Valsts prezidentu meklējot

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Berlīnes mūris, prāmis Estonia un Zolitūdes veikals

2014.gada 18.novembrī

Foto Gints Bāliņš, TVNET

Speciāli TVNET

Katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā izraisās lielas cilvēku ciešanas. Situācijas normalizēšanai tad nepieciešama plaša, starptautiska palīdzība. Taču arī tā reizēm nespēj pielikt punktu nelaimju izraisītā posta sekvencēm. Par iemeslu cilvēcisko ciešanu eksplozijai modernajā laikā kļuva gan igauņu kuģis (Estonia, pirms 20 gadiem), gan latviešu lielveikals (Zolitūde pirms gada), gan arī vācu mūris (Berlīnē, pirms 25 gadiem). Sabrūkot tie izraisīja postu un šogad atzīmē apaļas jubilejas.

Vai nekas līdzīgs nākotnē neatkārtosies? Vai varam mierīgi dzīvot tālāk, paļaujoties uz to, ka pasažieru prāmji jūrā vairs negrims, lielveikali nesabruks uz pircēju galvām un jaunu valstu atbrīvošanās no diktatūras režīma nenotiks tik nežēlīgi, kā to varējām novērot, piemēram, VDR vai Latvijā?

MAYDAY MAYDAY

1994.gada 28. septembra naktī 852 cilvēki noslīka Baltijas jūrā, nogrimstot pasažieru prāmim M/S Estonia, kas toreiz bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Kuģa priekšējais vizieris vētras apstākļos tika «norauts no korpusa» un nogrima dzelmē. Tāpēc 903 pasažieri un 186 apkalpes locekļi neaizsargāti nostājās stihijas priekšā. Neviens nepalīdzēja. Pasažieriem pašiem nācās likt lietā katram savas spējas, lai izkļūtu no posta.

«Pēkšņi viss sāka gāzties. Viņš strauji pielēca kājās, uzrāva džinsu bikses, uzmeta džemperi pāri pidžamai un ielēca kurpēs. Zeķu nebija. Tās meklēt nebija laika. No kofera bira ārā priekšmeti, bet viņš sagrāba krēslu un naktsskapīti, lai, novietojot tos uz gultas, varētu atraut vaļā kajītes durvis. Labā roka pēc tam sagrāba fotoaparātu no gultas un kreisā – zilo modinātājpulksteni. Viss pārējais palika aiz muguras. Acu priekšā zibēja gaitenis, kurā nav cilvēku. Pēkšņi labajā pusē parādās kāds vīrietis, kas rūpīgi pogā ciet jakas pogas. Miks paskrien viņam garām un tobrīd vēl nezina, ka nekad mūžā šo cilvēku vairs nesastaps» – tā sākas Mikaela Ūna liecība par to kas notika M/S Estonia kajītē nr. 4217 katastrofas naktī. Viņš bija viens no tiem, kuriem izdevās izglābties. To nepaguva izdarīt divas manas kolēģes Andra Jauce un Inga Helmane.

Diemžēl.

Visi četri motori bija apstājušies, un kuģa korpusu aprija 6 metrus augsti viļņi. Plkst. 01.48 kuģis pazuda no somu radara ekrāna. Kā vēlāk atzina starptautiskā izmeklēšanas komisija, kuģa apkalpe avārijas brīdī nesaprata, kas notiek, jo uz komandtiltiņa nebija ierīces, kas norādītu, ka priekšējais vizieris ir norauts un ūdens strauji ieplūst uz kuģa automašīnu klāja (Haverikomissionens slutrapport om Estonia-olyckan, avsnitt 13.2. Hädelseförlopp,ss 175.-178.). Pasažieri, kas bija nomodā, dzirdēja un redzēja notiekošo, un daļa no tiem paguva izglābties. Tie, kas gulēja savās kajītēs, izglābties nepaspēja, jo kuģis nogrima apmēram 20 minūšu laikā. Ūdens temperatūra Baltijas jūrā tonakt bija +10 – +11 grādi, un tie, kas paguva aizpeldēt līdz glābšanas laivām, riskēja nosalt līdz brīdim, kad pie debesīm parādījās pirmais helikopters (plkst. 04.05). Blakus esošie kuģi varēja piedāvāt savas glābšanas laivas (plkst. 03.12), taču uzņemt visus avarējušos Estonia pasažierus viņi nespēja un neprata. Tonakt tika izglābti 137 cilvēki. No tiem 51 apkalpes loceklis un 86 pasažieri. Sausumā tika nogādāti arī 95 cilvēki, kas izrādījās miruši, jo nebija izturējuši izglābšanās procesu.

Kuģi no dzelmes neizcēla ārā (lai gan tehniski to paveikt bija iespējams). Šā iemesla dēļ attīstījās neskaitāmas konspirācijas teorijas par to, kas īsti liktenīgajā septembra naktī uz kuģa klaja notika. To skaitā ir minējumi, ka politiķi apzināti slēpj īsto avārijas iemeslu, kas esot saistīts ar slepenu ASV militāru kravu pārvadāšanu. Citi apgalvo, ka Estonia esot transportējusi krievu ieročus un tāpēc uzspridzināta. Vēl citiem liekas, ka kuģis esot bijis sliktā stāvokli un vainīgas ir institūcijas, kas tam atļāva doties jūrā. Vainīgā ir valsts.

Par lielāko katastrofu modernās Zviedrijas vēsturē ir uzrakstītas 13 grāmatas un izveidotas divas filmas, taču īstas skaidrības par notikušo joprojām nevienam nav.

Vai esam ko mācījušies no notikušā pirms 20 gadiem? «Nē, neesam,» konstatē Robins Sjostrands sarunā ar somu jūras glābšanas dienesta puišiem. «Ja līdzīga katastrofa notiktu šodien, tad mēs ar savu palīdzību cietušajiem nebūtu neko labāki kā toreiz pirms 20 gadiem. Viss tagad ir tieši tāpat, nekas nav labāk» (Åu.2014.25.09). Vainīgā ir valsts.

