Ziemassvētku mistērijas ekoloģiskais vēstījums jeb kurš tika sakompromitēts?

 

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu kuluāru diskusijas par to, vai raksts par latviešu un ukraiņu nacionālistu draudzēšanos ir vai nav atbilstošs labas žurnālistikas praksei, turpina smelgt publiskajā telpā. Kā jau duelī pieņemts, tiek šauts virsū pretiniekam ar kategoriskiem lādiņiem. Pirmie apgalvo, ka  „aita visur ir aita“, bet otri ir pārliecināti, ka šis ir „Trojas zirgs, kas izliekas par sargsuni”. Protams, ka abiem grupējumiem ir sev svarīgas lietas un tās tiek izbīdītas pirmajā plānā, pagrūžot zem tepiķa informatīvos gružus, kurus var noliegt un noslēpt, ja ir nepieciešamība. Ir pienācis laiks, kad katrs drīkst sevi uzskatīt par „neatkarīgo žurnālistu“, ja pastāv iespēja publicēties. Tāpēc arī vēstījumi iznāk dažādi neatkarīgi. Taču, kā paliek ar rezultātu? Vai tas vispār ir svarīgs? Taču sāksim ar svētkiem, kas noslēgsies pusnaktī.

Kas ir svarīgāks – dievs vai klimats?

Nav noslēpums, ka lielai kristiešu daļai nepatīk Grēta Tunberga un visa „jezga“ ap klimata krīzi. Garīgā dzīve kopā ar dievu viņiem ir svarīgāks „topiks“. Taču, vai Ziemassvētku vēstījums pieļauj gara un matērijas nošķiršanu?

Esam pieraduši pie maģiskā Jēzusbērniņa piedzimšanas kadra stallī vai kūtī. Silītē un pieticībā dusošais mazulis, kuru laidusi pasaulē parasta ebreju sieviete, kļūst par dieva reinkarnāciju. Vai šo pieņēmumu ir viegli akceptēt? Nē, nav viegli. Jo šis akts izsit pamatu duālismam, pie kura visi esam pieraduši. Ir taču pieņemts, ka starp garīgo, dievišķo sfēru un pasaulīgo, materiālo jomu eksistē robeža. Turklāt pirmā joma ir gaiša, cēla, bet otrā – nicināma un neglīta. Vārdu sakot – viss, ko pieprasa matērija un miesa ir jāsavalda un jāapspiež. Derīgs ir tikai garīgums. Taču ja palūkojamies dziļāk – inkarnācijas ideja padara šo „labā-sliktā“ sadalījumu neiespējamu. Ja reiz radītājs pats kļūst par cilvēku, tad dievs pats ir kļuvis par savas radīšanas produktu, tad nevajadzētu pastāvēt antagonismam starp radītāju un radīto. Tāpēc nevajadzētu mest matēriju gružu kastē, jo iespējams, ka matērija ir kas vairāk par „parasto ļaunumu“.

Protams, ka kristiešu tradīcijas lielā mērā sakņojas jūdaisma pieņēmumos un bez šī konteksta nav saprotamas svēto tekstu pamācības. Tā Pirmajā Mozus grāmatā mēs izlasām, ka viss ko kristiešu dievs ir radījis ir “labs“ jeb „ļoti labs“ un tiek izveidots no nekā jeb no ex nihilo. Viņš necenšas iedibināt kārtību, kā to dara radītāji sensenajos mītos. Nē, viņš rada mūsu pasauli kā mīlestības dāvanu. Nav ienaidnieku, kas jāuzvar un noliedzēju, kas jāpārliecina. Ja reiz dievs augstu novērtē visu, ko ir radījis un pats kļūst par savas radītās pasaules sastāvdaļu, tad jebkāda varmācība pret šo pasauli var tik uzskatīta par varmācību pret dievu. Tātad pašreizējās klimata krīzes radītāji ir šo varmāku sarakstā. Klimata krīze, tādejādi, kļūst arī par ticīgo cilvēku svarīgu dienaskārtības jautājumu.

Kristīgo vidū šodien ir samērā daudz klimata krīzes noliedzēju. Lai gan aizvadītajos gados ir izdotas vairākas grāmatas, kas apskata klimata krīzi no teoloģiska rakursa, publika tās nav izlasījusi. To skaitā anglikāņa un bijušā arhibīskapa Rovana Viljamsa (Rowan Willams ”Christ the heart of creation” (2018), teologa Džona Krisavisa (John Chryssavgis ”Creation as sacrament” (2019), Petera Halldorfa  ”Därför sörjer jorden” (2019) u.c. Pēdējā darba autors konstatē, ka tieši ticīgo ļaužu aprindās ir visbiežāk sastopami klimata krīzes noliedzēji. Jo tie nepieņem materiālo pasauli un savu atbildību tās priekšā. Iespējams, ka ir pienācis pēdējais laiks ņemt par pilnu matēriju un saprast, ka globālā sasilšana nav nedz ciklisks akts, nedz dieva projekts, bet gan cilvēces bezatbildīgās rīcības rezultāts.

Kas ir svarīgāks – demokrātija vai  Breivīka nacionālais totalitārisms?

Viens no organizācijas Re:Baltica pēdējiem rakstiem par to, kā  Nacionālās Apvienības biedri ir meklējuši kontaktus ne tikai ar britu neonacistiem, bet arī ar Ukrainas galēji labējiem spēkiem, patiešām pārsteidza. Esmu daudz  rakstījusi par neonacistu kustībām un to izraisīto postu, redzējusi un analizējusi „balto āriešu“ demonstrācijas Ziemeļvalstīs. Ieskaitot norvēģu neonacista, ekstrēmista un „Latvijas apmeklētāja“ Andersa Breivīka masu slepkavības postu Oslo 2011. gada 22. jūlijā, kur viņa izraisītā sprādziena rezultātā pilsētas centrā bojā gāja astoņi cilvēki. Pēc tam Ūtoijas salā, jauniešu nometnē, viņš metodiski nošāva 69 norvēģu jauniešus un bērnus. Breivīks tika apsūdzēts kā masu slepkava, terorists un notiesāts uz 21 gadiem ieslodzījuma par to, ka savu neonacisma ideju dēļ apzināti iznīcināja cilvēkus, kurus uzskata par saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem.

