Ukrainas kara noslēgums ievelkas karojošo pušu nesaskaņu dēļ. Putins grib, lai ukraiņi atdod viņam visu Doņeckas zonu, bet ukraiņi  pieprasa atpakaļ arī krievu “pievākto “ Krimu. Skan balsis, ka vajag “dot krievam to ko viņš grib un miers mājās”. Taču vēsturiskā pieredze rāda, ka krieviem nekad nevajag piekāpties un cerēt, ka “ar labu” varēs panākt vairāk. 

Mūsu Ulmanis savulaik pieprasīja, lai krieviem piekārtojamies. Taču somi rīkojās pretēji. Viņu cīņa parādīja cik vērtīgi ir cīnīties arī par mazākiem zemes gabaliem un nepielīst Kremļa diktatoriem.  Protams, ka viņi zaudēja Karēliju, bet parādīja Padomju Savienībai, ka nav ērti un pakļāvīgi. Tāpēc pēc kara viņi nenonāca Varšavas blokā un nekļuva par Staļina “sociālistisko republiku”. Ukraiņi saprot šo loģiku un rīkojas atbilstoši tai. 

Pirms gada Kremlis izvirzīja ideju, ka vienpusēja Ukrainas atkāpšanās no Doņeckas ziemeļrietumu zonas varētu atrisināt miera risinājumu. “Doņeckas atdošana krieviem”  Kremļa tekstos tika pasniegta kā relatīvi neliela, nesāpīga ukraiņu piekāpšanās.  Kā kompromiss cēla mērķa vārdā, lai izbeigtu karadarbību. 

Tramps uzreiz uzķērās uz šo Krievijas ēsmu un sāka interpretēt nevis krievus, bet Zelenski (ukraiņus) kā būtisku šķērsli mieram.  Interesanti, ka Kremlim izdevās  iestāstīt Trampam, amerikāņiem (daudziem ekspertiem un žurnālistiem) ka Krimas un Doņeckas atdošana Krievijai ir tāda našķēšanās ar konfektēm = nekas būtisks, liels vai nopietns. 

Tās ir lielas Ukrainas teritorijas un Zelenskim nav likumīgu pilnvaru atdot  kādam Ukrainas teritoriju. 68% ukraiņu arī nebija gatavi atdot Doņeckas ziemeļrietumu apgabalu krieviem. Bez tam nocietinātā Slovjanskas-Kramatorskas ass veido Ukrainas aizsardzības sistēmas kodolu. Pieci Ukrainas korpusi tur aizstāv fronti, kas stiepjas no Limanas līdz Pokrovskai. Krievi šajā zonā netiek iekšā joprojām. Ja Ukraina atkāptos no šīs teritorijas, tad šis apstāklis padarītu neaizsargātus apkārtējos reģionus un ceļš krieviem un Kijivu būtu vaļā. 

Turklāt Ukrainas armija pavasarī jau demonstrējuši spēju veiksmīgi  apturēt krievus, izmantojot dronus un triecienvienības. 

Jau aprēķināts, ka ar pašreizējām tehnoloģijām, taktiku un cilvēkresursiem Krievijai būtu nepieciešams vismaz gads, lai  okupētu Doņeckas apgabala ziemeļrietumu daļu – par asiņainu cenu. Tas nozīmē, ka Putina ambīcijas joprojām ir tikai uz papīra. Taču atgriezīsimies pie somiem. 

1939. gadā Padomju Savienība iesniedza Somijai ultimātu: vai nu vienpusēji atdot Karēlijas zemesšaurumu (kas aizsargāja Helsinkus ar Mannerheima līniju) vai arī  rēķināties ar krievu uzbrukumu. Sekoja Ziemas karš (1939–1940), kara turpinājums (1941–1944), bet Somija neatkāpās.

Tādejādi Padomju Savienība secināja, ka ir daudz labāk (ērtāk) dzīvot ar brīvu Somiju, nekā mēģināt to iekarot. Ja Somija būtu atdevusi Karēlijas zemesšaurumu bez cīņas 1939. gadā, tad visa  valsts tiktu okupēta un pārveidota par padomju republiku. Tāpat kā tas notika ar  Baltijas valstīm 1940. gadā.

Somijas mācība rāda Ukrainai, ka labāk ir zaudēt teritoriju kaujas ceļā, nekā vienpusēji piekāpties. 

Doņeckas apgabala ziemeļrietumu daļas aizsardzība pašlaik ir neatņemama Ukrainas kara stratēģijas sastāvdaļa. Tās saglabāšana  rada jaunas dilemmas Krievijas lēmumu pieņēmējiem un  veido priekšnosacījumus mieram.

Nekad nevajag piekāpties varmākam. Piekāpšanās nemaina varmākas uzvedību, bet gan iedrošina viņu turpināt pastiprināt vardarbību.

Ilustrācija – Konstantinivka aprīļa sākumā. Foto: Oļegs Petrasjuks/AP