Zolitūdes jumts, politiskā elite un mēs

Pirms gada 21. novembrī plkst. 17.45 sagruva lielveikala «Maksima» jumts Rīgā. Tā rezultātā gāja bojā 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Tā ir lielākā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Arī upuru skaita ziņā šī ir viena no lielākajām traģēdijām celtniecības objektos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā.

Veikala ēka ir saņēmusi Latvijas arhitektūras balvu kā labākā 2011. gada būve. Ar «Sudraba balvu» aplaimots arī pats ēkas projekts, kas paredzēja uz jumta izvietot pastaigu un rotaļu laukumus. Neviens no arhitektūras balvu pasniedzējiem un «jumta parka» idejas autoriem nav sabiedrībai atbildējis, nedz atvainojies, nedz nožēlojis savus grēkus par izcili daiļās ēkas noziegumu. Visi klusē.

Arī Latvijas varas iestādes pēc katastrofas neapturēja būvdarbu veicēja «Re&Re» biznesu. Aizvadītā gada laikā šis uzņēmums (kas mēdz finansēt vairākas Latvijas vadošās partijas) ir jau paguvis pabeigt no mūsu nodokļu naudas lieliski apmaksāto darbu pie Rīgas pils jumta konstrukcijas un seguma izbūves (2014.05.11.), virs Nacionālā mākslas muzeja pacelts spāru vainags (29.10.2014.) un noslēgumam tuvojas Rīgas pils ārējās apdares darbi (17.10.2014.). Savā mājas lapā uzņēmums, starp citu, norāda arī uz sertificētu būvinženieru pirmo atzinunu Zolitūdes katastrofas lietā (2013), kas mums paskaidro, ka pie visa vainīgas ir «rupjas kļūdas slodžu noteikšanā uz pārseguma konstrukciju» un «kļūdas jumta nesošo tērauda kopņu savienojoša mezgla nestspējas» aprēķinos (www.rere.lv).

Viņi uzcēla, ēka sabruka, un viņi paši arī mūs informē par to, «kas notiek» un «kurš ir vainīgs», turpinot biznesu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Lai gan Valdis Dombrovskis (pirms gada intervijā Latvijas radio) uzsvēra, ka «būtu tikai korekti, un jautājums, kā to juridiski varētu nodrošināt, ka «RE&RE» atturētos no turpmākiem pieteikumiem valsts pasūtījumiem, kamēr nav pabeigta šī izmeklēšana un konstatēta vaina,» – teica premjers (TVNET, 2013. 25.11.) un pēc tam pats atkāpās no amata. Pa to laiku krievu mediji (Rossijskie Vesti») mūs informēja, ka būvkompānija Re&Re ilgus gadus esot cieši saistīta ar vadošās partijas Vienotības finansēšanu, neoficiāli iepludinot naudu partijas kasē caur bijušā Latvijas premjerministra sievu un bijušās parlamenta spīkeres vīru. Par to liecinot lielie valsts pasūtījuma projekti būvkompānijai Re&Re. Iespējams, ka šie krievu medija apgalvojumi ir murgi, tomēr pārsteidz fakts, ka bez RE&Re Latvijā (šķiet!) nav nevienas citas firmas, kuru valsts varētu izraudzīties savu objektu rekonstruēšanai. Tāpēc tikai un vienīgi Re&Re kontā ir: sociālo dzīvokļu ēkas Imantā un Zolitūdē, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīcas rekonstrukcija, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms u.c.

Apzinātā novilcināšanas taktika?

Ja politiskā aizmugure joprojām ļauj uzņēmumam Re&Re turpināt un paplašināt darbību (struktūras maiņa, skat. Delfi, Bizness, 2014.17.09.) un Latvijā nav nevienas institūcijas, kas varētu apturēt šā uzņēmuma darbu (kamēr notiek izmeklēšana), tad ir pamats uzskatīt, ka vai nu valsts administratīvajai un politiskajai pārvaldei ir vienaldzīga savu pilsoņu nāve Zolitūdes būvkļūdu rezultātā, vai arī «vara» apzināti kavē traģēdijas apstākļu noskaidrošanas lietu un vainīgo sodīšanu.

Ja reiz valsts prezidents Andris Bērziņš pirms gada uzmundrināja bijušo premjeru Valdi Dombrovski atkāpties no amata (ieceļot viņa vietā nepārliecinošo Laimdotu Straujumu), tad mums ir pamats paust bažas par to, vai Latvijas politiskā elite tomēr ir «kādā veidā» saistīta ar monopolstāvokļa superbūvfirmu Re&Re un apzināti veicina noilgumu šajā lietā tieši tāpat, kā to savulaik «veiksmīgi» realizēja bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tā saucamajā «sabraukto policistu lietā» 1997. gadā.

Toreiz zviedrs Anderss Bū Juhansons varēja izsprukt no tiesas Zviedrijā, pateicoties dokumentu novilcināšanai (3 gadi) un to apzināti novēlotai nosūtīšanai no Rīgas uz Stokholmas tiesu. Tāpēc sabrauktās latviešu policistes meitiņa toreiz palika bez materiāla atbalsta, jo tiesas process pret šoferi, kas māti sabrauca, vispār nebija noticis.

Tagad, Zolitūdes lietā, aina ir līdzīga. Ar lozungu «svarīgāka ir kvalitāte, nevis izmeklēšanas ātrums» ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers nesteidzas saukt pie atbildības Zolitūdes avārijas izraisītājus. Arī valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins žurnālistiem uzsvēra, ka «izmeklētāji strādā ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Arī policija nav noteikusi konkrētu laiku izmeklēšanas termiņiem, taču tā arī netiks lieki aizkavēta» (Apollo, 2014.12.11.).

«Rezultātu tukšuma situācijā» vienu gadu pēc katastrofas Saeimā tiek dibināta jauna Zolitūdes komisija, kas pati sevi ieceļ un pati sev arī atskaitīsies. Tieši tāpat kā Rīgas mērs Nils Ušakovs nesaskata vainu Rīgas būvvaldes darbā Zolitūdes traģēdijas sakarībā (TVNET, 2014.13.11.).

