Vai drošības kontroles ir jēga pastiprināt? Lidostās un galvās?

LidostaIr saulains svētdienas rīts. Meitas dzimšanas diena. Dāvana jau nodota bagāžā un ceļš uz lidmašīnu šķiet rozēm kaisīts. Taču tobrīd, kad garastāvoklis vislabākais, pie “mantu lentas” manā priekšā nostājas lidostas Rīga darbiniece – jauna sieviete, kas niknā tonī pieprasa nosiet lakatiņu, novilkt  plāno jaku, noaut zābakus un noņemt mazo rokas pulkstenīti. Balss skarba un pavēloša. Līdzās stāv māceklis un arī izskatās, kā policists, kas pieķēris noziedznieci. Neaprakstīšu tālāk notikumu attīstību, kas bija  nepatīkama un nejēdzīgi skarba. Vienā brīdī, man tika draudēts “neatļaut iet uz lidmašīnu” un uzbrēkts kā kārtīgā totalitārā valstī. Jaunā RIX darbiniece jutās kā koncentrācijas nometnes uzraudze un izturējās pret pasažieriem kā pret neliešu bandu, kas atļaujas traucēt viņas svētdienas rītu.

-Vai kleitu arī novilkt? – jautāju mazliet ironiski.

-Jūs varam sodīt par necienīgu attieksmi pret amatpersonu! – dimdināja sieviete un nepārprotami mācīja savu mācekli, kā nepieciešams apstrādāt pasažierus.

Protams, ka kopš šī brīža es vienmēr eju uz lidostu Rīga ar milzīgu nepatiku. Protams, ka Stokholmā, Frankfurtē vai Vankūverā drošības kontrole ir vēl stingrāka, bet serviss daudz augstākā pieklājības līmenī nekā Mārupē. Protams, ka citur šī drošības kontrole ir serviss veids, bet Rīgā “institūcija, lai izrēķinātos ar lidmašīnu pasažieriem”.

lidostas drošības kontrole

 

Bieži esmu domājusi par to, vai ir atrasts kāds terorists, pateicoties tam, ka ūdeni mazajās pudelītes vairs likt ceļa somās nedrīkst. Vai tad ir atrasts? Vai zvērīgais šķidrumu aizliegums ir devis lielu sabiedrisku labumu? Vai lielie resursi, kas ieguldīti pasažieru “aplūkošanas tehnikas iegādei” ir sevis attainojuši?

Vai tad ir?

Tagad, kad Latvijas Eiroparlamentārieši – Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle ir pārliecināti, ka mums visiem jāiet vēl soli tālāk un jāatsakās no sava privātuma teroristu dzenāšanas vārdā, es vēlētos iebilst un pretoties.  Lidostas policistes veiks “mūsu sekciju” vēl skarbāk, reģistrēs un izģērbs vēl pedantiskāk. Šaubos, vai tāpēc pinkertoni pagūs satvarstīt vairāk teroristu, nekā agrāk. Precīzāk sakot – uzskatu, ka šāda parasto, godīgo cilvēku vajāšanas pastiprināšana būtiski grauj demokrātiskās valsts pamatus. Es šiem aicinājumiem nepiekrītu.

Vispirms nodalīsim selektīvu līdzpilsoņu novērošanu no masu novērošanas metodēm. Jau sen pierādījies, ka masu uzraudzīšana nepalīdz cīņā pret terorisma nišām. Jau šodien mūs kā “masu” kontrolē internetā un ir pietiekoši daudz jomas ekspertu, kas jau sen pierādījuši, ka  “parasto skudru tvarstīšanas” rada vairāk pārpratumu un godīgu cilvēku datu noplūdi, nepamatotus apvainojumus, nekā labumu. Daži drošības jomas speciālisti pat apgalvo, ka tālāka masu uzraudzība ir kontraproduktīva. Vēl vairāk – būs bāze, kuru varēs pārdot komerciāli ieinteresētām personām. Nemēģiniet man iestāstīt, ka tā nenotiks. Paraugieties, kā strādā Facebook! “Drošībā” un “komerciālais izdevīgums” iet roku rokā. Pasēs jau norāda visu, ko vien iesējams, drīz būs lidostu skenneri, kuru atcerēsies mūsu ķermeņus, jo mūs filmēs un liks “atmiņu bāzēs”. Vai mēs to gribam?