Tātad, nacionālisma kustības nav statiskas. Tās var izvērsties virzienos, kas spēj apdraudēt ne tikai „svešos un bīstamos“, bet arī savējos – „nepareizi domājošos“ cilvēkus. Breivīks nošāva ne tikai imigrantu, bet arī savējo – norvēģu tautiešu bērnus. Viņam likās, ka sociāldemokrātisko jauniešu nometnē ir tikai viņa ideoloģiskie pretinieki un tos vajag iznīcināt tieši tāpat kā savus ienaidniekus apšāva Staļins. Tad nu Anderss apbruņojās ar automātisko ieroci, pārbrauca ar prāmi uz salu, aizgāja uz bērnu nometni un sāka šaut uz visiem, kas kustas. Bija vasaras vidus, bērni peldējās un sauļojās. Nošaut daudzus bija ļoti viegli. Pat pacilājoši, jo slepkavam austiņās nenogurstoši skanēja Clint Mansells “Lux Aeterna”, tāpēc bērnu šaušana vairāk atgādināja aizraujošu videospēli, nekā masu slepkavību gaišā dienas laikā. Kāpēc slepkava klausījās tieši šo mūziku? „Tāpēc, ka ienaidnieks visu laiku mūs aplenc. Visu laiku uzbrūk. Šādā stresā ir jābūt spēcīgākam par ienaidnieku un mūzika te palīdz pārvarēt bailes, nogurumu un nedrošību. Tā palīdz iznīcināt neliešus!” – atzinās šāvējs zviedru avīzei Aftonbladet. Pārliecība par to, ka ienaidnieks aplenc un ir agresīvs, ir raksturīga visām neonacisma kustībām šodien. Visās valstīs. Tāpēc, piemēram, putinisti Krievijā lieliski saprotas ar lepeniešiem Francijā, trampistiem ASV un mūsu pašu labēji konservatīvajiem spēkiem. Pret ko viņi cīnās? Kurš ir ienaidnieks? Tie esam mēs – liberāli demokrātiskā sabiedrība. Vai mēs to pieļausim? Protams, ka vairākums no mums to nevēlas. Tāpēc galējos nacionālistus demokrātiskas valstis uztver tieši tāpat kā teroristus, kuri ar varmācīgām metodēm tiecas pārņemt politiskās komandas valstī. No šī viedokļa ziņas par mūsu nacionālās kustības labējā flanga „draudzēšanos“ ar Ukrainas līdzīgas ideoloģijas grupējumiem nav patīkams fakts. Jo tieši tāpat kā kristieši nevēlas glābt matēriju klimata krīzēs apstākļos, arī mēs kā jaunas valsts pilsoņi nevēlamies saprast, ka uzspīlēts nacionālisms var novest pie „breivīkiem“, kas gatavojas būtiski pārkārtot mūsu sabiedrību, novedot to līdz „sava profila kalifāta” stāvoklim.

Tātad mums nav vajadzīga nedz klimata krīzes padziļināšanās (pašiem nedarot neko un paļaujoties uz dievu), nedz arī ekstrēmo nacionālistu draudzēšanās un rindu saliedēšana „pāri robežām“.

 

Otrā pasaules kara mīti un šodienas patiesības

Par „latviešiem kā nacistiem“ pierasts plaši izteikties ārzemju medijos, izmantojot pensionēto leģionāru marta gājienus Rīgā. Rādot vizuāli „cik neglīta ir bijusi pagātne“ Latvijā un cik nespējīgi mēs esam nokārtot ar to savas attiecības. Pirmajās ārzemju reportieru – ziņotāju rindās te mēdz būt Kremlim lojālie mediji, kas prot un spēj uzturēt mītu par Latviju kā neonacisma citadeli joprojām. Šis neverending story turpinās arī šodien, tāpēc  nepārsteidz, ka latviešu sabiedrība jutīgi un pārlieku emocionāli uztver jebkādu publikāciju par nacistu aktivitātēm Rīgā.

Tā kā Latvijas mediji un drošības policija mūs neinformē par šīm vietējo neonacistu aktivitātēm, tad visu varam uzzināt tikai no ārzemju medijiem. Aktuālajā gadījumā tas ir Re:Baltica publikācija, kurā uzzinām, ka Nacionālās Apvienības biedri sākuši draudzēties ar ukraiņu bokseri, politiķi, deputātu, „balto vadoni“ un Azovas bataljona šefu Andreju Biļecki, nesmādējot viņa militāro ukraiņu patriotu grupējumu. Ir zināms, ka Biļeckis ir sodīts par iesaistīšanos žurnālista Sergeja Koļesņika nogalināšanā Harkovas centrā 2011. gadā, deklarē nenacistiskus uzskatus, lielā mērā vada kara darbību Austrumukrainas okupētajā zonā un Krievija viņu iekļāvusi savā melnajā sarakstā.  Biļecka ticība un viņa organizācijas ideoloģija ir tipiska neonacistiem un šajā jomā nav nedz pārsteidzoša nedz ārkārtēja. Nenormāli ir tas, ka šāds cilvēks var būt ievēlēts parlamentā un spēj legāli ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šāda notikumu attīstība nebūtu vēlama pie mums. Tāpēc, protams, nepatīkami, ka mūsu NA politiķi tiecas publiski draudzēties ar Azovas kustības pārstāvjiem. Aprakstītās aktivitātes vairāk atgādina nepiesardzīgas bērnu spēles ar uguni, nevis ciešas sadarbības projektus, kādus varam šodien novērot, piemēram, Zviedrijā, kur labējie nacionālisti piedāvāvēlēšanās deputātu kandidātu vietas atklātiem neonacistiem. Veido ciešas pārrobežu darījumu saites nenacionālo kustību starpā. Piemēram, tādas kā Vladimira Putina finansējums LePenasorganizācijai un vēlēšanu kampaņai. Nepārliecina arī konspirācijas teorija ap ģenerāli Pēteri Radziņu un viņa vārdā nosaukto biedrību, radot iespaidu, ka ģenerālis (darbojies Ukrainā un Latvijā) savulaik izveidojis bīstamu „Starpjūru konfederācijas“ ideju, kas turpina kā shēma arī šodien spārnot daudzus. Ieskaitot tos pašus azoviešus, kas šo domu esot attīstījuši tālāk un „tās gaismā“ sākšoties Eiropas atbrīvošana no migrantiem, liberāļiem un kosmopolītiem.

Domāju, ka ir labi un pareizi publiskot mūsu politiķu draudzēšanos ar bīstamām personām. Kaut vai tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem draudzējamies, raksturo mūs pašus. Taču konkrētajā gadījumā atklātais vairāk atgādina problēmas „pievilkšanu aiz matiem“, cenšoties savienot Krievijas karā nomocītās Ukrainas ekstrēmu grupējumu fragmentārus kontaktus ar Latvijas labēji konservatīvo spēku personālijām, panākot kompromitējošo efektu politiskajā arēnā.

Diemžēl galvenais jautājums paliek neatbildēts, t. i. –  kurš galu galā tika sakompromitēts? Pirmie, otrie, vai valstis kā tādas?