Kurš tad īsti ir vainīgs notikušajā? Pagaidām uz šo jautājumu atbild tikai traģēdijā iesaistītās personas: Rīgas mērs un RE&RE šefs. Abiem šķiet, ka vainīga ir valsts. (TVNET, 2014.13.11.; Kas jauns 2014.23.05.)

Vainīgā ir valsts vai sociālisma mūra paaudze?

Līdzīgi domā arī bijusī austrumvācu sporta zvaigzne Inese Geipela, kas Berlīnes mūra krišanu pirms 25 gadiem 1989. gada 9. novembrī novērtē kā «traģisku lietu». Pirms 25 gadiem viņai esot licies, ka šis notikums iezvanīšot jaunu ēru austrumvāciešu dzīvē un viņi vienā rāvienā iekļaušoties Rietumvācijas dzīves standartā. Visi būs bagāti, pārtikuši un laimīgi. Taču tā nenotika. «Tagad, kad mēs redzam realitāti, ka esam tikai otrās šķiras Vācijas pilsoņi,» viņa uzsver un norāda, ka vēlas reanimēt Vācijas Demokrātisko Republiku («»), jo daudzi austrumvācieši neprotot citādi dzīvot. Tā būšot labāk.

Tas nozīmē, ka mūris ir sabrucis, bet kāds atkal vēlas to atjaunot, jo valsts nav palīdzējusi iedzīvotājiem katastrofas situācijā morāli pārcelties no VDR uz apvienoto Vāciju. Latvijā novērojams tas pats – LPSR abstinence. Īpaši tiem, kas pieraduši būt un joprojām ir pie varas.

Kā norādīju sākumā – katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā rodas lielas cilvēcīgās ciešanas. Iespējams, ka pie Zolitūdes pēckatastrofas klusuma ir vainīgi sociālisma mūros augušās paaudzes 1989. gada notikumu izraisītais stress un (no tā izrietošā) nespēja iekļauties brīvās pasaules sociāli ekonomiskajā un kultūras kontekstā, uzņemoties konkrētu atbildību par savu reālo rīcību.

Vai arī šodien 2014. «braucam tā, kā dzīvojam» (Balta, 2014.10.11.), netiekam vaļā no PSRS laika bezrūpības, kad «durvis vispār netaisījās ciet, dzērām ūdeni tieši no pumpja, nevis plastmasas pudelēm» (VL blogs), «svinējām Jāņus ar papīra cepurēm galvās» (diggers.lv) un «visi piehalturēja, kā nu mācēja (Bārmeņu skolas publikācijas), neuzņemoties atbildību ne par ko?

Vai Berlīnes mūra sabrukšanas morālā trauma mūsu politisko vadītāju psiholoģijā traucē godīgi noskaidrot, kas īsti pirms gada notika Zolitūdē un kā izvairīties no līdzīgu situāciju atkārtošanās Latvijas publiskajā telpā?

Vai atkal vainīgā būs valsts?

 

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

Pārdomas par mūsu brīvību pirms 4. maija: Prezidenta Bērziņa ārpolitika ir paraugs, kā kaviāra dēļ tiek upurētas Eiropas vērtības

2013. gada 29. aprīlī speciāli TVNet.

Berziņš un Alijevs un kaviārs TVNet fotoPagājušajā nedēļā Latvijas prezidents Andris Bērziņš medijos «zīmējās» ar savu gaidāmo vizīti pie Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva. Spriežot pēc Bērziņa kunga runas Baku, viņam līdzi uz Azerbaidžānu bija devušies veseli četri Latvijas ministri (ārlietu, satiksmes, veselības, zemkopības, kā arī pārstāvji no citām nozaru ministrijām). Starp citu, tieši gaidāmās vizītes dēļ tika «norauts» pat kāds svarīgs balsojums Ministru kabineta sēdē.

Tas viss tika upurēts, lai «veicinātu abpusēju investīciju piesaisti un ekonomiskās sadarbības lauka paplašināšanos», kā savā runā Azerbaidžānā vēlāk uzsvēra mūsu prezidents. Šo apgalvojumu varētu pieņemt kā patiesību, ja vien viņš pats un mūsu daudzie ministri šajā vizītē nebūtu devušies par mūsu – nodokļu maksātāju naudu. Ja jau mēs visi maksājam par Latvijas prezidenta un ministru braucieniem uz ārzemēm, tad mums būtu tiesības noskaidrot, vai tik daudz ministriem tur bija ko darīt un vai šis komandējums viņiem un pavadoņiem nebija ekskursija uz kaviāra ballīti. To pašu, kuru Eiropas Savienības politiķu uzpirkšanā aktīvi un regulāri izmanto Azerbaidžānas prezidents Alijevs? Bērziņa runa Baku var uzvedināt uz šādiem secinājumiem. Viņa runa un publiskie izteikumi dod pamatu aizdomām par politiskās korupcijas ēnu. Taču sāksim šo stāstu no sākuma.

Eiropas Savienības līderi nosoda Azerbaidžānu

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu vizītē Baku šī gada janvārī uzsvēra, ka ES vērtības, kuras valstī sola īstenot prezidents Alijevs, ietver arī demokrātijas veicināšanu, likumu un cilvēktiesību respektēšanu. Eiropas Savienības līderi sistemātiski, ik reizi tiekoties ar Azerbaidžānas politisko vadību uzsver, ka Eiropas Savienība ir norūpējusies par būtiskiem trūkumiem šīs valsts politiskajā dzīvē. Sevišķi rūp pulcēšanās, izteikšanās, mediju brīvības ierobežojumi, kas Azerbaidžānā arī šodien sastopami ik uz soļa (Statement by Commissioner Štefan Füle following the meeting with Deputy Foreign Minister of Azerbaijan Mahmoud Mammad-Guliyev, Brussels, 8 April 2013).