Vai šajā situācijā ir vēl cerības ticēt, ka demokrātija saglabāsies? Vai šie nav totalitāras valsts ieroči pret saviem pilsoņiem, kurus mēs tagad gatavojamies akceptēt?

Kā jums šķiet?

 

 

 

Reliģiskais fundamentālisms un mēs 2016. gadā

svenskstyrkan

Briselē atkal sprādziens. Kā atbilde lido mediju ziņa par to, ka  Skandināvijas valstīs steidzīgi palielina policistu skaitu. Teroristu, jeb modernais partizāņu karš 2016. gadā pieprasa jaunus frontes veidus. Izskatās, ka tādi turpmāk būs policijas vienības ar specializētu kompetenci.

Ceru, ka parlaments un valdība saprot situācijas nopietnību, – taisnojas zviedru policijas priekšnieks Dans Eliasons un informē, ka nekavējoties jāpieņem darbā vēl 700 policistu (2000 plānoto policijas ierēdņu un 1300 izmeklētāju vietā). Budžetā naudas šim mērķim nepietiekot. Vajadzīgi izmeklētāji un policijas vienības uz valsts robežas. Bēgļu plūsma un terorisma draudi maksā lielu naudu. Tur sadeg pilsoņu nodokļu maksājumi.

Kamēr Eiropā diskutē par to, vai vecajā kontinentā ir nepieciešams “savs, kopējs CIA”, tikmēr Kremļa televīzija nenogurst stāstīt par “puvušo liberālismu” un sēt ideju par to, ka tikai Krievija spējot atbrīvot pasauli no ļaunuma – šajā gadījumā no terorisma. Rietumiem esot jāprotas un jāatceļ ekonomiskā blokāde. Tad lietas notikšot, – tā Putins domā. Nekā jauna te nav, skan vecā dziesma. Tieši tāpat – vecajā toņkārtā, uz notikušo reaģē arī Pentagons, kas piedāvās Barakam Obamam palielināt savas armijas klātbūtni Irākā, lai atgūtu savā kontrolē Mozulu, kuru okupējuši IS kaujinieki.

-Sistemātiski iznīcināsim islāmistu vadoņus. Pagājušajā nedēļā izdevās novākt IS neformālo finanšu ministru Hadži Imamu. Pa šo ceļu iesim tālāk, – apgalvoja Eštons Kārters, ASV Aizsradzības ministrs, savā vakardienas preses konferencē.

Hadži Imama “novākšana” ir būtisks notikums, jo viņs bija otrā svarīgākā persona IS vadoņu hierarhijā un uzstājās terora organizācijas vārdā brīdī, kad Albagdadi jeb IS fīrers bija ievainots vai kā citādi nepieejams. Amerikāņiem izdevies novākt arī otru IS līderi, čečenu Omaru Alšisanī, kas bija pazīstams ar savu sarkano, nekopto bārdu un ar šo kļuvis par savdabīgu islāmistu zīmolu. Tagad sarkanbārža vairs neesot starp dzīvajiem. Vai tā patiešām ir?

Omars Alšishanī

 

Kas ir islāmisti? Šo virzienu mēdz dēvēt arī par politisko islāmu. Tā ir kustība ar vairākiem atzariem, kas radusies jau 20. gadsimta sākumā kā atbilde rietumu koloniālismam. Tā bāzējas uz Džamala Alsina Alafgani, Rašida Rida un Muhameda Abdula nostādnēm. Islāmistus nevajadzētu sajaukt ar tradicionālo islāma valstu pārvaldes formu, kurā šarias likumus realizē nevis valsts, bet ticīgo tiesa. Pašreizējā formā var novērot vēlmi palielināt ticīgo grupējumu varu pār sekulārās varas funkcijām valstī, panākot lielāku reliģijas dogmu un noteikumu kontroli arī pār pilsoņu privāto dzīvi. Līdzīgu tendenci varam novērot arī  kristīgo pasualē, jo īpaši postsovjetisma zonā. Postsovjetiskajā Krievijā un Latvijā, kur baznīcas spiediens pret sekulāro valsti pastiprinās gan tieši: Pussy Riot + neskaitāmie tiesas procesi Krievijā ticības vārdā, gan arī netieši: caur neokonservatīvu, fundamentālo kristiešu nevalstisko organizāciju darbību, cenšoties “regulēt ģimenes vērtības” (panākot bērnu grāmatiņas, sociālās aģitācijas, Stambulas konvencijas cenzēšanu) Latvijā un apzināti tuvinot mūsu valsti baznīcas tiešai ietekmei.

