Ukrainas dramatiskais ceļš nezināmā virzienā

2014. gada 27. februārī speciāli TVnet.

eiromaidan kiyev

Notikumu attīstība Ukrainā uzņem ātrumu. Vēl piektdien Eiropas Savienības ministri centās vienoties ar Janukoviču par politisku kompromisu, taču sarunās nebija jūtama patiesa vēlēšanās atbildēt uz Maidana laukuma demonstrantu prasībām. Eiromaidans tobrīd pieprasīja Ukrainas vēlētā prezidenta tūlītēju atkāpšanos no amata. Uzrunātais neatkāpās, bet bēga, atduroties Doņeckas lidostā (lidmašīnai nebija atļaujas lidot uz ārzemēm).

Aizlidojuši bija arī Eiropas Savienības biklā Ukrainas «varas kompromisa» autori, Ukrainas ģenerālprokurors, Harkovas domes priekšsēdētājs u.c. Uz vietas, katrs savā frontes pusē, palika galvenie sāncenši: protestētāju pūlis Maidana laukumā Kijevā (kas nav mierā ar pašreizējo situāciju) un Krievijas prezidenta Vladimira Putina Kremļa propagandas buldozers un varas sviras, kas arī nav mierā ar pašreizējo situāciju.

Vakar parlaments Kijevā paziņoja, ka bēgošais prezidents «nav konstitucionāli spējīgs veikt savus pienākumus» un jaunas vēlēšanas Ukrainā notiks nevis decembrī, kā vēlējās Eiropas Savienība un Janukovičs, bet gan jau 25. maijā. Apskatei tika atvērts aizbēgušā prezidenta apartamentu parks. No ieslodzījuma tika atbrīvota latviešu izcelsmes opozīcijas līdere, politiķe Jūlija Timošenko, kas ieradās Kijevā un 30 minūtes uzrunāja tautu. Tikmēr anulētais Ukrainas prezidents Janukovičs (it kā no Harkovas) izplatīja videoierakstu (bin Ladena stilā) kurā ar Kremļa retoriku izklāstīja notikušo kā «teroristu fašistisku apvērsumu». Tiktāl esam šodien.

Korumpētais «zeks» Janukovičs

Aizbēgušais Ukrainas prezidents – bijušais gangsteris, izglītības dokumentu viltotājs, laupītājbarons un vēlēšanu manipulētājs no Doņeckas šo kauju izskatās zaudējis. «Man šķiet neiespējami, ka Janukovičs tagad varētu atgriezties Kijevā savā postenī» (Berts Sundstroms, SVT) un vadīt vienu no lielākajām Eiropas valstīm. Maz no viņa vēlētājiem ir Janukoviča entuziasti. Drīzāk tie ir «mazākā ļaunuma» piekritēji, tieši tāpat kā vietējie oligarhi un «krusttēvs Putins», kuriem arī Janukovičs ir «nepatīkams «zeks», bet vismaz savējais» (jaunībā divas reizes tiesāts). Aizvadītos 20 gadus postsovjetiskā Ukraina savu attīstību ir praktiski zaudējusi, jo valsts politiskais aparāts un ekonomika nav modernizēta un valsts nav spējusi attīstīties līdzīgi postsovjetiskajai Baltijas zonai.

Tā vietā ir funkcionējis Krievijas scenārijs un ekonomiskais modelis, kuru atkārtot un turpināt šodien vairs nav jēgas, jo vienīgie līdzšinējie Krievijas panākumi balstās uz gāzes un naftas ieņēmumiem uz neesošu struktūrreformu fona. Ukraina ir tuvu bankrotam. Kā nākamie Kijevas stūrmaņi no šīs situācijas izkļūs un «uzrāpsies uz zaļa zara», to mēs vēl redzēsim. Taču viens ir skaidrs – sadarbība Eiropas Savienības ietvaros ukraiņiem ir mazāks ļaunums nekā iekļaušanās Putina muitas ūnijas spāņu zābakā. Tātad atkal tā pati izvēle – «starp mēri un holēru» (Austrumukrainas izpratnē) un «starp Eiropu vai Krievijas provinci» (Rietumukrainas izpratnē).

Krievijas «otra kāja» – Ukraina

Putina impēriskās ambīcijas nevar realizēties, ja Ukraina «noplīst nost» no kopējās Krievijas impērijas «pases bildes». Kāpēc Putinam tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka ukraiņus krievi vienmēr uzskatījuši par «mazkrieviņiem»/hoholiem jeb «otro Krievijas kāju» (uz vienas stāvēt ir neērti) un valsts teritoriju par nozīmīgu Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Viena trešā daļa no Ukrainas iedzīvotājiem ir krievvalodīgie, taču vairums no viņiem sevi tomēr uzskata par ukraiņiem un tikai 17% par krieviem. Nevienam nav noslēpums, ka carisma un PSRS laikā ukraiņus Maskavā uzskatīja par «mazāk attīstītiem», otršķirīgiem zemniekiem, kas «kaut kur varēja tikt» tikai kopā ar krievu valodu un pielīšanu Kremļa loģikai. Tagad aina ir pavisam cita. Ukraina ir potenciāli bagāta valsts, 603 700 km2 liela, ar 45,7 miljoniem iedzīvotāju (78% ukraiņu, 17% krievu, 5% pārējie), no kuriem 69,1% dzīvo lielpilsētās. 31% ārējās tirdzniecības saistīta ar Eiropas Savienību (tikai 19,9% ar Krieviju). Nacionālais kopprodukts per capita 3576 ASV dolāru (salīdzinājumam Latvijā 13 838, Igaunijā 16 809, Krievijā 13 284; skat. Worldbank 2011.) Vairums iedzīvotāju ir pareizticīgie, taču austrumu zona pakļaujas Maskavas patriarham, bet rietumu zona pakārtojas saviem garīgajiem līderiem ar sēdekli Kijevā. Rietumukrainā daļa ticīgo apmeklē arī grieķu – katoļu dievnamus. No šejienes izriet arī politiskās plaisas – dienvidu un austrumu ukraiņi tiecas atbalstīt prokremlisko Viktoru Janukoviču (Reģionu partija), turpretī Kijevā spēcīgāka ir opozīcija un rietumos labējā «Svoboda».

Kā redzams, impēriskās Krievijas kreisā kāja – Ukraina ir Putinam komplicēta, bet ļoti svarīga problēma. Ja Ukraina izrausies no putinisma važām un sāks attīstīties kā demokrātiska valsts, tad šie procesi neizbēgami ietekmēs arī pašus Krievijas krievus, kurus ar ukraiņiem saista vēsturiskas un radnieciskas saites. Šāda notikumu attīstība apdraud Putina režīmu Krievijā.

Putinu var saprast, un tāpēc nepārsteidz, ka Kremļa emisāri tik cītīgi centās noslāpēt un kompromitēt visus Kijevas mēģinājums pagriezties uz Rietumeiropas pusi gan tieši (sagraujot oranžo revolūciju, nosēdinot tronī Janukoviču un piegādājot tagad Maidana laukumam tituškas), gan netieši – iedarbinot apjomīgu melu propagandas buldozeru pret Ukrainas notikumu interpretāciju ārzemēs.

«Diemžēl daudzi «nopērk» šo aģitāciju un nomelnošanas kampaņu kā tīru patiesību un mediji absorbē to, izplatot tālāk idejas par to, ka patiesie notikumi Maidanā esot Rietumukrainas nacistu uzkurināti, ka Rietumeiropa ar šo cenšoties «izsūkt Ukrainu» un piegādāt sev lētu darbaspēku, ka ar šo Ukrainu noslīcinās rietumu izlaidība kopā ar narkotikām un geju praidiem. Tiek pat apgalvots, ja ukraiņi noslēgšot līgumu ar Eiropu, tad viņiem nākšoties legalizēt homolaulību» (Dagens Nyheter, 22.02.2014). Homofobija ir viens no spēcīgākajiem Putina+Kremļa+Maskavas pareizticīgo baznīcas bubuļiem.

Kurp lido Ukraina?