Par Azerbaidžānas opozīcijas partijas Musavat priekšsēdētāja, žurnālista Tofiga Jagublu un prezidenta kandidāta no Republikāņu Alternatīvas partijas Ilgara Mamedova arestu, kā arī par 26. janvāra miermīlīgās demonstrācijas dalībnieku arestu Azerbaidžānas vadītājus asi kritizēja Eiropas Savienības Augstākā pārstāve ārlietās Ketrīna Eštone un ES komisārs ūnijas paplašināšanās jautājumos Štefans Fūle, aicinot Azerbaidžānu nodrošināt savas valsts pilsoņiem visas viņu pamattiesības un brīvības.

23. janvārī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju nr. 1917 (2013),  kurā Eiropas valstis aicina Azerbaidžānu ar konkrētiem pasākumiem novērst valstī izplatīto korupciju un organizēto kriminalitāti, nodrošināt funkcionējošu plurālistisku demokrātiju, īstenot likumdevēju un izpildvaras nodalīšanu, nodrošināt neatkarīgu, vēlētu tiesu varu, atbrīvot politieslodzītos, novērst spīdzināšanas gadījumus tieslietu iestādēs, garantēt vārda, preses, sapulču un reliģijas brīvības. Par šo rezolūciju nobalsoja 196 delegāti, to skaitā arī visi trīs Latvijas pārstāvji Inese Lībiņa- Egnere (Reformu partija), Boriss Cilēvičs (Saskaņas centrs) un Lolita Čigāne (Vienotība). Tikai 13 bija pret. Taču tajā paša dienā bija jābalso arī par citu deklarāciju, kas tika gatavota četrus gadus un bija veltīta speciāli tieši politieslodzīto situācijai Azerbaidžānā (lai gan politieslodzīto jautājums bija ietverts arī iepriekšējā un pieņemtajā deklarācijā). Lai arī par to gods godam nobalsoja visi trīs Latvijas pārstāvji, to neizdevās pieņemt. «Par» bija 79 un «pret» 125 balsis. Pirms analizēt balsojuma virtuvi, jāpaskaidro, ka Eiropas Padome (dibināta 1949.gadā) ir vecākā politiskā organizācija Eiropā un šobrīd aptver gandrīz visu Eiropas kontinentu, apvienojot 47 Eiropas valstis. Eiropas Padomes mērķis ir veidot kopēju demokrātisku un tiesisku telpu, nodrošinot tās pamatvērtību –cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību. Latvija par Eiropas Padomes dalībvalsti kļuva 1995.gadā. Azerbaidžāna kopš 2001.gada.

Kungi, kur ir kaviārs?

Eiropas nevalstiskie politikas pētniecības centri, tādi kā The Foreign Policy Centre un ESI (European Stability Initiative) norāda, ka Azerbaidžāna ir ieguldījusi milzīgu naudu lobija darbā, kuru dēvē arī par «kaviāra diplomātiju», lai uzpirktu lielu daļu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) delegātu. Tas (kukuļošanas process) esot noticis ilgstoši un pamatīgi. Šī balsojuma izgāšanos dēvē arī par līdz šim lielāko fiasko EPPA vēsturē. ESI ir publicējusi apjomīgu pētījumu, kā Baku režīms uzpērk EPPA delegācijas. Pētījums «Kaviāra diplomātija. Kā Azerbaidžāna apklusināja Eiropas Padomi» (Caviar Diplomacy. How Azerbaijan silenced the Council of Europe) atmasko Azerbaidžānas centienus nostiprināt savu starptautisko autoritāti, uzpērkot politiķus « ar kaviāru».

Kā tas notiek? Paši azerbaidžāņu politiķi smejas, ka tas taču esot tik vienkārši.

-Te, Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā atrodas daudz deputātu, kuru pirmais teikums pēc vārda «Sveicināti!», ir: «Kur kaviārs?». Tā ESI pārstāvim sacījis kāds pieredzējis azerbaidžāņu politiķis (Intervija ar ESI, 2011.).

Kaviārs vienmēr ir bijis luksusa, greznības simbols. No Belugas storēm iegūtie ikri kopš seniem laikiem bijuši Krievijas caru un Irānas šahu ēdienkartē. Viņi ar šo labklājības un greznumu simbolu dalījās arī ar citiem valdniekiem. Kaspijas jūras stores un to ikri ir 8 miljonu iedzīvotāju lielās Azerbaidžānas valsts bagātība, jo tur iegūst apmēram 90 procentus no visas pasaules kaviāra. Padomju laikos kaviārs bija galvenais korupcijas līdzeklis visos līmeņos. Kad padomju republikas vadītāji devās uz Kremli, lai «izsistu» sev kādus padomju impērijas labumus, azotē vienmēr bija kaviārs ar kuru «iesmērēt» lēmumu pieņemšanu Maskavā.

Nenoliegsim, ka devīga dāvināšana ir azerbaidžāņu tautas tradīcija. Kādā grāmatā par šīs tautas tradīcijām ir rakstīts, ka valstī joprojām pastāv vietējās pieklājības norma, kas pieprasa ar vērienīgiem, «dāsnas sirds» žestiem apmaksāt draugu vakariņas dārgos restorānos. Taču nav noslēpums, ka dāsni apdāvinātajiem draugiem par izrādīto devīgumu un laipnību kādu dienu būs jāsamaksā atpakaļ (Nikki Kazimova, Azerbaijan – the essential guide to customs and culture, Kuperard, 2011, p. 47.)

Šo pašu tautas tradīciju lika lietā arī azerbaidžāņu politiķi, kas, iestājoties Eiropas demokrātisko valstu klubā, no jauna uzsāka vecās, labās kaviāra diplomātijas praktizēšanu. Sevišķi uzkrītoši šis process esot bijis novērojams pēc tam, kad 2005. gadā sāka darboties naftas vads Baku- Tbilisi- Džeihana un ar zeltu sāka aktīvāk pildīties Azerbaidžānas valsts kase.