Tāpēc islāmisti, tieši tāpat kā mūsu kristīgo fundamentālisti, ir modernās valsts produkts. Gan vienus, gan otrus neapmierina demokrātijas attīstība un rīcību motivē centieni pagriezt attīstību atpakaļ, nododot valsti un sabiedrību 100% reliģijas pārziņā.

Islāmisti uzsver džihāda akcentu, kas nozīmē tiesības brīvi interpretēt korānu esošās situācijas zīmē. Tieši tāpēc viņi vēršas pret moderno laiku un sūfismu. Kristīgie fundamentālisti rīkojas tieši tāpat.

opus_dei_odessa

 

 

 

Kas ir reliģiskais fundamentālisms?

Jēdziens “fundamentālisms” radās  20. gadsimta sākumā ASV un apzīmē konservatīvus kristīgas ticības piekritējus, kas ar savām ticības dogmām apzināti traucē modernās valsts attīstību laikā, cenšoties politikā un tiesībās iepludināt reliģiskās normas. Vēlāk Le Monde ieviesa savās publikācijās jēdzienu “islāmists” ar šo apzīmējot tos musulmaņus, kas cenšas panāk lielāku ticības ietekmi pār visiem valsti regulējošiem procesiem.

Tāpēc būtu jānošķir islāms no islāmistiem, tieši tāpat kā kristīgs cilvēks no kristiešu fundamentālistiem.  Spēcīgākās islāmistu grupas pasaulē ir : Musulmāņu brālība, Hamazs, Hisbolā, Islāmistu džihāds u.c. Visi šie grupējumi ir pārliecināti, ka islāms ir objektīva patiesība un tam jāpakārto visu regulējošo likumu un noteikumu sistēma un tikai šādā veidā iespējams pasaulē nodrošināt kārtību.

Savukārt, kistīgo fundamentālistu kustības sākums datējams ar kalvīnistiem 1890.gadā kā reakcija uz pieaugošo sabiedrības sekularizāciju. Šodien to pārstāv, piemēram: Army of God, Moral Majority,  International Council of Christian Churches, Colonial Christian Republic,  Pro-Life kustība ASV u.c.

Izteikšanās brīvība un fundamentālisti

“Daļa kristiešu Rietumeiropā kopē musulmāņu fundamentālistu bardzību un skaudrumu pret moderno sabiedrību, pārtopot perversos kristīgā fundamentālisma slavinātājos” (Dagens Nyheter, 2007,02.27).

Tepat pie mums brīvajā Latvijā reliģiskie līderi sāk runāt par baznīcas tuvināšanu valstij, apgalvojot, ka ticība ir vienīgā, kas spēj “padarīt cilvēkus labākus, tikumīgus” un valsts tiecas pakļauties kardināliem un krustnešiem ar inkvizīciju pie labās un indulgencēm pie kreisās rokas. Ar Polijas palīdzību fundamentālisti mēģina aizliegt abortus visā Eiropas Savienībā, tālu šajā virziena tikuši arī Spānijā, Itālijā un Portugālē. Vācu kristīgie demokrāti mēģina aizliegt pagarinātas dienas klases un bērnudārzus Vācijā un pāri Eiropai veļas masīvs kareivīgo krustnešu ceļa rullis ar mērķi iznīcināt liberālās demokrātijas pamatprincipus.

Taču atgriezīsimies pie musulmāņu fundamentālistiem, pie IS.

