Politiskā elite taisa nākotni uz savu roku

Datums: 29.06.2002
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Ceļš uz Eiropas Savienību Latvijā vienā aspektā diezgan būtiski atšķiras, piemēram, no kaimiņvalsts Zviedrijas, kas iestājās šajā ūnijā pavisam nesen. Tur politiskā elite bija pamatīgi norūpējusies, vai vēlētāji nobalsos par ES, un tāpēc visur valstī – nomalēs, centros, metropolēs, nostūros, ezermalās un jūrmalās – ikvienam bija iespējams iegūt sev nepieciešamo informāciju par to, «kas tā tāda – Eiropas Savienība» un kāpēc «tieši man tā būtu vajadzīga». Eiropas lietu ministrs Ulfs Dinkelšpīls nerimās slaucīt sviedrus runājot, pārliecinot un argumentējot par, jo valsts samērā lielas subsīdijas piešķīra tieši pret argumentu sludināšanai un ventilācijai.

Tauta var pateikt – nē!

Latvijā joprojām nevar manīt neko no nesenajai kandidātvalstij Zviedrijai raksturīgajām pirmsreferenduma iekšpolitiskajām aktivitātēm. Šis klusums ir stindzinošs un pārsteidzošs. Tai pašā laikā Rīgā uz papīra eksistē neskaitāmas institūcijas un ierēdņi, kam tiek maksātas algas par ES argumentu publiskošanas misiju. Taču šim darbam nav rezultātu. Iespējams, zemnieki saņem vajadzīgo informāciju sev zināmā ceļā, taču Latvijas referendumā par vai pret iestāju Eiropas Savienībā balsos arī tie, kas šodien beidz skolu, pārdod preces, māca bērnus, ārstē tautu un dara visus citus darbus. Tos būtiski ietekmēs tas, vai Latvija būs ārpus vai iekšpus Eiropas ūnijas. Viņiem pārāk daudz kas nav skaidrs ES sakarā. Šī neziņa parasto vēlētāju vidū Latvijā patlaban ir tik liela, ka tautas kalpiem – politiķiem, ierēdņiem – un viņu sulaiņiem – ES informatoriem – būtu jāsāk uztraukties. Jo tauta patiešām ņems un balsos pret ES, un daudziem mūsu varasvīriem aizies gar degunu jau šodien nolūkotie augstie un lieliski apmaksātie posteņi Briselē, Luksemburgā, Strasbūrā un citur.

Politisko funkcionāru pašpropaganda

Pa radio, laikrakstos un televīzijā labi nosauļojušās amatpersonas Latvijā gari stāsta par saviem sasniegumiem sarunās ar Eiropas Savienību, taču viņu balsīs nevienu reizi neiezogas šaubas par to, vai tautai šis darbs vispār ir vajadzīgs? Latvijas radio politiskajos apskatos mūsu politiķi no Briseles kārtējo reizi braši ziņo par saviem sasniegumiem ārzemēs, lai gan normālos apstākļos parasti kādam citam (žurnālistam, komentētājam) būtu jāvērtē politiķu un amatpersonu panākumi, nevis jāļauj viņiem pašiem ēterā klaji lielīties. Taču radiopārraižu veidotājus tas neuztrauc, jo raidījuma kvalitāte acīmredzot tiek vērtēta nevis pēc materiāla objektivitātes, bet gan politiķa amata augstumiem. Tāpēc arī ēterā mudž ministri, priekšnieki un viņu sulaiņi, kas visi dzied unisonā – «mēs, ģērbušies tautastērpos, iekāpsim Eiropā paši pirmie!» Neraugoties uz šiem optimistiskajiem aicinājumiem, aiza starp tautu un tautas kalpiem padziļinās. Elite caur savām ētera PR balsīm mums sit uz pleca un mierina: «viss būs labi, mēs nokārtosim jūsu nākotni tāpēc, ka mēs zinām un protam labāk!» Taču vēlētāju izpratne solās būt nepaklausīga. Jocīgākais, ka tautas kalpus Latvijā tas joprojām neuztrauc un neviens neizskatās tik nosvīdis un pārstrādājies, kāds bija Ulfs Dinkelšpīls pirms Zviedrijas iestājas Eiropas Savienībā.

Brežņevs kā ES ideologs

Pārrāvums starp tautas kalpiem un tautu patlaban nav tikai kandidātvalstu problēma. Pazīstamais zviedru ES jautājumu komentētājs Rolfs Gustavsons pērnās svētdienas komentārā SvD salīdzina šo Eiropas Savienības krīzi ar brežņevismu. Viņš atsaucas uz kādu senu PSRS laika anekdoti. Brīdī, kad padomijas utopija bija nonākusi strupceļā un PSRS valsts vagons atsities pret bomi, kas norāda sliežu ceļa beigas, Leonīds Brežņevs aicinājis klātesošos aizvilkt visās kupejās aizkarus, aizvērt acis un sākt šūpot vagonu, lai visiem joprojām būtu iespaids, ka vagons turpina kustību uz priekšu.