Valsts prezidents šobrīd skaitās aizbēdzis, premjerministrs un spīkers atkāpušies, oligarhi steidz pamest Ukrainu mazās lidmašīnās, kurām grūti atrast nosēšanos Eiropā. Policija un armija pāriet protestētāju pusē. Kijevas protestētāji ir ieņēmuši valdības ēkas, un tas nozīmē, ka jāmeklē nākamais karalis. Kurš tas būs? Pagaidām esot trīs – četri iespējamie, publiski pazīstamie «Ukrainas troņa» kandidāti: Vitālijs Kļičko, Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks un Petro Porošenko.

Pirmais – 42 gadus vecais, 201 cm garais bokseris varētu kļūt par visu valsti vienojošu faktoru, ja viņš būtu smagsvars ne tikai boksā, bet arī politikā. Diemžēl Kļičko ir ienācējs politikā, bez sakariem, ietekmes un pieredzes un šie apstākļi apgrūtina viņa izredzes ceļā uz troni.

No ieslodzījuma atbrīvotā mīlētā un nīstā Jūlija Timošenko pagaidām ir visspēcīgākā kārts Ukrainas politikā. Kijevas demonstranti viņas atbrīvošanas prasību gan nebija ierakstījuši savos karogos, lai gan viņa vienmēr aktīvi pretojusies pašreizējam režīmam. Mēdz teikt, ka pret Timošenko neesot vienaldzīgo, tieši šis apstāklis apgrūtina viņas izredzes. Jūlija Timošenko ieguva turību 1991. gada gāzes darījumu haosa apstākļos un desmit gadus vēlāk uzkāpa uz politiskās skatuves kā ukraiņu nacionālisma karogs ar atbilstošu frizūru un retoriku. Tam sekoja oranžā revolūcija, neveiksmīgs valdības vadītājas periods un visbeidzot ieslodzījums cietumā, kuru vairums politisko novērotāju uzlūko kā vadošās kliķes politisku izrēķināšanos.

Visbeidzot Arsenijs Jaceņuks – Ukrainas politikas brīnumbērns no Černovciem. Vadījis Jūlijas Timošenko partiju «Batkivščina» viņas aresta laikā. Pretēji bokserim Kļičko ir politiķis līdz matu galiem. 39 gadus vecais Jaceņuks jau pārbaudījis savus spēkus ekonomikas un ārlietu ministra posteņos, bijis pat parlamenta spīkera amatā. Ēnas puse esot viņa necaurskatāmība, «kā vējš pūšot, tā viņš noliecoties» – melš nelabvēļi. Tramīgajai Eiropai nepatīk viņa neslēptais flirts ar nacionālistu partiju «Svoboda» un citiem «ekstrēmajiem grupējumiem», kuriem Maidanā pašlaik ir vairāk nekā spēks un stabila pozīcija. Pie kandidātiem pašlaik pieskaita arī ambiciozo miljardieri un politiķi Petro Porošenko.

Pagaidām, 2014. gada februāra pēdējās dienās ir grūti paredzēt, kurp lido Ukraina. Cerams, ka opozīcija uzņemsies savu līdera lomu un panāks valsts virziena reformu miermīlīgā ceļā, neiekrītot ekstrēmistu histērijas bedrēs. Viens ir skaidrs – neraugoties uz Ukrainas iekšējo sašķeltību, ideja par «provinces» vai «guberņas» statusa atjaunošanu nevienu tomēr kaismīgi neuzrunā.

Vai Krievija iebruks Ukrainā kā Gruzijā?

Šobrīd, kad Katalonija un Basku zeme vēlas atdalīties no Spānijas, Skotija un Ziemeļīrija no Lielbritānijas, pastāv risks, ka Putina ārpolitiskajai stratēģijai izdosies atšķelt Austrumukrainu no valsts kodola. Demagoģiski iebaidot un piesolot.

Baltkrievu rakstnieks Viktors Martinovičs šajā sakarībā raksta, ka Ukraina savā cīņā ir pārvarējusi «robežu, kurā diskutējām, vai esam Eiropas vergi vai slāvi; vai mums labāk patīk ES vai krievu muitas ūnija. Tam vairs nav nozīmes, jo par šiem jēdzieniem nav vērts mirt» (Viktors Martinovičs, DN, 21.02.2014). Dzīve visu pasaka priekšā pati, un karot par dogmām tālāk nav jēgas.

Taču Krievija tā nedomā. Vakar Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pacēla balsi, apgalvojot, ka Maidana laukumā sirojot «bruņoti ekstrēmisti» un «masu slepkavas», kas apdraudot Ukrainas drošību. Kremļa propagandai pieaugot kategoriskumā, var pamanīt uzkrītošo tendenci – nodrošināt platformu «etnisko krievu aizstāvēšanai Ukrainā». Tā sakot, bruģēt ceļu militārai agresijai, tieši tāpat kā 1999. gadā Čečenijā un 2008. gadā Gruzijā. Krievijai to paveikt būs viegli, jo Sevastopolē šobrīd dislocēta Melnās jūras flote. «Ja Ukraina saplīsīs, tad sāksies karš un mēs iesim iekšā, lai atgūtu Krimu un aizsargātu tur savējos, tieši tāpat, kā to darījām Gruzijā» (anonīma Krievijas amatpersona avīzei Financial Times).

Tikmēr medijos turpinās ideoloģiskais karš starp Kremļa interpretāciju un ukraiņu versiju par notikušo. Kā New York Review of Books raksta Timothy Snuder: «Apbrīnojami, cik sistemātiski un ļaunprātīgi Maskava un Ukrainas formālais līderis izmanto tik smagus jēdzienus kā, piemēram, «fašisms», lai apmuļķotu un sakūdītu cilvēkus.» Kamēr no Kremļa turpinās smadzeņu skalošana arī Latvijā (pateicoties Lattelecom + radio un TV padomes pasivitātei), mums atliek cerēt, ka Krievijas varas elitei neizdosies izraisīt kārtējo karu.

Vienkārši tāpēc, lai Ukraina nesašķīst gabalos, nenonāk Ēģiptes pašreizējā situācijā, lai nepaklūp uz Putina novilktās auklas.

Visas nesaprašanās var atrisināt ar gudrību, iecietību un laiku. Tikai tā tiek celtas demokrātijas, kuru tik ļoti ir pelnījusi arī Ukraina. Jo galu galā konflikts Ukrainā nav starp austrumiem un rietumiem, bet gan starp diviem ceļiem valsts politiskajai nākotnei: vai nu demokrātija, vai putinisms.

Tik vienkārši tas ir.

Sirdspukstu melodija kā personu apliecinošs dokuments. Vai tās nav kibervažas?

2014. gada 17. februāris

Valsts cenšas mūs apgredzenot visādi. Kā vien spēj.

Piešķirot ikvienam no mums personas kodu, kas pamazām nostājas vārda un uzvārda vietā (nebrīnīšos, ja drīz šo personas kodu nāksies mums visiem ietetovēt uz pieres).

Tā varai būs ērtāk mūs uzreiz atpazīt.

Izgudrojot metāliskus marķējumus, kurus varētu ieoperēt mūs ķermeņos.

Izmantojot acs varavīksneni, kā caurlaidi.

Tagad pienākusi kārta sirdij. 

Beidzot ir izgudrota rokassprādze, kas ”noklausās” mūsu sirds ritmu un savieno to ar mobila telefona aplikāciju, kas ”nostrādā” kā slēdzene un personas identifikācijas kods. Ar to var var atslēgt dzīvokli, automašīnu vai bankas seifu. 

Izrādās, ka mūsu sirds ritmi atšķiras un ir tik pat unikāli kā pirkstu nospiedums.

Nav nozīmes vai esat mierīgs vai nikns. Identifikāciju garantē nevis ritma ātrums, bet gan unikālais melodiskums ar kādu pulsē ikviena mūsu sirds.

Uzņēmums, kas tikko sācis ražot šīs ”sirds – melodijas rokassprādzes” uzskata, ka viņiem piederot nākotne. Ar rokassprādzi būšot ērti un vienkārši atslēgt automašīnas vai dzīvokļa durvis, ieslēgt datoru vai mobilo telefonu. 

Ķermeņa unikālo signālu sistēmu sākuši izmantot daudzi. Vairāki mobilo telefonu ražotāji jau tagad cenšas ieviest acs varavīksnenes nolasīšanu tieši telefonā. Tas esot vienkārši – telefona kamera nolasa mūsu acis un ļauj lietot telefonu.