Skärmavbild 2016-03-26 kl. 10.18.52

Kā viņus var uzveikt un ko par to domā neatkarīgie eksperti?

Upsalas universitātes pētnieki Evins Ismails un teologs Muhameds Fazlhaslemi spriež, ka vispirms jāsāk ar sociālo mediju attīrīšanu. Tieši šeit islāma kaujinieku PR brigādes izplata insinuācijas par to, ka visā pasaulē musulmaņi tiek vajāti un vienīgā vieta, kur šīs ticības piekritēji var dzīvot netraucēti un pielūgt Dievu bez bažām, esot jaundibinātā sunnītu valsts pašreizējās Sīrijas un Irākas teritorijā. Viņu mērķis ir pārņemt varu visā pasaulē un tā padarīt visus zemeslodes iedzīvotājus “tikumīgus un pareizus”.     

-Pirmais solis ir cīņa ar viņu propagandu, – žurnālistiem atzīst Evins Ismails un piebilst, ka masīvajai reliģiozo fundamentālistu aģitācijai neesot pretspēka Eiropā. Tātad – kaut kas mums Latvijā ļoti pazīstams – savdabīgs Kremļa propagandas klons. IS regulāri ražo labi samontētas aģitācijas videofilmas, kuras tiek izplatītas ar interneta palīdzību. Tikai ASV un Francijā tiek mēģināts ražot kontrpropagandu. Zviedrijā un citās Rietumeiropas valstīs, kuras faktiski piegādā lielu kontingentu IS kaujinieku brigādēm un “sieviešu armijai”, šādā ideoloģiska pretspēka nav.

Svarīga ir islāmistu ideoloģijas atpazīšana. Tā uzskata arī islāma teologs un filozofs Muhameds Fazlhaslemi, kurš ir pārliecināts, ka imperatīvai reliģijas izpratnei šajā ideoloģijā ir atslēgas loma.

-Sabiedrībai ir jāuzsāk debates ar viņiem. Nepietiek pateikt, ka IS neko jaunu ticīgajiem nepiedāvā. Tie, kas paši aģitē, maz ko saprot no islāma. Viņi liek lieta reliģijas demagoģiju un to vajadzētu apskatīt plaši un dziļi, lai sabiedrība redz, cik sekla ir šo kaujinieku garīgā platforma, –  tā uzskata teologs. Šādas iniciatīvas ir jau bijušas. To skaitā – atklātā vēstule IS vadonim Abu Bakram Albagdadi, kuru parakstīja vairāki sunītu līderi Rietumeiropā. Diskusijas medijos un sarunas skolās ar imigrantu bērniem no musulmaņu valstīm arī notiekot. Nākamais solis esot politisks – apturēt pilsoņu karu Sīrijā un panākt stabilu valdību Irākā. ANO un ES esot jāpiestrādā pie situācijas stabilizēšanas Lībijā, kur politiskā vara šobrīd ir faktiski anulēta.

-Pēdējos mēnešus IS ļoti strauji aktivizē savu darbību tieši Lībijā. Nav pieļaujams, ka viņi sagrābj arī šīs teritorijas, – uzskata Muhameds Fazlhaslemi.

Evinam Ismailam šķiet, ka fundamentālistu agresīvās ideoloģijas iznīcināšana tomēr ir pats galvenais darbs. Viņu stratēģija ir turpināt terorismu Eiropā, “lai iedzītu parastos musulmaņus stūrī, bezizejā. Vietējie viņus neieredzēs IS akciju dēļ un šiem cilvēkiem neatliks nekas cits kā pieslieties fundamentālistiem”.

Ikvienam no mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ideoloģija paredz visas pasaules iekarošanu.