Es neuzdošu retorisko jautājumu par to, kam tas bija izdevīgi un kurš no tā „uzvārījās“. Žurnālistikai vienmēr jāpaceļ smagas problēmas arī tad, ja „kādam“ atmaskojumi ir izdevīgi. Taču viena lieta tomēr skaidra – satura substances kolēģiem bija par maz, lai izgaismotu melno kaķi melnā spainī pagrabā.

Vai internets ir uzlabojis mūsu pasauli?

Speciāli TVNET

Toreiz, kad tīmeklis parādījās, visi gaidīja brīnumu. Cerējām, ka būs vieglāk sarunāties, klāstīt idejas un tikt saprastam. Prognozējām, ka cilvēki vieglāk sazināsies un tāpēc labāk sapratīsies. Formāli lietišķās komunikācijas procesu esam vienkāršojuši un paātrinājuši.

Pastmarkas varam nepirkt, pastu namos drīkst iekārtot lielveikalos un epistolārais žanrs vairs neeksistē. Darījumi kļuvuši vienkāršāki, bet saziņa komplicētāka, jo digitālo brīvību okupējušas un važās iekalušas digitālās uzraudzības sistēma un propaganda. Internets nav padarījis cilvēkus labākus un brīvākus. Tas, līdzīgi rakstītajai valodai, vairāk nodarbojas ar iedzīvotāju uzraudzību, vadīšanu un regulēšanu.

Bīstamais mūsu laiks

90. gadi mums uzdāvināja mobilos telefonus un internetu. Šodien grūti iedomāties savu ikdienu bez abām šīm lietām. Sekoja viedtelefoni un sociālie mediji. Divdesmit gadu laikā šī tehnika būtiski izmanīja mūsu dzīvi, ikdienas rutīnu un sabiedrību kopumā. Likās, ka viss ies uz priekšu un būs labāks. Taču process apstājās. Eņģeļu vietā ieradās pūķi un raganas, kas ar digitalizācijas palīdzību centās anulēt parastā pilsoņa brīvības un iedragāt demokrātijas fundamentu. Šo procesu asprātīgi apraksta Evgeny Morozov (2011) ”The net delusion: How not to liberate the world”, pierādot, ka maniakālais tīmekļa profētu un kiberutopistu optimisms nav pierādījies. Cilvēce interneta dēļ nav kļuvusi labāka, brīvāka, gudrāka vai laimīgāka. Šogad iznāca sociālpsiholoģes Shoshana Zuboff grāmata par to pašu, ar nosaukumu ”The age of surveillance capitalism: The fight for a human future at the new frontier of power”. Viņa pamato, ka internets ir panācis iespēju čipot un marķēt iedzīvotājus, savācot visus iespējamos datus par katru interneta lietotāju un tos izmantojot mērķtiecīgai manipulācijai. Pateicoties interneta iespējām, dati par mums tiek vākti un pārdoti ne tikai komerciāliem uzņēmumiem, kas ar šo labāk saprot mūsu intereses un vajadzības, bet arī drošības dienestiem un visu veidu pinkertoniem. Tehnika palīdz pārdevējiem un drošībniekiem veikt gigantiskus eksperimentus, modificējot mūsu uzvedību. Tādējādi panākot, ka mēs pērkam vairāk, atklājam savus uzskatus svešiem ļaudīm, kas spēj un prot būtiski ietekmēt mūsu rīcību un domāšanu. Algoritmi ir dziļi ielauzušies mūsu smadzenēs un sabiedrībā un zina daudz vairāk par mums nekā mēs par viņiem.

Viss neizdevās

Protams, tehnokrātijas prognozes daudzos virzienos izgāzās. 3D printeri nekļuva par pirmās nepieciešamības preci. „Gudrie rokaspulksteņi” un virtuālās realitātes acenes neiekaroja mūsu plauktus. Automašīnas-roboti jau klaudzināja pie garāžas durvīm (ideju veidolā), taču neieradās tāpēc, ka pirmie paraugi pamanījās sabraukt cilvēkus pirmo 25 minūšu laikā. Uz vietas skrien mākslīgais intelekts joprojām. Roboti tomēr nav aizstājuši redakcijas ziņu dienestu, un „tilde“ vai “gūgle“ nespēj izkonkurēt cilvēku kā svešvalodu tulku un tulkotāju.

Turpretī citās frontēs panākumi ir pamanāmi un notiek. Piemēram, Ķīnas pilsoņiem 27 miljonus reižu ir atteikts iegādāties lidmašīnas biļetes uz ārzemēm, jo viņiem esot bijis “pārāk zems pilsoniskā patriotisma līmenis”. Paradoksāli, ka šo iespēju intelektuāli „čipēt“ savus pilsoņus tiecas izmantot ne tikai diktatūras. Tādas kā Ķīna. Edvards Snovdens – pagaidām pazīstamākais trauksmes cēlājs, kas joprojām atrodas „izsūtījumā“ Krievijā, nopludinot ASV dokumentus, pierādīja, ka arī amerikāņu un britu drošības dienesti centās nodarboties ar to pašu. Atmaskojumi mazliet ietekmēja stāvokli un situāciju, taču nekas ļoti būtisks šajā virzienā neuzlabojās. Tai pašā laikā institūcijas „nacionālo interešu“ aizsegā turpina legalizēt savu vajadzību ielauzties cilvēku privātajā dzīvē, to izsekot, sistematizēt un izmantot savā labā.

Tā rīkojās Cambridge Analytica (2013), kuru izveidoja morāli korumpētie Robert Mercer un Steve Bannon (bijušais Donalda Trampa vēlēšanu administrācijas vadošais stratēģis). Jaundibinātā uzņēmuma biznesa ideja bija būtiski ietekmēt un mainīt vēlēšanu iznākumu demokrātiskās valstīs, izmantojot dažādas digitālās komunikācijas metodes. To skaitā bija tendencioza reklāma, manipulācija, kukuļošana, šantāža, izspiešana. Lai gan šīs aktivitātes tika novērotas jau agrāk, tikai ap 2015. gadu atklājās, kā īsti tur tiek „strādāts“. Proti, pateicoties dažādām on-line aptaujām un datiem, kas tika iegūti no Facebook, izdevās izveidot lielas vēlētāju daļas politisko uzskatu raksturojumu, pēc tam izstrādājot satura stratēģiju mērķgrupu smadzeņu skalošanai. Šādi izdevās būtiski ietekmēt prezidenta vēlēšanu iznākumu ASV un „breksita referendumu“ Lielbritānijā. Līdzīgi darbojās arī Internet Research Agency Pēterburgā. Tieši internets bija tas, kas palīdzēja krieviem izveidot neskaitāmus neesošu personu (troļļu) kontus sociālajos medijos, kas masīvi uzbruka Hilarijai Klintonei un intensīvi (masveidīgi) atbalstīja Donaldu Trampu. Cenšoties radīt vairākuma jeb publiskās domas iespaidu un ar šo ietekmējot vēlēšanu iznākumu ASV.

