Zviedru panika diedzētu sēklu un graudu virzienā. Vai izdzīvosim?

2011. gada 29. jūnijā


”Ziemā un pavasarī, kad dabisko vitamīnu rezerves organismā pakāpeniski izzūd, graudu un sēklu diedzēšana un dīgstu lietošana uzturā ir ļoti labs veids, kā, pavasari gaidot, vairot enerģiju un stiprināt savu veselību” – tā apgalvo tie kas zina.
Lūk izvilkums no derīgiem ieteikumiem: ”diedzēti asni un graudi ir maza, bet efektīga vitamīnu esence, ko saņem organisms. Tajos ir virkne dažādu vitamīnu, daudz bioloģiski aktīvu vielu, kam piemīt antioksidantu darbība. Diedzēti graudi un asni, pavasarim nākot, dod mundrumu, stiprina imūnsistēmu, aizsargā asinsvadus, uzlabo ādas, matu un nagu stāvokli. Lai saglabātu visus bioloģiski vērtīgos komponentus, ne diedzētus asnus, ne graudus nevajadzētu termiski apstrādāt, bet censties tos maksimāli daudzveidīgi izmantot uzturā svaigā veidā.”
Tieši šis pēdējais apstāklis – ”nevajadzētu termiski apstrādāt” izraisījis traģisku reakciju mūsu ikdienā.
Mirst cilvēki, kas baudījuši diedzētu graudu salātus. Zviedrija šodien izsludināts ārkārtas stāvoklis saistībā ar diedzētu sēklu, graudu lietošanu uzturā. Vadošie pārtikas veikali valstī ņem ārā šo produktus no apgrozības.
Zviedriem tagad ir ”savējās vafeles” – diedzētu sēklu izteiksmē.
”Notikumu attīstība Vācijā un Francijā vieš bažas. Tagad arī mēs esam konstatējuši savu ehec – infekcijas avotu un mūsu veselība aprūpe šim izaicinājumam ir gatava”- šodien mierina sabiedrību Zviedrijas Sociālo lietu ministrs Jorans Heglunds.
Epidēmija klauvē pie durvīm.

Cerams, ka arī šoreiz tā izrādīsies viltus trauksme.

Tagad, nav runa par veselīgiem vai mazāk veselīgiem pārtikas izstrādājumiem.
Šoreiz ir runa par smagas slimības izraisītāja izplatīšanos ar diedzētu graudu salātu starpniecību.

Šonedēļ noskaidrojās, ka arī kāds zviedrs ir inficējies ar bīstamo ehec-tipa zarnu infekcijas slimību lietojot salātus dzimtenē. Tāpēc vakar un šodien zviedri ņem ārā no veikalu plauktiem arī vietējā ražojuma diedzētās sēklas un graudus.
Coop, Axfood, Willys, Hemkop, Prisextra met ārā ”veselīgos salātus” un tos piemeklē ”spāņu gurķu” liktenis.
Slimību izraisošā baktērija ir ļoti agresīva un viens vienīgs asns spēj inficēt cilvēku, – tā uzskata Pārtikas uzraudzības dienests un tauta klausa.
Vācijā pēc veselīgo salātu ēšanas bojā gājuši jau 47 cilvēki, Zviedrijā – viens.
Paradoksāli, ka cilvēki mirst no tā saucamā ”veselīgā ēdiena” – no diedzētu graudu un sēklu salātiem.
Kas īsti ir vainīgais un kur ”suns aprakts” joprojām neviens nevar skaidri pateikt. Sēklas vai higiēnas trūkums?
Pagaidām īstais slimības izraisītājs ir miglā tīts.
Notikumi seko kā kārtīgā Holividas filmā. Dramatiski un pagaidām bez konflikta atrisinājuma. Sviežam ārā tonnām gurķu, salātu un …varbūt visdrošākās tagad izrādīsies mūsu Selgas ”neveselīgās” vafeles?
Mūsu skandalozās vafeles var mierīgi uzelpot.
Paradoksāli, bet fakts.
Vai mūsu veikalu plauktos šie salāti dzīvojas mierīgi?
Joprojām ir?