Mēs varam sabombardēt viņu bāzes Sīrijā un Irākā, bet kaujas vienības Eiropā tikmēr tupinās savas terorisma akcijas netraucēti citur. Mierīgo Eiropas iedzīvotāju nogalināšana terora akciju rezultātā ir akceptēta viņu kaujas taktika un no tās islāmisti neatteiksies. Tieši ar šo taktikas izmantojumu IS atšķiras no Alkaidas un citiem teroristu grupējumiem. Viņi neatļaus dzīvot mierīgi tieši tiem, kas pie miera un pārticības ir pieraduši vai sāk pierast. Līdzšinējās kaujas operācijas ar bombardēšanu “no augšas” ir nepietiekamas. Pēc uzlidojumiem Sīrijā, šīs IS kaujas vienības ir pārgrupējušās un turpina sirot Lībijā. Protams, ka kokam divi gali: no vienas puses demokrātiskie rietumi atbalsta sekulāras un civilas valdības veidošanos Irākā un Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, taču pie varas svirām nekavējoties ķeras reliģiozie fanātiķi un avantūristi, kuru netrūkst nekur. Kamēr ticību kāds izmantos kā izrēķināšanas, disciplinēšanas jeb varas sviru, tikmēr humānisma paradigmai nav izredžu. “Mēs” un “šie” shēma paliek spēkā un varmācības ofensīva turpinās savā fanātiskajā cikliskumā.

Labu attiecību veidošana joprojām ir pats grūtākais darbs barbarisma zonā, kurā empātiju un pieklājību uztver kā invaliditāti. Atliek pēdējais un visprimitīvākais arguments – nauda.

IS kaujas operācijas finansē nafta un šantāža. Pastāv iespēja ne tikai sabombardēt IS naftas krājumus, bet arī bloķēt valstis, kas iepērk lēto naftu no islāmistiem.  Piemēram, Turcija samērā ilgu laiku bija džihādistu tranzītvalsts un piedalījās IS naftas tirgošanā.

Reliģisko fundamentālistu uzliesmojums austrumos un rietumos nav cerīga prognoze nākotnei. Bezdarbs, rūgtums par izredžu iespējām nākotnē, naudas un pārticības trūkums ir lieliski tramplīni visiem kūdītājiem, kuri savu publiku saskata tieši maznodrošināto iedzīvotāju masās. Kā jūtamies mēs uz šī fona?

Umma Frīda un viņas māsas organizācijā 'Ģimene"

Izceļotājas no Zviedrijas uz IS. “Es un manas māsas jeb ģimene”,  – tā šo fotogrāfiju komentēja sieviete, kas sevi  nosauc par Ummu Frīdu un ir apmetusies islāmistu nometnē Sīrijā kopā ar saviem bērniem 2014. gadā.

Kārtējā nevalstiskā organizācija “Ģimene”.

Karš sācies. Ideju nevar nogalināt, taču var apžilbināt ar gaismu. Sāksim?

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.15Mediji (RTBF) ziņo, ka pašnāvnieki un spridzinātāji Briseles lidostā vakarrīt bijuši divi brāļi: 27 gadus vecais Khalid el Bakraoui un viņa vecakais brālis Ibrahim el Bakraoui (30). Kopā ar viņiem (novērošanas kameru fiksētajā attēlā) redzams arī trešais aizdomās turētais, terorists Najim Laachraoui, 24 g.v. Viņi saspridzināja Zvantem pasažieru reģistrācijas halli pie American Airlines stenda, bet šo masu slepkavu domubiedri nedaudz vēlāk plkst. 09.11 detonēja lādiņu metro stacijā Maalbeek Briseles centrā. Rezultātā bojā gājuši 31 cilvēks, ievainoti ap 200. Atbildību par notikušo uzņēmusies terora organizācija ar nosaukumu  Islāma valsts jeb IS. Bojā gājušie vēl nav identificēti, taču ievainoto skaitā ir arī četri mūsu kaimiņvalsts Zviedrijas iedzīvotāji: vīrietis un trīs sievietes. Viena no viņām joprojām ir ļoti smaga stāvoklī slimnīcā.

Lidostas pasažieru slepkavas – abi brāļi gājuši bojā pašnāvības akcijā, bet trešais – 24 gadus vecais Nadžims, kas fotogrāfijā redzams baltajā jakā pa labi, ir dzīvs un slēpjas.

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.45

Skatos uz šo 24 gadus veco teroristu (policijas publiskotajā fotogrāfijā) un cenšos saprast, kas viņam liek doties iekšā cilvēku pūlī, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus.