Baumas ziņo, ka dienvidkorejiešu Samsung esot nedaudz atlicis šo procedūru, taču nākamajā Galaxy S5 šī ”acu atslēga” jau būšot jālieto.

Arī Apple publisko patentu, kas liecina, ka šajos telefonos pavisam drīz parādīsies acs ”skannēšana”, dažos Apple telefonos šo lomu jau tagad veic veic pirkstu nospiedumi.

Ja mobilo telefonu ražotāji ieviesīs sirdspukstu sensoru, tad telefonus būs grūtāk nozagt un zaglim lietot tos tālāk. Zagļa sirdspuksti vairs nederēs kā atslēga. Telefonu nevarēs atslēgt arī visgudrākais seifu atslēdzējs.

Šo virzienu veicina arī jaunākā likumdošana šajā jomā, kas pieprasa ražotājiem panākt drošāku mobiltehnikas lietošanu. Piemēram, Kalifornijas likumdošana izvirza jaunas prasības mobilo telefonu ražotājiem tieši aizsardzībā  pret zagļiem.

Daudz no šīs sensoru sistēmas šodien izmanto veselības aprūpē. Samsung jau tagad ražo īpašo rokas pulksteni, kas pagaidām gan vēl nav kļuvis par pieprasītu preci. Arī Apple pavisam drīz laidīs klajā ”iWatch”. Tas piedāvās šos sensorus, kurus viegli nolasīs gan slimnīcas aparatūra gan mobiltelefona aplikācijas. Rokas pulkstenis pats paziņos slimnīcai, ja pacienta veselības stāvoklī būs novērojamas novirzes.

Piemēram, sirds infarkta gadījumā, šāds pulkstenis pats sazināsies ar tuvējo medicīniskās palīdzības centru un ziņos skaņas un video informāciju tieši uz ātrās palīdzības personāla datoru.

Šāds pulkstenis var arī neatļaut pārlieku uztrauktām personām publicēt Twiterā vai interneta čatos lamas, kuras pašam vēlāk nākas nožēlot. 🙂

Nav izslēgts, ka nākotnē šāda vieda aplikācijas tiks iebūvētas jau mūsu datoros. Viss ir skaisti līdz brīdim, kamēr šī tehnika sāk strādāt pret mums. Jo ar to palīdzību varēs mūs izsekot vēl labāk nekā Čeka vai Stasi kopā.

Var gadīties, ka sirds melodijas legāla noklausīšanās nemaz nav praktiska un vajadzīga lieta.

Kā jums šķiet?

 

Sirsniņdienas operas un citi 14. februāra mīlas izpaudumi

2014. gada 13/14. februārī

Mīlestības smarža

Mīlestības smarža

Visu siržu svētki, jeb Valentīndiena šogad iekrīt piektdienā.

Tradīcija – apsveikt šajā dienā savu sirdsāķīti ievazājas gausi gan šeit gan tur gan visur.

Viens no iemesliem varētu būt tas, ka vairums no mums dzīvo bez iemīlēšanās, jo tā ir ērtāk.

Otrs – kautrējamies no kaislīgām sajūtām un nekādā ziņā tās nestāstīsim savam mīlas objektam (arī tad ja šis cilvēks to faktiski būtu pelnījis).

Trešais – esam pragmātiski un vērtējam naudu un labklājību augstāk nekā mīlestību. Mantas, priekšnieku, darba un tuvinieku mīlestība jau sen nostājusies priekšā kaislībai, ko vairums no mums turpina uztvert kā kaitīgas epidēmijas izpausmi. Galu galā mīlestība ir ķīmija, kuras formula nav uzrakstīta un tās reizēm piemetas kā iesnas un to var izārstēt ar bargu izturēšanos, izsmiešanu un izsaldēšanas taktiku.

To mēs protam pat neapmeklējot kursus.

Mīlas, kaisles un pasijas māksla tāpēc paliek ”ārpus mums”  un to kultivē, saglabā un uzrušina opera. Visu laiku labākie operu libreti par to vien runā: ” mīli mani!”, ” dari ar mani ko vien vēlies!”, ” mīļotā, tu man esi vienīgā!” utt.

Šajā sirsniņdienas 14. februārī varam apskatīt labākos pasaules operu libretistus, kas visi bijuši apsēsti ar mīlas tematiku.

Librets (”maza grāmatiņa” itāļu val.) satur tekstu un norādījumus operas darbībai uz skatuves, nereti tā rakstīta kā dzeja. Tā var piedzimst pirms mūzikas un arī reizē ar to. Hektors Berliozs, Rihards Vāgners un Benjamins Britens sadarbojās ar saviem libretistiem. Taču jāatzīst, ka libretista prestižs cauri gadsimtiem ejot, ir piedzīvojis atšķirīgu statusu.

Operā viss notiek

Operā viss notiek

Pietro Metastasio (1698. -1782.) bija itāliešu skalds un viņa libreti dominēja, pateicoties autora galma dzejnieka statusam Vīnē. Ļoti kaislīgs un ar mīlas tēmu apsēsts autors.:)

Venēciešu dzejnieks, piedzīvojumu meklētājs Lorenzo da Ponte (1749 -1838) bija lielisks sižeta intrigu savērpšanas meistars. Viņš arī uzrakstīja libretus Mocarta triloģijai: ” Figaro kāzas”, ” Dons Žuāns”, Cosi fan tutte”.

Mitoloģijas eksperts Felice Romani (1788 -1865) uzlika uz papīra gandrīz simts operu libretus. Viņš lieliski pārzināja visu kas tolaik notika uz Parīzes skatuvēm un tāpēc šos libretus savām operām izmantoja desmitiem komponistu. Ievērojamākie no tiem bija Rosīnī, Balīnī, Donicetī.

Francijas libretists Eugéne Scribe (1791 – 1861) aizrāvās ar pilsonisko vidi un vēstures romantiku, īpaši tuvas viņam bija dabas katastrofas un varmācīgas nāves gadījumi. Viņš rakstījis libretus Mayebeer, kas pilveidoja franču romantiskās operas stilu.

Visbeidzot libreta klasiķu sarakstam būtu jāpievieno arī Hugo von Hofmannsthal (1874 – 1929). Austriešu avangarda stila rakstnieks, kura libretus izmantojis Rihards Štrauss. Viņām bija nepārtraukti konflikti ar valodas policistiem, bet piemita neparasti spēcīga spēja pārvērst parastu dialogu kaislīgā sarunā.

Kā īsti ir ar tekstu operā?

Vai nu tas nozīmē visu, vai neko:

”Vāāāārenais gars, un cēēlais Dievs!” (L´Orfeo, Monteverdi, 1607);

” Mīļotā mana, mīļotā mana, mīļotā mana, mīļotā mana!” (Rinaldo, Hendelis, 1711);

”Dari ar mani ko vien vēēēēlies!” (Cosi fan tutte, Mocarts, 1790);

”Ak debess! Viņš ir miris! Viņš bija tavs brālis! Kādas šausmas! Māte ir atriebta! taču es vēl esmu dzīvs!” (Il trovatore, Verdī, 1853).

Lūk tikai daži piemēri un daži vispārinājumi.

Savā sākuma stadijā (eksperimentālajā fāzē) operas māksla vēlējās līdzināties antīkajai drāmai. Āriju stils bija vēstījošs, mūzika bija ”teksta kalpone” un visām operām bija jābalstās uz antīkajiem mītiem (L´Orfeo, Monteverdi).

Nākamais periods bija publiskuma apjēgšana un ar šo brīdi opera atsakās no antīkajiem ideāliem un sižeti pievēršas varas industrijai un mīlas spēlēm. Recitatīvi kļūst par slīdošajām kāpnēm, lai bīdītu sižetu uz priekšu. ” Mīļotā, kur tu man pazudi?” – atkārto apmaldījies bruņinieks 10 minūtes, brīdī, kad viņa mīlestība ir nozudusi melnā mākonī virs Jeruzalemes. Nelaimīgā mīlētāja sajūtas var saprast.:) Jūs arī dziedātu desmit minūtes, ja mīļotais cilvēks pēkšņi pazustu melnā mākonī!  Jeb tomēr zvanītu policijai?