PS
Diedzēt var: redīsu, lucernas, sinepju, kressalātu, krešu, saulespuķu, sarkano biešu, sinepju, sarkano un zaļo kāpostu sēklas; kviešu, miežu, rudzu, griķu un auzu graudus;
Ķīnas pupiņas, lielos pelēkos zirņus, lēcas.
Nekā sarežģīta diedzēšanas procesā nav.

Ēnu teātris ap vafelēm. Indētāji no ārzemēm atkal ir klāt.

2011.gada 27. jūnijā

Foto: Laima mājas lapa

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētājs tikko medijiem paziņojis, ka ”Dānijas pētnieka falsificētā informācija” par ”Laimas” vafelēm esot ”mērķtiecīgs uzbrukums” zīmolam ”Laima” un ”plānveidīgs ekonomisks karš pret mūsu nacionālajiem uzņēmumiem”.

Apgalvojums skarbs un faktiski….izraisa smaidu nevis līdzjūtību.

Pirmkārt tāpēc, ka ražotne jau sen pieder ārzemniekiem. Otrkārt – šādi ”uzbrukumi” kādus Latvija pieredzēja ”vafeļu sakarībā” normālā civilizētā valstī ir ļoti parasta parādība. Jā, te patiešām nav runa par ”spāņu gurķiem” Vācijā un nav ko vēzēt dūres un saukt uz kara takas pret kaitniekiem no ārzemēm.

Kas par lietu?

Leģendārās vafeles zaudējušas nevainību?

Indīgas?

Jautājumu pārāk daudz. Nemiers virmo gaisā.

Kā to novērst?

Pirmā un galvenā problēma ir tā, ka Latvijas mediji ir pārsātināti ar PR informāciju un ražotāji (arī patērētāji) nav pieraduši lasīt neatkarīgus testus un pieņemt citādus viedokļus.

Šī joma Latvijā nav attīstīta, jo vairums publikāciju ir ražotņu sponsorēti raksti.

Tāpēc mums pārtikas neatkarīgas ekspertīzes vietā eksistē goda plāksne medijos.

Jā, vafeles nav salāti, redīsi vai skaidrs ūdens, kas ir veselībai vistīkamākās maltītes.

Vafeles satur veselībai kaitīgas vielas tieši tāpat kā citi našķi un saldumi.

To zina gandrīz visi.

Paldies profesoram, ka viņš pievērsa uzmanību šai tēmai, jo diskusija par veselībai derīgu pārtiku un tautas hronisko aptaukošanos Latvijā ir salīdzinoši vārgulīga joprojām.

Publiskai diskusijai par šo tēmu ir jāsākas.

Paldies dānim, kas to uzjundīja.

Dzīvojot Ziemeļvalstīs, es katru dienu varu izlasīt neatkarīgos laikrakstus un noskatīties sabiedriskajā televīzijā analītiskus raidījumus par dažādu pārtikas izstrādājumu kvalitātes problēmām.

Tas ir normāli. Jā, protams, ka ražotājam ir tiesības izteikties, aizstāvēties, taču nav pienākuma iznīcināt sliktās ziņas nesēju.

PR korumpētos medijos šāda analīze izpaliek.

Latvijā to var novērot.

Iestājoties ekonomiskajai krīze mediju ”ietīšana” vēršas plašumā.

Diemžēl Didzis Šmits šajā procesā nekonstruktīvi iesaistās.

Protams, ka mēs varam izvēlēties savā valstī ražotus produktus, taču draudēt nevajag.

Drīzāk gan pierādīt, ka vafeles ir OK.

Pagaidām mani par to neviens nav pārliecinājis.

Uzbrukums ”dānim” mazliet atgādina Lemberga kauju ar Sorosu.

Visi indētāji un ļaundari ”nāk no ārzemēm”.

Mēs paši esam jauki un pūkaini un ”tuvākajā nākotnē veiksim atbildes pasākumus” – tā sola Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes priekšsēdētājs.