Smadzeņu kļūda? Kas viņam liek meistarot bumbas, kas satur stikla lauskas un naglas, lai maksimāli efektīgi ievainotu nevainīgus cilvēkus, kuri gaida savu lidmašīnu lidostā vai metro staciju pazemes tunelī? Bumbas, kuras tika izmantotas vakar Beļģijas galvaspilsētā, bija tieši šādas: pilnas ar stikla lauskām, naglām, šķembām un skrūvēm. Tāpēc tās “ izraisa tik nežēlīgus bojājumus cilvēka ķermenī, kādus līdz šim nav nācies novērot” – konstatē Beļģijas veselības aprūpes ministre Maggie de Block (VTM Niewus).

Apzinātās cilvēku kropļošanas akcijas autori ir teroristu sekta, kas sevi dēvē par Islāmistu valsti. Uz lidostu ar taksometru viņi aizveduši tikai trīs somas somas, jo visas piecas neesot ietilpušas taksometra bagāžniekā (liecina taksometra vadītājs). Par to pasažieri trakojuši. Divas lielas somas nācies atstāt (VRT). Var gadīties, ka šaurā taksometra bagāžas telpa, ir paglābusi no nāves vēl daudzus cilvēkus, jo divas somas arī varēja sprāgt lidostā. Pie dzīvojamās mājas Briseles Schaarbeek rajonā, kurā teroristi krāmēja iekšā savas somas taksometrā, ir atrastas naglām piestūķēti spridzekļi, ķīmiskas vielas un melnais karogs ar IS simboliem.Viņi ir uz viļņa. Viņi ir organizēti un bīstama banda.

Kas īsti notiek un vai tas attiecas arī uz Latviju?

Vakardienas uzbrukumi Briselē bija mērķēti uz svarīgu mūsu sabiedrības infrastruktūras punktu – Eiropas Savienības centrālajām organizācijām. Tas ir simboliski un nepārprotami. Viņi necīnās tā, kā to karavīri un armija darīja agrāk – kaujas laukā ar konkrētu pretinieku. Ar lokiem, bultām, ieročiem, lielgabaliem vai lidmašīnām. Nē, viņi uzbrūk sievietēm, bērniem, dzeramajam ūdenim, elpojamajam gaisam, padarot pretinieka dzīves apstākļus neizturamus. Viņi vēlas panākt mūsu dzīves stila maiņu. Atklātas, liberāli domājošas, sekulāras sabiedrības vietā mums uzspiež slēgtu, cenzētu, iebaidītiem cilvēkiem dominējošu, reliģiozu dogmu diktatūru. Cenšas mūsu iebaidīt un tādējādi panākt pakļaušanos.

Šeit redzama divu pasaules uzskatu cīņa : tie, kas dod vienlīdzīgas tiesības izpausties visiem un tie, kas “visus” pakļauj dažu drakoniskajām interesēm. Piemēram – Omanas provinces pilsētās uz ielas nevarēju pamanīt (pat pusdienlaikā!) nevienu sievieti vai bērnu. Pilsēta pieder vīriešiem. Tiem – ar kalašņikovu rokās un musulmaņu fundamentālistu ideoloģiju smadzenēs. Grūti iedomāties ko tamlīdzīgu, piemēram, Pāvilostā vai Rojā.

Taču tieši to viņi cenšas panākt, jo pašlaik vairs nav runa par  “atriebību” rietumiem “vecu noziegumu” vārdā, bet gan par “partizāņu karu” ienaidnieka neaizsargātajā teritorijā.

Tāpēc šie notikumi attiecas uz mums visiem. Arī aizmigušajiem jāpamostas un jāsāk domāt par civilo aizsardzību, jo karš ir sācies. Tas izsāktās citāds nekā otrais pasaules karš, kuru piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Tas ir cits karš – ideoloģiju un partizāņu taktikas karš, kas jau notiek, taču mēs Šķēdē vai Alūksnē to vēl neesam pamanījuši.

Kas īsti notiek?