Mocarts šo shēmu nojauca. Garas ārijas viņam bija par garlaicīgām. Monologu vietā viņš pievērsās dialogiem, spējot tos ģeniāli samudžināt.

Il trovatore, Verdī operu daudzi uzskata par pasaules sliktāko libretu. To bieži izmanto satīrā, lai izsmietu operas patētismu. Taču citiem šķiet, ka tieši šajā kaislību biezoknī Verdī varēja uzrakstīt lielisku mūziku.

Vāgnera operas zīmīgas ar dažādām tēmām, kuras orķestris izvilina ārā vajadzīgos brīžos. Viņa orķestris ir kā burvju mākslinieks, kas žonglē ar zobeniem, lāpām un rožu pušķiem (Zigfrīds, Vāgners, 1876).

Dialogs starp skatuvi un orķestra bedri vislabāk redzams Albana Berga ”Wozzeck” (1925). Traģiskajā drāmā uz skatuves teksts sarunājas ar mūziku un šis ”piegājiens” ir samērā neparasts. Izrādās, ka vārdi reizēm var pateikt vairāk nekā mūzika.

Visbeidzot libreta teksts: ” viens, divi, trīs, četri, otrais, trešais, ceturtais…” ir no Filipa Glasa operas ”Einstein on the  Beatch” (1976). piecas stundas garā opera, kuras teksts balstās uz skaitļiem, solfedžo sistēmas jēdzieniem un 14 gadus veca zēna poētiskiem sapņiem, salauza visus līdzšinējos operas kanonus. Šajā operā neko nevajagot saprast. Tikai just.

Galu galā pa parku arī mēs ejam un izjūtam skaistu dabu, nevis mēģinām saprast ko varde pateica sliekai zālē.

Tātad – 14. februārī – visu siržu dienā varam nopirkt kādas romantiskas operas CD un paklausīties kopā ar savu sirdsāķīti.

Ja drosmes to darīt nepietiek, tad var nosūtīt savam mīlas objektam anonīmu ziedu.

Kopā ar operu, aploksnē.

Jauku sirsniņpiektdienu!

Mīlestības gaisma :)

Mīlestības gaisma 🙂

Teroristu «svētais grāls» – Soču olimpiāde jeb kas notiek, ja prezidents aizraujas ar kalnu slēpošanu

2014. gada 11. februārī speciāli TVnet

Putins un Berzins  TVNet  fotoTiem, kas vēlas uzzināt «tikai labu par Soču olimpiādi», iesaku neturpināt lasīt šo tekstu. Krievijā par «Sočiem» nedrīkst teikt neko kritisku, un izskatās, ka Latvijā arī ir tāpat. Rīgā, Cēsīs vai Krustpilī netrūkst olimpisko fanu, kas uzskata, ka sportā «nedrīkst jaukt iekšā politiku» un olimpiskās spēles ir «vienīgi svētki un mūsējo uzvaras». Vai šī neiecietība ceļas no nezināšanas par sporta komercializāciju, vai arī tā ir tīrā «ticības lieta»? Nezinu. Acīmredzot – tabu paliek tabu. Pie tā arī paliksim. Atslābinieties un nelasiet tālāk. Paldies.

Olimpiādes, politika un terorisms

Olimpiskās spēles (tāpat kā pasaules čempionāti futbolā) jau sen kļuvuši par skatuvēm, kurās politiķi demonstrē savas ambīcijas, reklamējot paši sevi. Tas, ka Soču olimpiskās spēlēs faktiski ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina šovs, nevienam vairs nav noslēpums. Jau tagad ir zināms, ka tieši viņš būs galvenais spēļu uzvarētājs kopā ar savu «ezera grupējumu», kas pamatīgi «uzvārās», izmantojot olimpisko celtņu būvniecības objektus un infrastruktūru.

Tikpat svarīgas šīs spēles ir arī Ziemeļkaukāza teroristiem, jo lielais sports zaudēja savu nevainību Minhenes olimpisko spēļu laikā, kad 1972. gadā bruņoti palestīnieši iebruka Izraēlas sportistu mītnē un viss beidzās slikti. Tolaik ap olimpisko ciematu esot bijis samērā zems žogs un sportisti, kas krodziņos aizkavējās pārāk vēlu, varēja atgriezties savā olimpiskajā naktsmītnē naktī – forsējot sētu. Šādi rīkojās arī palestīniešu teroristi, kas viegli iekļuva Izraēlas sportistu guļamistabās. Divus nogalinot uz vietas. Divi aizbēga, un pārējie tika saņemti gūstā. Par notikušo nekavējoties ziņoja visas pasaules raidstacijas, ABC par sāka tiešraides no notikumu vietas. Formālais uzbrukuma iemesls bijis palestīniešu sarūgtinājums, ka SOK nav atļāvusi Palestīnas komandai startēt kā atsevišķai vienībai. Reālais iemesls, protams, ir politiski daudz dziļāks un nav atrisināts joprojām. Kas notika tālāk? Par notikumu gaitu toreiz Minhenē šodien var noskatīties dažādas versijas kinofilmās. Olimpiādes mači izraēliešu ciešanu dēļ neapstājās, taču olimpisko kustību šis notikums sašūpoja līdz pamatiem un beidzot bija skaidrs, ka «sports nav šķirams no politikas. Tikai naivi muļķi spēj turpināt ticēt ilūzijai par sporta neatkarību no politikas» (DN, 1972.06.09.).

Līdzīga situācija izveidojusies pašlaik. Džihādistu grupējumi no Ziemeļkaukāza – Čečenijas, Ingušijas un Dagestānas ir kaujas gatavībā, lai atgādinātu par sevi viņu ienaidnieka Vladimira Putina prestiža pasākumā. Tuvējos Sočos. Iebelžot pa ziemas olimpiskajām spēlēm, viņi gūtu sev maksimālu publicitātes «punktu skaitu», jo olimpiāde ir politisks pasākums.

Starp Soču OS atklāšanas ceremonijas pēdējiem sešiem «lāpnešiem» 3 jeb 50% bija tieši Putina atbalsta partijas «Vienotā Krievija» biedri, parlamenta deputāti – Alina Kabajeva, Vladimirs Tretjaks un Irina Rodņina. Kamēr mūsu mediji aizrāvās ar minēšanu, vai lāpas pēdējā «transportētāja» būs vai nebūs Krievijas prezidenta sirdsāķītis olimpiete + vingrotāja + deputāte Kabanova, tikmēr fonā palika lāpas nešanas finālistu politiskā orientācija, kas daudziem nepalika nepamanīta. Vladimirs Putins prot pateikties saviem faniem ar naudu, slavu un godu. Šis ir tikai viens no aktuālākajiem piemēriem, kas liecina par olimpiskā goda politiskās tirgošanās izpausmēm (kur nu vēl OK dalībnieku, līderu un OS pilsētu izraudzīšanas procedūras).

Tāpēc nāksies vien atzīt, ka, pieaugot olimpisko spēļu politizācijai, palielinās teroristu apdraudētības risks. Krievija pašlaik ir riskanta, to apsteidz vienīgi Irāka, Afganistāna un Somālija. Pēdējais atentāts Volgogradā decembrī ar 34 upuriem ir draudīgs atgādinājums, ka radikālais islāmists Doku Umarovs jeb «Krievijas bin Ladens» var mēģināt izrēķināties ar savu ienaidnieku Putinu tieši Sočos. Tāpēc modernā signalizācijas sistēma, detektori, pārbaudes, 75 000 karavīru, policistu korpusi, kara lidmašīnas lidostā un jūras flotes armāda Melnajā jūrā var arī nepalīdzēt kritiskā brīdī. Daļai sporta entuziastu šķiet, ka būtu jāatsakās no prestižu spēļu tālākas rīkošanas ambiciozās, politiski ofensīvās lielvalstīs. «Jo patriotiskāks un šovinistiskāks ir olimpisko spēļu rīkošanas motīvs un izpildījums, jo pastāv lielāks risks, ka tas pievilks protestētāju un teroristu uzmanību» (Simon Jenkins, The Guardian). Tas nozīmē, ka olimpiādes turpmāk vajadzētu rīkot neitrālās, teroristiem neinteresantās valstīs ar mazāku pompozitāti. Piemēram, Latvijā, kas ir «daļa no Rietumu pasaules» un «mazāk pakļauta terorisma draudiem» (A.Pabriks, LA, 2013.15.10.). Šis priekšlikums nav joks, bet gan secinājums, ņemot vērā sabiedrības alerģisko reakciju pret lielvalstu ambīcijām OS organizēšanā.