Eiropā par šo kaviāra diplomātiju ir nopietni uztraukumi, jo tās rezultātā tiek apdraudēta Eiropas Padomes leģitimitāte.

-Kilograms stores ikru maksā no 1300 līdz 1400 eiro. Katrs no mūsu draugiem EPPA sesiju laikā saņem vismaz kādas 400 vai 600 gramu kaviāra kārbas. Tas ir četras reizes gadā. Mūsu «atslēgas» draugu skaits EPPA ir ap 10 līdz 12 cilvēki. Ir arī 3 vai 4 sekretariāta darbinieki, kas saņem šīs dāvanas, – tā sarunā ar ESI korespondentu stāta kāds azerbaidžāņu politiķis.

Jāpiezīmē, ka vairumam Azerbaidžānas draugu, kaviārs esot tikai sākuma paklanīšanās. To regulāri dāvinot EPPA sesiju laikā. Taču daudzi delegāti iet tālāk, jo viņus regulāri aicina krāšņās ekskursijās uz Azerbaidžānu. To skaits ir ap 40. Daži no viņiem dodas braucienos uz Baku vairākkārt gadā, gan apmeklējot konferences, pasākumus, gan vienkārši izbaudot bezmaksas ekskursijas un atpūtu. Nav noslēpums, ka te ir runa par sātīgām brīvdienām un dārgām dāvanām (zīda paklāji, zelta un sudraba rotaslietas, dzērieni, kaviārs un nauda). Kaviārs 2 kg iesaiņojumā esot tipiska dāvana no Baku.

Protams, ne visi EPPA deputāti ir šādi uzpērkami. Taču daudzas indikācijas liecina par būtisku korupcijas ietekmi ne tikai uz EPPA, bet arī uz citu Eiropas politiķu runām un darbiem.

Ko par bagātīgajām dāvanām Azerbaidžāna pieprasa no Latvijas?

Latvijas prezidenta runa Baku pilī pagājušajā nedēļā liecināja, ka kaviāra kārbas, ko droši vien dāvanās no Alijeva saņēma Latvijas prezidents un viņa ministru svīta, ir likušas klusēt par cilvēktiesībām, par brīvu un nekorumpētu biznesa vidi, kas Latvijas uzņēmējiem darbojoties šajā valstī patiešām ir vajadzīgas. Ja reiz mūsu Prezidents tiešām ir tā norūpējies par Latvijas ekonomisku attiecību veicināšanu ar šo valsti, tad PSRS laika leksika 2013. gada tekstos vairs neiederas. Mūsu Bērziņa runā Baku izskanēja suminājumi tautu draudzībai, bez neviena mājiena Eiropas un brīvās Latvijas demokrātijas vērtību virzienā. «Es paceļu šo glāzi par Latvijas un Azerbaidžānas sadarbības gaišo nākotni! Par mūsu tautu draudzību!», lasot šos mūsu prezidenta vārdus mēs varam justies, kā iepazīstoties ar PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva runu padomju laikā. Te tā ir visā krāšņumā.

Latvijas prezidents pārstāv Eiropas Savienības valsti Latviju, kurai ir kopīgi vērtību principi ar Rietumeiropu. Tos savās runās vienmēr uzsver Eiropas Savienības vadītāji un ES valstu līderi, tiekoties ar mazāk demokrātisku valstu vadītājiem, kuri vēlas nākotnē pievienoties ES valstu saimei. Šo principu pieminēšanu Bērziņa paziņojumos Baku mēs neredzam. Vai tas nozīmē, ka tiek ignorētas mūsu demokrātiskās pamatvērtības? Šādas pilnvaras mēs – Latvijas tauta neesam devuši nedz A. Bērziņam, ne viņu pavadošajiem ministriem A. Matīsam, L. Straujumai, I. Circenei, ārlietu ministru E. Rinkēviču ieskaitot!

Prezidents Bērziņš, dodoties uz citām valstīm, nepārstāv savu diezgan apšaubāmi uzcelto (kā izrādās) īpašumu Kājiņas, bet gan visu mūsu Latvijas Republiku. Viņš pārstāv mūsu tautu, mūsu grūti izcīnītās brīvības un demokrātijas vērtības. Par tām mūsu tautieši ir krituši karos, smakuši cietumos, gulāgos, izsūtījumos, bēguši trimdā, cietuši pazemojumus politisko un reliģisko uzskatu dēļ. Bez vārda, pulcēšanās, preses un citām pilsoņu brīvībām nevar pastāvēt demokrātiska un moderna valsts. Normāla cilvēka cienīga dzīve. Mums visas šīs brīvības un tiesības tagad ir. Mums ir arī brīvība, kas deva iespēju Bērziņam kļūt par miljonāru. Rezultātus viņš bauda pats. Taču šīs brīvības pilnā mērā vēl joprojām nav valstī, kuru tikko apmeklējis mūsu prezidents. Protams, ka Azerbaidžānas vadītāji (vizītes laikā) viņu nevadāja pa politieslodzīto cietumiem, izskatās, ka viņš nav ticies ar disidentiem, opozīciju un laikam arī neseko Latvijas delegātu balsojumiem EPPA par cilvēktiesību ignorēšanu Azerbaidžānā, tomēr kaut kādu politisku kompetenci un elementāru morāles principu ievērošanu tauta var prasīt arī no cilvēka, kas negadījuma dēļ nonācis šajā augstajā mūsu valsts amatā.

Prezidentu Bērziņu var arī saprast un nav grūti izskaidrot viņa uzvedību. Visās iekārtās viņam ir veicies. Padomju režīma gados viņš piederēja PSKP nomenklatūras* priviliģēto klanam. Tam pašam priviliģēto grupējumam (starp citu!) piederēja arī pašreizējais Azerbaidžānas vadītājs. Tāpēc var secināt, ka mūsu prezidents ciemojās pie senas brālības kluba drauga.