Man šķiet, ka tuvākajā nākotnē vajadzētu plašāk diskutēt par Latvijā ražoto pārtikas produktu kvalitātes progresu vai regresu.

Piemēram, par to, kāpēc Latvijā nevar joprojām iegādāties vietēja ražojuma piena produktus bez laktozes u.c.

Jautājumu ir daudz.

Varbūt beigsim meklēt ienaidnieku no malas.

Paskatīsimies arī spogulī?

TV skatītāja neapmierinātība ir hroniska. Nespējam izdabāt savai auditorijai. Kvalitātes indekss noderētu TV arī Latvijā?

2011.g. 25. jūnijā

 

–   Vairāk nebūs! – saka vīrietis un noliek uz vasaras galda desertu, lēzenā šķīvī.  Biezpiena sacepums pārliets ar svaigu zemeņu putru. Sarkanu kā arteriālās asinis.

…nebūs…

Aiz žoga kāds skaļi cērp zāli. Papagailis kliedz uz vārnu un nogurums liedz domāt par kvalitāti.

–   Vairāk nebūs…-.

Saņemamies uz braucam ar auto uz Rīgu zemeņu medībās. Gar ceļmalu Baložos un Juglā mētājas mūsu nacionāla dārzeņa – arbūza pārdotavas. To netrūkst, bet zemeņu nav nekur. Visbeidzot izglābj centrāltirgus lietuviešu zemenes. Šādas tādas, bet vismaz zemenes.

Ar kvalitāti pašvaki.

Kā parasti, kvalitātes nepietiek nekur. 

Izskatās, ka ar kvalitāti TV ekrānā arī ir cauri un tās ”vairāk nebūs!”

Katru vakaru skatos savā televizorā vecās latviešu filmas, izvairoties no masu koncertu translāciju ierakstiem. Filmas kā ikonas. Skaistas, uzjundī nostaļģiju, bet ar kvalitāti – tā pašvaki.

Rūdolfa mantojums, protams, saviļņoja ar patriarhālo romantiku. Par dzimteni, par ”kārtīgu zemnieku”, par jaunlatviešiem…jā, ko gan man vairāk vajag? Sievišķīgo tēlu ar asinīm tur atkal nav (kā prasti) un vēstījums plakans,  notikumi – iepriekšparedzami un to atainojums didaktisks, bez pasijām un negaidītiem pavērsieniem. Tērpi, vide, ainavas OK, aktieri dara ko var, bet mākslinieciskais pārdzīvojums izpaliek. Forši? Nu protams. Režisors atstrādājis ikonu un piedāvā to mums. Kārsim pie sienas?

…vairāk nav kvalitatīvas rekreācijas….   

 Svētku maratons pieprasa ekrāna izklaides. Televīzijai to, diemžēl, neizdodas realizēt, jo piedāvājums atpaliek no pieprasījuma.

Latvijas kanāli nav izņēmums.

Skatītājs ir neapmierināts arī ar zviedru kanāliem.

SKI (Svenskt Kvalitetsindex) jeb Zviedru Kvalitātes Indekss šogad pirmo reizi tiek attiecināts arī uz TV produkciju. Tas apzīmē sistēmu ar kuras palīdzību iespējams analizēt  un novērtēt klientu un patērētāju viedokli par noteiktiem produktiem vai pakalpojumiem Zviedrijā.

Industrija šo kritēriju izmanto kopš 1989. gada.

Televīzijas praksē to sāk izmantot tikai šogad.

Aktuālais televīzijas raidījumu kvalitātes mērījums Zviedrijā tika veikts 2011. gada maijā un pierādīja, ka līderpozīcijās joprojām ir sabiedriskā televīzija – SVT. Tai seko privātais kanāls TV4, tad TV %, TV6 un visbeidzot TV3.  

MTG TV 3 aizvadītā pusgada laikā zaudējis lielu savu skatītāju daļu Zviedrijā ”vājā programmu piedāvājuma dēļ”. (SvD, 21.06,2011).