Ziemas olimpiāde subtropos, kur nekad nesnieg

Atzīšos, ka, uzzinot par Krievijas prezidenta plānu rīkot ziemas olimpiskās spēles Melnās jūras kūrorta pilsētā Sočos, biju krietni pārsteigta par vietas izvēli. Krievija ir gigantiska valsts, kurā plašas teritorijas atrodas kārtīgas ziemas zonā. Vietas tur pietiek neskaitāmām olimpiādēm. Soči, kas ir krievu visiecienītākā vasaras atvaļinājumu vieta, šķita pagalam nepiemērota vieta ziemas olimpiešu mačiem.

Esmu bijusi Sočos un zinu, ka «šī ir vissiltākā teritorija Krievijā. Te nesnieg, un sniega segas šeit praktiski nekad nav» (Boriss Ņemcovs, politiķis, dzimis Sočos). Pēc SOK prezidenta 2007. gada paziņojuma Gvatemalā par 2014. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu – Sočiem «Krievijā tika spriests par to, ka olimpiāde varētu notikt nevis pašos Sočos, bet gan kalnos, kur attiecīgi būtu jāizbūvē ziemas sporta arēnas. Taču vēlāk izrādījās, ka Krasnaja Poļana atrodas Imereti ielejā, kur nepietiek vietas olimpisko celtņu izbūvei. Tobrīd noskaidrojās, ka 2/3 olimpisko spēļu tomēr notiks subtropu zonā» (Boriss Ņemcovs).

Kāpēc tad pieteica Sočus, ja tur ir karsts? Sočus izvēlējās Vladimirs Putins pats, kuram šeit atrodas «Kremļa vasarnīca». Tiem, kas nezina, ko nozīmē politiskās «dačas», varu paskaidrot, ka tās ir būtisks politiskās nomenklatūras varas atribūts un regulē svarīgas norises valstī. «Soči» un «Jalta» nav tikai ģeogrāfiski nosaukumi, bet politiski jēdzieni.

Starp citu, Sočus kā PSRS augstākās politiskās varas «atvaļinājumu darba vietu» izraudzījās jau Staļins. Viņam bija ideja izvērsties Sočos ar būvniecību, taču centienus apturēja ģeologu brīdinājumi par zemes nogruvumiem, kas ļoti raksturīgi šim reģionam. Josifs paklausīja, bet Vladimirs pēc 80 gadiem nospļāvās uz ģeologiem un nolēma uzcelt sev pieminekli Soču olimpisko spēļu veidolā, lai tas maksātu ko maksādams.

Labāk būtu spēlējis šahu

Viss esot sācies ar Vladimira Putina aizraušanos ar kalnu slēpošanu Soču pievārtē, «Daiļās pļavas» nogāzēs. Leonīds Tjagačevs (sporta ierēdnis) esot iemācījis Putinu slēpot, aizrāvis ar olimpisko spēļu ideju jau 2002. gadā un iepazīstinājis ar austriešu nobraucienu veterānu Karlu Šrancu, kas palīdzējis realizēt absurdo plānu – uzbūvēt olimpisko centru dabas lieguma rezervātā pie Melnās jūras.

Putinam vajadzēja šīs celtnes «tieši te» pie vasarnīcas sliekšņa, lai pa bijušo Čaikovska ielu (tagad – Putina maģistrāli) ātri nokļūtu «krievu oligarhu svarīgākajā atpūtas vietā – savā luksusa trasē jeb olimpiskajā slēpošanas kūrortā, pārvēršot to pasaules acīs par sava politiskā prestiža pieminekli» (Garijs Kasparovs, šahists un politiķis).

Šajā nolūkā: 1) tika izvērsta gigantiska spiediena kampaņa pirms SOK lēmuma 2007.g. («darījām visu – iespējamo un neiespējamo, lai uzvarētu, jo īstam vadonim vienmēr jāuzvar», Leonīds Tjagačovs/ Aleksandrs Žukovs); 2) tika pieņemts 2010. gada Olimpiskais likums, kas atļāva gada laikā atsavināt privātīpašumus, kuri traucē OS infrastruktūras un būvju celtniecībai. Neskaitāmas ģimenes ir uz ielas, arī tagad dzīvo kopmītnēs un barakās kā bēgļi: «kad nojauca manu māju, es noģību, tagad jau trīs gadus visa ģimene dzīvojam 8 kvadrātmetru istabiņā pansionātā. Es nakšņoju uz balkona kopā ar ledusskapi, dēls ar vīru – istabā. Neko labāku mums nepiedāvā. Priecīga, ka man vismaz jumts virs galvas. Olimpiādei tā vajadzēja, ko es tur varu darīt?» (Natālija Kraseņikova); 3) netiek nodrošināts ekosistēmas saglabāšanas solījums: pieaug bīstamo atkritumu izgāztuvju skaits; 4) plaukst korumpētība: tika izveidots monstrs ar nosaukumu «Olympstroy», kas paredzēts OS būvniecības nodrošinājumam. 96% finansējuma no nodokļu naudas, taču faktiski tas kļuva par «gigantisku superkorumpētības astoņkāji, kurā direktori mainās kā nogrēkojušās lelles: Vainštoks+ Kolodjašins+ Bolovejs» un «otkatu» līmenis sasniedz 70% (Boriss Ņemcovs). Piemēram, «45 km garais autoceļš no Adleras uz Krasnaju Poļanu valstij izmaksāja 8 miljardus dolāru. Tas nozīmē, ka tas ir uzbūvēts no zelta vismaz 5 mm biezumā, jo 1 kilometra izmaksas ir 150 miljoni dolāru» (Boriss Ņemcovs). «Korupcija Krievijā netiek uzskatīta par problēmu, un Soču būvniecība to padarīja par normu. Korumpētība tagad ir sistēmu veidojošs faktors. Visa nauda, kas Soču projektā tiek ieguldīta, iegrimst korumpētības purvā. Mums nav reālas kontroles pār olimpisko spēļu izdevumiem, tā ir ierēdņu zelta raktuve» (Garijs Kasparovs). Soču budžets joprojām ir slepens, taču pēdējie skaitļi liecina par tēriņiem 50 miljardu eiro apmērā (Boriss Ņemcovs). Salīdzinājumam – Turīnas OS izmaksāja 2 miljardus eiro; 5) tiek neatgriezeniski sagrauta vide, nerēķinoties ar to, ka šīs teritorijas iekļaujas dabas lieguma zonā (piesārņojums, būvniecība kritiskajā zonā, piem., Vinogradnajas nogāzē; 6) notiek strauja Krievijas dārgāko zemes īpašumu piespiedu uzpirkšana, kurā «olimpiāde kalpo kā privatizāciju paātrinošs faktors» (Garijs Kasparovs); 7) uzbūvētajām OS celtnēm nav nākotnes: «Imereti ieleja ir dziļš purvs, kas neatļauj tur būvēt gigantiskas celtnes. Taču Putins var visu, arī uzvarēt dabu!» (Boriss Ņemcovs).

«Viss ir dekorācija Putina izrādē, kas pavisam drīz sagrūs, jo sāksies zemes nogruvumi. Tie šeit notiek bieži. Rezultātā nekas vairs nebūs lietojams, peļņas no OS arēnām nebūs. Paredzu, ka mums nāksies glābt šo reģionu ar nodokļu naudu» (Garijs Kasparovs). «Vajadzēja pirms būvniecības Putinam pakonsultēties ar ģeologiem. Tad tramplīns negrīļotos un šeit notiekošais neizskatītos pēc murga… bet… varbūt būtu bijis labāk, ja kāds būtu Putinam iemācījis spēlēt šahu, nevis kalnu slēpošanu» (Pjotrs Fedins, Krasnajas Poļanas iedzīvotājs)

Par Soču OS izteikties kritiski Krievijā ir aizliegts

«Soču olimpiādes tēma Krievijā jau sen ir tabu. Tā ir aizliegtā tēma. Līdzko kāds sāks ielūkoties dziļāk šajā virtuvē, tā pavērsies nepatīkamas ainas. Krievijas masu medijus un televīziju kontrolē Kremlis. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņi cenzēs un aizliegs visu, kas varētu mest ēnu vai nomelnot gaišo Putina tēlu» (Garijs Kasparovs).

