Šoka absorbcija

Datums: 26.02.2008
Autors: Sandra VEINBERGA, speciāli Neatkarīgajai no Stokholmas
Rubrika: Viedoklis

Mājoklis absorbē stresu. Ārpasaules nogurums pazūd brīdī, kad atgriežamies mājās.

Latvijas mājas jēdziens aktualizējies tagad, kad emigrantu viļņi plūst projām ekonomisku, sadzīvisku un psiholoģisku motīvu vārdā. Uz Īriju, Lielbritāniju, ASV vai to pašu Zviedriju. Būtībā jezga nav dramatiska. Gājputni mēdz atgriezties, ja tiek saglabātas mājas jeb pasaules telpa, kur pārnākt.

Dienišķā desa faktiski nav svarīgāka par garīgo kompensāciju, jo Maslova kāpņu kategorijas nav universālā slēdzene Latvijas pilsoņa sirdij.

Garīgā un simboliskā māja – Latvija ir priekšstats, pie kura kādreiz tiecās Otrā pasaules kara emigrantu viļņi. Tagad vēsture atkārtojas.

Latvija kā sirreālā pajumte jeb paspārne kļuvusi aktuāla no jauna. Māju tēla radīšana notiek etapā, kad kultūra un māksla vairs nespēj definēt un savīt Latvijas identitātes ligzdu nedz gājputniem, nedz arī mājās palicējiem. Diemžēl.

Dziesmusvētki vai tomēr noteicošā trīsvienība

Diskusijas par latvisko identitāti ir klusinātas, un tajās maz dzirdams modernā laika piesitiens. Īpaši šobrīd, kad jautājums par latvisko identitāti skar arī sveštautiešus, kas nolēmuši garīgi iedzīvoties sirreālajā Latvijā bez ģenētiskajām saknēm vai automātiskā obligātā koda koriģējuma. Latviskums nav tikai konservētas pastorālās vērtības, kā bija pieņemts uzskatīt līdz šim. Latviskums ir daudz plašāks kopsaucējs. Taču par to publiski nerunā, un arī noteicošā nācijas trīsvienība – nacionālie teātri (opera un dramatiskais teātris) + nacionālais radio un televīzija + nacionālais etnogrāfiskais brīvdabas muzejs – šo misiju mērķtiecīgi neveic.

Māksla joprojām (nez kāpēc!) atrodas stadionā. Maču stresā. Kolekcionējot ārzemju godalgas, mūsu kori, deju kolektīvi, filmas un teātri turpina iesākto maratona trasi. Tikmēr kultūras putošanai centrtieces virzienā censoņu nepietiek.

Iespējams, ka vainīgs ir kultūras fundamentālistu nepievilcīgums.

Var gadīties, ka Latvijas valdība nesaprot kultūras misijas prioritāti pašmāju (nevis ārzemju) publikas priekšā. Apmulsuma dēļ šiem mērķiem netiek izvēlēti eksperti un piekārtota valsts politika.

Masu kultūras legalizācija

Naudas nekad nevienam nepietiek. Runa var būt tikai par prioritātēm. Nedaudz pārspīlējot shēma izskatās apmēram šādi – nu ieguldīt naudu vēl ekscentriskākās operas izrādēs ārzemju tūristu pievilināšanai vai arī aizvilkt sesto tramvaju līdz Brīvdabas muzeja ieejai, savedot kārtībā apkārtni un izstrādājot konstruktīvu plānu šīs Raiņa idejas pilnīgošanai. Kod kurā pirkstā gribi – abi sāp.

Neraugoties uz kultūras vajadzību pārprodukciju Latvijā, ir pamats aizdomām, ka šodienas prioritātes nosaka pie varas esošo gaume. Nevis mērķtiecīga, ilglaicīga valsts stratēģija ar populisma atsijāšanu. Masu kultūras izpausmes Latvijas kultūrā nav tikai dzīparu tautumeitas vai karaoke pie Brīvības pieminekļa kārtējo Rīgas svētku laikā vasarā.