Cenzūras atgriešanās

Internets ir lielā mērā padarījis cenzūru iespējamu. Ķīna valsts līmenī kontrolē internetu. Cenzūra un iedzīvotāju izsekošana šajā valstī vienmēr bijusi aktuāla, taču internets ir piešķīris šim procesam jaunu īpatnību. Ar pusmiljardu novērošanas kameru palīdzību, kas realizē automātisku sejas vaibstu atpazīšanu un datu uzkrāšanas sistematizāciju, Ķīnas valsts tagad spēj izsekot un sistematizēt katru savu pilsoni. Formāli šīs darbības tiek veiktas it kā noziedzības apkarošanas vārdā, taču reāli rodas iespēja novērtēt katra ķīnieša uzvedību, raksturu un novērtēt individuālās īpatnības. Rezultātā izveidojot ne tikai priekšstatu par to, kā attiecīgā persona rīkojas, izmetot atkritumus vai šķērsojot ielu, bet arī modelējot pilsoniskās kvalitātes profilu.

Uzskatu, ka ir rūpīgi jāseko šiem ķīniešu eksperimentiem ar saviem pilsoņiem. Ne tikai tāpēc, ka tie būtiski ietekmē 1,4 miljardu cilvēku dzīvi, bet arī tāpēc, ka mūsu varasvīriem un sievām var ienākt prātā izveidot kaut ko līdzīgu Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē. Jau tagad vairākām ASV lidsabiedrībām ir pieejami dati, kas raksturo, vai esat „atbildīgs pilsonis“, vai labāk jūs lidmašīnā nelaist iekšā. Sistematizācija ir sākusies, un nedomāju, ka tā apsīks nākotnē.

Visvairāk internetu mīl Donalds Tramps

Protams, pašreizējais ASV prezidents nebūtu nonācis pie varas, ja nebūtu interneta un sociālo mediju manipulāciju iespējas. Līdzīgi viņam interneta galveno fanu skaitā ir arī Marks Zakerbergs, Vladimirs Putins, Lerijs Peidžs un Sji Dzjiņpins. Viņi prot izmantot interneta iespējas savas varas stiprināšanai. Mēs pārējie turpretī turpinām domāt, ka internets veicina izteikšanās brīvību un tautas iespējas izteikties par varu, sarunāties ar varas pārstāvjiem. Lai gan faktiski internets ielaida publiskajā telpā huligānus, manipulatorus un demagogus, kas tur valda joprojām, un neviens nezina, kā varētu notikt interneta publiskās telpas morālās sanēšanas process. Jo toni nosaka mērķtiecīgi cilvēki un uzņēmumi, kas ar internetam raksturīgo ietekmēšanas paņēmienu palīdzību turpina nostabilizēt savas varas pozīcijas. Vai viedokļa noteicēji šajā atvērtajā publiskajā telpā ir gudrākie un labākie cilvēki? Protams, ka ne. Katrs, kurš vēlas, var kļūt par „influenseri“, arī bez pamazināšanām nozarēs, par kurām izsakās. Vai internets demonstrē publisko viedokli? Protams, ka ne, jo tīmeklī esošo „personību“ vairākumu veido mākslīgi radītas un mehāniski tiražētas „būtnes“, kas dzīvo vienā stallī un klausa viena konkrēta saimnieka pavēlēm. Tas nozīmē, ka interneta sociālo mediju viedoklis reti ir iedzīvotāju vairākuma nostāja, taču to ļoti atgādina.

Vai, lasot internetā, cilvēki kļūst gudrāki? Nē, nekļūst, jo tie meklē tikai informāciju, kura viņiem (konkrētajā brīdī) ir vajadzīga. Proti, lietošanas instrukcijas, pamācības, skaidrojumus.

Kā liela „telefona numuru“ grāmata internets piegādā tikai vajadzīgo, nevis izglītojošo un vērtīgo informāciju, kuru lasītājiem piegādāja avīzes un žurnāli. Cilvēks nekad nemeklēs informāciju par to, ko viņš nezina. Jo nezina, ko nezina. Tas nozīmē, ka interneta lietotājs būtiski atšķiras no grāmatu un avīžu lasītāja ar to, ka prot labāk pārvaldīt/organizēt to, kas viņam ir (labot automašīnu, atrast datorprogrammas), bet nemācās un neapgūst neko jaunu, jo internets pats neko intelektuālu nepiedāvā.

Ko esam ieguvuši? Labā lieta ir Netflix, Skype un Whatsapp. Sliktā – mēs mazāk lasām, jo papīra teksta vietā ir nostājies ekrāns. Tagad burtojam tekstus telefonā: pārskrienam ar acīm ekrānam 4 – 6 sekundēs, pievēršamies virsrakstiem, apstājamies tikai pie smieklīgā un komiskā, lasām fragmentāri un mīlam īsas, smieklīgas filmiņas, kuriozus attēlus. Iedziļināties un saprast sarežģītas lietas vairs nav modē.

Internets nav uzlabojis pasauli vai cilvēkus. Tas ir sistematizējis lietišķo komunikāciju un ielauzies mūsu privātajā dzīvē.

Datori var atrisināt daudz problēmu, taču vislielākās briesmas ir pavisam citur. Nevis datori un roboti pārņems cilvēku sabiedrības vadību un sāks domāt kā cilvēki, bet gan mēs jau esam sākuši domāt kā datori. Viena lieta datoram izdevusies vislabāk – tas radīja internetu, kas ieviesa anarhiju publiskajā telpā.

Tur stiprākais uzvar un bezkaunīgākais nosaka toni. No šā stāvokļa joprojām neesam izkļuvuši un ceram, ka atnāks „kāds“ un ieviesīs satiksmes noteikumus.

Pagaidām turpinām gaidīt.

Žurkas noķeršana jeb nepatīkamais laiks, kurā dzīvojam

 

Speciāli  TVNet

Ziņa par to, ka Ventspils šefs un oligarhs Aivars Lembergs iekļauts Magņitska sarakstā, mani nepārsteidza. Negaidīta bija vairāku publisko personu –  Latvijas pielīdēju un iztapoņu reakcija uz notiekošo „padomju stilā“. Proti, tēlojot, ka viņi neko nesaprot, kas ir „Magņitska saraksts“, neaptver, kāpēc Ventspils oligarhs un ZZS reālais ideoloģiskais vadītājs tur nokļuvis, un nezina, ko tas nozīmē Latvijai un mums visiem kopumā. Tas nozīmē, ka viņiem bail. Spoks var vēl atgriezties un uzsist ar lineālu pa nagiem. Bailes šādos gadījumos mirst pēdējās.