Eiropā darbojas ar IS ideoloģiju apveltītu teroristu šūniņas, kas kā tīkla struktūras, rosās viena mērķa vārdā – sagraut rietumu atvērto demokrātiju un liberālisma garantēto sekulāro dzīves stilu. Kā ieročus viņi izmanto savas kaujas brigādes un to satelītus – vietējos grupējumus, kas atbalsta līdzīgu ideoloģiju. Piemēram, Latvijas gadījumā tie varētu būt tādi kā bēdīgi slavenā organizācija “Ģimene” un tai līdzīgi ultra-konservatīvie, tā saucamie “nacionālpatriotu” vai kristiešu fundamentālie ideoloģiskie grupējumi, kuru garīgās un politiskās nostādnes daudzās pozīcijās saskan ar musulmaņu fundamentālistu stratēģijām.

Eiropā ir sācies partizāņu karš.

No vienas puses to uzjunda Vladimira Putina vadītā Kremļa propagandas ofensīva un zaļie vīriņi ar savu politisko nomenklatūru Latvijas politiskajā elitē, kas sastāv gan no Kremlim labvēlīgām partijām, gan politiķiem narcisistiem, kuriem vajadzīga nauda un ienaidnieka aizsardzība pret savējiem.

No otras puses Eiropai “nāk virsū” islāmistu fundamentālistu brigādes ar savu ideoloģiju karogā. Arī viņu ienaidnieks (tāpat kā Putinam un Latvijas ultra-konservatīvajiem) ir: liberāļi, “gejropa”, lezbietes, feministes, sekulārisms, vienlīdzība utt.

Tātad ideoloģisks karš no divām pusēm. No divu ticību pārspīlējumiem. Ar vienādiem motīviem.

Ideoloģiskais karš ir ļoti nopietna lieta, tas “jāņem par pilnu”, citādi var attīstīties nekontrolējami kā meža ugunsgrēks.

Vai Eiropa var atbildēt uz šo sejā iemesto cimdu” ar dueli?

Tātad ar tankiem, kājniekiem utt. Domāju, ka nē, jo ideoloģiju nevar nogalināt fiziski.

Vai ir veidi kā uzvarēt ideoloģiskajā karā?

Jā, ir. Pretinieka ideja jāpadara nejēdzīga un smieklīga, muļķīga un nevajadzīga.

Kā to izdarīt?

To var izdarīt, taču vispirms ir jāapzinās situācijas nopietnība. Vispirms jāaptur vietējā sabiedrības radikalizācija un jāprot=jāspēj= jāuzdrošināst to paskaidrot visai sabiedrībai kopumā. Publiskās attiecības ir mūsu pats svarīgākais stratēģiskais ierocis cīņai gan pret putinistu idoloģiskajiem murgotājiem gan pret islāmistu fundamentālistu bandām.

Ideju nevar nogalināt.

To var izgaismot un apžilbināt ar gaismu.

Sāksim?

 

 

 

Femignorance kā līdzeklis pret ”maskulīno vāku” jeb ”Miķeļa sindromu”

rothman_mansplain_post-300x146Ar šo universālo un starptautisko fenomenu (mansplaining), kuru es simboliski apzīmēju ar nosaukumu ”maskulīnais vāks”, esam saskārušas gandrīz visas.

 

Tas notiek šādi: kāds vīrietis nāk klāt publiskā telpā un sāk skaidrot ”kā īsti lietas Ir, Notiek un Funkcionē”.

Piemēram sievietei, kas ir visu mūžu pētījusi medijus un komunikācijas teoriju, laipns galda biedrs (svinību laikā) nenogurst gari un ūdeņaini paskaidrot kas ir mediji, kā tie funkcionē sabiedrībā. Kāds cits kungs, turpat līdzās skaidro blakussēdētājai, kura tikko izdevusi monogrāfiju par Hēgeli, filozofijas pamatus. Trešais pamāca sievieti – automehāniķi kā nepieciešams nomainīt ziemas riepas ar vasaras riepām. Ceturtais – amatieris un šlāgerģitārists pamāca simfoniskā orķestra vijolnieci par stīgu instrumentu specifiku un mēs visas pieklājīgi klanām galvas un klausāmies.