«Krievijā saistībā ar olimpiādi ir totālā cenzūra. Visi, kas šeit mēģina kritiski pavērtēt šo pasākumu, tiek apsaukti, zākāti un vajāti. Ar to rēķinieties!» (Boriss Ņemcovs).

Par Sočiem runāt sliktu nedrīkst. Vai par OS nākotni drīkst?

Bijusī Zalcburgas pilsētas domes vadītāja Gabi Burgštallera atzīst, ka jau 2007. gadā Zalcburgā bija visas ziemas olimpiskajām spēlēm vajadzīgās būves un arēnas. «Mums nekas nebija jāceļ, viss jau bija. SOK par to varēja pārliecināties jau toreiz» – viņa uzsver. Taču Putins esot darījis visu, lai pārvilktu 2014. ziemas olimpiskās spēles pie sevis. Zaudētāji mačā par 2014 OS rīkošanu toreiz bija Zalcburga Austrijā un Phenčana Korejā.

Pēc viņas domām, SOK vajadzētu pārskatīt praksi un lēmumu pieņemšanas gaitu, lai olimpiskā kustība turpinātu attīstīties sporta, nevis politisko ambīciju uzspodrināšanas virzienā. Tā domā austriete.

Kā domājat jūs?

——

Rakstā izmantotie citāti no Izraēlas dokumentālās filmas «Soču spēle» (2013).

”Žurnālistikas sarūsēšanas” kārtējā sekvence. Šoreiz Francijā

2014. gada 10. februārī

Francijas trešā lielākā rīta avīze Libération nonākusi krīzes situācijā. Avīzes īpašnieki to vēlas pārvērst par ”kultūras centru” un ”sociālu portālu”.

Taču laikraksta līdzstrādnieki ar to nav mierā.

Sestdien avīzes pirmo lapu greznoja žurnālistu paziņojums, gigantiska virsraksta formā: ”Mēs esam avīze!”. Tālāk sekoja teksts par to, ka ” mēs neesam restorāns vai sociāls portāls, neesam televīzijas stacija, neesam bārs vai uzņēmējdarbības starta līnija”.

Savulaik šo izdevumu iesāka Žans Pols Sartrs un tas kļuva par vadošo kreiso avīzi valstī. Tagad Libération strādā bez peļņas ar  -1, 3 miljoni eiro zaudējumiem. Tirāžas kritums šobrīd sasniedzis jau -15% un šobrīd ir 100 000 ex. robežās.

Ekonomiskās problēmas lika visiem trim avīzes īpašniekiem nākt klajā ar laikraksta glābšanas plānu. Tajā paredzēts redakcijas ēkas pārveidošanā par ”kultūras centru”. Par to pārskaitās redakcijas līdzstrādnieki, kuri šādā koncepcijā neredz nekādas tālākas žurnālistikas attīstības iespējas savai avīzei.

Ceturtdien bija streiks, piektdien avīze neiznāca. Tālāk tika nolemts  streika vietā, cīnīties ar izdevējiem pašiem savā avīzē. Tāpēc lasītājiem uz četrām lapām tiek skaidrots, ko īpašnieki iecerējuši un kāpēc šāda rīcība nav atbalstāma. Libération gatavojas likvidēt kā masmediju, pārveidojot to vienīgi par statisku ”preču zīmi”.

”Izskatās, ka avīzes īpašnieki ir gatavi investēt visāda veida aktivitātēs, izņemot žurnālistiku”, – konstatē Libération galvenā redaktore Aleksandra Švarcbroda.

Tai pat laikā īpašnieki (Bruno Ledoux) citos medijos (AFP) atzīst, ka šis esot vienīgais risinājums. Ja žurnālisti turpināšot pretoties, avīze iešot bojā.

Libération cieš no ekonomiska rakstura problēmām jau daudzus gadus. Pagaidām tai izdevies izdzīvot, veidojot lielisku opozīciju Le Monde un Le Figaro.

Kā būs šoreiz?

Vai tiešām šī ir Libération pēdējā kauja?

Vai Eiropa var atļauties ekonomistus pie varas?

2014. gada 5. februārī speciāli TVNet

2014. gada 24.maijā Latvijā notiks kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Latvijas pārstāvībai Eiropas Parlamentā jāievēl astoņi deputāti, – tā mūs informē Centrālā vēlēšanu komisija. Tas nozīmē, ka 24. maijā mēs vēlēsim savus astoņus Latvijas pārstāvjus «braukāšanai no Beļģijas uz Franciju un atpakaļ» laika periodam no 2014. līdz 2019. gadam. Viņi, lemjot un staigājot, Briselē un Strasbūrā pārstāvēs mūsu intereses. Pie vēlēšanu urnām pirmie jau ceturtdien, 22. maijā, šogad dosies holandieši un Lielbritānijas iedzīvotāji. Nākamajā dienā viņiem sekos īri un čehi un pēc tam sestdien, 24. maijā, Itālija, Latvija, Malta, Slovākija. Atlikušo dalībvalstu iedzīvotāji balsos svētdien, 25. maijā.

Skandināvi par Valdi Dombrovski balsot nevarēs

Ievēlētie parlamentārieši šoreiz ievēlēs Eiropas Padomi un nākamo Eirokomisijas («Eiropas valdības») priekšsēdētāju, kas stāsies pie savu pienākumu pildīšanas 1. novembrī. Pateicoties tā saucamajam Lisabonas līgumam, šogad pirmo reizi būšot iespējams ietekmēt komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanu. Līdz šim to paveica intrigas, draudzības un politiskā korupcija. Tagad šī izraudzīšana beidzot būšot demokrātiska un atvērta. Ar vēlēšanu palīdzību. Tāpēc vairākas ES partiju grupas ir jau nominējušas augstajam amatam savus kandidātus un tiek uzskatīts, ka ar šo Briseles «iekšpolitika» kļūs demokrātiskāka, piešķirot vēlētājiem spēcīgāku mandātu.

Tā bija domāts. Taču tagad izskatās, ka Brisele savās «atvērtības ambīcijās» vēl ir krietni tālu no attīstītas demokrātijas, jo lielākās partiju grupas atkal izvirzīs savus kandidātus un teikšana arī šeit atkal būs lielvalstīm. Lielākā parlamenta politiskā grupa ar 275 deputātiem ir EPP (European People´s party), kurā darbojas arī lielākā daļa Latvijas deputātu. Pagaidām šī grupa publiski izvirzījusi šādus kandidātus augstajam amatam: Somijas premjerministru Jyrki Katainen, bijušo Luksemburgas premjerministru Jean-Claude Juncker, īru Enda Nenny un divus eirokomisārus Michael Barnier no Francijas un Viviane Reding no Luksemburgas. Skandināvu medijos pagaidām nekur neparādās bijušā Latvijas premjera Valda Dombrovska kandidatūra šim amatam. Drīzāk tiek aktualizēta nostāja, ka ideja par viena, vienota kandidāta izraudzīšanu katrai no politiskajām grupām ir «slikts variants» (G.Hokmarks). Zviedrijas premjers Fredriks Reinfelds jau rudenī mēģināja par to pārliecināt Vācijas kancleri Angelu Merķeli, iesakot lielajai un ietekmīgajai EPP grupai atteikties no vienota kandidāta izvēles. Sākumā Vācijas kanclere esot šaubījusies, bet pēc tam pievienojusies jaunajai kārtībai (DN, 30.01.2014.). Tas nozīmē, ka marta sākumā EPP izlems, kuru no savējiem bīdīt augstajam «Eiropas valdības» priekšsēža amatam. «Tā ir muļķīga ideja, jo tagad mums nāksies Zviedrijā finansēt kampaņu, lai aģitētu savus vēlētājus par, piemēram, «Vivianu Redingu», kuru mēs nevēlamies redzēt šajā amatā,» uzskata zviedru konservatīvās Moderātu partijas deputāts Per Heister. Viņš norāda, ka ES vēlētāji drīkst vēlēt tikai par kandidātiem nacionālajā sarakstā. Tātad – paust atbalstu Latvijas bijušajam premjeram skandināviem maijā nebūs iespējams. Eirovīzijas «stila» balsojums te pagaidām netiek atļauts, tāpēc katra valsts vēlas redzēt augstajā krēslā savējo.