Šis patētiskais mēģinājums iesaldēt jeb konservēt status quo pēc būtības ir mēģinājums iznīcināt nākotni. «Pats dīvainākais, ka brežņeviskā attieksme patlaban atdzimst Rietumeiropas politiskajā dzīvē,» – konstatē R. Gustavsons un piebilst: «Brīdī, kad utopijas ir sabrukušas un smagās, prātam neaptveramās problēmas ātri, ātri tiek paslaucītas zem pirmā paklāja, tauta – mūsu parastie vēlētāji – tiek iemidzināta ar priekšstatiem un pārliecību, ka viss būs pa vecam. Mūs ieaijā un sola, lai gan šodienas Rietumeiropas politiskie vadoņi pēc būtības iznīcina nākotni.» Nepatīkamo patiesību Eiropas Savienības sakarā patlaban ir tik daudz, ka elites līmenī cirkulē vieni jautājumi, bet vēlētāji jeb parastie reņģēdāji ES dalībvalstīs tiek baroti ar nomierinošiem pilieniem un solījumiem.

Neļaut nepatīkamu patiesību noplūdi

Klauss fon Donanī pavisam atklāti atzīst, ka lielās Vācijas partijas ir izveidojušas tā saukto stagnācijas paktu, kura mērķis ir nepieļaut nepatīkamu patiesību noplūdi, lai sāktos diskusijas par lietu reālo stāvokli. Tas esot nepieciešams līdz septembra Vācijas vēlēšanām, jo vācu tauta nesapratīšot šīs nozīmīgās problēmas. Atklātas diskusijas vietā tātad nostājies klusēšanas kartelis. Problēmas virknējas, un to risināšana tiek atlikta uz nenoteiktu nākotni ar nosaukumu Reformstau.

Francijai aiz muguras vēlēšanu maratons, un viss tiek centrēts uz to, lai «būtu tāpat, kā bija agrāk». Nekādu diskusiju par Eiropu, ES robežu paplašināšanu vai 11. septembra notikumiem. Tikai par tā sauktajiem vistuvākajiem jautājumiem. Šo nostādni Le Monde raksturo kā «ne tikai provinciālu, bet pat arogantu». Šāda attieksme demonstrē situāciju, ka tauta ir «tur apakšā» un tai ne par ko nav jāuztraucas, jo elite jeb politiskie līderi ir «tur augšā» un rūpējas par nācijas un valsts nākotni ar savu labi apmaksāto PR darbinieku palīdzību, kas baro tautu ar mierinošiem vārdiem un sedatīviem pilieniem. Taču, izrādās, visi Francijas vēlētāji tomēr nav aizmiguši, un, kā atzīst politisko komunikāciju speciāliste Dominika Voltone: «Aizvien noteiktāk veidojas dramatiska aiza, plaisa starp eliti un tautu.»

Arī Itālijā La Stampa raksta par «nākotnes nāvi». Barbara Spinelli ES galotņu tikšanās sakarā savā komentārā uzsvēra, ka Eiropa nevar tikt būvēta kā triju paaudžu cietoksnis, taču politiskie līderi nevēloties redzēt to, kas tomēr būtu jāsaskata modernās ikdienas problēmās. Tā vietā viņu acu priekšā esot tikai privātās ambīcijas un vēlme uzvarēt kārtējās pašmāju vēlēšanās.

Tonijs Blērs Lielbritānijā ir bargās līnijas aizstāvis. Imigrācijas regulēšanas jautājumi ir svarīga tēma, taču viņa piedāvātā versija par trešās pasaules valstu pabalstu anulēšanu imigrantu izceļošanas zemēm bija pārspīlējums, un kā tāds arī tika novērtēts Seviljā. Pārsteidzoši, ka pret Blēra kursu nostājās partijas biedrs un sens sabiedrotais – Zviedrijas premjerministrs Jorans Pērsons, kas līdz šim tiek uzskatīts par eiroskeptiķi, un pēkšņi bija gatavs glābt Eiropas nākotnes cieņu un godu. Varbūt nākotne tomēr nav mirusi?

Zviedru politiķi acīmredzot nav zaudējuši saikni ar savu vēlētāju tik lielā mērā, lai upurētu nākotni savu ambīciju vārdā un veidotu to uz savu roku.

Cerams, Latvijas mediji lēni atspirgs no mediju mēra – atsvabinot žurnālistiku no reklāmiskiem rakstiem un pārraidēm, kas ir ES finansētas un vairāk traucē, nevis palīdz Latvijas eirointegrācijai. Varbūt tad samazināsies aiza starp vēlamo un esošo un arī vēlētāji visās Latvijas pilsētās, mazpilsētās, lauku viensētās, centros, pludmalēs, ezermalās, upmalās, mežsargu namiņos un citur līdz galam sapratīs, vai Eiropas Savienība ir mums vajadzīga un vai mēs esam vajadzīgi viņiem. Cerams, tas notiks drīz, līdz ar latvju tautas kalpu atteikšanos no vilinājuma veidot mūsu kopīgo nākotni tikai uz savu roku.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s