Laikā, kad cietumos cieta un vēlāk mira Gunārs Astra un 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa, riskējot ar savām dzīvībām, ziedus lika drosminieki, kam bija svarīgi brīvības ideāli, nākošais Latvijas prezidents droši vien iepirkās PSKP nomenklatūras bufetēs un specveikalos, baudot to pašu stores kaviāru, ko šogad Baku. Ieradumam liels spēks. Pie tām pašām privilēģijām PSRS laikā bija pieradis arī Aivars Lembergs, ar kura svētību un aktīvu rīcību (ar savas «kabatas partijas» ZZS starpniecību) mums tika iešķiebts Andris Bērziņš par Latvijas prezidentu.

Es nenosodu ne Aivaru Lembergu, ne Andri Bērziņu par to, ka brīvība viņiem deva iespēju kļūt par miljonāriem un ietekmīgiem cilvēkiem. Arī viņi noteikti priecājās, ka sabruka padomju režīms, jo tautu cietumā, pat uzkalpojoties līdz PSKP nomenklatūrai, par miljonāru neviens nevarēja kļūt. Taču paša laime nedrīkstētu aizmiglot skatu šodien, redzot citus cilvēkus, nācijas ciešam diktatūru apstākļos. Kristieši un cilvēki ar morāles principiem tā nerīkojas. Latvijas eiropeiskās ārpolitikas vērtības mūsu varas vīri un sievas nedrīkstētu pārdot par kaviāra bundžiņu. Ieskaitot Andri Bērziņu, kurš pat nemana, kā viņa runas disonē ar EP un ES nostāju.

Nepamana vai negrib pamanīt?

* Nomenklatūra: PSRS politiskā birokrātija ar varas monopolu visās sabiedrības dzīves sfērās. Nomenklatūru veidoja profesionālais PSKP aparāts sākot no rajona komitejas un beidzot ar PSKP Politbiroju. Nomenklatūra sev piešķīra dažādas privilēģijas. Pastāvēja arī plaša t.s. uzskaites nomenklatūra – tautsaimniecības uzņēmumu vadītāji, slimnīcu galvenie ārsti, zinātnisko iestāžu, teātru, bibliotēku direktori u.c. vidējā ranga ierēdņi, kurus amatā apstiprināja partijas komitejās.

Aglonas šovs un postmodernisma efekti

2012. gada 21. augustā. Speciāli TVnet.

Attēls: Twitter

Tovakar, kad ieslēdzot televizoru ekrānā atkal ieraudzīju katoļu baznīcas rituālus no Aglonas, nolēmu tomēr nepārslēgt kanālu un paklausīties, ko īsti šī baznīca man sludinās no Latvijas sabiedriskās televīzijas kanceles.

Neesmu katoliete, tāpēc cerēju, ka saņemšu informāciju kodolīgā un izsmeļošā versijā.

Pretēji gaidītajam, translācija ievilkās garumā. Kameras acs vizuāli devalvēja procesiju un notiekošo, nepaskaidrojot, kāpēc sabiedriskā televīzija pievērš tik lielu vērību Aglonas Dievmātes rituālam, piešķirot neproporcionāli lielu ētera laiku vienas Latvijas reliģiskās minoritātes svinību atspoguļošanai Latvijā it kā tas būtu globāls un kontinentālas nozīmes notikums.

Ja jau rāda, tad jābūt arī kam ļoti svarīgam, – nodomāju un ieklausījos tālāk.

Diemžēl, cerētais neattaisnojās.

Ko kritizē un ko saudzē Stankevičs?

Zbigņevam Stankevičam, uzkāpjot »televīzijas kancelē», sākās publiska TV skatītāju kaunināšanas akcija, kuras rezultātā arī man (kā TV skatītājai) tika aizrādīts, ka atļaujos strādāt un doties iepirkumos svētdienās. Pārmests, ka uzdrošinos »pavadīt svētdienu lielveikalos» un tāpēc brīvdienās esot jāslēdz visi veikali. Arī Latvijā vajagot jau »sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!»- sludināja Stankēvičs. Savādi, kāpēc mācītājam šķiet, ka visās vecajās Eiropas valstīs veikali ir slēgti nedēļas nogalē un vēl savādāk, ka šo faktu viņš saista ar baznīcu (nevis arodbiedrībām!).

Interesanti, kā šos katoļu priekšlikumus uztvers tie tautieši, kas pieder citām ticībām un tieši tāpēc sestdienu un svētdienu neuzskata par brīvdienām?

Stankevičam bija arī ko teikt saistībā ar darbaspēka emigrāciju no Latvijas. Pēc viņa domām »skolai un ģimenei kopā ar baznīcu, savukārt, priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē!» – uzskata arhibīskaps un netieši norāda, ka visiem jāpaliek uz vietas. Neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis valstī joprojām ir augsts un kauninot cilvēkus – bezdarbniekus, šo jautājumu atrisināt nav iespējams. Kā »dzimtenes mīlestība» var »piederēt pie nobrieduša cilvēka pamatstruktūras» arī nekļuva skaidrs.

Status quo pielūgsme bija pamanāma arī sekojošajos arhibīskapa piesauktajos piemēros, piemēram, pielīdzinot abortu slepkavībai, apšaubot seksuālās apmācības nozīmi ģimnāzijās, un traktējot mākslīgo apaugļošanu kā »panaceju» vai »dehumanizējošu» aktu. »Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē?»– jautā arhibīskaps un laikam cer, ka šis jautājums ir retorisks. Varu atbildēt, ka zinu un pazīstu daudzus vecākus un jau pieaugušus bērnus, kas pateicās zinātnei un medicīnai, par to, ka ir bijusi iespēja nākt pasaulē, pateicoties mēģenei, jo māmiņas vai tēta veselība neatļāva mazuli ieņemt dabīgā ceļā. Šie vecāki un viņu jau pieaugušie »mēģenes bērni» ir pateicīgi ārstiem un zinātnei par iespēju dzīvot. Mēģene palīdzēja un tieši tāpēc es redzu tieši pretēju efektu šajā procesā – valstij visiem spēkiem jāatbalsta »neauglīgu vecāku» tiesības tikt pie sava mazuļa »caur mēģeni» un baznīcai nav tiesības šo humāno aktu apzināti dehumanizēt.