Paradoksāli, ka televīzija pieder jomām, ar kuras produktiem patērētāji ir visvairāk neapmierināti.

Viens no būtiskiem skatītāja ”niknuma” iemesliem ir TV reklāmas zemā kvalitāte, tās atkārtošanās viena vakara ietvaros vairākas reizes un kaitinoši zemais ”mākslinieciskā izpildījuma līmenis”. Var gadīties, ka tieši šī iemesla dēļ ieguvēja ir sabiedriskā televīzija, kuras ēterā Zviedrijā nav redzami reklāmas ”iespraudumi”.

Salīdzinājumā ar citām jomām, kuras indekss novērtē jau 20 gadus,  zviedru televīzijas produktivitātes ”kvalitātes līmenis”  ir tikai 60% robežās. Bankām, telekomunikācijas uzņēmumiem tas ir daudz augstāks 90 vai 100% robežās.

Protams, ka šis ”mērījums” ir pirmais un ar laiku attīstīsies tālāk.

Taču svarīgi, ka beidzot sāk mērīt televīzijas raidījumu kvalitāti, kā mērvienību ārpus līdzšinējiem audimata vai skatītāju skaitļu rādītājiem.

Raidījums var būt labs un kvalitatīvs arī bez lieliem skatītāju skaitļiem.

Beidzot pie šīs patiesības ir nonākuši arī TV vērtētāji.

Profesionālie vērtētāji.

Apsveicami!

Cerams, ka tieši tāpēc šajā jomā mūs negaida paziņojums – ”vairāk nebūs!”

Būs.

Labas televīzijas būs aizvien vairāk.

🙂

Šodien zviedru Līgo svētki. Midsommar iet vaļā! Turpinām svinēt.

2011.gada 24. jūnijā

Zviedru policija šodien pastiprinātā režīmā kontrolē autobraucējus Foto: SVT

Puķes šorīt ir jau saplūktas, maija kārts ar vītnēm nopušķota, tūliņ vīri to stutēs augšā (ap 12.00 pēc Latvijas laika), vasaras vidus galvenais lenčs pēc īsa brīža būs uz galda un vietumis tautieši jau dejo.
Svētki zviedriem ir jau sākušies.
Agrā priekšpusdienā.
Līgo svētkos ir jādejo visu dienu. Pat sēžot pie stūres. 🙂
Mediji baida iedzīvotājus ar policijas kontrolēm uz ceļiem. Tāpēc, ka šodien, rīt un parīt pārbaudītāji būs uz visur. Mani favorītdzērieni – bezalkoholiskais vīns un alus, praktiski jau veikalos izpārdoti. 
Lietus mijas sauli un laiks (kā jau Jāņos  piederas) – mainīgs.
Lietus, saule, vējš.
Polkas šodien zviedru līgotājiem nāksies dejot ar gumijas zābakiem kājās.
Forši.
Zvērinātākie līgotāji dodas uz Dālarnu, kur līgot esot vispareizāk.
Parastie traucās uz arhipelāga salām.
Visstilīgākie ir Stokholmas un Boshuslēnes arhipelāgi.
Zviedrijas sabiedriskā televīzija un radio jau sarūpējuši svētku raidījumus, kas skan visu dienu. Optimistiski un gaiši. 🙂
Vakar noskatījos un noklausījos Latvijas ekrāna piedāvājumu Līgo vakarā un nonācu pie secinājuma, ka mēs joprojām esam fiksēti pie masu pasākumiem un koncertiem. Visur un vienmēr.
Diktējam no skatuvēm.
Klaigājam no tribīnes.
Tauta tup savā ”masā”, klausās un klausa.
Folkloristi, līdzīgi misionāriem joņo pa reģioniem un ”māca kā pareizi svinēt”.
Savādi, ka šis didaktiskais uzstādījums joprojām turpinās + reptiļu gaudas par  valstiskām neveiksmēm papardes zieda meklējumos.
Oj, mazliet kauns, ka totalitārisma paņēmieni masu kultūrā pie mums – turpinās.
Kā tas bija pierasts PSRS diktatūras laikā, tā tautas izklaide tupinās joprojām. Arī tagad 2011. gadā.
Galvenā tautas ekrāna rekreācijas forma – masu koncerts, masu skatuve, masu ”karaoke” un visi laimīgi.
Būtībā jau Līgosvētki ir tuvinieku un draugu tikšanās, domubiedru kopīga intelektuāla meditēšana, sapazīšanās ar kaimiņiem ”atvērto durvju” dienā – Līgo svētkos.