Viņpus okeānam ASV prezidents Donalds Tramps turpināja publiskus uzbrukumus meitenei, kas ir viņa mazmeitiņas vecumā, taču jau izraudzīta par amerikāņu laikraksta “Time” gada cilvēku. Skaudība ir saprotama lieta, taču nav piedodams, ka sirms kungs apsaukā mazu meiteni, kuras politisko orientāciju neakceptē, un spēj diskutēt vienīgi publiska izsmiekla formā.

Mēs šodien dzīvojam nepatīkamā laikā. Brīdī, kad pagrūti aizvākt no varas svirām necienīgus un nepiemērotus cilvēkus.

Postsovjetistu aiziešana

Latvijas sabiedrība diemžēl nav atbrīvojusies no padomjlaika iedibinātajām naudas un draudzības korupcijas saitēm – amatus un labus darbus joprojām saņemot caur pazīšanās saitēm, bet publiskajā telpā siro „domubiedru grupas“, kas bīda savējos un atspārda „draudzei nepiederīgos“. Šāds stāvoklis nav akceptējams, un to nevar uzskatīt par normālu publisko vidi demokrātiskā valstī.

Brīvā un atvērtā demokrātijā drīkst dzīvot, paust viedokli un tikt cienīti visi. Ieskaitot tos, kas nepieder partijām, draudzēm, sektām basketbola komandām, koriem vai oligarha galmiem. Man šķiet, ka par šo tēmu mūsu publiskajā diskursā vajadzētu runāt daudz plašāk un vairāk, nekā tas tiek darīts līdz šim. Jo liela sabiedrības daļa netic vai nav piedzīvojusi patiesi brīvu garīgo vidi un redzējusi savām acīm savstarpēji labvēlīgu sabiedrību, kurā noteicošais ir personas cilvēciskās īpašības, spējas un prasmes, nevis piederēšana vienai vai otrai ietekmes grupai.

Uzskatu, ka lielas sabiedrības daļas pārliecība, ka visas publiskās telpas ir mafijas grupu kaujas lauki, ka vienmēr „kāds kādam kalpo“ un „pasūta mūziku“, ir izskaidrojums, kāpēc salīdzinoši daudz ļaužu šodien nesaprot „Puzes barona“ ietekmes ierobežošanas fakta svarīgumu. Gandrīz visi saprot, ka „viņš sazagās“ un tāpēc kļuva bagāts (nevis bagāts kļuva ar savu radīto Ikea vai Nokia), taču neizprot lielo melu un lielās zagšanas noziedzības sastāvu. Nespēj salikt kopā „puzli“ par to, kā ietekmīgas, varas un administratīvajā darbā strādājošas personas pieprasa kukuļus. Kā tās iekārto pašas sevi uzņēmumu un valžu siltajos (labi apmaksātajos) sēdekļos un maksā līdējiem „stipendijas“, lai nodrošinātu savās rokās mafijas bosam atbilstošās sviras, kas palīdz saglabāt sev vēlēta amata privilēģijas. Apstāklis, ka mūsu cilvēki netic godīgai, atklātai un taisnīgai sabiedrībai, ir traģisks konstatējums.

Aivara Lemberga non-stop tiesāšanās Latvijā šo skumjo stīgu paspilgtināja un turpināja gandēt publiskās domas ticību taisnīgumam un tiesām mūsu valstī.

Vairums no mums nogura no šī ieilgušā „tiesas cirka“ uz kuras sekvencēm apsūdzētais „uzvārījās“. Labi saprotot, ka civilizētā valstī neviens noziedznieks nevarētu tik bravūrīgi un ciniski dragāt tiesvedības normas, torpedēt izmeklēšanas procesu. To var izdarīt tikai atpalikušā jeb neattīstītā valstī, kur „liek aiz restēm“ pensionāru par maizes kukuļa nozagšanu, bet nevar notiesāt atstādinātu domes priekšsēdētāju papagaiļa kostīmā.

Proti, Lemberga noziegumu izskatīšanas procesa novilcināšana bija ilgstošs un smags pārbaudījums mums visiem un zināmā mērā arī ciešanas visai mūsu sabiedrībai kopumā. Paldies amerikāņiem, ka šis murgs beidzot ir noslēdzies. Konti nobloķēti, Ventspils vadību uzņēmušies Lembergam lojāli cilvēki, bet gaviļnieka sieva FB jau sūdzas par naudas trūkumu. Nav izslēgts, ka bloķētais oligarhs turpinās publiski „mētāties ar viediem atklājumiem” (kā tas tika praktizēts līdz šim), draudēt un pātagot savu troļļu armiju uzbrukumiem sava viedokļa pretiniekiem. Taču kauja ir zaudēta. Nav izslēgts, ka būs jāslēdz pāris mediju, kurus uzturēja Magņitskim nozagtā nauda un mūsu publiskā telpa lēnām attīrīsies no informatīvajiem sārņiem.(1)

Atbrīvojoties no indes taustekļiem politiskajā un sociālajā telpā.

Tagad iznāk, ka mēs varētu lūgt amerikāņus sakārtot arī bērnudārzu skaitu Rīgā, palūgt viņus izmeklēt Rīgas Satiksmes ieņēmumu (iespējamo!) pludināšanu uz partijas Saskaņas kontiem un atrisināt ielīgušo Latvijas veselības aprūpes sistēmas krīzi. Paši to izdarīt nevaram, jo tur saduras mūsu ietekmes grupu intereses.

Visvairāk žēl, protams, Ventspili. Bijušajam pašvaldības monarham pietuvinātie, kas tagad esot pārņēmuši pilsētas vadību, neko izšķirošu paveikt nespēs. Ostas situācija nav apskaužama, ventspilnieku izredzes ieskaitot. Vajadzētu jaunas vēlēšanas. Iespējams, ka Rīgas „post – ušakova krīze”, Ventspils zemestrīce, Dundagas pašvaldības plaši izskanējusī „neglītā izdarīšanās“ ar Kolku u.c. procesi rada priekšnosacījumus jaunām pašvaldību vēlēšanām Latvijā. Iespējams, ka tur ir ko likt amatos kritizēto amatpersonu vietā.

Žurkas noķeršana

Krievijas prezidents Vladimirs Putins savos memuāros vairākkārt ir atsaucies uz hrestomātisku notikumu viņa bērnībā Ļeņingradā. Toreiz esot izdevies noķert negantu žurku, to iedzenot stūrī. Taču pēc tam dzīvnieks meties uzbrukumā pašam vajātājam. No tā viņš guvis mācību, ka žurkas nevajag iedzīt bezizejā. Tās skarbi pretojas un kļūst īpaši bīstamas, ja izeju vairs nav.