Nākamā problēma ir jaunās vēlēšanu sistēmas vājais sakņojums likumos. Tiek norādīts, ka valsts un valdību vadītājiem «būtu jāņem vērā» vēlēšanu rezultāti brīdī, kad viņi izraudzīsies Borozzu pēcteci, taču piespiest viņus to darīt neviens nevar.

Sajūsmā par jauno kārtību nav arī sociķi – S&D (Socialist & democrats) – Eiropas Parlamenta otra lielākā politiskā grupa ar 194 deputātiem. Viņi komisijas priekšsēdētāja amatam izraudzījušies savējo – vācieti Martin Schulz. Februārī partija (šķiet) tā arī nobalsos. «Caurmēra sociķi» skandināvu medijos tagad sūdzas par to, ka jaunā balsošanas kārtība novedīs pie federālisma. Eiropas Savienība ar joni kustas federācijas virzienā, un par to virkne dalībvalstu nepavisam nav sajūsmā. Līdzīgus iebildumus pret centieniem padarīt Eiropas Savienību par federāciju pauž arī Ziemeļvalstu zaļie: «Eirokomisija nav un nedrīkst kļūt par ES valdību» (Carl Schlyter (DN. 0.01.2014.).

Liberāļu alianse ALDE (Alliance of liberals and democrats), kas pārstāv 85 deputātus, pagaidām piedāvāja divus kandidātus – somu komisāru Olli Rehn un beļģu bijušo premjerministru Guy Verhofstad. Tikko 20. janvārī soms atsauca savu kandidatūru, un tagad arī liberāļiem ir tikai viens Borozzu amata kandidāts.

Eiropas zaļo partiju grupējums ietilpina sevī arī Pirātu partiju un šeit kandidātu izvirzīšana notika no «saknēm». Tos piedāvāja nacionālo valstu partijas. Pagaidām viņu avangardā ir četri pretendenti Borozzu amatam, un interneta balsojums februārī izšķirs, kurš no četriem – Ska Keller, José Bové, Rebecca Harms vai Monica Frassoni – nokļūs līdz finālam. Pagaidām izskatās, ka no šā grupējuma finišēs francūzis José Brové.

Konservatīvo grupējums ar nosaukumu ERC (European conservatives and reformist group) ar 56 deputātiem pagaidām ir bez reāliem kandidātiem, turpretī kreisie jeb GUE/NGL (European united left, nordic green left) ar saviem 35 deputātiem ir cieši pārliecināti, ka viens vienīgs Alexis Tsipras ir vislabākais pretendents Borozzu postenim.

Savus Eiropas «valdības» premjerministra pretendentus neizvirza 31 eiroskeptiķis. Eiropas idejas negatīvisti ir apvienojušies EFD (Europe of freedom & democracy). Šajā grupā ietilpst diezgan ekstrēms partiju spektrs, to skaitā: UK Independence party, Dansk Folkeparti, Sannfinländarna un Lega Nord. Bez pienesuma šajā gadījumā ir arī 32 deputāti, kas šobrīd darbojas «ārpus grupām», un viņi, protams, nevienu kandidātu augstajam amatam neizvirza. Tā sakot – tikai pievienojas vai nepievienojas.

Dzīvībai bīstamais ekonomisms

Aktuālā politiski ekonomiskā situācija Vecajā kontinentā pašlaik nav apmierinoša. Vairumā dalībvalstu parādās un padziļina savu ietekmi ksenofobiskas, antieiropeiskas partijas. Esošās etablētās politiskās partijas pamazām zaudē savu spēju funkcionēt kā demokrātijas kanāli starp sabiedrību un politiskajām institūcijām.

Pilsoņu un vēlētāju politiskā aktivitāte un ieinteresētība nav mazinājusies, taču viņi izvēlas citas «platformas», lai demonstrētu savu politisko aktivitāti. Digitālā revolūcija ir panākusi tīmekļa politiskos grupējumus, un tur vēlētāji arī uzstājas, diskutē, vajā savus ienaidniekus un atbalsta sev simpātiskos līderus. Tikmēr reālā politiskā skatuve piedzīvo centra eksploziju, jo ekonomiskā krīze ir radījusi priekšnosacījumus «vienkāršotiem politiskiem risinājumiem», t.i., populismam un ekonomismam visos līmeņos. Ar populismu viss ir vienkārši – tur eksistē «labā tauta» un «sliktā elite». Otrajā variantā jeb «ekonomismā» ir tikai divi jēdzieni: «indivīds» un «cena». Protams, abi šie virzieni eksistē ikvienā demokrātijā, taču krīze Eiropā ir iecēlusi tos tronī. Vienkārši tāpēc, ka tā pieprasa ātrus un vienkāršotus risinājumus, no kuriem visizplatītākie pašlaik ir «nacionālas vīzijas» un «ekonomiskas konsolidācijas». Tauta kļūst par klientiem, grupu intereses nostājas priekšā humānisma principiem.

Visām Eiropas valstu valdībām šobrīd «spiež kurpe» tāpat kā Obamam. No vienas puses tiek pieprasīti resursi sagrautās labklājības pilnveidošanai un tradicionālā dzīves stila saglabāšanai, taču globālais ekonomiskais diktāts atkal pieprasa efektivitāti visās dzīves jomās un sagrauj valstis kā bankrotējušus uzņēmumus.

Pieņemu, ka aizvadītā desmitgade nākotnei iemācīs elementāru lietu – šoka ekonomisma paņēmieni pret sabiedrību krīzes situācijā noved pie sabrukuma.

Piemēram, negodīgie Pirmā pasaules kara miera noteikumi noveda pie Hitlera un nacisma nākšanas pie varas Vācijā. PSRS «superlēciens» no sociālisma pie kapitālisma izgāzās Putina Krievijā ar oligarhu efektu visā postsovjetisko valstu zonā.

Nobela prēmijas ekonomistiem tiek dalītas katru gadu, taču neviens no viņiem nespēja atrisināt krīzi tā kā savulaik Rūzvelta New Deal, kas salīdzinoši strauji uzstutēja uz pekām krīzes skarto ASV. Neviens no «Nobela ekonomikas ģēnijiem» nespēja piedāvāt Latvijai Maršala plānu, kas savulaik pacēla Otrajā pasaules karā sagrauto Vāciju. Manuprāt, visām «pasaules bankām», «valūtas fondiem» un «eirokomisijām» turpmāk pirms ieteikumu rakstīšanas krīzes skartajām valstīm vajadzētu padomāt, kādas sekas viņu «izrakstītās zāles» izraisīs attiecīgās valsts sabiedrības funkcionēšanā, cik un kādi būs ekonomisma upuri.

Tāpēc gaidāmās maija Eiroparlamenta vēlēšanas parādīs – vai tie, kas iedzina Latviju parādu lamatās, ir mācījušies no savām kļūdām vai nav šo «mājas darbu» izpildījuši. Tieši šo nostādni es vēlētos turpmāk saklausīt visu mūsu partiju priekšvēlēšanu kampaņās. Man nav svarīgi, kā sauc nākamo Borozzu amata pārņēmēju, bet gan tas, vai viņš turpinās vai neturpinās attīstīt Eiropas un eiropiešu likteņiem bīstamo ekonomismu normālas, demokrātiskas politikas vietā.

Tas šobrīd ir izšķiroši.

