuši.

Ojārs Kalniņš, mēģinot aizstāvēt Latvijas vēstniecību, min dažus it kā pozitīvus faktus. Piemēram, par latviešu mākslas izstādi Arlandā, ko lidostas apmeklētāji faktiski nevar atrast un redzēt, jo tā ir izvietota ļoti neērtā un grūti atrodama vietā. Jau pats fakts, ka izstādi nevar atrast un nosaukumu saprast, nav nekāds sasniegums..

Zviedrijas sabiedrība nejūsmo par latviešu kultūru, kā to apgalvo Ojārs Kalniņš. Tikai retais šeit zina jūsu nosauktos vārdus: Rainis, Belševica un Skujenieks. Vēstniecības kultūras un preses atašejs Juris Kronbergs publisko šos vārdus, taču zviedru publiku diemžēl sasniedz tikai tie latviešu oriģinālliteratūras tulkojumi, kuru tulkotājs ir pats Latvijas diplomāts. Latviešu kultūrā uz Nobela prēmiju varētu pretendēt arī Imants Ziedonis, Regīna Ezera u.c., ne tikai visu cienījamā Vizma Belševica, kas Kronberga tulkojumā tiek izvirzīta šai prēmijai gadu no gada.

To, ka Latvijai ir principiāla prezidente un iekšlietu ministrs, tagad zina visi zviedri. To viņi uzzināja nevis Ojāra Kalniņa un Jāņa Dripes pūliņu, bet gan Latvijas un Zviedrijas žurnālistu darba rezultātā.

Filmu turpinās rādīt

Mēs, mediji, savu darbu esam izdarījuši godam, tagad jārīkojas Kalniņa kungam un pārējiem Latvijas tēla spodrinātājiem. Mēs tam kritiski sekosim, jo Pols Holanders man pa telefonu garās sarunās vakar pavēstīja, ka visi fakti viņa filmā esot pilnīgi pareizi un nevienam Latvijā viņš pat negrasoties atvainoties par saviem izteikumiem filmā un rīcību. Viņš savu filmu rādīs citās valstīs. Vienīgais izņēmums Latvija. Tur filma nekad netikšot publiski parādīta, jo «latviešiem tā nav jāredz», – paskaidroja filmas autors. «Filma bija paredzēta zviedru publikai, ja vēlaties filmu rādīt Rīgā, tad es to pārmontēšu kā uzskatīšu par pareizu,» autors skaidroja. Taču intervijas sniegt viņš vēlas, grib un pat pieprasa. Latvija viņu ieinteresējusi,un viņš pavisam drīz atkal dosies uz turieni. Vai nav bail? – Holanders atbild, ka Rīgā viņam esot labi draugi un vispār viņam tur patīkot. No draudiem viņš nemaz nebaidoties.

Cerēsim, ka mediju spiediena ietekmē panāktā Latvijas rīcība darīs uzmanīgus citus pasaules TV kanālus, kas grasīsies šo Holandera filmu izplatīt plašai sabiedrībai.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s