Mūsu gadījumā ir darīšana ar līdzīgu situāciju. Naivi iedomāties, ka apsūdzētais atvainosies un palūgs Ārlietu ministram vīzu emigrācijai uz Ziemeļkoreju, Krieviju vai Ķīnu. Izskatās, ka turpināsies roku mētāšana, spalvas lidos pa gaisu un mediji tiks piestūķēti ar izdomātiem stāstiem par „politisku vajāšanu“ un „ASV iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās” (lai gan amerikāņus var kritizēt, ka viņi pārāk vēlu iejaucās Latvijas “iekšējās lietās”, to vajadzēja izdarīt jau 1945. gadā, tad Latvija tagad nebūtu viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm ar lielu postpadomju oligarhu ietekmi ekonomikā un politikā, ar to apdraudot ne tikai veselīgu politisku vidi Latvijā, bet arī  visus mūsu NATO sabiedrotos).

Šos pantiņus par “amerikāņu iejaukšanos” nācās noklausīties auditorijā no krievu studentu puses. Prokremliskajiem  medijiem Aivars Lembergs skaitās cietējs, „labais puisis“, un skaidrs, ka vēl mazāk tur kāds zina, kas tas tāds Magņitskis un kāpēc eksistē viņa saraksts. Taču slazds ir aizcirties. Pieņemot, ka oligarhs ir izmantojis draugus un ģimenes locekļus, lai noslēptu naudu „matracī“, un mūža nogalē dzīvos zaļi, viņš tomēr vairs nevarēs tik brīvi manipulēt ar Latvijas publisko domu, amatiem, budžeta līdzekļiem. Viņam būs jānoiet no skatuves, jo uzvedums beidzot (!) ir beidzies.

Mafiju valsts noriets

Puzes oligarha notveršana „Magņitska saraksta slazdā“ ir ļoti simbolisks process arī daudz plašākā tvērumā. Tas norāda uz vairākiem problēmpunktiem mūsu brīvajā valstī.

Pirmais no tiem ir spiediena grupu izveidotie „astoņkāji“ jeb pašmāju mafijas. Latvijas areālā tie valda nekautrējoties, bravūrīgi un sprauni.  Bīda amatos savējos, dala naudu vienīgi pašniekiem. Tāpēc tagad palīgā jāsauc mūsu Rietumu sabiedrotie – „ārzemju sviras“, kas nostrādā ar slotas efektu ne tikai pret Aivara Lemberga naudu, bet arī pret viņa vadīto mafiju.  Acīmredzot bez sabiedroto palīdzīgās rokas joprojām  paši nespējam savas bandītbankas, laventus un lokālos neliešus „no publiskā pīrāga“ noraut nost. Te jānāk medniekam, kas nošauj vilku un atbrīvo Sarkangalvīti – mūsu valsti.

Taču „Lemberga mafija“ un viņa stipendiāti nav vienīgais ietekmes mafijas grupējums mūsu valstī, kas savtīgi izmanto varas sviras un valsts/pašvaldību līdzekļus savām vajadzībām un interesēm. Pašlaik pie divām būtiskām politiskās varas svirām mūsu valstī ir otra kareivīgā grupējuma jeb tā saucamo „sorosītu“ pārstāvji, kuru reakcija arī lielā mērā izskaidro, kāpēc Magņitska saraksta papildinājumi notiek tieši tagad. Ja šis rīcības akts ir publiskas uzslavas cienīga rīcība, tad liela daļa šā grupējuma aktivitāšu tomēr ir pelnījuši arī kritiku. Ir vēl arī citi grupējumi. Palieku pie pārliecības, ka neviena atvērta, demokrātiska valsts nav pelnījusi „ietekmes grupu“ saglabāšanu politikā un ekonomikā (pēc PSRS modeļa). Tā, kā tas turpinās šobrīd Latvijā. Par šo tēmu ir jārunā plašāk un pelēkie kardināli jānosauc vārdos un uzvārdos, negaidot, kamēr samaitāto paaudzi nomaina jaunā paaudze, kurai mafijas vairs nevajadzēs.

Vecpapa Trampa uzbrukumi Grētai

Tas, ka zviedru vides aktīviste Grēta nepatīk visu veidu diktatoriem, nav nekas jauns. Protams, šī nepatika lielā mērā saistīta ar vides jautājumu risināšanu attiecīgajās valstīs. Grētas rosinātā kritika traucē valdīt un iekasēt naudu mierīgi. Neļauj pabāzt „zem tepiķa“ reālas un bīstamas klimata krīzi izraisošas problēmas.

Kā tad viņi uzbrūk? Ir vairāki bieži izmantoti veidi, kā patriarhālās pasaules vīrieši mēdz “sagraut“ aktīvas sievietes, kas runā pretī viņu interesēm. Parasti sit ar tā saucamo seksa kārti, apgalvojot, ka sieviete ir aktīva un darbīga tāpēc, ka nav „saņēmusi labu seksu“. Šādi (nomainot būtisko ar nebūtisko) līdz šim ir izdevies nepamatoti pazemot daudzas politiski aktīvas sievietes. Šo metodi sauc par „grīdas uzlaušanu“. Kā tad Tramps cenšas „uzlauzt grīdu“ mazajai Grētai? Viņš apgalvo, ka meiteni interesē vides aizsardzības jautājumi tikai tāpēc, ka viņa ir savā raksturā agresīva. Ja būtu mierīgāka, tad daba un meži viņu neinteresētu. Vai tā ir? Protams, nav. Būtībā visi šie izteikumi nekādā mērā nav saistīti ar onkuļa Trampa bažām par Grētas raksturu, bet gan ir uzmanības novēršanas manevrs. Baltā nama administrācija ir nolēmusi izstāties no starptautiskās vienošanās vides aizsardzības jautājumos jeb no tā saucamā Parīzes līguma. Saprotams, ka visādi klimata aktīvisti šādā kontekstā ir apkarojami subjekti. Vēl košāks ir Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaro publiskais uzbrēciens Gretai, nosaucot viņu par „izlutinātu sīko“.  Viņš aktīvi cīnās pret jebkādu vides aktīvistu darbu, pat apvainojot aktieri di Kaprio aizvadītās vasaras Amazones mežu aizdedzināšanas iniciatīvās. Kā uz šiem uzbraucieniem reaģē Grēta? Mierīgi. Kā jau 2019. gada populārākā persona.

Latvijai un tās sabiedrotajiem  ir izdevies viens būtisks solis ceļā uz demokrātijas nostiprināšanu mūsu mazajā valstī – ierobežot vienas, konkrētas demokrātiju un sabiedroto interešu apdraudošas personas ietekmi. Diemžēl līdzīgas problēmas ir arī mūsu sabiedrotajiem ar viņu bēdīgi slaveno prezidentu, kas savu varu bieži neizmanto visu amerikāņu interesēs. Tomēr  patiesi brīvas  demokrātiskas iekārtas ir labas ar to, ka tautas pašas var lemt, kas būs to vadītāji. Neļaujot naudīgiem kungiem pievākt politisko varu savu privāto interešu aizstāvībai. Mēs arī varam attīrīt savu zemi no savtīgiem, alkatīgiem cilvēkiem, kuri raušas pie varas svirām. Ar vai bez amerikāņu līdzdalības, tas vairs nav svarīgi. Galvenais, ka šie procesi notiek un turpināsies.