Kas īsti ir šī ”maskulīnais vāks”? Vīriešu dziņa pamācīt sievieti par lietām un procesiem, kuros paši neko nesaprot. Taču runāt un izteikties viņiem dikti gribas. Īpaši tad, ja kāda sieviete ir ko lielisku sasniegusi jeb prefekti pierādījusi savā profesijā.

Sava ikdienā es šo fenomenu saucu par ”Miķeļa sindromu”, jo man ir kāds draudzenes pusbrālis, kurš kopš ģimnāzijas laikiem vienmēr ir centies manā priekšā spīdēt ar saviem intelektuālajiem dotiem, kuru viņam ir pamaz. Piemēram, pēc manas disertācijas aizstāvēšanas, viņš man skaļi un atklāti atzinās, ka jūtot man līdzi. Daudz jāmācās esot tikai tiem, kam Dievs neesot piešķīris spožu prātu. Viņam (kā jau vīrietim) gudrība esot piešķirta automātiski un tā ļaujot visu saprast un novērtēt arī bez akadēmiskām zināšanām. Viņš tāpēc esot vieds pats no sevis bez skolām un disertācijām. Turpretī es (kā jau sieviete) esot spiesta mācīties augstskolās un doktorantūrās, jo man ”gudrības” neesot tik pat daudz kā viņam. Pēc šiem atklātības uzplūdiem centos visiem spēkiem izvairīties no turpmākās Miķeļa uzbāzības. Taču viņš turpināja vajāt mani un meklet visas iespējas, lai atkal nostātos manā priekšā un nodziedātu gaiļa dziesmas.

Kāds cits – manas draudzenes vīrs vēl tagad nesaprot kāpēc es nekad neaicinu viņu ciemos un neeju ciemos pie viņiem, ignorējot to, ka viņam tik ļoti griboties man ”visu kārtīgi paskaidrot”.

  • Tu tik daudz raksti savos rakstos un Gunārs taču varētu Tev visu paskaidrot!”, – cenšas mani pierunāt sena darba kolēģe.
  • Man nevajag viņa paskaidrojumus, – saku.
  • Nekad nav par skādi vīrieti uzklausīt, – viņa neatkāpjas.

Rebecka Solnit šo vīriešu dziņu apraksta ”Men Explain Things To Me”.

Pats fakts, ka vīrietis kaut ko domā, vēl nav iemesls, ka viņam ir ko teikt. Vēl mazāk – tas nav iemesls paust savu “gudrību” publiski.

Miķeļa sindroms eksistē visās tautās un mēs sievietes to akceptējam. Brīdī, kad kāds no kungiem pie galda, TV studijā vai konferences diskusijās sāk pamācīt kādu sievieti, mēs nolaižam galvas un klausāmies. Ar savu gļēvulību faktiski eļļojam šo akceptēto, publiskās pazemošanas mehānismu.

Kāpēc sieviete, kas ir Hēgeļa eksperte, nerunā pretī muļķim, kurš dzied kā gailis uz mēslu kaudzes? Tāpēc, ka esam pieklājīgas un taktiskas. Kopš bērnības mums ir skaidrots, ka puišeļi ir delverīgi, trausli ziedi pret kuriem jāizturas ar cieņu un uzmanību. Tāpēc mēs piešķiebjam savas glīti frizētās galviņas, smejamies par muļķīgiem jokiem, cenšamies noklausīties vīrieša pamācības un tekstus par lietām, kuras sen jau zinājām pašas daudz labāk.

Mēs spēlējam līdzi sadzīves teātrī muļķītes lomu, kas mums iedalīta kopš senseniem laikiem.

mansplaining 2

Vai nevajadzētu vienreiz beigt ar to nodarboties? Nožāvāties? Pārsēsties? Palūgt lai apklust? Varbūt vislabākais ir ignorēt šo ”Miķeļa fenomenu” aktīvi novēršoties? Vai tas būs ļoti nepieklājīgi? 🙂

Es piedāvāju aktīvu femignoranci.

Ko piedāvājat jūs?

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?