Sirsnīgāk, tuvāk, normālāk, draudzīgāk un patiesīgāk.

Vai tas ir grūti?

Midsommar Zviedrijā šodien.

Līgonakts tuvojas…satraucoši…

Foto: autore 23.06.2011 Berģi

2011.gada 23. jūnijā

Brišana caur garu, garu zāli pēc kalmēm ir jau notikusi. Saule jau sildījusi slīpiem zariem, vīgrieži saziedējuši kā traki. Pirms tam meijas un margrietas un lietus nelīst nemaz. 🙂

Rīga burkšķina viņpus ezeram.

Lai viņa tur pukst.

Dzirde var atslābt.

Līgo nakts tuvojas!

Oj!

Priekšpusdienā izslēdzu radio, kas tradicionāli tup uz virtuves palodzes, jo tur vaimanā skumjas Līgo dziesmas kā evenku bēru balādes. Skumjāk un vienmuļāk laikam nevar…

Veikalos ausīs traumē nejēdzīgas Līgo dzērājdziesmas, kas paredzētas reptīļiem.

Nez kur pazudušas normālās Līgo dziesmas, bez Raimonda Paula, folkloristiem, koriem un ”ziņģeristiem”?

Savulaik… mamma un vecamma dziedāja nepārtraukti Līgo vakarā un šis fons radīja mānīgu sajūtu, ka Līgo vakars dzied pats.

Klusi, izjusti un bezgala aizgrābjoši.

O, yes, ļoti daiļi.

Tagad mana priekšā stāv klusums.

Kā ledus bluķis.

Skaistākie pasaules svētki ir ieradušies. Skurbinoši skaistie svētki.

Paldies Dievam beidzot šis brīdis ir klāt!

Atslēdzu vārtiņus.

Meijas pie visām durvīm.

Gan sāks skanēt paši.

Siļkes ar kartupeļiem, biezpienu un zemenēm.

Šašliku es nepazīstu. Gruzīnu deliktase un rosols lai paliek pārējiem. Tiem, kas neprot svinēt Vasaras saulgriežus.

Pamazām saule laižas lejup.

Tūliņ būs alus, siers un …ugunskurs!

Mīļie! Apsveicu!

Svinam!

Jāņi nav nekas. Streipuļojoši vīrieši ar vaiņagiem ap galvu..alkohola dvinga var iedvesmot svētkiem tikai tālredzīgos.

Rīt lai dzīro viņi. Tā ir viņu – dzeršanas diena.

Šī nakts ir manējā!

Mūsējā!

Foto: autore 23.06.2011 Berģi

Līgo, līgo, līgo, līgo!

 

Klasiskā grieķu drāma turpinās. Mums arī vajag savējo Tečeri. Blusas brauciens uz suņa astes.

2011.gada 21. jūnijā

Margareta Tečere

Gada garākā diena ieiet savā finiša taisnē. Kuģis peld pa jūru kā tramvajs.

Saulgrieži ir klāt kopā ar Dienvideiropas krīzes sabiezējumu.

Padomāsim par Grieķiju?

Mēdz teikt, ka Eiropas Savienība attīstās pateicoties krīzēm. Šis vienkāršojums satur dziļu patiesību – krīzes patiešām attīsta mūsu ūniju.

1954.gadā Francija nobalsoja pret ogļu un dzels rūdas ūnijas pārvēršanu par aizsardzības savienību. Toreiz izskatījās, ka ar eiropeisko vienotību ir cauri. Taču problēmas faktiski spēcināja sadarbību vecā kontinenta valstu starpā. Viss notika pretēji Francijas balsojumam. Viss norisinājās loģiski.