(1) Magnitsky Act jeb „Magņitskim nozagtā nauda“ nozīmē līdzekļus, kas iegūti korupcijas ceļa. Tas ir simbolisks izteikums un nemaina lietas būtību. 

Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Ungāru dzemdēšanas propaganda kā nācijas glābšanas plāns. Vai šis puišu projekts darbojas?

Speciāli TVNET

Savādi, ka par demogrāfijas tēmu pie mums (tāpat kā Ungārijā) visaktīvāk runā un diskutē vīrieši. Viņi izsakās, sniedz priekšlikumus un izdomā risinājumus, aizmirstot, ka bērnus dzemdē tikai un vienīgi sievietes. Noklausoties mūsu Nacionālās Apvienības runas vīru vadlīnijas par „iedzīvotāju vairošanos veicinošām metodēm“, kā svarīgākās tiek izvirzītas: nauda un patriotisms. Turklāt vienmēr pārsteidz pārgudrība. Pamāca un plāno vīri, nerēķinoties ar sievietēm, kurām bērni būs vieglāk vai grūtāk jālaiž pasaulē, jābaro, jāaudzina, jāskolo (ar vai bez dzīvesbiedra).

Tagad izrādās, ka arī nauda šajā lietā nepalīdz, ja sievietēm nepajautā padomu pašām. Ungārijā ir izveidota īpaša – dzimstību veicināšanas sistēma, kas balstīta uz Orbana izveidoto daudzbērnu ģimeņu īpašo finansēšanas sistēmu. Taču rezultātus tā faktiski nedod. Ungāru sievietes tāpēc vairāk bērnu pasaulē nelaiž. Tieši pretēji. Pēc jauno pabalstu ieviešanas Ungārijā, šogad samazinājies jaundzimušo skaits, salīdzinājumā ar to pašu laika periodu 2018. gadā.

Izmiršanas biedēklis, kas maksā 4,8% kopprodukta

Fakts, ka jau 38. gadu pēc kārtas Ungārijas iedzīvotāju skaits samazinās, nav nekas patīkamais konstatējums. Kādreizējo 10,7 miljonu (1980. gadā) vietā, tagad valstī ir vairs tikai 9,7 miljoni iedzīvotāju. Viens no iedzīvotāju skaita sarukšanas iemesliem ir emigrācija uz turīgajām kaimiņvalstīm. Otrs ir ungāru sieviešu nevēlēšanās dzemdēt vairāk bērnu. Reālā situācija ir tāda, ka valstī jau sen nepietiek darba roku un tāpēc tiek importēti viesstrādnieki no Ukrainas, Serbijas, Indijas, Mongolijas un Vjetnamas.

Labēji konservatīvais nacionālists, postsovjetists Viktors Orbans ir dzīvojis Brežņeva valdīšanas laikā un tagad izlēmis apturēt „ungāru izmiršanu“ ar brežņeviskām metodēm. Proti – piespiest ar naudu ungārietes dzemdēt aktīvāk. Citādi valsti pārņems nelāgie imigranti, kas pēc viņa domām realizē „invāziju“ Eiropas virzienā. Viņam šķiet, ka „ļaunie melnie cilvēki“ tiecas nostāties krietno, balto kristiešu vietā. Lai pierādītu šo savu „patiesību“ viņš izmanto visādas konspirācijas teorijas, kuras kā šausmu filmas piesātinājušas ASV un Eiropas labējo ekstrēmistu propagandas lapas, draudot ar „lielo nomaiņu“un „balto pasaules“ sagraušanu. Tāpēc viņš maksās vairāk savām ungāru ģimenēm par bērnu čaklāku ražošanu un šim nolūkam tiek novirzīti 4,8% nacionālā kopprodukta. Tas nav maz. Vairāk nekā NATO prasa aizsardzībai.

Tātad dzīvesbiedriem, kas ir laulājušies, tiek izmaksāti apm. 35 000 eiro aizdevums (kas vēlāk var pārvērsties pabalstā), ja laulātie saražos vismaz trīs bērnus. Brīdī, kad piedzimst trešais bērns, valsts parādu noraksta un tas pārvēršas dāvanā. Daudzbērnu ģimenes var pieprasīt valsts pabalstu 9000 eiro apmērā, lai iegādātos septiņvietīgas automašīnas. Sievietes, kas dzemdē četrus vai vairāk bērnus, tiek atbrīvotas no nodokļu maksāšanas visu savu atlikušo mūžu.

Ungārijas valdošā partija Fidesz ar šo jūtas atrisinājusi „tautas izmiršanas“ jautājumu. Viņiem šķiet, ka efekts tiks panākts. Taču statistikas dati rāda pretējo. Laikā no 2019. gada janvāra līdz februārim Ungārijā ir piedzimuši 66.257 bērni, kas ir par 1.066 mazāk nekā pērn šajā laika periodā. Vienlaikus mirstības procents saglabājas pērnā gada līmenī un tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits turpina samazināties par -31,279 (2018. gadā tas bija -30,227). Vienīgais, ko var pamanīt, ir laulību skaita palielināšanās. Šogad Ungārijā slēdza laulību 52,079 pāri, kas ir par 20% vairāk nekā pērn.

Bezbērnu nodoklis

Ar šo ungāri simboliski atgriežas pie Padomju Savienības laika demogrāfijas politikas loģikas – bezbērnu nodokļa cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Tātad pie trīsbērnu mātēm kā „dzemdēšanas teicamniecēm“ un daudzbērnu mātēm kā varonēm. Aizvadītais partijas Fidesz kongress lieliski parāda šīs politikas autorus kā sēdētājus pirmajā rindā. Tie visi ir sirmot sākuši, labi paēduši ungāru politiķi un katoļu mācītājs, kuru galvenais jautājums ir sekojošs – kā panākt, lai ungāru sievietes čakli dzemdē vairāk bērnu. Ar šo bērnu laišana pasaulē kļūst par valsts un nevis ģimenes privāto lietu. Ja pāris, kas aizņemas naudu, pēkšņi šķir savu laulību, tad aizdevums jāatmaksā atpakaļ ar soda procentiem valstij.