Klausījos tālāk un brīnījos par pieeju un ultrakonservatīvismu. Paradoksāli, ka Stankeviča sekojošie aicinājumi un kauninājumi joprojām tiek vērsti galvenokārt sieviešu izlaidības virzienā. Viņām jābūt lieliskām mātēm, bet vīriešiem – nākamajiem tēviem (kas Latvijā jo bieži atsakās uzņemties savus vecāku pienākumus un nav mazāk izlaidīgi nekā kauninātās sievietes) netika adresēts neviens kritisks arhibīskapa vārds.

Vai Bērziņam, Āboltiņai un Dombrovskim jāiesēžas Stankēvičam klēpī?

Brīdī, kad mācītājs sāka kaunināt »laulības pārkāpējus» un nereģistrēto laulību piekritējus, ne vārdā neizsakot nožēlu par paša katoļu baznīcas pedofilu skandāliem, par Vojtilas »ielu bērniem» kā katoļticības upuriem un daudzām citām ar katoļu baznīcas konservatīvo nostādni saistītajām sabiedrības bēdām un problēmām, mēģināju audiāli izrauties no Stankēviča sprediķa ievazātajiem viduslaikiem 2012. gada augusta LTV ēterā. Tieši tobrīd sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kadrā sadugušus Latvijas valdītājus – prezidentu Andri Bērziņu, saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu un premjeru Valdi Dombrovski, kas nodurtām galvām sēdēja rindiņā, it kā gaidot savu brīdi, lai iesēstos svētajam tēvam klēpī.

Turpat Aglonā, Zbigņeva Stankēviča priekšā, kā norāti bērni.

Piecēlos no klubkrēsla, kas gozējas pie televizora, devos pie datora lai vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām Latvijas Republikā baznīca nav nodalīta no valsts?

Satversmes 99. pants nomierināja »Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts».

Tādā gadījumā nav skaidrs, kā tas nākas, ka viena no Latvijas reliģiskajām minoritātēm – katoļticīgie ir panākuši sev tik gigantiskas privilēģijas, iegūstot divas dienas tiešajām translācijām Latvijas Televīzijas ēterā no lokāla reliģiska pasākuma?

Kāpēc Latvijas mediji nekritiski veicina šī pasākuma publicitāti jau neskaitāmus gadus pēc kārtas (ieskaitot krusta gājienu atspoguļojumu), diskriminējot citu ticīgo, kas nav katoļi, intereses?

Visbeidzot – kāpēc Latvijas politiskā vadība piedalās viena reliģiskā grupējuma pasākuma procedūrā?

Kāpēc viņi to dara, ja baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts?

Vai Valdis Dombrovskis, Andris Bērziņš un Solvita Āboliņa nezina, ka Latvijā dzīvo vēl daudzu citu konfesiju piekritēji un šāds politiķu »kniksis» Aglonas norisēm ir pretrunā bezkaislīgai attieksmei pret savu valsts pilsoņu ticību un pārliecību.

Ikvienam no mums ir tiesības izvēlēties savu reliģisko pārliecību. Satversme mums to garantē.

Tāpēc valdībai un sabiedriskajai televīzijai nav tiesību nostāties vienas ietekmīgas reliģiskās minoritātes pusē brīdī, kad Aglonas pasākuma lobijam ir izdevies šo aktivitāti interpretēt par valsts un gandrīz vai par pasaules mēroga notikumu it kā katoļi būtu Latvijas iedzīvotāju vairākuma reliģija.

Protams, ka katoļiem šis notikums ir svarīgs un es to respektēju. Taču Aglonas svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki ir tikai un vienīgi katoļu pasākums un neattiecas uz mums pārējiem, kas nav katoļi.

Starp citu – »mēs pārējie» neesam maza Latvijas iedzīvotāju daļa. Mēs esam vairākums.

Tieslietu ministrijas informācija liecina, ka vislielākā kristīgo grupa Latvijā joprojām ir luterticīgie 34,2% (708,773), otrajā vietā katoļticīgie 24,1% (500 000), pareizticīgie 17,8%, (370 000) mazāks ticīgo skaits ir Augsburgas ticības luterāņiem 581, vācu luterāņiem 308, tāpat arī vecticībniekiem, baptistiem, ebreju, musulmaņu, Dievturu draudzēm, budistiem, Jehovas lieciniekiem, Pēdējo dienu svētajiem mormoņiem, senaustrumu apustuļiem, reformātiem, bahaiešiem, presbiterāņiem, visarioniešiem, pestīšanas armijai, anglikāņiem, branhamistiem, hinduistiem un pārējiem.

40% Latvijas iedzīvotāju nedeklarē savu reliģisko piederību un tieši šī iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka ticīgo skaits Latvijā varētu būt lielāks nekā norādīts oficiālajos dokumentos.

Kā paliek ar šovu? Ar Aglonas šovu, kuram jau desmitiem gadu pēc kārtas kāri seko Latvija mediji un tieši tāpēc »mēs pārējie», kas neesam katoļi, esam spiesti samierināties.

Katoļu baznīca un Eiropas Savienība

Savā televīzijasrunā arhibīskaps Stankevičs uzrunāja arī žurnālistus – »...es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!»

Šķiet, ka lomas tiek sajauktas. Žurnālistikai ir kritiski jāseko sabiedrības attīstības procesiem, izskaužot un izgaismojot nevēlamus faktus un norises, neizskaistinot un neuzlabojot reālo situāciju valstī. Turpretī baznīcai būtu »jāiedvesmo» un »jāseko visam labajam» ar šo, »iedvesmojot arī citus sekot»!

Mēģinājums apmainīt vietas baznīcai un medijiem sāk atgādināt totalitāras varas laikus, kad »tronis» noteica KO DRĪKST RUNĀT un mediji kalpoja par »varas tekstu» izplatītājiem.