Diskusijas par masu kultūras triumfu publiskajā telpā vēršas plašumā abpus Baltijas jūrai. Kā viens no galvenajiem rūpju bērniem 2008. gada februāra mediju debatēs Zviedrijā izvirzījies public service radio un televīzijas būt vai nebūt? jautājums. Nepietiek naudas un skatītāju. Vienlaikus TV ģenerāldirektora medības norisinās arī Latvijā ar mērķi sagūstīt brīnumdari, kurš ar burvju nūjiņu uzburs saules ielejas kvalitātes televīziju Rīgā. Taču šeit ir runa tikai par notes puļķa atrašanu. Diskusijas par nacionālās TV un radio nozīmīgo vietu modernajā Latvijas kultūrvidē joprojām izpaliek. Par sabiedrisko ētera mediju iekļaušanu nācijas svētajā trīsvienībā pagaidām no valdības puses neviens neziņo.

Importa infekcija

Mākslas un kultūras tabloidizācija kā importēta infekcija ir jau iekarojusi Latvijas publiskās skatuves telpu. Penicilīns nepalīdz. Baktērijas ir rezistentas.

Kvalitātes erozija liek uzdot jautājumus. Pirmais – par naudu.

PSRS laikā Latvijas naudas pasūtījuma kultūrai bija vairāk, taču tagad finansējuma straume izsīkusi. Kompartijas vietā nav ieradušies nesavtīgie mecenāti.

Otrais – par kvalitāti. Pasākumi, kas pārmantoti no pagātnes (lai gan nespēj sevi finansēt), šodien joprojām ir tabu statusā. Nevar izslēgt, ka pagātnes stūrakmeņi var būt arī akmens kultūras kaklā, jo ir sava laika populārkultūras izpausmes, kuru dzīvības laiks beidzies.

Aukstā kara laikā kultūras politika abās pusēs dzelzs priekškaram tika izmantota propagandas mērķiem. Kultūra bija cīņa starp austrumu un rietumu sistēmām boksa ringā. Pie PSRS nāves gultas stāvēja ne tikai ekonomikas un ideoloģijas krahs, bet arī rietumu labklājības simboli, kas kā kultūrvērtība ir vieglākas svara kategorijas nekā tā laika PSRS klasiskā mūzika, balets, tēlotāja māksla un kino.

Ir pieņemts, ka brīvā rietumpasaule ideoloģiskajā kultūras kaujā ar PSRS zaudēja. Kaut vai tāpēc, ka “rietumi nevarēja piedāvāt pasaulei labāku rakstnieku par Brehtu, populārāku komponistu par Šostakoviču vai profesionālāku baletu par Maskavas Lielā teātra trupu. Vienīgais, kā viņiem nebija – brīvības, taču naudas pietika…” secina britu vēsturnieks Deivids Kauts. Taču var gadīties, ka režīms, kas nerespektēja brīvību (bet šķiedās ar naudu), tieši tāpēc arī izraka sev kapu. Neraugoties uz to, ka visās padomju filmās, operās un gleznās padomju ļaudis bija cēli varoņi, kas uzvarēja visos karos. Turpretī amerikāņi kurināja karu, kratījās džeza taktīs, dzēra džinu un izvirtuši blenza uz Lucky Strike reklāmu, nepieņemot mirstošus gulbjus uz skatuves, perfekti sinhronizētus korus vai cīņu starp labo un ļauno kā mākslas pamatvērtības. Būtībā gan PSRS, gan rietumi kultūras frontē joņoja uz propagandas buldozeriem. Tikai pretējos virzienos.

Var gadīties, ka vadošie Latvijas pašreizējās kultūrpolitikas pamatakmeņi būtībā ir masu kultūras izpausmes. Inerces dēļ mēs turpinām joņot uz buldozeriem. Lai gan mazajām valstīm, arī tādām kā Latvija, nav jāpiedalās sistēmu karā ar kultūras propagandas palīdzību. Varbūt ir iespējams atslābināties, apspriesties un izšķirties par patiesas, ārpus valsts mārketinga esošas kultūras veicināšanu. Tas palīdzētu garīgās un simboliskās Latvijas vīzijas atdzimšanai, jo reizēm “pāris zābaku nav vērtīgāki par Šekspīru”. Kaut vai tāpēc, ka mājas izjūta absorbē modernā laika šokus un dzimtenes magnētisms ir vērtība, kuru nevar aizstāt nekas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s