Ar šo tiek izveidota brežņevismam līdzīga politiskā loģika – valstij vajadzīga „lielgabaļu gaļa“ un iedzīvotājiem tā jāsaražo. Tāpēc Viktora Orbana sabiedrotais un draugs Laslo Kovers nemaz nekautrējās no kongresa tribīnes pateikt skaidri un gaiši: „Cilvēki bez bērniem nav normāli un aizstāv nāvi“. Pēc viņa pārliecības bērnu laišana pasaulē ir patriotisma akts un jau sen vairs nav uzskatāma par dzīvesbiedru privātu lietu. Drīzāk par pienākumu pret valsti.

Demogrāfijas jautājums ir svarīgs. To nevar noliegt. Taču metodes, ar kuru palīdzību nacionālo apvienību politiķi cenšas šo problēmu atrisināt, nav akceptējamas.

Vispirms neiztur kritiku iedzīvotāju iebaidīšanas akcijas. Proti deklarētā sakāpinātā pārliecība par to, ka mūs „ielenc“ un „aplenc“ musulmaņu pasaule un „neticīgie“ visiem spēkiem tiecas „pārņemt pasaules kundzību“ ar feministu un liberālo spēku palīdzību. Tā ir demagoģija. Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai un apzināti pārliek akcentus no būtiskā un nebūtisko. Neviens mūs neaplenc, vienīgi paši braucam projām uz labklājības valstīm, kurās var nopelnīt vairāk un dzīvot ērtāk, patīkamāk. Protams, ka varam meklēt vainīgo šīm norisēm. Valdību, politiķus, skaudro pagātni un vēl citus apstākļus, taču situāciju tas neatrisinās. Latvija tukšojas un citi nāks vietā. Nedomāju, ka palīdzēs reemigrācijas plāni (zemē nosviesta nauda) un histēriski – priecīga plaukšķināšana medijos par katru atpakaļ atbraukušo latviešu ģimeni un tautiešu lieliskajiem panākumiem ārzemēs. “Sprīdīši“ turpina un turpinās meklēt laimi citur. Tieši tāpat kā cilvēki no Pakistānas un Bangladešas turpinās meklēt laimi pie mums. Jo esam „dienesta ieeja“ pa ceļam pie turīgajām un vecajām ES valstīm.

Tātad neatrodamies „ienaidnieka aplenkumā“ (kā to mēģina iestāstīt Viktors Orbans) un mums nedraud iznīcība. Klaigājošie centieni iestāstīt ungāriem, ka „Briseles birokrāti“ veic apzinātu Eiropas iznīcināšanu, stimulējot migrācijas plūsmu un visa „posta sakne ir Šorošs“ ir vienkāršs un primitivizēts pārspīlējums ar mērķi iebaidīt neizglītotāko sabiedrības daļu. Viņam, tieši tāpat kā savulaik Brežņevam liekas, ka visvienkāršākais ir piespiest sievietes dzemdēt čaklāk, lai tādejādi sev nodrošinātu karotājus Afganistānā un citur.  Šo brežņevisko nostāju Orbans nekad nav slēpis. To skarbi deklarējot arī savā runā, pēc uzvaras vēlēšanās Ungārijā 2018. gadā.

Mātes varones, kas izglābs Eiropu?

Pēdējie statistikas dati rāda, ka 2017. gadā viszemākais dzimstības līmenis kontinentā ir bijis Maltā. Tur katrai sievietei caurmērā dzimst 1,2 bērni. Ungārijā šis rādītājs ir 1,5; Zviedrijā 1,7 un Francijā 1,9. Izskatās, ka eiropietes pagaidām nav pierunātas kļūt par čaklām dzemdētājām. Vissliktākā situācija pagaidām ir Krievijā. Tur nepārtraukti sarūk iedzīvotāju skaits (- 800.000 aizvadītajā dekādē). Iemesli ir dažādi: augstais caurmēra alkoholisma līmenis un iedzīvotāju pieauguma kritums. Prezidents Vladimirs Putins, tieši tāpat kā Viktors Orbans, cenšas šo procesu apturēt ar sev saprotamām mačo metodēm. Arī viņš piedāvā patriotismu un naudu. Krievu ģimenes var saņemt bērnu pabalstu  apmēram 7000 eiro apmērā pēc otrā bērna piedzimšanas. 2008. gadā tika pat izveidota Vecāku varoņu medaļa par septītā bērna laišanu pasaulē, kas atgādina Mātes varones statusu Padomju Savienības laikā.

Līdzīgu loģiku dzemdēšanas intensificēšanā realizē arī pie varas esošie labējie populisti Polijā. Arī tur tagad maksā lielākus bērnu pabalstus un Veselības aprūpes ministrs nekautrējas aicināt publiski poļus „vairoties kā trušiem”.

Vai šis puišu projekts darbojas? Vai tas funkcionē un panāks rezultātus? Šķiet, ka gaidīto rezultātu nebūs. Nauda var zināmā mērā īslaicīgi ieinteresēt jaunos vecākus (maksimāli uz 10 gadiem), taču ilglaicīga efekta šiem „burkāniem“ nebūs.

Daudz svarīgāki šajā virzienā ir pavisam citi faktori. Pirmām kārtām tas ir sieviešu tiesību jautājuma nokārtošana, mātes un bērna veselības sistēmas pilnveidošana, bērnu aprūpes iestāžu rekonstrukcija un pilnveidošana (sekojot attīstītāko valstu, tai skaitā skandināvu, piemēram) un darba tirgus pieskaņošana ģimenes vajadzībām. Ja jaunie vecāki netic valstij un apstākļiem, kurā dzīvo, tad nelīdz nedz Orbana, nedz Putina naudas pabalsti.

Starp citu, Ungārija atrodas gandrīz pēdējā vietā Eiropas dzimumu līdztiesības skalā, tur pamazām aizliedz dzimumaudzināšanas stundas skolā, sabiedrībā un parlamentā ir ļoti neliels sieviešu deputātu skaits. No 133 partijas Fisesz deputātiem tikai 11 ir sievietes.

Viktors Orbans nekad nav slēpis, ka sievietes esot intelektuāli mazāk spējīgas un tāpēc nav piemērotas politikas darbam. Tāpēc ir pamats prognozēt, ka šis „puišu plāns“ izgāzīsies.

Nauda un patriotisms nekad nav atrisinājusi pašus svarīgākos tautas un nācijas jautājumus. Arī šajā gadījumā var iznākt tā kā uz Viktora Orbana izveidoto „ ungāru vairošanas politiku“ reaģē bezbērnu ungāriete un dejotāja Šuša: “ Es šādā veidā noteikti neglābšu nāciju. Negribu. Es drīzāk glābšu planētu un cilvēci ar savu darbu un godprātīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem.”

Nav izslēgts, ka arī šajā reizē dzemdēšanas propaganda uz sieviešu tiesību klajas ignorances fona panāks pretējo.

Proti – vēl sliktāku efektu.