Romas katoļu baznīcai vienmēr bijusi spēcīga starptautiska ietekme. Viduslaikos tās vara bija totāla, un varas nodrošinājuma instrumenti – bezkompromisu (svēto inkvizīciju ieskaitot). Tagad, Vatikāna režijā, šī ietekmīgā un bagātā baznīca (patiecoties centralizētai stratēģijai) būtiski ietekmē Eiropas Savienības valstu likumdošanu daudzos, sev svarīgos jautājumos.

Kopš »koptirgus» jeb Eiropas Ekonomiskās Kopienas dzimšanas (1958), pateicoties Romas līgumam (1957) katoļu baznīca uzņēmās aizsargmehānisma funkcijas Eiropas cīņā pret komunistiskajiem režīmiem. 1962. gadā avīze Northwest Technocrat konstatēja, ka eiro ūnija vairs nav tikai ekonomiska apvienība, bet arī » kas vairāk»: »sapnis par vienotu Romas baznīcas varas atjaunotu dominanci visas Eiropas robežās beidzot var kļūt par īstenību, īpaši tad, ja izdotos atgūt komunistu nolaupītās teritorijas. Vatikāns mērķtiecīgi rīkojas, lai nostabilizētu savu ietekmi un atjaunotu senās Romas impērijas robežas Eiropas platumā un garumā». Pāvesta Jāņa XXIII sapnis par romiešu-katoļu ticības valstu konfederācijas radīšanu joprojām ir spēkā. Vatikānam pieder apjomīgs mediju (Centro Televisio Vaticano, L’Oservatore Romano) un PR darbinieku kopums, kas intensīvi rūpējas par katolicisma ideju tālāku izplatīšanu un uzskatu nostiprināšanu pasaulē. Rezultātā – eirobirokrāti dejo pie Vatikāna stabules.

Pāvesti ceļoja un turpina apceļot pasauli savos propagandas – misionāru akciju braucienos. Pagaidām ietekmīgākais no tiem -Jānis Pāvils II savulaik, runājot par viseiropas pārrobežu sadarbību uzsvēra, ka eiropietis nav iedomājams »bez kristietības» (lasīt – katolicisma), ar to saprotot spēcīgu Eiropu, kas apvienojas zem katoļu (Vatikāna) karoga. Protams, ka aktuālā ideja par »apvienoto Eiropu» nav iespējama bez politiski-reliģiozās revolūcijas. Jau astoņdesmitajos gados poļu pāvests mēģināja lietot kiriļicas (slāvu alfabēta) pamatlicēju Kirila un Mefodija tēlus slāvu zemju iedzīvotāju pievēršanai katoļticībai. Piemēram,1985. gadā, savas Ņujorkas (ASV) vizītes laikā viņš no jauna uzsvēra abu slāvu rakstu valodas pamatlicēju nozīmi Austrumeiropas valstu atpakaļ atgūšanas (katolicisma eksporta) procesā un nevienam nav noslēpums, ka arī Latvija ietilpa šajā kaujas uzdevumā. Šodien vēl skaidrāk redzams, ka Vatikānam ir vēlme apvienot veco kontinentu zem savas ticības karoga un pagaidām 1952. gada Vatikānā iecerētā koncepcija par apvienotu romiešu-katoļu supervalsts izveidošanu, iegūst konkrētas aprises reālajā politikā. Te palīdz Vatikāna nauda, kas finanšu un garīgās krīzes plosītajā Austrumeiropā, palīdz būvēt jaunas katoļu baznīcas un piesaistīt jaunus piekritējus.

Līdz šim sūrojāmies par ekonomiskajām un kultūras važām. Tagad izrādās, ka esam palaiduši garām ticības vilinājumu un magnetizētājus. Piemēram, pašlaik Vatikāns intensīvi darbojas Eiropas Savienības gaiteņos, lai ierobežotu mūsu tiesības. Jau 2011. gadā Vatikāns atvēra savu pārstāvniecību Briselē Apostolico Nunico, ka izmanto PR aģentūru pakalpojumus, lai lobētu savu ieceri aizliegt abortus un reproduktīvās veselības izglītošanu skolās. Zbigņevs Stankevičs šo līniju spoži īsteno arī Latvijā.

Saprotot kontekstu, nepārsteidz arī arhibīskapa Vanaga savādās »ticības piruetes» un mazohistiskās ambīcijas katoļu baznīcas virzienā.

Protams, ka visi nav ekstrēmi konservatīvi un kā pretmets Vatikāna oficiālajai līnijai atzīmējams, piemēram, cienījamais anglikāņu Dienvidāfrikas bīskaps Desmionds Tutū vaiCatholics for Free Choice, kas cīnās pār sieviešu tiesību un veselības aizsardzību.

Šodien mēs dzīvojam postmodernisma apstākļos. Pie mums dominē sabiedrības kārtība, kas radusies kā apgaismības ērā dzimušā modernisma sekas. Tā balstās uz racionalitāti, zinātniskumu, indivīda tiesībām un sakņojas etablētā politiskā sistēmā.

Šī modernā laika bāze un postmodernisma efekti pieprasa visu ticību un pārliecību atzīšanu mūsu valstī Latvijā un neakceptē vienas (katoļu) baznīcas centienus uzņemties galvenās Latvijas reliģijas lomu. Īpaši jautājumos, kas ir pretrunā ar citu reliģiju, sabiedrības vairākuma, zinātnes vai pārējiem postmodernās publiskās domas viedokļu izpaudumiem.

Ceru, ka nākamgad mūsu sabiedriskā LTV nepārspīlēs vienas reliģijas pasākuma nozīmi salīdzinājumā ar raidlaikiem, ko tā velta citām reliģijām un Latvijas politiskā virsotne (Latvijas prezidentu ieskaitot) vairs nemēģinās iesēsties Zbigņevam Stankēvičam klēpī.

Mēs dzīvojam modernā laikā un tas pieprasa toleranci. Arī »pret mums pārējiem».