Tas pats bija novērojams Romas līguma parakstīšanas laikā.

Ķīviņiem seko salīgšana.

Tā notiek.

Eiro ieviešana ir pagaidām grandiozākais sadarbības auglis, jo vienotā valūta nav tikai simbolisks solis, bet elementāra nepieciešamība.

Tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka Grieķijas krīze nav uvertīra eiro norietam.

Vairumā eirozonas valstu viss pagaidām notiek salīdzinoši loģiski, kaut arī problēmas (protams) pastāv.

Tagad mēs atkal stāvam uz kraujas malas.

Ja grieķiem neizdosies tikt galā ar vietējiem populistiem, krīt Papandreou valdība, tad saasināsies eiro krīze un Grieķijas valsts bankrots kļūs par faktu.

Jā, šī krīze ietekmēs arī mūs.

Protams, ka grieķu problēmas nav cunami vai negaidīta zemestrīce. Šis process brieda vairāku dekāžu garumā un to veicināja  korumpētie grieķu politikas populisti.

Grieķiem hroniski pietrūkst Tečeres.

Lady Thactcher- savulaik Lielbritānijas premjerministre, bija ne tikai prasmīga politiskajā diskusijā ar sabiedrību, bet arī spēja un prata paskaidrot britiem kā sabalansējamas valsts finanses, salīdzinot valsts budžetu ar parastas mājsaimniecības iepirkumu un patēriņa ”griestiem”.

Ģimene nevar atļauties tērēt vairāk nekā to maciņš atļauj.

Tāpat arī valsts.

Ko nevar celt – to nevar nest.

Diemžēl politiķi, kas tiecas pie varas – sola sabiedrībai leiputriju un nodrošina paradīzes elementus zemes virsū, paslepeni aizņemoties gigantiskus parādus.

Grieķijas krīze ir tieši šāds – populisma politikas rezultāts.

Tečerei izdevās, briti saprata, lai gan savējo dzelzs lēdiju viņi nemīlēja.

Skopie aprēķinātāji nevienam nepatīk. Vēlētāji nav izņēmums.

Politiķi to zina un tāpēc visos laikos atrodas ”kāds”, kas sola , ka parāds nav jāatdod un valsts bankrots nav iespējams.

Diemžēl parādu novārdzinātajās Dienvideiropas valstīs nav nevienas Tečeres.

Grieķiem nepatīk taupītāji un sīkstuļi, tas pats novērojams Portugālē un Spānijā.

Pie mums arī oligarhu taurēs saklausāmas ”grieķu toņkārtas”, kad Lembergs sola atrast ceļus, kā valsts parādu ”var arī neatdot” un jaunais prezidents Bērziņš gatavs šķiesties ar ”ģeniālām” idejām par manipulāciju ar iedzīvotāju hipotekārajiem kredītiem.

Tātad arī mūsu platuma grādos ir ieradušies grieķu stila populisti.

Iespējams, ka ar šiem tukšajiem solījumiem viņi cer bruģēt sev ceļu  uz vietām Latvija nākamā sasaukuma parlamentā.

Grieķijas krīzi ir sarūpējuši tieši šādi politiķi. Tā attīstījusies gadu desmitiem un šodien sasniedz 160% no valsts nacionālā kopprodukta.

Būtībā var pat secināt, ka Grieķija kā valsts ir atradusies uz bankrota robežas vismaz pusi no sava neatkarības mūža.

Demonstrantiem Atēnu centrā vajadzēja iet ielās jau sen.  Jau toreiz kad sākās Grieķijas treknie gadi…

Muļķīgi dāsnā ”trekno gadu” politika Kalvīša stilā grieķiem ir hroniska infekcija.

Paradoksāli, ka neviens no grieķu politiķiem nebija spējīgs reāli konstatēt kas valstī īsti notiek.

