2011. gada 8. jūnijs
Roka leģenda ir ieradusies Stokholmā. Tie, kam ir lietussargi, dosies klausīties. Sinoptiķi izsludinājuši 2 pakāpes stihijas līmeni, sakarā ar gaidāmo zibeņošanu. Nāk virsū no Dānijas.
Slēdzam ārā datorus.
Tikmēr Sīrija draud pārvērsties par otru Lībiju, jo opozīcija gatavojas ķerties pie ieročiem.

Pēdējo dienu notikumi Jišr-al-Sagūrā ir pretrunīgi un grūti pārbaudāmi.
Sīrijas valsts televīzija ziņo par par ”apbruņotiem vīriem, kas nogalinājuši vismaz 120 kaujinieku no prezidenta Asada drošības gvardes rindām”. Šie paši marodieri esot uzbrukuši arī civilajiem iedzīvotājiem.
Armija tagad izvietojas šajā zonā, pie Turcijas robežas.
Kas īsti tur notiek, par to nav skaidrības.
Sīrija šobrīd atrodas mediju ēnā.
Neatkarīgu, ārzemju žurnālistu valstī nav. Tāpēc ziņas ir apstrīdamas.
Eksperti pieļauj, ka armijas upuru skaits ir pārspīlēts un izvirza versiju par apzinātu provokāciju.
Iespējams, ka daļa militārpersonu pašaik pāriet opozīcijas pusē.
Ja šī versija apstiprināsies, tad tas nozīmē, ka Sīrijas situācija sāk atgādināt Lībijas pilsoņu karu un tas lielā mērā attiecas arī uz mums.
Problēmu būs daudz, jo Sīrija sastāv no daudzām etniskām minoritātēm, kas ātri akselerē savstarpējus konfliktus.
Tai pat laikā jāuzsver, ka Sīrija ir reģiona lielvara. Ja valsts aparāts sabruks, tas atstās būtisku iespaidu arī uz Izraēlu un Libānu.
Šķiet, ka būtisko noteiks Hisbolā un Hamza grupējumi, kas līdz šim ”iekasēja” Asada labvēlību. Grūti prognozēt attīstības loģiku.
Francija, pagaidām vienīgā, starptautiskajā arēnā mēģina panākt sankcija spert Sīriju. Mazliet biklāk uzvedas ASV un ES.
Taču šī diplomātiskā kosmētika notikumu attīstību Sīrija pagaidām nav ietekmējusi.
Karš ir tuvu.

Iespējams, ka izdosies nedēļas beigās piekļūt notikumiem tuvāk
Mans ceļš ved uz turieni.