Lidošana un mākslas pielabināšana

2014. gada 1. februārī

Jaunākā diska Artpop prezentāciju Ņujorkā Lady Gaga bija sarīkojusi bijušās ”zivju fabrikas” telpās. Bruklinas industriālajā zonā. Dārga ballīte ar 1800 ielūgtajiem viesiem kļuva par performances pirmizrādi ar pašu solisti lidojošā kleitā.
Vai gribat lai es vispirms lidoju vai atbildu uz jūsu jautājumiem?- klātesošajiem noprasīja Gaga.
Lidooooo! – aicināja klātesošais žurnālistu korpuss.
Viņa paklausīja. Iespraucās iekšā savā savādajā kleitā un mazliet palidoja pa telpu, apmēram pusmetru virs zemes. Gribējāt raķetes cienīgu trajektoriju? Nē, pietiek ar šo pašu. Modes fotogrāfs Terry Richardson, kas režisējis viņa pēdējo video, ir apmierināts. Viss esot noticis ideāli.
Lidošana ietilpstot mūsu nākotnes komunikācijā, tā uzskata Jeff Koons, kura performanci paplidināja gigantiska Gagas skulptūra un aicinājumi ”cīņai par mieru” un ”tiesībām brīvi izteikties” abu autoru izpratnē.
Ko īsti viņa cenšas panākt? Izskatās, ka Gaga mēģina ievilkt mākslu popmūzikas pasaulē. Šajā virzienā viņa nav vienīgā, jo līdzīgu aktivitāti praktizē arī reperis Jay-Z kopā ar Marinu Abramoviču (”Picasso baby”, ”House like the Louvre or the Tate Modern/Cause I be going ape at the auction”); Kanye West sadarbībā ar Vanessa Beecroft, George Condo un Kadir Nelson.
Pasaules mūzikas vēsture ir reģistrējusi neskaitāmus produtīvas sadarbības piemērus, kuros popmūzika saplūst ar tēlotājmākslu. Pazīstamākais no tiem ir Andy Warhols veidotais skaņu plates apvalks grupai Velvet Underground. Tas pats : Björk un viņas vīra, mākslinieka Matthew Barney, jeb Basquiats sadarbība ar Blondie. Būtībā mākslas ideāliem nav jāsaskrienas uz vienas un tās pašas skatuves, lai kolīzijas rezultātā rakstos kopējs sprādziens. Var kustēties arī pa tuvām trajektorijām. Taču viens ir skaidrs – popmūzika izmisīgi vēlas piesavināties intelektuālo statusu mākslas pasaulē un ar šo paplašināt savu magnētismu.

Mākslas industrijas statuss
Neraugoties uz savu gigantismu, mākslas industrija jorpojām tiek uztverta kā ekskluzīva joma. Tai ir kultūras statuss un nopērkot singlu, mēs it kā iegādājamies daļiņu no šī statusa. Tas vēl nav viss. Pastāv arī mīlas trīsstūris: māksla- industrija (sponsori) un slavenību kults. Warhols ar to sāka ”spēlēties” jau 60 gados, taču tagad kārta pienākusi jaunai šķautnei – sabiedriski politiskajai skatuvei. ”ASV mākslinieka statuss nav diezko augsts”- konstatē māksla eksperte Carolina Miranda, uzsverot, ka Eiropā un Latiņamerikā rakstnieki un mākslinieki ar savu klātbūtni būtiski spēj ietekmēt valsts sabiedriski politiskās norises, taču ASV visu nosaka ”profesionāli eksperti Vašingtonā” nevis filozofi vai mākslinieki.
Tas nozīmē, ka ”sponosrēšanā” ieinteresētie ir abi – gan augstā māksla gan populārais poparts. Vieni vēlas atbrīvoties no finansu elites marķējuma un iegūt ”ielas akceptu”, pateicoties Kanye West, Jay-Z vai Lady Gaga. Popzvaigznes, savukārt, ir gatavas ”aprīt” kultūras kapitālu, piedaloties galerijās, projektos un pērkot mākslu. Pat Jeff Koons uzskata, ka krievu oligarhu apsēstība ar viņa mākslu (10 miljoni dolāru par Scooby Doo skulptūru) 100% apliecinot viņa ģenialitāti, jo ”tirgus nosaka visu”. Tā viņš domā.
Lai gan Bodlēram, savulaik, bija pilnīgi pretējs viedoklis šajā jautājumā, uzskatot, ka augstā māksla nekad negūs panākumus savā laikā un komerciāli panākumi liecina par mākslas darba ļoti zemo līmeni.
Tagad nu iznāk, ka populārais tēlnieks Jeff Koons ar tikko izsolē pārdoto skulptūru ”Ballon dog (Orange)” par 58 miljoniem dolāru ir vienlaikus visdārgāk apmaksātais šodienas mākslinieks un paralēli Bodlēra nicināts mahinators.

Māksla vai nekaustāmais īpašums
Jā, mākslas darbi pašlaik kļuvuši par ļoti izplatītu investīciju formu. Daudz izplatītāku nekā nekaustāmais īpašums. Tikko kādu Andy Warhol gleznu izsolē pārdeva par 105 miljoniem USD, kas ir faktiski rekords. Mākslas darbu cenas pašlaik ir visaugstākās. Pirkt mākslu pašlaik nozīmē – būt formā. Tāpēc arī pop mākslinieki rēgojas vernisāžās un faktiski uzvedas tieši tāpat kā visi pārējie turīgie ļaudis – eksponē savu pārticību kā tikumu. Modernā māksla ir pārvērtusies par miljardieru kroketu, kur pērkot Jeff Koons, Francis Bacon, PIcasso, Damien Hirst, Rothko var piesavināties viņu ”auru”.
Naudas medības, politiski saukļi un šokēšana ir kopīga iezīme laikmetīgajai mākslai un popmūzikai. Pavisma nesen Madonna noīrēja dārgo Gagosian Gallery mākslas personību manifestācijai. Performance ar nosaukumu ” Art for freedom” ietvēra runas par izteikšanās brīvību, teatrālu apcietināšanu uz skatuves un dejošanu ar kordebaletu, kas tērpts Pussy Riot maskās un gāzmaskās un ar filmu fonā, kurā Madonna it kā tiek apcietināta.
Mākslas tirgus šodien ir naudas noteikts un lielā mērā atgādina investētāju smilšu kasti, kurā vairāk nosaka naudas maka biezums nevis mākslas estētiskās vērtībās.
Starp citu, biržas loģikas izmantošana ņujorkiešu mākslas kolekcionēšanā ir sava veida absurds, jo ir attīstītas īpašas ”ekonomiskās sistēmas”, kas prognozē iegādātā mākslas priekšmeta ”naudas vērtībās” pieaugumu tuvāko gadu laikā.

Vai Gagas performances ir tikai ballītes vai tomēr māksla?
Stefani Garmanotta (Lady Gaga) ir dzimusi ņujorkiete (1986), gājusi katoļu skolā, kuru beigusi ar izcilām sekmēm un jau 17 gadu vecumā sākusi mācīties New York Unversity priekšlaicīgi, lai pēc tam pamestu iesākto un ķertos pie savas popmūzikas karjeras. Viņas pirmais studiju pētījums augstskolā bijis veltīts Damien Hirst. Tātad modernai māksliniecei, kura līdzīgi Jeff Koons, spēj pārvērst ikdienas priekšmetus gigantiskos mākslas darbos. Pirms sešiem gadiem Stefanija jeb Lady Gaga noenkurojās popmūzikas ainavā pateicoties diviem hitiem ” Poker face” un ”Just dance”, kurus toreiz ļoti veiksmīgi producēja zviedrs Red One. 2010. gada žurnāls Roling Stone atzina Gagu par pasaules lielāko popzvaigzni. Taču viņas panākums šodien nevar mērīt tikai mūzikas kategorijās. Par saviem iedvesmas avotiem viņa uzskata Grace Jones, Andy Warhol, David Bowie un Madonnu. Tāpēc nav nejauši, ka viņš savu misiju redz kā aktiera darbu t.i., izlikties par kādu citu nevis sevi pašu. Tieši šī iemesla dēļ Lady Gaga ir vairāk poparta māksliniece un mazāk mūziķe, tāpēc projekts ”Lady Gaga” izskatās vairāk pēc performances nevis solokoncerta.
Pēc trim apbrīnojami populārie albūmiem Lady Gaga pašlaik atrodas savas karjeras ”imperiālajā fāzē” (Neil Tennant/ Pet Shop Boys). Tas ir – viņa ir tik panākumiem bagāta, ka var darīt ko vēlas. Tāpēc Artpop salīdzinoši ”pieticīgie” panākumi nav pamats bažām un viņa turpina joņot cauri vizuālām un muzikālām kulisēm ar Andy Warhol, Cindy Sherman, Ingmar Bergman vienā ”skatuves” pusē un radikālo džezu (Sun Ra) un moderno baletu (Alvin Aileys) otrajā.
Li došana klietā atmaksājas.
Tiem, kas prot lidot.