Loģiski, ka šis solis jau sen bija jāsper tā saucamajai ”labējo valdībai”, taču tieši viņu valdīšanas laikā 2004 – 2009.  gados grieķu caurmēra algas un valsts sektors uzbrieda par 60%.

Tagad cilvēki iet ielās un protestē Atēnās pret taupības paketi, kas mēģina sabalansēt valsts ekonomisko politiku. Viņiem ”taupības politiku” nevajag.

Lai ir tā kā bija.

Margarete Tečere izveda Lielbritāniju no ekonomiskās krīzes.

Grieķiem šādu leģendāru un harizmātisku līderu nav.

Demonstranti Sintagmas laukumā Atēnas turpina protestu maratonu, jo ir pierasts dzīvot pāri līdzekļiem un būtībā, tas nav nepatīkami.

To var saprast.

Tepat Latvijā cilvēki treknajos gados zvejoja nekustamos īpašumus kā vimbas.

Tagad, kad akvārijs ir tukšs – vimbu vietā peld niknums un neapmierinātība.

”Kurš paņēma manu karotīti!’- sņukst septītais rūķītis.

Karotīti, kas iegādāta ”uz krīta”.

Tikmēr satraukums trāpījis jau atkal zviedru pensionāriem.  Grieķijas iespējama bankrota gadījumā sadegs arī valsts AP fondu nauda, kas ieguldīta Grieķijas valsts obligācijās un banku akcijās.

Zviedrijas pensiju trešais AP fonds ir ieguldījis Grieķijas valsts obligācijās 308 miljonus eiro. Otrais AP fonds – 57,2 pensiju miljonus National Bank of Greece. Pirmais zviedru AP fonds investējis zviedru pensionāru naudu trīs grieķu bankās 34,5 miljonu SEK vērtībā. Septītajam AP fondam ir akcijas 14 miljonu SEK vērtībā divās  grieķu bankās.

Bez grēka nav arī SPP (6,2 miljoni SEK obligācijās un banku akcijās Grieķijā) un Handelsbanken  (3,8 miljoni).

Pagaidām izskatās, ka grieķus pieslēgs naudas sūkņiem.

Eiro izdzīvos.

Taču politiskā bezatbildība valstu parlamentos ir dzīva joprojām.

Arī Latvijā.

No nekurienes dubļiem ik pa brīdim uznirst ”eksperti”, kas gatavi atrast grēkāžus Ņujorka vai uz Jupitera un solīt leiputriju Latvijai jau aizparīt, ja tauta balsos tieši par viņiem.

Burvju mākslinieku netrūkst arī mums.

Cerams, ka ”Eiropas mācības” atvēsinās politisko žonglieru māņus kustību ekvilibristiku.

Krīzes instinkts jeb tomēr grieķiem iecienītais ”blusas brauciens uz suņa astes” .

Ko izvēlēsimies mēs?

.

Lidojuma dvēsele jeb putna lidojuma mierinājums – vientuļā bruņinieka poēzija

Antuans Sentekziperi

2011.gada 19. jūnijā

Lidosim.

Lidosim realitātē vai sapnī.

Lidojumā viss skaidrāk redzams: pilsētu lielums, mežu zaļums un iekopto tīrumu rūtainā realitāte. Sīksīkas mājiņas, automaģistrāles kā skudru ceļi un upes – kā odzes pastaiga pēc diendusas. Līkloču līkločos.

Privātās problēmas saraujas kniepadatas galviņas lielumā, iespējas pēkšņi kļūs gigantiskas kā pati debesu velve.

Lidot ir spēcīgi.

Nu augšas pilsētas kļūst lielākas par valstīm, bagātība vienādojas ar nabadzību, jo no

10 000 metrumarša augstuma Londona, Nairobi, Stambula vai Kalkuta…visas izskatās vienādi.

Tikai pēc nosēšanās, ”piezogoties tuvāk” apdzīvoto vietu nosaukumiem – sejā cērtas piesārņojuma un posta dvaša. Liekulīga spožuma, kiča, pārspīlējumu vai nolaidības dvinga.

Virs visa ir stipri labāk.

Tur cilvēciskā muļķība, alkatība un garīgais seklums nogrimst vienmuļās ainavas vizuālajos refrēnos.

Lidosim.

Foto: http://www. lalyreduquebec.com/ antoinestex/ antoinestex.htm

Gandrīz visas grāmatas par lidošanu ir uzrakstījuši vīrieši un tajās runā (vairāk vai mazāk) – par vientulību. Par pazīstamu tēmu, kas būtība ir lieliska lieta.

Antuāns Sentekziperī (Antoine de Saint-Exupéry) mēdza lidot mazā, vienmotora lidmašīnā. Ar to viņš šķērsoja Sahāru, apmeklēja Patagoniju, sagādājot sev un saviem sekotājiem neskaitāmus pārsteigumus. Viņš bija vieglprātīgs cilvēks: zaudēja  orientāciju, lidaparāts bieži krita negaisa mākoņos, dega – ” Kritu lejup20 metrus. Lietus dauzīja rūts stiklu gabalu gabalos. Bija jādara viss, lai tiktu atpakaļ augšā pirms ieteicos kuģa mastos, kas kulstījās apakšā okeāna viļņos”.

Jā, viņa vadītās lidmašīnas uzvedās haotiski, taču grāmatas aizkurina fantāzijas petroleju joprojām.

Ekziperī būtu labi rakstījis par visu ko. Viņam izdotos literatūra arī par slotas kātu.

Fakts. Talantam spīdēs saule arī plkst. 03.13 trīspadsmitā decembra naktī.  

Aviācijai ir paveicies, jo Sentexa grāmatās kaislības, pasija un ciešanas piedzimst tieši lidojot. Oh yes!

Pārlidojot no Parīzes uz Saigonu viņš avarēja Lībijas tuksnesī. Pusbeigtu viņu izglāba nomadi un tālākais liktenis mazliet atgādina ”angļu pacienta” piedzīvojumus. Vēlāk notikušo viņš aprakstīja divās grāmatās, no kurām pie mums populārāka ir ” Mazais Princis”.

Tagad lidmašīnas lido augstāk un ātrāk. Virs mākoņiem planētas dramatisms nav saskatāms. Tagad šādu grāmatu par pasijām lidojumos vairs nav.

Starp citu, Sentekziperī pazuda no literatūras un mūsu reālajām debesīm 1944. gada Ziemassvētku naktī. Viņa lidmašīna ienira Vidusjūrā un tur viņš arī ir apglabāts.  Tikai 1998. gadā kāds zvejnieks, velkot ārā tīklus no Vidusjūras, atrada tajos sudraba ķēdīti ar Sentexa monogrammu un vārdu. Pēc diviem gadiem atklāja arī viņa lidmašīnas vraku jūras dzelmē.

Kopš tā laika lidmašīnām vairs nav dziesminieku.

Tagad lidmašīnu romantiku nospēruši teroristi.

Sudrabainos punus kontrolē vides uzraugi un tiem pārmet vides piesārņojumu.

Lai.

Aizvakar iekāpjot lidmašīnā es noglāstīju putna sānus, tieši pie viņa uzvārda – ”SAS”.

Alumīnijs – kā putna spalvas ziemā. Vienas sīkas plaukstas pieskāriens. To sajūt pat bleķa putns. 🙂

Pēc tam mans putns lidoja un izskatījās … mazliet priecīgāks.

Tāpēc – neraugoties uz iebildumiem, es jūtos vareni, kārtējo reizi paceļoties virs mākoņiem. Raugoties uz zemi no 10 000 m augstuma.

Vakara zvaigzne ir savā vecajā vietā pie horizonta, motori klusi rūc, uz paneļa nedeg neviena sarkana lampiņa. Viss kārtībā. Lidot nozīmē mīlēt. Visi to neprot. 🙂

Jūtos līdzsvaroti un labi.

Lidojuma dvēsele sēž līdzās.

Lidosim.

🙂

Lidosim Līgot dzimtenē?